Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lauksaimnieki neprasa privilēģijas. Viņi prasa savu vietu.. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.05.1997., Nr. 119 https://www.vestnesis.lv/ta/id/29821

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Informācija

Vēl šajā numurā

14.05.1997., Nr. 119

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

problēmas

Lauksaimnieki neprasa privilēģijas. Viņi prasa savu vietu

Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas sēde Latvijas Lauksaimniecības universitātē

Piektdien, 9. maijā, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas sēde notika Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Kā sēdes atklāšanā, kas bija veltīta lauksaimniecības zinātņu perspektīvajiem attīstības virzieniem, teica LLU rektors Voldemārs Strīķis, šis ir vēsturisks brīdis, jo pirmo reizi Latvijas vēsturē LZA un LLMZA sēde norisinās LLU telpās.

Sēdi atklājot, LZA prezidents Tālis Millers uzsvēra, ka viena trešā daļa Latvijas Zinātņu akadēmijas zinātnieku par savu sauc tieši lauksaimniecības zinātni. Kaut arī Lauksaimniecības universitāte neatrodas Rīgā, sadarbība starp Latvijas zinātniekiem nekad nav pārtrūkusi. LZA ir saglabājusies lauksaimniecības tematika, daudzi zinātnieki strādā lauksaimniecības virzienā. Vienīgais — vajadzētu vēl vairāk aktivizēt šo sadarbību, varbūt būtu lietderīgi noslēgt vienošanos par ciešāku sastrādāšanos. Tas ir būtiski selekcijas problēmu risināšanai augkopībā, lopkopībā un biškopībā. Pašlaik lauksaimniecība ir pabērna lomā. Ir sajūta, ka lauksaimnieki runā vienā valodā, bet valdošās aprindas Latvijā — pavisam citā. Lauksaimniecībā un mežsaimniecībā ir notikusi privatizācija, strauji kritusies ražošana, meži tiek intensīvi izcirsti, bet lauksaimniecības un mežu zinātnieku domas un ieteikumi uzklausīti netiek. Tādēļ vēl jo vairāk zinātniekiem jāsaliedējas, jo ir pienācis pēdējais brīdis, lai mainītu līdzšinējo attieksmi pret šīm Latvijai nozīmīgajām nozarēm. Pēc pāris gadiem, varbūt vēl agrāk būs notikušas tik neatgriezeniskas izmaiņas, ka lauksaimniecības un meža nozarei vairs nebūs iespējams palīdzēt, uzskata Tālis Millers.

Lauksaimnieki neprasa privilēģijas, bet gan prasa ierādīt tiem savu vietu. Visas attīstītās tirgus ekonomikas valstis ir sapratušas, ka bez lauksaimniecības nav iespējama arī rūpniecības un citu nozaru attīstība. Tādēļ zinātnieki cer, ka arī Latvijas valdošās aprindas to sapratīs.

Pēc LLMZA prezidenta, LLU rektora, Dr. h. c. Voldemāra Strīķa ziņojuma par LLMZA zinātnisko darbību un iecerēm un LZA un LLMZA P.Lejiņa balvas laureāta, LLMZA goda locekļa, Dr. habil. agr. Artura Boruka referāta par Latvijas lauksaimniecību Rietumu un Austrumu ietekmes kontekstā zinātnieki sadalījās interešu grupās.

Rūta Bierande, “LV” lauksaimniecības nozares redaktore

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Tālis Millers, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidents un Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors Voldemārs Strīķis, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas goda loceklis Arturs Boruks


Voldemārs Strīķis, LLMZA prezidents:

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas darbs un ieceres

Ziņojuma tēzes

Šodien esam pulcējušies un aicinājuši ciemos uz Jelgavu Latvijas Zinātņu akadēmijas erudītus, pieredzes bagātus, Latvijā un ārpus tās pazīstamus zinātniekus, LZA akadēmiķus. Vēlamies nodot jūsu vērtējumam mūsu necilos, bet ar rūpību, ar pašaizliedzību veiktos zinātniskos pētījumus. Ceram, ka jūs būsit lietišķi, labu vēloši. Ceram no jūsu norādēm, ieteikumiem daudz mācīties, jo mums ir daudz labu, Latvijai nepieciešamu ieceru, kuras bez jūsu labvēlības neatrisināsim.

LLMZA tika dibināta 1992.gadā, lai apvienotu agrāro un meža zinātnieku pūles šo nozaru zinātniskajam nodrošinājumam, lai racionālāk izmantotu Latvijas galvenās dabas bagātības — zemi, mežu un ūdeņus.

Šajā Latvijai ļoti sarežģītajā laikā LLMZA galvenais uzdevums — koordinēt zinātnisko darbību — sekmīgi tiek pildīts. Ir radīts un darbojas lauksaimniecības un meža nozaru integrēts zinātnes un akadēmiskās izglītības centrs. Lai arī sakarā ar zinātniskā darba nodrošināšanas grūtībām daudzās zinātniskās organizācijās ievērojami samazinājies zinātnieku skaits, kopumā ir saglabāts nozaru zinātniskais potenciāls.

Akadēmijā strādā 74 locekļi un 3 ārzemju locekļi. Nodaļas savā darbā iesaista zinātnisko organizāciju vadītājus, zinātniekus, sadarbojas ar ministriju un citu institūciju speciālistiem un sabiedrību.

Akadēmija savās astoņās kopsapulcēs apkopojusi un izskatījusi kardinālākos agrāro un meža nozaru attīstības un zinātniskā nodrošinājuma jautājumus.

Nopamatotas zinātnisko saimniecību optimālās un minimālās zemes platības, izstrādāta selekcijas, izmēģinājumu un mācību saimniecību attīstības koncepcija un programma. Diemžēl varas institūcijas bieži vien šīs programmas konsekventi neīstenoja, kas ne vien traucēja, bet nereti arī paralizēja šo saimniecību, un līdz ar to zinātnes darbību. Tādējādi izstrādātās programmas nākas koriģēt atkarībā no brīža situācijas.

Izstrādātas arī lauksaimniecības un meža nozaru zinātnes attīstības programmas.

Izstrādāts nolikums par zinātniskās pētniecības organizācijām.

Nodibināts un darbojas Pārtikas zinātnes centrs.

Daudz vērības veltīts reģionu attīstībai. Nodibināts un darbu uzsācis Latgales lauksaimniecības zinātnes centrs Viļānos.

Izstrādātas un apstiprinātas piecpadsmit zinātniskās kompleksās problēmas, uzsākta iespēju robežās to izstrāde. Pašlaik nodaļās tās tiek precizētas un nozīmēti problēmu izstrādes atbildīgie koordinatori. Uzsākti starpnozaru pētījumi par nepiesārņotu un augstvērtīgu pārtiku, par koksnes un augu valsts izejvielu materiāliem un par meža resursiem.

Agrārie zinātnieki iestājās par valsts atbalstu lauksaimniecībai un izstrādāja subsīdiju piešķiršanas pamatojumu.

Izstrādātas lauksaimniecības un meža nozaru attīstības koncepcijas un programmas.

Izvērsta starptautiska sadarbība, uzsākta zinātnisko problēmu izpēte ūdenssaimniecībā, augu aizsardzībā, augšņu izpētē un izvērtēšanā, saņemot ārvalstu finansiālo un materiālo atbalstu. Diemžēl no LZP šiem mērķiem paredzētajiem līdzekļiem agrārie zinātnieki saņem tikai 50% no kopsummas, kaut šo resursu īpatsvars ir 15 procentu.

Neraugoties uz lielām grūtībām, tiek izdoti žurnāli “Latvijas Lauksaimnieks”, “Mežzinātne”, “Baltijas meži”, sākts izdot LLU zinātnisko rakstu krājumus, LVAEI zinātnisko rakstu krājumus, konferenču materiālus, Baltijas un Ziemeļvalstu zinātnisko rakstu krājumus un citus. Ievērojami pieaudzis publikāciju (1995.gadā — 669, 1996.gadā — 771) un nolasīto referātu skaits. Sevišķi iepriecina jaunās izveidotās šķirnes: 1995.gadā — 7 šķirnes, 1996.gadā — 5 šķirnes.

Regulāras kļuvušas izstādes Rāmavā un Ulbrokā, LLU un ZPI. Sarīkota plaša lauksaimniecības izstāde “Vecauce '95" un “Vecauce '96", “Priekuļi '96", iecerēta izstāde Viļānos 1997.gadā, kā arī jau tradicionāli Vecaucē un Priekuļos.

Nodibinātas P.Lejiņa un J.Lielmaņa prēmijas kopā ar LZA un LLMZA, atsākts jau otro gadu piešķirt zinātnes laureātu nosaukumus ZM konkursā “Sējējs”.

1996.gads bija lielu notikumu gads. 50 darba gadu jubileju atzīmēja Zemkopības, Lopkopības un veterinārijas, kā arī Mežzinātnes zinātņu institūts. Tie godam sagaidīja gadadienas — tika izdoti rakstu krājumi, notika izstādes, bija sarīkoti citi nozīmīgi pasākumi. Tika godināti daudzi izcili zinātniskā darba darītāji, kas ierakstāmi mūsu zelta pūrā.

Zinātnieku un zinātnisko institūciju četru gadu kopdarbība sekmēja integrācijas projektu izstrādi. Lai tos īstenotu un radītu priekšnoteikumus studentu, maģistrantu un doktorandu darbam Skrīveros un Siguldā, kā arī lai atjaunotu Priekuļu, Stendes, Pūres, Dobeles un citu zinātnisko bāzu materiālo nodrošinājumu, tika izstrādāti projekti, kurus aktīvi atbalstīja Zemkopības ministrija. Ministrs R.Dilba panāca valdības un Saeimas akceptu 900 tūkstošu latu subsīdijām zinātnes materiālajai bāzei, lai pabeigtu selekcijas zinātnes centru būvniecību Priekuļos un Stendē, kā arī lauksaimniecības izstādei Viļānos. Aizvadītajā gadā aizsākās eksperimentālo bāžu pārstrukturēšana, atkāpjoties no sākotnējās ieceres, kā jau teicu, ņemot vērā reālo situāciju, bija jāīsteno dažādi modeļī. Pozitīvi tika novērtēti Dobeles un Pūres modeļi. Daudz iebildumu saņēma Mežotnes privatizācijas projekta īstenošana, ka vēlāk tika koriģēts, un cerams, ka ar valsts kapitāla daļu — zemi — būs iespējams saglabāt valsts funkciju izpildi. Diskusijas izraisīja Stendes selekcijas stacijas pārveides projekts par bezpeļņas zinātnes organizāciju, sašaurinot izmantojamo platību līdz 120 hektāriem. Lopkopības izmēģinājumu saimniecības Aiviekstē un Siguldā privatizēja.

Aizvadītos gados paveikts nozīmīgs darbs, lai LLU nostiprinātos universitātes statusā, tajā attīstītos zinātniskā darbība. LLU darbojas daudzskaitlīga (1000 maģistranti) maģistratūra, strādā 120 doktorandi, attīstās starptautiska zinātniskā sadarbība, tiek izstrādāti starpvalstu projekti. LLU Senāts apstiprināja LLU attīstības koncepciju un Stratēģiskās attīstības plānu. Ekonomikas fakultāte sagatavojusi studiju programmu starptautiskai atzīšanai. Attīstās un tiek modernizēta Fundamentālā bibliotēka. Tiek pilnveidots informācijas un izdevniecības centru darbs.

Vēl jāpiemin, ka LLMZA iedibinājusi sadarbību akadēmiju līmenī ar Zviedrijas Karalisko Lauksaimniecības un meža akadēmiju un Krievijas Lauksaimniecības zinātņu akadēmiju.

Tomēr mūsu agrārajās nozarēs ir arī daudz neatrisinātu problēmu.

Nedaudz raksturošu agrārās nozares.

