Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Audžuģimene - jauna sociālās aizsardzības iespēja Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.11.1997., Nr. 293/294 https://www.vestnesis.lv/ta/id/30967

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Pret divdesmitā gadsimta noziedzības vīrusu

Vēl šajā numurā

11.11.1997., Nr. 293/294

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PROBLĒMAS

Audžuģimene — jauna sociālās aizsardzības iespēja Latvijā

6. novembrī Labklājības ministrija sadarbībā ar Eiropas Savienības PHARE projekta grupu rīkoja semināru “Audžuģimene kā jauna aprūpes iespēja”. Seminārā piedalījās Latvijas pašvaldību sociālās palīdzības dienestu, pagasttiesu un bāriņtiesu priekšsēdētāji, Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta darbinieki un iespējamo audžuģimeņu kandidāti no Cēsīm, Cesvaines, Daugavpils, Jūrmalas, Ikšķiles un Rīgas.

Saskaņā ar 1997. gada 10. jūnijā pieņemtajiem Ministru kabineta noteikumiem nr. 211 “Par audžuģimenēm” (publicēti “LV” 13.06.1997., nr.143) “audžuģimene ir ģimene, kas nodrošina bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi atņemta viņa ģimeniskā vide vai kura interesēs nav pieļaujama palikšana savā ģimenē, īpašu valsts palīdzību un aizsardzību līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts, viņam tiek nodibināta aizbildniecība, vai bērns ievietots bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu audzināšanas iestādē”.

Pirmās audžuģimenes Latvijā varēs sākt darbu ar 1998.gada 1. janvāri — nākamā gada valsts pamatbudžetā paredzēta iespēja 60 audžuģimeņu finansējumam. Tomēr šis skaits veidosies pakāpeniski un tālākā nākotnē, iespējams, kļūs vēl lielāks.

Semināra rīkotāju galvenais mērķis bija iepazīstināt gan pašvaldību sociālos darbiniekus, gan bāriņtiesu un pagasttiesu pārstāvjus ar šīs sociālās aizsardzības jaunās institūcijas veidošanas, statusa piešķiršanas un finansēšanas kārtību, kā arī tiesībām un pienākumiem.

Kā to semināra atklāšanā uzsvēra ES PHARE projekta grupas vadītājs Gordons Peters, audžuģimeņu institūciju attīstība Latvijā būs solis pretī atklātai bērnu sociālajai aprūpei pretstatā prioritārai institucionālai aprūpei līdz šim, kas nozīmēja bērna ievietošanu bērnunamos vai patversmēs un faktiski liedza jebkādu iespēju atgriezties savā bioloģiskajā ģimenē.

Šāds sociālās palīdzības veids jau vairākus gadu desmitus dominē arī Eiropas rietumu un ziemeļu daļā un devis jūtamus rezultātus — bērnu skaits valsts aprūpes iestādēs sarucis līdz minimumam.Tādējādi tiek īstenots viens no bērna sociālās aizstāvības principiem — ja bērnam nodarīts pāri viņa bioloģiskajā ģimenē, tiek atrasta ģimene, kas spēj šo ģimenisko vidi aizvietot. Šādā veidā realizējas arī ANO “Konvencijā par bērnu tiesībām” deklarētās bērna tiesības uzaugt ģimenē.

Ar citvalstu pieredzi audžuģimeņu kustības izveidē semināra dalībniekus iepazīstināja arī neatkarīgais eksperts no Skotijas Garijs Vestvoters un Igaunijas sociālā darbiniece Helle Nīte. Audžuģimeņu veidošanas praktiskos ceļus semināra darbinieki meklēja darba grupās.

