PROBLĒMAS. PAŠVALDĪBĀS

No stīvēšanās uz dialogu

Pašvaldību lietu valsts ministrs Ēriks Zunda:

Turpinājums no 1.lpp.

Viena no tipiskākajām rajona funkcijām, protams, būs sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšana.

Likumā minēto civilās aizsardzības pasākumu nodrošināšanu praktiski vadīs Iekšlietu ministrija, tomēr arī šeit — kopīgi ar vietējām pašvaldībām — būs jāpiedalās rajonu pašvaldībām.

Izglītības un zinātnes ministrijas ieteikta rajona padomju funkcija, ko mēs sākotnēji projektā nebijām ietvēruši un kas, manuprāt, tomēr kā tipiska valsts funkcija būtu bijusi atstājama pašas ministrijas pārziņā, ir rajonu pedagoģisko darbinieku tālākizglītības un izglītības metodiskā darba organizēšana.

Tātad likuma grozījumi neparedz jaunu pastāvīgu funkciju radīšanu rajona padomēm — tās līdz ar noteikšanu prasītu arī papildu finansējumu.

Protams, pati rajona padome var uzņemties funkcijas papildus likumā noteiktajām, padomes locekļi par to lemj.

— Pašlaik likuma grozījumu oponentu bieži minēts rajona padomju reorganizācijas nolieguma arguments ir to finansējuma avots — pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonds.

— Arī pagājušajā gadā iepriekšējās rajonu padomes tika finansētas tieši tāpat, jo rajonu līmeņa pašvaldībām atšķirībā no vietējām pašvaldībām nav savu ieņēmumu avotu. Tāpat kā šogad, arī nākamgad rajona pašvaldību dotācija no pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda varētu būt aptuveni 13 miljoni latu. Tādēļ nav pamata arī bažām par rajona padomju finansējuma ierobežošanu reformas rezultātā.

— Vai, samazinoties rajona pašvaldību funkcijām un pieaugot vietējo pašvaldību kompetencei, nebūtu loģiska arī rajona padomju finansējuma samazināšana par labu vietējām pašvaldībām?

— Reformas gaitā viens no populistu argumentiem bija tas, ka reformas tiekot veiktas, lai “apcirptu” rajona padomju un pašvaldību finanses vispār. Daļēji, lai šo argumentu atspēkotu, bijām spiesti finansējuma apjomu saglabāt, kaut arī rajona pārvaldes izdevumi acīmredzot saruks un arī rajona funkciju kļūst aizvien mazāk. Vienīgais iepriecinājums ir tas, ka tagad, rajona pārvaldē tieši piedaloties vietējo pašvaldību vadītājiem, viņi arī varēs ietekmēt šo finansu sadali savās interesēs. Faktiski rajona padomju nauda līdz ar to nonāks vietējo pašvaldību vadītāju rīcībā. Līdz šim vietējām pašvaldībām nebija nekādu iespēju tieši ietekmēt rajonu naudas sadali.

— Bet vai neveidosies situācija, kad šauro sedziņu uz savu pusi aizvilks spēcīgākais?

— Gribētos ticēt, ka ne. Tomēr prakse rādīs, kā tas notiks realitātē. Es gan domāju, ka šeit, tāpat kā biznesā, nerēķināties ar otru varēs tikai vienreiz. Nākamreiz jau pret tevi būs tāda pati attieksme.

Likumā ir iestrādāts arī lēmumu pieņemšanas reglaments — rajonu padomes lemj vienojoties, visiem piekrītot. Ja kāda padomes locekļa viedokli lēmumā iestrādāt tomēr nav iespējams, notiek balsošana. Balsošanas rezultātu nosaka ar diviem nosacījumiem — lai lēmumu pieņemtu, par to ir jābalso vairāk nekā pusei padomes locekļu, un “par” balsojušajiem padomes locekļiem ir jāpārstāv vairāk nekā puse no rajona iedzīvotājiem. Līdz ar to nevar veidoties situācija, kad pāris lielo pilsētu pārstāvji pārbalso visus pārējos vai arī mazie pagasti vienojoties uzspiež savas intereses lielpilsētām.