Lauksaimniecībā un mežsaimniecībā viens no galvenajiem faktoriem ir zeme . No Latvijas kopplatības — 6,46 milj. hektāriem — lauksaimniecības vajadzībām tiek izmantoti 59 procenti zemes, ieskaitot lauksaimniecības uzņēmumu mežus. Savukārt mežu kopplatība sastāda 43 procentus no kopējās valsts platības, bet lauksaimniecībā izmantojamā zeme — 40 procentus.

Pēdējos gados veiktā zemes reforma lauku apvidos ieviesa ļoti lielas izmaiņas. Mainījās zemes lietotāji. Pašreiz no Latvijas kopplatības 35 procenti zemes nodoti zemnieku saimniecību rīcībā, 21 procentu zemju izmanto iedzīvotāji piemājas vai personīgām palīgsaimniecībām, bet valsts meža zeme aizņem 30 procentus.

Tatad zemi, šo lielo bagātību, zemes reformas rezultātā apsaimnieko ļoti liels tās lietotāju skaits. Tas ir Latvijas iedzīvotāju ieguvums, bet reizē arī liela atbildība un saistības, jo zeme kļūst par privātīpašumu. Daudziem rodas lielas problēmas zemes izmantošanā.

Īpaši nozīmīgs faktors ir darbs. Lauku apvidos, proti, laukos un mazpilsētās, dzīvo 31 procents Latvijas iedzīvotāju. Lauksaimniecībā strādā 16 procenti no nodarbinātajiem tautsaimniecībā.

1997.gada 1.janvārī bija 94 905 zemnieku saimniecības, 81 valsts saimniecība, 474 dažāda veida statūtsabiedrības, 156 600 piemāju saimniecības, 81 902 individuālie augļu dārzi. Kopā ņemot, lauku apvidos pašreiz ir apmēram 350 tūkstoši zemes lietotāju. Vieniem zeme ir iztikas vai daļējas iztikas avots, citiem tas ir dzīves veids vai atpūtas veids. Tikai nedaudziem lauksaimniecība ir uzņēmējdarbība, pamatnodarbošanās, peļņas ieguves avots. Daudziem lauksaimniecība saistīta ar meža nozarēm.

Lauksaimnieciskā ražošana pašreiz ir mazefektīva. Laukos salīdzinājumā ar pilsētām ir daudz lielāks bezdarbs, īpaši slēptais bezdarbs, sarežģīti sociālie apstākļi, izplatīts alkoholisms. Plaši ir depresīvie reģioni.

Tas notiek apstākļos, kad apmēram 400 tūkst. hektāru lauksaimniecības zemes netiek apsaimniekotas, kad pašapgāde ar pārtikas produktiem vairs ir 2/3 līmenī, bet pašapgāde ar gaļas produktiem — tikai puse. Lauksaimniecībā radītās jaunās vērtības (atalgojums, nodokļi, peļņa), tās īpatsvars iekšzemes kopproduktā zemās efektivitātes dēļ, arī apjoma samazināšanās dēļ samazinājies divkārt, vai kopā ar pārtikas rūpniecības nozarēm tās sastāda 20 procentus agrāko 40 procentu vietā (1990.gadā).

Lauki ir pašapgādes ar pārtikas produktiem un līdz ar to iztikas vai daļējas iztikas avots gandrīz 1 miljonam Latvijas iedzīvotāju, kas dzīvo ne tikai laukos. Līdz ar to lauksaimniecībā tiek nodarbināts liels skaits iedzīvotāju. Tas ievērojami mazina sociālo spriedzi, ļauj pārvarēt ekonomisko krīzi.

Nedaudz par krīzi agrārajās nozarēs.

Būtiskākie krīzi izraisošie, agrāro nozaru attīstību bremzējošie cēloņi un procesi ir:

— aizraušanās ar importa precēm, vietējo resursu, izejvielu, arī darba resursu nepietiekama izmantošana (sekas — liels bezdarbs);

— zinātnes un tehniskā potenciāla nepietiekama izmantošana, iespējamo pašu izstrādāto efektīvāko tehnoloģiju noniecināšana, zema materiālu, enerģijas resursu taupības pakāpe (sekas — pašu ražoto pārtikas produktu nepietiekamā konkurētspēja);

— nepietiekama darba efektivitāte un intensitāte, kā arī aizkavēta vietējo darba resursu godaprātra veicināšana, to uzņēmējspēju attīstīšana (sekas — zūd patriotisms, turpinās vienaldzība);

— kapitāla nepietiekamība, tā izmantošanas zemā efektivitāte, kļūdas un godīguma trūkums privatizācijas procesā (sekas — zūd garīgās vērtības, pasliktinās morālais noskaņojums).

LLMZA kopsapulcēs mēs vienmēr kritiski analizējām situāciju praksē, zinātnes un studiju procesa materiālajā nodrošinājumā. Pašreiz iespējams formulēt šādus trūkumus:

— agrārajiem zinātniekiem neizdevās novērst, pat mīkstināt agrāro krīzi, jo zinātnieku ieteikto, nepieciešamo nacionālo pragrammu izstrāde netika finansēta vai zinātnieku izstrādes netika sistemātiski īstenotas, bieži no valsts ierēdņu puses ignorētas;

— zinātniekiem un mācībspēkiem netiek radīti apstākļi, lai tie varētu aiziet pensijā kaut minimāli nodrošinātos sadzīves apstākļos, līdz ar to tiem bieži jāstrādā pāri saviem spēkiem;

— talantīgākie maģistri, jaunie pētnieki, nepaliek darbā katedrās vai zinātniskās institūcijās zemā atalgojuma dēļ;

— maz tiek aizstāvētas doktora disertācijas slikto doktorantūras darba apstākļu dēļ.

Šo trūkumu novēršanai nepieciešams:

— izveidot emeritēto mācībspēku (profesoru, docentu) institūciju ar atbilstošu nodrošinājumu (papildus pašreizējai mazskaitlīgajai valsts emeritēto izcilāko zinātnieku institūcijai);

— izveidot spēcīgu, normāli atalgotu profesūras institūciju;

— realizēt LLU izstrādāto doktorantūras nodrošināšanas projektu;

— īstenot LLMZA izstrādāto zinātnisko institūciju integrācijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē projektu.

Minēto priekšlikumu īstenošanai LLMZA un LLU izstrādāja un iesniedza:

— valsts nozīmes zinātnes programmu izstrādes pieteikumus 1989.gadam;

— LLU doktorantūras attīstības projektu;

— zinātnisko institūciju reorganizācijas vai to integrācijas ar LLU fakultātēm projektu;

— valsts nozīmes un asociēto profesoru atalgojuma nodrošināšanas pieteikumu;

— emeritēto mācībspēku atalgojuma priekšlikumus.

Īpaši jāpakavējas pie integrācijas procesa. LLMZA 7.kopsapulcē 1996.gada maijā pieņēma izvērstu lēmumu reālās integrācijas nodrošināšanai.

Aizvadītā gadā strādāja vairākas komisijas, kas daudz paveica reāli funkcionējošu integrācijas projektu izstrādē. Mehanizācijas, Ūdenssaimniecības, Zemkopības, Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūti iesnieguši pieteikumus integrācijai LLU sastāvā. Institūti kopā ar fakultātēm sagatavojuši individuālus darbības projektus, lai LLU Senātā š.g. 14. maija sēdē tos pieņemtu un jūnijā sadarbībā ar Zemkopības ministrijas speciālistiem sagatavotu Ministru kabineta lēmuma projektu par katru no četriem minētajiem institūtiem. Šajā sakarā tiek gatavoti Lauksaimniecības, Lauku inženieru un Tehniskās fakultātes reorganizācijas — darbības pilnveides projekti. Tajos iecerēts fakultātēs aktivizēt zinātnisko darbību, doktorantūras attīstību.

Mežzinātnes un Koksnes ķīmijas institūts, kā arī Meža fakultāte gatavo valsts nozīmes Meža un koksnes zinātnes centra nodibināšanas projektu. Paredzēts aktualizēt Pārtikas zinātnes centra darbību un lemt par ekonomikas zinātnes attīstību.

Agrāro zinātnieku un zinātnisko institūciju vadītāju darba seminārā š.g. aprīlī tika pieņemtas zinātnisko institūciju reformu pamatnostādnes:

1. Jāreformē kā zinātniskie institūti, tā fakutātes;

2. Reformu rezultātā fakultātēs jāizveido viens vai vairāki institūti;

3. Institūtu centriem jāatrodas Jelgavā;

4. Institūtu darbā vai sastāvā jāiekļaujas katedrām, zinātnes centriem, eksperimentālajām saimniecībām vai bāzēm, tām jāsadarbojas ar selekcijas un izmēģinājumu stacijām;

5. Institūtiem jāvada vai tieši jāiesaistās studiju, sevišķi augstāko un zinātnisko studiju (maģistratūras un doktorantūras), darbā.

Tika nolemts īpašu uzmanību veltīt Latgales reģionālā lauksaimniecības zinātnes centra darbībai, lai noteiktu Valsts Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacijas, kā arī Valsts lopkopības izmēģinājumu stacijas “Latgale” perspektīvas.

Integrācijas procesā Lauksaimniecības fakultātes sastāvā jāizveido Laukkopības un Lopkopības, kā arī Dārzkopības un augu aizsardzības institūts, Lauku inženieru fakultātē — Zemes un ūdenssaimniecības institūts, bet Tehniskajā fakultātē — Tehnikas institūts.

Tādējādi tiks apvienota zinātne ar studijām. Latvijas Lauksaimniecības universitāte papildināsies ar apmēram 150—180 pētniekiem, un to kopskaits sasniegs 600. Tie sadarbosies ar 120 doktorandiem, 1000 maģistrantiem un 5000 studentiem.

LLMZA sadarbībā ar Zemkopības ministriju 1997. gadā izveidoja valsts nozīmes zinātnes programmu bloku, kuru Latvijas Zinātnes padome apvienoja ar nosaukumu “Zinātniskie pamati lauksaimniecības attīstībai Latvijā” (koordinators V.Strīķis). Šīs kompleksās programmas atsevišķu jautājumu izstrāde aizsākta iepriekšējos gados un ietver 6 svarīgas programmas.

1. Latvijas lauksaimniecības un lauku attīstība, integrējoties Eiropas Savienībā.

2. Latvijas agroekoloģiskajiem apstākļiem un saimnieciskām prasībām atbilstošu laukaugu šķirņu veidošana un to uzturošā selecija.

3. Latvijā audzējamo produktīvo dzīvnieku un mājputnu šķirņu izkopšana, izmantojot pasaulē aprobētās selekcijas metodes.

4. Konkurētspējīgas un rentablas dārzkopības sistēmas izstrāde un realizācija.

5. Jauni un uzlaboti pārtikas produkti no lauksaimniecības izejvielām un to tehnoloģija.

6. Nepiesārņota un augstvērtīga pārtika: kvalitātes kritēriji un konkurētspēja.

Programmas izstrādes galvenais mērķis: izstrādāt lauksaimniecības attīstības zinātniskos pamatus konkurētspējīgas, nepiesārņotas un augstvērtīgas pārtikas ražošanai, integrējoties Eiropas Savienībā.

Tam pakārtoti tiks izstrādāta ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstības sistēma, saskaņojot to ar pārējām lauku apvidus nozarēm, lauku infrastruktūru. Šajā nolūkā paredzēta uzņēmējdarbības diversifikācija lauku vidē, paredzot pasākumus uzņēmējdarbības aktivizēšanai depresīvajos rajonos.

Programma ir kompeksa, tajā tiks saistīti bioloģiskie, tehniskie, socioloģiskie un ekonomiskie aspekti, balstoties uz lauksaimniecības, pārtikas, mežsaimniecības nozaru zinātniskajām izstrādēm. Tiks selekcionētas konkurētspējīgas laukaugu šķirnes, izkopti konkurētspējīgi dzīvnieki, izstrādātas progresīvas, rentablas saimniekošanas sistēmas, radīti jauni un uzlaboti pārtikas produkti.

