Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

... visu to man atņēma

Komunistiskais terors, kas piecdesmit Latvijas okupācijas gados skāra vai katru ģimeni, sāpīgi atbalsojies arī Marinas Kosteņeckas liktenī. Viņas tēvu Grigoriju Kosteņecki, pēc izglītības advokātu, Otrā pasaules kara beigu cēlienā kopā ar sievu Jekaterinu izsūtīja uz nometni Vācijā, bet kad tur iegāja krievi, visu baraku aizveda uz Vorkutu. Jekaterinu neaizveda tikai tāpēc, ka teju teju vajadzēja nākt pasaulē bērnam. Pirmajā vēstulē uz Gulaga nometni viņa rakstīja: "Ir piedzimusi meitiņa. Nosaucu par Marinu. Mati gaiši, acis zilas." Un tētis rakstīja pirmo vēstuli meitai: "Audz liela un gudra! Kādreiz mamma Tev pastāstīs, cik ļoti es Tevi mīlēju, vēl nezinādams, kas Tu būsi — meitene vai zēns, ka domās dziedāju Tev sūpuļdziesmas un nēsāju Tevi uz rokām, ka visu to man atņēma..." Pēc desmit Gulagā pavadītiem gadiem Grigorijs Kosteņeckis tika amnestēts, taču Marinai vēl ilgi nācās klausīties, ka viņš esot fašists. Kaut Ļeņingradas kara tribunāls viņa lietu bija izbeidzis, jo tajā nebija konstatēts nozieguma sastāvs. Tikai pēc Grigorija Kosteņecka nāves ģimene saņēma viņam adresētu dokumentu: "Tiekat uzskatīts par nesodītu un pilntiesīgu."

Arī tāpēc mums šķita svarīgi par Marinu stāstīt tieši šodien. "LV"

Ordeņa kavaliere Marina Kosteņecka

Par sevi — pati

Esmu dzimusi 1945.gada 25.augustā Rīgā. Māte laida mani pasaulē sava tēva, tirgoņa Timofeja Aņisimova, būvētā trīsstāvu mūra mājā Lielā Piena ielā. Toreiz tā bija pilsētas nomale, bet tagad bezmaz vai centrs (pie 1. trolejbusa galapunkta Ganību dambī), un bērnībā es gāju kaimiņu pagalmā cienāt ormaņa zirgu ar saplūkto āboliņu, bet reizēm kopā ar citiem bērniem man uzticēja atdzīt kūtī no pilsētas ganībām kaimiņu govi.

Manas pēckara bērnības zilais sapnis bija divritenis. Maksāja viņš, protams, bargu naudu, taču, tā kā tēvs neilgi pirms manas piedzimšanas bija apcietināts un vēlāk "cēla komunismu" Vorkutā, bet māte kā tautas ienaidnieka sieva nevarēja strādāt savā profesijā par klavierskolotāju vai koncertmeistari, tad iztikas līdzekļu mums knapi pietika maizei. Reizēm arī maizei nepietika. Lai novērstu manas domas no ēšanas, vakariņu vietā mamma lika man priekšā pašsacerētās pasakas, pavadot stāstījumu ar klavierspēli. Tomēr sapnis par divriteni bija tik liels, ka 16 gadu vecumā, kad sāku strādāt šūšanas fabrikā, sakrāju naudu un bērnības sapni īstenoju. Visai drīz ar savu lepno pirkumu mēģināju uz šosejas apdzīt smago mašīnu, bet nonācu slimnīcā ar pamatīgu smadzeņu satricinājumu. Vai nu tik tiešām smadzenes bija satricinātas pamatīgi, vai nu tā jau tas bija ierakstīts manās zvaigznēs, bet drīz pēc autokatastrofas uzrakstīju stāstu, kas tika nopublicēts "Rīgas Balsī" uzreiz divās valodās: krieviski un latviski. Nolēmu kļūt ne mazāk un ne vairāk kā par rakstnieci. Ar laiku arī kļuvu. Grāmatas iznāca gan Rīgā, gan Maskavā. 1975.gadā mani uzņēma Rakstnieku savienībā.