Vērtējot audžuģimeņu veidošanas nepieciešamību un gaidāmos rezultātus, sarunā ar “LV” Cēsu pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāja Silvija Odziņa uzsvēra, ka šī ideja ir kā sēkla, kas, iesēta šodien, augļus sabiedriskās domas izmaiņu veidā, iespējams, nesīs tikai tuvākās desmitgades laikā. Un, viņasprāt, smagākā problēma šajā laikā būs attieksmes maiņa — lai gan īstā, gan audžuģimene, gan aizbildņi un adoptētāji bērnu neuztvertu kā savu ambīciju piepildītāju vai potenciālo balstu vecumdienās, bet pirmām kārtām censtos respektēt bērna vajadzības. Par vienu no šādas tolerances piemēriem, pēc S. Odziņas domām, Latvijā būtu jākļūst audžuģimenēm, kas krīzē nonākušam bērnam palīdzētu un sniegtu ģimenes drošības sajūtu, tomēr paturot prātā domu par iespējamo bērna atgriešanos pie saviem bioloģiskajiem vecākiem. Tā būtu mūsu sabiedrībai radikāli jauna pieeja sociālās palīdzības jomā — neuzskatīt, kaut arī citā ģimenē augušu, bērnu par savu īpašumu, bet tieši pretēji — veicināt viņa attiecības ar īstajiem vecākiem un neļaut zust bērna cerībai atrast ceļu atpakaļ uz savu īsto māju.

Par to stāsta arī Laima Rieksta-Riekstiņa, Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta Bērnu un ģimenes nodaļas vadītāja.

Laima Rieksta-Riekstiņa,

Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta Bērnu un ģimenes nodaļas vadītāja, — “Latvijas Vēstnesim”

— Audžuģimenes ir vēl tikai topošs bērnu sociālās aizsardzības institūts Latvijā. Kāds ir to tiesiskais pamats?

— Jā, audžuģimenes Latvijā nekad agrāk nav pastāvējušas, tas ir pilnīgi jauns veids, kā risināt ģimenes problēmas.

Pamats audžuģimeņu veidošanai atrodams jau likumā “Par pagasttiesām un bāriņtiesām”, kas nosaka, ka šīs tiesas nodarbojas ar audžuģimeņu izraudzīšanu un uzraudzību. Balstoties uz šo likumu, šī gada 10. jūnijā Ministru kabinets pieņēma noteikumus, ar kuriem audžuģimeņu veidošana jau tiek regulēta konkrēti. Saskaņā ar šiem noteikumiem audžuģimeņu statuss var tikt piešķirts, sākot ar 1998. gada 1. janvāri. Sociālās palīdzības departaments izstrādājis arī topošo audžuģimeņu apmācības programmu un ieteikumus pašvaldībām audžuģimeņu izvēles kritērijiem.

— Kāda ir audžuģimeņu būtība, ar ko tās atšķiras no jau zināmajām sociālās palīdzības formām — aizbildnības, adopcijas vai ievietošanas bērnunamā?

— Jau ilgstoši pastāvot šīm iespējām, bija radusies it kā brīva niša situācijām, kurās šos tradicionālos variantus nav iespējams izmantot. Tie ir triju veidu gadījumi — kad bērns pēkšņi ir pilnīgi palicis bez apgādnieka un nav vēl atrasts cilvēks, kas varētu šo bērnu adoptēt vai uzņemties aizbildniecību; kad bērnu, apgādniekiem dzīviem esot, vairs nevar atstāt ģimenē tur radušos nelabvēlīgo apstākļu dēļ un vēl nav rasts galīgais risinājums — adoptētājs, aizbildnis vai patversme; pārejošas krīzes situācijas, piemēram, pusaudža un vecāku konflikta, gadījumā vai vecāku ilgstošas slimības laikā. Visos šajos gadījumos kā alternatīva tradicionālajam risinājumam — bezizejas situācijā ievietot bērnu iestādē — varētu tikt izmantots jaunveidojamais audžuģimenes institūts. Tur bērns nonāks šajā pārejas laikā, kamēr bāriņtiesa vai pagasttiesa meklēs galīgo risinājumu — vai nu adoptētāju, aizbildni, vai, atsevišķos gadījumos, arī bērnu iestādi, bet — labākajā gadījumā — sociālo darbinieku pūliņu rezultātā situāciju ģimenē normalizēs tiktāl, lai bērns varētu tur atgriezties.