Programmas izstrādē tiks iesaistīti studenti, maģistranti, doktorandi, kas ļaus tiem iekļauties darbā uzņēmumos, iestādēs un īstenot izstrādātos programatiskos dokumentus, sadarboties ar Eiropas Savienības struktūrām.

Pētījumus paredzēts arvien plašāk atspoguļot izstādēs, semināros, konferencēs, publikācijās, zinātniskos rakstos u. tml.

Augstākās izglītības, zinātnisko studiju, zinātnes un akadēmiskās izglītības reformas sekmēsies, ja tiks saņemts nepieciešamais valsts atbalsts, atbilstošs finansējums.

Šodien aicinu dažādu nozaru zinātniekus iekļauties lauku problēmu risināšanā.

Noslēgumā jāatzīmē, ka agrāro zinātņu turpmākās attīstības priekšnoteikumi ir politiskā, valstiskā, tiesiskā, ekonomiskā un sociālā nodrošinājumā. Varas institūcijas, saskaņojot šos faktorus, palielinot atbalstu zinātnei, izmantojot to atziņas, palielinot ierēdņu atbildību, var novērst ražošanas krīzi un attīstīt intensīvu, konkurētspējīgu lauksaimniecisko ražošanu un meža nozares, attīstīt ilgtspējīgu lauku vidi.


Dr. habil. agr. Arturs Boruks, LLMZA goda loceklis:

Latvijas lauksaimniecība Rietumu un Austrumu ietekmes kontekstā

Problēmas nostādne

XX gadsimta otrajā pusē pasaulē valdošā ir virzība uz lielu politisku un ekonomisku apvienību veidošanu, pie tam šajās apvienībās brīvprātīgi vai ar spēku iekļautās valstis daļēji atsakās no savas suverenitātes kopīgu mērķu un priekšrocību labā. Šādas politiski saimnieciskās apvienības jeb saimnieciskās lieltelpas veidojas visā pasaulē: Eiropā tāda ir Eiropas Savienība (ES), Ziemeļamerikā — ASV, Kanādas un Meksikas apvienība (NAFTA); tādas apvienības veidojas Dienvidaustrumāzijā, zināmā mērā te varam pieskaitīt musulmaņu zemju līgu, kā arī Latīņameriku, kas praktiski — politiski un saimnieciski — ar PB un SVF līdzdalību kļūst par ASV ekonomiskās ietekmes zonu. Par šādu saimniecisku lieltelpu varēja uzskatīt arī nu jau sabrukušo Varšavas līguma valstu savienību ar bijušo PSRS priekšgalā, jo arī tajā valdīja ideoloģiska, politiska un saimnieciska vienotība. Pēc šīs savienības sabrukuma Austrum— un Viduseiropā ir iestājies spēku nelīdzsvarotības periods, kas stipri ietekmē mūsu dzīvi.

Saimnieciskā lieltelpa un tās organizatoriskā struktūra vienmēr ietver sevī garīga, politiska un saimnieciska rakstura interešu kopību, ir pakļauta kopīgai ideoloģijai un tirgus veidošanās principiem, kas lielā mērā nosaka šajā savienībā ietverto valstu un tautu dzīvi, to saimniecības principus un attīstību. Savukārt savienības lieltelpā dzīvojošās tautas nosaka tās kopējo politiku un virzību. Tā ir abpusēja mijiedarbība, kaut arī vērojama savienības centrālās valsts jeb spēka vadošā ietekme.

Eiropas Savienības īpatnība ir tā, ka tajā vēsturiski kopējo mērķu un ideālu sasniegšanai ir apvienojušās daudzas ilgstoši suverēnas, kā arī dažām centrālām valstīm reiz pakļautas tautas, turklāt ģeopolitiski centrālo vietu vienmēr ir ieņēmusi Vācija, kurai blakus kā spēcīgi komponenti ir Francija, kā arī ilgstoši ārpus vēsturiskās Eiropas lieltelpas bijusī Lielbritānija un Skandināvijas valstu bloks. Tomēr ES ir ar noteiktām visu dalībvalstu pieņemtām ideoloģiskām, politiskām, saimnieciskām un sociālām idejām un ir vienota zināmā mērā arī ar iedzīvotāju sastāvu un to ļoti ilgā laikā izveidotajām īpatnībām. Līdz ar to tā ģeopolitiski nostājas pretī citām lieltelpām.

Latvija pēc PSRS sabrukuma ir atguvusi savu valstisko suverenitāti un pašreiz atrodas krustcelēs — kādu ceļu iet un reizē pa kādu liktenis tai lems iet. Vēsturiski tas ir rietumu vai austrumu virziens, un tikai retumis skats ir bijis vērsts uz sevi vai Baltijas tautas aptverošo mazo lieltelpu — Igaunijas, Latvijas un Lietuvas savienību, kuru liktenis līdz šim nav lēmis izveidot kā tuvāko un tiešāko savu interešu aizstāvības formu.

Vēsturiskais atskats

Skandināvu periods Kursas vēsturē

Lai kādu problēmu pilnībā izprastu, ir vēlams mest skatu pagātnē, aplūkot tās attīstību un izmaiņas ilgā laika periodā, iepazīt notikumus, kas to ir ietekmējuši. Tas it sevišķi attiecas uz apskatāmo problēmu — Latvijas iekļaušanos vai neiekļaušanos konkrētā lieltelpā kā politiski saimnieciskā veidojumā. Latvijas vēsture ir veidojusies tādu faktoru iespaidā kā vikingu laikos esošā Skandināvijas tautu ietekme plašos Austrumeiropas apgabalos, vācu austrumkustība (kas pazīstama ar vārdu “Drang nach Osten” — tiekšanās uz austrumiem) un krievu Baltijas politika — tiekšanās uz Baltijas jūru. Visas trīs šīs politiskās kustības ir ilglaicīgi darbojušās Baltijas telpā un līdz ar to ļoti stipri ietekmējušas un noteikušas latviešu, igauņu, lietuviešu un senprūšu likteni — to politisko, saimniecisko un sociālo stāvokli un neapšaubāmi arī lauksaimnieciskās ražošanas veidu, sistēmu un intensitāti.

Latvijas lauksaimniecība vēsturiski, vismaz 1500 gadus, ir veidojusies ciešā saskarē ar apkārtējo cilšu, tautu un valstu lauksaimniecības attīstību. Tās pirmsākumi saistās ar baltu— kuršu, zemgaļu, sēļu un pēc tam arī latvju (latgaļu) pakāpenisku iespiešanos tagadējā Latvijas teritorijā, sākot ar 1700.—2000.gadu pirms Kristus. Šajā laikā še valdošais bija subboreālais klimats, siltāks nekā mūsdienās, kas veicināja bagātīgas augu un dzīvnieku valsts izveidošanos ledāju atbrīvotajās teritorijās un līdz ar to cilvēku ienākšanu un vairošanos agrāk gandrīz tukšajā telpā. Tomēr bija jāpaiet ilgam laikam, lai iedzīvotāju skaits pieaugtu, lai izveidotos ciltis, no tām tautu iedīgļi, attīstītos to valstiskie veidojumi, kā arī sakari, tirdzniecība un sirojumi ar citām tautām. Baltu tautu lielākais uzplaukums, to “zelta laikmets”, domājams, bija ap 100.—400.gadu. Šai laikā attīstījās zemkopība, tirdzniecība, amatniecība, auga iedzīvotāju labklājība.

Ar 500.gadu sākās intensīvi sakari ar Skandināviju, ko ievada skandināvu braucieni pāri Baltijas jūrai vēl ilgi pirms oficiālā “vikingu laikmeta”. Pirmā lielā skandināvu ekspansija ir Gotlandes iedzīvotāju gotu jeb gudu invāzija Senprūsijā un daļēji Kursā, kas notika ap 500.gadu; hronists Lukas Dāvids min konkrēti 523.gadu. Abi šie skaitļi ir ļoti aptuveni un apšaubāmi, jo tai laikā goti vēl karoja Itālijā. Tomēr jāatzīst, ka pati pārcelšanās ir notikusi, un gudi pārņēma varu dažos Senprūsijas un Kurzemes novados. Par to liecina vēl šodien saglabājušies vietu nosaukumi, kā Gudenieku pagasts tagadējā Kuldīgas rajonā un arī Gudenieku mājas. Ar laiku tomēr gudi asimilējās senprūšos un kuršos.

Skandināvu — gotlandiešu, dāņu un sveņņu (zviedru) — ekspansija pastiprinājās “vikingu laikos”, kad vikingi dibināja ne vien daudzas kņazistes Krievzemē, bet arī ilgstoši pakļāva Kursu vai atsevišķus tās novadus nodokļu maksāšanas jeb tributārai pakļautībai, kas nozīmēja to virsvaras atzīšanu un nodokļu (meslu) maksāšanu. Ir ziņas, ka Kursa VII—VIII gadsimtā bija dāņu un sveņņu tributārā pakļautībā, ka to virsvara ar pārtraukumiem ilga ap 200 gadu, jo kurši to daudzkārt nometa. Arī vēlāk, 862.gadā, sveņņu karalis Olafs iekaroja Kursas galvenās pilsētas Apoli un Ezerpili un piespieda atzīt savu virsvaru. Skandināvu politiskā un saimnieciskā interese par Baltiju sevišķi pieauga ap 1000.gadu, un tie mēģināja še nostiprināties, bet kurši savukārt bieži iebruka Skandināvijā. Skandināvu ekspansija turpinājās arī XI—XIII gadsimtā, un dāņi bija pirmie, kas Latvijas teritorijā mēģināja ieviest katoļticību. Dāņu mēģinājumi nostiprināties Baltijā sevišķi intensīvi kļuva XIII gadsimtā, kad karalis Valdemārs iekaroja Ziemeļigauniju. Viņu pavadīja Lundas arhibīskaps, kas mēģināja še izplatīt katoļticību. Dāņu karotāji bija neatlaidīgi un nežēlīgi, un tas ietekmēja Latvijas likteni — kuršu vecākie 1230. un 1231.gadā slēdza līgumus ar pāvesta legatu Alnas Balduīnu un atzina vācu virsvaru pret solījumu pasargāt tos no dāņiem.

Skandināvu virsvaras nodibināšanas mēģinājumu, virsvaras un tās nomešanas kopējais laika periods Kursā, kas raksturojas ar skandināvu iebrukumiem un kuršu pretuzbrukumiem Gotlandē, Zviedrijā un Dānijā, ilga apmēram 700 gadus. Rīcība abpusēji bija atbilstoši tālaika tikumiem asa un nežēlīga. Latviešu ciltis politiski vairāk izvērtēja esošo situāciju, ne nākotnes perspektīvu, un tas izskaidro to samērā mazo pretestību vācu ordenim un bīskapiem bailēs no vikingiem un krievu kņaziem.

Krievijas Baltijas politika

X—XII gadsimtā arī Krievzemē izveidojās spēcīgas kņazistes, kas sāka realizēt Baltijas politiku ar mērķi nostiprināt savu ietekmi pie Baltijas jūras. Sākumā krievu (un vēlāk krievu—lietuviešu) kņazi apmierinājās ar tributāro virskundzību, apmierinādamies ar nodokļu (meslu) ievākšanu un vispārējās virsvaras atzīšanu. Taču ar laiku tie mēģināja arī pārņemt faktisko varu. A.Balodis atzīmē, ka laikā no 1030. līdz 1192.gadam krievi iebruka Igaunijā 13 reizes; 1030.gadā lielkņazs Jaroslavs ieņēma daļu Igaunijas un nodibināja Jurjevu (Tērbatu), kas ilgi bija krievu atbalsta punkts. 1107.gadā apvienotie krievu kņazu karapulki mēģināja pakļaut Zemgali, bet cieta sakāvi. Taču XII un XIII gadsimta mijā Polockas kņazi bija ieguvuši virsvaru gar Daugavas krastiem, un līvi maksāja tiem meslus, bet Pleskavas kņazi — pār Tālavas latviešiem. Likās, ka Latvijas zeme tiks iekļauta austrumu lieltelpā.