Te gan laikam būtu jāpiemin, ka pirms tam vēl paspēju pabeigt vakara vidusskolu, aizbraukt uz Tālajiem Ziemeļiem, lai tur cīnītos ar čukču briežkopju analfabētismu (strādāju par "Sarkanās jarangas" skolotāju, t.i., klejoju pa tundru ar suņu pajūgu no vienas briežkopju brigādes uz otru). Atgriezusies Rīgā, iemaldījos Medicīnas institūta pediatrijas fakultātē. Paldies Dievam, laicīgi attapos, ka nenopietns bērnu ārsts sabiedrībai ir daudz bīstamāks nekā emocionāls rakstnieks, tāpēc no institūta izstājos un laidu pasaulē grāmatu par saviem piedzīvojumiem Čukotkā "Saltās Sejas Mēness". Kā jau teicu, šis manas dzīves posms vainagojās ar uzņemšanu Rakstnieku savienībā. Augstāko izglītību ieguvu Maskavā, Gorkija Literatūras institūtā. Pēc vairāku prozas grāmatu iznākšanas pārorientējos uz publicistiku, jo pēkšņi nāca apskaidrība: pie pastāvošās iekārtas, kad pēc katra kritiska avīzes raksta seko augstāko instanču reakcija, ar spalvu var panākt arī kādus reālus rezultātus, piemēram, mainīt uz labo pusi bāreņu uzturēšanas apstākļus valsts bērnu namos.

Tiesa gan, padomju laikos dabūt kritiskus rakstus presē cauri cenzūrai bija daudz grūtāk nekā tos uzrakstīt. Taču arī no tā bija savs labums — veidojās uzskatu noturība, savs mugurkauls un nostiprinājās iedzimtā spītība. Tas man ļoti noderēja Atmodas laikā, kad kļuvu par Tautas frontes iniciatīvas grupas locekli. Tam sekoja PSRS vēsturē pirmās vēlēšanas, nevis deputātu nozīmēšana no augšas, ko līdz 1989.gadam nez kāpēc arī sauca par vēlēšanām. Tiku ievēlēta vispirms par PSRS deputāti, pēc tam arī par PSRS Augstākās padomes deputāti. Šajā goda amatā tiku no Rīgas izsūtīta uz darbu Kremļa trimdā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas brīvprātīgi aizgāju no politikas, jo uzskatu, ka miera laikā ar to jānodarbojas profesionāļiem un par Latvijas nākotni tagad jāspriež pašiem latviešiem.

Šobrīd strādāju Latvijas Radio par krievu raidījumu programmas vadītāju un brīvajā Latvijā jūtos pilnīgi brīva. Jo par patiesi brīvu cilvēku pieņemu tādu, kurš var sev atļauties greznību neviena priekšā ne par ko netaisnoties.

1997.gada 31.martā

Marina Kosteņecka

 

Par viņu — Ar sirdi kalpojot vispārības labā

Nav daudz krievu inteliģentu, kas latviešu tautas atmodas kustībā piedalījās ar pilnu krūti, ar izpratni, pārliecību un sajūsmu, piedzīvojot šai ceļā gan triumfu, gan arī ciešanas. Marina Kosteņecka bija aktīvākā un pazīstamākā no viņiem, īpaši mīlēta un arī nīsta.

Bērnībā Marina nekā nezināja par staļinisma un komunisma patieso būtību. Māte nestāstīja, lai pati, tāpat kā vīrs nenonāktu nometnē un meita — bērnu namā. Kad tēvs atgriezās, Marinai bija 10 gadu. Drīz viņš arī aizgāja citā saulē.

Kad pienāca pilngadība, Marinai bija ļauts izlasīt vecāku vēstules. Tās pavēra skatu un saistīja dvēseli. Bet kur tēvs bija un ko tas nozīmēja, tas kļuva skaidrs, lasot tādas grāmatas kā Aleksandra Solžeņicina stāsts "Ivana Deņisoviča viena diena".

Marina Kosteņecka kļuva pazīstama ar reālistiskiem stāstiem par vienkāršiem ļaudīm un par čukču zemē pieredzēto. Bet, slavena viņa kļuva 70.gadu beigās ar aprakstiem par bērnu namiem un palīgskolām. Jau pirmais raksts "Padomju Jaunatnē", kaut arī cenzūras apcirpts — "Reportāža no bērnu dienu zemes" bija kā bumbas sprādziens. Sākumā autore vēlējās tikai izteikt savas sāpes, bet sabiedrība piespieda tēmu turpināt.

