Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Projekti. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.06.1997., Nr. 137 https://www.vestnesis.lv/ta/id/29928

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par tiesisko bāzi pretkorupcijas jomā

Vēl šajā numurā

05.06.1997., Nr. 137

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PROJEKTI

Likumprojekts

Latvijas Republikas Valsts valodas likums

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sagatavotais

Ministru kabineta likumprojektam alternatīvais

un Saeimas izskatīšanai 1997.gada 28.maijā

iesniegtais likumprojekts

Likumā lietotie termini

Izglītības standarts — reglamentējošs dokuments, kas nosaka priekšmeta mācīšanas mērķus un uzdevumus, saturu, zināšanas, prasmes un iemaņas, kā arī to pārbaudes formas un tehnoloģiju.

Mācībvaloda — valoda, kurā māca vairumu mācību priekšmetu un notiek audzināšanas pasākumi attiecīgajā mācību iestādē.

Valsts valoda — latviešu valoda visos tās paveidos (literārā valoda, latgaliešu rakstu valoda, sarunvaloda, izloksnes).

Logotips —funkcionāli simboliska grafiska firmas zīme, kurā izmantoti burti, vārdi vai teikumi.

1. nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1.pants. (1) Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda.

(2) Oficiālā saziņā lietojama latviešu nācijas kopvaloda — latviešu literārā valoda.

(3) Valsts garantē latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiski izveidojušās reģionāla latviešu valodas paveida aizsardzību, veicina tās saglabāšanos un attīstību.

2.pants. Valsts garantē lībiešu valodas kā vienīgās pirmiedzīvotāju (autohtonu) minoritātes valodas aizsardzību un veicina šīs valodas saglabāšanos un attīstību.

3.pants. Citas Latvijas Republikā lietojamās valodas šā likuma izpratnē ir svešvalodas.

4.pants. Ikvienam cilvēkam ir garantētas tiesības kārtot jautājumus un sazināties latviešu valodā Saeimā, valsts pārvaldes un pašvaldību insitūcijās, kā arī visos uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās), iestādēs, civiliestādēs un organizācijās.

5.pants. Šis likums reglamentē valsts valodas lietošanu un aizsardzību Saeimā, valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijās, iestādēs un civiliestādēs, visos uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās), organizācijās, kā arī oficiālos sabiedriskos pasākumos, Nacionālajos bruņotajos spēkos, tiesā un tiesību aizsardzības iestādēs, izglītībā, zinātnē un kultūrā, nosaukumos un informācijā.

2.nodaļa

Valoda valsts varas, pārvaldes un pašvaldību institūcijās, visās iestādēs, uzņēmumos, uzņēmējsabiedrībās un organizācijās

6.pants. Saeimas, valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, iestāžu un civiliestāžu uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) un organizāciju vadītājiem, darbiniekiem un ierēdņiem, kā arī pašnodarbinātajām personām un pilnvarniekiem ir jāprot un jālieto valsts valoda apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai. Valsts valodas zināšanu apjomu, kāds nepieciešams šiem darbiniekiem, kā arī valodas prasmes pārbaudes kārtību nosaka Ministru kabinets.

7.pants. Saeimas valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijās, visās iestādēs un civiliestādēs, uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) un organizācijās, izņemot nacionālās kultūras biedrības, sēžu un visu citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda. Ja sēdēs un citās sanāksmēs piedalās ārzemnieki, tad var lietot citu valodu, bet vismaz pēc viena sēdes vai sanāksmes dalībnieka pieprasījuma rīkotājam jānodrošina tulkošana latviešu valodā.

8.pants. Saeimai, valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām, visām iestādēm un civiliestādēm, uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) un organizācijām Latvijas Republikas teritorijā lietvedībā, visos dokumentos, kā arī sarakstē ar adresātiem iekšzemē lietojama tikai valsts valodā. Sarakste un lietu kārtošana ar ārvalstīm var notikt svešvalodā.

Latvijas Republikā starptautisko līgumu un valsts varas un pārvaldes institūciju parakstīto starptautisko dokumentu tekstiem jābūt arī valsts valodā.

9.pants. Saeimai, valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām, visām iestādēm un civiliestādēm, uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) un organizācijām no iedzīvotājiem jāpieņem un jāizskata dokumenti valsts valodā, kā arī citās valodās, ja tie izsniegti Latvijas Republikas teritorijā līdz 1992.gada 5.maijam. Pārējiem citās valodās iesniedzamajiem dokumentiem jābūt pievienotam notariāli apliecinātam tulkojumam valsts valodā.

10.pants. Saeima, valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijas, iestādes un civiliestādes, uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) un organizācijas uz iedzīvotāju iesniegumiem rakstveida atbildes sniedz valsts valodā.

3.nodaļa

Valoda oficiālos sabiedriskos pasākumos

11.pants. (1) Oficiālos sabiedriskos pasākumos, izņemot nacionālo kultūras biedrību un reliģisko organizāciju pasākumus, obligāti lietojama valsts valoda. Ja kāds no runātājiem lieto citu valodu, rīkotājam jānodrošina tulkošana valsts valodā.

(2) Starptautiskajos pasākumos vienai no darba valodām ir jābūt valsts valodai, un rīkotājam jānodrošina tulkošana valsts valodā. Izņēmuma gadījumos, saskaņojot ar Valsts valodas centru, pasākuma rīkotājs no šīs prasības var tikt atbrīvots.

4.nodaļa

Valoda Nacionālajos bruņotajos spēkos

12.pants. Nacionālajos bruņotajos spēkos lietojama tikai valsts valoda, izņemot gadījumus, kad pieļaujama citu valodu lietošana atbilstoši starptautiskajiem līgumiem par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanos starptautiskajās operācijās.

5.nodaļa

Valoda tiesā un tiesību aizsardzības iestādēs

13.pants. Tiesā un tiesību aizardzības iestādēs lietojama valsts valoda. Šā panta piemērošanu reglamentē attiecīgie likumi.

6.nodaļa

Valoda izglītībā, zinātnē un kultūrā

14.pants. (1) Latvijas Republikā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā.

(2) Latvijas nacionālajām minoritātēm ir tiesības uz vispārīgo izglītību dzimtajā valodā.

(3) Citu mācībvalodu skolās, arī privātajās un ārvalstu finansētajās mācību iestādēs, jānodrošina valsts valodas apguve atbilstoši skolu izglītības valsts standartam latviešu valodā, kas skolu absolventiem dotu iespējas mācīties augstskolā, kā arī ieņemt jebkuru amatu Latvijas Republikā.

15.pants. (1) Profesionālās un augstākās izglītības mācību iestādēs mācību valoda ir latviešu valoda.

(2) Valsts un pašvaldību finansētajās vispārīgās izglītības iestādēs vismaz puse mācību priekšmetu jāmāca latviešu valodā.

(3) Privātajām mācību iestādēm jānodrošina iespēja apgūt mācību programmu atbilstoši valsts izglītības standartiem.

(4) Ārvalstu finansētajās mācību iestādēs mācību valoda ir latviešu valoda, ja ar likumu nav noteikta cita mācību valoda.

(5) Bakalaura un maģistra grāda iegūšanai darbi iesniedzami un publiski aizstāvami tikai latviešu valodā vai attiecīgās augstskolas mācībvalodā, izņemot darbus cittautu filoloģijā, kā arī gadījumus, kad ir noslēgti attiecīgi starpvalstu līgumi.

(6) Kvalifikācijas paaugstināšana un pārkvalificēšana Latvijas Republikā notiek valsts valodā.

16.pants. Zinātnisko grādu iegūšanai darbi iesniedzami un publiski aizstāvami latviešu valodā vai citā valodā, ko pēc vienošanās ar autoru akceptē attiecīgā zinātnisko grādu piešķiršanas padome.

17.pants. Valsts un reģionālo, valsts sabiedrisko saziņas līdzekļu raidījumiem jābūt valsts valodā, izņemot valodu mācību raidījumus, skaņdarbu tekstus un valsts minoritātēm adresētos raidījumus. Tekstiem svešvalodā jābūt dublētiem vai nodrošinātiem ar diktora tekstu vai subtitriem valsts valodā. Raidlaika apjomu valsts un minoritāšu valodās nosaka atbilstoši Radio un televīzijas likumam.

18.pants. Uzņēmējsabiedrībām, kas izplata radio un televīzijas programmas, raidlaika apjomu valsts valodā nosaka atbilstoši Radio un televīzijas likumam.

19.pants. Televīzijā un publiski demonstrējamām kinofilmām, videofilmām un to fragmentiem (izņemot pornogrāfiska satura) jābūt vai nu oriģinālvalodā ar subtitriem latviešu valodā, vai arī dublētiem vai nodrošinātiem ar diktora tekstu latviešu valodā.

20.pants. Latvijas Republikas preses izdevumos, izņemot speciālos zinātniskos, valoda norādāma izdevuma pasē. Valsts valodā publicējamos preses izdevumos reklāmai un sludinājumiem jābūt valsts valodā vai tulkotiem valsts valodā.

21.pants. Kultūras jomā ir tiesības lietot latviešu valodas izloksnes un latgaliešu rakstu valodu.

22.pants. Reliģiskās organizācijas, kas reģistrētas un darbojas Latvijas Republikā, ir tiesīgas savā praksē izmantot savas tradicionālās valodas.

7.nodaļa

Valoda nosaukumos un informācijā

23.pants. Latvijas Republikas vietu nosaukumi veidojami un lietojami tikai latviešu valodā. Saskaņā ar Ministru kabineta Vietvārdu komisijas lēmumu “Līvæd Rānda” (Lībiešu krasta) teritorijā — arī lībiešu valodā.

24.pants. Latvijā dibināto iestāžu, civiliestāžu, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) un organizāciju nosaukumi un to logotipi, kā arī Latvijā rīkojamo pasākumu nosaukumi veidojami un dodami latviešu valodā. Šā panta īstenošanu reglamentē Ministru kabineta noteikumi par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā un Valsts valodas centra apstiprinātie metodiskie norādījumi par iestāžu, uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību un organizāciju nosaukumu veidošanu.

