intervijas. sarunas

Ar palīga zīmi baltā laukā

Zigrīda Grīnhofa,

Latvijas Sarkanā Krusta viceprezidente, — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas Sarkanais Krusts dibināts 1918.gada 20.novembrī, 1923.gada 20.janvārī reģistrēts Starptautiskajā Sarkanā Krusta komitejā. Šīs sabiedriskās organizācijas darbības pamatprincipi atbilst Starptautiskā Sarkanā Krusta darbības pamatprincipiem, tie ir: humānisms, objektivitāte, neitralitāte, neatkarība, bvrīvprātīgums, vienotība, daudzpusība. Simbols — sarkans krusts uz balta fona. Minētos darbības pamatprincipus īsteno Latvijas Sarkanais Krusts, par to arī mūsu saruna ar Zigrīdu Grīnhofu.

— Latvijas Sarkanajam Krustam salīdzinājumā ar citām sabiedriskajām organizācijām vajadzīgs statuss, jo arī citur pasaulē tas tiek uzskatīts par pirmo palīgu valsts un varas institūcijām. Mums nepieciešams šā statusa oficiāls apstiprinājums.

Jūlija sākumā Latvijā bija ieradies Starptautiskā Sarkanā Krusta federācijas ģenerālsekretārs Džordžs Vēbers. Viņš tikās ar Valsts prezidentu Gunti Ulmani, Saeimas priekšsēdētāju Alfredu Čepāni, ārlietu ministru Valdi Birkavu un labklājības ministru Vladimiru Makarovu. Džordžs Vēbers centās izskaidrot Sarkanā Krusta nozīmi un lomu, arī nepieciešamību Latvijas Sarkanajam Krustam kā sabiedriskajai organizācijai piešķirt īpašu statusu. Valsts prezidents Guntis Ulmanis solīja atbalstīt likumprojekta apstiprināšanu par šo organizāciju.

Esam izveidojuši darba grupu, kas gatavo šo likumprojektu. Tas jāsaskaņo ar Labklājības ministriju, Finansu ministriju, Ekonomikas ministriju, lai likumprojektu pēc tam iesniegtu Saeimai. Mums ir svarīgi, lai Latvijas Sarkanais Krusts spētu atgūt savus bijušos īpašumus, Latvijas brīvvalsts laikā to bija daudz. Tagad atrodamies Sarkanajam Krustam agrāk piederējušajā mājā Skolas ielā 1. Jāpanāk arī Latvijas Sarkanā Krusta simbolikas aizstāvība. Tā, piemēram, fabrika “Laima” uz šokolādes tāfelītēm diabētiķiem pievieno sarkano krustiņu. Jau tāda “reklāma”, tad arī mums, Sarkanajam Krustam, pienāktos kāda naudiņa... Diemžēl, mūsu simbolikai, pašreiz nav likuma aizstāvības.

— Kāda šobrīd ir Latvijas Sarkanā Krusta darbība?

— Es domāju: palīdzot citiem, palīdzēsi sev. Tad, kad esam palīdzējuši kādam nelaimes piemeklētajam, jūtam gandarījumu. Vispirms jāgādā par palīdzības sniegšanu pensionāriem, invalīdiem, vecajiem cilvēkiem, kas nespēj sevi aprūpēt, un maznodrošinātajām ģimenēm. Nesen biju Limbažu rajona Alojas pagastā pie vairākām ģimenēm, kas dzīvo ļoti trūcīgos apstākļos. Vecākiem darba nav, iztiek tikai no tā, ko iegūst no savas zemītes, lopiņiem. Bērni jālaiž skolā, tā atrodas tālu. Protams, jāgādā par atbalstu šādām ģimenēm. Mums kopā ar sociālās aprūpes dienestiem jāapzina šādas ģimenes, to arī darām.

Palīdzības sniegšanā atsaucīgas ir žēlsirdīgās māsas, kaut tas viņām nereti prasa lielu pašaizliedzību, iejūtību un sirsnību. Daudzas pensionētās medicīnas māsas to dara brīvprātīgi, nesaņemot atalgojumu. Viņas pazīst savus bijušos pacientus un cenšas viņus atbalstīt kaut vai ar labu vārdu vai vēlēšanos uzklausīt, ja vecajam, nevarīgajam cilvēkam nav ar ko parunāties.

Daļa Latvijas Sarkanā Krusta rajonu un pilsētu komiteju vienojušās, kā apmaksāt medicīnas māsu darbu. Divus gadus saņēmām finansējumu no Zviedrijas. Arī atsevišķas vietējās pašvaldības palīdz samaksāt medicīnas māsām par veco cilvēku aprūpēšanu.

Jāizveido vienota datu bāze par tiem, kam nepieciešama sociālā palīdzība, tāpēc jāpilnveido sadarbība ar Labklājības ministriju un sociālās palīdzības dienestiem.

Top sociālās labklājības programma, tajā viena iedaļa ir par žēlsirdīgo māsu darbības pilnveidošanu. Šajā programmā ir paredzētas arī “zupas virtuves”. Tās veidot ierosināja Zviedrijas latviešu palīdzības komiteja, tā piešķīra arī līdzekļus. “Zupas virtuves” tapa Centra rajonā, Pērnavas ielā 1, un Latgales priekšpilsētā, Sarkanā ielā 4. Te trūcīgie cilvēki reizi dienā uz taloniem var saņemt siltu ēdienu. Gādājot par skolēniem, sazināmies ar skolu valdēm un skolām, lai noskaidrotu, kuriem bērniem izsniegt talonus, lai viņi skolas ēdnīcā varētu paēst par brīvu.

— Kara un okupācijas gadi šķīra tuviniekus. Vieni aizbrauca uz svešām zemēm, citus aizveda uz Sibīriju. Daudzi krita Kurzemē kara gados, daudzi pēc krievu okupācijas aizgāja “mežos”. Vai Latvijas Sarkanais Krusts var palīdzēt sameklēt tuviniekus, atrast bojā gājušo kapavietas?

— Latvijas Sarkanajā Krustā ir meklēšanas dienests, ko vada Mudīte Kaktiša. Ir izdevies atrast brāļus un māsas, kas sastapās pēc piecdesmit gadiem... Jāmeklē kapavietas, kur apbedīti kritušie. Izveidojusies laba sadarbība ar valsts arhīviem, ministrijām, tiek meklētas bojā gājušo kapavietas. Ļoti daudz palīdz Starptautiskā Sarkanā Krusta federācija.

— Vai pie jums meklē palīdzību cietumnieki un tie, kas izcietuši sodu?

— Mums ir sadarbības līgums ar Iekšlietu ministrijas Ieslodzījuma vietu departamentu. Grūti ir ar tiem, kas iznāk no cietuma. Viņiem nav ne pases, ne naudas, ne noteiktas dzīvesvietas, jo no tās izrakstīti. Nav kur palikt, darbā neņem. Kā mēs varam palīdzēt? Iedodam apģērbu, apavus, talonus uz “zupas virtuvi”. Katrā gadījumā jāsazinās ar attiecīgo pašvaldību, kā atbalstīt no cietuma iznākušo. Bet mums jau arī jāseko, kāds šis cilvēks ir, vai viņš patiesi vēlēsies sākt godīgu dzīvi.

— Kā Latvijas Sarkanais Krusts iztiek?

— Naudas mums maz. Kaut arī organizācijā ir aptuveni 17000 biedru, kas katru gadu maksā biedra naudu — vienu latu, tomēr ar šiem līdzekļiem nepietiek. Liela nozīme ir starptautiskajiem sakariem. Piemēram, Vācijas Sarkanais Krusts mūsu mītnei Skolas ielā uzdāvināja datortehniku un autotransportu. Turklāt mūsu Sarkanā Krusta nodaļu sadarbība ar vācu draugiem aizvien vairāk nostiprinās, lai rodas iespēja dalīties pieredzē un papildināt zināšanas.

— Amerikā izveidoti palīdzības fondi. Kā tos var izmantot Latvijas Sarkanais Krusts?

— Mums ir Jāņa Kāvuža fonds (Amerikas Latviešu apvienība). Viņa dzīvesbiedre jau bija mirusi, un mūsu tautietis nolēma savu mantojumu novēlēt dzimtās puses — Bauskas un tās apkaimes — daudzbērnu ģimenēm, kurās aug talantīgi bērni. Mums vajadzēja sagatavot šādu Bauskas, Jelgavas un Dobeles rajona ģimeņu raksturojumus un nosūtīt Amerikas Latviešu apvienībai, kas arī izlēma par līdzekļu piešķiršanu. Par fonda līdzekļu izlietojumu atbild Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenta Jāņa Čakstes mazmeita Anna Čakste. Viņa pati brauc apciemot šīs ģimenes un pārliecinās par līdzekļu sadali.

— Zinu, ka līdzīgi dāvinājumi ir Latvijas Bērnu fondam. Vai nesagadās tā, ka viena un tā pati ģimene meklē atbalstu gan tur, gan pie jums?

— Mums jāpārbauda, vai attiecīgā ģimene jau nav saņēmusi palīdzību no šādiem fondiem. Jāteic, ka šajā ziņā ģimenes ir godīgas.

— Latvijas Sarkanajam Krustam nebūt nav viegli izvērst daudzveidīgo darbību.

— Labi palīgi ir šīs organizācijas pilsētu un rajonu komitejas. Tajās strādā daudzi pašaizliedzīgi un izdomas bagāti cilvēki. Piemēram, Latgales priekšpilsētas komiteju vada Vera Vedja. Komitejai priekšpilsētas pašvaldība bija piešķīrusi ļoti vecu ēku, un tā tika izremontēta pašu spēkiem. Tur var saņemt ārsta un medicīnas māsas konsultācijas, var izmantot arī frizieres pakalpojumus, iekārtota “zupas virtuve”, top pirts. Gulbenē (komitejas priekšsēdētāja Sarmīte Ģērmane) iekārtots veselības punkts, lietoto apģērbu un apavu apmaiņas punkts. Tas, kas vienai ģimenei vairs nav vajadzīgs, tīri izmazgāts un sakārtots tiek nodots citai.

— Joprojām turpinās potēšana pret difteriju. Vai šajā ziņā Sarkanais Krusts palīdz?

— Šajā kampaņā darbojamies kopā ar Labklājības ministriju un Nacionālo vides veselības centru. Potēšanas brigādes strādā pēc iepriekš saskaņota grafika un aptver visus republikas rajonus.

Tātad top likumprojekts par Latvijas Sarkano Krustu, lai tam tiktu piešķirts īpašs statuss salīdzinājumā ar citām sabiedriskajām organizācijām. Tas palīdzētu celt Sarkanā Krusta prestižu. Ārzemēs šī organizācija tiek uzskatīta par valsts un varas institūcijas pirmo palīgu. Ceram, ka arī Latvijas Sarkanajam Krustam būs iespēja izvērst vēl daudzveidīgāku darbību, īpaši sociālās palīdzības jomā.

Dr.ped.Elza Gžibovska,

“LV” nozares korespondente