MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Izstāžu zālē “Arsenāls” — zīmējumi gaisā, atspīdumi mākoņos

Ar trešo valsts mēroga izstādi sevi apliecina Latvijas tekstilmākslas asociācija, kas apvieno ap 80 aktīvi strādājošus profesionālus māksliniekus. Ekspozīciju, kas līdz 8. februārim skatāma izstāžu zālē “Arsenāls”, tā arī sauc — “Trešā”. Žūrijas komisija, kurā bija pārstāvēta gan šī asociācija, gan Mākslinieku savienība un Latvijas Mākslas muzeju asociācija, izstādei izraudzījusies vairāk nekā simt darbu. Savus jaunākos darbus rāda visu paaudžu mākslinieki, dažādu tekstilmākslas nozaru kopēji.

Asociācijas kodols veidojies Mākslas akadēmijā, kur joprojām ir dzīvas latviešu tekstilmākslas pamatlicēja Rūdolfa Heimrāta iedibinātās tradīcijas. Tieša viņa darba turpinātāja ir profesore Aija Baumane. Ar jaunajiem tekstilmāksliniekiem strādā arī Irisa Blumate, Ruta Bogustova, Arnis Pumpurs un vairāki citi profesora skolnieki. Viesnīcas “Latvija” trešajā stāvā atvērta tekstilmākslas galerija “Rūdolfs”, jo asociācijas biedri par savu galveno uzdevumu uzskata Rūdolfa Heimrāta aizsāktās virzības turpināšanu, cenšoties saglabāt gan savā mākslā, gan savstarpējās attiecībās viņa garu, gaisotni, tradīcijas.

Tiesa, retais vairs strādā tradicionālajā gobelēna tehnikā. Austu darbu arī šajā izstādē ir ļoti maz. Par Heimrāta skolu liecina galvenokārt mākslinieku individualitātes spilgtās atklāsmes, darbu pamatīgums un profesionālā varēšana. Divus izteiksmē ļoti atšķirīgus, bet saturā varbūt arī vienotus darbus izstādījusi vecmeistare Erna Ošele. Tie ir klasiskais gobelēns “Melnā saule” ar Talsu traģēdijas atspulgu un sevišķi smalkais autortehnikā darinātais balti vizošais darbs “Vārti” — ar domu par mūžību. Atkal kaut ko jaunu izdomājusi, tekstilmākslas iespējas paplašinājusi Edīte Vīgnere, kas šoreiz savā spāniski kaismīgajā gobelēnā uzziedinājusi visīstākās rozes. Žēl, protams, ka pēdējos gados nav parādījušies jauni austie gobelēni — lieli izmēros un vēl lielāki ar savu domas plašumu, asociāciju bagātību un māksliniecisko vitalitāti. Edīte Vīgnere uzskata, ka tā ir jauno laiku iezīme — klasiskais austais gobelēns ir pārāk dārga māksla:

— Man nepietiek līdzekļu dziju iegādei un pietrūkst arī tīri fiziska spēka. Toties šūt es māku un kaut ko no rokdarbiem saprotu. Tā arī rodas manas autortehnikas. Patiesi, šis darbiņš atkal ir par Spāniju. Tas ir mans sapnis, mana sapņu zeme. Savā laikā noaudu “Koridu”. Vīrišķība, vēršu cīņas. Te es vairāk esmu domājusi par sievieti, skaistumu. Tāpēc man tās rozes tur vajadzēja. Izgudroju pati savu kausēšanas tehnoloģiju, radās brīnumaini notecējumi. Vēroju spāņu audumus. Centos atdarināt. Sameklēju vecas mežģīnes, samta un brokāta gabaliņus. Tas ir buduāra darbs. Es domāju, ka gobelēnus tā arī var iedalīt — interjera darbi, ko varētu arī izstādīt, kantora darbi, kas labi varētu greznot kabinetu vai biroju, un šādi buduāra darbi — priekam un noskaņai.

