Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par palīdzību - noziegumos cietušajiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.08.1997., Nr. 212 https://www.vestnesis.lv/ta/id/30441

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Moldavas Republikā

Vēl šajā numurā

27.08.1997., Nr. 212

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PROBLĒMAS

Par palīdzību — noziegumos cietušajiem

Mag.iur. Jana Zīle, Daugavpils rajona tiesas tiesnese,

Latvijas Policijas akadēmijas Krimināltiesisko zinātņu katedras lektore, — “Latvijas Vēstnesim”

1996.gadā Latvijas Republikā reģistrēti 38205 noziegumi, 18935 no tiem — smagi. Nenoliedzami, šie noziegumi saistās ar cilvēku dzīvībām, veselības sakropļošanu, mantas iznīcināšanu un bojāšanu. Tieši tāpēc, ka nozieguma rezultātā cieš mūsu līdzcilvēks, katrā valstī ir svarīgi izstrādāt īpašu politiku palīdzības sniegšanā nozieguma upuriem.

Pašlaik šis jautājums Latvijā ir īpaši aktuāls. Tiek diskustēts par liecinieka un cietušā tiesisko aizsardzību. 1997.gada 12.jūnijā Latvijas Kriminālprocesa kodeksā izdarīti grozījumi, kas skar cietušo speciālo aizsardzību, regulē tās pamatu un iemeslus, kā arī aizsardzības pasākumus. Tas ir liels sasniegums, risinot noziegumos cietušo problēmas mūsu valstī. Tomēr ar to nepietiek, jo palīdzība cietušajiem jāsniedz ne tikai kriminālprocesuālajā jomā, bet tie jāatbalsta arī morāli un materiāli. Tieši tāpēc būtu jāpievēršas citu valstu pieredzes analīzei un novērtēšanai, veidojot ko līdzīgu arī pie mums. Nepieciešami pētījumi, kas atklātu dažādu palīdzības programmu efektivitāti. To nedarot, mēģinājumi sniegt palīdzību cietušajiem var dot pretēju efektu. Tāpēc optimālajām programmām būtu jāatbilst konkrētu cilvēku noteiktām prasībām. Šeit — materiāli no ārzemju preses izdevumiem, kā arī izklāstīta Nīderlandes, Polijas un ASV Minesotas štata pieredze palīdzības sniegšanā noziegumos cietušajiem.

Nīderlandē

Nīderlandē palīdzības sistēma personām, kas cietušas noziegumu rezultātā, veidojusies astoņdesmitajos gados. Tās pamatmērķis — cietušā tiesību ievērošana saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu. Minēto problēmu izzināšanai šajā laikā izveidotas trīs komitejas, kuras tika nosauktas to priekšsēdētāju — Boforta, Veilanta un Tervi — vārdos. 1981.gadā Boforta komiteja izvirzīja vairākus priekšlikumus noziegumos cietušo personu aizsardzībai. Balstoties uz minētajiem principiem, valstī tika izstrādāta vienota policijas darbības taktika. 1986.gadā tika publicēti speciāli noteikumi, kuru pamatā — cietušā tiesības uz morālu atbalstu un konfidencialitāti. Veilanta komiteja publicēja ieteikumus policijai un prokuratūrai smago noziegumu izmeklēšanā. Ieteikumu pamatuzdevums — kārtības reglamentēšana darbā ar noziegumos cietušajiem, respektējot viņu tiesības iegūt informāciju par izmeklēšanas gaitu un zaudējumu atlīdzināšanas kārtību. 1987. gadā Tervi komiteja publicēja ieteikumus par nepieciešamajām tiesību normām, kas palīdzētu noziegumos cietušajiem atlīdzināt nodarīto zaudējumu, bet prokuratūrai — kontrolēt piespriesto summu izmaksu. Veilanta komitejas rekomendācijas, kas izstrādātas kā policijas un prokuratūras amatpersonu dienesta pienākumi, izskata šo pienākumu realizācijas paņēmienus, dodot iespēju reģionālajām tiesībsargājošām iestādēm variēt to izpildi. Tā kā policija ir pirmā tiesībsargājošā institūcija, ar kuru saskaras cietušais, primārajos policijas pienākumos ietilpst cietušā informēšana par tiesisko procedūru secību pēc nozieguma fakta reģistrēšanas. Policijas pienākums ir arī noskaidrot, vai cietušais vēlas tikt informēts par izmeklēšanas gaitu un — pozitīvas atbildes gadījumā — kontaktēties ar nozieguma upuri, kā arī aktīvi risināt jautājumus, kas saistīti ar materiālā zaudējuma atlīdzināšanu. Visai informācijai par sadarbību ar cietušo izmeklēšanas gaitā jābūt iekļautai lietas materiālos. Pēc noziedznieka atklāšanas un atskaites nosūtīšanas prokuratūrai tās darbinieks nosūta cietušajam rakstisku standartizētu paziņojumu par izmeklēšanas rezultātiem un informāciju par iespēju saņemt kompensāciju par materiālo zaudējumu. Smago noziegumu upuri tiek personiski aicināti uz prokuratūru procesuālo jautājumu apspriešanai. Minēto rekomendāciju pamatideja — pastiprināta uzmanība veltīta noziegumos cietušajiem. Tomēr, īstenojot šīs rekomendācijas, policijas darbinieki saskārās ar daudzām problēmām, kas galvenokārt saistītas ar cietušo informēšanu par izmeklēšanas gaitu un zaudējuma atlīdzināšanu.

