Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Un paliek dzīvības pilni graudi. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.02.1998., Nr. 36 (1097) https://www.vestnesis.lv/ta/id/31470

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lietuvas Republikā Igaunijas Republikā

Vēl šajā numurā

11.02.1998., Nr. 36 (1097)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Un paliek dzîvîbas pilni graudi

Ârijas Elksnes 70. dzimðanas dienas atcere

Sirsnîgi un gaiði Gunârs Priede ievadîja Ârijas Elksnes piemiòas sarîkojumu, kam par moto bija izraudzîta viòas dzejas rinda "Kad dvçsele skan..." Ðai dienâ — 1998. gada 7. februârî — dzejniecei bûtu 70. Viòa aizgâja mûþîbâ 1984. gada rudenî, atstâjot mums dzejoïu krâjumus "Vârpu valoda" (1960), "Uz tavu veselîbu, zeme!" (1963), "Vasaras vidû" (1966), "Galotòu gaisma" (1968), "Treðâ bezgalîba" (1971), "Klusuma krastâ" (1973), "Vçl vienai upei pâri" (1975), "Lîdz saulei aizdomât" (1977), "Metamorfozes" (1980) un "Stari" (1982), vairâkus krâjumus bçrniem un prozas un dzejas tulkojumus no krievu un vâcu valodas. 1986. gadâ iznâca pçdçjais un saturâ varbût visspçcîgâkais krâjums "Virðu karogs", bet paðlaik tautâ iet Ârijas Elksnes kopotie raksti.

Es ticu, ka nâkotnç iekïût

lîdzçðu savai tautai, (..)

Aiz manis nepaliks tukðums,

bet dzîvîbas pilni graudi.

Tâs ir rindas no "Treðâs bezgalîbas", kurâ no dzejoïa uz dzejoli vijas doma par dzîvîbas nepârtrauktîbu, mûþîgo apriti, tiecîbu pçc galotòu gaismas un sievietes augsto mâtes un sievas misiju, dzîvîbas turpinâjuma misiju. Ieklausîties Ârijas Elksnes vârpu valodâ, saules vçju un klusuma balsîs mudinâja Elza Radziòa, Olga Dreìe, Vera Gribaèa, Lidija Pupure, Anita Grûbe un Zigrîda Lorence, mâksliniece Rita Valnere un dzejniece Lija Brîdaka. Ârijas Elksnes dzeja Ulda Stabulnieka, Valtera Kaminska, Jâòa Ozoliòa, Raimonda Paula un vairâku citu skaòraþu dziesmâs skançja Daces Volfartes un Margaritas Vilcânes, vîru vokâlâ ansambïa "Arâjs" un vîru kora "Absolventi" priekðnesumâ. Klât bija pati dzejniece Ritas Valneres zeltainas gaismas pilnajâ gleznâ. Un visu vadîja Venta Vecumniece, kas jau gadu no gada veido Ârijas Elksnes piemiòas sarîkojumu reþiju.

Nevienam no vakara dalîbniekiem ðî nebija ne pirmâ, ne nejauða tikðanâs ar Ârijas Elksnes dzeju un nedziestoðo personîbas starojumu. Arî jaunajiem komponistiem Andrim Vecumniekam un Armandam Vilcânam ne. Bet Elzas Radziòas skatuves mûþu pat grûti iedomâties bez Ârijas Elksnes dzejas. Ðo sarîkojumu viòa ievadîja ar Olgas Lisovskas miniatûru, kurâ ir arî rindas: "Viòa âtrâk nekâ citi paspçja SAVU padarît — to, kas katram pieðíirts un tik, cik katram atvçlçts." Bet paðas mâkslinieces bûtîbai vistuvâkâs ðíiet rindas:

Bez staroðanas prieka

Pa zemi es negribu iet,

Kaut gaismas strçlîti sîku

No manis sev paòemiet.

Sev atvçlçtajos gaismas gados Ârija Elksne paspçja bagâtîgi izsçt gaismas, mîlestîbas un skaidrîbas sçklu.

Kad mani gribçs aprakt lielais klusums,

Sirds diþus darbus piesaukt nevarçs,

Bet draugiem, dzimtenei un dzîvei

sacît spçs:

— Es visu mûþu esmu mîlçjusi.

Tas ir un paliek Ârijas Elksnes dzejas pamatmotîvs, tas savija vienotâ veselumâ arî ðo atceres sarîkojumu, kura smeldzîgo noskaòu ar gaismas strçlçm pielçja vîru dziesmas un dzejnieces pçdçjâ dzejolî ieaustâ pârliecîba, ka viòa centusies rakstît tâ,

(..) Ka paliek pçdas tîras un labas

Tautas sirdî kâ granîtâ.

Un smeldze par dzejnieces traìisko dzîves izskaòu un pârlieku agro aizieðanu atbalsojâs klausîtâju dvçselçs kâ urdoða doma — vai spçjam apstâties savâ ikdienîbas skrçjienâ, vai protam ieklausîties sevî un cilvçkos, kas mums lîdzâs. Kâ mûs uz to varçtu mudinât dzejolis "Pârejoða parâdîba" no "Virðu karoga", ko lasâm kâ dzejnieces garîgo testamentu:

Es esmu pârejoða parâdîba.

Kad pavilksiet zem norçíina strîpu,

Tad redzçsiet,

Cik maz par mani zinât,

Kaut viss tepat jums acu priekðâ tinâs;

Kâ Piena Ceïð, ka jûsu tçvs un mâte

Es palikðu jums

neizdibinâta.

Jâ, neizdibinâta un neizdibinâma kâ jebkura personîba. Tomçr atkal par soli tuvâka — caur dzeju un dziesmu, caur gaismu no dzejnieces portreta un puíu krâsainîbas, caur mûziku un klusuma mirkïiem.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!