MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Endzelīnu dzimtas vārds

Pie Jāņa Endzelīna 1996. gada 2. maijā viņa skolnieki un novadnieki ( no kriesās ) Antra Mieze un Rasma Grīsle, Margarita Bratuška, Rūta Šaplaka, Gizela Vilcāne un Arturs Plataiskalns

Daudzi jau zina, ka Kauguros un citur ap Valmieru saka “mazīna rocīna, tievīni pirkstīni” un ka lielākais latviešu valodnieks Jānis Endzelīns (1873 — 1961), kam drīz būs 125. dzimumdiena, ir paturējis uzvārdā šo sava dzimtā novada –īn–. Bet kāda kļūda baznīcas dokumentos bijusi vainīga un kā to Endzelīns, vēl skolnieks būdams, uzdrīkstējies novērst, to daudzi vis nezina.

Man pašai viss sīkāk noskaidrojās, klausoties Dr. phil. Rasmas Grīsles lekcijas par Endzelīnu. Viņai nav iebildumu, ka uzzināto te pastāstu visiem.

Uzvārdu pirmā dabūjusi valodnieka tēvtēva paaudze. Jo līdz pat 19.gadsimta trešajam gadu desmitam latviešu zemniekiem uzvārdu vēl nav. Ir tikai kristībvārdi nelielā izvēlē. Skaidrības labad tiem piesauc klāt mājvārdus, kas bieži vien kļūst arī par uzvārdiem. Bet vācu kungi nereti sadod latviešiem literāras vai neliterāras cilmes vāciskus uzvārdus. Latviešu izrunā tie dažādi pārveidojas un izvēršas vairākos paveidos. Tādus veicina arī vecā, pirms Latvijas brīvvalsts laika lietotā, vēl neizkoptā svārstīgā rakstība, kad īpašvārdus raksta bez galotnēm un patskaņu garumus apzīmē ar h vai citādi un tikai šur tur. Piemēram, Kauguru pagastskolas žurnālā (1882 — 1884) skolēni ir ierakstīti šādi: Jahn Endselin, Peter Puhl; mājvārdi: Mitschken, Anziht.

Tad nu savulaik jaunajās pasēs pat vienas ģimenes locekļiem atšķirības kopīgā uzvārdā nav nekāds retums. Tās savā ziņā šķiet pat ērtas, jo sekmē ātri uztvert, kurš ir kurš un kurš ir kura pēcnācējs. Tā arī Endzelīna dzimtā.

Valodnieka dzimtai dotais uzvārds ir lejasvācu Hänselin. Tas īstenībā ir kristībvārda Hans (Ansis) deminūtīvs (jeb pamazināmā vai mīlināmā forma). Tas lietots arī kā sugasvārds ar nozīmi “mazais pirkstiņš”. Tāpat abējādā nozīmē lietotas vairākas tā paša Hans latviskotās atvases: ansītis, ansiņš, endzeliņš. Par endzeliņu turklāt saukts arī kodaļas uzspraužamais kociņš. (Sīkākas ziņas ME vārdnīcā I 71, 570, IV 894.)

Vāciskais Henselin (izrunā: henzelin) latviešu runā ir stipri pārvērties, skaņām iespraužoties, saliedējoties vai zūdot, kā arī pievienojoties latviskām locījumu galotnēm. Vispirms atmetot h, rodas Enzelin (raksta: Enselin), ko pārņēmis valodnieka vecākais brālis Hermanis Enzeliņš līdz ar tagad literāri parasto izskaņu –iņš. Bet dabiskā izrunā latvieši starp n un z mēdz iespraust d (nz > ndz, piemēram, aizguvumā pindzele, kas no vācu Pinsel, tāpat dažuviet mājvārdā Jaundzemji). Tas pats notiek arī uzvārdā: Enzelin > Endzelin, ko pārņem jaunākie brāļi — Augusts Endzeliņš arī ar parasto izskaņu –iņš, kurai vidējā brāļa uzvārdā gan nav bijis lemts iekļūt. Proti, ar mācītāja rokas nejaušu palīdzību valodnieka uzvārdā Endzelīns ir interesantā kārtā noturējies viņa dzimtā Vidzemes novadā –īns savā pamatveidā. Šis –īns nav vis kāds parastā – iņš pārveidojums, bet gan sens indoeiropiešu mantojums (kam atbilst leišu –ynas un sengrieķu –īnos).

Taču šis pats dižu radu –īns nominātīvā bija pārvērties par –īcs (Endzelīc) virknē izloksnisku pārmaiņu (–īns > –īnts > –īnc > –īc), iegāzdams pat mācītāju vai viņa rakstvedi. Jo, kā par postu, vēl viens –īc (Gailīc) bija radies no izskaņas –ītis (Gailītis). Šāds uzvārds tolaik, vāciski un tāpat latviski bez galotnes rakstīts, dokumentos bija: Gailiht. Tā kā dzīvā runā šādiem divējādiem vārdiem nominātīvā (taču ne pārējos locījumos) beigas skanēja vienādi: Endzelīc, Gailīc (ģen. Endzelīna, Gailīša), tad vienādi tās šķita arī rakstāmas. Tāpēc Valmieras baznīcas grāmatā jaundzimušais valodnieks ir ierakstīts šādi: Jahn Endseliht, kas būtu jālasa “Jān Endzelīt”. Nepieņemamajam – t uzvārda beigās viņš tad vēl nespēj pretoties. Tad pēc gadiem piecpadsmit viņš grib iestāties Rīgas ģimnazijā, un tur ir jāiesniedz kristībzīme. Bet tajā atkal rēgojas “Endseliht” ar zēnam derdzīgo –t, kas grasās pielipt uz mūžu. Ko darīt? — Viņš kļūdu pašrocīgi izlabo: neiederīgo t pārtaisa par n. Operācija izdodas, jo burtam t kājiņa nebijusi atliekta, bet taisna. Nu kristībzīmē pienācīgi ir “Endselihn”. Un viņš uz mūžu mūžiem ir un paliek Endzelīns. Dzimtā novada –īns nekādi netraucē latviešu valodas sistēmu — ne skaņu, ne formu, ne uzvārdu pareizrakstības jomā. Un dažādās valodniecības nozarēs izlabotā uzvārda īpašnieks vēlāk veic varenus darbus.

Šai kopijā no Valmieras draudzē 1873.gadā dzimušo un kristīto saraksta (Verzeichnis der Geborenen und Getauften) redzams ar –iht (Endseliht) kļūdīgi rakstītais nākamā valodnieka un tāpat viņa tēva uzvārds. Vēlāk blakus pierakstīts labojums: Endselins. (Centrālais valsts vēstures archīvs 235–1–8781.)