— Vēl viens pašvaldībām allaž sāpīgs jautājums — finanses. Jūsu vērtējums risinājumam, kas Saeimā tika panākts, grozot likumu “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadā”?

— Lai arī smagi gājis — jau stājoties amatā, biju mantojis šo sarežģīto finansu izlīdzināšanas sistēmu, gada sākumā, kad pašvaldības jau bija sastādījušas budžetus un bija noteikta finansu izlīdzināšana, tika grozīta zemes nodokļa aprēķināšanas kārtība —, valsts tomēr savas saistības pret pašvaldībām ir izpildījusi.

Gada sākumā, kad tika grozīta zemes nodokļa aprēķināšanas kārtība, tūlīt vajadzēja nākt grozījumiem likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadā”. Valdība šos grozījumus Saeimas izskatīšanai arī sagatavoja, bet — būsim godīgi — dažādu grupu interešu rezultātā šis likumprojekts politiski tika bremzēts un iestrēga Saeimā līdz pat vēlam rudenim, kad, protams, likumprojektā paredzētā finansu izlīdzinājuma attiecināšana uz pašvaldību visa gada ieņēmumiem vairs tā īsti nebija iespējama. Neraugoties uz to, situāciju esam spējuši kaut cik normāli atrisināt — grozījumi zemes nodokļa aprēķināšanas kārtībā tiek ņemti vērā, izlīdzinot pašvaldību finanses, vismaz gada pēdējā ceturksnī. Bet par laiku, kad finansu izlīdzināšana darbojās neatbilstoši pašvaldību reālajiem ienākuma avotiem, pašvaldības, kuras nepareizo aprēķinu rezultātā pārmaksāja vai nesaņēma pietiekami lielas dotācijas, kā arī tās pašvaldības, kuras ceturtajā ceturksnī nesaņems gada sākumā ieplānoto dotāciju, gūs kompensāciju no valsts budžeta — 2,8 miljonus. Šī nauda nāks no Privatizācijas fonda. Par 0,9 miljonu iekļaušanu 1997. gada valsts pamatbudžeta grozījumos Saeima jau ir nobalsojusi, pozitīvs lēmums, cerams, tiks pieņemts arī vēl valdībā jau akceptēto 1,9 miljonu sakarā. Jāatzīst, ka šāda kavēšanās ar likuma grozījumiem faktiski ir ļāvusi pašvaldībām iegūt papildu līdzekļus no valsts budžeta — savlaicīga risinājuma gadījumā viss smagums būtu gūlies uz pašu pašvaldību pleciem, jo izlīdzināšana notiktu ar finansu fonda palīdzību.

Vēl no valsts pamatbudžeta pašvaldībām tiek kompensēta iedzīvotāju ienākuma nodokļa prognozes neizpilde 12,5 miljonu latu apjomā.

Tātad valsts ir uzņēmusies solidāru atbildību šo, varētu pat teikt, samudžināto lietu risināšanā.

— Kā valsts budžeta projekta apspriešanas laikā jūs vērtējat pašvaldību finansiālās izredzes nākamgad?

— Ministru kabinetā jau ir akceptēts un uz Saeimu nosūtīts pašvaldību finansu izlīdzināšanas likuma projekts 1998. gadam. Tajā ir daži konceptuāli jauni risinājumi. Pašvaldības vairs netiks dalītas tikai divās daļās — donoros un dotējamajās. Tiek ieviests pašvaldību “vidusslānis”, kas pārtiek no saviem līdzekļiem. Šo slāni veidos pašvaldības, kuru ienākumi ir desmit procentu robežās virs vai zem vidējā pašvaldību ienākumu līmeņa, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Tie, kas atrodas virs šī viduslīmeņa, līdz 50 procentiem no pārsnieguma, bet ne vairāk par 35 procentiem no saviem ienākumiem vispār, iemaksā izlīdzināšanas fondā. Ar to mēs ceram motivēt pašvaldības censties iztikt ar saviem ienākumiem, lai nebūtu tā, ka, līdzko kāda no tām izvirzās virs vidējā līmeņa, ienākumi uzreiz tiek “apcirpti”. Nosakot dotējamās pašvaldības, tiek ņemta vērā to ieņēmumu atšķirība, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Savukārt valsts pašvaldību atbalstīšanā piedalīsies, atbilstoši iespējām kompensējot trūcīgāko pašvaldību nepieciešamos izdevumus. Līdz ar to pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondam būs divi resursu avoti, un šīs finanses tiks izmantotas divu veidu atbalstam.