Vācu austrumpolitika un Senlivonijas izveidošanās

Taču vēstures gaita ņēma citu virzienu. Iemesls tam bija dziļās izmaiņas Rietumeiropā. 962.gadā līdz ar Otto I kronēšanu dzimst Vācijas ķeizarvalsts, kas balstījās uz kristietības vienotības un kārtības ideju, pakļaušanos Romas katoļu baznīcas ideoloģiskai virsvarai, vēlēšanos izplatīt kristiānismu austrumos un ziemeļaustrumos dzīvojošās pagānu tautās, reizē pakļaujot tās arī savai politiskai varai. Par garīgiem centriem kļuva Lībeka un Marienburga, no kurienes, sākot ar XII gadsimtu, izgāja politiski saimnieciskā tieksme izplatīties uz austrumiem — dzima vācu austrumkustība, kas pazīstama arī ar apzīmējumu “triekšanās uz austrumiem”.

Faktiski šo kustību ievadīja Saksijas firsts (hercogs) Indriķis Lauva ( Heinrich den Loewen ), nodibinot 1158.gadā Libekas pilsētu un līdz ar to sākot Baltijas jūras piekrastē dzīvojošo rietumslāvu pakļaušanu. Vācu austrumpolitika kļuva ne tik daudz valsts, kā plašu iedzīvotāju slāņu politiski saimnieciska kustība, kurā piedalījās plašas tautas aprindas — muižnieki, garīdzniecība, tirgotāji un arī zemnieki, kas cerēja iegūt jauniekarotajos apgabalos sev zemi un muižas, bīskapijas un draudzes, veikt ienesīgu tirdzniecību un iegūt arī savas lauku sētas. Tā austrumpolitikā piedalījās plašas aprindas, un tajā rokrokā darbojās zobens, krusts un arkls. Vācija iesaistījās cīņā par kundzību Baltijas jūrā — Dominium Maris Baltici — ar mērķi atņemt gotlandiešiem, dāņiem un sveņņiem līdz šim valdošo vietu Baltijas baseinā. 1161.gadā hercogs Indriķis noregulēja attiecības ar gotlandiešiem, noslēgdams Artlenburgas līgumu, ar kuru vāci Gotlandē saņēma tādas pašas tiesības kā gotlandieši Vācijā; ar to vāci nosūtīja uz Gotlandi, Visbiju savu fogtu, un vācu tirgotāji nostiprinājās šai tolaik tik svarīgajā Baltijas jūras salā. Sekoja Indriķa līgums ar Zviedrijas karali Knutu un ar Novgorodas lielkņazu, kas atvēra vācu tirgotājiem ceļu uz Novgorodu un uz Daugavas grīvu, pa to tālāk uz Krievzemi. Dāņu virsvara Baltijas jūrā praktiski bija lauzta.

Ar to arī iezīmējās jauns laikmets Latvijā. 1184.gadā lībiešu apdzīvotajā teritorijā ieradās Augustiniešu mūks Meinards, sludinādams kristietību un ķlūdams par pirmo Livonijas apustuli. Latvijas vēsturē sākās jauns posms. Trešais bīskaps, Alberts fon Bukshevdens, sāka darboties 1199.gadā, un viņa laikā notika vēsturiskais pagrieziens — Senlivonija, sākumā tās lībiešu novadi un tad pakāpeniski arī citi, tika juridiski iekļauta Vācijas ķeizaristē. Bīskaps Alberts panāk, ka pāvests Inocents III pasludina krustakaru pret Livoniju, un ķēniņš Filips garantē krustakara dalībnieku aizsardzību Vācijā to prombūtnes laikā. Bīskaps Alberts arī velta Livoniju Dievmātei Marijai un panāk, ka pāvests atzīst to par Dievmātes Marijas (Māras) zemi, tāpat kā Palestīna bija atzīta par Dēla Jēzus Kristus zemi. 1207.gadā bīskaps Alberts saņēma Livoniju kā lēni no Vācijas karaļa Filipa un kļuva par Vācu ķeizarvalsts garīgo firstu. Šo lēni no jauna apstiprināja karalis Indriķis VII 1225.gada 1.decembrī, izsniegdams lēņu grāmatu. Līdz ar to Livonija uz vairāk nekā 300 gadiem kļuva par Vācu Romas ķeizarvalsts sastāvdaļu un iekļāvās rietumu saimnieciskajā lieltelpā. Kad vācu ķeizarvalsts iekšējā vājuma dēļ saimnieciskās dzīves vadību pārņēma Vācu Hanza, Rīga līdz ar Cēsīm, Valmieru, Koknesi u.c. pilsētām kļuva par Hanzas pilsētām un pilnībā iekļāvās vācu pārvaldītajā saimnieciskajā sistēmā.

Livonijas iekļaušanās Vācu ķeizarvalstī, tās pārvaldītajā lieltelpā notika vairāk uz līgumu nekā karu pamata. To sekmēja, kā atzīmē hronists Indriķis, lietuviešu vēsturniece Gimbutiene u.c., varas sadrumstalotība uz vietām, daudzo kungu un kundziņu egoisms, mantkārība, partikulārisms un savstarpējās cīņas.

Šīs īpašības tolaik kavēja stiprākas centrālās valsts izveidošanos, kas latviešiem bija liktenīgi — līdz ar iekļaušanos ārējās lieltelpās tie pamazām zaudēja visu — brīvību, sabiedrisko stāvokli, mantu un tiesības. Bet tam raksturīgi, ka gan latvji, gan kurši slēdza līgumus ar vāciem labprātīgi, vēlēdamies gūt aizstāvību — latvji pret Pleskavas kņaziem, kurši pret dāņiem un zviedriem, kas apmēram 700 gadus mēģināja pakļaut kuršus (kā arī sāmus un igauņus) savai virsvarai un kurus viņi uzlūkoja kā vislielākās briesmas nesošus. Galvenais šo līgumu trūkums bija neprasme pietiekoši aizsargāt savas intereses.

Senlivonijas piederību Vācu nācijas Svētās Romas ķeizarvalstij pēdējo reizi 1526.gadā apstiprināja Vācijas ķeizars, ieceldams Livonijas ordeņa mestru valsts firsta kārtā, taču praktisku labumu tas vairs nedeva — Maskavas lielkņazs Ivans III bija sācis realizēt “Baltijas politiku”, kas noveda pie Senlivonijas sabrukuma.

Taču jāatgriežas nedaudz atpakaļ un jānoskaidro, kāds bija toreizējais Livonijas saimnieciskais stāvoklis, tai skaitā lauksaimniecībā.

Vāciem ienākot Latvijā, lielas atšķirības ar kaimiņu zemēm nebija. Zemi ara ar zirgvilkmes arkliem, bez tam spīļarkliem priekšā daudzviet bija pierīkotas vērstuves velēnas apvēršanai. Labību pļāva ar izkaptīm, graudus mala ar rokas dzirnām. Šai ziņā gan bija neliela atpalicība no biezi apdzīvotās Senvācijas, kur jau tolaik izmantoja ūdens un vēja dzirnavas. Zemkopībā, pēc A.Rasiņa, M.Gimbutienes, H.Stroda u.c. pētījumiem, viena otrai blakus pastāvēja līdumu, atmatu un papuvju sistēma. To apliecina fakts, ka sākot ar IX—X gs. arheoloģiskajos izrakumos līdzās graudu sēklām pieaug nezāļu sēklu skaits, kas ir papuvju sistēmas raksturojoša parādība. Sēja galvenokārt miežus, kviešus, rudzus, auzas, audzēja arī lauku pupas, zirņus, prosu u.c. Pazina un sēja arī linus šķiedrai. Līdzās zemkopībai attīstījās arī lopkopība un pieauga mājlopu skaits, uz ko, pēc H.Moora pētījumiem, norāda lielais atrasto izkapšu skaits, kas bija nepieciešams lopbarības sagatavošanai ziemas periodam.

Ražība līdumos pirmos 2—3 gados bija augsta, bet tad strauji kritās. Atmatu un papuvju sistēmas tīrumos tā bija līdzīga citās valstīs tolaik esošai labības ražai, ap 6—9 centneru no hektāra.

Taču jāatzīmē, ka lauksaimniecību, sākot ar XII—XIII gadsimtu, negatīvi ietekmēja “mazais leduslaikmets”, kas iestājās visā Ziemeļaustrumu Eiropā un ilga līdz pat XIX gs. sākumam. Sevišķi postoši sali bija 1600.gadā un ap XVII/XVIII gadsimta miju, kad bija nepieredzēti aukstas ziemas un plosījās bads un sērgas. Reizē ar temperatūras krišanos palielinājās nokrišņu daudzums un pastiprinājās augsnes pārpurvošanās procesi. Izmainījās arī augu valsts — samazinājās īves, efejas, skābarži, ozoli, liepas, vīksnas un lazdas; to vietā nāca bērzi, egles un priedes. Tīrumos par valdošiem kļuva kultūraugi, kuriem bija mazākas prasības pēc siltuma un kuri spēja pārciest nelielas salnas — auzas, vasaras kvieši, mieži, lini, kāposti; audzēja arī ziemas rudzus maizei, bet tie bieži izsala un tad iestājās bads.

Aukstums pavirzīja kultūraugu izplatības robežu atpakaļ uz dienvidiem. Bieži nevarēja savākt arī lopbarību, un lopu skaits samazinājās.

Badu un postu palielināja arī biežie kari un cietsirdība, kas līdz ar aukstuma uzplūdiem pieņēmās spēkā. Kari, laupīšanas un spīdzināšanas kļuva parasta parādība. Ir jābrīnās, kā latvieši šos kara, barga sala, mēra un bada gadus tomēr spēja pārdzīvot. Šīs dabas apstākļu dēļ radušās grūtības vēl pastiprināja vietējo iedzīvotāju krasa sociālā stāvokļa pasliktināšanās — Senlivonijas jeb Māras valstī latvieši un igauņi tika pakāpeniski atstumti no varas, arī no vietējo pašvaldības jautājumu risināšanas. Ja saskaņā ar sākotnējiem pakļaušanās līgumiem zemnieki saglabāja zemi īpašumtiesiskā lietošanā ar tiesībām nodot to mantojumā un arī viņu pildāmo klaušu un maksājamo nodokļu un nodevu apjoms bija neliels, tad pakāpeniski, it sevišķi pēc visas Senlivonijas pakļaušanas, to tiesiskais un līdz ar to arī materiālais stāvoklis arvien vairāk pasliktinājās. Šī zemnieku tiesību pakāpeniskā zaudēšana un bruņinieku varas pieaugums sākās Ziemeļigaunijā, tā sauktajā Dānijas hercogistē, kuru XIII gadsimtā izveidoja Dānija ar savu vareno vācu vasaļu palīdzību un kurā jau dāņu laikā visa vara tika nodota šiem vasaļiem. Arī pēc tam, kad Vācu ordenis nopirka Dānijas hercogisti, še bijušās lielo vasaļu priekšrocības un privilēģijas saglabājās, pamazām palielinājās un tika attiecinātas arī uz citiem novadiem.

Biežie kari un mazā leduslaikmeta izsauktās neražas noveda zemniekus nabadzībā, tie laikus nevarēja samaksāt nodevas un nodokļus, iegrima parādos. Stāvokli pasliktināja arī tas, ka XIV—XV gadsimtā bruņinieki veidoja savas muižu saimniecības, kuru apstrādāšana tika uzlikta zemniekiem, palielinot klaušu darbus. Zemnieki mēģināja glābties bēgot — labāku kungu meklējot. Lai pret to cīnītos, sākumā zemniekus piesaistīja zemei — radās novadu būšana ( Schollenpflichtigkeit ), no kuras pēc tam izveidojās dzimtbūšana ar ļoti plašām dzimtkunga tiesībām pār dzimtcilvēku ( Leibeigenschaft ).