25.pants. (1) Personvārdus lieto saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un raksta atbilstoši spēkā esošām valodas normām. Citu valodu personvārdus latviešu valodā raksta un lieto atbilstoši Valsts valodas centra apstiprinātajiem norādījumiem par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu literārajā valodā.

(2) Vārdu un uzvārdu rakstības identifikāciju nosaka Ministru kabineta noteikumi.

26.pants. Saeimas, valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, kā arī visu iestāžu un civiliestāžu, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) un organizāciju zīmogu un spiedogu tekstam un veidlapām sarakstei Latvijas Republikas teritorijā jābūt tikai latviešu valodā. Nacionālo kultūras biedrību un reliģisko konfesiju organizāciju zīmogu un veidlapu tekstam jābūt arī valsts valodā. Sarakstē ar ārvalstīm veidlapās blakus latviešu valodai pieļaujama arī citu valodu lietošana.

27.pants. Publiskajai informācijai, tai skaitā atklātiem ziņojumiem, izkārtnēm afišām, plakātiem, reklāmai, cenu zīmēm un cenu rādītājiem jābūt valsts valodā. Šā panta īstenošanu, kā arī gadījumus, kad līdzās valsts valodai pieļaujama cita valoda, nosaka Ministru kabineta noteikumi par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā.

28.pants. (1) Latvijā sniegto pakalpojumu un vietējam patēriņam ražoto preču reklāmai, cenu zīmēm, etiķetēm un lietošanas instrukcijām, uzrakstiem uz saražotās produkcijas, tās konteinera vai iesaiņojuma jābūt tikai valsts valodā. Eskportam paredzēto preču etiķetēs un lietošanas instrukcijās blakus valsts valodai pieļaujama arī citu valodu lietošana.

(2) Juridiskām personām, kas realizē importētās preces, to marķējumā, lietošanas instrukcijā, garantijas dokumentos vai tehniskajā pasē jānodrošina informācijas tulkojums valsts valodā.

(3) Šā panta īstenošanu reglamentē Ministru kabineta noteikumi par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā.

(4) Latvijā veidotām un reģistrētām preču un pakalpojumu vārdiskām zīmēm jābūt latviešu valodā.

8.nodaļa

Valodas aizsardzība

29.pants. Saeimai, valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām ir pienākums nodrošināt pareizas latviešu valodas lietošanu visās sabiedriskās dzīves jomās, sargāt latviešu personvārdus un vietvārdus, garantēt materiālo bāzi latviešu valodas izpētei, kopšanai un attīstīšanai. Valsts nodrošina latviešu valodas zinātnisku izpēti.

30.pants. Dokumentos, iespieddarbos un vizuālajā informācijā, kā arī visos sabiedrības saziņas līdzekļos nav pieļaujamas atkāpes no mūsdienu latviešu literārās valodas normām. Valsts valodas normas nosaka Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija.

31.pants. Tiesību aktos, speciālajā mācību literatūrā, tehniskajā un lietvedības dokumentācijā jālieto vienota terminoloģija. Terminu veidošanu un lietošanu nosaka Latvijas Zinātņu akadēmijas terminoloģijas komisija.

Terminu un to definīciju standarti publicējami tikai pēc to apstiprināšanas Terminoloģijas komisijā.

32.pants. (1) Vietas pamatnosaukumu nosaka Ministru kabineta Vietvārdu komisija.

(2) Vietvārdu lietošanu un aizsardzību nosaka MK noteikumi.

33.pants. Par Valsts valodas likuma ievērošanu Saeimā, valsts pārvaldes institūcijās, visās iestādēs un civiliestādēs, uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) un organizācijās ir atbildīga šo institūciju augstākā amatpersona vai uzņēmuma īpašnieks.

34.pants. (1) Valsts valodas likuma ievērošanu valstī pārrauga Latvijas Republikas Valsts valodas centrs, tā Valsts valodas inspekcija, kā arī pašvaldības un to valodas inspekcijas.

(2) Latvijas Republikas Valsts valodas centrs ir LR Tieslietu ministrijas pārraudzības iestāde.

(3) Šo institūciju finansu līdzekļus veido valsts un pašvaldību pamata budžeta un speciālā budžeta līdzekļi. Speciālā budžeta ieņēmumu daļu veido 20% no iekasētajiem naudas sodiem.

Valsts valodas centra speciālo budžetu veido iekasētie naudas sodi, ieņēmumi no maksas pakalpojumiem, citi pašu ieņēmumi, kā arī ziedojumi un dāvinājumi. Speciālais budžets lietojams tā darbības veicināšanai un attīstībai. Budžeta lietošanas kārtību nosaka Tieslietu ministrija pēc saskaņošanas ar Finansu ministriju.


Likumprojekts

Likums par Kultūrkapitāla fondu

Kultūras ministrijas izstrādāts,

Ministru kabineta 1997.gada 27.maija sēdē akceptēts

(balsojumā par — 11, pret — 1, atturas — 2) un

29.maijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

1.pants. Likuma mērķis un darbības joma

Šis likums nosaka Kultūrkapitāla fonda izveidošanas un tā līdzekļu uzkrāšanas, pārvaldīšanas un izlietošanas kārtību.

2.pants. Kultūrkapitāla fonds

(1) Kultūrkapitāla fonds ir bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība, kuras statūtus apstiprina Ministru kabinets.

(2) Kultūrkapitāla fondu saskaņā ar šo likumu dibina valsts.

(3) Kultūrkapitāla fonds ir juridiska persona, tam ir savi norēķinu konti bankās un zīmogs.

3.pants. Kultūrkapitāla fonda darbības mērķis un uzdevumi

(1) Kultūrkapitāla fonda darbības mērķis ir finansiāli atbalstīt un veicināt līdzsvarotu visu kultūras un mākslas nozaru jaunrades attīstību.

(2) Kultūrkapitāla fonda uzdevumi ir:

1) veicināt kultūras atjaunotnes un mākslas jaunrades procesu;

2) veicināt mākslas kā sabiedrības dzīves nepieciešamības attīstību;

3) finansēt individuālo mākslinieku, to grupu un kolektīvu, fizisku un juridisku personu radošos un pētnieciskos projektus;

4) piešķirt mūža stipendijas izciliem mākslas un kultūras darbiniekiem par nopelniem mākslas un kultūras attīstībā;

5) sekmēt profesionālās kvalifikācijas pilnveidošanu;

6) institucionāli un finansiāli piedalīties starptautisko radošo sakaru attīstībā, Latvijas mākslas un kultūras prezentācijā pasaulē;

7) sekmēt jaunradīto kultūras vērtību izplatīšanu, to pieejamību plašai sabiedrībai.

(3) Pildot savus uzdevumus, Kultūrkapitāla fonds veic šādas darbības:

1) rīkojas ar fondā ieskaitītajiem līdzekļiem, kurus Kultūrkapitāla fonds izmanto šajā likumā noteiktajiem mērķiem;

2) rīkojas ar līdzekļiem, kas gūti no iesaistīšanās uzņēmējdarbībā;

3) uzkrāj papildu finansu līdzekļus kultūras un mākslas nozaru jaunrades pasākumu un projektu tiešai finansēšanai, kā arī nodrošina šo līdzekļu mērķtiecīgu izlietošanu un projektu īstenošanas uzraudzību;

4) uzkrāj finansu līdzekļus kultūras un mākslas nozaru jaunrades projektu kreditēšanai un nodrošina šo projektu īstenošanas uzraudzību;

5) izsludina projektu konkursus finansējuma saņemšanai, nosaka projektu iesniegšanas, novērtēšanas un finansēšanas kārtību;

6) sadala Kultūrkapitāla fonda līdzekļus;

7) pārvalda un apsaimnieko fondam piederošos īpašumus un kapitāla daļas.

(4) Kultūrkapitāla fondam ir tiesības:

1) ieguldīt brīvos fonda līdzekļus rentablās investīcijās;

2) veikt uzņēmējdarbību, ievērojot likumā “Par bezpeļņas organizāciju” noteiktos ierobežojumus;

3) izmantot likumos noteiktos nodokļu atvieglojumus un saņemt finansējumu no valsts budžeta līdzekļiem.

(5) Veicot uzņēmējdarbību, Kultūrkapitāla fonds nav tiesīgs:

1) izdarīt ziedojumus un citus ar Kultūrkapitāla fonda darbības mērķi nesaistītus izdevumus;

2) dibināt savus uzņēmumus.

(6) Kultūrkapitāla fonda pienākums ir:

1) nodrošināt savas darbības atklātumu un publiskumu, pēc katra finansējuma piešķīruma publicēt presē finansēto projektu sarakstus un finansējuma summas;

2) likumā noteiktajā kārtībā atbildēt par Kultūrkapitāla fonda līdzekļu efektīvu apsaimniekošanu (ieguldīšanu un izmantošanu), kā arī organizēt pasākumus Kultūrkapitāla fonda darbības efektivitātes palielināšanai.

4.pants. Kultūrkapitāla fonda līdzekļi un darbības finansēšana

(1) Kultūrkapitāla fonda līdzekļi tiek izlietoti šajā likumā paredzētajam mērķim un uzdevumiem, kā arī Kultūrkapitāla fonda uzdevumu izpildes nodrošināšanai.

(2) Kultūrkapitāla fonda līdzekļus veido:

1) ienākumi no akcīzes nodokļa tabakai un alkoholiskajiem dzērieniem atbilstoši likumam “Par akcīzes nodokli”;

2) ienākumi no izložu un azartspēļu nodevas atbilstoši likumam “Par izlozēm un azartspēlēm”;

3) līdzekļi, ko Latvijas un ārvalstu fiziskas vai juridiskas personas iegulda Kultūrkapitāla fondā kopīgi finansējamiem kultūras projektiem;

4) ienākumi no uzņēmējdarbības;

5) procentu maksājumi par Kultūrkapitāla fonda kontu atlikumiem;

6) dāvinājumi vai ziedojumi Kultūrkapitāla fonda pamatkapitālā.

(3) Līdzekļi Kultūrkapitāla fonda pamatkapitāla izveidošanai un darbības uzsākšanai tiek piešķirti no izložu vai azartspēļu nodevas ienākumiem speciālā budžeta Ministru kabineta noteiktajā apmērā.

