Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks Andrejs Eglītis

 

Ir māte mani mācījusi:

Ar saldu līksmi Dievu lūgt,

Bez prieka puķi nenoplūkt.

Ir māte mani mācījusi:

Tik karsti visu mīlēt, just,

Laiks nedzīvots lai nevar zust.

No grāmatas

“Vienmēr kāda zvaigzne austÉ”

Es vienmēr esmu gribējis būt mājās.

Es nevaru citur būt.

Tauta ir manas mājas.

Tās nevar citur būt.

Kad neredzu ceļu uz mājām,

Bet aizaugušu taku uz aku,

Tepat jau vajag būt —

— Mājām.

Derējusi mātes valoda, mācīta

no ābeces ar sarkano gaili uz vāka;

Tēvreize, no mātes lūpām nākusi

Derējusi.

Derējuši desmit baušļi, Ļaudonas

prāvesta Avota manā galvā kalti un

atklaušināti Iesvētīšanas dienā.

Derējuši.

Viss derējis. Der. Derēs.

No grāmatas

“Tauta manas mājas ”

Manas grāmatas

Kristus un mīla, 1934.

Zelta vālodze, 1939.

Varavīksna, 1939.

Nīcība, 1942. (Kultūras fonda godalga)

Putni aizlido, 1943.

Dvēseļu cietoksnis, 1945., 1953.

Dievs, Tava zeme deg! 1946.

Uz vairoga, 1946.

(Kultūras fonda godalga)

Latvijas 30 gadi, Lettland 1918—1948

(kopā ar A.Ģinteru), 1948.

Uguns vārdi, 1949.

Nesaule, 1953.

(Kultūras fonda godalga)

Vai vēl dievkociņš zied

mātes kapu laukā, 1955.

Otranto, 1956.

Lāsts, 1961. (Z.Lazdas fonda godalga)

Mīlu, mīlu, 1962.

Kad tu acis izslaucīsi, tēvu zeme, 1964.

Gebt mir einen anderen Himmel, 1965.

Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā,

1972., 1973., 1974., 1977.

No such Place lasts Summerlong

(kopā ar Veltu Sniķeri), 1974.

Caur daudzām zemju zemēm,

caur daudzām debesīm, 1982.

(Kultūras fonda godalga)

Gallows Over Europe, poems, 1984.

Svešais cirvis cērt un cērt, 1986., 1990.

Vienmēr kāda zvaigzne aust, 1993.

Tauta manas mājas, 1993.

Divi izdevumi

Saņemtie apbalvojumi

un uzmanības apliecinājumi:

PBLA Tautas balva.

Pasniegta 1972.gadā kā izcilākajam latviešu nacionālajam dzejniekam

Triju Zvaigžņu ordenis, 1994.

Latvijas Zinātņu akadēmijas

Goda loceklis

Kultūras fonda godalgas 1943.,

1947., 1954. un 1983.gadā

Zinaīdas Lazdas fonda godalga, 1962.

Anšlava Eglīša literatūras

un mākslas fonda balva, 1995.

Par sevi — pats

Ja dažās rindās par sevi ko gribu sacīt, tad, paskatoties pagājības spoguļa stiklā, redzu aiz sevis vistuvāk māti — tālāk tēvu, brāli un citus tuvos. Kas būtu sakāms mātei un tēvam, nevarēšu nekad pasacīt — tie sen jau citā gaismā vai negaismā mīt. Tēvu esmu redzējis tikai vienu mirkli — vienu atmiņas mirkli savā piecu gadu vecumā, Pirmajā pasaules kaŗā. Par māti stāstīdams, es reizē runātu par sevi: par Dieva meklēšanu kapu laukā, abiem kopā puķes laistot, par sīksto un pieticīgo maizes riecienu, skolām, kaŗalaukiem un tāliem ceļiem pasaulē. Arī šajās ainās nebūtu tā spožuma, kas neskaitāmiem latviešiem viņu traģiskās dzīvēs — patiesībā nedzīvēs krievu Sarmatijā. Tālie pasaules ceļi, kuŗos jo bieži aizklīstu arī tagad, būs man no mātes ielikti pūrā, turpat visus bērnības un jaunekļa gadus vai katru Jurģa dienu klīstot no viena saimnieka sētas uz otru. Jau tad mācījos ceļot...

