Pie pirmavotiem

Latvijas valsts un tās vīri

Pirmpublikācija

Kārlis Ulmanis, sarakstē ar domubiedru

Turpinājums. Sākums — “LV” 28.08., nr.213; 29.08., nr.214; 02.09., nr.215;

03.09., nr.216; 04.09., nr.217; 05.09., nr.218/219; 09.09., nr.220/222; 10.09, nr.223

Annaberg i E.

1./II 1907.

Ļoti godātais Enzeliņa kgs!

Caur šo izsaku savu piekrišanu Jūsu priekšlikumam — maksāt man par manu manuskriptu “Ienesīga piensaimniecība” 25 (divdesmit pieci) rubļi par drukas loksni, pie tam jauna izdevuma tiesības atstājot man pašam.

Tā kā nu Jūs esat nodomājuši kalendāra lietā izturēties nogaidoši, tad caur to tiek pārgrozīti arī mani plāni un izredze. Vispirms jau tad šādā gadījumā es izbraukšu uz Pārjūru tūlīt pēc skolas semestra beigšanas, tātad aprīļa sākumā pēc šejienes kalendāra. Skola beidzas 23. martā. Kad man nav noteikta darba, tad labāk dzīvot tur nekā vēl šeit veltīgi naudu izdot. Es biju nodomājis aprīlī strādāt pie kalendāra. (Ar nupat teikto un turpmāko es nebūt negribu beeinflūssen Jūsu nodomus kalendāra lietā: Jūs pārredzat stāvokli labāk nekā es!). Tālāk tad nu arī ceļas atkal bažas naudas ziņā. Es negribu pustukšā nonākt Amerikā, ja jau nu būtu tūliņ vieta, tad tik gan vajaga vismaz vienu mēnesi ko dzīvot — un ja nu vieta negadās, tad ir vēl ļaunāki. Es biju no kalendāra ko cerējis, tagad nu man neatliek nekas cits, kā griezties pie Jums ar lūgumu, vai Jūs negribētu būt tik laipni un palienēt man atkal reiz, teiksim, 100 rubļus. Es ceru, ka tur Pārjūrā arī man atausīs labākas dienas — un es tad visu atmaksāšu. Lūgtu gan tad jo drīz atbildēt, jo tai gadījumā, ja Jums nebūtu iespējams manu lūgumu izpildīt, tad būtu man jāgriežas pie citiem, lai gan es labi nezinu pie kā.

Tad es gribēju vēl ko rakstīt. Es uzgāju savos papīros vienu manuskriptu: “Pārbaudījumu slaukumu nozīme, vajadzība un izvešana” apmēram 3 drukas loksnes. Vai Jūs nevarētu man tagad šo manuskriptu atpirkt (25 rubļi par loksni) un varbūt vēlāk ievietot kādā jaunā rakstu krājumā. Ir nopietna pamatīga studija ar dažu labu domu iekšā. — Lūdzu man arī šai lietā pēc iespējas drīz atbildēt. Un aizlienējuma dēļ lūdzu man nedusmot, mani nolūki ir tie labākie, vai tad beidzot neizdosies tikt kur nebūt pavējā. Naudas sūtījumu pēdējais termiņš būtu apmēram 5. līdz 8. martā pēc Jūsu kalendāra, ja ātrāk — arī neskādētu. — Mūsu vēlēšanu “spīdošo” iznākumu Jūs jau būsit dabūjuši zināt. — Ak tad Kurzemē arī jauna lauks. biedrība! Ai, ai! Kas tik tur vēl neiznāks. — Kā, Š. nav vairs Jūsu draugs? Arī man neko neraksta! — Uz priecīgām ziņām no Jums gaidīdams, palieku ar daudz mīļām labdienām

Jūsu K.Ulmanis.

Annaberg im Erzgebirge

Koenig Albert Strasse 3 III

28./II 1907.

God. Kauguru lauks. biedrības

Padomei

Mana manuskripta “Ienesīga piensaimniecība” lietā pagodinos griezties pie Jums ar sekošo lūgumu.

