Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Austrālija un mēs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.01.1998., Nr. 11/12 https://www.vestnesis.lv/ta/id/31201

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ir " Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - 31. burtnīca

Vēl šajā numurā

16.01.1998., Nr. 11/12

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS VISI PASAULĒ

Austrālija un mēs

“Drīz atkal Latvija brīva būs, Latvija baltā, Latvija svētā”


Lilija un Edgars Dunsdorfi kāzu dienā 1931. gada 7. martā

Foto no izdevuma “Grāmata par Saldu”, Melburnā 1995

Profesors Edgars Dunsdorfs dzimis 1904.gada 20.novembrī Saldū. Latvijas Universitāti beidzis 1933.gadā. Zviedrijā, Stokholmas universitātē studējis vēsturi, bet Stokholmas Ekonomiskajā institūtā — saimniecības vēsturi. Pēc tam strādājis Latvijas Universitātē: asistents (1934 — 1936), privātdocents (1937), docents (1938), tautsaimniecības nodaļas vadītājs (1939 — 1944), Tautsaimniecības fakultātes dekāns (1943 — 1944). Kopš 1944.gada E.Dunsdorfs bijis ekonomikas doktors un profesors. Latvijas Universitātē 1939. un 1940.gadā lasījis Latvijas saimniecības vēsturi, vadījis seminārus un diplomdarbus.

Edgars Dunsdorfs ir saņēmis vairākas Kultūras fonda un K.Barona prēmijas.

E.Dunsdorfs daudz rakstījis par tautsaimniecības tematiem. Vācu okupācijas laikā sācis izdot tautsaimniecības vārdnīcu.

Trimdā, Vācijā, Edgars Dunsdorfs nodarbojies ar pētniecību Greifsvaldes universitātē Bincā. 1945.gadā bijis viens no Baltijas universitātes (BU) dibinātājiem. E.Dunsdorfs ir bijis BU profesors (1946 — 1948) un kādu laiku arī rektors (saimniecības lietās). Baltijas universitāte dibināta triju Baltijas tautu — igauņu, latviešu un lietuviešu — universitāšu profesoru un pārējo akadēmisko mācībspēku sanāksmē 1945.gada 26.decembrī Hamburgā, Rietumvācijā. Militārajā pārvaldē darbojās lielāks skaits britu universitāšu bijušo profesoru, kas atbalstīja domu dot iespēju bēgļu jaunatnei iegūt akadēmisko izglītību. Pēc Militārās pārvaldes atļaujas saņemšanas 1946.gada 14.martā sākas lekcijas un semināri.

Universitātē darbojās astoņas fakultātes vidēji ar 150 baltiešu akadēmiskajiem docētajiem un 1000 studentiem.

Pārvarot lielas grūtības, universitātes darbs turpinās trīsarpus gadus (1946 — 1949). Tātad deviņus semestrus, jo mācībiestāde darbojās nepārtraukti, tikai ar īsu brīvlaiku starp semestriem.

Baltijas universitāte bija vienreizējs fenomens pasaules universitāšu vēsturē.

Pēc ierašanās Austrālijā profesors E.Dunsdorfs bijis mācībspēks Melnburnas universitātē. Viņš vairākkārt ievēlēts par profesoru un nodaļas vadītāju. Kopš 1970.gada — profesors emeritus Melburnas universitātē.

Par viesprofesoru E.Dunsdorfs strādājis arī Kalifornijas universitātē Berkli pilsētā (Berkeley) .

Profesors E.Dunsdorfs daudz ceļojis un strādājis vairāku valstu arhīvos. Viņš bijis sastopams daudzos starptautiskos kongresos. Profesora darbi publicēti latviešu, vācu un angļu valodā. Apbrīnojams ir profesora veikums rakstu krājuma “Archīvs” veidošanā. E.Dunsdorfs ir izdevuma galvenais redaktors.

Daudzi lasītāji droši vien priecātos, ja mums būtu pilnīga profesora Edgara Dunsdorfa darbu bibliogrāfija.

Publicējam saīsinātu izrakstu no Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas elektroniskā kataloga.

Vispirms minēsim grāmatas par Latvijas vēsturi (rakstītas arī ar līdzautoriem): Latvijas vēsture (1980), Latvijas vēsture, 1500 — 1600 (1964), Latvijas vēsture, 1600 — 1710 (1962), Latvijas vēsture, 1710 — 1800 (1973), Latvijas vēstures atlants (1969), Latvijas vēstures atlants (1976).