Tilta zemes laikmets

Zemniecības un zemkopības kultūras stāvoklis krasi pasliktinājās t.s. “tilta zemes” ( Brueckenland ) periodā pēc Senlivonijas sabrukuma. Livonijas kara laikā un tam beidzoties atsevišķas Senlivonijas daļas nokļuva dažādu valstu valdīšanā — Kurzeme un Zemgale kļuva par hercogisti Polijas valsts sastāvā, Ziemeļigaunija — par Zviedrijas provinci, bet Latgale un Vidzeme (uz kuru vēlāk attiecināja Livonijas vārdu) nonāca Lietuvas un Polijas apvienotās valsts sastāvā. Sīkāk neapskatot politisko stāvokli, atzīmēsim, ka dzimtbūšanas izveidošanos sekmēja Sigismunda Augusta privilēģijas, kuras Lietuvas—Polijas dižkunigaitis un karalis esot devis Livonijas dižciltīgiem Viļņā 1560. gadā un kurās bruņinieki ieguva gandrīz pilnīgu rīcības brīvību pār bijušajām lēņu muižām.

Sīkāk neiztirzājot šo laikmetu, atzīmēsim, ka tilta zemes laikā Senlivonijas zemes nepārtraukti mīdīja svešu valstu un algotņu karapulki, kas laupīja un postīja zemi. Kopš Livonijas kara sākuma 163 gadu laikā še plosījās šādi lieli kari:

* Livonijas karš 1558.—1582.g.,

* Poļu–zviedru karš 1600.—1629.g.,

* Mazais ziemeļu karš 1654.—1660/61.g.,

* Ziemeļu karš 1700.—1721.g.,

tātad kopā 81 gadu. Rezultātā zeme kļuva pustukša no cilvēkiem, zemnieki slēpās mežos, no kuriem atgriezās sētās kopt zemi starplaikos, kad svešie karapūļi aizgāja, muižas tika nodedzinātas un pašu cilvēku attiecības kļuva brutālas. Tomēr zeme bija jāapstrādā, lai nenomirtu badā, un valdīja, kā iepriekš, viena otrai līdzās līdumu, atmatu, trīslauku un divlauku sistēma.

Kā atsevišķa īslaicīga epizode jāatzīmē Kurzemes un Zemgales hercoga mēģinājums šai laikā ar neitralitātes politikas palīdzību noturēties ārpus lielvalstu konfliktiem, nodrošinot zemes saimniecisko un politisko neatkarību. Taču viņa valsts tam izrādījās par mazu, un valsts iedzīvotāju iekšējā sašķeltība nedeva iespēju iecerētās politikas realizācijai.

Latvijas iekļaušana austrumu lieltelpā

Pēc Ziemeļu kara Livonija (jeb Lielvidzeme), tāpat kā Ziemeļigaunija, nokļuva Krievijas ķeizarvalsts sastāvā. Ievērojot politiskā stāvokļa sarežģītību, formāli tas notika, Krievijai nopērkot šīs provinces no Zviedrijas. Bez tam jāievēro vietējās vācu muižniecības lielās spējas un diplomātija, kas prata izmantot pasaules politikas pretrunas, lai 1710.gadā, noslēdzot ar cara karaspēka virspavēlnieku grāfu Šeremetjevu kapitulācijas līgumu, iegūtu un t.s. “akorda punktos” nostiprinātu savas privilēģijas un iegūtu Livonijai ļoti plašu pašpārvaldi — autonomiju. Šīs privilēģijas, kāpjot tronī, no jauna apstiprināja visi Krievijas impērijas valdnieki.

Līdz ar to Livonijā (Vidzemē un Igaunijā), bet vēlāk, pēc Polijas dalīšanas, arī jaunpievienotajās Kurzemē—Zemgalē un daļēji arī Latgalē, saglabājās ļoti īpatnējs stāvoklis: Livonija juridiski bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, bet praktiski ar radniecības, izglītības un kultūras saitēm cieši saistīta ar Prūsiju un arī pārējo Vāciju. Kurzemes, Zemgales un Vidzemes muižniecība mācījās Prūsijas skolās, pēc tam daudzi dienēja Prūsijas armijā un, atgriežoties dzimtenē, praksē lietoja to, ko bija iemācījušies Vācijā vai citās rietumu zemēs. Latgales muižniecība savukārt bija cieši saistīta ar Viļņu un Varšavu. Līdz ar to Livonijā zemnieku tiesībās pielīdzināja krievu zemniekam, bet muižās ieviesa Rietumeiropas saimniecisko sistēmu, kura no muižām izplatījās arī zemnieku sētās. Arī zemniecības likumdošana še bija īpatnēja, citāda nekā pārējās Krievzemes guberņās — še ātrāk atcēla dzimtbūšanu, pārgāja uz naudas nomu klaušu darbu vietā un ar XIX gs. vidu sāka pārdot zemniekiem zemi privātīpašumā. Muižas jau XIXgs. sākumā pārgāja uz tirgus saimniecību. Plaši izplatījās vācu agrārzinātnieku atziņas, augsekas, jaunie lauksaimniecības kultūraugi (āboliņš, kartupeļi, lopbarības saknes), jaunas, pilnveidotas mašīnas zemes apstrādē un kultūraugu audzēšanā.

Varam teikt, ka Latvijas un Igaunijas teritorijā izveidojās divdabīgs stāvoklis — no vienas puses, formāla piederība Austrumu lieltelpai ar tās iespēju plašu izmantošanu, no otras puses, ciešas garīgas, ideoloģiskas un kultūras saites ar rietumiem, apgaismības un liberālo ideju ieplūde no rietumiem un to pakāpeniska realizēšana dzīvē.

Brīvības atgūšana un rietumu orientācija

XX gadsimtā Latvijas zeme un tauta pārdzīvoja grandiozas izmaiņas. Pasaules kara rezultātā pilnīgi vai daļēji sabruka bijušās lielās impērijas — Vācijas, Austroungārijas un Krievijas ķeizaristes, arī Anglija un Francija zaudēja daudzas kolonijas un izplatījās tautu pašnoteikšanās princips. Tā ietvaros arī Latvijai radās iespēja atjaunot savu valstisko neatkarību, kas ar lielu entuziasmu un pašaizliedzību tika realizēts. Līdzās radās arī citas jaunas, neatkarīgas valstis — Somija, Igaunija, Lietuva, Polija, Rumānija. Krievijas ķeizarvalsts lielākajā daļā nodibinājās padomju iekārta, kas šeit izveidoja īpatnēju, centralizēti plānotu un vadītu saimniecības sistēmu ar pilnīgu ražošanas līdzekļu pārņemšanu valsts īpašumā. Rietumos pēc kara pastiprinājās liberālisms, taču valsts kontroles trūkuma un atsevišķu kapitālistu spekulācijas, neierobežotās iedzīvošanās kāres un egoisma dēļ saimnieciskā dzīve pārdzīvoja ļoti dziļo, visaptverošo 1929.—1933.gada pasaules saimniecisko krīzi, kas izraisīja plašu aprindu bezdarbu, nabadzību, morālo pagrimumu un rezultātā — autarķijas režīmu rašanos un nostiprināšanos daudzās valstīs — Itālijā, Vācijā, Polijā, Rumānijā, Ungārijā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā. Protams, šie režīmi katrā valstī bija īpatnēji un atšķirīgi, bet vienota bija senā, savā laikā vācu tautsaimnieka Fr.Lista izstrādātā teorija par nacionālo tautsaimniecību, kas balstās uz tautas produktīviem spēkiem un ražošanu, uz ideju nodrošināt visiem tautas locekļiem, valsts iedzīvotājiem labklājību un uzplaukumu.

Latvija, tāpat kā lielākā daļa pārējo jauno valstu, veidoja “bufera zonu” starp padomju vadīto austrumu lieltelpu un rietumiem, kas bija sašķēlušies pilnīgā ekonomiskā liberālisma un organiskā plānveida saimniecības valstīs. Latvija kā bufera zonas valsts par katru cenu tiecās uz rietumiem, orientējoties galvenokārt uz Angliju un neievērojot, ka tā ne solīja, ne spēja Latvijai reāli palīdzēt. Šī cenšanās par katru cenu orientēties uz Angliju, pakļauties tai un vispār rietumnieciskai orientācijai kļuva Latvijai liktenīga. Netika izmantotas visas iespējas apvienoties ar Igauniju un Lietuvu ciešākā savienībā vai veidot plašāku Baltijas antanti. Daļēji, pat stipri, to traucēja Lietuvas un Polijas konflikts Viļņas pilsētas un apgabala dēļ, kā arī Igaunijas nosliece orientēties uz Somiju un Vāciju. Tamdēļ arī spēcīga Baltijas valstu savienība netika radīta, kas noveda pie šo valstu sabrukuma.

Latvijas Republikas rašanās un nostiprināšanās brīvības cīņu periodā notika zem visus vienojošas idejas — “zeme un brīvība”. Tā ietvēra latviešu vairākuma ilgas — atgūt sen atpakaļ zaudēto brīvību un reizē arī zemi kā brīvības garantu. Šo mērķi pagaidu valdība sāka realizēt nekavējoties, vēl pirms agrārās reformas pieņemšanas, nodibinot Valsts zemes fondu. Pēc visas Latvijas atbrīvošanas Satversmes sapulce 1910. gada 16.septembrī pieņēma likumu par agrārās reformas I daļu — par Valsts zemes fonda nodibināšanu, kam sekoja likumi par Zemes fonda izlietošanu un agrārās iekārtas nostiprināšanu. Pirms tam veiktajā diskusijā nosprauda galvenos agrārās reformas principus:

* Latvijā paliek spēkā privātais īpašums uz zemi;

* Agrārās iekārtas pamats ir mazgruntniecība; no valsts zemes fonda jaunsaimniecību veidošanai piešķiramai zemes platībai jāatbilst divzirgu ģimenes saimniecības modelim, nepārsniedzot 60 pūrvietas (22 ha) platību;

* zemi no valsts zemes fonda ir tiesības saņemt Latvijas pilsoņiem, ja tie apņemas apstrādāt zemi;

* bijušajiem lielgruntniekiem ir tiesības paturēt neatsavināmo daļu līdz 270 pūrvietām (100 ha);

* lai aizkavētu zemes koncentrēšanos nākotnē un sociālā netaisnīguma veidošanos laukos, turpmāk ierobežojama vienās rokās nododamās zemes platība ar 50 ha.

Līdz ar to Latvija tika pārvērsta par galvenokārt ģimenes tipa saimniecību zemi ar valdošo zemes platību no 10 līdz 30 ha.

Pēc agrārās reformas sākās plaša kara postījumu likvidācija, jauno saimniecību izbūve un nostiprināšana, ražošanas specializācija un attīstīšana. Tas viss tika veikts ar lielu entuziasmu un piepūli, jo sākuma periodā jaunajām saimniecībām trūka kapitāla un inventāra un valdošais bija zirgu un roku darbs. Taču saimniekošana attīstījās sekmīgi, sevišķi sākot ar 30.gadiem, kad valdība atteicās no neierobežotā liberālisma idejām, uzņēmās atbildību par tautas saimniecību un iedzīvotāju labklājību. Ar 1934.gadu Latvijā, tāpat kā vairumā Eiropas valstu, sāka realizēt organiskās plānveida saimniekošanas sistēmu, kas visumā atbilst tagadējiem sociālā tirgus saimniecības principiem.

Latvijas lauksaimniecības principus 30.gados labi raksturo deputāta un pēc tam Ministru un Valsts prezidenta K.Ulmaņa tēze — zemi tiem, kas to apstrādā. Tika izveidota arī Lauksaimniecības kamera, kuras uzdevums bija lauksaimniecības kultūras un zinātnes pabalstīšana, darba ražīguma celšanas un darba procesu mehanizācijas veicināšana. Šos pasākumus pārtrauca padomju okupācija 1940.gadā.