Kā zināms, es esmu Kauguru l. biedrībai parādā 200 rubļu — un es labprāt būtu izlietojis man par minēto manuskriptu piekrītošo honorāru šā parāda nolīdzināšanai, ja es neatrastos lielā naudas vajadzībā. Lieta tā, ka es esmu nodomājis braukt pāri uz Ameriku un man vajadzīga ceļa nauda, kādēļ es tad arī iedrošinos Jūs lūgt, pagaidīt ar šo 200 rubļu atmaksāšanu līdz tam laikam, kamēr es būšu pastāvīgā vietā, kas, kā es ceru, drīz vien notiks, un man tagad izmaksāt uz mana manuskripta rēķina 200 rubļu, kuri man, kā ceļa nauda, ļoti vajadzīgi. Es ceru, ka Jūs, ievērojot manas likstas, neatraidīsat manu lūgumu, jo Jūs varat būt droši, ka pie pirmās iespējas es pasteigšos savu parādu nomaksāt, es apzinos arī it labi, cik liela pateicība Jums no manis nākas.

— Es palikšu Annabergā vēl līdz 10. martam pēc Krievijas kalendāra.

Ar augstcienīšanu Jūsu cand. agr. K.Ulmanis

Annaberg i E.

4./III 1907.

Ļot godātais Enzeliņa kgs!

Ko Jūs domājat, Jūsu vēstuli no 25./I. 07 es tikai šodien saņēmu! Tas ir tīri brīnums! Saplosīta, saburzīta, diezin, kur viņa ir gulējuse. Valmieras stempele ir no 25./I, šejienes 4./III. Es toreiz brīnējos, kādēļ Jūs man gan neatbildat — un Jūs varbūt nevarējāt saprast, kādēļ es Jums nekā neatbildu uz Jūsu pieprasījumiem un arī neko nesaku par apsolīto izpalīdzību. Pēdējais un arī Vidiņa adrese atradās manā beidzamā vēstulē, kas attiecas uz to lietu par tālākizglītošanos piensaimniecībā, tad es varu teikt tikai to, ka par Dāniju es tieši neko nezinu, bet var griezties pie Professor B. Boggild, Kopenhagen V Frydendalsvej 2 — kurš pasniedz visādas ziņas. Arī Dubravas Jēkabsons rakstīja man šai lietā. Par Dāniju es atbildēju nupat teikto, par Vāciju lūdzu paciesties, jo viņš domā, ka labi būtu iestāties kādā saimniecībā, es gribēju ko saklaušināt, bet liekas, cits neatliks, kā būs laikam jāsludina. Ja no Jums minētā jaunava gribētu iestāties kādā piens. skolā Vācijā, tad skolas Jūs atrodat Mencelī II, bet tomēr prasāt man, jo es daudz maz zinu, uz ko katra skola liek svaru.

Ak tad “Balsī” bija nodrukāts mans raksts par skolām. Man netika tie numuri piesūtīti. Bet tā kā Bergs apsolīja to rakstu nodrukāt pēc jaunā gada, tad es nepieprasīju honorāru, redzēs vai arī nebūs jau kādu mēnesi ceļā? Ak tad “S” pārdrukāja! Hm, “B” esot apkrauts lauks. rakstiem, ko Jūs domājat, vai tādiem paziņojumiem par ārzemju lauks. skolām būtu kāda nozīme, es tad varētu pie izdevības ko nebūt “S” iesūtīt, lai gan man vaļas ļoti maz. — Man top kārtīgi piesūtīts Mājas Viesis, tieši kādēļ, es taisos aizvien prasīt, bet atkal paliek. Tur nu Kirhenšteins briesmīgi raksta, laikam gan, lai varētu ko nebūt nopelnīt, viņam gan neiet labi. “M.V.” bija pēc “R.A.” ziņojums par Umurgas l. biedr. gada sapulci, bet par tiem no Jums minētiem R 25 — tur nekas nebija teikts.

Ar daudz mīļām labām dienām Jūsu L.St.

Annaberg E.

22./III 1907.

Ļoti godātais Enzeliņa kgs!

Paldies par atsūtīto “Baltijas Lauksaimnieka” pirmo numuru. Es izskatīju viņu cauri no viena gala līdz otram — un ko lai es saku? Mans spriedums ir ass, varbūt pat pārsteidzīgs: es domāju, ka par jauno “B.L.” gan vissirsnīgāki priecāsies “Zemkopja” izdevēja “Latv. Lauks. Ekonomiskā sabiedrība” Jelgavā. Jo konkurences cīņa ar šo “Lauks.” būs kā rādās smieklīgi viegla. Pirmajam numuram taču vajadzēja būt daudz maz saturā bagātam, bija taču 4 nedēļas aizkavējums, tātad laika diezgan — un tomēr!