(4) Kultūrkapitāla fonda rezervi (rezerves fondu) veido tā ienākumu pārsniegums pār izdevumiem. Rezerves (rezerves fonda) līdzekļi izmantojami tikai Kultūrkapitāla fonda darbības mērķu sasniegšanai. Citu kapitālu un rezervju Kultūrkapitāla fondam nav.

5.pants. Kultūrkapitāla fonda līdzekļu sadales kārtība

(1) Kultūrkapitāla fonda līdzekļi tiek sadalīti četras reizes gadā.

(2) Kultūrkapitāla fonda padome 70 procentus no Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem sadala proporcionāli starp nozaru padomēm, 30 procentus atstājot savā rīcībā starpnozaru projektu un jauninājumu realizācijai.

6.pants. Kultūrkapitāla fonda darbības pārvalde

(2) Kultūrkapitāla fonda darbības pārvaldi veic Ministru kabineta iecelta padome, kas tiek izveidota un darbojas saskaņā ar likumu “Par akciju sabiedrībām”. Tās sastāvā tiek iekļauti kultūras ministrs, Finansu ministrijas pārstāvis, Nacionālās kultūras padomes pārstāvis, Radošo savienību padomes pārstāvis un pa vienam pārstāvim no katras Kultūrkapitāla fonda nozares padomes. Kultūras ministrs ir valsts pilnvarnieks Kultūrkapitāla fondā, veic akcionāru pilnsapulces funkcijas un ir padomes priekšsēdētājs. Kultūrkapitāla direktoru ieceļ amatā padome pēc kultūras ministra ierosinājuma.

(2) Kultūrkapitāla fonda darbību pārrauga likumā noteiktās institūcijas.

7.pants. Nozaru padomes

(1) Kultūrkapitāla fondā ir šādas nozaru padomes:

1) literatūras,

2) mūzikas,

3) teātra,

4) kino un foto mākslas,

5) vizuālās mākslas,

6) arhitektūras, mākslas un kultūras pieminekļu,

7) tautas mākslas un jaunrades.

(2) Nozaru padomes uzdevums ir sadalīt Kultūrkapitāla fonda padomes piešķirtos līdzekļus.

(3) Nozaru padomi veido septiņi cilvēki, attiecīgās kultūras vai mākslas nozares pārstāvji, no kuriem četrus izvirza attiecīgās radošās savienības vai citas ar šo nozari saistītas sabiedriskas profesionālas organizācijas, bet trīs — Kultūras ministrija.

(4) Nozaru padomes pilnvaru laiks ir trīs gadi, tās sastāvu apstiprina kultūras ministrs.

8.pants. Kultūrkapitāla fonda darbinieku tiesību ierobežojumi un atbildība

Kultūrkapitāla fonda direktora, citu Kultūrkapitāla fonda amatpersonu uzņēmējdarbības, ienākumu gūšanas, amatu savienošanas un darba pildīšanas ierobežojumus, kā arī ar tiem saistītos citus ierobežojumus, pienākumus un atbildību nosaka Korupcijas novēršanas likums.

Par likumprojektu

Pildot Valdības deklarācijas 3.13.punktu: “Kultūras sfērā panākt virzību uz ekspertu izvērtētu projektu atbalstu, 1997.gada gaitā nodrošināt likumu “Par Kultūrkapitāla fondu”pieņemšanu”, Kultūras ministrija sadarbībā ar Nacionālo kultūras padomi un Radošo savienību padomi izstrādāja likumprojektu “Likums par Kultūrkapitāla fondu” (turpmāk tekstā—likumprojekts).

Likuma projekts nosaka Kultūrkapitāla fonda izveidošanas mērķus, tā uzdevumus, fonda līdzekļu ieguves un sadales kārtību, tā darbības finansēšanas veidu.

Kultūrkapitāla fonda darbība ir vērsta uz jaunrades procesu finansiālu atbalstu: nauda tiks piešķirta radošiem kultūras projektiem, dažādām valstiski nozīmīgām kultūras aktivitātēm, nacionālās literatūras, oriģināldramaturģijas, kino u.c.nozaru projektu atbalstam; kultūras mantojuma , tradīciju saglabāšanai, to iesaistei šodienas kultūras apritē, kultūrizglītībai. Uz fonda līdzekļiem varēs pretendēt gan individuāli mākslinieki, gan mākslinieku grupas, organizācijas un apvienības. Kultūrkapitāla fonda līdzekļus kā mūža stipendiju paredzēts piešķirt izciliem kultūras un mākslas darbiniekiem par viņu devumu kultūras attīstībā. Kā pierādījusi citu valstu pieredze, šāda fonda darbība būtiski stabilizē valsts kultūrpolitiku jaunrades jomā, dot iespēju finansiāli atbalstīt valstiski nozīmīgas, bet ekonomiski vāji aizsargātas kultūras nozares, peļņu nenesošus pasākumus: kaut vai daļējs valsts finansiālais atbalsts atsevišķiem projektiem varēs veidot starta kapitālu, kas dos iespēju projektu pieteicējiem intensīvāk piesaistīt līdzekļus arī no citiem avotiem. Par vispāratzītu patiesību kļūst atziņa, ka mākslinieciskās jaunrades bagātināšanās, kultūras procesu aktivizēšanās tiešā un netiešā veidā pozitīvi un daudzveidīgi ietekmē valsts ekonomisko attīstību, ceļ iedzīvotāju sociālo aktivitāti, noņem spriedzi.

Līdzekļu sadali veiks neatkarīgas nozaru padomes, kas nodrošinās profesionālu un demokrātisku atbalstu valstiski nozīmīgiem projektiem.

Īstenojot tiesību akta projektā paredzamos pasākumus, nepieciešams KM speciālā budžeta līdzekļus novirzīt Kultūrkapitāla fondā, izlietot tos atbilstoši fonda statūtiem un nolikumam.

Kultūras ministrs Rihards Pīks


Likumprojekts

Par pašvaldību aptaujām

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas

1997.gada 29.maijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. (1) Šā likuma mērķis ir noteikt kārtību, kādā ierosināmas un organizējamas pašvaldību aptaujas.

(2) Pašvaldību aptauja ir process, kurā, pamatojoties uz šā likuma noteikumiem, kāds pašvaldības domes (padomes) lēmums vai tā projekts tiek nodots izvērtēšanai attiecīgās pašvaldības iedzīvotājiem.

2.pants. (1) Pašvaldību aptaujas var būt lemjošas vai konsultējošas.

(2) Lemjošās pašvaldību aptaujas rezultāts ir saistošs attiecīgās pašvaldības domei (padomei). Pašvaldības domei (padomei) saskaņā ar lemjošās aptaujas rezultātiem ir jāatceļ vai jāpieņem aptaujai izvirzītais lēmums vai tā projekts.

(3) Konsultējošās aptaujas rezultāts attiecīgās pašvaldības domei (padomei) nav saistošs. Pašvaldības domei (padomei) ir tiesības brīvi lemt par konsultējošajai aptaujai izvirzītā lēmuma vai tā projekta atcelšanu vai pieņemšanu.

3.pants. (1) Lemjošajā aptaujā var piedalīties Latvijas Republikas pilsoņi (turpmāk — vēlētāji), kuri saskaņā ar Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likumu ir tiesīgi ievēlēt attiecīgās pašvaldības domi (padomi).

(2) Konsultējošā aptaujā var piedalīties visi Latvijas Republikas pastāvīgie iedzīvotāji (turpmāk — iedzīvotāji), kuri atbilst Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 5., 6. un 7.pantā Latvijas Republikas pilsoņiem izvirzītajiem noteikumiem.

4.pants. (1) Pašvaldību aptaujas var ierosināt par:

1) jautājumiem, kuri saskaņā ar likumu “Par pašvaldībām” ir pašvaldības pastāvīgajā kompetencē un nav minēti šā panta otrajā daļā;

2) īpašos likumos minētajiem jautājumiem.

(2) Pašvaldību aptaujas nav atļauts ierosināt par:

1) nodokļu, nodevu un pašvaldības pakalpojumu tarifu likmēm;

2) pašvaldības budžeta apstiprināšanu;

3) pašvaldības domes (padomes) deputātu atsaukšanu;

4) pašvaldības amatpersonu iecelšanu vai apstiprināšanu amatā vai atlaišanu no amata.

5.pants. (1) Pašvaldību aptaujas šajā likumā noteiktajā kārtībā sagatavo un vada attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisija.

(2) Centrālā vēlēšanu komisija izdod šā likuma izpildes nodrošināšanai un izpildes kontrolei nepieciešamās instrukcijas.

II nodaļa. Pašvaldību aptauju ierosināšana

6.pants. (1) Lemjošo aptauju var ierosināt:

1) Saeima, Ministru kabinets, Satversmes tiesa, ja tas ir paredzēts īpašos likumos;

2) pašvaldības dome (padome), ja par to nobalso attiecīgās pašvaldības domē (padomē) ievēlēto deputātu absolūtais vairākums;

3) vismaz viens pašvaldības domes (padomes) deputāts, ja ievērota kārtība, kas noteikta šā likuma III nodaļā;

4) ne mazāk kā 20 pagasta un rajona pilsētas pašvaldības vēlētāji vai ne mazāk kā 50 rajona vai republikas pilsētas pašvaldības vēlētāji, ja ievērota kārtība, kas noteikta šā likuma IV nodaļā.

(2) Konsultējošo aptauju var ierosināt:

1) šā panta pirmās daļas 1.—3.punktā minētās institūcijas un personas;

2) ne mazāk kā 20 pagasta un rajona pilsētas pašvaldības iedzīvotāji vai ne mazāk kā 50 rajona vai republikas pilsētas pašvaldības iedzīvotāji, ja ievērota kārtība, kas noteikta šā likuma III nodaļā.

(3) Pašvaldību aptauju var ierosināt, ja līdz pilsētas domes, pagasta vai rajona padomes vēlēšanām ir palicis ne mazāk kā gads.