Vēstures tēma profesoram ir tuva. Te varētu minēt vēl vairākus desmitus darbu — rakstu un grāmatu. Lūk, tikai daži piemēri:Senie stāsti (1955), Deviņvīru spēks. Deviņu latviešu vīru dzīves stāsti deviņos Latvijas vēstures gadsimtos (1956), Naudas dziesmu datēšana (1960), Turība un brīvība septiņpadsmitā gadsimteņa Latvijā (1961), Saktu stāsti (1966; 1967), Mūžīgais latviešu karavīrs (1967), Trešā Latvijā (1968), Kārļa Ulmaņa dzīve (1978), Pirmās latviešu bībeles vēsture (1979), Muižas (1983), Kurzemes karakartes (17. un 18. gadsimtenī) (1984), Latgales vēsturiskās kartes (1991), Lielvidzemes kartes: (17. un 18.gadsimtenī) (1986), Grāmata par Saldu (1995).

Dunsdorfu ģimene joprojām ir darbīga. Ieceru vēl daudz. Plānots izdot papildinātu izdevumu “Latvijas vēstures atlants skolām un pašmācībai”. Iecerēta grāmata arī par saldeniekiem pasaules ceļos. Lai raženas sekmes!

1990.gadā profesors Edgars Dunsdorfs ievēlēts par godabiedru zinātniskajā asociācijā “Latvija un latvieši pasaulē”. Vēlāk savu atzinību apliecinājusi arī Latvijas Zinātņu akadēmija. 1990.gadā profesors Edgars Dunsdorfs LLA ievēlēts par goda locekli, bet 1994.gadā viņam piešķirta Lielā medaļa.

1995.gadā Edgars Dunsdorfs iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku.


Latvijas Universitātes vecā ēka

Sarunā ar profesoru Edgaru Dunsdorfu atgādināju, ka jau dažus gadus pirms atmodas Latvijā varēja izmantot viņa darbus. Tā, lasot priekšmetu “Ekonomikas pamati”, ar interesi izmantojām viņa atrasto rokrakstu Latvijas tautsaimniecības vēsturē, kā arī “Tautsaimniecības vārdnīcu”. Profesors momentāni piebilda, ka šo ieceri neizdevās īstenot. Par to “Archīvā” pats autors raksta, ka tā bijusi jaunības iecere: “Visi “Tautsaimniecības vārdnīcas” un žurnāla “Latvju Tautsaimnieks” līdzstrādnieki bija jauni gados, un viņu iecerei nebija lemts piepildīties, kad Latviju ietilpināja Padomju savienībā.”


Baltijas Universitātes fakultāšu emblēmas. Zīmējis Vilis Krūmiņš


Stunda Dunsdorfu ģimenē

“LV” redaktors Sigizmunds Timšāns

29.novembrī Melburnā apciemoja Edgaru un Liliju Dunsdorfus

Liekas, ka no Latvijas Melburnā ciemos ieradusies inteliģence pie neviena cita šejienes latvieša tik stipri nevēlas kaut uz brīdi pasērst, cik pie redzamā vēsturnieka prof. Dr. Edgara Dunsdorfa un viņa dzīvesbiedres Lilijas. Neviens cits trimdas latvietis nav sarakstījis, rediģējis un publicējis tik daudz grāmatu un rakstu tautsaimniecības un vispārējās vēstures, kā arī plašākā humanitāro zinību jomā, cik Edgars Dunsdorfs. Lilija Dunsdorfa savukārt pratusi Melburnas latviešu biedrības bibliotēku ilgu gadu sīkstā neatlaidīgā darbā izveidot par lielāko latviešu grāmatu krātuvi emigrācijā.

20.novembrī profesors ierastajā klusībā atzīmēja 93 gadu dzimšanas dienu, bet 29.novembrī Dunsdorfu mājā Melburnas priekšpilsētā Blekbernā pabijām ar “Latvijas Vēstneša” Eiropas lietu redaktoru Dr. Sigizmundu Timšānu.