Par savu galveno uzdevumu Nīderlandes tieslietu ministrija uzskata cietušo tiesību realizēšanu, veicot izmeklēšanu policijā un prokuratūrā. Īpaši tiek uzsvērts, ka cietušā apmierinātība ar tiesību aizsardzības iestāžu darbu, izmeklējot noziegumus, ietekmē ne tikai sabiedrības viedokli par policijas darbību katrā konkrētā gadījumā, bet arī par tiesisko sistēmu valstī kopumā.

Gadu pēc minēto rekomendāciju ieviešanas pilsētā ar 576232 iedzīvotājiem tika veikts socioloģisks pētījums, kurā konstatēja, ka cietušo informēšanas programma praksē nedarbojas pietiekami labi un negatīvi ietekmē viņus. 102 izpētīto krimināllietu analīze liecināja, ka standartizētais paziņojums cietušajiem tika nosūtīts 35 procentos gadījumu no visām ierosinātajām krimināllietām. Tas nebūt neliecina, ka pārējos gadījumos cietušo tiesības tika ignorētas, jo šādi paziņojumi tika nosūtīti tikai gadījumos, kad cietušais vēlējās zināt par izmeklēšanas gaitu un zaudējuma atlīdzināšanas kārtību. Tomēr cietušo rakstiski iesniegumi par atteikšanos saņemt informāciju bija 6 krimināllietās, bet 73 procentos gadījumu paziņojums tika nosūtīts, bet netika fiksēts, ka cietušais vēlas saņemt informāciju par izmeklēšanas gaitu vai zaudējuma atlīdzināšanas kārtību. Programmas autori secināja, ka tā ir nepilnīga un cietušajiem tiek liegta iespēja pilnībā izmantot savas tiesības saņemt informāciju.

Citā socioloģiskā pētījumā tika analizētas cietušo atbildes uz minētajiem paziņojumiem, salīdzinot to cietušo viedokli, kurus otrreiz apmeklējuši policijas darbinieki, ar respondentu atbildēm, kuri vispār nav saņēmuši paziņojumu un kuri atkārtoti nav apmeklēti. Otrreizēja tikšanās ar policiju parasti bija pēc vainīgā aresta, turklāt tās personas mājā, kas paziņojusi par noziegumu. Šajās tikšanās reizēs cietušais tika informēts par izmeklēšanas īpatnībām un noziegumu profilakses pasākumiem. Apsekotas 234 personas, kurām nodarīts zaudējums vidēji smagu noziegumu rezultātā (30% — nakts zādzības, 29 — bruņoti uzbrukumi). Apsekošanas rezultāti liecināja, ka otrreizēja tikšanās ar noziegumos cietušajiem veicinājusi daudz pozitīvāku cietušo attieksmi pret policiju.

