• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Valmiera ver durvis uz Eiropu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.01.1998., Nr. 18/19 https://www.vestnesis.lv/ta/id/31299

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ziņas

Vēl šajā numurā

23.01.1998., Nr. 18/19

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Valmiera ver durvis uz Eiropu

Vidzemes novada tautsaimniecības attīstības spogulis


I.Spalviņš


I.Poļaks


K.Šķoba un H.Panke


A.Sončiks un K.Greiškalns


Vidzemes augstskola

Senā Hanzas pilsēta Valmiera ir Vidzemes novada sirds, pilsēta, kas lepojas ar prasmi saimniekot. Valmieras rajons ir 2365 kvadrātkilometrus liels un iedzīvotāju skaita ziņā ieņem otro vietu Vidzemē — šeit dzīvo 60 949 cilvēki. Pašā Valmierā — vairāk nekā 28 tūkstoši iedzīvotāju. Pilsētas domes priekšsēdētājs Kārlis Greiškalns ir lepns, ka vērojama tautsaimniecības augšupeja. Valmieriešu aktivitāte un uzņēmība sekmē visa novada attīstību. Pilsētā reģistrēta 351 akciju sabiedrība un SIA, 464 mazie uzņēmumi, tajā skaitā 123 veikali un sīktirgotavas, 19 sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, 20 pakalpojumu sniegšanas vietas, 11 vairumtirgotavas, 8 degvielas uzpildes stacijas. Tās ir darbavietas vairāk nekā diviem tūkstošiem cilvēku, tajā skaitā arī apkārtējo pagastu iedzīvotājiem. (Vairāk uz lauksaimniecisko ražošanu orientētas ir abas Valmieras rajona mazpilsētiņas — Mazsalaca un Rūjiena). Pēc Kārļa Greiškalna domām, svarīgi, ka saglabātas un labi strādā lielās rūpnīcas un uzņēmumi. Piemēram, “Valmieras stikla šķiedra”, kas ir viena no lielākajām nodokļu maksātājām aiz pilsētas domes, “Valmieras maiznieka” un “Vidzemes labības”. 1997. gadā Valmiera Pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā iemaksājusi 185 tūkstošus latu.

Galvenā problēma, ko risina pilsētas dome, ir siltumapgāde. Līdz šim mazuta iepirkšanai vien tiek tērēts 1 miljons latu gadā. Tāpēc iecerēts būvēt termoelektrocentrāli, kur varētu izmantot vietējo kurināmo — kūdru un koksnes atlikumus. Tāpat ne mazāk svarīga ir māju siltināšana. Veiksmīgs izrādījās Vidzemes augstskolas studentu kopmītņu siltināšanas projekts.

Valmieras pilsētas attīstībā svarīga loma ir Uzņēmējdarbības atbalsta centram, kas savu darbību sāka 1992. gadā. Pasniedzēji bijuši no Anglijas, Vācijas, Amerikas Savienotajām Valstīm. Tā klienti ir vidējie un mazie uzņēmumi. Šeit palīdzību saņēmuši vairāk nekā 400 uzņēmumu vadītāju un speciālistu. Centrs licis pamatus mazo uzņēmumu attīstībai.

Kā turpinājums šai iniciatīvai bija Vidzemes augstskolas izveidošana 1996. gadā. Stāsta Kārlis Greiškalns:

— Noteikti nepieciešama ir arī sociālās sfēras — izglītības, kultūras, sporta — attīstība. Sabiedrība var attīstīties, ja vienlaikus attīstās visas šīs nozares.

Pašvaldību kā galveno dibinātāju mērķis, veidojot Vidzemes augstskolu, bija piesaistīt novadam jaunus speciālistus un tādējādi veicināt Vidzemes novada attīstību.

Patlaban Vidzemes augstskolā studē 200 jauniešu, kuri apgūst mazo uzņēmumu ekonomiku un vadību, politoloģiju, tūrisma organizāciju un vadību, psiholoģiju un sabiedriskās attiecības. Par tās lielo popularitāti liecina arī tas, ka studentu vidū turpat piektā daļa ir rīdzinieki.

Kā uzskata Kārlis Greiškalns, privatizācija noritējusi veiksmīgi. Un tas viss, pateicoties lielo uzņēmumu vadītāju aktivitātei un profesionalitātei. Izdevies piesaistīt investorus, un patlaban vērojama strauja uzņēmumu izaugsme.

Uzņēmējdarbības sekmēšanā liela nozīme arī Valmieras rajona draudzībai ar Vācijas Ziemeļreinas–Vestfālenes federālās zemes Gīterslo apgabalu, ar kuru sadarbības līgums noslēgts 1994. gadā. Saņemti dāvinājumi gan avārijas dienesta izveidošanā, gan policijas darba tehniskajā nodrošināšanā. Tomēr pats galvenais, ka izveidoti un sekmīgi darbojas vairāki kopuzņēmumi.