Bija ne tikai raksti, bet arī praktiska darbība, daudzas tikšanās, un asas sarunas ar varas vīriem. Sāka nākt dāvanas, ko Marinai vajadzēja aizgādāt uz bērnu namiem.

Iepazinusi toreizējās Čehoslovākijas pieredzi, Marina aicināja arī Latvijā veidot ģimenes bērnu namus. Tādi tika arī dibināti un daži joprojām pastāv. Marina saka: "Tie ir mani bērnu, kas tur aug, es esmu atbildīga par viņiem." Kad Ziļevu ģimenes bērnu nams nesen pārdzīvoja grūtas dienas, to izdevās saglabāt ar Sirdsapziņas parlamenta darba grupas iejaukšanos.

Ar Valsts prezidenta ieteikumu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija no pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda piešķīra līdzekļus Rīgas rajonam, lai tas varētu atbalstīt šo namu.

Tagad Sirdsapziņas parlaments ir pilnvarojis Marinu Kosteņecku apkopot visu informāciju par situāciju ar pamestajiem bērniem un sagatavot priekšlikumus likumdošanai.

Visu, kam sakars ar bērniem, Marina dziļi pārdzīvo. Un viņa saka tā: "Laimīgi ir tie, kas spēj ciest citu sāpes — viņi aizmirst savējās."

Kad žurnāla "Daugava" redakcijā ieradās Helmī un Dainis Stalti un lūdza parakstīt lūgumu, lai lībiešiem pasēs tā arī raksta — lībietis, nevis latvietis, to piekrita darīt Imants Auziņš, Roalds Dobrovenskis un Marina Kosteņecka. Pēc tam viņus sauca uz partijas centrālkomiteju un pamatīgi strostēja. Marina sacīja, ka viņa redzējusi, kā tiek iznīcināti čukči, un viņai ir tuvs mazo tautu liktenis.

Latviešu valodu Marina iemācījās agri. To bija vēlējies tēvs, un tas palīdzēja viņai labāk saprasties ar izpalīdzīgajiem un labsirdīgajiem latviešu kaimiņiem.

Marina Kosteņecka jau pirms Atmodas rakstnieku kongresā klaji pauda savu pārliecību, ka Latvijā saimnieki ir latvieši. Tas nu bija pavisam pretvalstiski! Tas nesaskanēja ar publiski nepausto, bet praksē realizēto genocīdu pret latviešu tautu, ar pārkrievošanas politiku un tā dēvētās vienotās padomju tautas veidošanas saukļiem. Tas bija pret sistēmu.

Marina Kostaņecka bija Tautas frontes dibinātāju un pašu aktīvāko darbinieku vidū. Spraigs un ražens vēlāk bija darbs Maskavā, ne tik daudz publiski runājot, cik viesnīcas gaiteņos, ēdnīcās un citur krievu un citu tautu demokrātiem skaidrojot deportācijas un citus Latvijas vēstures faktus. Padomju sistēma pret viņu vērsās ar negodīgiem līdzekļiem, arī apmelojumiem. 1989.gadā pirms Augstākās padomes vēlēšanām tika publicēts it kā prokuratūras paziņojums, ka Marinas tēvs bijis fašists. Viņa tobrīd atradās Preiļu rajonā un dienā, kad apmelojums tika publicēts, bija trīs tikšanās ar vēlētājiem. Tas nebija viegli. Sevišķi naidīgs pūlis sagaidīja viesstrādnieku pilnajā rūpniecības pilsētā Līvānos. Atskanēja bļāvieni: "Atsakies no tāda tēva!" "Ja es tagad varētu atteikties no sava tēva, tad pēc vēlēšanām varētu atteikties arī no jums" — sacīja Marina Kosteņecka. Cilvēkos viņa noturējās, bet nakts stundās pārņēma izmisums un tuvu bija doma par aiziešanu no dzīves. Marinu glāba kaut kas tāds, kas, pēc viņas domām, liecina, ka mēs nedzīvojam vienu dzīvi vien un ka aizgājušie mūs sargā. Viņa sapnī bija redzējusi tēvu. Pie viņa bijis tik labi. Tēvs sacījis, ka viņam esot skaists kabinets. Marina lūgusi, lai ļauj arī viņai tur palikt. Tad tēvs sācis raudāt un teicis: "Tu meitiņ, vēl nedrīksi nākt pie manis." Un atkal radies spēks dzīvot, stiprinājusies izturība.

