Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Saeimas dokumenti (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.04.1997., Nr. 95/96 (810/811) https://www.vestnesis.lv/ta/id/29748

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Saeimas dokumenti (turpinājums)

Vēl šajā numurā

15.04.1997., Nr. 95/96 (810/811)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Frakciju viedokļi

Pēc 10. aprīļa plenārsēdes

Valsts radio tiešajā raidījumā

A.Jirgens (Saeimas priekšsēdētāja biedrs): Es domāju, ka Saeima šī gada pavasara sesiju ir uzsākusi ļoti aktīvi un vismaz kvantitatīvā ziņā darbs ir bijis ražīgs, proti, tika izskatīta visa darba kārtība, kas ir diezgan liels retums, un atliek tikai cerēt un novēlēt arī turpmāk šādu pašu darba tempu, lai mēs vienmēr visās sēdēs varētu izskatīt visus darba kārtības jautājumus.

Šeit jau tika akcentēti daži būtiski jautājumi. Patiešām pēckara vēsturē pirmo reizi Saeima negrozīja Valsts prezidenta atpakaļ nosūtīto likumu un pieņēma to otrreiz. Līdz ar to saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi Valsts prezidents otrreiz par šo likumu vairs iebildumus nevar celt. Lai gan jāsaka, ka deputātu domas, protams, bija ļoti dažādas, ko parāda arī šis balsojums. Rezultāts tika panākts burtiski ar trīs četru balstu starpību.

Tāpat arī ļoti nozīmīgas diskusijas bija par Farmācijas likumu, arī par normu, kas var būt farmācijas sertifikāta īpašnieks. Saeimas vairākums atbalstīja līdzšinējo viedokli, proti, ka tie var būt tomēr tikai Latvijas Republikas pilsoņi, kas, manuprāt, arī ir pilnīgi attaisnojams princips, jo zāļu tirgus ir ļoti specifiska sfēra, tāpat kā ieroči. Varētu teikt, ka zāles un psihotropās vielas pat ir nozīmīgāka un daudzos gadījumos arī bīstamāka lieta, un, ja nepilsoņiem nav tiesības nēsāt ieročus, tad es domāju, ka arī šajā sfērā šis ierobežojums ir pilnīgi vietā.

Kā rāda mūsu darba kārtība un tie akcenti, kas šodien parādījās, tad arvien vairāk tiek koncentrēta uzmanība tieši uz sociālajiem jautājumiem — gan par nodarbinātību, gan arī par invalīdu sociālo aizsardzību. Es domāju, ka arī turpmāk šie jautājumi būs vieni no nozīmīgākajiem parlamenta uzmanības lokā, un to acīmredzot arī nosaka Latvijas pašreizējā sociāli ekonomiskā situācija un apstāklis, ka pietiekami liela daļa mūsu iedzīvotāju dzīvo visai trūcīgos apstākļos. Tas īsumā ir viss, ko es gribēju šodien piebilst.

R.Jurdžs (frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”): Tiešām, šonedēļ sociālo jautājumu loks ir plašs, un ar to nodarbojas daudzi politiķi un arī šodien Saeimā. Es gribu apsveikt Saeimu ar pavasara sesijas veiksmīgu sākumu. Enerģiski strādāja šodien deputāti gan pozīcijā, gan opozīcijā. Sevišķi izcēlās mūsu opozīcijas darbs, kas orientējas sociālo jautājumu sfērā, un bieži emocijas pārsniedza reālo situāciju un reālo likuma pantu.

Tāpat arī gribu izmantot iespēju un apsveikt invalīdu klubu un Rihardu Vālandu, kas šodien Siguldā veica eksperimentu. Viņi, cik es zinu, izlēca no Siguldas gaisa tramvaja invalīdu ratiņos ar gumijas auklu. Tātad katrs cilvēks mūsu valstī var darboties un attīstīties, un tikai tam cilvēkam, kas darbojas, var arī palīdzēt. Otrs moments, ko katrs cilvēks nevar izdarīt, ir likumdošanas moments. Likumdošanā Saeimā ir tādi jautājumi, kas ir sāpīgi daudzām partijām un līdz ar to ir sāpīgi daudzu partiju atbalstītājiem un tātad Latvijas pilsoņiem.