— Tātad audžuģimene veidosies tikai kā tāds bērna pagaidu patvērums — lai tiesai krīzes situācijā, tūlīt neatrodot labāku variantu, nebūtu uzreiz jālemj par bērna ievietošanu bērnu patversmē vai bērnunamā?

— Jā, audžuģimene kļūs bērnam par pagaidu patvērumu, tāpēc arī Ministru kabineta noteikumos iekļauta norma, kas paredz, ka bērns šeit uzturas uz laiku, ne ilgāku par gadu. Šajā periodā bāriņtiesai vai pagasttiesai un pašvaldības sociālajiem darbiniekiem ir jāatrod tālākais problēmas risinājums.

Turklāt jāuzsver arī mūsu vēlēšanās līdz ar audžuģimenes institūta veidošanu iespējami attālināt bērnu no bērnunama vai citas līdzīgas iestādes. Jo ir jāsaprot, ka nonākšana tur uzreiz pēc smagas situācijas ģimenē vai savu vecāku zaudēšanas bērna garīgo traumu tikai padziļina, lai cik laba šāda iestāde būtu. Turpretī audžuģimene, kaut nedaudz, tomēr spēs aizstāt bērnam viņa dabisko vidi — ģimeni un mājas.

Un pati lielākā cerība, ko mēs lolojam līdz ar audžuģimeņu rašanos, ir iespēja bērnam tomēr atgriezties savā īstajā ģimenē — ja pēc bērna izņemšanas no ģimenes veiksmīgas sociālo darbinieku palīdzības rezultātā nelabvēlīgā situācija atrisināsies, tas, protams, ir labākais problēmas atrisinājums gan pašam bērnam, gan viņa ģimenei. Tieši tāpēc audžuģimenes uzdevums nav vis kavēt, bet gan veicināt bērna un viņa ģimenes kontaktus, protams, ja tas nav pašam bērnam kaitīgi — kā, piemēram, situācijā, kad viņš cietis no vecāku vardarbības. Tomēr nekādā gadījumā sociālie darbinieki nedrīkstētu izslēgt šo iespēju, cerību normalizēt stāvokli ģimenē. Bieži dzirdētajam pesimismam — ka, lūk, tā ir zudusi alkoholiķu ģimene un tur vairs neko nevar mainīt, ne katrreiz ir pamats — protams, ne vienmēr, tomēr reizēm var izdoties situāciju vērst par labu.

— Kā šādā stāvoklī var justies bērns — it kā prom no ģimenes, tomēr kontaktā ar īstajiem vecākiem?

— Bērnam ir jāskaidro iemesli, viņam ir jāsaprot, kāpēc viņš tiek izņemts no savas ģimenes, kāpēc uz laiku tiek pārtraukta vai pilnībā atņemta vecāku vara, cik ilgu laiku viņš varēs uzturēties audžuģimenē, ka pēc tam, ja situācija uzlabosies, varēs atgriezties mājās, bet, ja ne, tad tiks meklētas citas iespējas. Un, cik vien iespējams, vajadzētu rīkoties saskaņā ar paša bērna vēlmēm. Un, protams, veicināt viņa kontaktus ar īstajiem vecākiem — lai bērns viņus neizslēgtu no savas apziņas un vienmēr uzskatītu par savu īsto ģimeni.

— Komentējiet, lūdzu, situāciju, kuru arī paredz noteikumi, — bērns atrodas audžuģimenē tikai uz laiku, līdz atrisinās viņa konflikts ar vecākiem.

— Tā ir pilnīgi jauna iespēja, ko piedāvā audžuģimeņu institūts, — ar pašu vecāku piekrišanu (atšķirībā no iepriekšminētajiem gadījumiem par vecāku varas pārtraukšanu vai atņemšanu) bērns uz laiku nonāk audžuģimenē, ja bērnam un vecākiem izveidojies īpaši smags konflikts un nesaprašanās un abām pusēm labāk būtu kādu laiku padzīvot šķirti. Šāda situācija varētu veidoties sarežģītajā pusaudža vecumā. Bet arī šeit jāpiebilst, ka liela loma krīzes risināšanā būs sociālajiem darbiniekiem — bez darba un speciālistu palīdzības konfliktsituāciju nebūs iespējams normalizēt. Līdzīgi — ar vecāku piekrišanu — bērns audžuģimenē varēs nonākt arī laikā, kad vecāki ilgstoši slimo.

