Vainagojot norvēģu un latviešu akmens tēlniecības simpoziju, piektdien, 17. martā, skulptūru dārzā pie Mārupītes tika atklāts Kirsti Grotmolas un Induļa Rankas kopdarbs "Atmiņa"

Mākslinieki sava kopdarba "Atmiņa" atklāšanas svētkos

Ar Induļa Rankas vārdu nesaraujami saistīts Dainu parks Turaidā, kas līdz ar Atmodu kļuvis par vienu no Latvijas simboliem. Vērienīgs skulptūru lauks tagad veidojas pie mākslinieka mājām Mārupītes krastā, kur Indulis Ranka pirms gadsimta ceturkšņa lika pamatus granīta skulptūru dārzam "Ulamula". Te tiek rīkoti vietēja rakstura un arī starptautiski tēlniecības simpoziji, kas dara Latvijas mākslu pazīstamu aizvien tālāk pasaulē. Pirms pieciem gadiem Indulis Ranka aizsāka kopdarba simpozijus ar norvēģu tēlniekiem, aicinot uz sadarbību savus Norvēģijā iemantotos draugus un domubiedrus. Šais gados pieci norvēģu mākslinieki strādājuši kopā ar savu latviešu kolēģi. Tāpēc arī simpozija nosaukums ir "5 plus 1". Vistrāpīgākos vārdus šī simpozija satura raksturojumam Indulis Ranka sakās atradis Roalda Dobrovenska grāmatā "Rainis un viņa brāļi". Viņš atšķir 484.lappusi, kur autors ar citātu no Raiņa dienasgrāmatas un saviem secinājumiem esot pilnīgi ideāli atklājis garīga kopdarba būtību. Rainis savā dienasgrāmatā raksta: "Divas nesavienojamas personības savienojas bērnā. Tātad fiziska kopdarba auglis ir iespējams un sniedz augstāku, nekā abas daļas, kuras savienojušās. Bet garīgs kopdarba auglis nebūtu iespējams?" Un tālāk Roalds Dobrovenskis turpina: "Īstais laiks pateikt, ka Raiņa dienasgrāmata un dzejoļi, arī lugas ir savienotie trauki. Salīdzinājumam ar nupat minēto dienasgrāmatas ierakstu — dzejolis "Trešā dzīve":

Ij mana dvēsle gaisīs:

Tava būs manim kā sava,

Un mana būs tava;

Vienu dvēsli ar otru kā vīnu ar vīnu maisīs.

Un nāks tad treša,

Augstāka dzīve, mums rada, vēl sveša."

Indulis Ranka pie reizes izsaka savu apbrīnu par šo Roalda Dobrovenska lieldarbu un dziļo latviešu dzejnieka garīgās pasaules izpratni. Šiem vārdiem ir svars, jo Rainis kopš jaunības gadiem bijis Induļa Rankas dzejnieka ideāls, viņa personības veidotājs. Šķiet, dzejai vispār ir ļoti būtiska vieta un loma mākslinieka dzīvē. Arī Norvēģiju viņam palīdzējusi dziļāk iepazīt dzeja. Ilgus gadus Ranku ģimenes draugs bija pazīstamais norvēģu dzejnieks Haralds Sverdrups. Viņa piemiņai tēlnieks izveidojis divdaļīgu skulptūru: pelēkā granītā ierakstīti dzejnieka sejas vaibsti, un šo akmens milzi saulei pretim ceļ it kā draudzīga cilvēka plauksta, it kā putna spārns. Dzejnieks bijis liels dabas un it sevišķi putnu draugs un savā dārzā izkāris koku zaros izdobtus kokosriekstus, kur putniem mieloties. Tagad Ranku dārzā koku zaros šūpojas kokosrieksti un visi ģimenes locekļi zina no galvas Haralda Sverdrupa dzejoļus par Vecrīgu un par pienenīti, ko paši kopā ar draugiem pārtulkojuši arī latviski. "Pienenītes lūgšana", kas sevišķi patīk Induļa dzīvesbiedrei Mārai, skan tā:

Uzpūt man, bērns!

Noķer manas lidojošās zvaigznes

un skaties uz manu dzelteno sauli,

kas deg zāles zaļajās debesīs,

— skaties ar izbrīnītām acīm.

Laidiet bērnus pie manis,

Jo viņi nezina, kas ir nezāle.