Pētījuma rezultātā izdarīts secinājums, ka atkārtota vizīte uzlabo attieksmi pret tiesību aizsardzības iestādēm vairāk nekā standartizētais paziņojums. Tā, nakts zādzībās cietušie pēc otrreizējas tikšanās ar policiju cieš no bailēm mazāk nekā tās personas, kas nav atkārtoti tikušās ar tiesību aizsardzības iestāžu darbiniekiem lietas izmeklēšanas gaitā. Tas tiek izskaidrots ar iespēju iegūt ziņas par izmeklēšanas gaitu un profilakses pasākumiem ar mērķi izvairīties no atkārtotām zādzībām. Tajos gadījumos, kad cietušajam ir kādas saites ar vainīgo (t.i., ar ģimenes locekļiem vai bijušajiem draugiem), reakcija uz policijas atkārtotu vizīti vienmēr ir negatīva. Šī cietušo grupa parasti pauž vairāk baiļu un neapmierinātības nekā cietušie, kam ar vainīgo pirms nozieguma nav bijis nekādu attiecību. Teiktais tiek izskaidrots ar to, ka cietušie vēlas sagaidīt policijas palīdzību, bet policijas darbinieki šādās situācijās izrāda savu bezpalīdzību, kas tikai pasliktina cietušā attieksmi pret tiesību aizsardzības iestāžu darbiniekiem un vairo cietušo bailes. Pētījuma autori ar to pamato nepieciešamību nosūtīt zādzībās cietušajiem standartizētos paziņojumus, ka attiecībā uz šo grupu vēl rezultatīvāks varētu būt atkārtots cietušo apmeklējums. Vienlaikus tiek izteikts brīdinājums, ka, pastāvot saiknei starp cietušo un vainīgo personu, tiesību aizsardzības iestāžu darbiniekiem vajadzētu izvairīties no atkārtotas cietušo apmeklēšanas.

Līdzās noziegumos cietušā tiesībām saņemt kompensāciju, ko paredz civiltiesiskās normas, Nīderlandes krimināllikums paredz arī citas zaudējumu atlīdzināšanas iespējas. Iespējama zaudējuma atlīdzināšana saskaņā ar tiesas spriedumu:

— sastādot civilprasību krimināllietas iztiesāšanas gaitā,

— zaudējuma atlīdzināšana — kā vainīgā pienākums un speciāls nosacījums, daļēji apturot sprieduma izpildīšanu. Civilprasība krimināllietas iztiesāšanas gaitā var tikt pieteikta, tikai pastāvot zināmiem apstākļiem, un tie ir: konkrēta nozieguma esamība; prasības summas ierobežojums līdz 1500 guldeņiem (pārējā zaudējuma daļa nevar tikt atlīdzināta krimināllietas izskatīšanas gaitā); pierādījumi par zaudējuma summu.

Otrā kompensācijas atlīdzināšanas iespēja ir daudz labvēlīgāka cietušajam, jo nepastāv kompensācijas summas ierobežojumi, bet, kad vainīgais nespēj izmaksāt pieprasīto kompensāciju, viņam draud sprieduma izpildīšanas atlikšana. Ir arī trešā iespēja civiltiesiskā kārtā pieprasīt no vainīgās personas izmaksāt konkrētu naudas summu — kā morālā kaitējuma atlīdzinājumu, kas nodarīts nozieguma rezultātā. Bez minētajiem paņēmieniem dažām cietušo grupām zaudējums tiek atlīdzināts no speciāliem valsts fondiem. Tomēr ar iesniegumiem par kompensāciju šādā fondā var griezties tikai smagos noziegumos cietušie. Šādu tiesību nav personām, kas guvušas ievainojumus, mēģinot traucēt nozieguma izdarīšanu vai sniedzot palīdzību noziegumos cietušajiem.

Pētījumos konstatēts — kaut gan fonds pastāv kopš 1976.gada, vairākums pilsoņu nezina par tā eksistēšanu.

Svarīgākie no Tervi komitejas priekšlikumiem, kas attiecas uz lietas civiltiesisko pusi zaudējuma atlīdzināšanas gadījumā, ir šādi:

— ierobežojumu atcelšana attiecībā uz zaudējuma summu krimināllietas izskatīšanas gaitā,

— cietušā piedalīšanās tiesas sēdē nepieciešamības atcelšana,

— tā materiālā zaudējuma, kas netika pieprasīts krimināllietas izskatīšanas gaitā, atlīdzināšanas iespēja civiltiesiskā kārtībā.

