DIPLOMĀTIJA

Ceļš uz Eiropas Savienību — ceļš uz labklājību un drošību

Patriks Makeibs (Patric McCabe) , Īrijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Savukārt Latvija mums sūtīja galvenokārt tekstilpreces, kokmateriālus un ķīmiskās preces. Cerams, ka visai drīz tiks noslēgts investīciju aizsardzības līgums starp abām valstīm.

Mēs Īrijā esam politiski iesaistīti Eiropas Savienības paplašināšanas procesa izlemšanā un domājam, ka Īrijai būs teicamas attiecības ar Latviju arī tad, kad jūsu valsts kļūs pilntiesīga Eiropas Savienības locekle.

— Šajā sakarā Latvijai ir ļoti noderīga Īrijas pieredze Eiropas Savienībā. Vai jūsu sabiedrība ir apmierināta ar savā laikā pieņemto lēmumu iestāties ES?

— Mēs tiešām esam apmierināti. Īrijas līdzdalību Eiropas Savienībā atbalsta ļoti liela mūsu sabiedrības daļa. Trīs sekmīgos referendumos vairāk nekā 80 procenti pilsoņu ir atbalstījuši Īrijas līdzdalību Eiropas Savienībā.

Es minēšu tikai divus būtiskākos punktus: lielu un svētīgu ietekmi uz mūsu lauksaimniecību ir atstājuši Eiropas Savienības finansu pārskaitījumi mūsu valstij. Laikā no 1994. līdz 1999. gadam būsim saņēmuši apmēram 12 miljardus dolāru ekonomikas strukturālajām pārmaiņām, tas ir ļoti būtiski valstij ar 3,5 miljoniem iedzīvotāju. Otrs svarīgs aspekts, ko gribu īpaši uzsvērt, ir tas, ka mūsu valsts šos ES pārskaitījumus ir visnotaļ sekmīgi izmantojusi savas labklājības celšanai. 1973. gadā, kad Īrija iestājās Eiropas Savienībā, mūsu nacionālais kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija tikai apmēram 60 procenti no Eiropas Savienības valstu vidējā līmeņa. Pagājušajā gadā tas bija jau 90 procenti.

Mēs arī sekmīgi gatavojamies iesaistīties kopējā ES valūtas sistēmā 1999. gadā. Esam pārliecināti, ka spēsim izpildīt visas Māstrihtas līguma prasības, lai iekļautos šajā procesā. Šobrīd es ar pilnu pārliecību varu teikt, ka mūsu valsts arī nākotnē var cerēt uz visnotaļ sekmīgu attīstību Eiropas Savienībā.

— Kā jūs vērtējat Latvijas pašreizējo ekonomisko situāciju un mūsu valsts virzību uz iestāšanos Eiropas Savienībā?

— Es gan varu runāt tikai kā “autsaiders” — jo mana rezidence, kā zināms, atrodas Varšavā. Taču esmu daudz runājis arī ar saviem kolēģiem — Rīgā rezidējošajiem vēstniekiem, un, protams, ļoti rūpīgi sekoju Latvijā notiekošajiem procesiem.

Domāju, ka Latvija ir guvusi labus panākumus makroekonomikas stabilitātes nodrošināšanā. Jūsu valsts ir likvidējusi budžeta deficītu. Tas ir ļoti liels sasniegums, turklāt ņemot vērā, ka Latvija pirms pāris gadiem pārcieta smagu banku krīzi. Es pavisam reāli raugos uz perspektīvu, ka inflācija Latvijā līdz gada beigām nokritīsies zem 10 procentiem, citiem vārdiem sakot, inflācijas rādītājs būs rakstāms ar vienu ciparu. Domāju, ka Latvijai ir reāli jau šogad sasniegt 3,5–3,6 procentus lielu nacionālā kopprodukta pieaugumu. Varbūt pat vairāk. Manuprāt, Latvija ir uz pareizā ceļa. Protams, ir arī vājie punkti, kas būtu novēršami ceļā uz Eiropas Savienību . Viens no aktuālākajiem uzdevumiem ir harmonizēt jūsu valsts likumdošanu ar Eiropas Savienības likumdošanu.

Mēs Īrijā uzskatām, ka sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā jāsākas vienlaikus ar visām kandidātvalstīm. Protams, katras konkrētās kandidātvalsts sekmes šajās sarunās būs atkarīgas no tā, cik sekmīgi konkrētā valsts būs spējusi pildīt ES prasības.

— Pastāstiet, lūdzu, par savu vēstnieka misiju! Kā jau atzīmējāt, jūsu rezidence ir Varšavā, tātad jūs katru dienu vis nevarat būt mūsu valstī.