Antra Mieze un Rasma Grīsle,

abas Endzelīna dzimtā novada

ļaužu būdamas

Joprojām dzīvais kinospēka avots

Sergejam Eizenšteinam — 100

Simtajā dzimšanas dienā kinorežisors Sergejs Eizenšteins tika godināts arī Kongresu namā Rīgā. Simts svecītes iededzināja mākslinieks Viktors Šildknehts, kas kopā ar meistaru strādājis pie mākslas filmas “Ivans Bargais”, un Ansis Epners, kas veidojis dokumentālās īsfilmas “Sergejs Eizenšteins. Priekšvārds” un “Sergejs Eizenšteins. Post Scriptum.”

Meistara lomā iejutās aktieris ķirts Ķesteris. Viņa dialogā ar kinokritiķi Agri Redoviču skanēja fragmenti no S.Eizenšteina dienasgrāmatas. Kā viņš pats teicis, Rīgas paipuisītis te ir dzimis un dzīvojis līdz 16 gadiem, kamēr tēvs te projektēja jūgendstila namus. Vēlāk jauneklis mācījies Petrogradā un Maskavā, kur sākusies kinematogrāfista karjera. Aizraudamies ar revolūciju dzīvē un mākslā, viņš savu izpausmi atrada kinovalodā, sasniedzot formas meistarības kalngalus.

Pasaulē kļuvušas slavenas vērienīgās filmas “Bruņukuģis “Patjomkins””, “Aleksandrs Ņevskis” un “Ivans Bargais”. Viņa teorētiskie pētījumi un montāžas paņēmieni.

Pārāk saspringtais darba temps un dažādās likstas saīsināja meistara dzīvi. Viņa sirds puksti apstājās drīz pēc 50. dzimšanas dienas.

Piemiņas vakarā, ko rīkoja Rīgas Domes Kultūras pārvalde un Kinomuzejs, demonstrēja dokumentālās filmas par meistaru un 1927.gadā uzņemto mākslas filmu “Oktobris”.

Sergeja Eizenšteina mantojums vēl ilgi būs vajadzīgs ne tikai kino ļaudīm, bet arī scenogrāfiem, mūziķiem un krāsu māksliniekiem.

Aina Adermane

Fotoreprodukcijas: Harijs Burmeistars

Dr.philol. Jānis Rozenbergs:

Cimdiņu dzimtas dziesmu pūrs

Elza un Augusts Cimdiņi Krišjāņa Barona dzimšanas dienas tautas mūzikas koncertā Rīgā 1986. gada 31. oktobrī Foto: V.Strautniece

Folkloras teicējs Augusts Cimdiņš Vecpiebalgas “Lejaskabulēnos” 1988. gada vasarā sarunā ar folkloristu ekspedīcijas vadītāju Jāni Rozenbergu

Vecpiebalgas “Lejaskabulēnos” 1988. gada vasarā. No kreisās: Jānis Rozenbergs, Augusts un Elza Cimdiņi un viņu meita Ruta Cimdiņa Foto: A.Eglītis

Referāts Latvijas ZA, Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latviešu folkloras krātuves rīkotajā Krišjāņa Barona dienas zinātniskajā konferencē 1997.gada 31.oktobrī

Man uzticēts godpilns un reizē arī ļoti atbildīgs uzdevums pastāstīt par daudziem no jums zināmo un pazīstamo Vecpiebalgas Cimdiņu dzimtu, par šīs kuplās dzimtas vecākajiem pārstāvjiem — Elzu un Augustu Cimdiņiem, par viņu pārmantoto, apzināti sakrāto un rūpīgi saglabāto dziesmu pūru, ko Cimdiņmāte ierakstījusi savā dziesmu kladē, ko viņa 1986.gada vasarā labprāt nodeva uz mūžīgiem laikiem Latviešu folkloras krātuvei. Lai tas tur ne tikai neskarts saglabātos, bet būtu arī pieejams un radoši izmantojams pētniekiem un ikvienam interesentam, kam redzes lokā atrodas latviešu tautas garīgās kultūras bagātības un to turpmākais liktenis.

Nezinātājiem varu izpaust, ka Cimdiņmāte un arī Cimdiņtēvs šogad pārkāpa sava darbīgā un ražīgā mūža 85 gadu robežu.

Mana ziņojuma temats ir “Cimdiņu dzimtas dziesmu pūrs”.

Vispirms īsa biogrāfiska uzziņa.

Elza Cimdiņa (dz.Vēliņa) dzimusi 1912.gada 23.februārī Vecpiebalgas pagastā “Tīrumu Kaibēnu” mājās kā jaunākā meita sešu bērnu ģimenē. Pēc tēva pāragrās nāves Elza dzīvojusi Liepājā un Cēsīs pie 20 gadus vecākā brāļa pulkvežleitnanta Rūdolfa Vēliņa, kam par drosmi un varonību cīņās ar Bermonta armiju, kā arī vēlāk ar lielinieku karaspēku tika piešķirts Lāčplēša kara ordenis. Divas ziemas gājusi Upītes skolā Vecpiebalgā (tagadējā Inešu ciemā), pabeigusi Liepājas pamatskolu un mācījusies ģimnāzijā Liepājā un Cēsīs. Divus gadus apmeklējusi arī Rīgas tirdzniecības skolu. Bērnības gados Elza vasaras palaikam pavadījusi Vecpiebalgā un kalpojusi pie turienes saimniekiem par gani. 1940.gadā Elza Vēliņa apprecējusies ar Augustu Cimdiņu un apmetusies pie vīra Vecpiebalgas pagasta “Kabulēnos”, kur dzīvo vēl tagad.

Par šķietami dīvaino tieksmi dziedāt kopš bērnu dienām pati teicēja mūža novakarē stāsta:

“Bērnībā liela izdziedāšanās notika ganos: rīta agrumā, saulei lecot, pakāpos uz celma mežā un rāvu vaļā, skaļi sadziedoties ar kaimiņganiem. Tuvākā apkārtnē es biju drošākā dziedātāja. Saimnieks mani allaž uzteica čakluma un skaņās balss dēļ. Skolā dziedāju skolēnu korī un vēlāk, apmetoties uz pastāvīgu dzīvi Vecpiebalgā, gāju dziedāt turienes pieaugušo korī. Un tā visu mūžu esmu dziedājusi.”

Vairākus gadu desmitus Elza un Augusts Cimdiņi dziedājuši Vecpiebalgas jauktajā korī (sieva — 1. soprānu, vīrs — 1. basu grupā baritonu). Šais gados cits pēc cita nomainījušies 18 kora diriģenti, bet Cimdiņu pāris nepārtraukti kā dziedājis, tā arī dziedājis. Tikai 1985.gadā jau cienījamā vecuma un sasirgušās veselības dēļ Cimdiņu māte un tēvs pārstājuši dziedāt korī. Arī sliktais sabiedriskais transports stipri kavējis savlaicīgi nokļūt uz mēģinājumiem. Jaunais diriģents E.Grāvītis kādreiz teicis: “Kamēr Cimdiņmāte būs kora vecākā, tikmēr viņa kaut miroņus no kapiem piecels, bet koristi būs.”