Neraugoties uz minētajām zaudējuma atlīdzināšanas iespējām, Nīderlandē diezgan maza daļa noziegumos cietušo saņem kompensāciju no vainīgā. 52 līdz 70 procenti no viņiem nesaņem materiālo zaudējumu atlīdzināšanu (pieprasītās mazākās summas tiek atlīdzinātas daudz biežāk nekā lielākās). Pētījumi apliecina arī to, ka policijas un prokuratūras darbinieki par primārām uzskata cietušo emocionālās problēmas. Finansiālie zaudējumi parasti netiek ņemti vērā, lai gan pastāv instrukcijas un dienesta pienākumi. Autori izskaidro to ar rekomendāciju nekonkrēto tekstu, kurā norādīts, ka policijai tikai jāsaņem ziņas no cietušā par to, vai zaudējums vispār pastāv, jāinformē cietušais par esošo iespēju zaudējumu atlīdzināt, nepieciešamības gadījumā jāveic starpniecība šīs problēmas risināšanā. Tomēr šo dienesta pienākumu izpildīšanas kārtību rekomendācijas nereglamentē. Tā rezultātā katrs policijas iecirknis sastāda savas instrukcijas, un konkrētās darbības, pildot šo uzdevumu, dažādās policijas struktūrvienībās būtiski atšķiras. Vieni materiālā zaudējuma atlīdzināšanu uzskata par svarīgu palīdzības sastāvdaļu cietušajiem, citi — šim darba virzienam pievērš maz uzmanības. Tāpēc visumā cietušā tiesiskā pozīcija ir vāji aizsargāta.

Zaudējumu atlīdzināšanas lietās, risinot konfliktu starp cietušo un vainīgo personu, pilsētas policija Nīderlandē tiek piesaistīta tajos gadījumos, kad vainīgais atzīst savu vainu. Ja viņš ir gatavs atlīdzināt cietušajam finansiālos zaudējumus, policijai jāinformē cietušais, kā rit izmeklēšana. Policisti, būdami starpnieki, mēģina rast vienošanos starp pusēm, ja zaudējuma atlīdzināšanas summa nav mazāka par 500 guldeņiem. Turklāt cietušais un noziedznieks nekad netiekas. Policija palīdz noteikt kompensācijas apmēru vienreizējā maksājuma gadījumos. Ja zaudējums tiek atlīdzināts vairākos posmos, policijas darbinieki nosaka katra kārtējā maksājuma apmēru (izmaksas periods nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus). Ja puses panākušas vienošanos, policija nosūta rakstisku paziņojumu, kontrolē arī finansiālos maksājumus; noziedznieks ieskaita naudu bankas kontā, kas pieder policijai, kura pēc tam naudu pārskaita cietušā bankas kontā.

Izdarot rezultātu apkopojumu, minēti šādi secinājumi: no 42 izpētītajiem zaudējuma atlīdzināšanas gadījumiem četru cietušo zaudējumi tika segti no apdrošināšanas, tāpēc cietušie nepieteica materiālas pretenzijas vainīgajam. Pārējās 38 (90%) krimināllietās policija mēģināja atlīdzināt cietušajiem zaudējumus. Rezultāti ir šādi: 10 gadījumos (26% gadījumu) sasniegta vienošanās par zaudējuma atlīdzināšanu, bet 28 krimināllietās (74%) mēģinājumi atlīdzināt zaudējumu bijuši bez panākumiem. Visizplatītākais iemesls, kāpēc zaudējums nav ticis atlīdzināts, ir finansiālas problēmas: 18 gadījumos noziedzniekam nav bijis pietiekami daudz līdzekļu, lai kompensētu zaudējumus, dažreiz tāpēc, ka cietušie bijuši vairāki un atlīdzinājuma summa sasniegusi lielus apmērus. Tādēļ noziedznieks ir bijis gatavs kompensēt tikai materiālo zaudējumu daļu, bet eksperimenta laikā daļēja zaudējuma atlīdzināšana nav tikusi pieļauta (šajos gadījumos vienošanās netika panākta). Citu neveiksmju iemesli: paejot zināmam laikam, vainīgais ir atteicies atlīdzināt zaudējumus (5 krimināllietās). Trīs reizes no vienošanās panākšanas atteikušies nozieguma līdzdalībnieki.