Durvis katra gaumei un makam

Piemēram, Latvijas–Vācijas kopuzņēmums “Valmieras durvis” sevi pieteicis tikai pirms trim gadiem, kad celtniecības uzņēmums ”Vendena” kopā ar VFR firmu “Original HGM Tueren” izveidoja kopuzņēmumu. Tā pamatkapitāls — 95 tūkstoši latu, Latvijas pusei pieder kontrolpakete.

Uzņēmuma vadītājs Ivars Spalviņš aicina uz izstāžu zāli pārliecināties, cik plaša ir produkcijas izvēle — sākot no visdažādākā profila ārdurvīm un beidzot ar iekšdurvīm. Turklāt tās tiek gatavotas kopā ar aplodām un klienta izraudzīto furnitūru, atslēgām. Klienti var izvēlēties dažādus koka virsmu dekorus, durvju rokturus, viras. Un var arī pasūtīt nestandarta izmēra durvis. Durvis pasūtītājam tiek piegādātas ar uzņēmuma transportu.

Plašs ir uzņēmuma cehs, kurā uzstādītas modernas ražošanas iekārtas. Var teikt, ka šeit ir iekārtota videi draudzīga ražotne, jo katram darbgaldam ir putekļu nosūcējs. Strādājošo skaits neliels — 7 cilvēki, kuru vidējā darba alga ir 150 latu mēnesī. Direktors gan uzskata, ka ražotne vēl nav pilnīgi noslogota. Lielākā daļa sagatavju tiek saņemtas no Vācijas, un šeit, atbilstoši pasūtītāja vēlmēm, durvju gatavošana tiek pabeigta. Apgrozījums pēdējo divu gadu laikā pieaudzis turpat divas reizes — no 48 tūkstošiem līdz 88 tūkstošiem latu. Šogad paredzēts ražošanu kāpināt vēl par 30 procentiem.

Daudz strādāts, lai iekarotu tirgu. Nav noslēpums, ka durvis piedāvā arī Amerikas un Skandināvijas valstu firmas. Kā atzīst Ivars Spalviņš , noteicošā ir kvalitāte. Par to arī klienti ir ar mieru maksāt vairāk. Uzņēmums pērn piedalījies arī starptautiskajās izstādēs Pleskavā, Novgorodā un Kaļiņingradā. Īpaši cerīga bijusi izstāde Kaļiņingradā. Tomēr šeit galvenais sadarbību traucējošais faktors ir nepievilcīgais vīzu režīms. Ar Lietuvu Kaļiņingradai ir bezvīzu režīms, bet Latvijas vīzas saņemšanai kaļiņingradiešiem jādodas uz Viļņu. Un vēl jāgaida labvēlīga atbilde. 16. janvārī valmierieši Rīgā atklāja sava uzņēmuma pārstāvniecību. Tuvāk klientiem, ērtāk un lētāk.

Labi uzsāktā darbība turpinās.

“Valmieras stikla šķiedra” — Fondu biržā kotētais uzņēmums

Visslavenākais uzņēmums visā novadā ir Valmieras stikla šķiedras rūpnīca. Tā sešdesmitajos gados būvēta kā viena no 15 šāda veida rūpnīcām Padomju Savienībā un vienīgā Baltijā. Pirmā produkcija — vienvirziena šķiedra iegūta 1963. gadā. Rūpnīca gadu gaitā krietni izaugusi, jo būvēta vairākās kārtās. (Patlaban tās teritorija Pārgaujā aizņem 35 hektārus.) Šeit savulaik ražotas arī aizsargķiveres riteņbraucējiem un kamaniņu braucējiem. Kopš 1972. gada austs dekoratīvais stikla šķiedras audums. Tomēr galvenā produkcija vienmēr ir bijusi tehniskie stikla šķiedras materiāli. Tie ir gan stikla šķiedras diegi, gan rovingi — grīste, ko izmanto audumu aušanai laivu un kuģu būvē, celtniecībā utt., gan elektroizolācijas un siltumizolācijas audumi, kas spēj izturēt līdz 1200°C temperatūru. Šos materiālus izmanto metināšanā, kā arī ugunsdzēsēju aizsargtērpos, tāpat naftas ieguves vietās.

Jāpiebilst, ka 92 procentus no visas saražotās produkcijas uzņēmums eksportē. Agrākajos gados galvenais pasūtītājs bija Krievija un citas padomju republikas, tagad tās ir 26 Rietumeiropas valstis. Tas pats sakāms par izejvielām, kas tiek ievestas. Kad tika būvēts uzņēmums, bija iecerēts vismaz pusi no visām izejvielām iegūt Latvijā. Diemžēl tas nebija iespējams izejvielu sliktās kvalitātes dēļ. Pat smiltis nācās ievest no Piemaskavas. Patlaban tās tiek piegādāta no Lietuvas, no Anīkšču karjeriem. Kaļķakmeni, kas ražošanas procesā veido 20 procentus no izejvielām, ieved no Igaunijas. Norvēģijā un Spānijā tiek iepirkts arsēns un kalcija nitrāts.