7.pants. (1) Saeimas, Ministru kabineta, Satversmes tiesas, pašvaldības domes (padomes) lēmums par pašvaldības aptaujas ierosināšanu iesniedzams attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisijai.

(2) Vēlēšanu komisija pēc šā panta pirmajā daļā minētā lēmuma saņemšanas ne vēlāk kā triju dienu laikā pieņem lēmumu par pašvaldības aptaujas sarīkošanu.

(3) Lēmumu par pašvaldības aptaujas sarīkošanu vēlēšanu komisija pieņem atbilstoši šā likuma 14.panta noteikumiem.

8.pants. (1) Vēlēšanu komisijas lēmumā par pašvaldību aptaujas sarīkošanu ir jānorāda aptaujas diena un lēmumam jāpievieno:

1) pašvaldības domes (padomes) lēmums vai lēmuma projekts, par kuru ir ierosināta aptauja;

2) lemjošajai aptaujai nodotais jautājums.

(2) Pašvaldību aptauja ir sarīkojama ne agrāk kā vienu mēnesi un ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tam, kad vēlēšanu komisija pieņēmusi lēmumu par lemjošās aptaujas sarīkošanu.

(3) Pašvaldības aptauja rīkojama sestdienā un svētdienā. Pašvaldības aptauja nav rīkojama vienlaicīgi ar Saeimas vēlēšanām.

III nodaļa. Kārtība, kādā sagatavojams ierosinājums

par pašvaldības aptauju

9.pants (1) Šā likuma 6.panta pirmās daļas 3. un 4.punktā, kā arī 6.panta otrās daļas 2.punktā minētajām personām ir tiesības iesniegt attiecīgās pašvaldības velēšanu komisijai iesniegumu par parakstu vākšanas uzsākšanu pašvaldības aptaujas ierosināšanai.

(2) Iesniegumā par parakstu vākšanas uzsākšanu jānorāda iesniegumu parakstījušo personu vārds, uzvārds, personas kods un pastāvīgā pieraksta vieta. Pirmās trīs personas, kas parakstījušas iesniegumu, bez īpaša pilnvarojuma pārstāv iesniedzēju intereses.

(3) Iesniegumam par parakstu vākšanas uzsākšanu jāpievieno:

1) pašvaldības domes (padomes) lēmums vai tā projekts, par kuru ir ierosināta aptauja;

2) aptaujai nododamais jautājums.

10.pants. Attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisija 48 stundu laikā no iesnieguma saņemšanas brīža pārbauda, vai personas, kas parakstījušas iesniegumu, atbilst šā likuma 6.pantā noteiktajām prasībām. Ja iesniegumu parakstījušas personas, kas neatbilst šā likuma prasībām, vēlēšanu komisija uzdod iesnieguma iesniedzējiem 72 stundu laikā novērst nepilnības un kļūdas. Ja šajā termiņā nepilnības un kļūdas netiek novērstas, vēlēšanu komisija pieņem lēmumu nereģistrēt iesniegumu.

11.pants. (1) Attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisija ne vēlāk kā piecu dienu laikā pēc tam, kad saņemts iesniegums par parakstu vākšanas uzsākšanu pašvaldības aptaujas ierosināšanai, pieņem lēmumu par paraksta vākšanas uzsākšanu vai šā priekšlikuma noraidīšanu.

(2) Vēlēšanu komisijas lēmums par parakstu vākšanas uzsākšanu pašvaldības aptaujas ierosināšanai:

1) attiecībā uz rajoniem, republikas pilsētām un rajonu centru pilsētām publicējams laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un izliekams attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisijas telpā;

2) attiecībā uz pagastiem un šīs daļas 1.punktā neminētajām pilsētām izliekams redzamā vietā pie attiecīgās pašvaldības domes (padomes) ēkas, kā arī attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisijas telpā.

(3) Pretenzijas par vēlēšanu komisijas lēmumu izskatāmas atbilstoši šā likuma 24.panta noteikumiem.

12.pants. (1) Parakstu vākšanas termiņš, kurā vēlētāji (iedzīvotāji) var parakstīt ierosinājumu par pašvaldības aptaujas uzsākšanu, ir 30 dienas. Parakstu vākšanas dienas nosakāmas pēc kārtas, neietverot termiņā dienas, kad notiek Saeimas vēlēšanas vai tautas nobalsošana un kad parakstu vākšana pašvaldības aptaujai netiek pieļauta.

(4) Vietas, kurās vēlētāji (iedzīvotāji) var parakstīties, iekārtojamas katrā pilsētā vai pagastā ar tādu aprēķinu, lai uz 10 000 vēlētājiem (iedzīvotājiem) būtu vismaz viena vieta, kur vēlētāji (iedzīvotāji) var parakstīties. Šajās vietās aģitācija nav pieļaujama.

13.pants. (1) Parakstu vākšanas lapās atzīmējams pašvaldības aptaujas ierosinājuma parakstītāja vārds, uzvārds, personas kods un ierosinājuma parakstīšanas datums.

(2) Pirms ierosinājuma parakstīšanas attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisijas loceklis vai tā pilnvarota persona pārbauda ierosinājuma parakstītāja dokumentus un lemj par viņa tiesībām parakstīt ierosinājumu.

14.pants. (1) Attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisija ne vēlāk kā trīs dienas pēc noteiktā parakstu vākšanas termiņa izbeigšanās pārbauda, vai parakstu vākšana ir notikusi likumā noteiktajā kārtībā, un ne vēlāk kā triju dienu laikā pieņem lēmumu atbilstoši šā panta otrās un trešās daļas nosacījumiem par pašvaldības aptaujas sarīkošanu.

(2) Lemjošā pašvaldību aptauja ir sarīkojama, ja likumā noteiktajā termiņā aptaujas ierosināšanas lapu parakstījuši ne mazāk par 20 procentiem no to vēlētāju skaita, kuri piedalījušies pašvaldību vēlēšanās.

(3) Konsultējošā aptauja ir sarīkojama, ja likumā noteiktajā termiņā aptaujas ierosināšanas lapu parakstījuši ne mazāk par 20 procentiem no to iedzīvotāju skaita, kuri saskaņā ar pašvaldību vēlēšanām reģistrēti attiecīgajā pašvaldībā attiecīgā gada sākumā.

IV nodala. Balsošana un balsu skaitīšana

15.pants. (1) Balsošanai par pašvaldības aptaujai nodoto jautājumu jānotiek ne agrāk kā 30 dienas un ne vēlāk kā 40 dienas pēc tam, kad ir izsludināts vēlēšanu komisijas lēmums par pašvaldības aptaujas sarīkošanu.

(2) Balsošanai jānotiek sestdienā un svētdienā.

16.pants. (1) Balsošanas sagatavošanu organizē, kā arī balsošanas rezultātus aprēķina un tos publicē attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisija.

(2) Balsošanas norisi uzrauga un balsis saskaita iecirkņa vēlēšanu komisijas.

(3) Balsošanas iecirkņi pēc iespējas iekārtojami visās vietās, kur tie bija, kad tika vēlēta attiecīgā dome (padome).

17.pants. (1) Visi balsošanas iecirkņi iekārtojami ne vēlāk kā piecas dienas pirms pirmās balsošanas dienas. Balsošanas iecirkņos redzamā vietā izliekams vēlēšanu komisijas lēmums par pašvaldības aptaujas izsludināšanu, pašvaldības domes (padomes) lēmums vai lēmuma projekts, kurš tiek nodots balsošanai, un balsošanai nodotais jautājums.

(2) Balsošanas telpās ierīkojama atsevišķa istaba vai nodalījums, kur balsotājs vienatnē izdara nepieciešamās atzīmes balsošanas zīmē.

18.pants. (1) Balsošanas zīmes paraugu apstiprina Centrālā vēlēšanu komisija.

(2) Balsošanas zīmē ierakstāms:

1) pašvaldības aptaujai nodotais teksts tādā veidā, lai uz to viennozīmīgi var atbildēt ar vārdiem “jā” vai “nē”;

2) vārdi “jā” un “nē”;

3) pašvaldības nosaukums.

(3) Attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisija ne vēlāk kā piecas dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas izsūta visām iecirkņu vēlēšanu komisijām balsošanas zīmes pietiekamā skaitā.

19.pants. (1) Balsošanas kārtību reglamentē Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 25.panta pirmā, otrā un ceturtā daļa, 26., 27., 32., 33., 34., 35. un 36.pants, kā arī šā panta noteikumi.

(2) Balsošanas telpās vēlēšanu iecirkņa komisijas loceklis balsotāju sarakstā pēc Latvijas Republikas pilsoņa pases un šajā likumā paredzētajos gadījumos pēc Latvijas Republikas nepilsoņa pases ieraksta balsotāja vārdu, uzvārdu un personas kodu. Balsotājs parakstās balsotāju sarakstā.

(3) Balsošana par pašvaldības aptaujai nodoto jautājumu ir aizklāta. Katram balsotājam izsniedz vienu balsošanas zīmi.

(4) Ja balsotājs uz pašvaldības aptaujai nodoto jautājumu vēlas atbildēt apstiprinoši, viņš balsošanas zīmē atstāj nenosvītrotu vārdu “jā” un nosvītro vārdu “nē”. Ja balsotājs uz pašvaldības aptaujai nodoto jautājumu vēlas atbildēt noliedzoši, viņš balsošanas zīmē nosvītro vārdu “jā” un atstāj nenosvītrotu vārdu “nē”.

(5) Kad balsotājs ir izdarījis šā panta ceturtajā daļā paredzētos svītrojumus, viņš balsošanas zīmi saloka un iedod vēlēšanu komisijas loceklim, kas balsotāja klātbūtnē to apzīmogo. Pēc tam balsotājs balsošanas zīmi iemet balsošanas kastē.

(6) Par nederīgām atzīstamas balsošanas zīmes, kurās izdarītās atzīmes neatbilst šā panta ceturtās daļas noteikumiem, saplēstas balsošanas zīmes vai arī tādas, no kurām nav saprotama balsotāja attieksme pret aptaujai nodoto jautājumu.