Sāpīgais jautājums ir par pilsoņu tiesībām un to iedzīvotāju tiesībām, kas nav Latvijas pilsoņi. Šodienas Saeimas sēdē, ja Farmācijas likumā netika nobalsots par to, ka nepilsoņi var kļūt par kvalificētiem farmaceitiem, tad tomēr likumā “Par valsts noslēpumu” tika atļauts nepilsoņiem darboties ar valsts noslēpumu, tas ir apmēram 1800 cilvēkiem. Tātad — kā to izvērtēt? Ja tā skatās no morāles viedokļa un no tautiskās pilsonības un nacionālā gara viedokļa, tas ir rupjš spļāviens pilsoņu apziņā. Vai valsts tiešām ir latviešu pilsoņu valsts vai nav? Jo ar katru likumu mēs redzam, ka pilsoņu tiesības, palielinot nepilsoņu tiesības, tiek samazinātas. Bet es ceru, ka šī apskaidrība nāks arī pārējo deputātu vidū un šie jautājumi tiks risināti normālā ceļā.

Tālāk es atgādinātu, ka liela uzmanība ir pievērsta sociālajam jautājumam. Jautājumā par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību tika nobalsots pirmajā lasījumā valdības iesniegtais priekšlikums labot šā likuma 15. pantu. Ko tad nosaka šis pants? Tas nosaka, ka smagas invaliditātes invalīdiem un bērniem invalīdiem ir tiesības izmantot sabiedrisko transportu ar braukšanas maksas atvieglojumiem. Atvieglojumu apjomu un finansēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets saskaņā ar ikgadējo likumu par valsts budžetu. Un nākošā nodaļa saka, ka arī pašvaldības var papildus piešķirt naudu. Tātad šis jautājums tiek nodots valdības ziņā. Un, ja valdība uzņemas atbildību par šo valsti, tad es domāju, ka ir loģiski, ka parlaments nodod šo atbildību un ļauj risināt, un tad valdība arī par to atbildēs. Paldies par uzmanību!

J.Dobelis (LNNK un LZP frakcija): Gribētos atgādināt, ka Valsts prezidentam ir tiesības piedalīties jebkura likuma tapšanas posmā gan pirms pirmā lasījuma, gan pirms otrā, gan pirms trešā. Tāpēc es zināmā mērā šodien saprotu Saeimas deputātus, ka viņus ir sākusi neapmierināt šī diezgan interesantā prakse, ka šīs aktivitātes parādās tikai pēc tam, kad likums jau ir pieņemts, un tad to vienkārši atsūta atpakaļ, un faktiski nekādu pārrunu pirms tam ar Valsts prezidenta institūciju nav bijis. Domāju, ka tas varbūt veicinās aktīvāku sadarbību, un tam vajadzētu nākt par labu jebkura likuma tapšanas laikā, jo Saeimā tādā peramo puišu un meitu lokā acīmredzot ne vienmēr gribēsies būt. Es domāju, ka šis balsojums ir ļoti pamācošs, lai arī tas, protams, bija diezgan minimāls.

Otrs. Runājot par Farmācijas likumu. Tur bija arī dažas profesionālas nepilnības. Acīmredzot par to būs jāpadomā, jo, liekas, tas skar šī likuma tīri farmaceitisko pusi. Neapšaubāmi arī pēc trešā lasījuma būs jādomā par dažiem labojumiem.

Taču otrs un ļoti būtisks ir tas, ka ārkārtīgi liels mūsu Saeimas deputātu loks par katru cenu centās ievilkt farmaceitiskajā darbībā plašu nepilsoņu loku. Man ir pirmais jautājums: cik procentus latviešu skartu šāda te iespēja iesaistīties farmaceitiskajā darbībā? Liekas, ka solis ir saprotams tikai tādā veidā, ka šī darbība skar tīri profesionālo ieinteresētību zināmu grupējumu starpā, un tāpēc arī šī lielā vēlme pat pēc tam, kad mēs otrajā lasījumā noraidījām šo piedāvājumu, tas atkal parādījās trešajā lasījumā.