Edīte Vīgnere priecājas par jauno mākslinieci Ievu Krūmiņu, kas tik brīnišķīgi auž īstos, smalkos gobelēnus. Skaisti šo tradīciju turpina Irisa Blumate un Georgs Barkāns. Bet viņa nebūt neuzskata, ka radošie meklējumi un bieži vien vienkāršas nabadzības diktētie lētu materiālu izmantošanas varianti būtu kas peļams. Mākslinieki meklē izteikšanās iespējas, atrod visdažādākos sava radošā gara izpausmes veidus. Arī šī izstāde to apliecina.

Astrīdas Bērziņas diptihs “Zilais”, Daigas Štālbergas latviski baltā “Ziedēšana” un Ievas Krūmiņas “Zīmējumi gaisā”, Aijas Baumanes vērienīgā “Upe”, Zanes Bērziņas “Eņģeļu sarunas” un Lindas Dombrovskas “Atspīdumi mākoņos” un “Vējš tavās acīs” — ikviens no izstādē redzamajiem darbiem rosina iztēli un visi kopā tie ir svētki dvēselei.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Edīte Vīgnere. “Saldimaigs”

Maija Začeste. “Baltā”

Latvijas Tekstilmākslas asociācijas prezidente profesore Aija Baumane

Jauns žurnāls latviešu valodniekiem

Dr. philol. Gunta Ločmele (Latvijas Universitāte) — “Latvijas Vēstnesim”

LINGUISTICA LETTICA 1.

(Red. A. Blinkena, O. Bušs, I. Druviete, I. Jansone, J. Valdmanis), Rīga: Latviešu valodas institūts (1997), 319 lpp.

Latvijas kultūras dzīvē svarīgs notikums — arī latviešu valodniekiem nu ir savs žurnāls. Jau pirmajā numurā, kas veltīts starptautiskā baltistu kongresa Baltistica VII (13. — 15. 06. 1995) zinātniskajam devumam, pilnībā realizēta tā redaktoru iecere: jaunienācējs ienes veselu krāsu orķestri Latvijas valodniecisko izdevumu paletē. Te apkopoti 28 spilgti pētījumi, no kuriem katrs ir atsevišķas recenzijas vērts. Žurnālu raksturo valodniecisko problēmu (gribētos teikt - “toņu” un “pustoņu”) bagātība: risinātie jautājumi skar visu valodniecības nozaru un apakšnozaru spektru, iekļaujot arī starpnozaru problēmas. Savu artavu te ieguldījušas fonētiķes akcentoloģes (Dz. Bonda un L. Grumadiene). Morfoloģijas jautājumus pētījuši A. Kalnača, M. Krencle ( M. Kränzle ), I. Kristovska, arī A. Vulāne un I. Šmidebergs. Vārddarināšanas joma, šķiet, krājumā guvusi īpaši spilgtas krāsas gan A. Veisberga rakstā, kas atklāj visai dziļas pārmaiņas latviešu vārddarināšanā, gan A. Bankava, B. Bušmanes un A. Vulānes pētījumos. Leksika pētīta vairākos aspektos: leksiskās norises izloksnēs semantiskā griezumā analizētas I. Ēdelmanes un A. Timuškas darbos, savukārt leksikas attīstības vēsturiskie aspekti skatīti I. Rūmnieces, bet mūsdienu tendences un terminoloģijas problēmas — V. Skujiņas pētījumā. Leksikogrāfijas problēmu lokā ietilpst žurnālā ietvertais V. Mančaka ( V. Manczak ) darbs par leksikogrāfisko analīzi kā metodi baltu valodu vēstures dziļākai izzināšanai, I. Šmideberga aktualizētā leksikogrāfisko aprakstu precizitātes problēma, kā arī V. Kuzinas raksts par latviešu valodas biežuma un divvalodu biežuma vārdnīcu izmantošanu latviešu valodas lingvostatiskajā izpētē. Nozīmīgiem valodas funkcionēšanas jautājumiem pievēršas V. Skujiņa, V. Ernstone un M. Brēde. Vārdšķiru norobežošanas problēmu sinhroniskā aspektā risina S. Lagzdiņa. Spilgta ir arī sintakses joma. Sintaktiska rakstura problēmas analizē A. Holvuts ( A. Holvoet ) (no sastatāmās valodniecības pozīcijām), J. Valdmanis (konstrukciju semantikas griezumā), R. Kvašīte (funkcionāli stilistiskā aspektā). J. Rozenbergs ieskicē veselu virkni teksta lingvistikas problēmu. Savukārt E. Hempa ( E.P.Hamp ) pētījumā ietverti visi valodas līmeņi un diahroniska indoeiropiešu valodu sastatījuma rezultātā iegūts spilgts vispārinājums — pārmaiņu un konservatīvisma pretstatījums. A. Ozoliņa piedāvā ieskatu datorlingvistikas sasniegumos. Interesantas atziņas translatoloģijā pauž I. Zauberga, I. Rūmniece un V. Skujiņa. R. Makares raksts izskan kā aicinājums valodniekiem iet laikam līdzi un strīdīgus jautājumus risināt objektīvas valodas realitātes kontekstā, savukārt I. Zuicena aprakstījusi latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanās ne vienmēr gludo ceļu.