Šai iniciatīvai pašvaldību finansu izlīdzināšanas pārveidē atšķirībā no citām reformām es neesmu jutis pretestību.

— Kā jūs vērtējat Latvijas Pašvaldību savienības pausto sašutumu par pašvaldību budžeta pārāk mazo apjomu, salīdzinot ar valsts budžeta projektu 1998. gadam?

— Es vienmēr esmu piekritis tam, ka pašvaldībām naudas ir par maz, un tāpēc atbalstu arī aktivitātes, kas vērstas uz to, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šim faktam.

Diemžēl Latvijas Pašvaldību savienība jau ir birokratizējusies organizācija, un tās aktivitātes līdzinās politiskās opozīcijas aktivitātēm — bieži vien nevis konstruktīvas, bet gan obstruktīvas un vērstas uz to, lai cīnītos nevis par, bet pret kaut ko. Man šāda nostāja nav saprotama.

Budžeta sakarā es neatbalstu arī viedokli, ko pauž šī organizācija, — dabūt no valsts budžeta dotāciju pašvaldību izlīdzināšanas fondam, nedomājot par to, ka kādam citam līdz ar to no šiem 30 vai 40 miljoniem būs jāatsakās, vienalga, vai tā būtu veselības aprūpe, izglītība vai kāda cita tautsaimniecības nozare. Bet valsts taču ir izšķīrusies par bezdeficīta budžetu.

Bet, protams, man kā pašvaldību lietu valsts ministram gribētos, lai pašvaldības saņemtu vairāk. Tad būtu iespējams atrisināt smagāko jautājumu, kas ir uz pašvaldību pleciem, — sociālā atbalsta problēmu trūcīgajiem iedzīvotājiem. Tas mazinātu arī sociālo spriedzi valstī.

— Kādu risinājumu jūs ieteiktu?

— Lai, neskatoties uz katras valdības vai Saeimas politiskajām prioritātēm, pašvaldības saglabātu stabilitāti, ar likumu būtu jānosaka minimālā pieļaujamā pašvaldību budžeta procentuālā attiecība pret valsts pamatbudžetu. Valstij būtu jāgarantē dotācija pašvaldībām vismaz līdz šim minimālajam līmenim, zem kura pašvaldību budžets nedrīkstētu noslīdēt. Tas būtu ilglaicīgas pašvaldību stabilitātes garants. Jo stabilitātei pašvaldībās ir jābūt — tā ir nozīmīga valsts pārvaldes sastāvdaļa.

— Vai jūs nesaskatāt zināmu pašvaldību un valsts centrālās pārvaldes nesaskaņu sakni apstāklī, ka pašvaldību intereses tā īsti nepārstāv neviens politiskais spēks?

— Ir jāmaina tas, ka vairums pašvaldību, sevišķi mazajās pilsētās un pagastos, tiek ievēlētas nevis no partijām, bet vēlētāju apvienībām, kuras pēc vēlēšanām izirst un nav spējīgas uzņemties politisko atbildību. Turklāt, ja pašvaldībās darbotos partiju locekļi, viņiem būtu daudz lielākas iespējas savas intereses virzīt arī Saeimā — līdz pat politiskās varas virsotnei. Diemžēl pašlaik veidojas situācija, ka pašvaldības nonāk politisko “autsaideru” lomā. Un Pašvaldību savienība it kā apvieno pašvaldības opozīcijā. Rezultātā valsts un pašvaldību dialogs kļūst apgrūtinošs. Mēs nedrīkstam nonākt situācijā, kad pašvaldībām jāstreiko. Ir jāmeklē politiskie ceļi, kā problēmas risināt.

Dina Gailīte,

“LV” Saeimas un valdības lietu

redaktore