Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vēsturiskā tuvība sekmē sazarotu sadarbību. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.01.1998., Nr. 11/12 https://www.vestnesis.lv/ta/id/31196

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par mūsu labiem gadiem. Aizvadīto un atnākušo

Vēl šajā numurā

16.01.1998., Nr. 11/12

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

diplomātija

Vēsturiskā tuvība sekmē sazarotu sadarbību

Turpinājums

no 1.lpp.

— Latvijai vēsturiski ir zināma līdzība ar jūsu valsts austrumu rajoniem — bijušo VDR teritoriju. Gan Latvijā, gan šajā Vācijas daļā tautām ilgus gadus bija uzspiests komunistiskais režīms ar centralizēto ekonomiku. Vai, jūsuprāt, Latvijai kādā ziņā tomēr varētu noderēt Vācijas pieredze ekonomisko un sociālo reformu jomā?

— Kā jau teicu, situācija mūsu valstīs ir ļoti atšķirīga. Tomēr mūsu pieredzē, es domāju, ir viens aspekts, ar ko jums derētu rēķināties. Viena no lielākajām Vācijas austrumu rajonu ekonomiskajām problēmām pēc mūsu valsts atkalapvienošanās izrādījās kādreizējo sociālistisko uzņēmumu nerentabilitāte produkcijas zemās kvalitātes dēļ. Šie ražojumi gluži vienkārši starptautiskajā tirgū nespēja konkurēt ar citu Eiropas Savienības valstu ražojumiem. Tieši šis aspekts izrādījās ļoti smaga ekonomiska problēma.

— Vai varu jūs lūgt pastāstīt mūsu lasītājiem arī par sevi. Kā kļuvāt diplomāts?

— Tā būtībā ir sena manas ģimenes tradīcija. Pēc izglītības esmu jurists, bet diplomātiskajā dienestā iestājos piecdesmito gadu otrajā pusē.

Esmu dzimis 1936. gadā, un manai paaudzei bērnība iekrita smagajos kara gados. Man no tā vēl ir ļoti spilgtas dramatiskas atmiņas. Manu dzimto Gīsenes pilsētu netālu no Frankfurtes smagi bombardēja angļu aviācija. Trīs masveidīgos uzlidojumos tika sagrauti 70 procenti pilsētas. Atceros, mūsu pilsēta ar 40 tūkstošiem iedzīvotāju bija drupās, un tai varēja redzēt pāri no vienas nomales līdz otrai.

Diplomātiskajā darbā esmu jau daudzus gadus, esmu strādājis daudzās valstīs: Francijā, Itālijā, Venecuēlā, Filipīnās, Horvātijā...

— Kā esat apmierināts ar darba apstākļiem Latvijā, un kādi ir jūsu kontakti ar Latvijas oficiālajām personām?

— Mūsu vēstniecība tagad ir atgriezusies savās vēsturiskajās — pirmskara — telpās Raiņa bulvārī, pašā Rīgas centrā. Šo telpu pārbūvēšanai ieguldījām desmit miljonus marku, un tagad mums, protams, ir ļoti ērti darba apstākļi. Vācijas Federatīvās Republikas ārlietu ministrs Klauss Kinkels vēstniecības jauno telpu apmeklējuma laikā bija ļoti apmierināts un teica, ka Rīgā ir viena no vislabākajām Vācijas vēstniecībām pasaulē. Protams, ir ļoti patīkami atrasties pašā Rīgas centrā, līdzās Brīvības piemineklim. Mums ir tiešām teicama situācija.

Attiecībā uz kontaktiem ar Latvijas oficiālajām personām — ļoti labu iespaidu atstāj viņu atklātība un draudzīgums, mums ir ļoti viegli kontaktēties. Zīmīgi arī, ka Latvijas ministrijās, gan Ārlietu ministrijā, gan citās, strādā daudz jauniešu. Viņi ir ļoti zinātkāri un neatlaidīgi mācās. Arī tas liecina, ka jūsu valsti gaida gaiša nākotne.

— Jūs esat jau trešais Vācijas vēstnieks Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, un arī ar abiem jūsu priekštečiem mums bijuši ļoti labi kontakti. Ar iepriekšējo vēstnieku Reinhardu Holubeku mēs pat atklājām kopīgu hobiju — ceļošanu pa upēm, kopīgi smailītēs esam airējušies pa Abavu. Vai arī jums ir kāds vaļasprieks?

— Man ļoti patīk peldēšana. Abi ar sievu ļoti mīlam mūziku un priecājamies par Rīgas bagātīgo mūzikas dzīvi. Es šeit jūtos ļoti labi.

Man šeit, Rīgā, arī daudz jādomā par mūsu cilvēku un zemju vēsturisko kopību. Diemžēl man liekas, ka zināšanas par kopīgo vēsturi ir diezgan nepilnīgas. Vācbalti un latvieši ir dzīvojuši kopā 700 gadus. Tādā veidā ir savstarpēji pielīdzinājusies viņu mentalitāte. Labākas zināšanas par gadsimtiem ilgo sadarbību, pamatojoties uz pielīdzinājušos mentalitāti, varētu radīt vēl spēcīgāku vārda “mēs” izjūtu. Es no tā sagaidītu vēl labāku praktisko sadarbību starp mūsdienu cilvēkiem visās jomās. Atcerieties, arī pirmais Vācijas vēstnieks Latvijā pēc jūsu valsts neatkarības atjaunošanas grāfs Lambsdorfs bija cēlies no Baltijas vāciešiem, viņa senču saknes rodamas Kurzemē. Viņā bija šī te “mēs” izjūta, kas radīja sirsnību, tiekoties ar cilvēkiem un darot veicamos darbus. “Mēs” izjūta atviegloja abām pusēm sadarbības pamatnostādņu veidošanu.

— Ko jūs novēlētu “Latvijas Vēstneša” lasītājiem?

— Jūsu valstī, tāpat kā Vācijā, šogad būs vēlēšanas. Es gribētu jums, latviešiem, novēlēt un arī izteikt cerību, ka priekšvēlēšanu cīņa neiespaidos negatīvi jūsu valsts pozitīvo attīstību un jūsu virzību uz integrāciju Eiropas struktūrās. Vēlu jums laimi un panākumus 1998. gadā!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!