RAKSTI. RUNAS. REFERĀTI

Dr.habil.filol. Ingrīda Sokolova:

Mauriņas Mūžīga Mūzikas Mīlestība

Zentas Mauriņas portrets. Miķeļa Rozentāla zīmējums

Melānija Mauriņa bija izcili apdāvināta pianiste, mācījusies Pēterpils konservatorijā. Kad viņa gaidīja ceturto bērnu, tad no Lejasciema ar zirgu un vilcienu brauca uz Rīgas operu, lai noskatītos berlīniešu viesizrādi — Riharda Vāgnera “Klīstošo holandieti”. Un iecerēja — ja piedzims meita, tad sauks par Zentu. Iecere piepildījās. Apmēram pēc pusgada Roberts Mauriņš kļuva par apriņķa ārstu un ģimene pārcēlās uz Grobiņu. Doktorātā tika radīta augsta garīguma sala. No Liepājas bieži ieradās Hanss Hohapels, kas bija noorganizējis un 10 gadus diriģēja Liepājas simfonisko orķestri, pasniedza klavieru un vijoles spēli. Šis brīnišķīgais cilvēks, kā Zenta viņu sauca, meitenei izskaidroja, kas ir Rihards Štrauss un kas trīs lielie B — Bēthovens, Bahs un Brāmss. Kad negāja “bānītis”, ko tēvocis Hanss dēvēja par “kafijas mašīnu”, viņš veselas divas stundas stūma ratiņus pa 10 kilometrus garo ceļu līdz Liepājai, jo — “Vāgnera “Loengrīns” ir jādzird!” Un Zenta pēc izrādes rakstīja: “Vijoļu balsis dvēseli atbrīvoja no ķermeņa, pacēla to kosma sfērās bezgalīgā augstumā.” Viņš veda Zentu arī uz tiem simfoniskajiem koncertiem, kurus pats diriģēja, ienesa zālē, nosēdināja kā trauslu vāzi. “Muzikālie iespaidi nav jāizpļāpā un arī nav jānoguļ,” viņš mēdza atkārtot.

Pie Mauriņiem bieži notika īsti koncerti: Hohapels spēlēja vijoli, māte — klavieres, veidojās arī trio, kvartets un sekstets. Vēlāk Zenta atcerējās, ka “Bēthovena kamermūzika, Rihards Vāgners un jo sevišķi Rihards Štrauss pārvaldīja doktorātu” un dzīve noritēja “starp flīģeli un mikroskopu”. Gadiem ilgi uzticīgi un bezcerīgi mīlēdams Zentas māti un daļu no šīm jūtām pārnesdams uz meitu, Hohapels pirms atgriešanās Vācijā aicināja Zentu līdzi. Viņa atteicās, jo gribēja doties uz Rīgu studēt. Un tad tēvocis Hanss uzdāvināja viņai 100 latus un teica ceļa vārdus: “Garā stiprākais uzvar!”

Pēc daudziem gadiem viņi satikās Heidelbergā, kuras slavenajā universitātē Zenta bija atbraukusi papildināt zināšanas filozofijā. Uz vienu dienu ieradies no Štutgartes, Hohapels atkal stūma Zentas ratiņus līdz kādai klusai kafejnīcai Nekāras krastā, kur bija vecas klavieres. Tēvocis Hanss spēlēja Brāmsu un Šūbertu, starp skaņām atzīdamies, cik ļoti mīlējis Zentas māti. Slavenais mūziķis uzdāvināja Zentai naudu studijām: “Mazā puķu podā nevar izaugt liels koks!” Tā paša gada nogalē Hanss Hohapels savā 70.mūža gadā aizgāja viņsaulē. Mauriņa savās atmiņās viņu sauc par Holcapfelu.

Zentai viņš bija vairāk nekā mūzikas skolotājs, jo iemācīja “kā atvērt cietuma durvis līdz bezgalīgām tālēm”. Vēlāk Mauriņa rakstīja: “Ja mana mūzikas izpratne ir viņa pirmā nezūdošā dāvana, tad otra balva, kas man sagādājusi vienādā mērā prieku un sāpes, ir augstā draudzības ideja. Viņš manī atmodināja radītāja spēka dīgli, kas vēlāk noteica visu manu dzīvi.”