Esmu dzimis 1912.gada 21.oktobrī Ļaudonas pagasta Siliešos. Pēc Ļaudonas pamatskolas pabeigšanas iestājos Rīgas pilsētas technikumā, ko beidzu 1935.gadā. Biju laikrakstu “Brīvā Zeme” un “Rīts” reportieris. No 1939. līdz 1943.gadam strādāju Latvijas radiofona informācijas daļā. Biju kara korespondents (1943—1945) un 1945.gada 8.maijā pārbēgu uz Gotlandi.

Zviedrijā mans darba lauks ir Latvijas brīvības centienu sekmēšana. Darbs, kurā esmu ielicis savu dvēseli, ir Latviešu Nacionālais fonds, globāls politiskās informācijas institūts ar darba nodaļām Eiropā, Jaunzēlandē, ASV, Kanādā un Austrālijā. Tas tika nodibināts Stokholmā 1947.gadā un šogad atzīmēs 50.darba gadskārtu.

Dzīvoju darbā un dzejā. Nešķirami. Radu dzeju, un dzeja rada mani, katru dienu mazliet citādāku.

Māte Emīlija un tēvs Atis ir miruši. Tēvs pazuda frontē Pirmā pasaules karā. Es piederēju pie tā saucamajiem gājēju ļaudīm — kalpu šķiras, kaut gan tēvs kādu laiku skaitījās rentnieks. Mātei vajadzēja izaudzināt divus dēlus — Jāni un Andreju. Abi esam dzīvi. Jānis par mani divus gadus vecāks, pensionārs, vēl apkopj nelielu zemes gabalu un audzē kartupeļus.

Paldies māmuļai par neizteicamo mīlestību, ko tā dēliem veltījusi, audzinot un aprūpējot bērnu dienās. Paldies Andai, manai pēdējai mūža mīlestībai — sievai, draugam, kā mātei arī — savā reizē. Paldies!

Par viņu— “Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā"

— Šo rindu Andrejs Eglītis lika virsrakstā dzejoļu krājumam, kas trimdā iznāca 1972.gadā un pēc tam tika atkārtoti izdots 1973., 1974.un 1977.gadā, bet okupētajā Latvijā 1974.gadā tapa iznīcināts kopā ar Bībeli un Edgara Dunsdorfa Latvijas vēsturi. Tā trāpīgi izsaka dzejnieka dziļi patriotiskās dzejas būtību. Tāpat kā krājumi “Dvēseļu cietoksnis”, “Uz vairoga”, “Uguns vārdi”, “Kad tu acis izslaucīsi, tēvu zeme”, “Svešais cirvis cērt un cērt”. Tie visi palīdzēja tuvināt Latvijas trešo atmodu. Bet pati atmoda nesaraujami saaudās ar Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas kantāti “Dievs, Tava zeme deg!”.

Poēma “Dievs, Tava zeme deg!”, kas sarakstīta Otrā pasaules kara beigu cēlienā, tulkota arī angļu, zviedru, dāņu, norvēģu, vācu, spāņu, itāļu un portugāļu valodā. Skaņās to ietērpuši arī prof. Tālivaldis Ķeniņš un Bruno Skulte. Tās tēmu savos darbos izmantojuši mākslinieki Niklāvs Strunke, Juris Soikans un Jānis Cīrulis, Sigismunds Vidbergs un Marija Induse-Muciniece. Andrejs Eglītis nesen saņēmis ziņu, ka pasaulslavenais latviešu izcelsmes gleznotājs Austrālijā Ilmārs Tillers savu darbu izstādē Amerikā sabiedrību pārsteidzis ar milzīgu dimensiju darbu “Dievs, Tava zeme deg!”.

Lūcijas Garūtas komponētās kantātes pirmatskaņojums notika 1944.gada 15.martā vecajā Sv.Ģertrūdes baznīcā. Dziedāja Reitera koris, Milda Brehmane-Štengele, Ādolfs Kaktiņš un Mariss Vētra. Pie ērģelēm — Lūcija Garūta. Pēc tam kantāte skanēja arī Liepājā. Savā grāmatā “Karaļa viesi” Mariss Vētra atceras kantātes nepieredzēti dziļo atbalsi tautā: “Nekad neesmu piedzīvojis lielākus un dziļākus panākumus muzikālam mākslas darbam. Rīgā un Liepājā tie līdzinājās masu hipnozei. Tūkstošiem un atkal tūkstošiem ļaudis atkārtoti plūda uz veco Ģertrūdes baznīcu Rīgā un Annas baznīcu Liepājā, lai klausītos, pārdzīvotu un lūgtu Dievu līdz ar Garūtas-Eglīša patriotiskās kantātes atskaņojumu. Nezinu vairs, cik reizes tā tika atkārtota — vismaz reizes desmit jeb piecpadsmit, un būtu atkārtota vēl un vēl, ja Rīga nebūtu bijusi jāatstāj.”

Turpat piecdesmit gadus Latvijā glabāta tikai sirdsatmiņā, kantāte iezvanīja jauno atmodu, atkal simtus un tūkstošus pulcinot dievnamos un koncertzālēs. Sv.Pētera baznīcā, kur kantāti dziedāja kamerkoris “Ave Sol” Imanta Kokara vadībā, runāja arī pats Dzejnieks. Tā bija dvēseļu šķīstīšanās kopīgu sāpju un cerību apjausmā, kristīgam pārdzīvojumam savijoties ar tautas ciešanu atklāsmi.

Kā himna mātei izskanēja Andreja Eglīša uzruna Ļaudonas kapos, kur 1992.gada vasarā tika atklāts piemineklis dzejnieka mātei. Viņš par māti runāja kā par trimdinieka nesaraujamo garīgo saikni ar dzimteni: “Iedams pasaulē, es esmu vienmēr dzīvojis ar viņu un man vienmēr ir licies, ka mani pavada mātes acu skats.” Mātes tēls tik dziļi iespiedies dzejnieka acīs un smadzenēs, ka viņš svešumā jūtas dzīvojam ar dvēseli savā dzimtajā pusē. Par to viņš raksta arī vēstulē, kas tiek sūtīta autobiogrāfijas papildināšanai:

“Mana dzimtā puse Ļaudona daudz cietusi karā, deportācijās, un rūpju pilns vaigs viņai ir arī šodien. Kā izdzīvot? Esmu ciemojies to māju drupās, kur kādreiz esmu dzīvojis, bet tagad caur izdauzītiem logu rāmjiem lien krūmi un laukos kuplo smilgas. Protams, ne jau visos. Mans dievnams, kā to mēdzu sacīt, kur esmu kristīts un iesvētīts, drupās. Karš gājis pāri. Posts ir liels, to nemaz nevar aprakstīt.

Ļaudonieši, palīdzēsim savai dzimtai pusei. Iespēju robežās cildinošu piemēru jau rādījis ļaudonietis V.Tikiņš, mans draugs un reizē LNF darbinieks Kanādā. Palīdzība ir vajadzīga vispirmkārt daudzbērnu ģimenēm, jauniešiem bez darba. Skolai jāpalīdz ar siltām pusdienām, veciem ļaudīm patiesībā ir vajadzīgs viss no visa.

Vai radīsies jaunais zemnieks, savas zemes mīlētājs un atkal līdīs jaunos līdumus? Vai viņam būs griba, spēks un līdzekļi? Bez pašu zemē augušas maizes mūsu tauta aizies bojā. Par zemkopības ministriem tiek izraudzīti gandrīz vai nejēgas, kas pat nezina, kā smaržo kūts mēsli tā saucamās sūdu talkās, kad kaimiņš kaimiņam palīdz apmēslot laukus. Pajautājiet viņam, vai viņš zirgu prot iejūgt ratos? Vēl ir zirgi un ir arī rati, bet var gadīties, ka traktori apstāsies.

Bet te būs manas sensenās rindas, rakstītas 1939.gadā:

Ļaudona.

Ja man vaicātu: “Ko tu visvairāk mīli?” —

Teiktu: Ļaudonu ar tumšo mežu vīli.

Tur pret piesauli redz, alu taisot, āpsi.

Tur man māte teica: “Dēls, tu mūžam slāpsi!”

Redz tur gājēju pār augstiem Krusta kalniem,

Suņi pēdas dzen kur vēŗa briežiem salniem,

Plenču ezeru ar rāmo viļņu zibu,

Kur es mācījos pret kalnu kāpt ar gribu.

Redz tur Aivieksti caur zāļu pļavām plūstam,

Linu audeklus uz krasta saulē žūstam.

Baltām palodām redz sila malā ciemu,

Vējš tur aizputina ceļus katru ziemu.

Tā ir Ļaudona, tur Jāņos sārti spīgo,

Balta meitene no Krusta kalna līgo.

Esmu pavadījis svešumā vairāk nekā 50 gadu. Un tūkstošiem latviešu bijis tāds pats liktenis. Mēs glābāmies no Maskavas deportācijām, čekas, lai izglābušies mēģinātu glābt tautu.

Mana balss svešumā sākusi skanēt citos toņos”.

Ilgajos noklusēšanas gados Andreja Eglīša grāmatas bija noslēptas specfondos, un Latvijā izauga paaudze, kam krājums “Svešais cirvis cērt un cērt” (1986.gadā Ņujorkā, 1990.gadā Rīgā) bija pirmā saskare ar viņa dzeju. Kā raksta literatūras zinātniece Dzidra Vārdaune, tā ir dzejnieka pusgadsimtu garajā trimdā uzkrāto domu un jūtu kvintesence, kurā izteikta viņa augstākā griba, novēlējums un atgādinājums savai tautai, ko Dzejnieks mīl saukt par izturīgo ziemcieti. Tā ir skarba, paģēroša un tiesājoša dzeja, ko viņš raksta savai tautai, modinot, saucot un brīdinot:

Nebeidz svešais cirvis cirst

Mūsu tautas saknes,

Mani mīļie, mīļākie,

Mūsu tauta mirst.

Pētera Ērmaņa kārtotajam krājumam “Trimdas rakstnieki” Andrejs Eglītis 1947.gadā iesūtījis dzejoli “Es nākšu atpakaļ”. Šo dzejoli dzejnieks ievij arī savā autobiogrāfiskajā stāstījumā, ko saņēmām 1997.gada vasarā:

“Es nākšu atpakaļ

Es esmu dumpinieks un sārtā dzinējs, nedusētājs skaļš —

Lai tauta nepazūd kā laikos kapu klajums zaļš.

No sevis aizeju, kad lielā bēdu debess pāri grūst,

To tauri pastaro es prasu, lai var tiesas dienu pūst.

Es nākšu atpakaļ, kad debesīs būs mūsu karogs siets,

Kluss teikt, ka apmeties reiz vecā dievnamā bij' bišu spiets

Un sirmam mācītājam Tēvareizē viņas stājās klāt —

Un bargs un izmisis viņš teica: draudze, vajag kvēpināt.

No vietas sākšu tās, kad sēru dūja veco māti ganot dūca,

Kad akla tā, pa rasu svārkus rotīdama, kumelītes plūca.

No vietas tās...

Mūsu karogs ir atpakaļ. Dažreiz plīvo kā debesīs siets. Slepkavu tiesāšanai tiesas dienas vēl nav bijušas. Senā draudze sen kapos un mācītājs arī. Viņam vajadzētu augšāmcelties un izkvēpināt Saeimu. Tajā daudz draņķību. No vietas sākšu tās, es biju sācis Latvijas brīvību meklēt.

Es esmu atpakaļ —

Ievas šovasar kā trakas dzen man pretī smaržu tvanu.

Kara grautā, dzimtās puses dievnamā, dzirdu pazudušo

tēvu tēvu zvanu. Mācītājs, kas kristījis bij mani, nāk no

Kapsētas un redzams stādās, tas pats, kas mani iesvētīja,

tā kā dzīvs nu acu priekšā rādās. Māte, brālis, radu radi,

svinīgi un mīlestības pilnām acīm, liekas, viens ar otru,

viens ar visiem izšķirdamies tiekas. Uzvalks smalks

man bija, iesvētības vadmala no pašas krusta mātes austa.

Liekas, mani pirksti sapņojot, smalkās vilnas dzijas tausta.

Vēl arvienu manī zvana. Vedīšu es ievas, ziedu dvingā trakas,

padzirdīt, tās izslāpušas, te pie neredzamās veļu akas.

Nav jau tā, ka viss ar nāvi iznīcībā

zūd un beidzas. Arī šodien, aizgājušos, debess apziedoties — manās ievās atvest steidzas.

Pāri visai manai dzīvei, dienām, nedienām, gan Tēvzemē aizvadītām, gan svešumā, es Tev pateicos, žēlastības Dievs. Pieminu tālos ceļus uz Austrāliju, ASV, Kanādu un tepat Eiropā, arī Latvijā, Latvijas brīvības ceļu sludinot un darbos pats šo ceļu ejot. Mans darba lauks bija un ir Latviešu Nacionālais fonds, un simtiem darītāju līdz ar mani vēl ir. Manas dzejoļu grāmatas dzimušas ne tikai Austrālijā, ASV, Eiropā, bet arī tādās zemēs kā Gambija, Tunisija, Maroka, Ceilona (Šrilanka), Kanāriju salas, Kipra un Senegala, bet atsevišķi jāpiemin Grieķija. Un pieminot klusi manas kara gaitas Kurzemes dvēseļu cietoksnī, arī Vidzemē, kaŗa apmācības Berlīnes pievārtē un vēl daudz citas vietas.

Es Tev pateicos, mans žēlastības Dievs,

ka Tu esi mani izvadījis cauri gadu spožumam,

kara asiņu dzīrām un sātana kārdinājumiem

melnā purpura mantijā. Izvadījis droši garām

murdošām likteņa purvu viltības koru balsīm,

un es esmu sajutis, ka Tu esi pie manis un

tas ir Tavs prāts, ka man ne mats nav

nokritis no galvas bez Tavas ziņas.

Liec man sajust un sacīt, ka arī mūsu tautai

ne mats nav nokritis no galvas bez Tavas ziņas

un ka Tu esi no laika sākuma un būsi līdz laika galam pie viņas.”

Līdz ar vēstuli saņēmām arī Latviešu Nacionālā fonda informācijas izdevumu, kuru kā allaž ievada Andreja Eglīša uzruna:

“Lai kādā pasaules malā mēs šodien mītam, lai kādas mūsu svešuma mājas, šūpuļi kārti un arī kapsētas ieradušās nogurušos saņemt, mums ir un paliks visiem tikai vienas kopējas mājas — mūsu Latvija. Ticēsim, ka tā pat mirdama nemirs, kaut tā šodien stāv mirstībā lielākā par dzimstību. Mājup ceļš, reizē arī brīvības ceļš, mūs gaida un tautas kodols gaida, visām savstarpējām nesaskaņām tiksim pāri. Tautas gadu simteņu auklētās kopējās mājas, no paaudzes paaudzē, dusējušas mūsu dvēselēs. Tā kā bailes ceļā stājas, gaidāmās grūtības, mierīgas un labas dzīves pametums, bet mēs esam savas tautas likteņa iesaukti pirmajās kaujas līnijās pašā tēvzemē, par tautas būt vai nebūt, pastāvēt vai iznīkt. Var sacīt, ka arī svešumā varam daudz ko darīt postā nonākušās tautas labā, bet šodien tās ir tikai otrās kaujas līnijas.

(..) Lai Dievs mūs sargā visās briesmās. Pie durvīm 2000.gads un vēl pēc gada Rīgai, mūsu Rīgai būs 800 — Ak kungs, kādi kungi gan tur nav saimniekojuši, kādi kara pulki ieročus žvadzinājuši, bet tagad mēs, latvieši, esam Rīgas kungi. Vai noturēsim Rīgu, mūsu Rīgu? Tad noturēsim visu Latviju pret maskaviešu uzmākšanos. Valdīt gan Rīgas kungi neprot un tautai ticību dot arī ne. “Jo tāds ir brīvo vienīgais pienākums: To valsti sargāt, kas tos pašus sargā.” (Fr.Šillera vārdi.)

Ko Mēs mūsu Rīgai 800 gados dāvāsim? — Paši sevi!

Andrejs Eglītis, kas dzejā ienāca kā klusuma dzejnieks, skaistuma, mīlestības un dabas apdziedātājs, audzis un veidojies kopā ar savu laiku. Latviešu tautas skarbajā stundā viņš kļuva par tās ciešanu izteicēju, cīņā saucēju un pravieti. Arī par sirdsapziņu, kas neļauj zaudēt ticību tādiem svētumiem kā tauta, gods, dzimtene, brīvība, nākotne. Ar viņa dzeju mūsu apziņā ienācis un nostiprinājies jēdziens “mūsu ziemciete tauta”. Bet kādā atmodas sarīkojumā Māmuļā Andrejs Eglītis izturīgo, pazemīgo un neizdeldējami dzīvīgo latviešu tautu nosauca par Tā Kunga svēto nezāli. Tas šķiet tik trāpīgi arī attiecībā uz pašu Dzejnieku!

Ar Andreju Eglīti tikās, sarakstījās un sazvanījās

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Mātes piemineklis Ļaudonas kapos tika atklāts 1992.gada 13.jūnijā. Dzejnieks savā uzrunā pateicās Mātei par lielo un vienkāršo dzīves gudrību: “Viņa mani ir mācījusi meklēt cilvēkā cilvēku.”

Svētes krastā Zemgalē kopā ar litratūras zinātnieku Jāni Andrupu pēdējā pirmskara vasarā

Latviešu rakstnieku saimē 1940.gadā. Z.Lazda, V.Strēlerte, K.Egle, M.Ķempe, A.Dārziņa, P.Ērmanis, K.Lesiņš, J.Rudzītis, M.Čuibe, M.Bendrupe, R.Skujiņa, F.Dziesma, V.Cedriņš un citi. Andrejs Eglītis — otrajā rindā pirmais no labās

Dzīvesbiedrei Andai veltīta viena no skaistākajām Andreja Eglīša grāmatām “Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm”. Dzīvība, skaistums un mīlestība tajā parādās kā galvenie spēki, kas harmonizē pasauli. Aizsaules dārzos viņa aizgāja 1992.gada pavasarī.

Stokholmā 1956.gadā. No kreisās: Andrejs Eglītis, Veronika Strēlerte, Lija Kronberga–Švābe, Anna Dagda un Arveds Švābe

Pēc tikšanās Rakstnieku savienībā 1992.gada jūnijā

Ciemu dienas Latvijā. 1992.gada jūnijā

Pēc kantātes atskaņojuma Domā kopā ar kori “Latvija” un Imantu Cepīti

Ar Anšlavu Eglīti Vidusamerikas kalnos ap 1950.gadu

Sagaidīšana Sidnejā 1956.gadā

Austrālijas kalnos 1956.gadā