Uzņēmuma attīstības projekts paredz pilnveidot tehnoloģiju. Kopā ar direktoru Ināru Poļaku dodamies no viena ceha uz otru. Ražošanas cehi aizņem simtiem kvadrātmetru. Daži no tiem tiek atbrīvoti, citur norit remontdarbi, bet vēl citos uzstāda jaunas iekārtas. Šīs pozitīvās pārmaiņas notiek pēc uzņēmuma privatizācijas 1996. gadā, kad tika piesaistīts investors. Kontrolpaketi ieguva Vācijas koncerna “Preiss-Daimler” uzņēmums “Glasseiden GmbH Oschatz”. Toreiz uzņēmuma pamatkapitāls bija 11,5 miljoni latu. Patlaban, pēc sociālā nodokļa kapitalizācijas, tā vērtība sasniedz 12,6 miljonus latu. Pērnā gada peļņa bija 800 tūkstoši latu, tas ir, par 7 procentiem lielāka nekā 1996. gadā. Vairāk nekā 300 tūkstoši latu ieguldīti uzņēmuma attīstībā. Plānots, ka 20 procenti peļņas tiks izmaksāti dividendēs. Par katru akciju paredzēts izmaksāt 1,2 santīmus. Jāpiebilst, ka uzņēmuma akcijas kopš 1996. gada tiek kotētas Rīgas Fondu biržā. Vispirms tās bija nopērkamas Brīvajā sarakstā, un to vērtība bija krietni augstāka. Patlaban tās ir Otrajā sarakstā, un cena nedaudz pārsniedz latu. Kā uzskata rūpnīcas finansu direktors Andris Saulītis , biržas cena ir stipri pazemināta un neatspoguļo uzņēmuma patieso stāvokli.

— Mēs stiprinām “Daimler” grupai piederošo uzņēmumu pozīcijas Vācijā. Pasaules kontekstā mūsu saražotās 7000 tonnas dažāda veida produkcijas ir niecīga daļa. Bet arī nelielam uzņēmumam ir sava vieta, un to mēs gribam paturēt.

Stāsta direktors Inārs Poļaks:

— Mūsu uzdevums ir strādāt lielo akcionāru, nevis sīko investoru labā, it sevišķi to investoru labā, kuri spekulē ar biržas akcijām. Nākotnē mūsu stratēģiskais investors paredzējis jaunu iekārtu uzstādīšanai ieguldīt 35 miljonus vācu marku. Patlaban kopīgi strādājam pie projekta sagatavošanas, tiekamies ar “Latvenergo” un “Latvijas gāzes” speciālistiem, lai saskaņotu jaunu iekārtu un tehnikas uzstādīšanu. Stikla kausēšanas tehnoloģijas procesa modernizēšana prasīs arī daudz augstāku strādnieku un inženiertehnisko darbinieku kvalifikāciju. Jādomā arī par strādnieku apmācību. Uzņēmumā patlaban strādā 1207 cilvēki. Viņu vidējā izpeļņa sasniedz 167,5 latus, strādnieku alga nav daudz zemāka — 156,8 lati.

Jā, lieki būtu piebilst, ka ar šādu izpeļņu nevar lepoties daudzos Valmieras uzņēmumos strādājošie. Stikla šķiedras rūpnīca ir viens no lielākajiem Valmieras nodokļu maksātājiem. Piemēram, 1997. gadā Valsts budžetā dažādos nodokļos iemaksāti 2 miljoni 44 tūkstoši latu. Kopējais neto apgrozījums pārsniedzis 10 miljonus latu. Visai neliels ir dabas resursu nodoklis — tikai 13,8 tūkstoši latu. Uzstādot jaunās iekārtas, būs iespējams atteikties no arsēna lietošanas un izmantot citus nekaitīgus dzidrinātājus. Tāpat paredzēts izmantot speciālus filtrus dūmgāzu attīrīšanai. Ieceru un plānu uzņēmumam ir daudz. Tā mērķis — gadsimtu mijā apgrozījumu ik gadus palielināt par vienu līdz diviem miljoniem latu.