Kavējoties agrās bērnības un jaunības atmiņās, teicēja turpina:

“Ir mums tāda ļoti skaista tautas dziesma “Kupla, kupla liepa auga Gana ceļa maliņāi”, kuru pēdējā laikā neesmu nekur dzirdējusi, ka būtu kaut kur dziedāta. Un es viņu esmu iemācījusies no savas māmuļas, kurai tagad, ja viņa vēl būtu dzīva, būtu jau 120 gadu. Mana māmuļa bija liela dziedātāja, un visas tautas dziesmas, ko esmu samācījusies, galvenokārt iegaumētas no viņas, un agrā bērnībā... Un tās visas, neviena nav norakstīta ne no kādas grāmatas, ne no kādām notīm, bet visas ir no manas atmiņas, kuras... es no savas māmuļas tiku iemācījusies.

(..) par dziesmām runājot, es dziedu, kopš es sevi apzinos. Kad vēl bijām mazas, tētis bija miris, mamma bija izgājusi, tad mēs bijām mājā četras mazas māšeles, viena par otru tikai gadu vecāka. Un tad visa mūsu diena bija dziesmā. Mazākā māsa gulēja šūpulī, mēs pārējās sēdējām pie šūpuļa un dziedājām un tā mazo māsu šūpojām.

Tai laikā vecās mājas istabu griesti balstījās uz stiprām, biezām sijām. Tur tika iekārtas arī šūpoles. Tam, kas sēdēja šūpolēs un šūpojās, bija jādzied. Kamēr viņš dziedāja, tikmēr viņš varēja šūpoties un kad viņš savu dziesmu bija beidzis, tad viņam no šūpolēm bija jāizkāpj un jāatdod tās nākošam. Es ar, kad sēdēju šūpolēs, domāju tādu dziesmu, kura nu būtu garāka, lai ilgāk varētu šūpoties. Un tad visgarāko dziesmu toreiz atradu “Līgo laiva uz ūdeņa”.

(..) Kaimiņi, kas staigāja mūsu mājai garām, teica tā, ka varot iet, kad gribot, Vēliņu mājai garām, tur vienmēr iekšā dziedot. Tas tā bija tad, kad mēs bijām mājā, pulciņā kopā.”

Savu cildeno attieksmi pret dziesmām, īpaši tautas dziesmām, Cimdiņmāte pamato šādi:

“Es bieži pārdomāju. Ļoti daudz domāju par pagājušām skaistām dienām un par skaisto mūžu... nezinu, vai tas ir uz slimības pamata, vai kā citādi, bet man ir tā: ja es neko nedaru, es esmu viena vienmēr, jau tagad otrais gads. Man vienmēr galvā skan, es skaļi nedziedu, bet man vienmēr galvā skan tautas dziesmas. Laikam tāpēc, ka tomēr daudz ir viņas dziedātas un dažnedažādas. No rīta, kad es pamostos un nāku pie apziņas, tā uzreiz, tīri nedomājot. Ļoti dažādas — gan tautas dziesmas, gan nopietnas un pēdējā laikā arī kāda garīgās dziesmas melodija. Bet man vienmēr skan. Vienīgi tagad, kad es ar jums runājos, man domas ir nodarbinātas citādā veidā, tad nē. Bet, nemaz nedomājot par tām dziesmām, vienmēr viņas skan.”

No Cimdiņmātes sacītā arī labi saprotams, ka viņa smagi pārdzīvo un cieš, jo, jau ilgāku laiku stipri slimodama ar grūti dziedināmu plaušu un bronhu kaiti, viņa tagad balss neskanīguma dēļ nevar vairs padziedāt. Kad mēs, daži folkloristi, pavisam nesen, t.i., 21.oktobrī, viesojāmies pie Cimdiņiem, tā bija pirmā reize, kad Vecpiebalgas “Kabulēnos” neatskanēja neviena dziesma. Arī pats Cimdiņtēvs pašlaik slimo un ārstējas. Toreiz Cimdiņmāte sūrojās: “Tagad es vairs nevaru padziedāt nemaz, pilnīgi nemaz. Nedod skaņu laukā. Tagad, kad es mēģinu, nāk [laukā] kaut kas briesmīgs...”

Agrāk ikreiz, kad folkloristi ciemojās “Kabulēnos”, Cimdiņmāte un Cimdiņtēvs labprāt nodziedāja pa kādai no jauna atgādātai dziesmai, kaut gan Cimdiņiem pazīstamo un pārmantoto dziesmu pamatrepertuārs tika magnetofona lentē ieskaņots jau 1986. un 1987.gadā.

Nebūs lieki bilst, ka, nesen apmeklējot un sarunājoties ar Cimdiņiem, Cimdiņmāte bija dziļi aizskarta un sašutusi, ka pēdējā laikā Raimonds Pauls apzināti vai neapzināti savās tautas dziesmu apdarēs nereti izkropļo latviešu klasiskajās tautas dziesmās stingri noteiktās un reglamentētās metriskās un stilistiskās likumsakarības. Cimdiņmātes vārdi: “Varbūt es būšu ļoti smagi kļūdījusies, varbūt es esmu muzikāli neizprotoša, man nav muzikālā izglītība tik dziļa... bet cienījamais Raimonds Pauls man nav vairs draugs. ...esmu ļoti sarūgtināta, ka... Pauls izkropļo latviešu tautas dziesmu, mūsu dārgāko bagātību. Kā var pārtraukt tautas dziesmu [tās vārdus un meldiju] uz pusi. [Dziesmai] “Teici, teici, valodiņa” viņš cērt vārdus uz pusi. Šausmas paliek klausoties. Skaistāku kaut ko, kas sirdi aizkustina vairāk kā tautas dziesma, es nevaru iedomāties. Tas kaut kas vienreizējs. Un ķerties klāt tagad, [kad] tik ilgi... visos verdzības gados esam saglabājuši tautas dziesmu, un tagad brīvā Latvijā viens dižs kungs ņem un uztaisa kaut ko [tādu].”