— Es savu valsti pārstāvu Polijā, Latvijā un Lietuvā . Igaunijā Īriju pārstāv Somijā rezidējošais vēstnieks. Īrija ir maza valsts, un mums jādzīvo taupīgi. Taču ceru, ka, dienā, kad Latvija tiks uzņemta Eiropas Savienībā, mūsu valstij jau būs sava vēstniecība Rīgā. Protams, būtu labāk, ja mums jau tagad būtu vēstniecība vismaz vienā no Baltijas valstu galvaspilsētām. Taču, kā jau teicu, es ļoti uzmanīgi sekoju attīstībai jūsu valstī un regulāri ierodos Rīgā, lai tiktos ar jūsu valsts vadošajiem politiķiem.

— Sakiet, kā jūs izvēlējāties diplomāta karjeru?

— Es jau visai agri sāku strādāt Ārlietu ministrijā. Meklēju darbu, lai nopelnītu sev iztiku, un šajos meklējumos interesējos par dažādām iestādēm. Laimīgā kārtā mani pieņēma darbā Ārlietu ministrijā, un tas arī bija manas diplomāta karjeras sākums. Tas bija 1965. gadā, toreiz biju vēl pavisam jauns. Kopš tā laika neesmu strādājis nevienu darbu ārpus Ārlietu ministrijas.

Dublinas universitātē, kas ir viena no vecākajām Īrijā, es studēju humanitārās zinātnes — vēsturi, angļu valodu un literatūru. Jau kopš pirmajiem darba gadiem Ārlietu ministrijā man radās īpaša interese par Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm. Protams, līdz ar to mani interesēja arī Baltijas valstis. Es savas zināšanas padziļināju, daudz lasot par šo reģionu, nodarbojoties ar tulkošanu. Taču īpaši liela interese man radās par Poliju, jo 1976. gadā apprecējos ar polieti. Līdz ar to es, protams, savu norīkojumu būt par Polijā rezidējošu vēstnieku vērtēju kā lielu veiksmi.

Taču visu laiku man bija liela interese arī par Baltiju. Jo Īrija ir viena no tām valstīm, kas nekad nav atzinušas Baltijas valstu inkorporēšanu Padomju Savienībā. Būdams vēl jauns diplomāts, es vairākkārt sastapos ar baltiešu delegācijām dažādos kultūras pasākumos Dublinā. Tās bija oficiālas tā laika varas struktūru delegācijas, kuru uzdevums bija stāstīt, cik laimīga ir dzīve Baltijā — Padomju Savienības sastāvā. Tās bija kultūras darbinieku delegācijas no Lietuvas un Latvijas, kurās bija arī citu nozaru cilvēki, pat katoļu priesteri no Lietuvas. Diemžēl arī šiem garīdzniekiem bija dots uzdevums melot par dzīves īstenību savā zemē. Es saprotu, ka Padomju Savienībā tā bija tāda vispārēja prasība, citādi cilvēki nevarēja saņemt ārzemju pasi braucienam uz ārzemēm. Tā bija padomju oficiālās propagandas metode. Jāteic gan, ka toreizējie Baltijas pārstāvji savu propagandas darbu neveica visai pārliecinoši — daļa no mums, īriem, kas ar viņiem tikās, guva visnotaļ reālu priekšstatu par patieso situāciju Baltijas valstīs, par padomju sistēmas totālo spiedienu jūsu zemēs.

— Vai jūs ar šiem cilvēkiem kādreiz varējāt parunāt arī atklāti?

— Dažreiz — jā. Bet tas bija “out of record”, kad neviens cits mūs nedzirdēja. Taču oficiālajās tikšanās reizēs viņiem vajadzēja pildīt savus propagandas pienākumus.

— Kā jūs vērtējat mazo valstu — tādas ir gan Latvija, gan Īrija — likteni pasaulē? No vēstures mēs redzam, ka politisko lielvaru interešu sadursmes reizēs tas bijis visnotaļ dramatisks. Vai, jūsuprāt, mūsdienās situācija ir mainījusies?

— Es domāju, ka Īrijai šajā ziņā tomēr bijis laimīgāks liktenis nekā Latvijai un abām pārējām Baltijas valstīm. Vismaz Otrā pasaules kara laikā mūsu valstij izdevās palikt neitrālai.

— Tā bija unikāla situācija, it īpaši ņemot vērā Īrijas ģeogrāfisko stāvokli.