— Kāds, atrodoties audžuģimenē, būs bērna tiesiskais statuss?

— Audžuģimene nekārtos viņa mantiskās lietas, tikai bērna medicīnisko aprūpi, izglītības jautājumus un rūpēsies par viņu mājās.

— Kā ģimene varēs iegūt audžuģimenes statusu?

— Ģimene, kas vēlas kļūt par audžuvecākiem, aizpildīs un iesniegs speciālu pieteikuma anketu pagasttiesā vai bāriņtiesā. Turpat potenciālie audžuvecāki iesniegs izziņas par savu veselības stāvokli. Tad bāriņtiesas vai pagasttiesas darbinieki rūpīgi iepazīsies ar ģimeni — ar tās motīviem kļūt par audžuģimeni, sadzīves apstākļiem un psiholoģisko sagatavotību. Šim posmam — audžuģimenes izvēlei — ir jānotiek ļoti uzmanīgi, jo mēs taču tai uzticam krīzes situāciju piedzīvojušu bērnu un kļūda varētu nozīmēt vēl lielāku bērna dvēseles krīzi.

Tomēr jāuzmanās ir ne tikai no sliktiem audžuvecākiem. Arī pārāk “laba” audžuģimene nav labākais risinājums. Šādi cilvēki, kas gribētu glābt vai visu pasauli, var vilties, ja bērns, kam viņi darījuši tik daudz laba, nespēs izrādīt līdzvērtīgu pateicību.

— Pēc kādiem kritērijiem notiks audžuģimeņu izvēle?

— Mūsu departamentā jau ir izstrādāts aptaujas anketu paraugs — to saņems visas pašvaldības. Galvenā uzmanība šajās anketās tiks pievērsta ģimenes psiholoģiskajai sagatavotībai, pieredzei bērnu audzināšanā, tam, kādas ir potenciālo audžuvecāku attiecības ar saviem vecākiem vai radiniekiem, kā viņi vispār prot veidot attiecības un sadarboties ar apkārtējiem cilvēkiem, kā viņi reaģē un atrod risinājumu stresa situācijās, kāds ir viņu priekšstats par audzināšanu — jo būs taču cilvēki, kas uzskatīs, ka audzināt var tikai ar pēršanu. Vai pieņemt audžubērnu ir gatavi visi ģimenes locekļi, arī īstie bērni. Būtisks kritērijs audžuģimenes izvēlē būs tās gatavība veicināt bērna kontaktus ar viņa īstajiem vecākiem.

Svarīgi ir arī gluži materiāli jautājumi — kādi būs audžubērna dzīves apstākļi, cik tālu būs skola un medicīnas aprūpes iestāde.

— Ko nozīmēs audžuģimenes nosaukuma piešķiršana — vai tas būs ilglaicīgs statuss?

— Jā, tas nozīmēs, ka ģimene ir apņēmusies būt gatava jebkurā laikā, kad rodas nepieciešamība, ņemt aprūpē audžubērnu. Protams, var būt situācija, kad ģimenē vienlaikus atrodas vairāki audžubērni, bet var arī paiet zināms laiks, kad nav neviena. Turklāt šīs ģimenes noteikti atšķirsies — viena būs gatava uzņemt zīdaini, otra — pusaudzi, bet kāda — bērnu invalīdu.

— Vai audžuvecāki pēc iesnieguma pagasta vai bāriņtiesā un veiksmīgām pārrunām ar tās darbiniekiem saņēmuši audžuģimenes statusu, tiks arī īpaši apmācīti?

