Par Krišjāņa Valdemāra domām un darbu

Vakar, 2. decembrī, apritēja 172 gadi, kopš dzimis latviešu izcilais politiskais, sabiedriskais un jūrniecības darbinieks Krišjānis Valdemārs. Un tieši šajā atceres dienā pavēlā pēcpusdienā Latvijas Valsts vēstures arhīvā (LVVA) notika tā darbinieku sagatavotās un ar Rīgas ostas pārvaldes atbalstu izdotās vēstures avotu grāmatas “Krišjānis Valdemārs. Lietišķā un privātā sarakste” pirmā sējuma “Krišjāņa Valdemāra vēstules” prezentācija jeb “iesvētības” (par izdevuma tapšanu, saturu un nozīmību vairāk lasāms LVVA direktora vietnieces zinātniskajā darbā Dr. hist. Valdas Pētersones rakstā “LV” 14. novembra 298./299. numurā).

Patiešām unikālās vēstures dokumentu publikācijas 1. sējumā ietvertas K. Valdemāra rakstītās vēstules, kas tapušas laikā no 1854. gada līdz viņa nāvei 1891. gadā. Tās ļauj izsekot ievērojamā cilvēka dzīvei un darbībai, viņa lietišķajiem un privātajiem kontaktiem, kā arī sniedz vērtīgu izziņas materiālu XIX gadsimta vēstures pētniecībai. Vēstules publicētas to oriģinālvalodās — vācu, latviešu un krievu, bet svešvalodās rakstītajām dots arī tulkojums latviešu valodā. Krājumu papildina apcerējumi par K. Valdemāra dzīves gājumu un epistulāro mantojumu. Izdevumā iekļauts vēstuļu hronoloģiskais un adresātu rādītājs, arī personu, vietu un priekšmetu rādītāji, kas varētu būt īpaši noderīgi jebkuram, kam ir interese par šo laikmetu. Grāmata ir gandrīz tūkstoš lappušu bieza, tās metiens — 1000 eksemplāru.

Jaunā akadēmiskā vēstures avotu izdevuma klajālaišanas svētkos un LVVA telpās iekārtotās izstādes “Krišjāņa Valdemāra dokumentārais mantojums” atklāšanā piedalījās arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Saņemot grāmatas eksemplāru, valsts prezidents sacīja:

— Protams, nākt uz pasākumu, kurš saistās ar grāmatas iznākšanu un kurā tiekas gudri, inteliģenti un radoši cilvēki, tas ir lielākais gandarījums arī Valsts prezidentam. Kad es saņēmu šo ielūgumu un pēc kāda laiciņa arī uzzināju vairāk par šo grāmatu, es nolēmu — lai nu kas šodien notiek, bet man šeit ir jābūt. Ir jābūt tāpēc, ka tas ir atzinības apliecinājums jūsu darbam, tiem, kas ir radījuši šo grāmatu. Un es gribētu izteikt savu pateicību visiem, visiem cilvēkiem gan Latvijā, gan Pēterburgā, gan Vācijā, gan Igaunijā, kas veikuši šo titānisko darbu, apkopojot pirms vairāk nekā simt gadiem radītas, bet vēl pēc simt gadiem, manuprāt, ļoti noderīgas vēstules.

Man liekas, ka pirms šīs gāmatas iznākšanas daudzi latvieši, un ne tikai latvieši, par Krišjāni Valdemāru zināja tik vien kā “brauksim jūriņā” vai “brauksim pa Krišjāņa Valdemāra ielu”. Man liekas, ka bieži vien zināšanas ar to arī aprobežojas. Manuprāt, šīs grāmatas galvenais sasniegums ir tas, ka daudzi cilvēki ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, Vācijā un citur šo grāmatu rūpīgi iepazīs. Un, ja neizlasīs to no viena gala līdz otram, tad vienu otru vēstuli jau nu gan. Jo cilvēkiem jau vienmēr ir liela tieksme lasīt svešas vēstules. Domāju, ka tieši ar šo virsrakstu un ar grāmatas saturu, proti, vēstulēm, jūs mūs visus pievilkāt Krišjānim Valdemāram ļoti tuvu.