Maldināsim lasītājus, ja sacīsim, ka atradām profesoru dzīvesprieka un jauneklīga spara pilnu. Labāk atzīsim godīgi, ka gadu nasta liek sevi profesoram manīt un viņu, agrāk tik apbrīnojami čaklo un produktīvo, liekas, visai kaitina. Jauneklīgs spars Edgaru Dunsdorfu pavadīja līdz 80. mūža gadam, bet tad, 1980.gadu vidū, viņš smagi cieta autosadursmē, kas arī pēc relatīvas atveseļošanās turpināja ierobežot viņa kustības brīvību. Gara spēks tomēr neatslāba, līdz kamēr ilgus gadus rediģētā rakstu krājuma “Archīvs” 31.sējuma (1993.g.) ievadā profesors pavēstīja, ka viņš nav Fausts, kurš slēdzot līgumu kaut vai ar pašu Nelabo, iespētu atgūt jaunību.

Kaut būdama tikai pāris gadus jaunāka, manāmi ņiprāka vēl ir Lilija Dunsdorfa, kas ar profesoru visu mūžu veidojusi cienījamu darbotājos divjūgu, palīdzēdama profesoram daudzos techniskos darbos, pārrakstīdama uz mašīnas kā “Archīvu”, tā visas citas profesora vadītā Kārļa Zariņa fonda publikācijas. Liktenis, liekas, licis viņai pabūt dzīvesbiedra slavas ēnā, un viņas devums abu kopīgajā zinātniskajā un sabiedriskajā darbā varbūt vēl nav pietiekami novērtēts.

S.Timšāna Dunsdorfu apciemojuma galvenais nolūks bija abiem reveransēt. Reveranss, kā zinām, ir sveiciena nodošana, pateicības izteikšana, cieņas apliecinājums. Tomēr attīstījās arī saruna, kas turpmākajās rindās stipri saīsinātā un lakoniskā stilā atstāstīta.

S.Timšāns: — Man prieks jūs uzrunāt kā ievērojamāko latviešu profesoru. Ļoti laba bija jūsu kasetē ieskaņotā runa, ko noklausījāmies Kārļa Ulmaņa 120.dzimšanas dienai veltītajā konferencē 2.septembrī Rīgā.

L.Dunsdorfa: — Ieskaņojums bija neprofesionāls.

S.T.: — Mūsu ieraksti mēdz čirkstēt. Jūsu runa bija tāda, ka jūs izklausījāties vēl jauns.

E.Dunsdorfs: — Tad jau videofilma būtu bijusi vēl labāka.

S.T.: — Jūsu “Archīvs” Latvijā ir kā tāda rokasgrāmata. Visi meklē trūkstošos sējumus, lai iznāktu pilns komplekts. Redzēju, ka divarpus komplekti ir Minsterē. Jūs esat ļoti pieprasīts autors. Jūsu darbu popularitāte Latvijā ir ļoti liela.

E.D.: — Autoram jau tādas lietas patīk dzirdēt.

S.T.: — Jūsu grāmatiņa par Saldu atrodama visā Latvijā, un [uz L.D.] jūsu darbs bibliotēkas izveidē arī ir fantastisks. Atradu jūs visos Lauksaimniecības kameras dokumentos. Gatavoju Latvijas lauksaimniecības augstākās izglītības enciklopēdiju divos sējumos. Tai jāiznāk vēl 1999.gadā.

L.D.: — Vai Lauksaimniecības universitātei ir pilns “Archīva” komplekts?

S.T.: — “Archīvs” tur ir, bet nezinu, vai pilns komplekts. Apskatīšos, tad atbildēšu. Rīgā ir pilni komplekti Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.

L.D.: — Daži sējumi — piemēram 21., 23. — mums pašiem nemaz vairs nav krājumā.

S.T.: — Kur varētu sameklēt kādu 1960.gados Veronikas Strēlertes sastādīto mīlestības dzejoļa antoloģiju “Paradīzes meklētāji”?

L.D.: — Varētu sazināties ar Vašingtonas universitāti, varbūt arī ar bijušā Latviešu studiju centra Kalamazū vadošajiem darbiniekiem Valdi Muižnieku vai Muižnieka kundzi.

S.T.: — Vai ir kas īpašs, ko Melburnas latviešu biedrības bibliotēka vēlētos saņemt no Latvijas?