20.pants. (1) Balsu skaitīšanu izdara iecirkņa vēlēšanu komisija atklātā sēdē, kurā kā novērotāji var būt klāt ne vairāk kā divi pilnvaroti pārstāvji no katras vēlētāju apvienības, politiskās organizācijas vai politisko organizāciju apvienības, kuras pieteiktie kandidāti ir ievēlēti attiecīgajā (domē) padomē.

(2) Pirms balsošanas kastes atvēršanas neizmantotās un sabojātās balsošanas zīmes ir saskaitāmas un centrālās vēlēšanu komisijas noteiktajā kārtībā dzēšamas.

(3) Pēc tam izdarāma balsu skaitīšana. Vispirms atver balsošanas kastes, saskaita balsošanas zīmes un pārliecinās, vai to skaits saskan ar balsošanā piedalījušos balsotāju skaitu. Pēc tam nošķir un atsevišķi saskaita derīgās un nederīgās balsošanas zīmes. Ja rodas domstarpības par balsošanas zīmju derīgumu, vēlēšanu komisija jautājumu izšķir ar balsu vairākumu. Balsīm sadaloties līdzīgi, izšķirošā ir vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja balss.

(4) Pēc tam saskaita, cik balsis ir nodotas par un cik pret aptaujai nodoto jautājumu.

(5) Pēc balsu skaitīšanas un protokola sastādīšanas visas derīgās, nederīgās un neizlietotās balsošanas zīmes un viens iecirkņa vēlēšanu komisijas sēdes protokola eksemplārs ir iesaiņojams, caurauklojams un apzīmogojams. Pēc tam iecirkņa vēlēšanu komisija nosūta visus balsošanas materiālus attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisijai. Līdz ar balsošanas materiāliem nosūtāms pavadraksts, kurā norādīts, kad un ar ko balsošanas materiāli nosūtīti.

21.pants. (1) Pilsētas, rajona vai pagasta vēlēšanu komisijas balsošanas rezultātus aprēķina pēc protokoliem, kas saņemti no iecirkņu vēlēšanu komisijām.

(2) Lemjošā pašvaldību aptauja uzskatāma par notikušu, ja tajā ir piedalījies ne mazāk par piecdesmit procentiem no pēdējās attiecīgās pašvaldības domes (padomes) vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita. Lemjošajai pašvaldības aptaujai nodotais pašvaldības lēmums vai tā projekts uzskatāms par pieņemtu vai par atceltu, ja par tā pieņemšanu vai atcelšanu nodoto balsu skaits pārsniedz pusi no aptaujā piedalījušos balsotāju kopējā balsu skaita.

(3) Konsultējošajā aptaujā attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisija reģistrē aptaujā piedalījušos balsotāju kopējo skaitu, apstiprinošo un noliedzošo atbilžu skaitu.

22.pants. (1) Balsošanas rezultātus apstiprina attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisija ar savu lēmumu un kopā ar pilsētas, rajona vai pagasta vēlēšanu komisijas protokoliem to nekavējoties nosūta attiecīgās pašvaldības domei (padomei), vienu lēmuma kopiju Centrālajai vēlēšanu komisijai, bet otru — pašvaldības aptaujas ierosinātājam, ja tā nav attiecīgās pašvaldības dome (padome).

(2) Republikas pilsētu un rajonu centru pilsētu, kā arī rajonu pašvaldību aptaujas rezultāti, ne vēlāk kā septiņu dienu laikā pēc balsošanas rezultātu apstiprināšanas attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisijā publicējami laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

(3) Šā panta otrajā daļā neminēto pilsētu un pagastu padomes pašvaldību aptaujas rezultāti ne vēlāk kā septiņu dienu laikā pēc balsošanas rezultātu apstiprināšanas attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisijā izliekami redzamā vietā pie attiecīgās pašvaldības domes (padomes) ēkas.

23.pants. (1) Attiecībā uz lemjošo pašvaldības aptauju attiecīgās pašvaldības domei (padomei) ne vēlāk kā 10 dienu laikā pēc aptaujas rezultātu saņemšanas ir jāpieņem lēmums, kas atbilst pašvaldības aptaujas rezultātam.

(2) Attiecībā uz konsultējošo pašvaldības aptauju attiecīgās pašvaldības domei (padomei) ne vēlāk kā 10 dienu laikā pēc aptaujas rezultātu saņemšanas ir jāpieņem lēmums par pašvaldības aptaujas rezultātu piemērošanu vai nepiemērošanu attiecīgajā pašvaldībā.

24.pants. (1) Pašvaldības aptaujas ierosinātājiem ir tiesības vēlēšanu komisijas lēmumu septiņu dienu laikā pēc tā pieņemšanas pārsūdzēt tiesā pēc vēlēšanu komisijas atrašanās vietas. Tiesai sūdzība jāizskata triju dienu laikā pēc tās iesniegšanas.

(2) Ja tiesa, izskatījusi sūdzību, konstatē, ka pašvaldības aptaujas ierosināšanas vai balsošanas procesā ir pieļauti tādi likuma pārkāpumi, kas izšķiroši ietekmējuši balsošanas rezultātus, tā ar savu lēmumu atceļ vēlēšanu komisijas lēmumu par balsošanas rezultātu apstiprināšanu. Šādā gadījumā attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisija 10 dienu laikā izsludina atkārtotu balsošanu.

25.pants. Ar balsošanas sagatavošanu un norisi saistītie izdevumi tiek segti no attiecīgās pašvaldības budžeta.

26.pants. (1) Ja lemjošajā aptaujā nav piedalījies pietiekams balsotāju skaits, atkārtoti ierosināt lemjošo aptauju par to pašu lēmumu vai tā projektu drīkst tikai pēc gada.

(2) Konsultējošo aptauju atkārtoti ierosināt par to pašu lēmumu vai tā projektu drīkst tikai pēc gada.

Pārejas noteikums

Centrālā vēlēšanu komisija izdod instrukciju par šā likuma piemērošanu.


Likumprojekts

Apsardzes uzņēmējdarbības likums

Saeimas deputātu grupas (J.Ādamsons, O.Grīgs, J.Urbanovičs,

L.Ozoliņš, A.Rubins, J.Jurkāns, L.Stašs, G.Valdmanis)

1997. gada 27. maijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

Pirmā nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1. pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

Apsargs — persona, kura saņēmusi apsardzes sertifikātu un veic apsardzes uzņēmējdarbību vai strādā uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā), kas nodarbojas ar apsardzes uzņēmējdarbību, un ir norīkota apsardzes pasākumu veikšanai.

Apsardzes darbība — pasākums vai pasākumu kopa, kas tiek veikta, lai nodrošinātu kustamā vai nekustamā īpašuma vai personas aizsardzību no prettiesiskiem apdraudējumiem.

Apsardzes uzņēmums — uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kas saņēmis speciālo atļauju (licenci) apsardzes darbības veikšanai un sniedz apsardzes pakalpojumus fiziskām vai juridiskām personām.

Apsardzes sertifikāts — dokuments, kas dod tiesības strādāt par apsargu, izmantojot speciālos līdzekļus vai šaujamieročus.

2. pants. Likuma mērķis

(1) Šis likums nosaka kārtību, kādā tiek veikta apsardzes uzņēmējdarbība, ko veic apsardzes uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), sniedzot apsardzes pakalpojumus ar nolūku nodrošināt īpašuma vai personu apsargāšanu no prettiesiskiem apdraudējumiem.

(2) Šā likuma noteikumi neattiecas uz tādu apsardzes darbību, kuru veic valsts iestādes, kā arī uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) ar savu štata apsardzi personīgās drošības interesēs.

3. pants. Apsardzes darbības tiesiskais pamats

Apsardzes darbības tiesiskais pamats ir Latvijas Republikas Satversme, konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”, likums “Par uzņēmējdarbību”, šis likums, citi Latvijas likumi un saskaņā ar tiem izdotie tiesību akti, kā arī uzņēmēju un klientu savstarpēji noslēgtie līgumi par apsardzi.

4. pants. Apsardzes uzņēmumu sadarbība

(1) Apsardzes uzņēmumi sadarbojas ar policiju, pašvaldībām, citiem uzņēmumiem, kas pilda apsardzes funkcijas, ar ugunsdzēsības un citiem dienestiem.

(2) Sadarbība ar citu valstu apsardzes uzņēmumiem tiek veikta, slēdzot attiecīgus nolīgumus saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem.

Otrā nodaļa

Apsardzes uzņēmējdarbība

5. pants. Apsardzes uzņēmējdarbības veidi

Apsardzes uzņēmumi uz līguma pamata ar fiziskām un juridiskām personām var sniegt sekojoša veida apsardzes pakalpojumus:

1) objektu apsardze;

2) fizisku personu apsardze (miesassardze);

3) apsardzes tehnisko sistēmu projektēšana, apsardzes signalizācijas uzstādīšana vai tās profilaktiskā apkope un remonts;

4) konsultāciju sniegšana par apsardzes tehniku un apsardzes organizēšanas jautājumiem.

6. pants. Apsardzes objekti

Apsardzes objekti šī likuma izpratnē var būt kustamais vai nekustamais īpašums, to skaitā teritorija, celtnes, telpas, dažādas iekārtas, preces, transporta līdzekļi, nauda un vērtspapīri, citas vērtības (arī to transportēšanas laikā), kā arī sabiedriskās kārtības vai caurlaižu režīma nodrošināšana atsevišķos pasākumos, slēgtās teritorijās vai atsevišķās telpās.

7. pants. Apsardzes uzņēmējdarbības licencēšana

(1) Apsardzes uzņēmējdarbība tiek licencēta.

(2) Apsardzes uzņēmējdarbības speciālajām atļaujām (licencēm) ir trīs pakāpes.

(3) Pirmās pakāpes speciālā atļauja (licence) dod tiesības uzņēmējam nodarboties ar apsardzes tehnisko sistēmu projektēšanu, apsardzes signalizācijas uzstādīšanu, tās profilaktisko apkalpošanu un remontu, kā arī konsultāciju sniegšanu par apsardzes jautājumiem.

(4) Otrās pakāpes speciālā atļauja (licence) dod tiesības uzņēmējam nodarboties ar šī panta trešajā daļā minēto apsardzes uzņēmējdarbības veidu, kā arī ar objektu un fizisko personu apsardzi bez operatīvā transporta pielietošanas.

