“Lūkosimies un domāsim tālāk par savu “es” ”

Valsts prezidents Guntis Ulmanis Latvijas neatkarības atjaunošanas konferencē:

Godātie konferences organizētāji un dalībnieki! Barikāžu aculiecinieki! Cienījamie klātesošie! Visi, kas šajās dienās atceras, domā par to dienu notikumiem, par to dienu notikumu nozīmi!

Šī konference notiek, pateicoties cilvēkiem, kas savas valsts vēsturi vēlas izteikt un saglabāt kā mācībstundu nākamajām paaudzēm. Ne apjūsmojot to, ne arī meklējot tajā baltos vai melnos plankumus, bet gan vēloties iemūžināt šo dienu notikumus uz laiku laikiem. Mēs visi zinām un esam piedzīvojuši to, cik viegli vēsturi falsificēt, lai atņemtu vienai tautai to, ko tā paveikusi un mantojusi gadsimtu garumā.

Un svešajai varai tajās dienās bija liela apņēmība, lai mēģinātu paverdzināt, pazemot latviešu tautu. Bet tauta cēlās un, vistiešākajā vārda nozīmē, gāja uz barikādēm, jo liktenis tajās dienās varbūt mums deva pēdējo iespēju pastāvēt par sevi.

1991.gads šodien jau ir vēsture. Pavisam tuva un reizēm liekas — arī tāla vēsture. Tas bija varonīgas romantikas un apņēmīga izmisuma laiks. Šodien mūsu pienākums ir stāstīt par to saviem bērniem, kaut arī otrreiz šādu piedzīvojumu un pārdzīvojumu vilni mēs savai zemei vairs nenovēlam.

Esmu pārliecināts, ka ikviens no jums, godātie barikāžu dalībnieki, bija ar mieru atdot savu dzīvību par brīvu un labklājīgu nākotni. Daudzi no jums ir unikālu stundu un minūšu aculiecinieki. Jūsu vēsturiskā atmiņa ir vērtība, kas jāsaglabā. Tieši tādēļ esmu gandarīts par šāsdienas pasākuma mērķi — apzināties paveikto un sniegt zinību materiālus jaunajai paaudzei.

Vēl jo vairāk — pavisam nesen, tiekoties ar izglītības un zinātnes ministru, bijām vienisprātis, ka daudzos mācību priekšmetos, īpaši Latvijas vēsturē, joprojām ļoti nepieciešami augsta līmeņa metodikas un mācību materiāli. Tādēļ šodien paveiktais kļūs par kārtējo soli Latvijas vēstures zinību izkopšanā, un tas, nenoliedzami, ir gandarījums gan mūsu skolotājiem, gan mūsu skolēniem, gan barikāžu dalībniekiem, gan arī mūsu valsts vadītājiem.

Diemžēl vēsturei gadu ritumā ir tendence apaugt ar leģendām un teikām. Tas bieži vien notiek tad, ja nav nopietnu faktu apkopojuma, nav nopietnas vēsturiskās analīzes. Būtībā tas jau nav nekas slikts, ka ir teikas un leģendas, tomēr laika gaitā bieži vien patiesība var tikt arī izkropļota. Vēstures apkopošanai laiks šobrīd nav pats labākais sabiedrotais, tādēļ mums jāsteidzas, jo ikviena to dienu liecinieka atmiņas ir vienreizēja un neatsverama vērtība.

Šīs konferences organizēšanā un daudzos citos vēsturiskas atmiņas saglabāšanas pasākumos lielu ieguldījumu devis Barikāžu dalībnieku atbalsta fonds, kas jau krietnu laiku komplektē vēsturisko materiālu krātuvi. Un es pilnīgi atbalstu domu, ka jāveido 1991.gada piemiņas centrs — muzejs, kam nākotnē jākļūst par dzīvo piemiņu un sava laika simbolu. Spilgts piemērs tikpat neatlaidīgam un svētam darbam ir Okupācijas muzejs, kurš joprojām un allaž ir atvērts atmiņām par mūsu tautas vēstures traģiskākajām lappusēm.

Gan okupācija, gan augusta puča dienas ir vēsture. Abas vienlīdz nozīmīgas un neatkārtojamas, vienlīdz svētas. Tādēļ es ticu, ka arī 1991.gada barikāžu dienu muzejs jau top un veidojas, ka tā pamatakmens likšanā piedalās arī šāsdienas konferences viesi un dalībnieki.

Vēlreiz atgriežoties pie 1991.gada janvāra un augusta dienām, vēlos sacīt, ka toreiz mūsu tauta godam attaisnoja savas dziesmas vārdus: “Labāk manu galvu ņēma, nekā manu tēvu zemi.” Šodien mēs apzināmies, ka mūsu Tēvuzeme nepastāv izolētā telpā. Ir pagājuši tikai seši un jau seši gadi. Un tomēr Latvija šobrīd apzinās gan savu paveikto, gan arī to, kas būtu jāveic nākotnē. Jā, mēs atceramies, kā tajā laikā par Latviju jūsmoja, Latviju sveica un sumināja. Esam guvuši pirmos “punus” un mācības, no mums prasa un gaida to pašu, ko no valstīm, kuras demokrātijas gaisotnē dzīvojušas jau daudzus gadu desmitus. Varbūt reizēm tas šķiet netaisni, pārmērīgi skarbi, bet atļaušos atzīt, ka tā ir liecība mūsu valsts briedumam. Pret mums izturas kā pret līdzīgu, un tas nav slikts rādītājs.

Mēs reizēm aizmirstam, ka svešās varas pakļautībā un svešā zobena ēnā mums netrūka ne iniciatīvas, ne atļaušanās, ne padoma. Mēs toreiz dzīvojām ar vienu mērķi, un ceļš uz to bija likteņa nosprausts. Šodien atkal atgriežamies pie dažādiem viedokļiem. Tas ir labi un svētīgi. Tikai pārkāpsim pāri tam kategorismam un neiecietībai, kas var kavēt saprātīgu lēmumu pieņemšanu. Jo sevišķi tas būtu jāatceras tiem, kas lemj cilvēku un mūsu valsts likteņus. Tādēļ šodien vēlos aicināt: lūkosimies un domāsim tālāk par savu “es”. Nenostāsimies dažādās barikāžu pusēs, jo vēl pavisam nesen mēs bijām un vēl joprojām esam vienā pusē.