Ļoti liela nozīme Zentas Mauriņas muzikālās gaumes izkopšanā bija Mūrmuižas Tautas universitātei un vispirms Paulam Pētersonam — pianistam un komponistam, arī universitātes himnas autoram. Viņš te lasīja lekcijas par operas attīstības ceļiem un Latvijas nacionālo operu, par Vāgneru, Šūmani, Šopēnu, Bahu, Bēthovenu, Brāmsu, Čaikovski, Musorgski, Šaļapinu un citiem skaņražiem, rīkoja klavierkoncertus un mācīja audzēkņiem solodziesmas un duetus.

Pauls Pētersons bija Emīla Dārziņa skolnieks. Ik gadus un katru piecgadi tika rīkoti piemiņas koncerti. Šurpu brauca arī Dārziņmāte. 1933.gada 23.jūnijā Mūrmuižā ieradās arī Volfgangs Dārziņš. Bet 1935.gadā klausītāji kopā ar Pētersonu un Mauriņu apciemoja Dārziņmāti Murjāņos. Pētersons nesa Zentu uz rokām, un Dārziņmāte izsaucās: “Viņa lido kā putns!” Pēckara gados Pauls Pētersons sadraudzējās ar Jāņa Zābera māti un caur “laipnu roku” nosūtīja Zentai uz svešatni Zābera iedziedātu plati. To klausīdamās, Mauriņa sacīja: “Viņš dzied kā Karūzo!”

Bija arī citi audzēkņu izbraukumi, piemēram, 1938.gada 1.novembrī — pie Jāzepa Vītola uz “Anniņām”. Atvadīdamās no sirmā profesora, Mauriņa saka: “Garīgais spēks lauku ļaudīm ir tikpat nepieciešams kā dienišķā maize.” Rīgā dzīvodama, viņa vērīgi sekoja mūzikas sezonai un veda savus audzēkņus uz izciliem koncertiem un izrādēm.

1936.gada 6.aprīlī klausītāji brauca uz “Parsifāla” pirmizrādi, kas sakrita ar Mildas Brehmanes-Štengeles 25 gadu darba svētkiem, kad viņai tika dāvināts brūklenāju vainags ar 25 degošām svecēm.

Kādi vēl mūziķi piedalījās MTU darbā un līdz ar to bija tuvi Zentai Mauriņai? Te jāmin Mariss Vētra, Arvīds Žilinskis, Herberts Ozolītis, Lūcija Valdmane-Teihmane un Atis Teihmanis, Arturs Salaks, Pēteris Barisons, Emilis Melngailis un Alfrēds Kalniņš. Taču pavisam īpašu vietu ieņem Lūcija Garūta, kuru Mauriņa apbrīnoja un cienīja arī par vīrišķību un spēju pārvarēt personīgās likstas. Savā esejā Mauriņa raksta: “Klusajā sestdienas vakarā es klausījos viņas mūzikā Mūrmuižas Tautas universitātē. Es zinu, ka viņas brauciens šurp bija upuris: tik maza pulciņa dēļ braukt no Jūrmalas uz Rīgu, no Rīgas uz Bāli, tad ar zirgiem, tad vēl gabaliņu kājām.

Es zinu, ka pēc tādiem braucieniem ir vajadzīgas vairākas diennaktis, lai atkal atgrieztos parastajā darba ritmā. Bet es zinu, ka šis brauciens nebija veltīgs. Es tikai skumstu, ka cilvēku sirdis nevar atvērt kā gliemežu vākus. Ja to varētu, tad Lūcija Garūta redzētu, cik auglīgā zemē kritusi viņas zvaigžņotā dziesma — tā gaismos daudzas pelēkas dienas...”

Mauriņa uzskatīja Garūtu par Dārziņa mantinieci un Garūtas vadmotīvu “Kvēlot, liesmot, sadegt” — par universitātes klausītāju esamības pamatu. Savu runu par godu Garūtai viņa beidza ar vārdiem: “Mākslinieku mīlēt nozīmē skaistumu mīlēt. Mākslinieku cienīt nozīmē cienīt savu tautu!”

Bet, atceroties Jāzepu Vītolu, jāpiemin Zentas Mauriņas iepazīšanās ar vēl vienu izcilu mūziķi.