1987.gadā sākās otrais eksperimenta posms, kas ilga vienu gadu un kurā policijai bija starpnieka loma starp cietušo un noziedznieku. Tika pētītas zādzības, īpašuma bojāšana un laupīšana. Noteikumos ietilpa minimālās un maksimālās materiālā zaudējuma summas ierobežojumi, tika pieļauta arī daļēja zaudējuma atlīdzināšana, ja tam piekrita cietušais. Kā svarīga īpatnība jāatzīmē tas, ka, pastāvot noteiktiem apstākļiem, krimināllieta varēja tik izbeigta (šobrīd tas jau ir atspoguļots Nīderlandes likumdošanā). Tā, piemēram, ja zaudējums bija no 500 līdz 1500 guldeņiem un vainīgais bija pastrādājis noziegumu pirmo reizi, kompensācijas izmaksas gadījumā policijai bija tiesības izbeigt krimināllietu, to nenosūtot prokuratūrai, bet tikai par to paziņojot. Tā kā starpnieka pienākumu pildīšana bija saistīta ar noteiktu darba apjomu un finansiāliem tēriņiem, policijā uz laiku izveidoja speciālu nodaļu (tās darbinieki strādāja 20 stundas nedēļā un pildīja starpnieka lomu starp cietušo un noziedznieku).

Eksperimenta otrā posma rezultāti apliecināja, ka vienošanās panākšana zaudējuma atlīdzināšanas jautājumā daudzos gadījumos ir iespējama. Kad noziedznieks bija zināms, policija mēģināja kompensēt cietušajam materiālo zaudējumu. No 118 izpētītajiem gadījumiem sekmīgi rezultāti zaudējuma atlīdzināšanas jautājumā bija sasniegti 72 krimināllietās (61%), tai skaitā: lietās par zādzībām (77%), īpašuma bojāšanas lietās (58%), laupīšanās (44%). Vienošanās par zaudējuma atlīdzināšanu, ja summa nebija lielāka par 500 guldeņiem, tika panākta 63% gadījumu, augstāk par minēto summu — 55. Tika secināts, ka kompensācijas izmaksu sekmē:

— laika faktors (jo agrāk noziedznieks nonāks konfliktā ar likumu un zaudējuma apmēri kļūs zināmi policijai, jo vairāk iespēju noslēgt vienošanos);

— informētības faktors (svarīgi, lai vainīgajam tiktu izskaidrotas procesuālās darbības un pozitīvās sekas, kas rodas, noslēdzot vienošanos par zaudējuma atlīdzināšanu);

— garantiju faktors (kompensācijas izmaksas gadījumā vainīgais saņem vieglāku sodu — policijai dotas tiesības izbeigt lietu pēc zaudējuma summas izmaksas, ar ko tika stimulēta noziedznieka ieinteresētība slēgt vienošanos).

Lai izzinātu cietušo attieksmi pret juridisdikciju, policiju, zaudējumu atlīdzināšanu un sodu vainīgajam, Nīderlandē veikts socioloģiskais pētījums, kurā aptaujāti 50 cietušie.

Vairumā gadījumu konstatēta pozitīva cietušo attieksme pret tiesību aizsardzības iestādēm. Aptuveni 90% aptaujāto bija apmierināti ar savu pirmo kontaktu ar policiju. Noskaidrots, ka liela loma attiecībās ar policiju ir faktam, ka cietušais saņēmis kompensāciju par nodarīto materiālo zaudējumu: no minētās cietušo grupas pozitīvu policijas darba novērtējumu sniedza 92% aptaujāto, bet no cietušajiem, kas nebija saņēmuši kompensāciju, tikai 63% respondentu pozitīvi vērtēja policijas darbu. Tiesību aizsardzības iestāžu darbības pozitīvs vērtējums arī kopumā bija atkarīgs no tā, vai zaudējums ir atlīdzināts (attiecīgi 48% pret 24%). No zaudējuma atlīdzināšanas bija atkarīga arī cietušā attieksme pret vainīgajam noteikto sodu. Tikai 78% aptaujāto uzskatīja, ka vainīgais vispār jāsoda. Pret soda neizbēgamību daudz liberālāk izturējās materiālā zaudējuma atlīdzinājumu saņēmušie nekā respondenti no pretējās grupas. Tam, ka vainīgais nav jāsoda, piekrita attiecīgi 88 un 68% šajās grupās aptaujāto.