Uzsverams, ka, dziedot tautas dziesmas, pati Cimdiņmāte stingri ievēro un visnotaļ respektē latviešu klasiskajām tautas dziesmām tik raksturīgās satura izteiksmes stila un metriskās struktūras likumības. Tāpat toreiz Cimdiņmāte dibināti nosodīja jau vairākas vasaras ap Jāņiem R.Paula rīkotos ziņģu festivālus. Lūk, Cimdiņmātes sacītais: “Un tos Jāņus uztaisa par ziņģi. Tur arī viņš grēko. Es neesmu pret ziņģi. Tā savā reizē iederas ļoti labi. Latviešu vecā tauta ziņģi dziedāja apkūlībās. Ziņģi nevar dziedāt Ziemassvētkos, nevar dziedāt Lieldienās, nevar dziedāt Jāņos.”

Sākot ar 1978.gada pavasari, E.Cimdiņa pēc atmiņas rūpīgi pierakstījusi pārsvarā no savas mātes pārmantotās, kā arī no savas dzimtas radiem, kaimiņiem, draugiem un paziņām dzirdētās, iegaumētās un atmiņā saglabātās garās klasiskās tautas dziesmas. Līdztekus tam apzināti dokumentētas kopš XIX gs. otras puses Vecpiebalgas novadā plaši izplatītās, tautā populārās sadzīves dziesmas, kā arī t.s. ziņģes, kam tekstu un meldiju autori dažkārt bijuši labi pazīstami turienes kultūrdzīves darbinieki.

R.Cimdiņas māmuļa bijusi ne vien diža dziedātāja, bet labi arī pārzinājusi un godā turējusi vecpiebaldzēnu senās sadzīves paražas.

E.Cimdiņas dziesmu krājumam, ko viņa ar savu roku ierakstījusi biezā kladē, dots zīmīgs nosaukums “Manas tautas Dziesmas. 1978.gada pavasarī”. Tam seko motīvs, resp., atzinums: “Visa mana bagātība ir Dziesma” un adrese: “Cēsu rajona Vecpiebalgas c. Kabulēnos, Elza Cimdiņa J.” Klades trešajā lappusē ierakstīta kāda raksturīga Ojāra Zandera sentence, kas izceļ tautas dziesmu eksistences mūžīgumu: “Ir tautas dziesma dziļa brīnumaka, ko gadu simteņiem var smelt un smelt. Tas avots nerimstošs, kas vienmēr guldz tev blakām, un veldzes malks pie karstām lūpām celts.”

Grūtajos pēckara gados E.Cimdiņa, vīram gādīgi palīdzot, izaudzinājusi un izskolojusi sešus bērnus (trīs meitas un trīs dēlus): Pēteri, Rutu, Rasmu, Ilzi, Jāni un Rūdolfu. Visi Cimdiņu bērni mācījušies Vecpiebalgas vidusskolā un studējuši Rīgā (Latvijas Valsts universitātē vai Rīgas Politehniskajā institūtā), pie kam divām viņu meitām — Rutai un Ilzei — ir divi augstākās izglītības diplomi (filoloģijā un mākslas zinātnē, kā arī bioloģijā un medicīnā).

Kad bērni gāja vidusskolā, Elza Cimdiņa rosīgi iesaistījās skolas dzīvē un viņa 13 gadus bija arī Vecpiebalgas vidusskolas vecāku padomes priekšsēde. No Cimdiņu sešiem labi izglītotiem un darbīgiem bērniem sabiedrībā visvairāk pazīstams vecākais dēls Pēteris Cimdiņš, bioloģijas speciālists, īpaši mazo upju pētnieks, kas nesen kādu laiku bija arī pats valsts ministrs zinātnes un izglītības lietās, uzsākdams strauju un radikālu Latvijas Universitātes, augstskolu un zinātniski pētniecisko iestāžu pārveides darbu dažādos aspektos un līmeņos.

“Ko līdz koks, kad nav zaru?” Tā Cimdiņmāte saka par daudzām tagadējām ģimenēm, kurām nav neviena vai ir tikai viens bērns.

Par svarīgāko savas raženās dzīves mērauklu E.Cimdiņa uzskata darbu un labi audzinātus un izglītotus bērnus. Savu darbīgo mūžu Cimdiņmāte apzināti veltījusi bērniem, viņu audzināšanai un aprūpei. Teicēja atzīst, ka katrai mātei ir jāpieliek viss prāts, saprašana, sirds un rokas pie tā, lai bērnus izaudzinātu par kārtīgiem, labestīgiem un atsaucīgiem cilvēkiem. Viņas pašas bērni esot labi un gādīgi, bieži apciemojot un aprūpējot sasirgušo māti.

Cimdiņmāte dibināti lepojas ar saviem bērniem:

“Trīs lietas mani moka no mazotnes, trīs lietas, kas man dzīvē bija vismīļākās — dziesma, puķes un bērni, tādi mazi, kas vēl ir mīļi, kas nav nerātnības pilni, kas vēl ir augoši un topoši...

Bet es teikšu tā: nudien, dziedādama viņus izaudzināju. Es neatceros grūta momenta. Bija slimi, bija tā, ka es pie viņu gultiņas uz ceļiem gulēju, tupēju un lūdzos, lai viņu dzīvību Visvarenais sarga. Skaisto un priecīgo brīžu tomēr ir bijis nesalīdzināmi vairāk. Bet, ka es varētu teikt: man ir grūti kādreiz bijis, ka es esmu bijusi piekususi un ka man visas negulētās naktis bijušas grūtas... Nē! Es to atceros kā ļoti skaistu laiku, un es domāju, ja es otru mūžu dzīvotu, tad ne tikai sešus izaudzinātu, bet tad es dzīvotu tā, lai iznāk vairāk kā seši.

(..) un es esmu gandarīta, gandarīta, galvenais, par to, ka es uzskatu, ka manas pūles nav bijušas veltīgas, jo vismaz līdz šim man kā mātei ne no viena cilvēka nav bijis jādzird pārmetumi, ka mani bērni būtu izdarījuši kaut ko sliktu, kaut kā nepareizi dzīvotu vai kaut ko nepareizi darītu. Tai ziņā es esmu laimīga māte...”

Bērnu audzināšanai un izglītošanai pašaizliedzīgi veltītos gadus Cimdiņmāte arī vērtē kā sava mūža gaišāko un laimīgāko daļu, kam bērni un mazbērni piešķir nezūdības jēgu un svaru.