L.D.: — Gunāra Janovska “Kopoto rakstu” pilns komplekts derētu. Vēlēšanās ir pēc tādiem lieliem izdevumiem. Esam centušies visus šos gadus savākt un uzkrāt visus latviešu trimdas izdevumus, bet tagad visam, kas iznāk arī Latvijā, mums nav ne līdzekļu, ne telpu. Mūsu darbinieki visu laiku strādājuši bez atlīdzības. Parasti man palīdzējušas 2—3 sievietes. Kaut kad jau bibliotēku nāksies pārvest uz Latviju, kā jau uz Latviju pārveda Biezaišu mūzikas krātuvi no Adelaides. Tomēr šejienieši negrib atlaisties, katrs grib turēt, ko var.

S.T.: — Uz kurieni tad vislabāk patiktu, ka bibliotēku pārceļ: uz profesora dzimto pilsētu Saldu vai varbūt uz Kuldīgu, Talsiem, Ventspili?

L.D.: — Tai jānonāk tikai Rīgā, Rīgas centrā, kur tā katram būtu pieejama.

S.T.: — Nacionālās bibliotēkas celtniecībai šai gadu tūkstotī naudas nebūs. Tagadējā māja brūk kopā.

L.D.: — Nevajag vēl šobrīd forsēt. Bet beigās īstā vieta būs Rīgas centrā.

Sarunas laikā Dunsdorfa kundze no virtuves viesistabā ienes katram pa dzēriena glāzei. Rīgas ciemiņš pirmajā brīdī no dzēriena it kā vairās, aizbildinādamies, ka vakarā Melburnas latviešu namā jāsaka referāts. Tomēr bažām nav nekāda pamata: tie, kas Dunsdorfus pazīst ilgus gadus, zina, ka alkoholiskus dzērienus ne nu mutē ņem viņi paši, nedz jebkad tādus iedomātos piedāvāt ciemiņiem. Profesora mīļākais dzēriens ir paniņas, bet ciemiņiem tiek piedāvātas augļu sulas vai ērkšķrozīšu (mežrozīšu?) tēja. Citādi jau arī nevarētu izskaidrot ne Dunsdorfu garo mūžu, nedz nogāztos darbu kalnus.

Sarunas laikā vēl bija klāt Melburnas advokāts Imants Dižgalvis, kurš Rīgas viesi bija atvedis no lidostas un tagad pārējos runātājus daudz fotografēja. Trīs cilvēki sešdesmitos mūža gados runājās ar diviem jau desmitajā gadu desmitā iegājušiem. Kur tāda vecuma cilvēki tiekas, tur biežākais sarunu temats mēdz būt veselība, kaites, ārsti un ārstēšanās, medikamenti. Šis cilvēku kvintets 29.novembrī par veselību nepateica ne vārda.

Eduards Silkalns

Raženajā profesora Edgara Dunsdorfa mūžā īpaša vieta ir rakstu krājumam “Par latviskām problēmām”. Vēl gadu simtiem šis krājums kalpos kā enciklopēdisks izdevums. “Archīva” pirmais sējums iznāca 1960. gadā, pēdējais (satura) sējums — Melburnā 1992. gadā.

Izdevumā īpaša uzmanība veltīta latviešu lielās sabiedriskās rosības dokumentēšanai, turklāt ne tikai trimdā. Izdevums ir bagātīgi ilustrēts — latviešu kultūras darbinieku prortreti un daudz citu ilustrāciju.

“Archīvs” ir universāls enciklopēdisks krājums.

Biežāk aprakstītās tēmas ir Latvijas vēsture, dainoloģija, trimdas problēmas, māksla, teātris, literatūra, mūzika, izglītība, zinātne, baznīca, skola un jaunatne, avīzes un grāmatas, tiesības, Latvijas zelta krājumi un tā likteņi, celtniecība, tautas veselība, technika, saimniecība, okupētā Latvija, brīvības cīnītāji, mūža ritums.

“Archīvs” ir vienīgais izdevums, kurā visbiežāk publicētas izglītības darbinieku, zinātnieku, mākslinieku, aktieru un citu jomu darbinieku īsbiogrāfijas. Ilustrācijai publicējam dažus fragmentus no Edgara Dunsdorfa darbu grafiskajiem attēliem.


E.Dunsdorfa siluets. Griezis Strauss 1939. gadā


Dr. Sigizmunda Timšāna saruna ar profesoru Edgaru Dunsdorfu


Latvieši 1897. gadā apriņķos. Apļu laukumi zīmēti proporcionāli iedzīvotāju skaitam, bet ar melno sektoru iezīmēts personu skaits, kas par dzimto valodu minējuši latviešu valodu. Pirmo reizi iespiests: Dunsdorfs, “Latvijas Vēsture” (ASV 1980), 187. lpp.