Valmieras piensaimnieki — Eiropas tirgū

Ne mazāk populāra ir akciju sabiedrības “Vidzemes piens” produkcija, ko var iegādāties ne tikai pašu novada ļaudis, bet arī pārnovados un Rīgā dzīvojošie. Daudz tika darīts, lai Valmierā ražoto Holandes sieru, jogurtu un sviestu varētu bez ierobežojumiem eksportēt uz Rietumeiropas valstīm. Patlaban Valmieras produkcija ar Vācijas firmas “Eximo” starpniecību tiek realizēta Vācijā un Francijā. 3. decembrī uzņēmumu vērtēja Eiropas Savienības komisija. Ziņas no Briseles liecina, ka komisija vēl tikai lems par šo jautājumu. Rezultāts varētu būt cerīgs, jo nekādi aizrādījumi netika izteikti.

Kā varējām pārliecināties, uzņēmumā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas. Tās galvenokārt saistītas ar tehnoloģiskā procesa modernizāciju un higiēnas prasību stingrāku ievērošanu. Akciju sabiedrības prezidents Kārlis Šķoba vispirms ved uz ģērbtuvēm. Šeit strādnieces sāk darba dienu ar dušu un ar roku dezinfekciju. Speciālists regulāri seko arī viņu veselības stāvoklim, lai nebūtu gadījumu, kad slims cilvēks vai baciļu nēsātājs strādā.

Tādas ainas, kādas vērojamas mazajās pienotavās, kur piens tiek maisīts lielās vannās, Valmierā velti meklēt. No lielās piena vedēju cisternas piens pa vadiem nokļūst ražošanas cehos, slēgtās vannās, kur tas tiek pasterizēts, karsēts un dažnedažādi apstrādāts līdz gala produkcijai — pasterizētam pienam, biezpienam, jogurtam un visbeidzot līdz sieriem un tā tālāk. Holandes sieram jāgatavojas 45 dienas, un noliktavas ietilpība ir liela — 1000 tonnas. Vasarā tiek ražotas 5–6 tonnas siera dienā.

Sviesta cehs ir pavisam neliels, arī ražošana ir krietni sašaurināta. Pērn tās bija 532 tonnas jeb par 340 tonnām mazāk nekā aizpērn. Kā rādīja ekonomiskais aprēķins, sviesta ražošana ir nerentabla. Lai gan valmierieši spēj piedāvāt dažāda veida produkciju — “Saldkrējuma”, “Zemnieku” un “Valmieras” sviestu. Pieprasītākais ir Valmieras sviests, kam tiek pievienota rapša eļļa. Tas ir viegli smērējams uz maizes un noteikti var konkurēt ar reklamētajiem, bet ne tik veselīgajiem ārvalstu margarīniem. Ražošanas daļas priekšnieks Harijs Panke gan bilda, ka rapša eļļa tiek piegādāta no Holandes. Diemžēl vēl līdz šim laikam nav atrisināts jautājums par eļļas gatavošanu Latvijā.

Jāpiebilst, ja “Vidzemes piens” kā akciju sabiedrība veidojusies 1993. gadā, un tās dibinātāji ir 56 vietējās kooperatīvās sabiedrības. Tikai 8 procenti no 44 004 akcijām pieder individuālajiem akciju turētājiem. Par to, ka uzņēmums strādājis veiksmīgi, liecina arī akciju vērtības palielināšanās no 50 līdz 54 latiem. Katru gadu akcionāri saņēmuši dividendes. Par pērno gadu tās varētu būt 1 lats par akciju.

Interesanti, ka gada sākumā akcionāri nosaka brīvās peļņas apjomu. Pārējā nauda tiek izmaksāta piena piegādātājiem. Tāpēc piena piegādes apgabals ir krietni liels – visa Vidzeme un Alūksnes rajons. Gadā vien pieņemtas pārstrādei 40 036 bāzes tonnas piena, no kurām izgatavotas 532 tonnas sviesta, 1009 tonnas siera un 2300 tonnas skābpiena produkcijas.

Peļņa par 1997. gadu gaidāma lielāka, nekā prognozēts. 200 tūkstošus latu uzņēmums izlietojis tehnoloģijas pilnveidošanai. (Piemēram, jaunie, Somijā ražotie, tvaika katli izmaksājuši 93 tūkstošus latu.) Gada apgrozījums uzņēmumā sasniedz 7 miljonus latu, bet valsts budžetā nodokļos iemaksāti 800 tūkstoši latu.

Nav jau tā, ka latviešu uzņēmēji neprot saimniekot. Prot un var, ja pietiek vēlēšanās un profesionālās varēšanas. Un tam vislabākais apliecinājums ir Valmieras uzņēmumos redzētais. Arī viesi — zemkopības ministrs Andris Rāviņš, Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Andrejs Sončiks un Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis bija pārliecināti, ka Valmiera sevi pieteikusi kā darbīgu pilsētu un šeit redzētais var rosināt arī citu novadu iedzīvotājus.

Ingrīda Rumbēna, “LV”

Foto: Arnis Blumbergs,“LV”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!