Vēl es gribu teikt dažus vārdus par grozījumiem likumā “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu”. Runa ir par to, ka tomēr mēs nevaram vienādi skatīties uz jebkuru represēto šeit Latvijā. Mūs tomēr skar vispirms mūsu brālīgo valstu — Igaunijas un Lietuvas — represētie, un tas labais, kas no šīs mūsu ierosmes šeit ir tapis, ir šis alternatīvais likumprojekts, kurš paredz kaut vai iesākumā starpvalstu sarunas starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Šoreiz Latvija varētu izrādīt šo ierosmi, lai kopīgiem spēkiem apspriestos, kādā veidā kopīgi palīdzēt tiem represētajiem, kas dzīvo visu šo triju valstu teritorijā.

Par grozījumiem likumā “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību”. Es gribu šeit uzsvērt vienu — LNNK ir par to, ka invalīdiem pienākas bezmaksas braukšana tā, kā tas bija 1992. gada Augstākās padomes pieņemtajā likumā. Cita lieta, kā to noorganizēt, bet katrā ziņā ne tā, ka viņiem tie taloni jālasa un pēc tam jāskrien atskaitīties. Tas nav risinājums. Es domāju, ka šeit nav jārunā tikai par braukšanu. Ja jau mēs runājam par medicīnisko un sociālo aizsardzību, tad ir jārunā arī par citiem jautājumiem. Pirmajā lasījumā šis likums ir pieņemts. Jebkurā gadījumā tur ir jābūt pietiekoši nopietniem labojumiem uz otro lasījumu, lai no šā likuma invalīdiem tiešām būtu kaut kāda jēga un lai viņi tiešām justu, ka Saeima par viņiem domā.

P.Kļaviņš (LZS, KDS un LDP frakcija): Par dažiem jautājumiem mēs Saeimā runājām tik plaši, ka pašiem liekas, kāpēc tas tā notiek. Un liekas, ka mēs Saeimu bieži vien izmantojam kā iespēju radioklausītājus uzrunāt no Saeimas tribīnes. Un tādēļ tādos brīžos, kad ir runa par invalīdu sociālo aizsardzību, medicīnisko aizsardzību, runātāju ir daudz. Kad ir runa par ļoti jūtīgu jautājumu — par azartspēļu regulēšanu, tad arī liekas, ka daudziem vajag parādīt, cik viņi ir augstu tikumu cienītāji, vērtētāji un aizsargātāji. Nu bet tā jau ir mūsu demokrātija, ka šiem pārspriedumiem jānotiek visas auditorijas, visas Latvijas priekšā, un labi vien ir. Nav ko iebilst pret to.

Es saprotu, ka no kristīgajiem demokrātiem, it īpaši viena pilsoņu saime, sagaida tādu politiku, kādu mēs nevaram īstenot. Sagaida varbūt pārāk daudz. Bieži rodas tāda sajūta, ka kristīgajiem mēs neesam pietiekami kristīgi un tiem, kas ar baznīcu nav nekādā īpašā kontaktā, tiem atkal mēs esam pārāk kristīgi. Nu un tā nu mēs mēģinām arī pie šiem likumiem, kas skar tādu jomu, kuru šodien izteikti apzīmē par netikumības un nelaimes perēkli — azartspēles. It kā tur nu varētu ar likuma palīdzību kaut ko panākt sabiedrības vēlmju jomā. Liekas gan, ka tas tā nebūs iespējams. Ir viena lieta, ko var darīt likumdevēji ar tādu sabiedrību, kāda ir, un otra joma, kurā var iedarboties reliģija, garīdznieki, ticīgie un mēģināt šīs sabiedrības ēnu puses kaut kā gaišākas padarīt. Novērst visu to. Un tad jau nu azartspēles gan laikam nav tas lielākais ļaunums pie mums. Alkoholisms ir noteikti lielāka nelaime. Aborti ir lielāka nelaime, prostitūcija ir lielāka nelaime. Tikai nevienu nelaimi un nevienu netikumu mēs nedrīkstētu kaut kādā veidā izvērtēt, to attaisnojot, it kā no tās arī kāds labums ir.