Pēckara gados, dzīvojot Vācijā, Z.Mauriņa diezgan bieži brauca uz Šveici, kur viņa 1961.gadā iepazinās ar dziedoni Kārli Baueru-Zemgali. Kara negaisa patriekts, viņš bija apmeties uz dzīvi Bernē, bet vēlāk apprecējies ar austrieti un pārcēlies uz Bāzeli. Pirms kara viņš bija apguvis vijoļspēli, pie Zeltmata, Lindes un arī pie Feldmaņa mācījies dramatisko mākslu un pie J.Norviļa studējis mūziku. Karš izjauca ieceri mācīties konservatorijā. Vēlāk viņš iestājās Bernes dziedāšanas akadēmijā un papildinājās Milānā. Tika angažēts Bernes, vēlāk Bāzeles operteātrī. Arī Zentas Mauriņas mudināts, viņš izvērsa koncertdarbību Austrālijā, ASV, Kanādā, Zviedrijā un citās valstīs. Pēc koncerta Toronto kritiķi rakstīja, ka Bauers-Zemgalis ir izcilākais Emīla Dārziņa dziesmu tulks, kas savaldzinājis plašo auditoriju ar savu skaisto belcanto dziedājumu un nevainojamo izrunu.

1967.gada 15.oktobrī viņš ielūdza Raudives uz “Rigoleto” Bāzeles operā. Prieku apēnoja tas, ka Mauriņai aizliedza iebraukt zālē ar invalīdu ratiņiem.

Mākslinieks atsaucās uz Zentas Mauriņas lūgumu dziedāt viņas 75. un arī 80. dzimšanas dienā. Pēc 80 gadu jubilejas viņā galīgi nostiprinājās pārliecība, ka jārodas skaņu platei, lai Bauera-Zemgala vārdu iepazītu tuvu un tālu.

Pārdomas par “Latvisko dziesmu mājas koncertā” Mauriņa izteica rakstā “Kaut man būtu tā naudiņa”:

— ...kas guļ jūras dibenā, tad es Kārlim Baueram-Zemgalim sarīkotu turneju pa visiem latviešu centriem un galvenām kārtām latviešu ģimnāzijā Minsterē. Tur viņam būtu jāpaliek vismaz kādu nedēļu, lai iepazīstinātu mūsu jaunatni ar latviešu dziesmas vienreizīgo bagātību un skaistumu. Nav nozīmes jaunatnei atkārtot: esi latvisks, nenoliedz senču mantojumu! Apzinies savas tautas īpatnības! Nes sevī latvisko daiļumu! Propaganda nerada kultūru un arī nesaglabā kultūru. Mākslas pārdzīvojumi bērnībā un jaunībā zīmogo visu mūsu dzīvi. Viena no patiesa latviskuma iezīmēm ir muzikalitāte, kas izpaužas dažādā veidā.

Šoreiz es gribu atgādināt, cik lielā mērā latvisko dvēseli pauž latviešu dziesma. Savā Krocingenes trimdā biju noilgojusies pēc latviskas atmosfairas. Pārvarot dažādus šķēršļus, kurus šeit aprakstīt nebūtu īstā vieta, izdevās sarīkot latviskas dziesmas vakaru kādā privātā šveiciešu mājā... Netālu no Bernes, skaistās lauku mājās. Mūzikas istabā Behšteina flīģelis, pa logu — skats uz upi un mežu. Manās iedomās tā ir Gauja, un rudenīgi rūsganie ozoli, zeltainie bērzi starp pielijušām melnām eglēm šalc ne citādi kā dzimtenē. Muzikāli izglītotais mājastēvs, sauksim viņu par Rīveru, saaicinājis dažus viesus. Centrā Kārli Baueru-Zemgali un viņa klavieru pavadītāju šveicieti Johu, kas Bāzeles operā strādā par diriģentu. Abus šos māksliniekus Rīvera kungs redz pirmo reizi, viņš tos aicinājis, lai gandarītu manām dzimtenes ilgām. Programmas sākumā dažas Šūberta dziesmas, tad Vītols (Notturno, Laimīte, Kam lai dziedu u.c.), tālāk Emīls Dārziņš (Kaut reizi vien, Vēl tu rozes plūc, Mana laime, Kad būs asras izraudātas). Noslēgumā mana vismīļākā dziesma — Jāņa Mediņa “Glāsts”...

