• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pasaules uzmanība - ilgtspējīgai mežsaimniecībai Eiropas Komisijas prezidents - Žurnālistu namā "Taisnība ir mūsu gods". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.11.1997., Nr. 290 https://www.vestnesis.lv/ta/id/30904

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Igaunijas Republikā. Lietuvas Republikā

Vēl šajā numurā

06.11.1997., Nr. 290

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

informācija

Pasaules uzmanība — ilgtspējīgai mežsaimniecībai

Arvīds Ozols, Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Pagājušā mēneša otrajā pusē — no 13. līdz 22. oktobrim Turcijā, Antaljā, norisinājās 11. pasaules meža kongress. Pirmo reizi visā kongresa pastāvēšanas vēsturē tajā piedalījās arī pārstāvji no Latvijas: Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Arvīds Ozols, Valsts meža dienesta valsts galvenais virsmežzinis Arnis Melnis, valsts galvenā virsmežziņa vietnieks Aigars Dudelis un VMD Attīstības, atbalsta un informācijas daļas vadītājs Roberts Strīpnieks.

1. pasaules meža kongress notika 1926. gadā Romā, 2. — 1936. gadā Budapeštā, 3. — 1949. gadā Helsinkos, 4. kongress norisinājās 1954. gadā. Kopš 1954. gada pasaules meža kongress notiek regulāri ik pēc sešiem gadiem. Struktūra, kas atbildīga par mežsaimniecību un arī par šī kongresa rīkošanu, ir FAO ( Food and Agriculture Organization) .

Sīkāk par pasaules meža kongresu “Latvijas Vēstnesim” pastāstīja ZM valsts sekretāra vietnieks Arvīds Ozols :

— Pirmo pasaules meža kongresu rīkoja Starptautiskais meža institūts, un tajā pirmo reizi pasaules kontekstā kopā sanāca meža pētnieki un cilvēki, kuri nodarbojas ar meža procesu vadīšanu, lai apzinātu un savāktu informāciju par mežā notiekošo. Arī patlaban norisošajos kārtējos pasaules meža kongresos tieši informācijas apkopošana ir vissvarīgākā tā funkcija. Katram kongresam tiek izstrādāts savs moto, un tie uzskatāmi rāda, kā mainās sabiedrības izpratne par meža lomu. Moto 1960. gada kongresam bija “Daudzfunkciju meža lietošana”, 1966. gadā — “Mežsaimniecības loma pasaules ekonomiskajās izmaiņās”, 1972. gadā — “Meži un sociāli ekonomiskā attīstība”, 1978. gadā — “Meži un iedzīvotāji”, 1985. gadā — “Meža resursi sabiedrības attīstībai”, 1991. gadā — “Meži kā mantojums nākotnei”, un šāgada kongresa moto bija vērsts uz meža attīstību XXI gadsimtā, un līdztekus ekonomiskajām un sociālajām komponentēm ļoti pamatīgi iezīmējās ekoloģija un meža bioloģiskās daudzveidības aizsardzība.

Pirms pasaules meža kongresa šogad ir notikuši pasākumi, kas veido sabiedrības attieksmi pret mežu starptautisko fonu. Visos starptautiskos pasākumos un meža politikas attīstībā tiek akcentēta meža ilgtspējība, kurai ir trīs sastāvdaļas: ekonomika, ekoloģija un sociālā daļa. Meža kongresu uzdevums nav pieņemt saistošus lēmumus atšķirībā no starpvaldību konferencēm. Kongress pieņem secinājumus un rezolūciju par meža attīstības situāciju, bet tie nav valstīm izpildāmi lēmumi. Šogad ir notikusi starpvaldību meža paneļa ceturtā sesija, ir sasaukta FAO mežsaimniecības komisija, ANO ilgtspējības komisijas piektā sesija, ANO Ģenerālās asamblejas speciālā sesija, kurā tiek izdarīti secinājumi par rezultātiem, un šajos pasākumos pieņemtie lēmumi ir saistoši. Pasaules meža kongress ir loģisks informatīvs apkopojums visiem ar mežu saistītiem pasākumiem. Tieši šogad mežiem ir tikusi pievērsta pastiprināta uzmanība starptautiskā mērogā.

11. pasaules meža kongress tika plaši pārstāvēts — tajā piedalījās 4200 dalībnieki no 145 valstīm. Visi apspriežamie jautājumi — 38 temati — tika sadalīti 8 grupās: meža un koku resursi; meža bioloģiskās daudzveidības un dabas vērtību saglabāšana; aizsardzības un vides funkcijas mežos; meža produktīvās funkcijas; mežsaimniecības ekonomiskais ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā; sociālās dimensijas mežsaimniecības ieguldījumam ilgtspējīgā meža attīstībā; meža politika, institūcijas un līdzekļi ilgtspējīgas meža attīstības nodrošināšanai; ekoreģionālie pārskati. Mēs centāmies piedalīties pēc iespējas vairākās jautājumu grupās, lai gūtu maksimāli daudz informācijas, ko kongress sniedza.