Piemēram, nodokļi. Vai no alkohola, vai no azartspēlēm un tā tālāk. Tas nav tas īstais. Bet mēs nevaram aizliegt, mēs nevaram ignorēt. To mēs nedrīkstam, ja zinām, sabiedrībā šī parādība ir, un mūsu uzdevums ir regulēt katru sabiedrības procesu tā, lai no šī procesa necieš citi cilvēki, lai viena individuālā brīvība — viena cilvēka, vienalga, kam viņš nododas, būdams brīvs un neierobežots, — lai tā nenotiek uz cita cilvēka rēķina. Tas ir mūsu politiskais uzdevums šādos jautājumos kā azartspēles, alkohols, tabakas lietošana un tā tālāk. Kā nu mums tas būs izdevies, to parādīs nākotne. Likumi bieži vien tiek pieņemti ar nelielu balsu vairākumu, bet tie vienmēr ir nepilnīgi, parasti ir nepilnīgi. Un, ja paiet laiks, tad ir jālabo.

J.Kušnere (frakcija “Latvijai”): Es gribētu informēt jūs par to, ko frakcija “Latvijai” ir darījusi arī šinī laika posmā starp sesijām. Tātad mēs zinām, ka ir sākusies jauna sesija, taču frakcijas “Latvijai” deputāti ir intensīvi strādājuši. Mēs esam braukuši un tikušies ar vēlētājiem, esam bijuši Krāslavā, Daugavpilī, Rēzeknē, Saldū, kā arī citās pilsētās, ne tikai pilsētās, arī rajonos. Līdz ar to mēs, tiekoties ar cilvēkiem un vēlētājiem, ļoti asi redzam tās problēmas, kuras cilvēkus visvairāk nodarbina. Tāpēc esam kārtējo reizi sagatavojuši un iesnieguši Saeimai un Ministru kabinetam vairākus jautājumus, kā arī divus pieprasījumus.

Viens no pieprasījumiem ir par to, kas ir ļoti būtiski. Un tā ir tāda īpatnēja tendence, kas sāk attīstīties mūsu valstī un tieši raksturīgi varbūt šim Ministru kabinetam. Respektīvi, netiek pildīti likumi. Tos neievēro Ministru kabinets. Protams, kā mēs varam runāt par visām pārējām valstiskajām institūcijām un ierēdņiem, kas ir pakļauti Ministru kabinetam? Un šinī gadījumā mūsu pieprasījums ir adresēts lauksaimniecības ministram Dilbas kungam par to, ka netiek pildītas Lauksaimniecības likuma 16. panta prasības, ka nenodrošina subsīdijas zemniecībai 3% apmērā no valsts pamatbudžeta. Tātad šo atbildi mēs ceram sagaidīt nākamajā plenārsēdē, tas ir, 17.aprīlī.

Nākamais ļoti aktuāls jautājums, par ko pašreiz sabiedrībā notiek ļoti saasināta domu apmaiņa, ir jaunais pensiju likums un tā pielietojums dzīvē. Sakarā ar to mūsu frakcija uzskata, ka šinī gadījumā ir pārkāpts elementārs taisnības princips. Mēs nedrīkstam attiekties pret cilvēkiem tādā veidā, kā pašreiz to paredz jaunais pensiju likums, ka viens tiek nostādīts pilnīgi, nezinu pat, grūti atrast salīdzinājumu. Ja cilvēks ir nostrādājis visu mūžu un tagad viņš saņem praktiski neko, ja viņš var saņemt vienu latu pensijā, un otrs, kas ir tikai gada laikā bijis saistībā ar kādu darbu vai pat vēl trakāk — bijis blēdis un veicis šīs sociālās iemaksas, un var saņemt milzīgi lielu pensiju. Tāpēc mēs pieprasām Ministru kabinetam, pieprasām labklājības ministram Makarovam paskaidrot, ko tieši Labklājības ministrija ir darījusi, lai pārtrauktu šīs sociālās netaisnības.