Augusts Cimdiņš dzimis 1912.gada 21.jūnijā kādreizējā Susikas pagastmājā, kur viņa tēvs bija rakstvedis, kā tolaik teica, skrīveris. Susikas pagasts vēlāk pievienots Tūjas pagastam. Kupli sazarotās Cimdiņu dzimtas piederīgie bija vecpiebaldzēni, taču daži no viņiem dzīvoja un strādāja arī Tūjas, resp., Susikas un Liepupes pagastā. Augusts bija 11. bērns 13 bērnu dižģimenē. No 13 toreizējiem bērniem tagad dzīvi ir tikai divi — Augusts Cimdiņš un viena viņa māsa. Tēvs un māte agri miruši (kad māte mirusi, Augustam bijuši tikai 4 gadi, tēvs miris, kad zēns bijis 14 gadus vecs) un mazais zēns dzīvoja pie tēvabrāļa Pētera Cimdiņa, kas bijis ilggadējs skolotājs (52 gadus) Liepupes draudzes skolā, arī draudzes ērģelnieks un pagasta pašdarbības kora vadītājs. Gan Augusta Cimdiņa tēvs, gan arī tēvabrālis bija beiguši Tērbatas skolotāju institūtu. Abi bija muzikāli apdāvināti cilvēki. Uzturēdamies pie tēvabrāļa, Augusts, vēl bērns būdams, ātri apguvis arī kora dziedāšanas māku: mēģinājumos viņš pratis slepus aizlavīties lieliem aizmugurē un vilkt, t.i., dziedāt, tiem līdzi.

No 8 gadu vecuma (t.i., kopš 1920.gada) Augusts pa vasarām dzīvojis Vecpiebalgas pagasta “Kabulēnos” un palīdzējis gados vecākai māsai, kas tolaik saimniekojusi Cimdiņu dzimtas mājās. Tur Augusts ar laiku labi apguvis visus lauku darbus. “Kabulēnos” Augusts pats sācis saimniekot 18 gadu vecumā. Cimdiņu dzimta “Kabulēnos” dzīvo vismaz jau 350 gadus. “Kabulēnu” mājas Cimdiņu senči 1882.gadā esot izpirkuši no grāfa Šeremetjeva.

Augusts mācījies pie Kaudzītes Matīsa “Kalna Kaibēnos”, beidzis pie tēvabrāļa Liepupes draudzes skolu un arī Dzērbenes divgadīgo lauksaimniecības skolu. 1940.gadā Augusts Cimdiņš apprecējis vecpiebaldzēnieti Elzu Vēliņu un turpinājis saimniekot “Kabulēnos”. Pēc Otrā pasaules kara strādājis Vecpiebalgas pagastā par apdrošināšanas inspektoru.

Kā jau īsts piebaldzēns un ar tautisku humora izjūtu bagātīgi apveltīts vīrs Cimdiņtēvs bez klasiskajām tautas dziesmām, īpaši garajām tautas romancēm, mīl vajadzīgā brīdī un piemērotā vietā nodziedāt pa kādai jautrai, bezbēdīgai ziņģei, piem.: “Tas cilvēks šinī pasaulē”, “Pulcējaties, ļaužu bari”, “Gauja, Gauja, tu tik pilna”, “Uz piramīdu sienām”, “Draugi, šodien priecaities”, “Uz Raunas tirgu jābrauc” u.c. Apbalvots ar spilgtu un izteiksmīgu stāstītāja talantu, A.Cimdiņš prot tēlaini stāstīt anekdotes, jocīgus savas dzīves piedzīvojumus un pieredzējumus, kā arī uzskatāmi attēlot daudzas sabiedriskās un kultūras dzīves norises un notikumus, kas senāk vai tagad novēroti kādreiz tik slavenajā Vecpiebalgas novadā.

Turpmāk būtu sīkāk apskatāms Cimdiņmātes un Cimdiņtēva pārmantotais un viņu abu garajā mūžā apgūtais dziesmu pūrs, precīzāk — tā repertuārs. Šobrīd ierobežotā laika dēļ tas nav izdarāms.Tā apskatam būtu jāveltī īpašs ziņojums. Pašreiz vienīgi iespējams atzīmēt, ko Cimdiņmātes dziesmu kladē “Manas tautas Dziesmas” skaidrā, labi salasāmā rokrakstā ierakstīti pavisam 140 dziesmu teksti — lielākoties klasiskās tautas dziesmas (t.i., garās dziesmas un tautas romances), nedaudzas populārās sadzīves dziesmas un pāris ziņģu, kā arī 8 rotaļdziesmu teksti. Lai klausītājiem tomēr rastos neliels priekšstats par manis teikto, minēšu Cimdiņmātes kladē ierakstītās pirmās 15 dziesmas un arī pēdējās 5 dziesmas, resp., šo dziesmu nosaukumus, t.i., dziesmu tekstu sākumrindas.

Tātad, pirmo 15 dziesmu tekstu sākumrindas:

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu

Rīga dimd, Rīga dimd

Lokatiesi, mežu gali

Trīcēj' kalni, skanēj' meži

Cekulaina zīle dzieda Rīgas torņa galiņāi

Cekulaina zīle dzied staļļa spāres galiņā

Skaisti dziedi, lakstīgala

Zīlīte, žubīte

Dziedi skaņi, cīrulīti1

Kurš putniņis dzied tik koši

Lakstīgala kroni pina

Kupla, kupla liepa auga

Es redzēju jūriņāi

Jūriņ' prasa smalku tīklu

Laivā kāpu šūpotiesi

Un pēdējo piecu dziesmu tekstu sākumrindas:

Es, karāi aiziedams2

Dzied', māsiņa, skaistas dziesmas

Pilna upe baltu ziedu

Mīļi lūdzu tautu dēlu

Trīs putniņi daiļi dzied

...kā arī astoņu rotaļdziesmu tekstu sākumrindas:

Es bij' viens bagāts vīrs

Mēs ejam, mēs ejam

Zaļā dārzā bijām mēs

Beķer' cepti kliņģerīši

Adāt, meitas, ko adāt

Nu meitas danco

Cik skaista ērkšķu rozīte

Ai, vanagi, vanadziņ

Precizitātes labad piebilstam, ka arī vairāki citi Cimdiņiem zināmo dziesmu teksti un meldijas sadzīvē funkcionē arī kā rotaļdziesmas, piem.:

“Līgo, laiva, uz ūdeņa” (17.); “Rikšiem bērīti es palaidu” (30.); “Līgodama upe nesa” (35.); “Caur sidraba birzi gāju” (43.); “Sijā auzas, tautu meita” (61.); “Seši mazi bundzenieki” (74.); “Kumeliņi, kumeliņi” (75.); “Kur tu teici, gailīti manu” (76.); “Es biju māmiņai” (85.); “Kas dārzā, kas dārzā” (109.) u.c.