(5) Trešās pakāpes speciālā atļauja (licence) dod tiesības nodarboties ar visu veidu apsardzes uzņēmējdarbību, tajā skaitā pielietojot pulti un operatīvo transportu

8. pants. Apsardzes uzņēmējdarbības licencēšanas ierobežojumi

(1) Otrās un trešās pakāpes speciālās atļaujas (licences) apsardzes darbībai ir tiesīgi saņemt uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kuros ārvalstu ieguldītāji nav ieguvuši (tiešā vai netiešā veidā) kontrolpaketi un par to vadītājiem ir Latvijas Republikas pilsoņi ar augstāko izglītību vai praktiskā darba stāžu tiesību aizsardzības iestādēs vai apsardzes uzņēmumos ne mazāk par pieciem gadiem amatos, kas dod tiesības pieņemt lēmumus, veikt kontroles vai uzraudzības funkcijas, ar augstākās pakāpes valsts valodas zināšanām un ja tās nav sodītas par tīšu noziegumu izdarīšanu, neslimo ar psihiskām slimībām, narkomāniju, toksikomāniju vai alkoholismu.

(2) Pirmās pakāpes licenci var saņemt uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), ja par to vadītājiem ir personas vismaz ar vidējo izglītību un ne mazāk kā trīs gadu ilgu praktiskā darba stāžu apsardzē, elektromontāžas darbu veikšanā vai tām tuvu stāvošās nozarēs.

(3) Aizliegts izsniegt licences apsardzes uzņēmējdarbības veikšanai uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), kuros vadošos amatos strādā personas, par kurām valsts policijas rīcībā ir ziņas, kas apliecina šo personu piederību pie aizliegtiem militarizētiem vai bruņotiem formējumiem, likumā noteiktā kārtībā nereģistrētām politiskajām partijām vai sabiedriski politiskajām organizācijām, apvienībām vai kustībām, kā arī organizētās noziedzības grupām.

9. pants. Apsardzes uzņēmējdarbības licenču izsniegšanas noteikumi

(1) Speciālās atļaujas (licences) apsardzes uzņēmējdarbības veikšanai izsniedz Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas licencēšanas komisija (turpmāk — licencēšanas komisija), un tā ir derīga apsardzes darbības veikšanai visā valsts teritorijā.

(2) Licenci apsardzes uzņēmējdarbībai izsniedz uz trim gadiem. Par katras pakāpes licences izsniegšanu tiek ņemtas Ministru kabineta noteiktās valsts nodevas.

(3) Kārtību, kādā tiek izsniegta katras pakāpes speciālā atļauja (licence) apsardzes darbībai, nosaka iekšlietu ministrs.

10. pants. Apsardzes uzņēmējdarbības licenču termiņa pagarināšana

Apsardzes uzņēmējdarbības speciālo atļauju (licenču) darbības termiņa pagarināšanu veic licencēšanas komisija iekšlietu ministra noteiktā kārtībā, ja:

1) otrās pakāpes licences saņēmēja uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā) uz licences pagarināšanas dienu strādā ne mazāk par 10 cilvēkiem;

2) trešās pakāpes licences saņēmēja uzņēmums (uzņēmējsabiedrība) uz licences pagarināšanas dienu ir sasniedzis divus no zemāk minētajiem rādītājiem:

— statūtu kapitāls nav mazāks par 50 000 latu;

— gada neto apgrozījums ir lielāks par 200 000 latu;

— pārskata gada vidējais darbinieku skaits ne mazāks par 25.

11. pants. Apsardzes darbības licences anulēšana

(1) Licencēšanas komisija ir tiesīga speciālo atļauju (licenci) anulēt gadījumos:

1) ja apsardzes uzņēmuma darbība ir vērsta pret valsti, sabiedrības vai personas likumīgajām interesēm;

2) ja uzņēmējs sistemātiski pārkāpj vai nepilda šī likuma, vai citu apsardzes uzņēmējdarbību reglamentējošu likumdošanas aktu noteikumus;

3) ja konstatēts, ka licencēšanas komisijai iesniegtas apzināti nepatiesas ziņas;

4) ja sistemātiski netiek pildītas nodokļu saistības;

5) ja gada laikā no licences saņemšanas dienas nav uzsākta apsardzes uzņēmējdarbība;

6) ja to nosaka citi likumi vai tiesas nolēmumi.

(2) Lēmumu par licences anulēšanu var pārsūdzēt tiesā.

12. pants. Apsardzes līgums

(1) Par pamatu konkrēta veida apsardzes uzņēmējdarbības veikšanai ir rakstisks līgums, kas noslēgts starp uzņēmēju un klientu.

(2) Līgumā jānorāda ziņas par līgumslēdzējām pusēm, pakalpojuma saturu, abu pušu savstarpējās saistības, tajā skaitā uzņēmēja materiālās atbildības apjomus par zaudējumiem, kas rodas apsardzes vainas dēļ.

(3) Strīdus par līgumā norādītajiem noteikumiem starp uzņēmēju un klientu izskata tiesa.

(4) Apsardzes līgums ir apsardzes uzņēmuma konfidenciāls dokuments, un tā oriģināls vai noraksts var tikt izsniegts tikai likumā paredzētos gadījumos un kārtībā.

13. pants. Apsardzes uzņēmumu tiesības

(1) Apsardzes uzņēmumiem, kas saņēmušas otrās pakāpes speciālās atļaujas (licences) apsardzes uzņēmējdarbības veikšanai ir tiesības:

1) iekšlietu ministra noteiktajā kārtībā iegādāties un glabāt apsardzes uzņēmējdarbības veikšanai šaujamieročus, munīciju un speciālos līdzekļus;

2) noteiktajā kārtībā izmantot izdalītās radiofrakvences radiosakaru nodrošināšanai;

3) šī likuma noteiktajā kārtībā izmantojot šaujamieročus, speciālos līdzekļus un dienesta suņus apsardzes uzņēmējdarbības veikšanai;

4) pavadīt apsargājamo kravu, transporta līdzekļus vai veikt personas apsardzi (miesassardzi) ar speciālajiem līdzekļiem vai šaujamieročiem visā valsts teritorijā bez kādu citu īpašu atļauju saņemšanas;

5) izmantot apsardzes veikšanai formas tērpus ar redzamā vietā izvietotu apsardzes uzņēmuma nosaukuma (emblēmu);

6) izmantot tehniskos apsardzes līdzekļus.

(2) Apsardzes uzņēmumiem, kas saņēmuši trešās pakāpes speciālās atļaujas (licences) apsardzes uzņēmējdarbības veikšanai, papildu tiesības, kas minētas šī panta pirmajā daļā, ir tiesības noteiktajā kārtībā reģistrēt un lietot operatīvo transportu.

14. pants. Apsardzes uzņēmējdarbības ierobežojumi

(1) Uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrības), kas veic apsardzes darbību aizliegts:

1) pielietot apsardzes veikšanai tehnisko aprīkojumu un ķīmiskas vielas, kas ir bīstamas cilvēka dzīvībai vai veselībai;

2) veikt apsardzi ar šaujamieročiem un speciālajiem līdzekļiem bez formas tērpa, izņemot, ja tiek veikta personas apsardze (miessardze);

3) neziņot valsts tiesībaizsardzības iestādēm tiem zināmus faktus par gatavošanos noziegumiem vai par izdarītajiem noziegumiem;

4) nodarboties ar fiziskas vai juridiskas personas apsardzi, kas veic prettiesisku darbību.

(2) Gadījumā, ja tiek konstatēta prettiesiska darbība no klienta puses, par ko nebija zināms pirms līguma noslēgšanas, uzņēmējs ir tiesisks vienpusēji lauzt līgumu, pārtraukt apsardzes darbību un saņemt pilnu apmaksu par sniegtajiem pakalpojumiem un nodarītajiem zaudējumiem.

Trešā nodaļa

Apsarga tiesības un atbildība

15. pants. Apsarga vispārējās tiesības

Apsargam, kas norīkots apsardzes pienākumu veikšanai ir tiesības:

1) prasīt, lai personas pārtrauc likumpārkāpumus un ievēro apsargājamā objektā noteikto kārtību;

2) aizturēt un nekavējoties nodot policijai likumpārkāpēju vai personu, kas nelikumīgi iekļuvusi apsargājamā objektā;

3) pārbaudīt caurlaides vai citus personu apliecinošus dokumentus, kas nepieciešami to apsardzes instrukciju ievērošanai, kuru izpildes kontrole ir uzdota apsargam;

4) pārbaudīt apsargājamā objekta caurlaidēs transportu, kravu un personu, kas iet cauri caurlaides punktiem, personīgās mantas, ja šādas darbības ir paredzētas apsardzes instrukcijā, ko apstiprinājis apsargājamā objekta vadītājs.

16. pants. Personas, kas veic bruņotu apsardzi

(1) Apsardzi ar šaujamieročiem var veikt Latvijas Republikas pilsoņi, kuri sasnieguši 21 gada vecumu, bet apsardzi ar speciālajiem līdzekļiem var veikt Latvijas Republikas pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu.

(2) Šaujamieroči, speciālie līdzekļi tiek izsniegti personām, kuras veic apsardzes darbību, tikai uz apsardzes pienākumu pildīšanas laiku.

(3) Apsardzei drīkst izmantot personīgos šaujamieročus, ja ieroča īpašnieks ir likumā noteiktā kārtībā saņēmis šaujamieroča nēsāšanas atļauju.

(4) Apsardzi ar šaujamieročiem un speciālajiem līdzekļiem var veikt tikai personas, kuras saņēmušas iekšlietu ministra noteiktā kārtībā sertifikātu par gatavību apsardzes darbībai.

(5) Sertifikāta par gatavību apsardzes darbībai derīguma termiņš ir pieci gadi.