Latvija padomju sistēmā

Pēc okupācijas 1940.gadā Latviju pasludināja par padomju republiku un iekļāva PSRS sastāvā. Līdz ar to izbeidzās uz rietumiem orientētais tirgus saimniecības periods un Latvijā ieviesa PSRS lieltelpā valdošos principus: nacionalizēja zemi un ražošanas līdzekļus, ieviesa centrāli plānotu un vadītu saimniekošanas sistēmu ar visaptverošu valsts un partijas aparāta pārvaldošo un kontrolējošo darbību. Reizē notika paātrināta tautas saimniecības pārveidošana atbilstoši PSRS tirgus vajadzībām.

Padomju periods ir iedalāms vairākos posmos. Pirmajā posmā, līdz 1953. gadam, bija neierobežota komunistiskās partijas un tās ģenerālsekretāra J.Staļina diktatūra, kas realizējās plašu represiju, cilvēku piespiedu izsūtīšanas un ieslodzīšanas darba nometnēs veidā, un rūpniecības izteiktā dominēšanā pār lauksaimniecību. Otrais bija poststaļinisma pārmaiņu un reformu meklējumu periods 1954.—1960.gadā, kad sāka apzināt J.Staļina despotiskās kļūdas un despotisko rīcību un, sākumā nedroši, meklēt jaunus ceļus. Trešais bija jaunās agrārās politikas periods 1965.—1989.gadā, kad pakāpeniski atzina lauksaimniecības un lauku nozīmi, centās daļēji labot iepriekš pieļautās kļūdas, ieviest kolhozu pārvaldē daļēju demokrātismu, atbalstīja agrāro zinātni, darba ražīguma celšanu un veica (pēc Eiropas Kopienas principiem) daļēju cenu atbalsta politiku par labu ražotājiem.

Taču vienlaikus mēģināja saglabāt stipru centrālo vadību, kas izslēdza personīgās iniciatīvas attīstību. Latviju smagi skāra arī PSRS vadības realizētā kolonizācijas politika, radot še daudzus ļoti lielus vissavienības nozīmes uzņēmumus un iepludinot tiem darbaspēku no Krievijas, Baltkrievijas un citām padomju republikām.

Tas radīja vietējos iedzīvotājos neapmierinātību, palielināja nacionālās pretešķības, kavēja tautas saimniecības attīstību un radīja lielus draudus latviešu tautas turpmākai pastāvēšanai.

Pašreizējais periods

80.gadu vidū komunistiskās partijas un PSRS valsts vadībai, tāpat kā zinātniekiem un daļēji arī citiem pilsoņiem, kļuva redzams, ka padomju valsts saimnieciski un arī garīgi, zinātnes un tehnikas jomā pārmērīgās centralizācijas un privātās iniciatīvas apspiešanas dēļ nav spējīga iet uz priekšu tik strauji kā rietumu vadošās valstis un atpaliek no tām ne vien kulturāli, bet arī saimnieciski. Kad 1985. gadā par PSKP ģenerālsekretāru ievēlēja M.Gorbačovu, viņš, apvienojis ap sevi jaunās paaudzes funkcionārus, sāka būtisku valsts un saimniecisko reformu politiku, deklarēdams principu “pārbūve–atklātība–iniciatīva”. Ar to tika izvērsta valsts atjaunošanas programma, kurā uzsvars bija likts uz lielāku atklātību partijas un valsts visās darbības sfērās, uz lielāku personīgo iniciatīvu un saimnieciskās dzīves pārkārtošanu, uzņemot tajā dažus tirgus ekonomikas elementus.

Neiztirzājot sīkāk M.Gorbačova politiku, norādīsim tikai, ka tā noveda pie plašākām pārmaiņām nekā varbūt sākumā tika iecerēts. Sākās vispārēja vērtību pārvērtēšana, strauji visur priekšplānā izvirzījās nacionālais jautājums. Daudzas padomju tautas sāka sevi apzināties, un priekšgalā bija tieši baltieši — igauņi, lietuvieši un latvieši. Dibinājās tautas frontes, no PSRS atraisījās Varšavas līguma valstis. Radās labvēlīgi apstākļi, lai Latvijas PSR Augstākā Padome varētu pasludināt 1990.gada 4.maijā Latvijas valstisko neatkarību un vēlāk, izmantojot PSRS krīzi, 1991.gada 20.augustā Latvijas Republikas pilnīgu neatkarību. 23.augustā to atzina Krievija tās prezidenta B.Jeļcina personā un pēc tam strauji daudzas citas valstis. Latvija bija pilnībā atguvusi suverenitāti, un bija jāsākas valsts jaunuzbūvei.

Ārkārtīgi lielās pārmaiņas daudziem Latvijas iedzīvotājiem bija nākušas negaidīti un sākumā bija grūti aptveramas. Komunistiskā ideoloģija bija sabrukusi, mezdama ēnu uz visu, ko raksturoja ar vārdiem “sociāls” un “valstisks”. Daudzu sirdīs bija radies tukšums. Noraidot tautas vairuma ienīsto, galēji izkropļoto sociālisma formu komunismu, daudzi sāka sludināt otru galējību — pirmatnējo jeb vulgāro liberālismu, izvirzīdami lozungu: “Komunisma pretstats ir liberālisms; kas nav komunists, tam jābūt liberālim.” Ar to tika noliegtas visas tās daudzās demokrātijas formas, kas atradās starp komunismu un pirmatnējo liberālismu. Traģiskākais bija tas, ka politisko spēku priekšgalā izvirzījās galējā liberālisma piekritēji, kas sāka realizēt “šoka politiku” — cilvēku iegrūšanu ārkārtējā stāvoklī, lai viņu piespiestu sabrukt vai ar lielu enerģijas sakopojumu izdzīvot par katru cenu, arī uz līdzpilsoņu rēķina.

Sabrūkot PSRS, tika izjaukts arī bijušais austrumu tirgus, atmira bijušās tirgus attiecības. Tāpēc visās postkomunisma valstīs notika saimniecības pārkārtošanās lejupejošā cikla un pat krīzes apstākļos. Latvijā sabrukumu padarīja dziļāku valdošo aprindu nihilistiskā attieksme pret valsti, atteikšanās veikt normālas valdības funkcijas — valsts un tās saimnieciskās dzīves regulēšanu, valsts mantas (uzņēmumu) pārvaldīšanu un rekonstrukciju, noziedzības apkarošanu. Tas padziļināja krīzi valstī. Sevišķi cieta zemniecība, jo valdošās ultraliberālās aprindas noliedza lauksaimniecības vajadzību un izvirzīja tēzi, ka ir pat vēlams, lai saglabātos tikai ap 20% no esošām zemnieku saimniecībām, pārējām mierīgi prasot izputēšanu.

Šai laikā arī izvirzījās un aktīvi tika propagandēta tēze par Latvijas atpalicību, par nepieciešamību “ieiet Eiropā”, “strādāt civilizēti kā Eiropā”. Izvirzījās jautājums par iekļaušanos Eiropas Savienībā par katru cenu, bez noteikumiem un bez iepriekšējas sagatavošanās.

Virzība uz Eiropas Savienību

Eiropas Savienības ideja radās un izveidojās pēckara Eiropā, kad bija jāizšķir jautājums par nākotni — vai turpmāk dzīvot noslēgti, savstarpēji naidīgās attiecībās kā līdz šim, gatavojoties revanšam, jeb aizmirst bijušo un veidot jaunas attiecības savstarpējai sadarbībai un kopējam labumam. Vadību šai virzienā uzņēmās abu līdz šim lielāko ienaidnieku franču un vācu vadītāji, sākot realizēt politiku “soli pa solim”. 1951.gadā nodibināja franču un vācu lielrūpnieku Eiropas Ogļu un tērauda apvienību — Montānūniju, un tai pašā gadā Eiratomu — Eiropas Atoma savienību. 1957.gadā Romā parakstīja līgumu par Eiropas ekonomisko savienību un tā paša gada 25.martā par Eiropas Kopienas izveidošanu. Šo līgumu parakstīja 6 valstis: Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija (VFR). Ar to tika izveidots Eiropas kopējais tirgus — lieltelpa, kas aptuveni līdzinājās senās Vācu Romas ķeizarvalsts lieltelpai. Eiropas Kopienu veidoja neatkarīgas valstis, kas apvienojās kopīgu labumu ieguvei, tikai daļēji atsakoties no savas suverenitātes. 1958.gadā EK pieņēma Kopīgo lauksaimniecības politiku, sniedzot vispusīgu atbalstu valsts tiešo maksājumu un cenu atbalsta veidā saviem lauksaimniekiem. Vēlāk EK pievienojās arī citas valstis — Lielbritānija, Īrija un Dānija, pēc tam Grieķija, Spānija, Portugāle un citas. Pašlaik Eiropas Kopiena ir pārtapusi par Eiropas Savienību ar 15 dalībvalstīm. Tās saskaņo savu saimniecību, izprotot tirgus liberalizāciju kā personu tiesības brīvi darboties, brīvi pārvietoties un brīvi ieguldīt savu kapitālu ES robežās, pie tam uz ārieni šī lieltelpa ir stingri noslēgta un iekšienē saimniecība tiek kopēji plānota un virzīta, izmantojot ES kopējā budžeta līdzekļus. Brīvība tiek izprasta kā darbība likumu un norādījumu robežās, nevis kā visatļautība un anarhija.

ES saimniecība, tai skaitā arī lauksaimniecība, pēdējo vairāk nekā 30 gadu ilgajā periodā, pateicoties diezgan stingrai, it sevišķi lauksaimniecības, plānošanai un kārtošanai Kopējās lauksaimniecības politikas (CAP) ietvaros, ir stipri attīstījusies un nostiprinājusies finansiāli un tehnoloģiski, ražošanas apjomi ir ļoti auguši. ES kopējie lauksaimniecības produkcijas apjomi pārsniedz tās iekšējā koptirgus pieprasījumu, un ir izveidojušies lieli krājumi, kuru realizācija uz ārieni iespējama tikai ar valsts atbalstu — eksporta subvencijām. Pret to, kā arī pret līdzšinējo CAP politiku, it sevišķi cenu atbalstu, protestē topošā Pasaules tirdzniecības organizācija (GATT/WTO). Sakarā ar to ES Ministru padome 1992.gada 21.maijā pieņēma politisku lēmumu pāriet uz jaunu kopējo lauksaimniecības politiku, atsakoties pakāpeniski no cenu atbalsta un pārejot uz ražošanu ierobežojošo pasākumu finansēšanu un tiešiem maksājumiem fermeriem, ja tie samazina sējumu platības un lopu skaitu, kā arī minerālmēslu un ķimikāliju lietošanu.

Politiski ES kopš 1989.gada pastiprina savu politiku ar Centrāleiropas valstīm (Bulgāriju, Čehiju, Poliju, Rumāniju, Slovākiju un Ungāriju) un Austrumeiropas valstīm (Igauniju, Latviju un Lietuvu) un ir izteikusi vēlēšanos paplašināties uz austrumiem. Kopš tā laika ES komisija intensīvi strādā, lai noskaidrotu iespējamās problēmas, kas radīsies ar šādu jūtamu paplašināšanos, un to, kā tas ietekmēs CAP. Izvirzās doma, ka CAP principi uzreiz netiks attiecināti uz Centrālās un Austrumeiropas valstīm finansu līdzekļu ierobežotības dēļ. Sevišķi nobažījušās ir Spānija, Portugāle un Grieķija, kas uzskata, ka paplašināšanās austrumu virzienā var samazināt ES palīdzību tām.

Visas ES dalībvalstis uzskata, ka, pievienojoties 9 Centrālās un Austrumeiropas valstīm, kurās ir liels agrārais sektors, pastiprināsies graudu, piena un gaļas pārprodukcija Savienībā. Līdz ar to ES ļoti aktuāli ir izstrādāt jaunu kopējo lauksaimniecības politiku, kas būtu pieņemama visām dalībvalstīm un arī praktiski realizējama.