Līgo jeb Jāņu dziesmas, to tekstu sākumrindas:

Visu gadu dziesmas krāju

Sit, Jānīti, vara bungas

Jāņa māte sieru sēja

Visa laba Jāņu zāle

Kas grib baltas villainītes

Līgot vieni salīgoju

Visas puķes noziedēja

Piebilstams, ka jau 1954.gada vasarā ZA Etnogrāfijas un folkloras institūta rīkotās etnogrāfu un folkloristu 8. zinātniskās ekspedīcijas laikā toreizējais Latvijas Valsts konservatorijas students, vēlāk labi pazīstamais un iecienītais komponists, tautas dziesmu aranžētājs Aldonis Kalniņš pierakstījis tolaik 42 gadus vecās Elzas Cimdiņas dziedātās sešas līgotņu meldijas, kā arī vēl piecas citas tautas dziesmu meldijas un divas rotaļdziesmu meldijas. Viena no šīm sešām līgotņu meldijām, kā atzinis A.Kalniņš ir pamata jeb galvenā meldija, ap kuru grupējas vairāk vai mazāk radniecīgās pārējās piecas līgo meldijas.Turklāt E.Cimdiņa arī stāstījusi, ka agrāk, t.i., viņas bērnības un jaunības gados, Piebalgā Jāņos dziedātas vismaz sešas līgo dziesmu meldijas. Jāņos tad dziedājuši no vakara līdz rītam. Teicēja E.Cimdiņa vienmēr “vedusi”: (t.i., iesākusi dziesmu un ar savu drošo dziedājumu un skaļo balsi visnotaļ balstījusi) dziedāšanu Līgo svētkos (un arī citos gadījumos). Tikai tovasar, t.i., 1954.gada Jāņos sagadījies tā, “ka nebijis ko līgot”.

Zīmīgs ir Aldoņa Kalniņa sniegtais Elzas Cimdiņas raksturojums, kas liekas ļoti koncentrēts un vārdos skops: “Reti atsaucīga teicēja. Liela ģimene — 6 bērni. Strādā kolhozā, audzē dēstus.”

Bez tam, tovasar jau pieminētās ekspedīcijas dalībniece Mirdza Asare pierakstījusi Elzas Cimdiņas 9 dziedāto tautas dziesmu tekstus un teicējas sacītos 15 sakāmvārdus un parunas un vēl 9 mīklas.

Tomēr katra no šīm Jāņu dziesmu meldijām patstāvīga, un kā tādas tās arī reģistrētas Latviešu folkloras krātuves arhīvā.

Bez tam no Cimdiņu dziedāto dziesmu repertuāra režisors A.Jaunušans izraudzījies virkni dziesmu brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” teatralizētam brīvdabas uzdevumam Vecpiebalgā (pie Alauksta ezera) 1985.gada 17. un 18. augustā, kā arī 1986.gada 16. un 17.augustā. Režisora izmeklētās dziesmas kā Vecpiebalgas jauktā kora dalībnieki ”Mērnieku laiku” brīvdabas izrādē dziedājuši arī Cimdiņmāte un Cimdiņtēvs:

Tas cilvēks šinī pasaulē

Kungs Dievs, no kā mums visas lietas

Saule aiz meža jau nogrima sen

Saule debess jūrā brauc

Saldu dusu tai

Nu meitas danco

Kupla, kupla liepa auga

Rozes sen jau novītušas

Ja liktens tevim visu ņēmis

Ak tu priecīga, ak tu svētīga

Cik skaista ērkšķu rozīte

Tas jaunīb's laiks ir tiešām jauks

Es, brīvais vīrs, gan dziedāt varu

Mēs šeitan esam viesi

Reģistrējot Cimdiņiem zināmo dziesmu repertuāru, vēl piebilstams, ka 1986. gada vasarā un rudenī, kā arī 1987.gada rudenī, piecas reizes apciemojot Cimdiņus Vecpiebalgas “Kabulēnos”, magnetofona lentē tika ieskaņoti 102 dziesmu teksti un meldijas. Starp Cimdiņu toreiz dziedātajām dziesmām atrodamas arī dažas tautas dziesmas, virkne ziņģu un vairākas sadzīvē populāras dziesmas.

Interesantas un kultūrvēsturiski nozīmīgas ir Cimdiņu sniegtās liecības un komentāri par atsevišķu ziņģu un populāru sadzīves dziesmu tekstu un meldiju autorību. Nav mans nolūks šobrīd apstiprināt vai noliegt šo respektējamo ziņu patiesumu, tas būtu īpaša pētījuma uzdevums. Mūs pašreiz var vairāk interesēt Cimdiņu uz dzīves pieredzi balstītie atzinumi kā tādi.

Cimdiņmātes viedoklis (jāuzsver, ka tas vienlaikus ir piebaldzēnu uzskats vispār) par tautā iemīļotās dziesmas “Rozes sen jau novītušas” “īsto” meldiju:

“”Rozes sen jau novītušas” mēs, piebaldzēni, vienmēr dziedam tajā meldijā, kas bija pazīstama arī brāļiem Kaudzītēm. Tautā iecienītāka gan ir kāda cita sentimentāla meldija, kas aizgūta no vācu avotiem, no saldsērīgas vācu dziesmas. Šai vācu meldijai nav arī īstas saskaņas ar dziesmas vārdiem. Ja Matīss [Kaudzīte] vēl būtu dzīvs, viņš noteikti nostātos pret šo vācu meldiju. Stingri domāju, ka dziesma “Rozes sen jau novītušas” jādzied tā, kā Piebalgā viņu dzied...”

Par dziesmu “Ja liktens tevim visu ņēmis” Cimdiņa stāsta:

“Šo dziesmu mēs dziedājām “Mērnieku laiku” izrādē Vecpiebalgā. Šito Jaunušans ļoti gribēja, jo tad, kad Gaitiņi iet projām, kad liktens viņiem visu ņēmis, režisors vēlējās, vai nebūtu kāda stipri bēdīga dziesma... Šī dziesma ir tik veca, ka mana mammīte man to veltīja kā kādu talismanu, kā tādu piemiņu viņa man šo dziesmu dāvināja. Tā nav viņas sacerēta. Mana mammīte šīs dziesmas vārdus uzrakstīja uz savas fotogrāfijas otras puses un iedeva man. Es esmu pilnīgi pārliecināta un domāju, ka nekļūdos, apgalvojot, ka vienīgi es šo dziesmu zinu. Un Piebalgā es neesmu arī dzirdējusi, ka bez manas mātes vēl kāds cits agrāk un tagad kaut kur būtu šo dziesmu dziedājis. Mana mammīte dzimusi 1874.gadā, tā kā tā ir ļoti sena dziesma.”

Turpretī par dziesmu “Jau krēsla apklāj klusas mājas” Cimdiņš liecina:

“Šai dziesmai vārdus sacerējis A.Pumpurs uz Lapas Mārtiņa ierosinājumu. Pagājušā gadsimta 60.gados A.Pumpurs kādu laiku strādājis par mērnieka palīgu arī Vecpiebalgā. Lapas Mārtiņš lūdzis A.Pumpuru, ka ir vajadzīga tāda dziesma, kur iecerētais saka ar labunakti savai līgaviņai. A.Pumpurs arī apsolījies to izdarīt, nemaz nezinādams, kādai līgaviņai dzejolis tiks veltīts. Tikai vēlāk izrādījies, ka tas bijis veltījums Rātminderu Elīzei, kas ilgus gadus bija A.Pumpura sirdsmīļotā, bet, kad dzejnieks beigās apprecēja Gobu Edi, tad arī Rātminderu Elīze pēc 20 gadu garās cerēšanās beidzot aizgājusi par sievu pie Kaudzītes Matīsa.