Kongresa materiāli ir apkopoti sešās grāmatās — speciālajās sesijās par katru apspriežamo jautājumu grupu tika nolasīti ziņojumi, kas ir publicēti šajos sējumos, kā arī kompaktdiskos. Galvenā notikušā kongresa vērtība ir tas, ka ar sešu gadu intervālu tiek apkopota jaunākā informācija, jaunākās atziņas, uzskati un problēmu analīze, kas tajā laikā ir aktuāla mežiem visos pasaules reģionos. Līdz ar to mēs no kongresa gan paši atbraucām krietni gudrāki, gan esam ieguvuši informāciju par to, kas šobrīd ar mežiem un ap mežiem ir aktuāls.

Runājot par teorētisko meža izpratnes attīstību, mēs esam gājuši vienu no pareizākajiem ceļiem: izstrādājot jauno meža politiku un nomas ekonomisko pamatu — meža vērtību — mēs reāli mēģinām darīt to, ko daudzi uzskata tikai par teorētiski iespējamu. Tādēļ gan nevajadzētu iegrimt pašapmierinātībā. Meža apsaimniekošanas sistēmai ir jāatrodas tādā situācijā, lai tā pati var iegūt naudu un uzturēt mežsaimniecību kopumā, lai varētu izdarīt visu iespējamo meža ilgtspējības saglabāšanai. Šeit parādās ļoti atšķirīgi viedokļi un arī atšķirīgas intereses.

Ja mēs gribam, lai mežs un mežsaimniecība tiešām būtu ilgtspējīga, tad ir vajadzīgs līdzsvars starp trim jau manis minētajām komponentēm. Naudas pieejamībai jābūt sociāli akceptētai; regulāciju sistēmai jānodrošina tas, ka nauda, kas iegūta no meža, nonāk mežsaimniecībā pa tirgus mehānisma, nevis pārdales mehānisma ceļu; šai sistēmai ir jāsaglabā meža ekoloģiskā vērtība un bioloģiskā daudzveidība. Tas tika apstiprināts kongresā, ko varētu arī uzskatīt par galveno secinājumu.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”


Eiropas Komisijas prezidents — Žurnālistu namā

Šo nedēļu ievadīja kārtējais Eiropas salona vakars Žurnālistu jeb Reiterna namā, ko rīkoja Latvijas Žurnālistu savienība kopā ar Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā vadītāju. Salona viesi šajā vakarā bija Eiropas parlamenta delegācija un Eiropas Komisijas prezidents Žaks Santērs, salonā bija plaši pārstāvēts Rīgas diplomātiskais korpuss, samērā daudz bija arī žurnālistu, kas raksta par ārpolitikas problēmām.

Uzrunājot Eiropas salona dalībniekus, Eiropas Komisijas prezidents Žaks Santērs teica:

— Es ļoti priecājos būt Rīgā. Tāpat priecājos par iespēju apmeklēt visas Baltijas valstis. Priecājos būt Rīgā atkal pēc pieciem gadiem. Man tagad ir iespēja novērtēt lielās pārmaiņas, kas jūsu zemē notikušas pēdējo piecu gadu laikā. Es ar prieku varu atzīmēt, ka Latvija ir gājusi lielu soli uz priekšu un pieteikusi savu kandidatūru, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti. Es gribu uzsvērt: jautājums vairs nav — vai Latvija būs ES dalībvalsts. Jautājums ir — kad tas notiks. Vēl nav skaidras visas šī paplašināšanās procesa detaļas, bet visiem ir skaidrs, ka Latvija būs Eiropas Savienības dalībvalsts. Latvijai perspektīva kļūt par ES dalībvalsti ir ļoti būtiska. Taču tā ir arī iespēja un izdevība Eiropas Savienībai. Jo šī ir pirmā reize kopš 50 gadiem, kad mums ir iespēja apvienoties vienotā Eiropā. Tā ir izdevība, bet tā ir arī atbildība. Atbildība ne vien mūsu pilsoņu priekšā. Atbildība arī mūsu bērnu priekšā. Es domāju, tāpēc šis varbūt ir pats lielākais uzdevums, kāds mums jebkad bijis jāveic un kurā mums tagad jāgūst pozitīvs rezultāts. Būtībā mums visiem ir viens uzdevums un viens aicinājums. Es to gribētu formulēt sportiskā terminoloģijā: mēs esam komanda, un mums ir jābūt komandai, kas uzvar. Es uzskatu, ka ļoti svarīga ir mūsu politiskā griba. Un, ja mums būs politiskā griba, ja būs visu pilsoņu motivācija strādāt un pārvarēt šķēršļus, tad mēs šos šķēršļus pārvarēsim. Man Rīgā ir bijušas sarunas ar Valsts prezidentu, ar parlamenta locekļiem, ar valdības locekļiem, ar šeit klātesošo ārlietu ministra kungu, un mēs esam secinājuši: ja mums būs politiskā griba, tad šis pasākums izdosies. Ar tādu noskaņojumu es arī esmu ieradies Rīgā.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors


“Taisnība ir mūsu gods”

Interpola Latvijas birojam — pieci gadi


Aizvakar, 4. novembrī, uz preses konferenci žurnālistus pulcēja Interpola Latvijas birojs. Videolentē bija iemūžināts, kā tas viss sākās 1992. gada 4. novembrī, kad Āfrikā, Senegālas galvaspilsētā Dakarā, tika pacelts sarkanbaltsarkanais mūsu valsts karogs un Latvija kļuva par Interpola — starptautiskās institūcijas cīņai ar organizēto noziedzību — dalībvalsti. Par Latvijas uzņemšanu tolaik bija 91, pret balsoja 1, bet atturējās 6. Pašlaik Interpolā ir iestājušās 177 valstis.