Grāmatā "Šis biķeris man neies secen" lasām: "Es mīlu savu dzimteni Latviju. Taču gēni svēti glabā arī mīlestību uz Krieviju — manu senču dzimteni. Un, lai kur mani rīt neaizvestu liktenis — jebkurā planētas punktā vai kosmosā —, es vienmēr lūgšu Dievu par savu Latviju un savu Krieviju."

Kāda bijusi krievu attieksme pret Marinu Kosteņecku? "Agresīvi paklausīgā" masa vienmēr bijusi naidīga. Cik daudz lamu un draudu dzirdēts un vēstulēs lasīts! Marina uzskata, ka tā vecā paaudze, kas veidojusies komunistiskās staļinisma un stagnācijas tradīcijās, vairs nemainīsies. Paies laiks, un tā aizies. Uz neko citu nevar cerēt.

Marina Kosteņecka vada Latvijas radio krievu programmu "Doma laukums". Viņas vēlēšanās un sūtība ir skaidrot krieviem, kas ir Latvija un latvieši, kāda bijusi vēstures gaita, tā veicinot saprašanos.Dažs labs domājies Marinu uzslavējam, sakot, ka viņa "pārgājusi krievu pusē". Marina par to ir pārsteigta: "Kā viņi nesaprot, ka es nekad neesmu bijusi pret krieviem, bet gan pret iekārtu!" Runājot par integrāciju, par pirmajiem obligātajiem priekšnoteikumiem — latviešu valodas prasmi, nevēršanos pret Latvijas neatkarību un likumu ievērošanu, viņa izsaka pārliecību, ka krievu biznesmeņi un citu nozaru darbinieki un viņu bērni latviski mācīsies, jo tas ir nepieciešams. Pret neatkarību viņi nebūs arī tīri pragmatisku iemeslu dēļ, jo Krievijā viņi nevarētu tik veiksmīgi darboties, kā šeit. Vai iemīlēs šo zemi un šo tautu — diez vai, varbūt vēl pēc vienas paaudzes.

No latviešiem Marina Kosteņecka saņēmusi daudz pateicības, izjutusi daudz sirsnības. Bet ir bijuši un arī šobrīd gadās sarūgtinājumi. Viņa "godāta" gan par van der Stūla māsu, gan piektās kolonnas ierindnieci. Kremt arī valsts un sabiedrības vienaldzība pret brīdinājumiem, ka no Latvijas var aizbraukt tieši gudrākie cilvēki, tas plānais inteliģences slānis, kas varētu aizsargāt no agresīvi paklausīgā pūļa. Var jau priecāties, ka Latviju pametuši diezgan daudzi krievvalodīgie, bet diemžēl lielākā daļa no tiem ir labākie, prasmīgākie. Grāmatās "Esmu nolemta dzīvei" priekšvārdā Marinu Kosteņecku jauki raksturojis Ēriks Hānbergs: "Marina ir viena no visdrosmīgākajām rakstniecēm, lai gan augumā sīka. Viņas darbi sapurina. Tāpat kā rokasspiediens. Liekas, kas tur no tās plaukstiņas ir, bet saņem un sakrata tā, ka plecā jūt."

Drosmīga viņa neapšaubāmi ir. Vai gan citādi kopā ar Uldi Bērziņu un Andri Sproģi būtu devusies uz Černobiļu, kad pāri avarējušajam reaktora blokam vēl nebija apjumts sarkofāgs un abiem Rakstnieku savienības komandētajiem vīriem tā arī nebija izdevies atrast trešo ceļabiedru. Bet politikā gan viņa negribot vairs darboties. Ja nu vienīgi lietās, kas skar bērnus. Rūpes par bērniem varētu būt viņas vienīgais sakars ar politiku.

Jānis Rozenieks

Foto no rakstnieces ģimenes albuma

Tētis — Grigorijs Kosteņeckis, jurists, augstas garīgas kultūras cilvēks

Marina ar māti. Tas ir Jekaterinas Kosteņeckas pēdējais fotouzņēmums

Marinai trīs gadi

Zemes darbos pati savā saimniecībā

Mamma — Jekaterina Kosteņecka, pianiste, mūzikas skolotāja

Čukču skolotājas gaitās

Kopā ar dzejnieku Knutu Skujenieku