Jaunā žurnāla valodnieciskajām krāsām spilgtumu piešķir problēmu aktualitāte, kā arī to risinājumu oriģinalitāte, kas panākta, skatot problēmas gan valodu sastatījumā, gan sinhroniskajā un diahroniskajā aspektā. Jāpiebilst, ka žurnāls demonstrē starpnozaru pētījumu straujo attīstību: daudzi no tajā iekļautajiem darbiem skar vairākas apakšnozares (skat., piem., V. Skujiņas, I. Rūmnieces, M. Brēdes rakstus). Savukārt I. Zaubergas piedāvātajā dziļajā, brīžiem skaudrām atziņām pilnajā tulkošanas problēmu pētījumā, kas, iekļaudams latviešu oriģinālliteratūras un kultūras jautājumu analīzi, laužas ārā no translatoloģijas problēmu ietvara, žurnāla krāsas iegūst īpašu dziļumu.

Lai arī žurnālā ietvertajām valodnieciskajām tēmām ir raksturīga gan jomu, kurām tās pieder, dažādība, gan visdažādākais aranžējums, žurnālu satur kopā vienots izpētes objekts — baltu valodas.

Žurnāls raksturo valodas un tās pētījumu attīstības pagātnes ainu (J. Valdmaņa rakstītais ievads, I. Kristovskas, R. Makares, I. Rūmnieces, A. Veisberga darbi). I. Rūmniece, piemēram, velk paralēles starp latīnismu parādīšanās tendencēm XVII gs. tekstos un terminu un internacionālismu piesaisti un lietojumu mūsdienu latviešu valodā. Žurnāla saturs ir vispusīgs mūsdienu valodas un tās pētījumu virzienu atspoguļojums. Savukārt nākotni ieskicē vairāki autori, ne vien norādot uz valodniecības “baltajiem plankumiem” (A. Bankavs) un šīs zinātnes attīstības nākotnes virzieniem (I. Kristovska, V. Ernstone, J. Rozenbergs, V. Skujiņa, I. Šmidebergs, A. Timuška, Dz. Bonda, V. Mančaks), bet arī prognozējot tendences latviešu valodas attīstībā (A. Veisbergs šai sakarā uzsver saplūdeņu darināšanu kā perspektīvu paņēmienu reklāmas valodā) un kritizējot gan tos, kas tās bremzē, gan tos, kas tās nevajadzīgi paātrina (skat. I.Zaubergas darbu).

Aizverot šo krājumu, lasītājs ir gatavs ar nepacietību gaidīt valodas krāsu simfonijas pētījumu turpinājumu — Linguistica lettica nākamo numuru, ko domāts izdot līdz 22. februārim — Jāņa Endzelīna dzimšanas dienai. Paredzēts, ka turpmāk žurnāls iznāks divas reizes gadā.