Labākais gabals ir “Gaitu uzsākot”. Un var it labi saprast Rīgas lielkungu uztraukumu. Kā nu var tā runāt? Un teikt vēl, ka palīgu nav ne pa labi, ne pa kreisi, kur taču labajā pusē stāv 3 W, viens par otru treknāks, resnāks un melnāks. Tā jau ir kungu apsmiešana! Vai tik Wi nav izgājis pustukšā ar tiem amatiem? Kāpēc tad viņam nav nodota “B.L.” ekspedīcija u.t.t., tur pieņemts kāds Augenbergis? Bet lai nu kā, cerēsim, ka “B.L.” izdosies saņemties. Jo citādi man uzmācas briesmīgs žēlums par notikušām, bet negrozāmām lietām. Ja būtu amnestija, es nudien ietu atpakaļ uz Krieviju!

Ar mīļu sveicienu Jūsu K.Ulmanis

Freiberg Sa

Chemmitzes Str. 6

20. IV 1907.

Ļoti godātais Enzeliņa kgs!

Lielais paldies Jums par atsūtītiem 190 rubļiem! Es pa tām starpām biju atbraucis uz šejieni un tādēļ nauda pienāca pāris dienu vēlāk. Tagad es gaidu tikai uz ziņām no kuģu kantora un tad došos ceļā. Es ceru, ka varbūt arī man Amerikā laimēsies krietnu vietu dabūt. To dienu, kad es taisni došos uz kuģa, es vēl tagad nevaru noteikt — bet drīz gan — un jo ātrāk, jo labāk, ko tur vēl ilgi kavēties! Mana vienīgā vēlēšanās tikai ir, kaut jel “L” lieta nenestu Jums vēl daudz sirdēstu! Žēl, žēl, ka visam tā vajadzēja nākt — bet nu vairs grozīt nekā nevar — un tādēļ labāk par to nemaz nerunāt. — Mana grāmata laikam drīz nāks gatava — korekturu es lasīt nevaru. Manu pāris autora eksemplāru lietā es Jums rakstīšu iz Kanādas!

Un tagad ar Dievu! Jūsu K.Ulmanis

South Omaha, Neb.

Sūden 625 So 19th Street

30. Sept. 1907.

Ļoti cienītais Enzeliņa kgs!

Oh, tas ilgais laiks, ko es liku gaidīt uz pirmo vēstuli no manis! Jā, es aizvien gribēju rakstīt, bet, redzat, man trūka noteiktas adreses — un tā tā rakstīšana bija jāatliek. Visa tā vasaras dzīve bija tik nenoteikta — tagad es strādāju vienā Omahas (pilsēta ar 150 000 cilv. Amerikas vidū Nebraskas valstī) sviesta fabrikas laboratorijā — es te nu varu mazu nieku sākt lietot manas zināšanas. Iepriekš es strādāju vienā muižā, tad vienā citā molkerejā. Oh, man ir izgājis dažādi, kā jau Amerikā — bet aizvien — Kopf hoch! Mans tagadējais principals tura it labu prātu uz manis, redzēs kā vēl uz priekšu ies. Es vēl tagad patiesi nezinu, ko man liktens vēl visu piešķirs. Tagad es strādāju un mācos angliski, jo angļu valoda ir šeit pamats visam. Gan jau uz priekšu ies. Es biju nodomājis šoziem iet uz vienu piensaimniecības skolu — bet labāk būs es iešu varbūt nākošu ziemu. Varbūt ka es dabūšu uz priekšu vietu kā instruktors, varbūt es palikšu in der Geschäfts branche — es vēl pats nezinu. Es ceru nākošu gadu mācēt pietiekoši angliski — gan tad es varēšu labāk grozīties. Uz Kanādu es tieši negāju — jo tas ir vienalga — alles hier ist Nord Amerika. Katrā ziņā šeit ir labāk dzīvot nekā Vācijā, ja arī šeit es vēl sākumā neesmu ne skolotājs, ne kas tam līdzīgs. Plašāka, lielāka, brīvāka pasaule. — Un tagad — kā gan nu Jums ir gājis visu to garo laiku. Es tik bieži domāju no Jums — es ceru, izm. tiesn. taču liek Jūs tagad mierā. Rakstat man lūdzu visu — arī to, jā, vai tad mana grāmata ir jau gatava, un vai kāds cilvēks viņu pērk arī? Kā tad tas tur iznāca ar to honorāru un tām loksnēm? Vai bija Jums jāatmaksā? Tas būtu bēdīgi un Jums nepatīkami. — Lūdzu man labi drīz rakstīt! Ar daudz mīļām labām dienām

Jūsu K.Ulmanis

Omaha, Neb.