Šodien plenārsēdē, mūsuprāt, tika izskatīts viens no būtiskākajiem jautājumiem, kas arī skar nabadzīgāko mūsu valsts iedzīvotāju un pilsoņu slāni, un tie ir invalīdi. Tātad arī šeit mēs varam runāt par taisnības principa neievērošanu attiecībā pret invalīdiem. Kāpēc invalīdiem ir atņemtas tiesības saņemt piemaksas pie pensijām? Visas, kādas vien bija. Pašreiz vēl braukšana par brīvu sabiedriskajā transportā, tas ir vienīgais atvieglojums, kas pašreiz vēl pastāv invalīdiem. Tādēļ ir nepieciešams šo privilēģiju saglabāt par katru cenu, jo, ko nozīmē invalīdam palikt starp četrām sienām un palikt pie savām drūmajām domām, manuprāt, man tas nav jāskaidro, cienījamie klausītāji, jūs to ļoti labi saprotat. Tāpēc mēs iestājamies, frakcija “Latvijai” iestājas par to, ka mēs nedrīkstam izdarīt tādas izmaiņas likumos, kas invalīdiem atņems šo viņu pēdējo atbalstu. Respektīvi bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā.

M.Lujāns (frakcija “Sociālistiskā partija — Līdztiesība”): Patiešām īstenus vārdus pat šovakar preses konferences laikā pateica cienījamais “Tēvzemei un Brīvībai” Jurdža kungs, kurš apsveica Rihardu Vālandu un invalīdu klubu, kuri šovakar, lecot invalīdu ratiņos, gumijā iekārušis no Siguldas braucošā tramvajiņa. Šodien man šī situācija atgādina, ka patiešām valdošais vairākums arī šodien paņēma ar vieglu roku, izgrūda invalīdus no tramvajiņa, kas karājas virs Gaujas upes, tikai bez gumijas, un skatījās, cik viņi labi lido lejā. Un šis jautājums izskatās, ko jau pareizi teica kolēģi, tas ir par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību, kurā iznāks tāds galvenais moments, par ko daudzi invalīdi jau bija protestējuši un griezušies, un griezās arī Saeimas Prezidijā, tas ir, braukšanas iespēja. Tā ir viena no pēdējām iespējām, ko invalīdi vēl pagaidām spēj izmantot. Jo visas atsauksmes uz to, ja Ministru kabinetam parādīsies nauda, ja pašvaldībai parādīsies nauda, pēc būtības ir jāruna atklāti, tā ir utopija. Šīs naudas nebūs. Pēc būtības būs deklaratīva tiesība, ko invalīdi nevarēs realizēt.

Tāpat šodien es nevaru uzskatīt, ka tas bija sasniegums, ka šodien kārtējo reizi nostājās Latvijas Saeima pretī Eiropas Savienības nolikumiem, tas ir jautājumā par Farmācijas likumu, kurā izrādījās kā Staļina laikā — Latvijā ir atkal Latvijas iedzīvotāju grupa, kurai nav tiesību nodarboties ar zāļu tirdzniecību, ar aptieku turēšanu. Tie ir Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji. Staļina laikā arī bija tā saucamā ārstu lieta, kad izrādījās, ka ārsti nodarbojas, lūk, ar partijas biedru indēšanu. Šinī gadījumā tikai partijas biedru vietā, lūk, būs Latvijas pilsoņi, ko indēs ļaunie pastāvīgie iedzīvotāji. Protams, ja tā ir uzvara un ja tas ir pareizi, tad nacionālais vairākums šodien varēja just lielu prieku. Reizem diemžēl arī šim priekam pievienojas atsevišķas opozīcijas grupas, kas arī grib papriecāties par kāda likumprojekta pieņemšanu kopā ar vairākumu.

Šodien es uzskatu, ka viens no lieliem panākumiem bija tas, ka būs sasaukta 1.maijā ārkārtas svinīgā sēde. Pēc ilgstoša laika posma — pēdējo laiku svinīgā Saeimas sēde notika tikai 1934.gada 1.maijā, kurā atzīmēja Satversmes sapulces sasaukšanas gadadienu. Un pēc tam, 15.maijā, cienījamais Ministru prezidents Ulmaņa kungs arestēja Saeimas priekšsēdētāju un kopš tā laika ne Ulmaņa kunga laikā, Kārļa Ulmaņa laikā, ne padomju, ne vācu laikā, ne arī Aug-stākās padomes, ne 5.Saeimas laikā šī diena netika svinēta Saeimā, un iespējams, ka tas varbūt atjaunos šīs tradīcijas un Latvija ieies savā vēsturiskajā tradīcijā, ka Latvija ir parlamentāra valsts.

Pats pēdējais moments. Šodien arī es griezos ar savu kolēģi Ozoliņa kungu pie Triju Zvaigžņu ordeņa domes ar lūgumu — apbalvot ar šo ordeni cienījamo Mavriku Vulfsona kungu. Ceru, ka varbūt atbilde būs pozitīva. Es uzskatu, ka viņam ir bijuši lieli nopelni. Es domāju arī, ka cienījamie klausītāji varētu atbalstīt un sūtīt vēstules Triju Zvaigžņu ordeņa domei par to, ka šī cilvēka ieguldījums Latvijas vēsturē un dzīvē ir bijis, un šo cilvēku vajadzētu apbalvot.

L.Kuprijanova (Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcija): Šodien visi runā par invalīdu likumdošanu. Tas ir ļoti patīkami manai komisijai. Tikai es gribētu izkliedēt, teiksim, tās bažas, kas te izskanēja. komisija, protams, uz otro lasījumu šo likumprojektu nevirzīs, kamēr mums nebūs absolūta skaidrība, kādi būs pieņemti Kabineta noteikumi. Par cik visi šodien apsveic invalīdu klubu, kas būtībā darbojas ar lielu partijas “Saimnieks” atbalstu, es gribētu tad pateikt, ka arī sestdien būs viens pasākums Imantā, kur tiks prezentēts spinālo invalīdu klubs, kur arī ļoti aktīvi cilvēki, kas brauc ratiņos, bet patiešām aktīvi grib piedalīties visos pasākumos un vispār normāli dzīvot, ne tikai satraukties par atvieglojumiem. Bet es patiešām negribētu kavēties tikai pie šī jautājuma. Man tāpat kā visiem šodien bija ļoti smaga diena sakarā ar Farmācijas likumu, kuru vadīja arī mūsu komisija, un, atklāti runājot, mani satrauc viena problēma, par ko neviens šodien nerunāja. Praktiski farmaceiti ir panākuši to, ka viņi būs monopolisti savā nozarē, tikai farmaceiti varēs dibināt sabiedrības, kas nodarbosies ar zāļu tirgošanu, un, ja mēs turpināsim tādu ceļu, tad es saprotu tā, ka visas pārējās profesijas arī varētu pieprasīt savu monopolu, respektīvi, ja tu esi strādājis ostā, tad tikai tu vari šo ostu privatizēt, ja tu esi bijis celtnieks, tad visi celtniecības objekti un ražošanas, kas saistītas ar celtniecības materiāliem, piederētu tikai celtniekiem un tā tālāk. Man šķiet, ka mēs esam izdarījuši ļoti bīstamu soli šajā gadījumā, jo šāds monopols, ņemot vērā, kādas jau šobrīd ir cenas valstī, un es domāju ka visi, kas mani klausās, jau dažreiz, ieejot aptiekā, ir paskaitījuši santīmus, vai var atļauties nopirkt visu iepakojumu. Jebkurā gadījumā tas, ka mēs neatļaujam paplašināt to cilvēku loku, kas var veidot šīs aptiekas un veidot konkurenci, es domāju, tas nav vispareizākais lēmums, bet tā tas ir iebalsots, redzēsim, kā tas darbosies dzīvē. Es tomēr domāju, ka ļoti drīz šajā likumā būs jātaisa izmaiņas, vismaz es uz to ceru.

Un pēdējais, ko es gribu piebilst sakarā ar šo likumu. Es domāju, ka daudzi no klausītājiem ir dzirdējuši dažādas uzstāšanās pēdējo divu nedēļu laikā, arī ļoti spēcīgu preses kampaņu, atbalstot tieši farmaceitu viedokli. Es to varu kvalificēt kā taisnu lobiju savai nozarei, un par nožēlu tomēr deputāti šodien acīmredzot līdz galam neizvērtēja šo situāciju un tomēr bija iespaidoti no šīs informācijas caur masu medijiem. Bet es vēlreiz atkārtoju, es domāju, ka mēs drīzumā atgriezīsimies pie šī jautājuma.

Par jautājumu, par ko šodien te visi runāja. Par to, ka grozījumos likumā “Par izlozēm un azartspēlēm” Saeima tomēr palika pie iepriekšējā, pie sava varianta un neatbalstīja Prezidenta aicinājumu pārskatīt šo likumu. Es varu tikai pateikt to, ka Demokrātiskā partija “Saimnieks” arī uzskata, ka prezidenta padomnieki, prezidenta aparāts varētu aktīvāk piedalīties likumu izstrādāšanā, izskatīšanā jau no pirmā lasījuma. Un man arī jāpasaka, ka mūsu komisijās sakarā ar pensiju likuma grozījumiem patiešām piedalās cilvēki, deleģēti no Valsts prezidenta puses. Un es ceru, ka mums šajā gadījumā nebūs problēmas, kad mēs pieņemsim likuma “Par valsts pensijām” grozījumus, jo šie cilvēki no pirmās komisijas sēdes arī piedalīsies, varēs izteikt savu viedokli: darīt par to zināmu, teiksim informēt prezidentu, un būs pilna izpratne, kad likums būs pieņemts, tādēļ es domāju, ka tā jau arī ir pozitīva prakse, un es ceru, ka arī Ulmaņa kungs varbūt šo praksi turpinās arī ar citiem likumiem.

Un pēdējais. Šodien mēs nerunājām par grozījumiem likumā “Par valsts pensijām”, bet mūsu komisija ir sākusi paplašinātu darbu, kurā piedalās, es jau pateicu — Valsts prezidenta pārstāvji, Labklājības ministrijas parstāvji, Finansu ministrijas parstāvji, Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvji, Valsts kontroles pārstāvji. Pensionāru federācijas pārstāvji, visu frakciju pārstāvji, kas ir pārstāvēti Saeimā. Mēs jau izskatījām ap 20 priekšlikumu, principā esam apkopojuši, šobrīd mēs vēl šādus priekšlikumus pieņemam, arī tās vēstules, kas pienāk man uz komisiju, tiek izskatītas un, ja ir konstruktīvi un konkrēti priekšlikumi, arī tos mēs ieliekam tabulā, un šī komisija darbosies katru pirmdienu Saeimā pulksten 13. Un es ceru, ka katru nedēļu man būs iespējams caur masu informācijas līdzekļiem arī informēt sabiedrību, kā notiek šī apspriešana. Bet es gribētu izteikt lielu izbrīnu šovakar, jo jau trīs dienas, kad praktiski deputāti sāk darboties, ir absolūti skaidrs, ka visas... es varētu apgalvot, ka visas frakcijas Saeimā ir izpratušas, ka šie grozījumi ir nobrieduši un ar šo likumu kaut kas ir jādara, viņš šobrīd, īpaši pārejas noteikumi, nenormāli darbojas valstī. Es saprotu, ka šī izpratne ir arī Ministru prezidenta kungam — Šķēles kungam, jo viņš izteica vēlmi pēdējā etapā arī piedalīties šajās sēdēs, lai mēs patiešām gūtu kompromisa variantu. Šī izpratne ir Valsts prezidentam viennozīmīgi. Var tā vai citādi vērtēt šos konkrētos priekšlikumus, ko viņš iesniedzis, bet viņi ir, un visdīvainākais ir tas, ka vienīgais cilvēks valstī, kas kategoriski trešo dienu pēc kārtas visos masu medijos uzstājas pret, tas ir labklājības ministrs Vladimirs Makarovs. Un es domāju, ka šī pozīcija ir vairāk kā dīvaina šoreiz, un man šķiet, ka jautājums par šī cilvēka atbilstību šim postenim tomēr būtu jāizskata tuvākajā laikā.

Pēc izdevuma “Saeimas Vēstis”, nr.106

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!