17. pants. Fiziska spēka, speciālo līdzekļu pielietošanas nosacījumi

(1) Ja apsargam, kas norīkots apsardzes veikšanai, vai citām personām ar likumpārkāpēja prettiesisku rīcību tiek radīti reāli draudi dzīvībai vai veselībai, vai reāli draudi apsargājamai mantai, apsargam atļauts, pēc mutiska brīdinājuma par fiziska spēka vai speciālo līdzekļu pielietošanu, pielietot speciālos cīņas paņēmienus vai speciālos līdzekļus, lai pārtrauktu prettiesisko darbību un aizturētu pārkāpēju.

(2) Bez mutiska brīdinājuma izteikšanas fizisko spēku un speciālos līdzekļus drīkst pielietot, ja likumpārkāpums ir saistīts ar ielaušanos apsargājamā objektā vai tas ir saistīts ar pēkšņu uzbrukumu apsargam, citai personai, vai uzbrukumu apsargājamam objektam.

(3) Persona, pret kuru pielietots fizisks spēks vai speciālie līdzekļi, ir jāaiztur, ja tas nepieciešams, tai jāsniedz pirmā medicīniskā palīdzība un tā nekavējoties jānodod policijai.

18. pants. Dienesta suņu izmantošana

(1) Aizliegts izmantot dienesta suņus apsardzes veikšanai bez suņa pavadoņa klātbūtnes. Suņi, kuri tiek izmentoti publiskās vietās vai visiem piejamās vietās, ir jātur saitē.

(2) Slēgtās teritorijās, kurās neatrodas cilvēki, var turēt nepiesietus suņus, izvietojot redzamās vietās skaidri salasāmus brīdinājuma uzrakstus.

19. pants. Šaujamieroču pielietošanas un izmantošanas nosacījumi

(1) Veicot apsardzes darbību, šaujamieročus drīkst pielietot, lai:

1) aizsargātu sevi vai citas personas no uzbrukuma, kas apdraud dzīvību vai mantu vai var nodarīt kaitējumu veselībai;

2) novērstu nelikumīgu mēģinājumu vardarbīgi atņemt ieroci;

3) aizturēt likumpārkāpēju, kurš pārsteigts ielaušanās vai citādas vardarbīgas iekļūšanas brīdī apsargājamā objektā vai izdarot citu noziegumu, ja pārkāpējs izrāda pretošanos;

4) padarītu nekaitīgu vai aizbaidītu dzīvnieku, kas apdraud cilvēka dzīvību, veselību vai mantu;

(2) Šaujamieroci drīkst izmantot arī, lai izsauktu palīdzību, signalizētu vai brīdinātu.

20. pants. Šaujamieroču pielietošanas kārtība

(1) Par nodomu pielietot šaujamieroci brīdina, raidot brīdinājuma šāvienu.

Bez brīdinājuma šaujamieroci drīkst pielietot, ja:

1) uzbrukums ir pēkšņs;

2) uzbrukumā tiek pielietoti ieroči vai tiek izmantoti mehāniskie transportlīdzekļi;

3) aizturamā persona pretojas, pielietojot ieročus.

(2) Šaujamieroča pielietošanas gadījumā apsargam jādara viss iepsējamais, lai mazinātu kaitējumu.

(3) Par katru šaujamieroča pielietošanas (izmantošanas) gadījumu apsargam nekavējoši jāziņo savam tiešajam priekšniekam, bet gadījumos, kad nodarīts kaitējums cilvēka veselībai vai dzīvībai vai zaudējums mantai, arī policijas iestādei, jāsaglabā notikuma vietas apstākļi, bet, ja ir cietušie, nekavējoties jāsniedz cietušajiem pirmā palīdzība un jānodrošina medicīniskās palīdzības sniegšana.

21. pants. Apsarga atbildība

Apsargs ir atbildīgs par savām darbībām saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem.

Ceturtā nodaļa

Apsardzes uzņēmuma atbildība, tās darbības kontrole un uzraudzība

22. pants. Apsardzes uzņēmuma atbildība

Zaudējumi, kas radušies klientam apsardzes uzņēmuma vainas dēļ, ir atlīdzināmi no uzņēmumam piederošās mantas un naudas līdzekļiem.

23. pants. Apsardzes uzņēmējdarbības kontrole

(1) Apsardzes uzņēmējdarbības kontroli veic Iekšlietu ministrija un citas valsts institūcijas savas kompetences ietvaros.

(2) Amatpersonas, kuras pilnvarotas veikt apsardzes uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbības kontroli, tiesīgas savas kompetences ietvaros pieprasīt no tiem dokumentus, kas nepieciešami kontroles funkciju izpildei, kā arī apsekot apsargājamos objektus un iepazīties ar apsardzes darbības organizāciju.

24. pants. Apsardzes uzņēmējdarbības uzraudzība

Uzraudzību par apsardzes uzņēmējdarbības likumību veic Latvijas Republikas prokuratūras iestādes likumos noteiktajos gadījumos un kārtībā.

Pārejas noteikumi

1. Gada laikā no šī likuma stāšanās spēkā, Iekšlietu ministrijai veikt esošo apsardzes uzņēmumu jaunu licencēšanu, ievērojot šī likuma prasības.

2. Noteikt samaksu par jau esošo apsardzes uzņēmumu jaunu licencēšanu — Ls 100.

3. Ministru kabinetam trīs mēnešu laikā izdarīt attiecīgus grozījumus un papildinājumus 1995. gada 31. marta noteikumos Nr. 77, nosakot valsts nodevu apmērus par apsardzes darbības licencēšanu

4. Iekšlietu ministrijai līdz ....... izstrādāt un apstiprināt Nolikumu par pirmās, otrās un trešās pakāpes licenču izsniegšanas un pagarināšanas kārtību, kā arī izdarīt nepieciešamos grozījumus un papildinājumus instrukcijās un nolikumos, kas nosaka apsardzes uzņēmumu bruņojuma iegādes un glabāšanas kārtību.


Likumprojekts

Konkurences padomes likums

Monopoldarbības uzraudzības komitejas izstrādāts,

Ministru kabineta 1997. gada 22. aprīļa sēdē akceptēts

un 23. aprīlī iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Visparīgie noteikumi

1. pants. (1) Konkurences padome (turpmāk — Padome) ir valsts uzraudzības iestāde, kas atrodas Ekonomikas ministrijas pārraudzībā un kuras uzdevums ir nodrošināt Konkurences likuma un citu tiesību aktu efektīvu realizāciju konkurences aizsardzības un veicināšanas nolūkā.

(2) Padomes izpildinstitūcija ir Konkurences birojs.

2. pants. (1) Padomi piecu cilvēku sastāvā pēc ekonomikas ministra ieteikuma ieceļ Ministru kabinets uz pieciem gadiem, pēc rotācijas principa nomainot ik gadu vienu tās locekli.

(2) Pēc rotācijas procedūras uzsākšanas atbrīvotos Padomes locekļus var iecelt amatā no jauna.

(3) Padomes locekļus pirms pilnvaru termiņa izbeigšanās pret viņu pašu gribu var atcelt Ministru kabinets.

3. pants. (1) Padomes locekļiem ir jābūt sabiedrībā pazīstamiem, ar nevainojamu reputāciju un kompetentiem ekonomikā vai tiesību jomā.

(2) Padomes locekļa amats nav savienojams ar atrašanos politisko organizāciju vadošajos amatos un ar deputāta darbu.

4. pants. (1) Padome ir juridiska persona, tai ir zīmogs ar papildinātā Latvijas Republikas valsts mazā ģerboņa attēlu un Padomes pilnu nosaukumu.

(2) Padomes darbību finansē no valsts budžeta līdzekļiem.

5. pants. Padome ir atbrīvota no valsts nodevas, ja tā ceļ prasību tiesā sakarā ar Konkurences likuma un citu šajā jomā pieņemto normatīvo aktu pārkāpumiem.

II nodaļa. Padomes uzdevumi

6. pants. Padome veic šādus uzdevumus:

1) uzrauga tirgus dalībnieku izņēmuma stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas un negodīgas konkurences aizlieguma ievērošanu;

2) veic darbības normatīvo aktu pārkāpumu novēršanai konkurences aizsardzības, saglabāšanas un attīstības jomā;

3) izskata Padomei iesniegtos ziņojumus par tirgus dalībnieku vienošanos un saplūšanu;

4) normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros veic pasākumus sabiedrības tiesību un likumīgo interešu aizsardzībā;

5) sagatavo atzinumus par Saeimā un Ministru kabinetā iesniegtajiem normatīvo aktu projektiem, kuru realizācija tieši vai netieši var radīt draudus konkurences aizsardzībai, saglabāšanai vai attīstībai;

6) piedalās valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas, reorganizācijas un demonopolizācijas procesā, ja nepieciešams, iesniedzot attiecīgajai institūcijai rakstiskus priekšlikumus vai atzinumus par konkurences aizsardzības, saglabāšanas un attīstīšanas principu ievērošanu;

7) savas kompetences ietvaros sadarbojas ar pašvaldībām un sniedz tām palīdzību konkurences aizsardzības, saglabāšanas un attīstības jautājumos;

8) informē sabiedrību par Padomei noteikto uzdevumu izpildes gaitu, kā arī par citiem jautājumiem konkurences aizsardzības, saglabāšanas un attīstības jomā;

9) savas kompetences ietvaros sadarbojas ar attiecīgām ārvalstu institūcijām;

10) savas kompetences ietvaros veic citus normatīvajos aktos noteiktos uzdevumus.