1986.—1987.gadā Nīderlandes Tieslietu ministrijas rekomendācijas par to, kā izturēties pret noziegumos cietušajiem, palīdzēja nostiprināt cietušā statusu.

Kā jau minēts, zaudējuma atlīdzināšana varēja notikt ar policijas, prokuratūras, advokātu starpniecību vai tiesas procesa gaitā, tāpēc vienošanās neveiksme starp cietušo un noziedznieku vienā no stadijām varēja tikt labota arī pēdējā posmā, kaut gan rekomendāciju autori par veiksmīgāku uzskatīja zaudējuma atlīdzināšanu līdz tiesas procesa uzsākšanai krimināllietā. Sekmīgi rezultāti vispirms bija atkarīgi no policijas un prokuratūras aktivitātēm. Sakarā ar to, ka rekomendācijas paredzēja jaunus pienākumus, tās izsauca zināmu neapmierinātību tiesību aizsardzības iestāžu darbinieku vidū. Bet, kā atzīmējuši pētījumu autori, zaudējuma atlīdzināšanas programmas ieviešana palielina to izskatāmo lietu skaitu, kurās tiek mēģināts panākt kompensācijas izmaksu, un vienlaikus palielinās arī sekmīgi izskatīto krimināllietu skaits.

Pētījumi liecina — ja zaudējuma atlīdzināšanas risināšanā iesaistās prokuratūras un policijas darbinieki, krimināllietu skaits un veidi, kurās mēģināts zaudējumu atlīdzināt, tiek ierobežots. Bet sarakstes formā veidota cietušo informēšanas programma vien nevar garantēt sekmīgus rezultātus. Policijas un prokuratūras darbinieku neapmierinātības pamatā ir strukturālas un štatu izmaiņas, kas vienmēr saistītas ar pretdarbību, bailēm un konfliktsituācijām. Amatpienākumu palielināšanās tāpēc prasa štatu paplašināšanu un papildu finansu līdzekļus. Darbinieku algas saskaņā ar izdarīto pētījumu pārsniedz saņemto kompensāciju apmērus.

Šis fakts rada šaubas, vai šāda veida cietušo palīdzības programmas ieviešana būtu nepieciešama arī pie mums. Tomēr zaudējuma atlīdzināšana pēc Nīderlandes likumdošanas bieži ir par pamatu krimināllietas izbeigšanai, kas mazina darba apjomu prokuratūrā. Līdz ar to ir iespējama laika un naudas līdzekļu ekonomija. Turklāt labprātīga zaudējuma atlīdzināšana var tikt ņemta vērā arī tiesas spriedumā. Smagu noziegumu gadījumā tas mīkstina sodu, mazāk smagajos — tas var sekmēt krimināllietas izbeigšanu. Cietušie, kas saņēmuši kompensāciju, bieži uzskata to par sodu noziedzniekam un nepieprasa papildsankcijas. Jāteic, ka bieži arī Latvijas Republikas tiesu praksē (kā piemēru var minēt Daugavpils rajona tiesu) lietās, kas būtu jāizbeidz, izdevumi, kas saistīti ar kriminālvajāšanu, ir lielāki par zaudējumu, kas nodarīts cietušajam. Tomēr kriminālvajāšanas procesa dārdzība nevar būt par pamatu tam, ka neievērojam cietušo interešu aizsardzību.

Nīderlandē neveiksmes rekomendāciju īstenošanā rada cietušo tiesību ierobežošanu (pētījumi liecina, ka tās ir divas trešdaļas no visiem cietušajiem, kuru krimināllietas nonāk prokuratūrā). Noziegumos cietušie nelikumīgi netiek informēti par izmeklēšanas gaitu, viņiem netaisnīgi tiek liegtas kompensācijas tiesības: pēc statistikas datiem trešdaļa cietušo pieprasa informāciju par izmeklēšanas gaitu un divas trešdaļas nesaņem materiālo zaudējumu atlīdzinājumu. Izņemot zaudējumu atlīdzināšanas svarīgumu — īpaši mantiskajos noziegumos —, programma pozitīvi ietekmē cietušā viedokli par jurisdikciju vispār.