Bet mazliet arī par politiku. Jo šīs ir karstas dienas un ir diezgan karsta gada beigas, kad gaisā virmo priekšlikumi, tēzes, risinājumi. Jo mēs patiešām tuvojamies 2000. gadam, un mums ir jādomā, un mēs domājam, kas ar mums notiks nākotnē. Mazliet pašķirstīju šo biezo grāmatu un mazliet palasīju trīsdesmito gadu atsauksmes par Krišjāni Valdemāru. Un, protams, izlasīju arī cienījamās Pētersones kundzes rakstu “Latvijas Vēstnesī”, uzzinot, ko grāmatas autori domā par Krišjāni Valdemāru. Gribētu mazliet jums arī atgādināt, ka 1935. gadā Līgotņu Jēkabs rakstīja, ka Krišjāņa Valdemāra ideoloģija mūs ieved tanī garīgo spēku labirintā, kur veidojas prāts un griba, tautas topošā cerība un sapņi, kuru atzīšanu, reālu saturu un piepildīšanu vajadzētu dot laikam, cilvēkam un videi. Vai mēs pašreiz esam sapņu, ieceru vai ilūziju laikā, vai arī mēs jau esam piepildījumu laikā? Man liekas, ka mēs esam gan vienā, gan otrā laikā, kad mēs meklējam sevī un savā tautā šīs ieceres, šos sapņus, gan arī pamazām sākam tos piepildīt. Kaut arī ir pagājuši vairāk nekā simt gadi, man liekas, ka Valdemārs kaut kā ir domājis par tām pašām lietām, par kurām mēs bieži sevī ļoti karsti domājam.

Krišjānis Valdemārs trīsdesmitajos gados Latvijā tika raksturots kā nacionāls humānists. Viņa mērķis nav bijis tik daudz mācīt, kā cīnīties, ne tik daudz dot, bet saviem tautas brāļiem rādīt, ko un kā viņi paši var ņemt no dzīves. Un atkal liekas, ka ir pagājis tik īss laiks no Krišjāņa Valdemāra līdz mums. Valdemārs savās vēstulēs ļoti daudz runā par pienākumu, par pamodušos nacionālo apziņu un pašapziņu. Atcerēsimies, kāda sabiedriskā iekārta bija tajā laikā, kāda bija vide, kādā stāvoklī bija mūsu teritorija, kādas bija attiecības starp dažādu tautību cilvēkiem. Es negribētu tālāk citēt izlasīto, bet sev es paņemu domu par to, ka neviena tauta necienīs mūs, ja mēs necienīsim arī citas tautas. Manuprāt, šai grāmatai būs milzīgs nopelns, nesot Latvijas vārdu pasaulē trīs valodās. Gribētos teikt, lai autori neuztraucas par to, vai kāds pirks un lasīs šo grāmatu. Protams, tās cena ir augsta. Bet es domāju, ka tā ir jādala ar trīs un jādala arī ar to milzīgo pasauli, ko ietver gan Krievija, gan Vācija, gan Latvija. Šī grāmata daudziem politiķiem, daudziem domātājiem un daudziem humānistiem patiešām būs rokasgrāmata. Vismaz man tā tas būs.

Es vēlreiz pateicos grāmatas autoriem, pateicos tās izdošanas sponsoriem. Un vēl es gribu pieminēt Krievijas vēstnieku Latvijā Udaļcova kungu par to, ka arī viņš šodien te ir klāt, par to, ka viņš atbalsta šo mūsu kopīgo lietu, un izteikt cerību, ka Krievija vēl ne vienu vien reizi parādīs savu labo gribu, lai iepazīstinātu ar cilvēkiem humānistiem — patiesiem tautas pārstāvjiem — gan latviešu tautības, gan krievu tautības cilvēkiem.

Paldies jums!

Grāmatas atvēršanas svētkos un izstādes atklāšanā piedalījās daudzi pazīstami vēsturnieki un kultūras darbinieki, jūrniecības speciālisti, pārstāvji no dažādiem arhīviem, muzejiem un bibliotēkām, kas arī devuši savu artavu grāmatas veidošanā.

Mintauts Ducmanis,

“LV” nozares redaktors,

vēsturnieks