Edgars Dunsdorfs:

Kārlis Ulmanis un viņa laiks

Kārlis Ulmanis ir viena no spilgtākajām personībām Latvijas vēsturē. To konstatējuši gan viņa darbības atzinēji, gan noliedzēji.

Kad septiņdesmitajos gados uzņēmos sarakstīt Kārļa Ulmaņa biogrāfiju, labi apzinājos paredzamās grūtības darba veikšanā. Centos apceļot vietas Eiropā un Amerikā, kur Kārlis Ulmanis dzīvojis un darbojies, lai intervētu viņa dzīves lieciniekus un lai iegūtu priekšstatu par šīm vietām. Protams, tai laikā “dzelzs aizkars” neļāva doties uz Baltijas valstīm un Padomju Savienību.

Savāktais materiāls deva iespēju sarakstīt 614 lappuses biezu grāmatu “Kārļa Ulmaņa dzīve” ar 96 attēliem (publicēta Stokholmā 1978.gadā). Grāmatai ir četras daļas: Ceļinieks. Polītiķis. Diktātors. Moceklis.

Bez autora atļaujas grāmata izdota arī Latvijā 1992.gadā, diemžēl, okupācijas varas uzspiestajā sakropļotajā latviešu valodas pareizrakstībā.

Aicinu tagad klātesošos doties īsā atmiņu ceļojumā pa Kārļa Ulmaņa dzīves takām.

Mīļam bērnam daudz vārdu! Kārlis Vilhelms Augusts Ulmanis piedzimis 1877.gada 4.septembrī Dobeles apriņķa Udzes pagasta “Pikšās”. Tēvs Indriķis Ulmanis, māte Lizete Līnberģe. Kārlis bija ģimenē ceturtais bērns.

Indriķis Ulmanis bija “Pikšas” iepircis par dzimtu. Bet Kārlim nebija izredzes mājas mantot, jo tradicija paredzēja, ka tās manto vecākais dēls. Jaunākajam — Kārlim — neatlika nekas cits, kā doties pasaulē.

Ulmanis mācījās vispirms Bērzmuižas pagastskolā, tad Jelgavas pilsētas skolā un pēc tam Jelgavas reālskolā, ko viņš gan nebeidza.

Ceļinieks

1896.gadā 19 gadu vecumā Ulmanis devās uz Austrumprūsiju, kur Tapiavā beidza piensaimniecības kursus. Ar to sākas viņa “ceļinieka” gaitas. Atgriezies Latvijā, Ulmanis specializējas piensaimniecībā — darbojas pienotavās, vada kursus, referē lauksaimnieku sanāksmēs, raksta lauksaimniecības žurnālos.

25 gadu vecumā viņš dodas uz Šveici, lai studētu Šveices politechnikumā Cīrichē. Pēc intensīvām viena gada studijām, klausoties daudz neobligāto priekšmetu un gūstot pārbaudījumos labas atzīmes, viņš studijas Šveicē pārtrauc, iestājoties Leipcigas universitātes lauksaimniecības fakultātē Vācijā.

Pēc studiju beigšanas 1905.gadā viņš apceļo Vāciju, Dāniju un Holandi un tad darbojas par agronomu un lauksaimniecības žurnāla redaktoru Valmierā, Latvijā.

Par revolūcionāriem rakstiem viņu apcietina un nosūta uz Pliskavas cietumu. Pēc sešu mēnešu aresta atbrīvots, Kārlis Ulmanis strādā brāļa mājās Zemgalē, bet, draudot jaunam arestam, dodas caur Somiju un Zviedriju uz Vāciju. Viņam izdodas atrast darbu par skolotāju lauksaimniecības skolā, bet Vācijā viņš jūtas nelaimīgs, plāno doties pāri jūØām uz Savienotajām Valstīm vai Kanādu un mācās angļu valodu.

Izmantojot ceļanaudai par publikācijām saņemto honorāru, Ulmanis 1907.gadā ierodas Ņujorkā. Smagajos darbos Savienoto Valstu pienotavās Ulmanis saslimst, tomēr pārvar grūtības, uzstrādājas un iestājas Nebraskas universitātē Linkolnā, ko beidz 1909.gadā — 32 gadu vecumā ar lauksaimniecības zinātņu bakalaura gradu.