— Jā, tā patiešām bija. Taču, runājot par mūsdienu pasauli, es uzskatu — domāju, ka šādu viedokli atbalstītu arī mana valdība —, ka kopš Berlīnes mūra krišanas ļoti būtiski ir izmainījusies drošības situācija Eiropā. Tagad mums vajadzīgi tādi drošības pasākumi, kas skar praktiski visas Eiropas valstis. Mēs šim nolūkam varam izmantot tādas starptautiskas organizācijas kā Eiropas drošības un sadarbības organizācija, tāpat citas. Manuprāt, arī dalība Eiropas Savienībā ir svarīgs valstu drošības elements. Protams, tā nav tik stipra drošības sistēma kā NATO, kas savām dalībvalstīm paredz konkrētas drošības garantijas. Taču ir grūti iedomāties, ka Eiropas Savienība nereaģētu, ja viena no tās dalībvalstīm kļūtu par agresijas upuri. Es tiešām uzskatu, ka Eiropas Savienība ir būtisks savu dalībvalstu drošības elements, arī tādēļ ir tik svarīga Baltijas valstu virzība uz šo organizāciju.

— Sakiet, kādi ir jūsu vērojumi un iespaidi Rīgā?

— Vispirms gribu uzsvērt, ka allaž, kad ierodos Rīgā, jūtos šeit brīnišķīgi. Rīga ir burvīga pilsēta, jums ir izdevies saglabāt pilsētas vēsturisko apbūvi. Cik tas ir svarīgi, to īpaši uzskatāmi var redzēt Kaļiņingradā, vērojot padomju laikā veikto pārbūvi. Rīgas jūgendstila apbūve ir patiešām unikāla. Ko tādu nevar redzēt nekur citur, izņemot vienīgi Franciju un Beniluksa valstis.

Man arī ļoti patīk veids, kā jūs atpūšaties. Man patīk vērot, kā cilvēki sēž bāros un ielas kafejnīcās un sarunājas. Šī mierīgā noskaņa liek aizmirst jūsu neseno pagātni, un šķiet neticami, ka vēl nesen tā bija okupēta zeme.

— Jūsu ikdienas dzīve rit Varšavā, un jūsu dzīvesbiedre ir poliete. Kāda valoda dominē jūsu ģimenē?

— Mana pamatvaloda ir angļu valoda, runāju arī īriski. Tā gan ir valoda, ko tagad Īrijā runā, domāju, mazāk pat par 5 procentiem iedzīvotāju. Sievai pirmā ir poļu valoda, taču viņa labi runā arī franciski un krieviski. Manas meitas ir mācījušās franču valodu — dažādās galvaspilsētās, kur ritējis mans diplomātiskais dienests. Meitas savā starpā runā franciski. Ar māti viņas runā poliski, bet ar mani —angliski. Redzat, cik lingvistiski bagāta ir mūsu ģimene!

— Kurā valstī jūs jūtaties vislabāk?

— Protams, esmu ļoti pieķēries savai dzimtajai zemei, un arī mana sieva ļoti labi iejūtas Īrijā tajos laikaposmos, kad man nav jāstrādā kādā ārvalstī. Domāju, ka Poliju varu droši saukt par savu otro zemi. Jo man ir sieva poliete, mēs apprecējāmies Polijā, meitas runā poliski. Viena meita arī studē Polijas universitātē. Īriem un poļiem ir daudzas vēsturiskas paralēles, arī tas mani tuvina šai zemei. Taču es ļoti labi jūtos arī Latvijā.

— Kādās valstīs jums vēl nācies strādāt par vēstnieku?

— Es biju Īrijas vēstnieks Irākā — 1986.–1990.gadā. Pēc tam biju vēstnieks Padomju Savienībā. Kad tā sabruka, biju vēstnieks Krievijas Federācijā, kā arī Baltkrievijā un Kazahstānā —līdz 1995.gada vidum. Tagad es pārstāvu Īriju Polijā, Latvijā un Lietuvā.

— Vai jūs saskatāt lielu atšķirību starp valstīm, kurās strādājāt agrāk un kurās — tagad?

— Protams! Irākā es strādāju tieši tolaik, kad šī valsts karoja ar Irānu! Diplomātiem ir visnotaļ grūti strādāt karojošā valstī. Taču man patika Irākas tauta: cik nu man bija iespējams ar viņiem tiktiesÉ Valdošā sistēma bargi apspieda savu tautu, un parastam ierindas cilvēkam vajadzēja lielu drosmi, lai atļautos parunāt ar ārzemju diplomātu. Viņiem tas draudēja ar lielām briesmām. Visai līdzīgi tas bija arī padomju sistēmā. Varēja būt labi darba kontakti ar vietējiem cilvēkiem, bet nekādu privātu tikšanos vai sarunu.

Latvijā tas ir pavisam citādi — Latvija taču tagad atkal ir brīva valsts. Patiesi draudzīga valsts .

— Manuprāt, tas ir labs nobeigums mūsu sarunai. Paldies par interviju!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Foto no “LV” arhīva