Latvijas attiecības ar ES veidojas saskaņā ar valdības politisko lēmumu iekļauties Rietumeiropas koptelpā, Eiropas koptirgū un arī Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācijā. Šis lēmums, kā jau teikts, ir galvenokārt politisks un mazāk saimnieciskas dabas un uzsver Latvijas orientāciju uz rietumiem un palīdzības meklēšanu pret iespējamiem draudiem no austrumiem. Šai virzienā arī notiek aktīva darbība:

* 1992.g.1.janvārī ES iesaistīja Latviju “Vispārējo priekšrocību shēmā”;

* 1993.g. 2.februārī stājās spēkā līgums starp ES un Latviju par lielākās labvēlības nācijas statusa piešķiršanu;

* 1995.g. 1.janvārī stājās spēkā ES un Latvijas brīvās tirdzniecības līgums, kas paredzēja lielākās labvēlības tarifus savstarpējā tirdzniecībā, noteica priekšrocību kvotu apmērus, pakāpenisku tirdzniecības paplašināšanu;

* 1995.g. 12.jūnijā parakstīja Eiropas vienošanos — asociācijas līgumu starp ES un Latviju (arī Igauniju un Lietuvu), kas noformēja Latviju kā oficiālu kandidātvalsti uz iekļaušanos ES un nodrošināja trim Baltijas valstīm iespējas piedalīties ES turpmākās stratēģijas izstrādē.

Baltijas valstu parakstītajā Eiropas vienošanās aktā tika noteikts arī pārejas periods līdz 1999.gada 31.decembrim, kurā Latvijai jāveic pasākumi, lai iesaistītos ES.

ES paplašināšanas iekšējās problēmas

1995.gadā ES ir 15 dalībvalstis, un pieteikumus par vēlēšanos iestāties ir iesniegušas vēl 3 Baltijas un 6 Centrāleiropas valstis. Šo valstu uzņemšana un ar to saistītās problēmas pašreiz tiek plaši diskutētas ES dalībvalstīs, jo tās pašas pārdzīvo lielas pārvērtības sakarā ar 1992.gadā pieņemto Kopējās agrārās politikas (CAP) reformu un neskaidrībām par nākotnē sagaidāmo.

Sakarā ar CAP reformu ES dalībvalstīs notiek:

* valsts budžeta piemaksu samazināšana cenu atbalstam, tuvinot tās pasaules cenu līmenim;

* apstrādājamās zemes platību samazināšana, tāpat sējumu platību un lopu skaita samazināšana;

* ekstensīvu, vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanas stimulēšana un ražošanas apjomu sašaurināšana augkopībā un lopkopībā.

Taču šīs pārmaiņas nenozīmē atteikšanos no lauksaimniecības atbalstīšanas no valsts puses, tikai bijušās sistēmas pārkārtošanu no cenu atbalsta uz tiešiem un netiešiem maksājumiem zemniekiem, plašāk lietojot reģionālo un struktūrpolitikas finansēšanas sistēmu.

ES lauksaimnieki jaunajai CAP strauji pielāgojas, orientējot lauksaimniecisko ražošanu uz ekstensīvākiem paņēmieniem, mazāk pielietojot minerālmēslus (sevišķi slāpekļa mēslus) un augu aizsardzības līdzekļus, samazinot aramzemes un sējumu platības, lopu skaitu un lauksaimniecības mašīnu iepirkumu, apmežojot daļu lauksaimniecības zemes.

Iekļaujot ES līdzās esošajām 15 dalībvalstīm vēl 9 jaunas, visas problēmas saasināsies šādu iemeslu dēļ.

1. Stipri palielināsies ES lauksaimniecības uzņēmumu skaits un līdzšinējās zemju platības, ražošanas apjomi. Tā kā kopējai zemes platībai un ražošanas apjomiem ir jāsašaurinās, tad šis apstāklis saasinās konkurenci ES iekšienē.

2. Centrālās un Austrumeiropas valstīs (CEEC) tautas saimniecība, t.sk. arī lauksaimniecības ražošana, ir mazāk attīstīta nekā pašreizējās ES dalībvalstīs, ar zemāku ražošanas tehnoloģisko līmeni, darba ražīgumu, ar lielāku dzīvā darba izlietojumu uz produkcijas vienību, ar zemāku darba apmaksu. Tām ir visas iespējas palielināt ražošanas apmērus. Plaša šo valstu iesaistīšana ES var palielināt lauksaimniecībai izmaksātās atbalsta (subvenciju) summas par 22—37 miljardiem ECU gadā. Pat pārejas periodā asociētām zemēm no ES budžeta izmaksājamās summas var sasniegt 7—8 mljrd. ECU gadā. Tas stipri apgrūtinās ES budžetu un var pasliktināt esošo dalībvalstu finansiālo stāvokli.

3. Kopējā atbalsta pasākumu sistēmas realizēšana visā paplašinātajā ES (15 esošās + 9 asociētās valstis) var radīt ES finansiālas grūtības, izsaukt atbalsta pasākumu samazināšanu un radīt spriedzi starp pašreizējām dalībvalstīm un asociētajām valstīm. Ievērojot šo apstākli, pašreiz tiek izvirzīti un apspriesti atšķirīgi priekšlikumi:

* visas 24 dalībvalstis ir ar vienādu statusu;

* esošās dalībvalstis saglabā esošo, bet 9 asociētām valstīm rada speciālu statusu, kas raksturojas ar zemāku cenu līmeni, mazāku atbalstu no ES budžeta. Līdz ar to 9 jaunās jeb pārejas valstis nevarēs baudīt tos labumus, ko dod ES, un jutīsies pieviltas.

* rīkoties diferencēti pie asociēto valstu uzņemšanas ES, dažas no tām (piem., Bulgārijai, Rumānijai, Slovākijai) uzņemšanu “atbīdot” tālākā nākotnē, piemēram, 2010.—2015.gadā. Taču tas neatrisina problēmas, tikai atbīda tās uz vēlāku laiku.

Katrā gadījumā daudzi ES valstvīri un politiķi aizstāv ideju nesteigties ar asociēto valstu uzņemšanu un izvirzīt pie tās stingrākas prasības, proti:

* sakārtot savu likumdošanu atbilstoši ES esošajai;

* sakārtot tautas saimniecību un nokārtot tirgu;

* prasīt, lai asociētās valstis jau tagad veic visus pārejas pasākumus, kas dos iespēju tām nākotnē izdevīgā brīdī integrēties ES.

ES pašreiz ir krustcelēs, pa kuru ceļu iet. Tā ir izveidojusi komisiju, kam jādod atbilde uz neskaidriem jautājumiem, izvērtējot asociēto valstu sasniegumus un iesniedzot galīgo ziņojumu 1997.gadā. Tai jāatrod labākais veids, kā īstenot pieņemto lēmumu — ES paplašināšanos Centrālā un Austrumeiropā.

Latvijai priekšā stāvošās problēmas

Līdzšinējā prakse rāda, ka, iestājoties ES, jaunajām jeb t.s. pārejas valstīm būtiski jāmaina vai jāveido no jauna sava agrārā un reģionālā politika.

Tas saistās ar prasībām, kuras ES izvirza pret jaunajām dalībvalstu kandidātēm un kuru svarīgākie punkti ir šādi:

* lai tiktu nodrošināts valsts politiskais un saimnieciskais stāvoklis;

* nodrošināta stabila lauksaimniecība;

* lai konkrētas valsts uzņemšana ES neizsauktu risku, politiskus un saimnieciskus satricinājumus;

* konkrēti uz Baltijas valstīm — lai tās vispirms panāktu lielāku savstarpēju politisku un saimniecisku tuvināšanos vai savienību.

Latvijai šai ziņā ir ļoti daudz kas veicams. Vēl joprojām nav stabilas politiskas attiecības ar Krieviju nenokārtotā pilsonības, kā arī robežjautājuma (Abrenes novada) dēļ. Iekšienē iedzīvotāji ir sašķelti kā pēc nacionālās piederības, tā arī pēc materiālā stāvokļa, praktiski iznīcinot vidusšķiru un radot nelielu bagātnieku kārtu un plašu trūcīgo slāni. Nacionālā un sociālā spriedze rada Latvijas iekšēju vājumu, un valsts turpmākais liktenis būs atkarīgs no šo jautājumu atrisināšanas.

Ļoti smags stāvoklis izveidojās agrārajā sektorā. 1990.gada beigās pieņēma likumu par zemes reformu, ko sāka realizēt ar 1991.gadu. Agrārās reformas gaitā atjaunoja privātā īpašuma tiesības uz zemi un iesāka saimniecību restitūciju — to atpakaļatdošanu bijušajiem īpašniekiem, kam zeme bija nacionalizēta 1940.gada 22.jūlijā, vai to mantiniekiem; tika veikta arī zemes substitūcija, kompensācija, privatizācija, kā arī zināmu platību nodošana vietējām pārvaldes organizācijām — zemes municipalizācija. Sarežģījumi radās tur, kur uz bijušo īpašnieku zemēm starplaikā (1940.—1989.g.) bija uzceltas valsts, pašvaldību un privātpersonu ēkas un būves, ierīkoti ceļi, laukumi, ierīkotas meliorācijas sistēmas. Tas viss notika apstākļos, kad vēl nebija pieņemti likumi par zemes kadastru un zemes reģistrāciju, nebija nokārtota zemes nomas kārtība. Tāpēc arī zemes reformas īstenošana bija sarežģīts process, kas vēl nav noslēdzies. Līdz 1997.gadam ir izveidotas 94905 zemnieku un 156600 piemāju saimniecības, kopā 251505 saimniecības ar vidējo platību 13,8 ha. Pašreiz šīs saimniecības ir veidošanās stadijā, daudzām trūkst inventāra, lopu, nav ražošanas ēku, kā arī finansiālo līdzekļu.

Pārmaiņu periods sakrita arī ar strukturālām izmaiņām Latvijas agrārajā sektorā — saimniecisko sakaru gandrīz pilnīgu pārtraukšanu ar bijušām PSRS (tagad NVS) valstīm, tās tirgu zaudēšanu, enerģētiskās bāzes pārorientēšanu no austrumu uz rietumu tirgu. Stāvokli pasliktināja arī primitīvā liberālisma un “laisser—faire” principa pieņemšana par valsts saimnieciskās politikas pamatu, kas izpaudās:

* cenu “brīvlaišanā”, atceļot jebkādu cenu kontroli un ļaujot tām veidoties stihiski;

* līdz tam pastāvējušo lauksaimniecības produkcijas valsts atbalsta cenu sistēmas, kad valsts subsidēja lauksaimniecības produktu (graudu, piena, gaļas) iepirkumus, nosakot fiksētas šo produktu cenas, likvidācijā;

* robežu atvēršanā neierobežotam un nekontrolētam ārzemju preču importam.

Rezultātā Latviju pārpludināja ievestā, arī no ES dalībvalstīm lētā un izvedējvalstu subsidētā lauksaimniecības produkcija. Vietējie, tikko ražošanu uzsākušie zemnieki nespēja ar importēto produkciju konkurēt, nokļuva ļoti grūtā ekonomiskā stāvoklī, bija daudzos gadījumos spiesti pārtraukt ražot tirgum un pāriet uz naturālo saimniekošanu tikai sevis apgādei. Sekas bija lauksaimniecības ražošanas krasa samazināšanās: ja 1990. gadu pieņem par 100, tad 1995.gadā lauksaimniecības produkcijas indekss salīdzināmās cenās bija 49,2, bet lopkopības produkcijai pat 41,18 Stāvokli saasināja tas, ka 1995.g.vidū līdzās rūpniecības un lauksaimniecības ražošanas sabrukumam valstī sākās arī banku un finansu krīze un milzīgos apmēros pieauga budžeta deficīts.