Interpola aizmetņi ir meklējami jau tālajā 1914. gadā. Un, kā ikvienā dzimšanā, tur iejaukta bija sieviete. Toreiz tā izrādījās kāda kurtizāne, kas uzdrošinājās un iespēja patukšot Monako mazvalstiņas paša valdnieka seifu. Kā atklājās, dāma bija starptautiski pazīstama afēriste. Un tad jau gluži likumsakarīgi, ka pirmais starptautiskais kriminālpoliciju kongress notika Monako Pirmā pasaules kara priekšvakarā.

Pēc kara un revolūcijas viesuļiem 1923. gadā darbu sāka Starptautiskā kriminālpoliciju komisija, kurā Latvijas Republiku pārstāvēja LR Kriminālpolicijas priekšnieki Gustavs Tīfentāls (no 1923. līdz 1935. gadam) un Jēkabs Silarājs (no 1935. līdz 1939. gadam). Gustava Tīfentāla tālākais liktenis Interpola Latvijas birojā nav apzināts, bet Jēkaba Silarāja mūžu pārtrauca čekistu lode 1940. gadā.

Tiktāl vēsture, lai gan nu jau vēsturei pieder arī pati pirmā krimināllieta, kuru pavisam drīz 1992. gada 17. novembrī nācās šķetināt Latvijas biroja darbiniekiem: nelegālā narkotiku ražotne Olainē. “Tā bija skaļa lieta, ko atklāt izrādījās ļoti vienkārši,” atceras Interpola Latvijas biroja priekšnieks Juris Jasinkevičs.

Uz biroja priekšnieka galda līdzās valsts karoga krāsām acīs krīt uzraksts “Tainība ir mūsu gods”. Kā veicies ar valsts goda aizsargāšanu Interpola Latvijas birojam?

Viens no rādītājiem — noziegumu skaits uz 10 000 iedzīvotājiem — liecina, ka Latvijā ir drošāka dzīve nekā kaimiņvalstīs, jo Igaunijā šis skaitlis ir 240, Lietuvā — 180, bet Latvijā pērn izdarīti 150 noziegumi, rēķinot uz 10 000 iedzīvotājiem.

Interpola Latvijas birojs patlaban sadarbojas ar vairāk nekā 70 pasaules valstīm, turklāt šie kontakti ir ļoti sekmīgi. Pērn ar Latvijas biroja darbinieku pūlēm atklāti vairāk nekā 50 noziegumi, protams, kopā ar Kriminālpoliciju, Drošības policiju un citām Iekšlietu ministrijas struktūrām. Šogad vien Latvijai izdoti 22 bīstami noziedznieki, kas pēc nozieguma izdarīšanas bija mēģinājuši atrast patvērumu citās valstīs. Savukārt Latvija šogad izdevusi 5 noziedzniekus. Ar Interpola Latvijas biroja starpniecību izdevies novērst krāpšanu Ukrainā par 1,5 miljardiem dolāru, bet vēl kāda informācija, ko tās pašas Ukrainas kolēģi laikus ieguvuši no Latvijas, ļāvusi Ukrainai no Holandes bankām atgūt 5 miljonus ASV dolāru.

Latvija kā biedra naudu Interpolam ik gadu maksā aptuveni 14 000 latu. Vai šī summa tiek atpelnīta? Juris Jasinkevičs uzskata, ka noteikti. Turklāt ir lietas, kuras nevar novērtēt latos vai kādā citā naudā. Cik maksā bezvēsts prombūtnē esoša tuvinieka atrašana? Cik vērta ir aizturētā noziedznieka izdošana utt.? Patiesībā šo summu jau ar uzviju atpelna Interpola Latvijas biroja sakaru iespējas, kas arvien uzlabojas.

Kopš pērnā gada 1. oktobra Interpola Latvijas birojs strādā augu diennakti, tātad, sazināties ar tā darbiniekiem iespējams jebkurā stundā. Un tas ir arī nepieciešams, jo Juris Jasinkevičs paredz, ka nākotnē Latviju daudz biežāk nekā līdz šim organizētā noziedzība centīsies padarīt par narkotiku tranzītvalsti.

Noziedzībai nav tautības un robežu, tieši tāpēc ir vajadzīgs Interpols. Bet Juris Jasinkevičs ir pārliecināts, ka veicas tam, kas strādā. Un tā ir neapstrīdama patiesība.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!