A.Pumpura dzejolis publicēts kādā Rīgas avīzē (“Mājas viesī” vai “Baltijas Vēstnesī”?). Tur A.Pumpurs šo dziesmu arī izlasījis, un tur, laikrakstā, bijis nodrukāts: “Dāvinājums Līzei Rātminder jaunkundzei “Labu nakt!” Dziesma priekš soprāna un tenora ar klavieru pavadījumu. Teksts no Pumpura, mūzika no Šancberga.”

“A.Pumpurs par šo gadījumu ir bijis ļoti pārsteigts, viņam bijis arī drusku neērti, jo viņš tajā laikā jau bijis saderinājies ar Gobu Edi. Vienīgi Lapas Mārtiņš zinājis, ka Kaudzītes Matīsam būs kāzas ar Rātminderu Elīzi un ka A.Pumpura dzejolis “Jau krēsla apklāj klusas mājas” patiesībā ir Kaudzītes Matīsa veltījums savai līgavai.”

Cimdiņtēvs domā, ka piebaldzēniem labi zināmās bēru dziesmas “Vienu sauju smilšu, mīļais, netaupi” meldijas autors arī varētu būt Pēteris Šancberģis.

Cimdiņmātes komentārs par pazīstamo J.Vītola oriģināldziesmu “Rīgā pirku sirmu zirgu”, kuras apdarē autors izmantojis poētisku tautas dziesmu tekstu, kā arī radoši variējis atsevišķus tautas dziesmu meldiju elementus:

“Šo dziesmu “Rīgā pirku sirmu zirgu” es esmu dziedājusi jau agrā jaunībā un bērnībā, bet esmu to dziedājusi arī korī. Mans brālis skolotājs Jānis Vēliņš pēckara gados bija pirmais kora diriģents Vecpiebalgā. Viņš bija mācījies Valkas skolotāju seminārā, kur viņa skolotājs mūzikas apmācībā bijis Jēkabs Mediņš. Viņš manam brālim arī stāstījis, ka dziesmu “Rīgā pirku sirmu zirgu” Jāzeps Vītols savā laikā esot dāvinājis tuvam draugam profesoram Paulam Jozuum un viņa līgavai uz kāzām. Turklāt Paula Jozuus līgavu kādreiz agrāk bija iecerējis arī Jāzeps Vītols, bet viņš ir veltījis savam draugam ļoti skaistu dziesmu, kurā neizskan ne mazākā mērā kāda nenovīdība vai greizsirdība. Dziesmas teksta nobeiguma pants: “Lai brauc mana līgaviņa Kā saulīte spīdēdama, Kā saulīte spīdēdama, kā rozīte ziedēdam' “— tas tiešām ir cēls žests un augstsirdīga cilvēka cildena rīcība. Un šajā gadījumā tāds ir bijis arī Jāzeps Vītols. Ka tas tā ar šo Jāzepa Vītola dziesmu ir bijis, tam varētu arī ticēt — tā es domāju.”

Šūpuļdziesmu “Padziedi, mazputniņ, pavičero” Cimdiņmāte atceras īpašā ģimeniskā sasaistē:

“Tā ir pirmā dziesma, ko es iemācīju savai, toreiz trīs gadus vecai mazmeitai Gintai. Un viņa to dziesmiņu iemācījās tik pareizi un tik labi dziedāja, ka kādos ģimenes svētkos, kad no Bioloģijas institūta, kur Gintas tētis, mans dēls Pēteris, strādāja, bija sanākuši diezgan daudz viesi, un meitene nevis ar manu palīdzību, bet viena pati šo dziesmu nodziedāja ļoti labi. Visu pulkā bija viena, kas pamatīgi pārzināja mūziku un nekļūdīgi uztvēra, vai meitene visas notis dzied pareizi vai nepareizi. Viņa bija izbrīnīta, ka trīs gadus vecs bērns spēj tik tīri visus toņus izdziedāt. Tagad tā meitene Ginta ir jau paaugusies, beigusi piekto klasi un Skolēnu pilī viņa koklētāju ansamblī dzied un spēlē. Šovasar viņa ar dziesmām un kokles spēli bija ciemos Bulgārijā. Gintai es iemācīju arī tās septiņas līgo dziesmu meldijas, un viņa tās dziedāja ne sliktāk kā es. No savas pieredzes tagad zinu, ka trīs četri gadus vecus bērnus visvieglāk un ātrāk var iemācīt dziedāt tautas dziesmas. Bērni tādā vecumā ir ļoti vērīgi, viņi visu bez pūlēm uztver un iegaumē.”

Par dziesmu “Dziedi skaņi, cīrulīti” Cimdiņa zina teikt:

“Šai dziesmai arī ir teksta autors, mūzikas autoru es nezinu. Es atradu vienu vecu, vecu grāmatiņu, senu, senu, vēl vecā drukā. Grāmatiņā bija arī dziesma “Dziedi skaņi, cīrulīti”, un tur bija minēts arī teksta autors. Diemžēl es viņu nepaturēju prātā. Bet, kamēr mans mūžiņš pastāv un kamēr es visu laiku dziedu, es viņu dziedu kā tautas dziesmu (..) Tas ir tas pats variants, ko jūs stāstījāt par “Teici, teici, valodiņu”.” Kā jau tika minēts iepriekš, tad dziesmas “Dziedi skaņi, cīrulīti” teksta autors ir Pavasaru Jānis. Patriotiskai sadzīves dziesmai “Pulcējaties, ļaužu bari, Pulcējaties Gaujmalā” nobeigumā panta tekstu Cimdiņa kā zvērināta nedzērāja variē šādi:

Tikai Gaujas malā mani

Vieglās smiltīs guldiniet!

Pilnu klēpi baltu rožu

Kapā līdzi gremdējiet!

Pilnu klēpi baltu rožu

Kapā līdzi gremdējiet!

Toties tautā stingri iesakņojies šāds bohēmisks šis dziesmas nobeigums:

Tikai Gaujas malā mani

Vieglās smiltīs guldiniet!

Pilnu kausu saldu alu

Kapā līdzi gremdējiet!

Pilnu kausu saldu alu

Kapā līdzi gremdējiet!