625 So. 19th Str.

November 3, 1907.

Ļoti cienītais Enzeliņa kgs!

Paldievs par Jūsu vēstuli un tām labajām ziņām. Tā tad tā grāmata ir patiesi iznākusi un atrod diezgan pircēju. Mans prieks saprotams ir liels, lai gan viņš būtu vēl lielāks bijis, ja ar es pats būtu vēl tagad Valmierā! Jā, kas to gan varēja iedomāties, ka man nu vajaga priecāties par mana paša grāmatu Amerikā dzīvojot. Kā es biju sagatavojies strādāt pašu cilvēku vidū, kā es uz to priecājos gadiem, jo tikai ar to nolūku es gāju studēt — bet tas nu viss ir kā ar cirvi pārcirsts, tās amnestijas laikam gan vēl daudz gadus būs tikai migla. Dot, cik nu mani spēki un laiks atļautu. Daudz laika nedrīkstētu iekavēt. Daudz laika aizņem angļu valoda. (..) — Es rēķinu, ka tagad rudenī tik sāksies īstā pirkšana! Un Jums krājumā tikai vēl 800 eksp. — Nu, gods Dievam, ka tā “L” prāva reiz galā! 5 rubļi — paklausaties, vai Jūs tik priecājaties arī tikai īsti kā pienākas? Vai Jūs zinat, par ko es sevišķi priecājos: Jums nu ceļš vaļā uz valsts domi — un laikam jau tagad Jūs esat trešās domes loceklis. Meine besten Wūnsche! Lai WWW izstiepjas. Un “L” nav aizliegts? “B.L.” milzīgs deficīts — un progresīvie saimnieki nav mierā ne ar “B.L.”, ne arī ar “S.”. Enzeliņa kgs! Klausaties — jā, bet tā valsts dome jau Jūs sauks projām. Tomēr ja Jūs sāktu atkal izdot laikrakstu, tad arī es apsolu līdzstrādāt, cik nu mani spēki un laiks atļautu. Daudz laika gan man nebūs. Pulka laika aiziet ar angļu valodu. Bet atkal tā grāmata! Tās kritikas ir patiesi labvēlīgas, tā Dēliņa gandrīz vai par daudz laba. Un Mazv. pats sarakstījis līdzīgu grāmatu — labi, ka Skr. pasteidzies vēl laikā. Un pirkta tā grāmata arī top labi — 1200 eks. 3 mēnešos karstākā darba laikā, tas ir pietiekoši, es atrodu. Protams, lielākais nopelns tai ziņā pieder Jums. Tas prospekts ir patiesi grossartig. Das Titelblatt ist schön — die Farbe des Druckes ist wunderbar! Bet es gan būtu ļoti priecājies arī pašu to grāmatu dabūt redzēt, nu, laikam (..) ir vēl ceļā. Es gribētu tā kādus 5 eksemplārus — skaistus. Un tad arī visas kritikas pilnīgas, sevišķi tās sliktās, jo otrais izdevums jau gan laikam būs vajadzīgs, un tad es gribētu visu to lietu pamatīgi pārstrādāt, sevišķi ieskatot visu to labu, ko es še Amerikā esmu jau piemācījies — un tas ir laba tiesa. Kas ir tas “Plēsums”? Bet lūdzu piesūtīt man tikai izgriezumus, jo man ir (..) bail (das ist zwar nicht der rechte Ausdruck). Es esmu nu gan jau tiktāl, ka lasu grāmatas un laikrakstus. Un, protams, mācīšanās nolūkā es tulkoju iz šejienes lauks. laikrakstiem īsākus gabaliņus. Domāju sūtīt “S”. Bet daudz mīļāk es sūtītu visu ko Jums. Rakstāt man par to. — Un Eimanis vadīs atkal kursus? Labi — arī kursi palīdzēs izplatīt “Ien. piens.”, jo tieši nosmādēt viņu E. tomēr neuzņemsies — un tas jaunais dakteris izputināja Jūsu izstādi. — Vai tā nav nelietība! Un Pētersons arī tomēr beidzot atmodās? Bet sods uz pēdām sekoja. — Tagad citas lietas! Jūs sakāt, lai es rakstu biežāk, kaut arī tikai amerikāniski īsi. Nu es Jums izskaidrošu, kādēļ mana pirmā vēstule nāca tik vēlu un kādēļ viņa bija padaudz “amerikāniska”. Bet lūdzu tālāk neko nestāstīt, jo es negribu, ka mani Ki dabūtu zināt. Kā es Jums jau rakstīju, es strādāju papriekš vienā farmā, protams, kā vienkāršs strādnieks, lai gan alga bija 40 rubļu, ēšana un viss brīvs. Es biju tādu plānu izdomājis: strādāt vasaru cauri farmās, tad rudeni iet kādā molkerejā, jo no Kanādas man viens profesors rakstīja, ka piens. instruktoru vietas esot viegli dabonamas — kā es Jums jau rakstīju pavasarā. Pēc svētkiem es tad būtu gājis kādā piens. skolā. Bet es nu drīz gan redzēju, ka mani spēki nav piemēroti neparasti smagajam darbam, bez tam es zināju, ka rudenī ietikt molkerejā nav iespējams, jo viscaur ir ziemā maz piena. Tā tad es nodomāju palikt tikai 1 mēnesi tai farmā. Es nerakstīju toreiz, jo es nevarēju nekādu adresi uzdot. Nu es atnācu jūnijā atpakaļ uz Ņujorku. Meine Stimmung war nicht die beste. Jo es biju iedomājies un iztēlojies visu to lietu daudz labāku un vieglāku. Bet lai nu kā — es sadabūju to vietu Omahā — molkerejā, 100 rubļu mēnesī. Labi. Brauciens vien izmaksāja 70 rubļu. Bet tā vieta bija suņa vieta (Pardon!), es drīz vien tapu slims, bija jākavē darbs, jāaizmaksā dakterim. Tā īsā, sausā vēstule! Nu, bet man šeit Amerikā viscaur ir tā laime atstāt (..) par zālēm daudz naudas. Tas bija jūlijā. Es dzīvoju visu to laiku vienā nezināšanā — un protams nerakstīju nevienas vēstules. Staigāju zobus sakodis un dūres sakniebis! Bet laime mani tomēr neatstāja (Laime! plašs vārds). Tiklīdz es biju daudzmaz vesels un varēju atkal strādāt, meklēju tūliņ darbu — un dabūju arī vienā citā sviesta fabrikā (vienas dienas izkūlums vasarā 10 000 — 15 000 mārc. Bet tā vēl nav tā lielākā fabrika! Nākošā reizā ko tuvāku šai lietā). Es še nu strādāju kā palīgs pie sviestošanas — 100 rubļu un vēlāk 110 rubļu mēnesī — jo man pielika algu par labu darbu. Nu es sāku just pamatu zem kājām, sāku rakstīt vēstules, protams, vispirms uz mājām. Rakstīšana gāja gausi — noguris es biju aizvien. Augusts bija beigās — biju nosūtījis vēstuli brālim un gribēju rakstīt Jums — bet Dievs pieņēma. Jūs gan laikam nezināt. Ich hatte einen Bruch! Un nu caur visas vasaras darbiem un sevišķi pēdējā vietā caur neskaitāmo sviesta spaiņu celšanu der Bruch tapa tik slikts, ka cits nekas neatlikās, kā iet hospitālī un likt taisīt operāciju. 3 nedēļas es sagulēju gultā! Visu kopā ņemot tas izmaksāja 300 rubļu. Visa mana ietaupītā nauda izgāja; un vēl tagad man ir parādi dakterim. Lūk, kā man gāja — protams, ka man nebija iespējams Jums iz hospitāļa rakstīt — jo ko es lai gan būtu rakstījis? Kā es Amerikā guļu slims? Nein, mein Herr! Beidzot es biju atkal ārā! Tas direktors tai molkerejā, kur es strādāju iepriekš, bija tik labs dot man darbu par 8 doll. nedēļā — 4 nedēļas pēc operācijas. Bet kas ir 8 doll.? Tomēr, vairāk kā nekas! Tas bija oktobrī — nu es beidzot saņēmu dūšu un rakstīju Jums — tik labi cik es varēju — jo — ich war sehr schlecht gestimmt — bet jāraksta beidzot bija. Tādēļ tā īsā, sausā