Amerikas

Savienotajās valstīs

Minesota Amerikas Savienotajās Valstīs ir atzīta par līderi jautājumu risināšanā, kas saistīti ar palīdzības sniegšanu noziegumos cietušajiem. Cietušo tiesības noteiktas šī štata likumdošanā, bet pārvaldes iestādes profesionālās palīdzības sniegšanai cietušajiem nosūta speciālus advokātus — konsultantus. Advokāti ne tikai konsultē cietušos, bet arī uztur cietušo saikni ar policiju, tiesu, soda izpildes iestādēm, sociālajiem dienestiem; dažreiz viņi pārstāv cietušo intereses tiesā. Tieši viņi nepieciešamības gadījumā palīdz atrast cietušajiem pagaidu mītni, ar policijas palīdzību garantēt personisko drošību un konsultē personas, kas guvušas traumas, seksuālās vardarbības, ģimenes skandālu upurus, kā arī sniedz palīdzību bērniem, kas cietuši noziegumos vai kļuvuši par to lieciniekiem. Cietušajiem piešķirtas plašas tiesības: viņi ir tiesīgi iespaidot tiesas procesu, pieprasīt ātrāku lietas izskatīšanu vai kompensācijas saņemšanu, noprotestēt pasludināto spriedumu. Atbildīgs par cietušo tiesību ievērošanu ir apgabala prokurors.

Ir izveidota speciāla vienība darbam ar noziegumos cietušajiem, kas izvietota apgabala prokurora birojā. Te viss organizēts tā, lai varētu pieņemt attiecīgās kategorijas apmeklētājus, tātad cilvēkus, kas ir uztraukti, bet bieži pat traumēti, — iekārtotas ērtas uzgaidāmās telpas, spēļu istabas bērniem... Vienības galvenais uzdevums — palīdzības un atbalsta sniegšana cietušajiem un lieciniekiem, nepieciešamās informācijas sniegšana tiem, kā arī to tiesiskā pārstāvniecība. Vienības sastāvā — 10 sekcijas, kuru darbinieki uzņemas rūpes par noziegumos cietušajiem no krimināllietas ierosināšanas brīža līdz tiesas sprieduma pasludināšanai un arī pēc tam, piemēram, palīdzot atgūt īpašumu, kas izņemts kā lietiskais pierādījums, vai esot par starpnieku kompensācijas saņemšanas jautājumā. Vienībā darbojas dažādi speciālisti pilsoņu tiesību aizsardzības jautājumos nolaupīšanas gadījumos, seksuālajos un citos noziegumos. Gadījumos, kad notikusi seksuāla vardarbība pret bērniem, īpašs darbinieks kontaktējas ar bērna ģimeni un tiesību aizsardzības iestādēm no krimināllietas ierosināšanas brīža līdz pat tās pabeigšanai: sniedz visu nepieciešamo informāciju un atbalstu cietušajiem. Lai gan finansiālu problēmu dēļ darbs ar cietušo notiek speciāli šim nolūkam izveidotajās telpās, darbiniekam tomēr jāapmeklē cietušais arī mājas apstākļos. Noziegumos cietušajiem tiesās tiek ierādītas īpašas uzgaidāmās telpas, viņiem nav jāsniedz ziņas par savu dzīvesvietu, bet seksuālās un mājas vardarbības rezultāta cietušie ir tiesīgi saņemt informāciju par to, kad notiesātais tiks atbrīvots. Izsaucot cietušos uz tiesu, viņiem tiek sniegta informācija par transporta līdzekļiem, citu apdzīvotu vietu cietušajiem sniedz palīdzību biļešu iegādē un pagaidu mītnes atrašanā, invalīdus nodrošina ar speciālu transportu. Pateicoties vienības telefonizētajam dienestam, noziegumu liecinieki izsaukumu uz tiesu var gaidīt mājās, tas ļauj viņiem izvairīties no ilgstošās gaidīšanas tiesas telpās. Vienības darbinieki labprāt izskaidro lieciniekam tiesas procedūru, parāda tiesas zāli, sniedz morālu atbalstu pēc tiesas sēdes.