Pati Cimdiņmāte gan ir lepna un gandarīta, ka arī viņas bērni minētās dziesmas nobeigumā allaž dziedot viņas radīto teksta variantu. A.Cimdiņš vēl piebilst, ka arī Vecpiebalgā, apbedījot neglābjamus dzērājus jeb plenčus, agrāk bijis paradums tiem likt zārkā vai arī paslēpt kapa kopiņas smiltīs degvīna pusstopu.

Sevišķi iemīļotas Cimdiņiem ir vairākas latviešu klasiskās tautas dziesmas un jau citā sakarā pieminētās septiņas līgo jeb Jāņu dziesmu meldijas, kuras viņi dzied ar dažādiem Jāņu svētku rituālam atbilstīgiem tekstiem. Šīs dziesmas Cimdiņi labprāt arī nodziedāja Zinātņu akadēmijā Krišjāņa Barona dienai veltītajā tautas mūzikas koncertā 1996. gada 31. oktobrī. ZA pārpildītā lielā konferenču zāle Cimdiņu izjusto, silto dziedājumu uzņēma ļoti atsaucīgi.

Tā ir liela, reta laime un patīkams gandarījums sastapt tik zinīgus un atsaucīgus folkloras teicējus, kādi visnotaļ ir Cimdiņi Vecpiebalgā. Sarunas ar viņiem raisās sevišķi raiti, savstarpēji atklāti un uzticami tad, ja arī pats iztaujātājs un tautas garamantu pierakstītājs pie folkloras teicējiem iet ar atklātu sirdi, skaidrām, gaišām domām un labestīgu skatienu. Kā labi un nesavtīgi atdevīgi folkloras teicēji, kā darbīgi un nerimtīgi kādreiz tik bagātīgās un nozīmīgās kultūrdzīves tradīciju uzturētāji, glabātāji, sargātāji un aprūpētāji Vecpiebalgā Cimdiņmāte un Cimdiņtēvs ir godam pelnījuši šādus cildenus, atzinīgus pateicības vārdus:

“Ir tādi, kam pieder maz lietu, ko rūsa maitā un kodes ēd. Toties viņiem ir daudz citu lielāku vērtību, un tās viņi labprāt dāvina tiem, kas pēc tām taujā. Tie ir dzīves apliecinātāji, dzīves jēgas uzturētāji un savas sūtības piepildītāji, un viņu mantu kambari nekad nav tukši. Viņi ir tie, kas dod ar prieku, un šis prieks ir viņiem vienīgā atmaksa, pateicības alga par lielo vēlmi atdot citiem savu dzīves pieredzi, savu prāta gudrību un savu sirds dāsnumu.”

Šo tautas garamantu vācēja gaitās sakņoto un sūrā dzīves pieredzē kaldināto atzinumu es neklātienē veltīju visiem tiem daudziem folkloras teicējiem, īstiem, neviltotiem, tīriem sirds un gaiša apskaidrota prāta cilvēkiem, ko esmu sastapis 45 gados visās Latvijas malās — gan Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē, Augšzemē jeb Sēlijā, gan Latgalē. Diemžēl lielum lielais vairums no šiem labestīgiem sirdsšķīstiem ļaudīm jau mājo viņā saulē. Tāda ir dzīves un nāves dialektika: vieni aiziet nebūtībā, citi dzimst šai saulē un stājas aizgājušo vietā, lai tādējādi nekad nenorimtu mūžīgās dzīvības nezūdamības nedzirdamais pulss.

1 Dziesmas “Dziedi skaņi, cīrulīti, siltai saulei atspīdot” teksta autors ir Pavasaru Jānis.

2 Šīs dziesmas teksts kladē ierakstīts divreiz (skat. 99.dziesmu)

Dod, Laimiņa, spirgtu garu, gaismotu prātu,nenokusušus spēkus!

Folklorista, filoloģijas doktora Jāņa Rozenberga publikācijas allaž ir rūpīgi izsvērtas, argumentētas un interesantas. Arī šoreiz “LV” redakcijā pie rakstītā nav ko piebilst vai koriģēt. Būtu tikai mazliet jāpastāsta par pašu autoru, kam 17. decembrī palika apaļi 70.

Jānis Rozenbergs aris dziļu vagu visos trijos latviešu folkloristikas laukos: gan folkoras materiālu vākšanā un krāšanā, gan to zinātniskā apstrādē un publicēšanā, gan arī folkloras pētniecībā. Ne velti viņš pirmais saņēma Zinātņu akadēmijas iedibināto Friča Brīvzemnieka balvu.

Turpat 50 darba gados Jānis Rozenbergs piedalījies ap 20 folkloras ekspedīcijās un 15 no tām pats arī vadījis. Pierakstīts neskaitāms daudzums tautasdziesmu, pasaku, teiku un mīklu, uzklausīti daudzi dzīvesstāsti. Kopā ar komponistu Aldoni Kalniņu viņš stāvēja kūmās Rikavas etnogrāfiskajam ansamblim, kas nesen atzīmēja 40. gadskārtu. Kopš 1980. gada Jānis Rozenbergs kā Latviešu folkloras krātuves pētnieks bijis žūrijas komisijas loceklis visās etnogrāfisko ansambļu un folkloras kopu skatēs.

Pēc Jāņa Rozenberga pārliecības, nav pamata pirms simt gadiem Krišjāņa Barona izteiktajām bažām, ka ar katru paaudzi aiziet zudumā liela daļa tautasdziesmu. Viņš savās folklorista gaitās nereti sastapis jaunības gados iepazīsto teicēju meitas un mazmeitas, kas dzied vecmāmiņu dziesmas, turot dzīvu savas dzimtas mantojumu.

Šai reizē nevar nepieminēt arī Jāņa dzīvesbiedres, nu jau Aizsaulē aizgājušās Veltas Rozenbergas lielo ieguldījumu etnogrāfisko materiālu vākšanā, kopšanā un glabāšanā, brīnišķīgo tautastērpu grāmatu iecerēšanā un izdošanā. Kā Jānis allaž pratis veidot dialogu ar teicējiem, tā Velta — ar audējām, tautas amatniecības meistariem. Daudzās etnogrāfisko ansambļu skatēs un Krišjāņa Barona folkloras svētkos viņi kā gādīgi saimnieki uzņēmuši tautas garīgo bagātību kopējus no visiem Latvijas novadiem.

Cerot turpināt sadarbību ar Jāni Rozenbergu, varētu citēt viņa tik augstu vērtētā Friča Brīvzemnieka vēlējumu (ko viņš gan adresējis latviešu rakstniecības vēstures rakstītājiem) — lai Laimiņa viņam dod “spirgtu garu, gaismotu prātu, nenokusušus spēkus: derīgu, ievērojamu materiālu tam netrūkst. Par to gādājis latviešu darbīgais tautas gars.”

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore