PĒC NOTIKUMA

Ir — ir tāda Latvijas zeme Sēlija!

Trešās Sēlijas sarunas, Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdē Jaunjelgavā 16. aprīlī

Aizvadītajā nedēļā neliela pilsētiņa Daugavas kreisajā krastā — Jaunjelgava — kļuva par svarīgu sarunu vietu. Notika Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēde. Vidusskolā bija pulcējušies viesi un Sēlijas novada ļaudis. Sarunu mērķis — noskaidrot sev un citiem, kas jādara, lai krāšņo pakalnu zeme atdzimtu jaunam uzplaukumam.

Aizsākot plašo referātu, LZA viceprezidents sēlietis Jānis Stradiņš sacīja: “Latvijas Zinātņu akadēmijas sēdi Jaunjelgavā rosinājuši trīs notikumi. Pirmais — atskats uz “Sēļu gadā” (kas notika 1995./1996.gadā) paveikto un Sēlijas kultūrvēstures iztirzājums vispār. Otrkārt, Jaunjelgavas pilsētas dibināšanas 350 gadi. Treškārt, Sēlijas novada reģionālā identitāte iecerētās administratīvi teritoriālās reformas skatījumā.”

Jaunjelgava jubileju svinēs vasaras vidū, taču sarunu ritējumā jau todien klātesošie uzzināja ļoti daudz. Tomēr gribas visas izbraukuma sēdē gūtās atziņas par pilsētu paglabāt līdz jubilejas reizei, jo pašu spraigāko interesi, dinamisku polemiku izraisīja pats pēdējais aspekts — Sēlijas novada reģionālā identitāte iecerētās administratīvi teritoriālās reformas skatījumā. Lai gan ir jāuzsver, ka ļoti vispusīgs bija lasījumu klāsts par Sēlijas kultūrvēstures tēmu, par novada izcilām personībām literatūrā, mākslā, vēsturē un citās jomās.

Zalvē dzimušais sēlietis dzejnieks Imants Auziņš novadu raksturojis šādiem vārdiem: “Sēlija — dabiskā savdabība ar šekspīriskām drāmām un traģēdijām!”

Sēlija ir pakalnu, mežu, ezeru un purvu zeme, kas, kā saka LZA viceprezidents Jānis Stradiņš, ilgu laiku bijusi atstāta novārtā: “Padomju režīma gados novada bagātās kultūrvēsturiskās un etnogrāfiskās tradīcijas tikpat kā netika pieminētas. To atdzīvināšana sākās tikai Trešās atmodas laikā, 1989.gadā, kad tika nodibināts Rīgas sēļu klubs, kad pamazām sāka veidoties vietējo latviešu pašapziņa, novada piederības izjūta. Spēcīgu ierosmi deva Latvijas Kultūras fonda 1995.gada maijā un jūnijā izsludinātā krāšņā un rosinošā “Sēļu nedēļa”, kas ar vietējo aktīvu līdzdalību pārtapa “Sēļu gadā”. 1995.gadā tapa Sēlijas asociācija.”

Tādi ir iepriekšējo gadu panākumi, kas rosinājuši pulcēties uz trešajām Sēlijas sarunām Jaunjelgavā. Otrās sarunas notika 1996.gada 25.maijā Viesītes sēļu namā.

Kas gan labāk var zināt Sēlijas problēmas, ikdienas vajadzības kā vietējo un rajonu pašvaldības. Tribīnē savu viedokli izklāstīja Aizkraukles rajona domes priekšsēdis Guntis Libeks: “Kādi varianti mums tika piedāvāti? Kad pie mums viesojās pašvaldību lietu valsts ministrs Ēriks Zunda, mēs ilgi diskutējām par deviņu dalījumu variantu. Tas man ir saprotams tīri loģiski. Variants “četri reģioni plus Rīga” man nav saprotams, neredzu, kādu labumu tas varētu dot iedzīvotājiem.”

Jēkabpils rajona domes priekšsēdis Jānis Lācis uzsvēra: “Reformai, tam visam jāsākas no apakšas, no katra cilvēka, no tās vietas, kur cilvēks dzīvo, no vistālākiem pierobežu pagastiem, ar izpratni un mērķi, ko tā dos veselības, infrastruktūras attīstībā, iedzīvotāju nodarbinātības, izglītības uzlabošanā. Diemžēl nekas tamlīdzīgs nav pie mums bijis. Vajadzētu ņemt vērā arī lokālpatriotismu, jo katrs cilvēks lepojas ar savu māju, ģimeni, ar savu pagastu, rajonu, novadu, valsti. Kas notiks, ja zudīs etniskā un vēsturiskā būtība? Neesmu reformas noliedzējs, bet tai ir jābūt mērķtiecīgai, saprātīgai, ekonomiski un kultūrvēsturiski pamatotai.”

Savus viedokļus pauda arī vairāki skolotāji. Viņu domas bija identiskas pašvaldību pārstāvju viedokļiem. Tikai viņu runās jo spilgti izpaudās rūpes par izglītības plokošām iespējām, par mazo skolu likteņiem un par jauno paaudzi, kas var palikt bez pienācīgām zināšanām, bez sagatavotības dzīvei un darbam. Arī Viesītes domes priekšsēdis Jānis Dimitrijevs ir nobažījies par lauksaimniecības skolām, kuras iecerēts nodot pašvaldību aprūpē: “Skolām ar ļoti spēcīgām tradīcijām vairs nav audzēkņu, jo laukos vairs nav transporta, ceļu satiksmes, autobusu reisi ir neregulāri, audzēkņu ģimenēm trūkst naudas grāmatu iegādei, trūkst daudz kā cita. Īstenojot reformu, jādomā par iedzīvotājiem. Ja mēs par to nedomājam, tad tai nav jēgas. Neviens neiebilst pret reformu, tikai ir jādara tā, lai viss būtu savās vietās un pēc dažiem gadiem mūs nenobadītu ar pirkstiem.”

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra padomniece, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore Aija Melluma uzsvēra, ka vislielākai aktivitātei jānāk no pašvaldībām. Ir jāveido dialogs. Esot arī viens otrs labs priekšlikums no atsevišķiem rajoniem. Iespējams, ka nākotnē būs arī Sēlijas nacionālais parks. Paredzēts šo ideju attīstīt tālāk.

Sevišķi asus pārmetumus reģionālās reformas veidotājiem izteica Daudzeses pamatskolas direktors Valdis Puida: “Man nav ko zaudēt, esmu tikai jaunatnes audzinātājs, tādēļ teikšu atklāti: ja šī reforma nesāksies no apakšas, tai nebūs nekādas jēgas. Aicinu šobrīd visus nepakļauties kā aunu baram aizmigušajai Saeimai, kas paceļ rokas, neiedziļinoties būtībā...”

Jaunjelgavas patriote Saeimas deputāte Ruta Marjaša, kas pirms tam bija nolasījusi visai lirisku referātu par pilsētu un savu triju paaudžu dzimtas dzīvi Jaunjelgavā, uzstājās otro reizi: “Lai tas, kas cilvēkiem izsāpējis un nāk no sirds, nepaliktu tikai šajās sienās. Jo saka, ka plaisa starp tautu un varu kļūst arvien lielāka, un tai var būt ļoti, pat ļoti bēdīgas sekas. Par nožēlošanu, mēs aizejam no laikiem, tālāk nekā tad, kad bijām totālajā varā, jo mums ir negatīvāka attieksme pret mūsu varu, kas pēc formas katrā ziņā ir demokrātiska. Viens no ievērojamiem Eiropas politiķiem savā laikā ir teicis, ka demokrātija ir viena pretīga lieta, bet neviens neesot izgudrojis ko labāku. Un tie paši snaudošie, dažreiz arī bļaujošie, aurojošie deputāti — tie ir mūsu pašu ievēlēti...

Reforma ir domāta, lai padarītu reģionus mazāk atkarīgus finansiāli, jo neatkarība būtībā ir finanses. Tieši no šī viedokļa, uzskata Anatolijs Gorbunovs, reforma ir noderīga, lai padarītu reģionus, pagastus, pašvaldības materiāli neatkarīgākus no valdības. Citādi tiks panākts pretējs rezultāts un būs tieši tas, ko sacīja tik sirdīgi pirms manis tas jaunais cilvēks. (Domāts Valdis Puida – Z.Ž. ).

Saeimas deputāti nemaz tik snaudoši nav, īpaši viņi mostas tad, kad sāk “ost” pēc jaunām vēlēšanām. Frakcijas ir ieinteresētas vēlētāju balsīs, tāpēc domāju, ka pareizākais būtu pašvaldību vadītājiem, pašvaldību aktīvam saistīties ar frakcijām, to vadītājiem, lūgt viņus atbraukt uz pagastiem vai arī aizbraukt pašiem uz frakcijām un tur izteikt visskarbākajā, vistiešākajā formā, visultimatīvākajā formā savas vēlmes. Tur jūs uzklausīs, it īpaši tādēļ, ka jau 1998.gadā būs 7. Saeimas vēlēšanas. Es personīgi nebalsošu par to sajukumu, kāds var rasties, ja četri vēsturiski, kultūrvēsturiski novadi tiks identificēti ar administratīvām teritorijām, kas izsauks tās milzu sekas, par kurām šeit runāja akadēmiķis Jānis Stradiņš un visi citi.”

Pašvaldību lietu valsts ministra Ērika Zundas padomniece Jana Zara aizbildinājās: “Diemžēl viedokļu ir ļoti daudz, tie ir ārkārtīgi dažādi. Ministrs Ēriks Zunda un Ministru kabinets uzskata, ka Latvijā paredzēts izveidot četrus novadus, bet tajos būs novadu pilsētas un apriņķi. Četri novadi — tie ir tradicionālie, tie, kas bija ierakstīti Latvijas Satversmē, bet tālākais veidojums — novadu pilsētas un apriņķi — atkarīgi no pašvaldībām. Paredzēts arī izveidot novadu valsts pārvaldes, bet visumā vēl esot laiks (līdz aprīļa beigām) iesniegt priekšlikumus, jo patlaban tiekot pabeigts 13. reformu projekts...”

Šajā LZA izbraukuma sēdē piedalījās arī citu kontinentu latvieši — Latvijas Republikas goda ģenerālkonsuls Venecuēlā Vilis Vītols — sēļu dzimtas pārstāvis, par pētījumiem zinātnes un kultūras vēsturē Austrālijā stāstīja zinātnieks Guntars Saiva.

Nobeigumā akadēmiķis Jānis Stradiņš un Sēlijas asociācijas viceprezidents Sigizmunds Timšāns runāja par Sēlijas turpmākās attīstības iecerēm, pasākumiem un to īstenošanu.

Zinta Žukova,

“LV” korespondente

Latvijas Republikas Saeimas deputāte Ruta Marjaša sirsnīgi, liriski un ļoti emocionāli pastāstīja par savu bērnu un jaunu dienu zemi. Fragments no šīs runas:

— Jaunjelgava ir tā mazā vieta mūsu Latvijā, kurā konkretizējas manu senču — Šacu dzimtas triju paaudžu — dzīve. Trešā paaudze, pie kuras piederēja mans tēvs Maksis Šacs, šeit, Jaunjelgavā, uzsāka savas dzīves gaitas, lai pēc tam iekļautos brāzmainajā XX gadsimta straumē, izbaudot visus tā pacēlumus un bezdibeņus, un aizietu aizsaulē.

Tēva atmiņās Jaunjelgavā jeb, kā to toreiz sauca pilsētas ebreji, Nairi (Jaunā Rīga), ir pasakaina vieta, brīnumpilna pasaule, krāsu tēlu un skaņu pārbagātība. Šeit, Daugavas krastos, saskarsmē ar dabu, ar dzīvām radībām, bērns sajuta sevi kā Lielā Kosmosa daļu, kur visu gribas apzināt un izprast. Šeit — paši pirmie draudzības un naida impulsi, aizraujošais darbs dārzā, ogu un sēņu brīnumjaukais laiks, ābolu un bumbieru sulīgums, ievu, jasmīnu, akāciju un rožu aromāts...

Īpaša vieta bija Daugavai — tās krāšņajiem krastiem, tās ūdeņu glāstiem un atvaru briesmām, ar slidošanu ziemā un pavasara ledus kustību, ikgadējiem plūdiem, kuru stihijā bērni turpināja savas spēles, pārvietojoties uz pašdarinātiem plostiem.

Taurkalnes mežos dziedāja lakstīgalas un kūkoja dzeguze, bet mājās skanēja klaviermūzika — vecākā māsa spēlēja Mocartu, Bēthovenu, Čaikovski. Dabas un mūzikas ritmi vienojās bērna apziņā, veidojot viņa turpmākās dzīves tieksmes uz labestību un daiļumu, uz simfoniju un sadraudzību.

Dzimtajā pilsētiņā ik dienas skanēja dažādas valodas — latviešu, vācu, krievu, ebreju. Bērni klausījās teiksmas par Lāčplēsi, Nībelungiem, Samsonu, dziedāja dažādu tautu dziesmas.

Tēvatēvs Urijs Šacs bija Jaunjelgavas aptieķeris, izglītots atbilstoši tam laikam. Viņa bibliotēkā bija ne vien Svētie raksti (Tora, Talmuds), bet arī krievu un vācu klasika, grāmatas latviešu valodā. Viņš bija ilggadējs pilsētas domnieks, kā toreiz teica — “glasnij”. Jaunjelgavas kapos ir saglabājies piemineklis, ko pilsēta bija viņam uzstādījusi 1913. gadā.

Ģimenē ievēroja nacionāli reliģiozas tradīcijas, bet nebija fanātisma, un visi astoņi bērni baudīja pilnīgu brīvību savā garīgajā attīstībā. Tēvs uzsāka mācības hederā ebreju reliģiozā skolā, bet ātri vien pārgāja uz pilsētas pamatskolu. Jaunjelgavas bibliotēkā sākās viņa tieksme uz literatūru un radās apņēmība visu izlasīt, visu izzināt, īpaši pasaules vēsturi.

Bērnības iespaidi dzimtajā pilsētā bagātinājās ar tautas mītiem, leģendām par tautas varoņiem, ar gadsimtu gudrību. Reliģiozās tradīcijas arvien ciešāk savijās ar laicīgo, savas tautas nacionālais mantojums — ar daudznacionālajiem elementiem. Un pilsētiņa — bērnības pierastais fons — izlikās tikvien kā smilšu graudiņš bezgalīgajā Kosmosā.

Šīs mazās, klusās pilsētiņas liktenis bija traģisks. Daudzie postošie ugunsgrēki un nevaldāmie plūdi, pasaules karu šausmas, okupācijas režīmu represijas — tas viss atstāja dziļas rētas Jaunjelgavas miesās.

Un tomēr, tomēr, vēl arvien turpinās tās kultūras un draudzības tradīcijas, kuras visu mūžu atcerējās tēvs, vēl arvien šeit netrūkst gaišu prātu un apņēmīgu, centīgu cilvēku.

Ja mēs ticam dvēseļu nemirstībai — un es tam ticu, — tad gribas arī cerēt, ka brīnišķīgo Jaunjelgavas bērnību piedzīvojušo gari raugās uz šo pilsētiņu ar labvēlību un arī gādā par tās ļaužu panākumiem, labklājību un laimi.

Liekas, Latvijas Republikas goda ģenerālkonsulam Venecuēlā Vilim Vītolam vectēva dzimtenē ir interesanti. Redzam viņu stendu referātu izstādē. Te varēja izlasīt par savu dzimtu. Par Latvijas Universitātes profesoriem Jēkabu un Vili Vītoliem. Iepazīt Guntara Saivas sarūpētos dokumentus par Sēlijas kultūras dzīves norisēm. Pirmo reizi izstādīti materiāli par Jēkabpils teātra rosīgo darbību vācu okupācijas laikā. Viņa māte Alma Saiva bija šī teātra aktrise. Pirmo reizi Latvijā “atgriezies” arī bijušais Nacionālās operas solists Kārlis Nīcis, kura mūža lielākā daļa nodzīvota Austrālijā. Tālāk — pats Vilis Vītols par savu dzimtu:

— Timšāna kungs man uzdeva pienākumu teikt pāris vārdu par Seces Vītolu dzimtu un tās locekļu pašreizējām dzīvesvietām. Es diemžēl neesmu varējis labi sagatavoties, jo mans nelielais ģimenes arhīvs atrodas Venecuēlā un man dotais laiks šodien pasniedzamā materiālā sagatavošanai ir bijis ļoti īss. Lūdzu, piedodiet man, ja stāsts ir nepilnīgs.

Abu profesoru Vītolu, Jēkaba un Viļa, un viņu brāļa Miķeļa vecāki bija Jānis un Elīze Vītoli, pēdējā dzimusi Māršava. Vēl viņiem bija dēls Pauls, kas mira agrā bērnībā. Visiem trim brāļiem Vītoliem savukārt bija samērā lielas ģimenes. Vecākajam brālim Miķelim bija 4 bērni: Vilis, kurš krita Otrajā pasaules karā, un Arvīds un Anna, kuri dzīvo Toronto, Kanādā. Arvīds ir atguvis Vītolu dzimtas vecās mājas, Seces Kampānus, un mēģinās tās pamazām atkal atjaunot savam dēlam Ivaram. Vecākais dēls Jānis pārdzīvoja karu, ievainojumus un gūstekņu nometnes Krievijā. Viņš atgriezās dzimtenē un mira pēc neatkarības atgūšanas. Viņa atraitne Velta Vītola dzīvo Rīgā.

Otra brāļa Jēkaba pēcnācēji šodien atrodas Austrālijā un ASV. Jēkaba meita Irēne Cīrule dzīvo Bostonā un kopā ar vīru Kārli cenšas pašlaik atjaunot Cīruļu dzimtas mājas Vidzemē.

Manam vectēvam Vilim Vītolam bija četri bērni: mans tēvs Vilis, māsa Īra, precējusies Ramiņa, un Ilga, precējusies Kleinberga. Māsiņa Olga nomira bērna gados. Īra pašlaik ir vecākā dzīvā ģimenes locekle, ārste, aizgājusi pensijā, dzīvo Sietlā, ASV. Arī viņas bērni un mazbērni dzīvo Savienotajās Valstīs. Viens no dēliem — Pēteris — ir zinātnieks, kas visu mūžu ir strādājis pie NASA. Ilgas Kleinbergas vecākais dēls Andris dzīvo Vašingtonas pavalstī. Otrs dēls, mans brālēns Jānis, dzīvo Venecuēlā. Viņš ir profesionāls žurnālists, bet pirms gadiem pēkšņi izlēma pārcelties kopā ar savu otro sievu uz vientuļu lauku saimniecību kādus 800 kilometrus no Karakasas, kur daba vēl šodien gandrīz ir cilvēka rokas neskarta. Kad viņam izcēlās grūtības ar Latvijas personas koda saņemšanu, viņš vēstules vietā uzrakstīja dzejoli ārlietu ministram. Līdz Birkava kungam tas droši vien nenonāca, bet personas kods tika tomēr piešķirts. Tāds ir Jānis.

Mans tēvs Vilis Vītols, tāpat kā vectēvs, izstudēja tautsaimniecību. Tomēr visu mūžu viņš bija tirgotājs un beidzamos divdesmit dzīves gadus nodarbojās ar celtniecību, kopā ar mani un sākumā arī ar manu vienīgo brāli Juri. Esam uzbūvējuši Venecuēlā kādus 5000 dzīvokļus. Mana māte Valentīna, dzimusi Riekstiņa, bija dabas zinātniece. Abi vecāki beidza LU, māte pēc tam Venecuēlā nolika eksāmenus Venecuēlas Centrālajā universitātē, ieguva profesionālas tiesības arī Venecuēlā un nostrādāja ilgus gadus kādā vietējā pētniecības institūtā. Bez tam viņa bija beigusi Karakasas konservatoriju dziedāšanas nozarē, bet ar mūziku nekad vairāk nenodarbojās. Abi ar brāli esam būvinženieri, viņš beidzis arī Andres Bello Katoļu universitātes tautsaimniecības fakultāti un vairākus gadus tur strādāja par pasniedzēju. Pats esmu vēlāk ieguvis maģistra grādu būvinženierijā Carnegie Mellon universitātē, Pitsburgā. Manam brālim Jurim ir trīs bērni, viņi dzīvo Venecuēlā, lai gan vecākais dēls pašreiz studē ASV. Es esmu precējies ar Martu Grīnšteini, mums ir pieci bērni un pagaidām deviņi mazbērni. Šī gada janvārī mana dēla ģimenē piedzima jaunākais — Vilis, piektais pēc kārtas. Mana meita Laura ar znotu Niku Bulmani un dēliem ir pārcēlušies uz Rīgu uz galīgu palikšanu.

Īsos vārdos ir grūti pastāstīt par dzimtu, kurā tik daudz cilvēku. Viņi visi ir tik dažādi, arī likteņi tiem bijuši ļoti atšķirīgi. Tomēr, ja es mēģinātu izgatavot tādu kopsavilkumu, tad jāsaka, ka manas dzimtas stāsts ir savā mazajā mērogā tas pats visas mūsu tautas stāsts, ar lielajām traģēdijām, no vienas puses, un ar neiedomājamu sīkstumu un cenšanos, no otras. Tur parādās gan traģiskā aizbraukšana, gan sīkstā palikšana, karā kritušie, slēpšanās Seces mežos, Sibīrija, gūstekņu nometnes, neizsakāmi grūtā dzīve Latvijā pēckara gados, grūtais iesākums svešās zemēs.

Vecā profesora Jēkaba atmiņās rakstīts: “Par mūsu senčiem — Vītoliem no Seces pagasta Kampānu mājām un Māršaviem no Aizkraukles pagasta Pumpānu mājām ir saglabājušās ziņas evanģēliski luterticīgo draudžu baznīcas grāmatās no septiņsimto gadu sākuma...” Vectēvs Vilis bija tās savācis un sakopojis. Tas viss gāja bojā Otrajā pasaules karā, svešnieku nopostīts, arī Jaunjelgavas draudzes arhīvi, no kuriem bija ņemta ziņu lielākā daļa.

Visvairāk žēl man ir to ģimenes locekļu, kas nomira, neatstājuši bērnus, jo tur pārtrūkst visas tās pūles, darbs un cīņas, kurām neskaitāmas iepriekšējās paaudzes ir sevi upurējušas. Tādēļ, kad skatos atpakaļ nedaudzajos rakstiskajos materiālos, kas saglabājušies no manas dzimtas vēstures, tad varbūt vislielākā cieņa man ir pret vecvecmāti Elīzi Māršavu, Jēkaba un Viļa māti. Viņai bija četri bērni no pirmās laulības ar Jāni Vītolu, kurš nomira jauns, tad trīs bērni no otrās laulības ar Andreju Brezovski, un viņa audzināja vēl divus bāreņus. Elīze nebija bagāta, un dzīve uz laukiem nebija viegla, un tomēr — deviņi bērni. Šādos cilvēkos varbūt slēpjas tā īstā mūsu dzimtas un visas latviešu tautas izturības atslēga.

Jaunjelgavas vidusskola un Sēlijas asociācija rūpējās arī par izstādēm. Īpaši jāatzīmē skolas darbs. Desmit stendu referāti par pilsētu, kurai šogad atzīmēs 350 gadus. Izglītība. Medicīna. Kultūra. Vēsture (..) Atsevišķā telpā iekārtota skolēnu radošā izstāde: zīmējumi, rokdarbi, radošas kompozīcijas.

Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdi ievada pasaules latviešu sabiedrībā pazīstamās dziedones Brigitas Saivas dziedājums. Viņa studējusi Kopenhāgenā un Sidnejas konservatorijā. Pēc tam viņa studē teoloģiju. Šodien ir arī ordinēta diakone, kuru jau pazīst daudzas luterāņu draudzes Latvijā. Četrus gadus Brigita Saiva piedalījusies vairākās zinātnes un kultūras dienās Latvijā.

Brigita Saiva dzied “Lūgšanu” (“Svētī šo zemi”). Lūcijas Garūtas vārdi un mūzika. Dažas rindas no dziesmas: “Svētī šo zemi, svētī, ak, Dievs! Zemi, kur Latvju bērni maizei graudus sēja. Zemi, kur latvju dēli cīņās asinis lēja. Zemi, kur latvju bērniem brīvības saule ausa (..)” Koncertmeistare Ija Voiniča.

LZA prezidents Tālis Millers (no labās) un viceprezidents Jānis Stradiņš pirms sēdes ir labā noskaņojumā. Zāle pārpildīta. Jāaizkavē sākums, jo jāienes no klasēm krēsli vēl trim rindām, lai visus nosēdinātu.

Visi klausās ar lielu uzmanību

Inženierzinātņu maģistrs Guntars Saiva ir beidzis zinātnieka darba gaitas Austrālijā, jau ceturto gadu enerģiski un rūpīgi dokumentē latviešu trimdas zinātnieku un kultūras darbinieku devumu Austrālijā, Amerikā, Eiropā, Āfrikā. Uz Latviju pārvesti vairāku zinātnieku arhīvu atradumi Austrālijā. Četros gados G.Saiva piedalījies zinātnes dienās un citos sarīkojumos Rūjienā, Mazsalacā, Burtniekos, Valmierā, Vecpiebalgā, Jaunpiebalgā, Ludzā, Jelgavā, Rīgā, Aizkrauklē un vairākos Sēlijas pagastos.

Profesors Voldemārs Strīķis, Latvijas Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmijas prezidents. Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors. Uzrunai atvēlētajās minūtēs profesors nepaspēja pat uzskaitīt visus mācībspēkus un zinātniekus, kurus LLU un zinātnei devusi Sēlija. Tādēļ viņa vadītās augstskolas un Zinātņu akadēmijas pārstāvji par to ziņos šoruden un nākamajos gados. Viņa vadītās Latvijas Lauksaimniecības universitātes kolēģi šajā sēdē minēja vairāku Sēlijas profesoru devumu.

Foto: Sigizmunds Timšāns, “LV”

LZA viceprezidenta un Sēlijas asociācijas prezidenta profesora Jāņa Stradiņa referāta pamatsaturs jau bija publicēts 15.aprīļa “Latvijas Vēstnesī”. Taču arī sēdē plašajā ziņojumā bija daudz jaunas informācijas, skaidrojumu un jaunu ieceru.