Apgabala prokuratūra ir sagatavojusi prospektus, kuros sniegta pilnīga informācija par minētās vienības darbību un aprakstīta krimināllietu tiesvedības procedūra. Izdoti arī bukleti, kas satur informāciju vecākiem, kuru bērni kļuvuši par seksuālās vardarbības upuriem; padomus ģimenes skandālos cietušajiem un vainīgajiem. Prospektos norādītas adreses un telefoni, kur varētu saņemt jebkuru informāciju. Katalogā, kas domāts bērniem lieciniekiem, atrodama informācija, kādā kārtībā notiek tiesas sēdes un kādi ir liecinieka pienākumi. Vienības darbinieki pastāvīgi paaugstina iedzīvotāju informētības līmeni. Šīs darbības galvenais mērķis — demonstrēt cietušajiem un lieciniekiem jurisdikcijas sistēmas humānismu un sabiedrības rūpes par iedzīvotājiem. Minētā vienība ne tikai garantē tiesisko aizsardzību, bet arī kalpo kā izziņas centrs visos jautājumos, kas attiecas uz palīdzības sniegšanu noziegumu lieciniekiem un cietušajiem.

Polijā

Polijā darbojas viena sabiedriskā organizācija, kas sniedz palīdzību noziegumos cietušajiem — Noziegumos cietušo palīdzības fonds. Līdzīgas organizācijas pastāv arī citās valstīs. Fonds dibināts 1985.gadā, tā dibinātāja — juridiskās literatūras izdevniecība. Savas darbības pirmsākumos (1986.gadā) fonds izveidoja sadarbību ar Valsts apdrošināšanas pārvaldi. Tajā laikā fonda rīcībā bija tikai 500 tūkstoši zlotu. Tagad fonds sniedz palīdzību gan poļiem, gan ārvalstu pilsoņiem, kas Polijas teritorijā cietuši mantiskajos noziegumos un noziegumos pret personu. Lai tas notiktu, noteikti jābūt fiksētām cietušā finansiālajām grūtībām vai materiālajam stāvoklim. 1990.gadā fonda statuss pieauga, pateicoties tam, ka tā darbā iesaistījās akciju sabiedrība, kas organizē kazino darbību. No akciju sabiedrības ik gadus fonds saņem vairāk nekā miljonu dolāru, kas ļauj paplašināt darbu, vēršot to uz iedzīvotāju informēšanu par fonda sūtību. Darbības sākumā fonds izskatīja apmēram 200 iesniegumu gadā, 1990.gadā — vairāk nekā 300 un 1991.gadā — apmēram trīs tūkstošus. Palīdzības sniegšanas formas ir finansiālo zaudējumu segšana kompensācijas veidā, līdzekļu izsniegšana nepieciešamā apģērba iegādei, palīdzības sniegšana bankas konta atvēršanā bāreņiem, uz kuru tiks pārskaitīti speciāli noguldījumi, kas domāti vēlākai dzīvokļa iegādei, izdevumu segšanai par ārstēšanos ārzemēs. Lai saņemtu palīdzību fondā, cietušajiem jāiesniedz nozieguma faktu apliecinošs dokuments prokurora lēmuma vai tiesas sprieduma izraksta veidā, izziņas par cietušā materiālo stāvokli, piemēram, par algas vai pensijas apmēru. Iesniegums tiek rakstīts uz īpašas veidlapas, kuru var saņemt tiesā, prokuratūrā vai fondā. Dokumentus un iesniegumu fondā var nogādāt, izmantojot arī pasta pakalpojumus. Tiek izskatīti kā privātpersonu, tā arī iestāžu iesniegumi. Tostarp fonda darbinieki ne vienmēr gaida cietušā lūgumu. Uzzinot par ārkārtēju atgadījumu, fonds sāk rīkoties patstāvīgi.

Tomēr ne katrs, kas fondā iesniedzis iesniegumu un nepieciešamos dokumentus, saņem palīdzību. Gadās arī tādi apmeklētāji, kuru ienākumi ir daudz augstāki, nekā tiek norādīti. Citi savukārt vēlas saņemt pārāk lielu naudas summu, fonda līdzekļi turpretī ir ierobežoti. Ir bijuši arī zādzību simulācijas gadījumi personīgajās mājās, lai saņemtu naudu no fonda. Šādos gadījumos fonda darbinieki griežas prokuratūrā vai policijā un lūdz konsultāciju.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!