III nodaļa. Padomes tiesības

7. pants. (1) Padome ir tiesīga:

1) savas kompetences ietvaros izstrādāt un noteiktā kārtībā iesniegt normatīvo aktu projektus;

2) izvērtēt citu institūciju sagatavotos normatīvo aktu projektus, ja tajos ietvertas tirgus mehānismu ietekmējošas normas, kuru realizācija tieši vai netieši var radīt draudus konkurences aizsardzībai, saglabāšanai vai attīstībai;

3) pieprasīt no jebkuras fiziskās vai juridiskās personas (arī amatpersonas), valsts pārvaldes institūcijas un pašvaldības informāciju, arī komercnoslēpumu saturošu, kas nepieciešama Konkurences likumā un šajā likumā noteikto uzdevumu realizēšanai, kā arī saņemt no attiecīgajām personām rakstiskus vai mutiskus paskaidrojumus;

4) veikt apsekojumus, ja nepieciešams, piesaistot neatkarīgus ekspertus;

5) dot slēdzienus par tirgus dalībnieku un to amatpersonu darbības atbilstību spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem konkurences jomā;

6) konstatēt Konkurences likuma pārkāpumus;

7) pieņemt lēmumus par Konkurences likuma parkāpumu pārtraukšanu un tās nosacījumiem;

8) pieņemt lēmumus par administratīvo sodu un soda naudas uzlikšanu Konkurences likuma pārkāpumu gadījumos;

9) pieņemt lēmumus par tirgus dalībnieku vienošanos atzīšanu par spēkā esošām;

10) pieņemt lēmumus par tirgus dalībnieku saplūšanu un šajos gadījumos tirgus dalībniekiem obligāti izpildāmiem noteikumiem;

11) saņemt kompetentā ministra viedokli par konkrētiem saplūšanas gadījumiem;

12) iesniegt prasības pieteikumu tiesā Konkurences likumā un citos normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos;

13) publicēt Padomes lēmumus un Padomes viedokli un ieteikumus.

(2) Pirms lēmuma pieņemšanas saskaņā ar šā panta 6., 7., 8., 9. un 10. punktu Padomes uzdevums ir censties panākt pārkāpumu izbeigšanu sarunu ceļā ar šajā pārkāpumā iesaistītajiem tirgus dalībniekiem.

(3) Padome ir tiesīga veikt jebkādas citas normatīvajos aktos atļautas darbības, kuras nepieciešamas, lai izpildītu tai ar šo likumu noteiktos uzdevumus.

8. pants. Padomes lēmumu pieņemšanas kārtību (reglamentu) nosaka Ministru kabinets.

9. pants. Norādījumus par lietas izpētes uzsākšanu konkrētā gadījumā, kā arī par to, kādā veidā veicama izpēte vai pieņemams lēmums, Padomes priekšsēdētājam un tās locekļiem nevar dot ne Ministru kabinets, ne ekonomikas ministrs.

10. pants. Padomes lēmumi ir obligāti tirgus dalībniekiem, kas veic uzņēmējdarbību Latvijas Republikā.

11. pants. Padomes lēmumus, izņemot tos lēmumus, kas pieņemti 7. panta 3. un 4. punktā noteiktajos gadījumos, var pārsūdzēt normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

12. pants. (1) Jebkuras fiziskās vai juridiskās personas (arī amatpersonas) pienākums ir norādītajā termiņā sniegt Padomei pieprasīto, arī komercnoslēpumu saturošu informāciju, kā arī dot iespēju Padomes attiecīgi pilnvarotiem darbiniekiem uz vietas iepazīties ar visiem uzņēmējdarbības dokumentiem un saņemt šo dokumentu kopijas.

(2) Atbildība par Padomes amatpersonu likumīgo prasību nepildīšanu iestājas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

IV nodaļa. Padomes darbība

13. pants. Padomes darbu vada priekšsēdētājs, kuru pēc ekonomikas ministra ieteikuma šajā amatā apstiprina Ministru kabinets uz pieciem gadiem. Padomes priekšsēdētājs ir Padomes loceklis.

14. pants. Padomes priekšsēdētājs:

1) vada Padomes sēdes;

2) bez īpaša pilnvarojuma pārstāv Padomi;

3) ir tiesīgs piedalīties Ministru kabineta komitejas sēdēs;

4) pieņemt darbā Konkurences biroja direktoru, kura kandidatūru ir akceptējusi Padome;

5) ir tiesīgs dot tiešus rīkojumus Konkurences biroja direktoram un jebkuram Konkurences biroja darbiniekam.

15. pants. Padomes priekšsēdētāja slimības vai prombūtnes laikā tā pienākumus pilda Padomes loceklis, kuru tam pilnvaro Padomes priekšsēdētājs katrā gadījumā atsevišķi.

16. pants. Padomes locekļi:

1) bez īpaša pilnvarojuma pārstāv Padomi;

2) ir tiesīgi piedalīties Ministru kabineta komitejas sēdēs;

3) sadarbojas ar Konkurences biroju konkrētu lietu izpētes procesā.

17. pants. (1) Padomes sēdes notiek pēc Padomes priekšsēdētāja vai vismaz trīs Padomes locekļu pieprasījuma. Padome ir lemttiesīga, ja sēdē piedalās ne mazāk kā trīs tās locekļi.

(2) Lēmumus pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu. Lēmums ir tiesīgs, ja par to balsojuši vismaz trīs Padomes locekļi.

18. pants. Amatpersonām, kas darbojas Padomē un tās izpildinstitūcijā, bez Padomes priekšsēdētāja vai Konkurences biroja direktora akcepta ir aizliegts izpaust informāciju, kas tām ir kļuvusi zināma, pildot dienesta pienākumus. Iegūtā konfidenciālā informācija nav izpaužama, izņemot gadījumus, kad tas īpaši noteikts normatīvajos aktos.

V nodaļa. Konkurences birojs

19. pants. Konkurences birojam ir šādi uzdevumi:

1) izskatīt un analizēt Padomē saņemtos iesniegumus;

2) veikt Konkurences likuma iespējamo pārkāpumu izmeklēšanu, veikt apsekojumus un sagatavot slēdzienus par tirgus dalībnieku un to amatpersonu darbības atbilstību Konkurences likumam;

3) saskaņā ar Padomes lēmumu realizēt centienus izbeigt Konkurences likuma pārkāpumus sarunu ceļā ar šajā pārkāpumā iesaistītajiem tirgus dalībniekiem;

4) sagatavot Padomes lēmumu projektus par Konkurences likuma pārkāpumu novēršanu un sodu uzlikšanu vainīgajām personām;

5) sagatavot prasības pieteikumus tiesā Konkurences likumā un citos normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos;

6) sagatavot atzinumu projektus par Saeimā un Ministru kabineta iesniegtajiem normatīvo aktu projektiem, kuru realizācija tieši vai netieši var radīt draudus konkurences aizsardzībai, saglabāšanai vai attīstībai;

7) sagatavot slēdzienu projektus par konkurences aizsardzības principu ievērošanu valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas, reorganizācijas un demonopolizācijas procesos;

8) izstrādāt tiesību aktu projektus konkurences aizsardzības jomā;

9) veikt Padomes sekretariāta funkcijas;

10) veikt citus pienākumus, ko tam uzdevusi Padome.

20. pants. (1) Konkurences birojs ir tiesīgs:

1) veicot iespējamo Konkurences likuma pārkāpumu izmeklēšanu, ja tas nepieciešams, pieaicināt neatkarīgus ekspertus;

2) pieprasīt no jebkuras personas informāciju, arī komercnoslēpumu saturošu, kas nepieciešama Konkurences likumā noteikto uzdevumu realizēšanai, uz vietas iepazīties ar dokumentiem un iegūt to kopijas.

(2) Konkurences birojs, pildot tam ar šo likumu noteiktos uzdevumus, sadarbojas ar Iekšlietu ministrijas operatīvajiem dienestiem un prokuratūru.

21. pants. Konkurences biroja darbu vada direktors, kuru ieceļ amatā un atbrīvo no amata Padomes priekšsēdētājs saskaņā ar Padomes lēmumu. Konkurences biroja direktors ir ierēdnis (ierēdņa kandidāts) un ir tieši pakļauts Padomes priekšsēdētājam.

22. pants. Konkurences biroja direktors:

1) bez īpaša pilnvarojuma pārstāv Konkurences biroju un Padomi savas kompetences ietvaros;

2) vada Konkurences biroja darbu;

3) ir Padomes finansu līdzekļu rīkotājs un atbild par to izlietošanu;

4) saskaņā ar likumu “Par valsts civildienestu” ieceļ amatā un atbrīvo no amata Konkurences biroja ierēdņus (ierēdņu kandidātus), un pieņem darbā, un atlaiž no darba citus Konkurences biroja darbiniekus;

5) pēc saskaņošanas ar Padomes priekšsēdētāju apstiprina Konkurences biroja iekšējo struktūru un štatu sarakstu, iekšējās kārtības noteikumus, dienesta instrukcijas;

6) ir atbildīgs Padomes priekšsēdētājam par Konkurences biroja darbību.

23. pants. Konkurences biroja direktora slimības vai prombūtnes laikā tā pienākumus pilda Konkurences biroja direktora vietnieks.

VI nodaļa. Pārejas noteikumi

Pēc pirmajiem diviem Konkurences padomē nostrādātajiem gadiem četros nākamajos gados izlozes kārtībā atbrīvo pa vienam Padomes loceklim, bet turpmākajos gados — tos, kas bijuši Padomes locekļi piecus gadus.

Par likumprojektu

Saskaņā ar Ministru kabineta iekšējās kārtības un darbības noteikumu 14. punktu iesniedzam Monopoldarbības uzraudzības komitejas sagatavoto likumprojektu “Par Konkurences aizsardzības valsts komiteju” (sakarā ar atšķirīgiem viedokļiem par likumprojekta 11.pantu Ekonomikas ministrija atteicās minēto dokumentu virzīt tālāk izskatīšanai Ministru kabinetā).

Ievērojot prasības, kādas Latvijai izvirzītas Eiropas līgumā, likumprojekts paredz, reorganizējot pašreizējo Monopoldarbības uzraudzības komiteju, izveidot Konkurences aizsardzības valsts komiteju, nostiprināt tās kompetenci un neatkarību. To paredzēts panākt, izveidojot koleģiālu Komitejas lēmējinstitūciju — Konkurences padomi, kuru vada Komitejas priekšsēdētājs (analogi lēmējstruktūras ir risinātas valsts kontrolē), un nosakot, ka Komitejas priekšsēdētāju un Padomes locekļus uz pieciem gadiem ieceļ Ministru kabinets. Padomes funkcijās ietilptu lēmumu pieņemšana lietās par likuma “Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu” normu pārkāpumiem. Konkurences padomes lēmumi pārsūdzami apgabaltiesā likumdošanas noteiktajā kārtībā.

Monopoldarbības uzraudzības

komitejas priekšsēdētāja I.Ruduša

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!