— Lai nebūtu tā, ka audžuģimene tiek pamesta viena un nesagatavota, mēs, protams, centīsimies dot līdzi vismaz zināšanu bagāžu. Ir izstrādāta audžuģimeņu apmācības programma 60 stundām. Institūcija, kas šo apmācību veiks, iespējams, būs Pašvaldību mācību centrs — jautājums vēl nav līdz galam izlemts. Tomēr programma jau ir izstrādāta, un ir skaidrs, ka šajā gadījumā nav tik daudz nepieciešamas teorētiskas, cik praktiskas zināšanas, teiksim, kā rīkoties situācijā, kad audžubērns atsakās iet uz skolu. Programmā ietilpst saskarsmes, pirmās medicīniskās palīdzības, psiholoģiskās sagatavotības un saskarsmes apmācības bloki.

Tikai tad, kad vecāki būs noklausījušies šo apmācības kursu, ar pagasttiesas vai bāriņtiesas lēmumu audžuģimenē varēs ievietot audžubērnu.

— Kas apmaksās audžuvecāku mācības?

— Katra konkrētā pašvaldība, kura būs lēmusi par šādas ģimenes nepieciešamību savā teritorijā. Un tas mums rada zināmas bažas, jo acīmredzot ne katrai pašvaldībai būs viegli šo naudu atrast. Tomēr jāsaprot, ka bērnu uzturēšana audžuģimenēs pašvaldībai tomēr izmaksās lētāk nekā atrašanās bērnunamā, nemaz nerunājot par audžuģimenes daudz labvēlīgāko ietekmi uz bērna psihi.

— Kā veidosies audžuģimenes un pašvaldības tiesiskās attiecības?

— Pēc statusa piešķiršanas pašvaldība un audžuģimene slēgs līgumu par audžuģimenes pienākumu pildīšanu.

— Kāda būs atlīdzība,ko saņems audžuģimene?

— Laikā, kad ģimenē atradīsies audžubērns, tā saņems atlīdzību 38 latus. Ja šis laiks pārsniegs vienu mēnesi, samaksa tiks veikta no valsts budžeta līdzekļiem, ja mazāk — no pašvaldības budžeta.

Ģimene par katru audžubērnu saņems arī pabalstu par bērna uzturēšanu — 27 latus mēnesī, tikpat, cik šobrīd saņem aizbildnis. Šo pabalstu maksās pašvaldība. Protams, pašvaldība pēc savas iniciatīvas var maksāt arī vairāk.

Ja bērnam ir tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju vai valsts pabalstu ģimenei ar bērniem, audžuģimene saņems arī to, bet par tādu summu attiecīgi tiks samazināts pabalsts par bērna uzturēšanu, ko maksās pašvaldība.

Audžuģimene saņems arī apmērā neierobežotu pabalstu apģērba un mīkstā inventāra iegādei — to pašvaldība var sniegt vai nu naudas izteiksmē, vai materiālā veidā un pēc katra bērna vajadzībām.

— Cik audžuģimeņu veidošanos jūs prognozējat Latvijā?

— Pagaidām ir grūti šo skaitu noteikt. Ir skaidrs, ka audžuģimene nebūs katrā mazajā pašvaldībā — to vienkārši nevarēs atļauties. Igaunijā audžuģimeņu kustība darbojas jau vairākus gadus, un tur ir jau aptuveni 200 šādas ģimenes. Tomēr šāds skaits nevar rasties uzreiz. Viss būs atkarīgs no pašvaldību aktivitātes un varēšanas. Bet jau tagad sarunās ar pagasttiesu un bāriņtiesu darbiniekiem ir jūtams šādas institūcijas izveides atbalsts un nepieciešamība. Audžuģimenes dos izvēles iespējas gan sociālajiem darbiniekiem, gan — svarīgākais — grūtā situācijā nonākušajiem bērniem.

Dina Gailīte,

“LV” Saeimas un valdības lietu

redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!

"latvijas vēstneša" lietotāju aptauja

Cienījamais Vestnesis.lv lietotāj!


Aicinām Jūs izteikt viedokli par vietnes - oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" - saturu, ērtumu un pilnveides iespējām.


Aptauja ilgs līdz 25. oktobrim