Valsts ekonomiskā stāvokļa kraso pasliktināšanos grupa valstī pazīstamu ekonomistu (P.Guļāns, R.Karnīte, E. Grinovskis u.c.) saista ar valdības neprasmi paredzēt tautas saimniecības problēmu risinājumu ekonomiskās un sociālās sekas. Viņi norādīja, ka 1992.—1995.gadā vadības rīcības pamatā bija pārliecība, ka ar vienu lēcienu “šoka terapija” no sociālisma var ielēkt tirgus attiecību sistēmā un tirgus pats noregulēs visus ražošanas attīstības jautājumus. Paļaujoties uz tirgus attiecību visspēcību, valsts pārvaldes orgāni patvarīgi atbrīvoja sevi no atbildības par valsts uzņēmumu darbības nodrošināšanu. Rezultātā tie faktiski nokļuva bezsaimnieka stāvoklī, kas radīja labvēlīgu augsni valsts īpašuma izsaimniekošanai un ražošanas lejupslīdei (..). Tika kultivēta un joprojām nav pārvarēta nihilistiskā attieksme pret iepriekšējā periodā radīto tautsaimniecības potenciālu.

Valdību piekoptā vulgārā liberālisma politika noveda Latviju pie iekšējā tirgus sabrukuma un pārpludināšanas ar ārzemju importprecēm, nelegālo darbību pastiprināšanās, korupcijas izplatīšanās, valsts ārējo parādu augšanas, kas negatīvi iedarbojās uz Latvijas tautas saimniecību, kavēja investīcijas ražošanā un reizē tehnisko attīstību, neļaujot modernizēt ražošanas tehnoloģijas. Rezultātā lauksaimniecība un arī rūpniecība arvien vairāk atpaliek no ES valstu līmeņa. Ražošanas sakārtošana kļūst par obligātu priekšnoteikumu Latvijas pilnīgai iekļaušanai ES. Rodas pamatotas šaubas, vai tas būs iespējams līdz 1999. gadam.

Tirgus sakārtošana Latvijā nav iespējama bez valsts līdzdalības, un šai nolūkā ir jāizstrādā zinātnisks pamatojums un konkrētu pasākumu programmas. Jāveic atsevišķo nozaru attīstības iespēju izpēte, pielietojot “izmaksu—atdeves” analīzes metodi, un uz šo pētījumu pamata jāizstrādā lauksaimniecības attīstības stratēģija un programmas tās realizēšanai. Latvijā ir pietiekošs skaits ļoti kompetentu un kvalificētu zinātnieku un praktiķu, kas ir spējīgi šo darbu veikt. Pieredze rāda, ka ārzemju, it sevišķi ES valstu, pieredze ir izmantojama, bet tautsaimniecības, tai skaitā arī agrārās politikas un tās realizēšanas programmu izstrādei ir jābūt pašu zinātnieku vadībā, jo akla pakļaušanās ārvalstu ekspertu ieteikumiem ir Latviju novedusi pašreizējā krīzes situācijā.

Zināmas grūtības pareizas agrārās politikas izstrādāšanā Latvijai sagādā tas, ka ES kopš 1992.gada realizē agrāro reformu; ir izstrādāti jauni, no agrākajiem atšķirīgi Kopīgās agrāras politikas (CAP) principi, kas turklāt vēl nav galīgi un pēc ekspertu vērtējuma vēl var piedzīvot izmaiņas. Tas savukārt var radīt neskaidrības Latvijā veicamo pasākumu izstrādē.

Pašreizējie CAP pamatprincipi ietver apstrādājamo zemju platību un ražošanas apjomu samazināšanu, cenu atbalsta likvidēšanu un pāreju uz valsts tiešo un netiešo atbalstu lauksaimniekiem. Latvijai jābūt gatavai, iestājoties ES, šo noteikumu pildīt. Te rodas jautājums par bāzes līmeni. ES par to pieņēma 1985. gadā, kad ražošana bija augsti attīstīta un produkcijas apmēri stipri pārsniedza iekšējo pieprasījumu. Latvijā ražošanas apjomi 1995.gadā ir vairs tikai puse no 1985.—1990.g.apjomiem, un Latvija, kas vēsturiski vienmēr bija lauksaimniecības produktu izvedēja, ir nokļuvusi stāvoklī, kad vairs nesedz iekšējo pieprasījumu. Pieņemot 1994.—1995.gadu par izejas bāzi un pakļaujoties ES prasībām, sekas var būt tādas, ka Latvijas lauksaimniecība gandrīz pilnīgi likvidējas, lauki kļūst tukši no cilvēkiem un tajos ieplūst migranti no citām valstīm. Tamdēļ ir uzturams spēkā nosacījums, ka ražošanas daudzumu un kvotu aprēķini tiek veikti uz 1985.—1989.gadu bāzes.

Pārejas periodam bez tam ir jāilgst visu laiku līdz brīdim, kad Latvija pilnībā iekļaujas ES. Šī pārejas perioda laikā Latvijai ir jāvelta galvenā uzmanība veidam un līdzekļiem, kā jaunajā situācijā saglabāt Latvijas lauksaimniecību un lauku reģionu dzīvotspēju.

Pašreizējais ekonomiskais sabrukums saistās ar katastrofālu dzimstības samazināšanos, it sevišķi laukos. Daudzos pagastos iedzīvotāju skaits strauji krītas, nespēja nopelnīt uzturu mudina daudzus pamest laukus, zeme netiek apstrādāta un kļūst tukša. To veicina arī izglītības politikas komercializācija, lauku skolu likvidēšana. Lauku reģioni kļūst arvien tukšāki no cilvēkiem, it sevišķi Latgale — Latvijai draud tukšas telpas liktenis. Tas apdraud pašas valsts pastāvēšanu — jo telpa nekad un nekur nepaliek tukša, ja to neaizpilda paši, to dara citi; un ar iekļaušanos ES var gadīties, ka te ieplūdīs daudzi un dažādi ļaudis; ir laikus jāsper aizsardzības soļi.

Līdz ar to ļoti aktuāls kļūst jautājums par visu lauku reģionu atdzīvināšanu, par apstākļu radīšanu, lai cilvēki tur varētu dzīvot, mācīties un strādāt. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai ir jāaktivizē politika visu valsts reģionu attīstībai, iedzīvotāju dzīves apstākļu nodrošināšanai un iespējai iegūt izglītību. Valsts — tā ir visa Latvijas teritorija, ne tikai dažas lielas pilsētas. Ir jāmācās kaut vai no skandināviem, kas realizē plašu lauku reģionu atbalsta politiku.

Bez minētajām ir vēl viena ļoti svarīga, bet grūti realizējama problēma. Tā saistās ar Latvijas un abu tuvāko kaimiņvalstu nākotnes eksistences problēmu, ar Baltijas problēmu. Vēsture parāda, ka visu triju Baltijas valstu pastāvēšana iespējama tikai ciešā politiskā, saimnieciskā un militārā sadarbībā, tai trūkstot, ir daudzkārt sabrukusi un var sabrukt arī nākotnē — mūs saista likteņkopība, un tās neievērošana vienmēr ir beigusies traģiski. Arī Rietum- un Austrumeiropa mūs tver ne atsevišķi, bet kopā kā Baltiju. Tikai kopā mēs esam zināms reāls spēks, kas var eksistēt. Tamdēļ ir jāatsakās no sīkiem, nebūtiskiem strīdiem un ar politisku tālredzību jāveido Baltija — sākotnēji kā saimnieciska apvienība, tad kā konfederācija, lai beidzot nokļūtu līdz federācijai. Tas ir vienīgais pareizas mūsu nākotnes risinājums, un ES to uzlūko arī kā Baltijas telpas iekļaušanās priekšnosacījumu.

Aktuālākie Latvijā veicamie saimnieciskie pasākumi

Neatkarīgi no laika, kad Latvija var iekļauties kādā saimnieciskā lieltelpā, un pat neatkarīgi no šīs lieltelpas Latvijā aktuālākais pašreiz ir sakārtot savu saimniecību. Tas nav veicams bez valsts aktīvas līdzdalības, valsts aktīvas vadošās vietas. Tas nenozīmē atteikties no tirgus saimniecības principiem, no starptautiskās darba dalīšanas, no piedalīšanās lielajos pasaulē notiekošajos integrācijas procesos. Vienkārši ir jāapzinās, ka valsts ir radīta, lai likumīgi noteiktu un aizstāvētu tās ļaužu kopas intereses, kas to ir izveidojusi, vienalga, vai tā ir nacionāla vai nāciju valsts. Eiropas piemērs ir parādījis, ka plaukstošu saimniecību un sociālo samierināšanos var nodrošināt tikai t.s. sociāli orientēta tirgus ekonomika, kur visi valstī esošie iedzīvotāju slāņi saņem savu pienācīgo, mazāku vai lielāku daļu. Sevišķi svarīgi tas pašreiz ir Latvijā, jo še līdz ar politiskās neatkarības atjaunošanu, revolucionāriem pārkārtojumiem īpašumtiesībās, tautas saimniecības struktūras un organizatorisko formu pārveidošanā ir izveidojusies sevišķa situācija. Politiķiem un valdības vadītājiem ir jāatrod spēki uzņemties atbildību par valsts un tās iedzīvotāju turpmāko likteni.

Svarīgākā nozare Latvijā ir lauksaimniecība, kas ir lauku reģionu saimniecības pamats. Tā ir ne tikai nozīmīga tautas saimniecības nozare, bet pilda neaizstājamas ekoloģiskas funkcijas un nodrošina teritorijas apdzīvotību, tās aizpildīšanu ar savas valsts pilsoņiem. Līdz ar to jāsāk ar šīs sfēras sakārtošanu. Šai nolūkā kā nepieciešami priekšnosacījumi jāveic:

1. Tautas saimniecības attīstības virzienu un programmu, tai skaitā visu lauku apvidu un agrārās politikas koncepcijas un realizēšanas programmu izstrādāšana un pieņemšana.

2. Likuma par lauksaimniecību bezierunu izpilde, nodrošinot lauksaimniecības kā tautas dzīves pamata, zemniecības kā dzīvesveida un lauku apvidu attīstības priekšnosacījumus.

3. ES esošās lauksaimniecības un lauku reģionu valsts atbalsta sistēmas :

* izpēte un iedzīvotāju iepazīstināšana ar to;

* atbilstošu pasākumu izstrāde un ieviešana Latvijā;

* ražošanu un tirgu reglamentējošo tiesisko un normatīvo aktu izpēte, analoģisku likumu, lēmumu un normatīvu izstrāde Latvijai;

* produkcijas kvalitātes nodrošināšanas un kontroles sistēmas izpēte un analogas sistēmas izstrādāšana un ieviešana.

4. Ražošanas modernizācijas, jaunu tehnoloģiju izstrādāšanas un ieviešanas, augstražīgas tehnikas iegādes stimulēšana.

5. Lauksaimniecības zinātnes atbalstīšana, it sevišķi:

* augu un mājlopu selekcija, kultūraugu un mājdzīvnieku šķirnības paaugstināšana;

* ražošanas organizatorisko un strukturālo problēmu risināšana;

* ārzemju pieredzes izpēte un ieteikumu izstrāde mūsu apstākļiem derīgo pasākumu īstenošanai Latvijā;

* priekšlikumu izstrādāšana ražošanas, tirgus, kreditēšanas, zemes izmantošanas jautājumu kārtošanai atbilstoši starptautiski atzītām tiesiskām normām.

6. Lauku apvidu mazo un vidējo uzņēmumu veidošanas un darbības atbalsta programmas izstrāde, pieņemšana un finansēšana, lai veicinātu vietējo resursu (zemes, mežu, kūdras, enerģētikas u.c.) labāku izmantošanu un darba vietu radīšanu laukos.

7. Lauku reģionu skolu sistēmas saglabāšana un finansēšana, nodrošinot iespēju bērniem mācīties ne tikai pilsētās, bet arī laukos.

8. Valsts pārvaldes institūcijām, ražotājiem, patērētājiem un visiem ieinteresētajiem nepieciešamās informācijas sistēmas izstrādāšana un ieviešana.

Šie pasākumi ir jāveic ne tikai tamdēļ, lai Latvija spētu īsā laikā un kā pilnvērtīga dalībvalsts iekļautos ES, bet galvenokārt, lai tā vispār spētu vispusīgi attīstīties un pastāvēt kā neatkarīga valsts ne tikai šodien, bet arī nākotnē.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!