Es bieži esmu dzirdējusi Kārli Zemgali dziedam, bet nekad viņš nav dziedājis tik aizrautīgi, tik skanīgi, tik nevainojami un — tik latviski. Kopā ar savu pavadītāju viņš ir ilgi strādājis. Īsta māksla prasa bargu darbu, ar pamuzicēšanu vien, tāpat kā ar rakstīšanu vien, vēl neko nevar sasniegt. Kārļa Zemgaļa līriskais bass bija tik maigs, kantilēna tik tīra, elpošana tik brīva, viņa dziedāšanā skanēja mūsu meži, mūsu upes, mūsu plašie līdzenumi un, visvairāk — mūsu neremdināmās brīvības alkas. Pēc programmas beigām — dziļš klusums. Tad Rīvera kungs piecēlās un skaidri un lēni teica tikai dažus teikumus: “Nekad vēl neesmu piedzīvojis, ka mūzikas sniegums tik īsā brīdī atklāj kādas tautas īpatnības un liek to iemīlēt no visas sirds.” Kāds no viesiem aizkurināja kamīnu. Kad vīna glāzes bija izdzertas, Rīvera kungs atvēra manu nupat iznākušo grāmatu “Mein Lied von der Erde” (“Zemes dziesma”) un nolasīja divas nodaļas: par šveiciešu īpatnībām, ka tā ir grūti sajūsmināma tauta, un grāmatas noslēgumu par latviešu baltām drānām.

Ar labiem vārdiem nekas nav panākts. Kārlim Zemgalim būtu jādod iespēja iestudētās dziesmas saglabāt skaņu platē, bet labas, pilnvērtīgas skaņu plates producēšana ir dārga lieta. Protams, mēs, latvieši, esam priecīgi par katru latviešu plati, bet mūsu tautas reprezentācijai būtu jāizdod ne tikai muzikāli, bet arī tehniski nevainojama plate. Saglabāt latviešu dziesmu nākamām audzēm privātiem līdzekļiem, lai cik pašaizliedzīgs viņš būtu, nav iespējams. Un tikpat svarīgi, lai šis lieliskais latviešu dziesmu interprets būtu pazīstams visur, kur “dainas kā balti putni laižas”, un sevišķi jaunatnes vidū.

Saskarē ar Kārli Baueru-Zemgali atklājas Mauriņas prasme, pat intuīcija, izvēlēties draugus. Viņa nekļūdīgi novērtēja Baueru-Zemgali kā “labāko latviešu mūzikas apzinātāju”, kā “latviskuma saglabātāju”.

Vēstulē šo rindu autorei K.Bauers-Zemgalis atcerējās, ka, pavadot Z.Mauriņu pēdējā gaitā Bādkrocingenes Svētā Albāna baznīcā, dziedājis ar asarām acīs. Raudājuši esot visi.

Drūmi bija Zentas Mauriņas dzīves pēdējie četri gadi pēc vīra Konstantina Raudives aiziešanas. Viņa rakstīja: “Mūzika man ir nepieciešama. G.Mālera dziesma par klīstošo mācekli mani pavada kopš Upsalas laikiem, reizē biedē un pievelk. Dziesmās par mirušiem bērniem ir tādas skumjas kā vēl tikai Dostojevska piezīmēs pēc viņa dēla nāves. Viena būdama, neuzdrošinos šo dziesmu klausīties...”

Bez mūzikas Zenta nespēja dzīvot, jo “koncerti atbrīvo no miesas cietuma”. Taču, ja neizdevās tikt uz koncertu, tad ik vakaru klausījās skaņu ierakstus. Iemīļoto skaņražu saraksts ir ļoti garš: krievu, vācu, skandināvu klasika — Čaikovskis un Rahmaņinovs, Bēthovens un Vāgners, Šūberts un Bahs, Brāmss un Šopēns, Grīgs un Sibēliuss un, protams, Lists. No nacionālās mūzikas — tautas dziesmas, J.Vītols, J.Mediņš, E.Dārziņš. Interesanti, ka savai grāmatai “Cerības mazais orķestrītis” viņa ir ņēmusi B.Okudžavas populārās dziesmas nosaukumu.

Bet ir vēl viens viņas muzikālo interešu loks: rakstot par Eiropas lielajiem mīlas pāriem, viņa sīki iztirzā Vāgnera, Čaikovska un citu mūziķu personīgo dzīvi. Radušās skaistas esejas par mīlas pāriem mūzikas pasaulē.

Ap Zentu Mauriņu vienmēr pulcējās sērdieņi, cilvēki, kuri alka garīgo atbalstu, kuriem viņas dzīve kļuva paraugs paša dzīves veidošanā. Un tā ļoti tuva draudzene bija Elija Neija, kuru Mauriņa nosauca par “dižo Bēthovena interpreti”. Neija kara laikā, tāpat kā Zāra Leandere un Marika Reka, bija spiesta koncertēt — augstām nacistiskām aprindām. Un pēc kara arī Neiju sāka uzlūkot gandrīz vai par hitleriskā režīma piekritēju. Viņai daudz kas tika aizliegts, arī koncertdarbība. Zenta Mauriņa palīdzēja kliedēt nepatiesos apvainojumus — arī par vācu tautu visumā —, un Neija ar pateicību spēlēja Mauriņas literārajos vakaros un svētku reizēs, arī Zentas 70. dzimšanas dienā. Viņas pateicības vārdi saucas “Laba vēlējumi Zentai Mauriņai”:

— Mana pirmā tikšanās ar Zentu Mauriņu nebija tieša, bet gan caur grāmatiņu “Sirds mozaīka”. Es to izlasīju vienā elpas vilcienā un jutu, ka manī ieplūst dziļa laime. Viņas vēlme celt tiltus no cilvēka uz cilvēku, starp abām pasaulēm, kurās cilvēks ir ieceļojis no mūžības, pilnīgi atbilda manas pašas izjūtām. Un dzima kvēla vēlēšanās Zentu Mauriņu iepazīt personīgi. Iespēja radās pavisam drīz Minhenē. Es vēl redzu to mazo telpu, kuru ar savas runas skaistumu Zenta Mauriņa uzreiz lika aizmirst. Viņas vārdu dzīvīgums mani dziļi skāra un es sapratu, ka dzimst saite ar vienreizēju cilvēku, kurš spēj bagātināt tovakar uzrunātos draugus. Un, kad pēc vienas dienas man pienāca viņas ielūgums, es atkal izjutu viņas garīgās bagātības daudzveidību, uztveres vienreizīgumu, tā ka drīz vien mums radās dziļas saskaņas gaisotne. Mani pilnīgi pārņēma savā varā viņas spriedumu neapstrīdamība.

Eseju krājumā “Atsvešināšanās un draudzība”, kas latviski diemžēl nav tulkots, Zenta Mauriņa īpaši iejūtīgas rindas veltījusi rumāņu izcelsmes pianistei Klārai Haskilai un viņas draugiem.

Klāra bija brīnumbērns. Sešu gadu vecumā viņa jau spēlēja Mocarta sonātes un pēc gada Vīnē uzsāka studijas pie slavena profesora, bet desmit gadu vecumā iestājās Parīzes konservatorijā. Jaunā mūziķe tika aicināta uz visām Eiropas metropolēm, kad pēkšņi — gaisma nodzisa... Ļaundabīga skolioze! Uz četriem gadiem Klāra tiek ieslēgta ģipša bruņās vientuļā klīnikas istabiņā tālu no radiem un draugiem.

Tikusi laukā no slimnīcas, viņa atkal koncertē, spītējot sāpēm visā ķermenī. Panākumi Eiropā un ASV kļūst aizvien lielāki, bet, izpildot Šūbertu un Mocartu, milzīgi. To pamatā ir darbs un “ne ar kādu naudu neapmaksājamā draudzība”.

1942.gads. Franciju okupē fašisti. Sākas ebreju vajāšana. Tieši šajā laikā Klāra saslimst ar smadzeņu tūsku. Tikai mēnesi pēc operācijas — pie klavierēm. Draugi palīdz izglābties no hitleriešiem. Viņu sagaida Šveice. Un Mauriņa raksta: “Šķiet, ka pie nāves upes krastiem viņa ir ieguvusi jaunu sparu.” 1952.gadā Klāra pārvar infarktu. Mugurkauls nu ir galīgi greizs, seko smags bronhīts. Snobi pieprasa, lai uz skatuves viņa uznāktu pilnīgā tumsā. Viņa to nedara un — plūc slavas laurus. Mauriņa turpina: “Viņa aplaimoja pasauli, pati būdama nelaimīga. Viņa palīdzēja līdzcilvēkiem atrast ceļu vienam pie otra... Viņas klavierkompozīcijas pārvēršas dziesmā, varbūt īpaši — Skarlati sonātēs un Mocarta koncertos... Naida un pretcilvēciskuma atmosfērā viņa palīdz klausītājiem kopā ar Mocartu. Un arī pati sev — izrauties no slimību lāsta un uzkāpt visgaišākajās virsotnēs, no kurām atsevišķi cilvēki uzrunā miljonus... un dzimst lielā māksla, kas sakņojas draudzībā starp cilvēkiem.”

1960.gadā traģiski beidzas Klāras Haskilas mūžs. Briselē viņa krīt uz stacijas kāpnēm un, cenzdamās glābt rokas, atsitas ar galvu.