Pēc tam viņš sešus mēnešus ir universitātes mācībspēks (piensaimniecības instruktors). Pāris gadus viņš darbojas par privāto pienotavu direktoru, tad, aizņemoties līdzekļus, iegūst pats savu pienotavu Teksasā, kas gan drīz — kreditoru prasību dēļ — bankrotē.

Kad 1913.gadā Krievijā izsludina amnestiju piektā gada revolūcionāriem, Kārlis Ulmanis atgriežas agronoma darbā Valmierā, bet nākošā gadā sākas Pirmais pasaules kaØš.

1915.gadā Ulmanis pāriet uz Rīgu — Lauksaimniecības centrālbiedrības darbā. Viņš iesaistās bēgļu apgādes organizēšanā, darbojas mājlopu rekvizīcijas komisijā. 1917.gadā Ulmanis piedalās Zemnieku savienības organizēšanā Valkā. Ar to sākas viņa “polītiķa” gaitas.

Polītiķis

Kā Zemnieku savienības valdes loceklis Ulmanis ierosina Latvijas priekšparlamenta — Tautas padomes — dibināšanu, kuØā paredzētas vietas tikai polītiskajām partijām. Tautas padome nodibinās 1918.gada 17.novembrī. Par tās priekšsēdi ievēlē advokātu Jāni Čaksti un par neatkarīgās Latvijas pagaidu valdības pirmo ministru prezidentu — Kārli Ulmani.

Ar šo amatu Kārlim Ulmanim bija uzticēts ļoti grūtais un atbildīgais jaunās valsts izveidošanas un nostiprināšanas uzdevums. Bija jānoorganizē Satversmes sapulce, jāatrisina kaØā noplicinātās zemes iedzīvotāju pārtikas jautājums, jādomā par agrārreformu un par attiecību izveidošanu ar rietumu sabiedroto valstīm.

Valdības deklarācijā valsts neatkarības proklamēšanas aktā jaunais ministru prezidents Kārlis Ulmanis starp citu teica: “Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kuØā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības.”

Latvijas valstij nodibinoties, faktiskā vara zemē bija vācu kaØaspēkam. Tas nebija vairs disciplinētais ķeizariskais vācu kaØaspēks, bet revolūcionārais kareivju pūlis. Vācu kaØaspēkam atstājot iekaØotos apgabalus, tam uz pēdām sekoja komūnistiskais krievu kaØaspēks. Deviņpadsmitā gada janvārī komūnisti ieņēma Rīgu.

Jaunajai Latvijas pagaidu valdībai bija jākļūst par bēgļiem pašiem savā zemē, un Ulmanis ar ministru kabinetu un mazo Latvijas armiju — studentu rotu — dodas uz Jelgavu un tālāk uz Liepāju. Nezaudējot laiku, Ulmanis apmeklē tuvākās ārzemes, lai gūtu palīdzību kritiskajā brīdī. Viņš ierodas Kopenhāgenā, Stokholmā, Tallinā, Kauņā. Panākumi nav lieli, bet no Lietuvas izdodas saņemt lielāku valsts aizņēmumu.

Vāciešu inscenētās armijas virsnieku sacelšanās rezultātā Ulmanim jāpaglābjas angļu misijas telpās un vēlāk Liepājas kaØaostā novietotajā kuģī angļu aizsardzībā.

Deviņpadsmitā gada pavasarī Latvijā bija trīs valdības: sabiedroto atbalstītā Ulmaņa valdība, vāciešu atbalstītā Niedras valdība un Padomju Krievijas atbalstītā Stučkas valdība. Sabiedroto militārajai misijai iejaucoties un ar igauņu armijas atbalstu Rīgu atbrīvoja, un jūlijā, rīdzinieku jūsmīgi sagaidīts, tur atkal varēja atgriezties Latvijas pagaidu valdības kabinets ar Kārli Ulmani priekšgalā.

Vēl bija jāpārdzīvo avantūrista Bermonta armijas uzbrukums un tās neprātīgie postījumi, sagraujot vēsturiskas celtnes un iznīcinot kultūras vērtības. Bija vēl jāatbrīvo Latgale no lieliniekiem un jākārto mierlīgums ar Padomju Krieviju.