Ja Indulis Ranka ko dara, viņš allaž to dara ar vērienu un pilnīgu pašatdevi. Šis darbs tiek arī pamanīts un novērtēts — mākslinieks ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, viņam piešķirts Norvēģijas Karalistes augstākais apbalvojums — Olafa ordenis. Sabiedrība ar lielu interesi dzīvo līdzi sadarbībai ar norvēģu māksliniekiem. Jaunās skulptūras atklāšanas svētkos Ulamulas dārzā piedalījās liels pulks kultūras cilvēku, un kopā ar darba līdzautori Kirsti Grotmolu — arī Norvēģijas tēlnieku asociācijas intendants Arve Bringakers. Latvijas Mākslinieku savienības prezidents Egils Rozenbergs atzinās, ka pēdējos gados viņa pārstāvētie tekstilmākslinieki, kas savulaik jau Dzintaru Jaunrades namā aizsākuši sadarbību ar norvēģu kolēģiem, visu laiku sacenšas ar Induli — kam izdosies atrast kaut ko jaunu šīs sadarbības paplašināšanā un bagātināšanā.

Keramiķis Pēteris Martinsons, kas ir sevišķi iecienīts radošo darbnīcu vadītājs gan pašmāju, gan starptautiskos simpozijos, Kirsti Grotmolai saka lielu paldies par pūliņiem latviešu mākslas popularizēšanā. Pēc viņas iniciatīvas Bergenā notikušas jau divas latviešu tekstiliju, metālmākslas, tēlniecības un keramikas darbu izstādes — 1998.gadā tur izstādījušies 12 mākslinieki, pērn — jau 37, bet šogad, kad Bergena izsludināta par Eiropas kultūras galvaspilsētu, autoru skaits varbūt vēl pieaugs.

Mākslas zinātniece Ruta Čaupova īpaši izceļ Induļa Rankas un viņa norvēģu kolēģu kopdarbības tēlnieciskās kvalitātes un lielo paliekošo vērtību.

Pats Indulis Ranka savu sakāmo uzrakstījis uz papīra, lai svinīgā brīža satraukumā kaut ko nepiemirstu pateikt un lai meitai Ilzei būtu vieglāk pārtulkot. (Mākslinieka uzrunu skat. zemāk.)

Induļa Rankas jaunākā darba līdzautore Kirsti Grotmola ir ļoti daudzpusīga radoša personība. Sākumā strādājusi par literatūras skolotāju,bet savus divus bērnus izaudzinājusi ar rakstīšanu — bijusi kultūras žurnāla redaktore, rakstījusi teātra recenzijas un grāmatu apskatus. Uzņēmusi pat vienu dokumentālu filmu — par kādu dāmu cienījamos gados, kas kādreiz pozējusi Edvardam Munkam. Mākslas izglītību Kirsti ieguvusi tikai vēlāk. Viņa strādā grafikā un tēlniecībā. Induļa Rankas mākslu viņa vērtē ļoti augstu un tikšanos ar viņu uzskata par likteņa dāvanu, kas palīdzējusi dziļāk izprast arī latviešu kultūru:

— Kad es skatos uz latviešu mākslu, man tā šķiet ļoti ļoti atšķirīga no norvēģu mākslas. Latviešu māksla ir ļoti latviska. Man vienmēr licies apbrīnojami, kā Latvijā izdevies saglabāt tik latvisku mākslu ilgajos komunistu režīma gados. Latviešu māksla man šķiet tīra un svaiga kā avota ūdens iepretim Amerikas Savienoto Valstu un arī Rietumeiropas mākslai un kultūrai, kas aizvien vairāk internacionalizējas. Man šķiet ļoti svarīgi apzināties un saglabāt nacionālajā mākslā savas saknes. Mūsu lielie kultūras cilvēki ir teikuši, ka laba māksla ir nacionāla māksla. Protams, ne vienmēr nacionāla māksla ir arī ļoti laba māksla, bet ļoti labai mākslai ir jābūt nacionālai. Un tāda noteikti ir Induļa tēlniecība. Es pateicos Indulim par viņa brīnišķīgo darbu! Tas sākās ar pavisam mazu modelīti, ko biju izgatavojusi. Ar nepacietību un lielu interesi gaidīju, kā viņš manu ieceri būs sapratis, kas no manas domas būs iznācis. Tad pa pastu saņēmu akmens paraudziņus. Man šis melnais akmens ar sarkanīgajām svēdrām likās ārkārtīgi skaists un ļoti piemērots. Un Indulim izdevās radīt darbu, kas man atgādina lielos vikingu laiku akmeņus, mūsu vēstures liecības. Manī ir atmiņa par to, kas kādreiz bijis. Manī dzīvo šī atmiņa. Tāpēc arī darbam tāds nosaukums. Man ļoti patīk šīs melnās laivas, patīk gludais pulējums, kas tik brīnišķīgi kontrastē ar dabisko raupjo akmens virsmu. Vienkāršība ir pati skaistākā lieta — ikviens cilvēks te var domāt pats savu domu, iztēloties savu pasauli. Es redzēju, ka uz gulošās laivas bija apsēdušies jaunieši. Lai tā būtu! Tas tikai rāda, ka šīm laivām te ir īstā vieta.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Tēlnieks Indulis Ranka:

Mākslinieki pie sava kopdarba

Sarunā: Egils Rozenbergs, Indulis Ranka, Arve Bringakers, Kirsti Grotmola un Pēteris Martinsons               Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Dzīvojot līdzi Rīgas izaugsmei, man radās vēlēšanās pilsētas 800 gadu jubileju apliecināt ar kaut ko savdabīgu: radošas sadarbības kopprojektu ar Norvēģijas māksliniekiem piecu gadu garumā. Nolēmu aicināt uz sadarbību savus draugus no Norvēģijas – katru gadu kādu citu. Tātad viens latviešu un pieci norvēģu mākslinieki: norvēģu un latviešu granīta tēlniecības simpozijs "5 plus 1".

Kopš 1980.gada daudzkārt esmu Norvēģijā ciemojies un piedalījies simpozijos. Šīs zemes ļaudis mani vienmēr garīgi spēcinājuši. Tā arī dzima doma radīt šeit pie Mārupītes skulptūru grupu, kas savienotu mūsu idejas un gara spēku. Pirmais kopdarba mēģinājums notika Norvēģijā 1994.gadā, kad straptautiskajā labradora tēlniecības simpozijā Larvikas labradora atradnēs strādāju kopā ar arhitektu un keramiķi, sīkplastikas meistaru Ulriku Hellumu. Manai idejai piekrita visi pieci manis uzaicinātie norvēģu tēlnieki. Simpoziju atbalstīja Norvēģijas Karalistes Ārlietu ministrija, vēstniecība Latvijā, tāpat arī Latvijas Zinātņu akadēmija, Mākslinieku savienība, Kultūras ministrija un Kultūrkapitāla fonds.

Divi mākslinieki kopīgi rada vienu darbu. Tas ir spraigs radošs process gada garumā. Sadarbība ar katru partneri noritējusi mazliet atšķirīgi, bet vienmēr pilnīgas saprašanās garā. Vispirms Norvēģijā tiekos ar savu līdzautoru, piedāvāju viņam akmens formas modeli un iespējamās apstrādes paraugus. Pēc kāda laika norvēģu mākslinieks atsūta savu iecerētās skulptūras modelīti, "ierakstītu" manā akmens modelī. Pēc ideju saskaņošanas ķeros pie skulptūras iekļaušanas akmenī un kalšanas. Darba gaitā apmaināmies ar vēstulēm un fotoattēliem. Dažreiz līdzautors ierodas arī starpposmos. Rezultātu novērtējam kopīgi. Es saviem norvēģu kolēģiem esmu ļoti pateicīgs par šo sadarbību, kas Rīgas 800 gadu jubilejai ļāvusi veltīt nu jau sešas granīta skulptūras.

Ar Ulriku Hellumu sadarbojāmies divas reizes. Mūsu pirmā kopīgi radītā skulptūra "Saulstari" tika atklāta 1995.gadā, kad Rīgā notika pirmie Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmu svētki. Otra skulptūra, kam norvēģiski dots nosaukums "Mazais trollis", bet latviski "— "Velēnu vecītis", pie Mārupītes ieņēma savu vietu 1997.gadā, kad te tika atklāta arī kopā ar Tūvi Trāviku veidotā skulptūra "Saites". Kopā ar norvēģu tēlniecības vecmeistaru Knutu Stēnu radīta skulptūra "Aurora" un kopā ar Haraldu Bodogārdu — "Alveola". Šodien mēs atklājam divdaļīgu granīta skulptūru "Atmiņa", kas tapusi sadarbībā ar Kirsti Grotmolu. Strādāt kopā ar Kirsti bija ļoti patīkami, un par šo kopdarbu es esmu viņai no sirds pateicīgs.