Mauriņa raksta: “Viņas ģēnija lielums atbilda viņas dzīves traģikai. Apveltīta ar neparastām Dieva dāvanām, no nedziedināmās slimības pie krusta sista, viņa jau uz šīs zemes sasniedza augstu pilnības pakāpi... Muzicēšanai Klārai Haskilai bija nepieciešams ne tikai partneris, bet galvenais — draugi... Un viņa uzstājās kopā ar Žoržu Enesko, Eiženu Izai, Pablo Kazalsu, Rafaelu Kubeliku, Herbertu fon Karajanu un citiem tā laika lielākajiem mūziķiem, kuri viņu ne tikai cienīja, bet arī mīlēja. Klausītāji viņu apbrīnoja, ārsti sargāja...”

1965.gada vasarā Mauriņa Ženēvā iepazinās ar dižās Mocarta interpretes māsu, kura dzīvoja atmiņās par aizgājēju. Pēc šīs tikšanās Mauriņa sapnī redz, ka pie viņas atnāk pati Klāra Haskila un dāvina baltu pūkainu šalli. Dīvaini, bet otrā dienā viņa tieši tādu saņem no māsas Lilijas, un uz fotogrāfijām Zenta ir bieži redzama tieši ar šo silto šalli. Sapnis beidzas ar Klāras vārdiem: “Kad jūs par mani stāstīsiet, jums būs jāpasaka ne vien par manu slavu, bet arī par manu elli!”

Zentai Mauriņai spēku izturēt viņai lemto elli deva arī viņas Mūžīgā Mūzikas Mīlestība! Jo — “saplosīti ubagi mēs būtu bez mūzikas un klusuma”.

Lekcija nolasīta Mūrmuižas Tautas universitātē 1997.gada 1.novembrī.

Zenta Mauriņa un slavenā pianiste Elija Neija Foto no Ingrīdas Sokolovas arhīva

Pēc referāta iesniegšanas

Jau sagatavojusi savu referātu publicēšanai, “Latvijas Vēstneša” š.g. 14.novembra numurā izlasīju A.Cimdiņas runu Bonnā. Radās vairāk nekā dīvaina sajūta. Es te neminēšu daudzkārtējo “recepsiju” un citus svešvārdus, kuru jēga jāmeklē speciālās vārdnīcās, arī Z.Mauriņas daiļrades iztirzājumu, par kuru varētu nopietni polemizēt. Gribu apstāties pie dažiem faktiem.

A.Cimdiņa runā par rakstnieces grāmatām sakarā ar viņas simtgadi un min tikai izdevniecību “Daugava” un garāmejot — “Dostojevski” “Zvaigzne ABC” apgādā. Taču es vien esmu sarūpējusi jau 10 viņas grāmatas. Šogad apgādā “Preses nams” iznāca “Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās”, apgādā “Zvaigzne ABC” — ne vien “Dostojevskis”, bet arī “Pasaules vienotība un indivīda uzdevumi”, “Dzejnieka uzdevums mūsdienās” un “Zenta Mauriņa un viņas mīļie, tuvie...” (unikāls fotoalbums). Pirms došanās uz Bonnu A.Cimdiņai būtu vajadzējis painteresēties, kaut vai piezvanot izdevniecībām.

Neprecīzi un aizvainojoši ir A.Cimdiņas izteikumi par Mūrmuižas Tautas universitāti, kurā viņa nekad nav bijusi un pēc sava zinātniska līmeņa arī nebūs. Proti, tiek apgalvots, ka universitāte atsākusi darbu 1992.gadā, lai gan īstanībā jau nākamajā aprīlī atjaunotā Sidrabene svinēs savu desmitgadi, un ka tās darbība “nav tik vērienīga un pilnskanīga kā Z.Mauriņas dzīves laikā”. No kurienes A.Cimdiņa to zina? Un vēl dezinformē ārzemju publiku! Esmu novadījusi 76 sesijas (un nevienas konferences, kā apgalvo A.Cimdiņa!), kurās piedalījušies pāri par 200 (!) Latvijas un ārzemju gaišāko prātu — visaugstākā ranga politiķi, akadēmiķi, profesori, kultūras darbinieki, mākslinieki, rakstnieki u.c. Turklāt ir ļoti nepieklājīgi salīdzināt 30.gadu un pēdējās desmitgades universitātes darbu.

A.Cimdiņa mani atkārtoti dēvē par filoloģijas doktori, taču man ir cits zinātniskais grāds.

Ingrīda Sokolova,

kā habilitētā filoloģijas doktore

un arī — kā Mūrmuižas Tautas

universitātes rektore kopš 1988.gada

1997.gada 20.novembrī