Ulmanis vadīja visus trīs ministru kabinetus Tautas padomes laikā. Tās prezidents bija Jānis Čakste. Ulmani ievēlēja ministru prezidenta amatā arī pēc Satversmes sapulces sanākšanas 1920.gada pirmajā maijā. Pirms tam jau bija nodibināta Latvijas universitāte un Kultūras fonds. 1920.gada augustā Latvija nolīga mieru ar Padomju Krieviju “uz mūžīgiem laikiem”. 1921.gada janvārī sabiedroto augstākā padome (gan bez Amerikas Savienotajām Valstīm) atzina Latviju de iure .

Sākot ar Latvijas piekto ministru kabinetu 1921.gadā, Kārlis Ulmanis vairs valdībā nebija. Ministru prezidenta amatā viņš atgriezās atkal ar Latvijas desmito kabinetu 1925.gadā. Starplaikā Latvija piedzīvoja vislielāko saimniecisko uzplaukumu. To var uzlūkot par Ulmaņa iepriekšējās valdības darba augļiem.

Ulmaņa vadītajam piecpadsmitajam kabinetam pēc 8 mēnešiem darbu pārtraucot, viņš ilgāku laiku no aktīvas darbības Saeimā atturas, visu enerģiju veltījot Zemnieku savienības darbam un tās laikrakstam “Brīvā Zeme”, kā arī saraksta vairākas brošūras par to, kā varētu pārvarēt pasaules saimniecisko depresiju. Divdesmit sestajā gadā viņš kā ārlietu ministrs ar atzīstamu tālredzību darbojas Baltijas valstu sadarbības veicināšanā, ko traucē nelaimīgais “Viļņas jautājums”.

Diktātors

Trīsdesmit trešā gada beigās kļūst aktuāls Satversmes grozījumu projekts, starp citu paredzot lielākas tiesības tautas vēlētam valsts prezidentam. Ulmaņa izstrādāto Satversmes grozījumu projektu Saeima pieņem otrā lasījumā, bet trešais lasījums vairs nenotiek — to pārtrauc Ulmaņa izdarītais 1934.gada piecpadsmitā maija valsts apvērsums.

Latvija nebija pirmā no Baltijas valstīm, kur nodibinājās diktātūra. Divdesmitajos gados apvērsums bija noticis Polijā, tad Lietuvā un neilgi pirms Ulmaņa apvērsuma arī Igaunijā.

Policijas un armijas atbalstā Latvijā sākās periods, ko tautā apzīmē par Ulmaņa laikiem, bet toreiz oficiāli par Atjaunoto Latviju. Visas partijas bija likvidētas, arī Zemnieku savienība. Valdības locekļus izraudzīja un iecēla Ulmanis pats. Tas viņam deva brīvas rokas latviešu tautai labvēlīgu projektu īstenošanā, bet reizē pieauga vienam cilvēkam grūti nesamā atbildības nasta, kas sekmēja lišķu un līdēju centienus iegūt valsts vadītāja labvēlību. Ulmaņa vienvaras laikā nekādu valsts Satversmi neizstrādāja, bet izveidoja kameru sistēmu. Tās bija padomdevējas iestādes attiecīgajā nozarē, pie kam tās apvienojās divās padomēs. Saimnieciskajā padomē ietilpa Rūpniecības un amatniecības, Lauksaimniecības un Darba kamera, Kultūras padomē — Rakstu un mākslas un Profesiju kamera. Kamerām bija jādod atsauksme par attiecīgās nozares likumprojektiem. Tās pārņēma agrāk pastāvējušās saimnieciskās un kultūras biedrības.

Ir izteikta doma, ka Ulmaņa paraugs, dibinot kameras, bijis Itālijas fašistu korporātīvā iekārta. Pēc manām domām, viņa paraugs nebija Itālijas, bet gan Austrijas iekārta, ko izstrādāja kanclers Dr.Enders un iedzīvināja Dr.Dolfuss.

Savas fainomenālās karjēras virsotni Kārlis Ulmanis sasniedza 1936.gadā, kad izbeidzās valsts prezidenta Alberta Kvieša pilnvaras un Ulmanis pārņēma arī šo amatu.

Ulmanis turpināja pārkārtot Latviju. Mainījās pilsētu izskats. Cēla jaunus valdības un pašvaldības namus. Apaļo akmeņu bruģa vietā stiepās gludi, taisni ceļi.

Noplukušo veco skolasnamu vietā radās jaunas, glītas ēkas. Tās apgādāja ar grāmatām un izdaiļoja “Ulmaņa draudzīgais aicinājums”.