vēstule! Nu, bet man šeit Amerikā viscaur ir tā laime atstāt uz tiem cilvēkiem, ar kuriem es satiekos, labu iespaidu. Un nu nāca sekošais. Tas direktors izmeta dažus tumšus vārdus par labāku algu drīzumā! Bet der Vormann izgādāja man vienā citā molkerejā vietu atkal ar 100 r. mēnesī. Pie piena un krējuma izmeklēšanas. Viegls darbs — es strādāju šeit vēl tagad — un varbūt vēl pelnīšu drīz drusku vairāk. Bet nu pēc aiziešanas iz tās pirmās sviesta fabrikas iznāca sadursme ar to direktoru. Jo redzat, viņš bija izdomājis sekošu plānu. Es strādāju tur kā palīgs pie piena izmeklēšanas. Tas direktors nu gribēja atlaist to toreizējo piena izmeklētāju un likt mani viņa vietā (arī 100 r.) — un tad soli pa solim (pēc dažiem gadiem) likt mani savā direktora vietā. Bet viņš bija pārskaities, ka es biju nogājis izrunāties uz to otro molkereju un laida man iet. Un taisnību sakot — man nepatikās izēst iz vietas to piena izmeklētāju. Un tagad es nebūt nenožēloju šo pārmaiņu, jo tagadējā vietā es jūtos ļoti labi, arī mana vecā dūša un cerība uz nākotni ir atkal atgriezusēs. (Es war nicht immer dies der Fall!) Es šeit strādāju pastāvīgi — varu lietot arī drusku manas zināšanas — un tas viss pacēla manu pašapziņu ar visām tām labajām sekām garīgā ziņā. Tā kā es tagad jūtos stipru pamatu zem kājām un man ir prieks rakstīt vēstules un saņemt tādas. Nu Jūs sapratīsat manu izturēšanos un piedosat man! — Jūs sakāt, lai es paliekos pie Geschäfts branche! Liekas gan, ka tā būs labāk. Instruktori, skolotāji — na, es ist nicht viel damit los! Un tad — gadi ir vajadzīgi, lai iemācītos angļu valodu tik pamatīgi, ka varētu atklāti runas turēt. — Tas vācietis, no kura amerikāņi saka, ka viņš vislabāk pārvaldījis angļu valodu no visiem ienācējiem, tikai šai piektajā šeit būšanas gadā turējis piens. kursu angļu valodā (..) Ikdienišķo angliski jau nav grūti iemācīties — bet ar to nepietiek. — Katrā ziņā es nākošā rudenī iešu uz šejienes labāko piens. skolu — jo Amerikas stempele uz manām zināšanām nepieciešami vajadzīga. Redzēs, kādu vietu es tad pēc tam dabūšu. — Tā, to es gribēju Jums pastāstīt, un nu gaidīšu uz vēstuli no Jums. Viena lieta tik vēl. Lūgums! Bet cita cilvēka labā. Redzat, Cēsīs Burgstrass 23 dzīvo tas mans vecais draugs ar to vienu roku. Vēl aizvien bez darba un vietas. Vai nebūtu Jums kaut kas priekš viņa? Viņš ir bijis muižkungs un beidzot strādāja Liepājas molkerejā. Uzticams, cītīgs un gudrs vīrs! Es būtu ļoti priecīgs un pateicīgs, ja varētu darīt viņa labā. Viņš nezin, ka es Jums šo rakstu. Tomēr varat manu vārdu minēt. — Jā, ar to bagātam tikšanu neiet tik viegli. Kā Jums mani piedzīvojumi rāda! Aber ich will nichts unter lassen! Ja es būtu nolaidies, es vēl tagad tupētu kādā farmā. — Tikai viena lieta — mani diplomi man līdz šim vēl nekā laba nav darījuši! — Sveicinat Eliasu un Skrāpiņu, sakāt viņiem paldies par to grāmatas nodrukāšanu katram manā vārdā. Daudz labas dienas Jums un kundzei

Jūsu K.Ulmanis

“Latvijas Vēstneša” publikācija.

Dr. Sigizmunds Timšāns, “LV” informācijas redaktors