Radās līdzekļi kultūrai – izglītībai, mākslai, zinātnei, grāmatniecībai, Latvijas vēstures pētniecībai. Auga jauna zinātnieku paaudze, gatava veltīt savu dzīvi darbam dzimtās zemes labā. Bet bija lemts citādi.

Kad 1939. gadā Hitlers un Staļins nolīga par savstarpēju sadarbību, līguma slepenā klauzulā sadalot savā starpā Baltijas valstis, kļuva skaidrs, ka tās nespēs nosargāt savu neatkarību. Ar Hitlera armijas iebrukumu Polijā sākās Otrais pasaules kaØš.

Moceklis

Nonākot pilnīgā atkarībā no nacionālsociālistiskās Vācijas atbalstītās Padomju Savienības, Latvijai bija bezpalīdzīgi jāpakļaujas tās prasībām: jāparaksta savstarpējās palīdzības pakts un pēc tam jāatļauj nepretojoties svešam okupācijas kaØaspēkam ienākt valstī, ar ko beidzās tās neatkarība.

Ulmanis bija veltīgi cerējis un sagaidījis, ka vara, kas nostiprinājās Latvijā, ievēros jebkādas tiesiskās un morālās normas. Kā moceklim viņam bija ne vien jānoskatās, kā iznīcina un sagrauj viņa celto un veidoto, bet viņu piespieda ar savu parakstu šos rīkojumus apstiprināt. Viņam bija jāpiedzīvo rūgtā vilšanās, kad apsolītās nokļūšanas vietā uz Rietumiem viņu deportēja uz Padomju Savienību, apsūdzēja, apcietināja un vārdzināja cietumos, liedzot nepieciešamo apģērbu un uztura ziņā, lai varētu pārdzīvot. Viņa gars arī tad palika nesalauzts, viņa paša sastādītie aizstāvības raksti liecināja par pašaizliedzīgi valsts vadībā nevainojami veikto darbu.

Kad izsīka fiziskie spēki, viņam bija jāsabrūk — vēl tikai 65 gadu vecumā — tālu no zemes, ko vienīgo viņš patiesi mīlēja.

Publikācijā saglabāta autora rakstība

“LV” pateicas Latvijas Universitātes

Vestures institūtam par rakstu


Brīvības pieminekļa atklāšana. Valsts prezidents Alberts Kviesis (
pirmais no labās ) un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Foto: Jānis Lerhs (1904–1967)


Par Latvijā maz pazīstamu grāmatu

Edgara Dunsdorfa grāmata “Muižas” ir unikāls darbs, kurā dots savdabīgs muižu iedalījums: “Melnās muižas”, “Baltās muižas” un “Sarkanās muižas”.

Pirmajā daļā autors ietvēris muižas kopš viduslaikiem līdz agrārai reformai Latvijā.

Par “Baltajām muižām” autors sauc tās, kuras pirmā Latvijas brīvvalsts saglabāja. Te ierīkoja skolas, selekcijas stacijas vai citas iestādes.

Par jaunāko muižu grupu autors Edgars Dunsdorfs raksta:

“Trešajai daļai dots nosaukums “Sarkanās muižas”. Tajā sniegti dati pēc okupētās Latvijas avotiem par kolchoziem un sovchoziem. Ka tie tiešām ir sarkanās varas atjaunotās viduslaiku muižas, konstatējuši arī citi pētnieki. Tā Aleks Nævs ( Alec Nove ) savā grāmatā “The Soviet Economic System” ( London 1977), 121.lpp. raksta: “[Zemnieku] darbs kollektīvos ir identisks ar darbu viduslaiku muižās, un to dažkārt (neoficiāli!) nosauc vecajā krievu vārdā par “barščinu”, ar ko apzīmēja dzimtcilvēku klaušas.” Šai daļā ievietotas pēc okupētās Latvijas statistisko izdevumu datiem zīmētas diagrammas un pievienoti arī attēli no okupētās Latvijas propagandas izdevumiem, kas par “sarkanajām muižām” atklāj vairāk, nekā to paredzēja šo izdevumu publicētāji.”

Īpaši jāuzsver, ka šī grāmata ir ļoti bagātīgi ilustrēta.


Krustpils un baznīca. 1792. gads

Materiālu kopu sagatavojis asociācijas “Latvija un latvieši pasaulē” biedrs

Dr. Sigizmunds Timšāns, pēc Melburnas

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!