Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar gandarījuma sajūtu (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.04.1997., Nr. 95/96 (810/811) https://www.vestnesis.lv/ta/id/29745

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Sēlijas zeme un Sēlijas ļaudis

Vēl šajā numurā

15.04.1997., Nr. 95/96 (810/811)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PRESES KONFERENCES

Ar gandarījuma sajūtu

Ārlietu ministrs par vizītēm Kazahstānā, Uzbekistānā un Kirgizstānā

Turpinājums no 1.lpp.

Šo vizīšu laikā iezīmējusies ļoti sekmīga ekonomisko attiecību attīstība. To veicinājis arī apstāklis, ka Latvijas delegācijā bijuši uzņēmēji, kuri ir tieši ieinteresēti šajā reģionā.

Ekonomikas un Satiksmes ministrijas, arī Latvijas Bankas pārstāvji sagatavoja un parafēja virkni līgumu, kurus parakstīs vēlāk. Sevišķi svarīgs ir līgums ar Uzbekistānu par starpvaldību komisijas izveidi. Jau maijā Uzbekistānas ārējo sakaru ministrs ieradīsies Latvijā.

Tālāk Valdis Birkavs pievērsa uzmanību kādam faktam — trešā daļa Uzbekistānas kokvilnas dodas pasaulē caur Latvijas ostām. Mums ir gaidāma nozīmīga sadarbība dzelzceļa infrastruktūras attīstībā. Uzbekistānā ir izrādīta interese par Latvijā ražotajiem elektrovilcieniem un tramvajiem, par kopuzņēmumu izveidi, veļas mašīnu, sakaru līdzekļu un citas produkcijas ražošanu.

Pēc Latvijas ārlietu ministra domām, starpvaldību komisija varēs Uzbekistānā nozīmīgi aktivizēt savstarpējo sadarbību, jo Uzbekistānas specifika ir tā, ka viņi strādā ar ļoti lieliem projektiem. Mūsu uzņēmējiem ir svarīgi iekļūt šajos prioritārajos projektos.

Ir pārrunātas arī savstarpējo finansu norēķinu problēmas. Ir iesniegts vienošanās projekts starp Latvijas Banku un Uzbekistānas Centrālo banku. Ir piedāvāts arī atvērt Ārējās ekonomiskās darbības bankas Uzbekistānas filiāli Rīgā, lai saīsinātu savstarpējo norēķinu laiku no 10 un 15 dienām līdz vienai dienai. Protams, ir runāts arī par tranzītkoridora stabilizēšanu, piedāvājot izveidot Latvijas–Uzbekistānas–Krievijas kopēju darba grupu, lai izvērtētu iespējas stabilizēt tranzītu no Uzbekistānas caur Latvijas ostām. Kopumā vispārējais labais politiskais klimats starp mūsu valstīm dod iespēju daudz vērienīgākai sadarbībai nekā līdz šim. Jāatzīmē, ka kopš Gunta Ulmaņa vizītes Uzbekistānā mūsu eksporta un importa apjomi ir pieauguši gandrīz četras reizes. Tas nozīmē, ka vizīte dod reālu, praktisku rezultātu.

Preses konferences turpinājumā Valdis Birkavs atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

Jautājums: — Vai jūs runājāt arī par to, kāda ir šo Centrālāzijas valstu nostāja, ka Latvija vēlas iestāties NATO?

— Skaidra un nepārprotama Uzbekistānas pozīcija — Latvijai ir tiesības izvēlēties savas drošības oganizācijas. Uzbekistāna arī nepievienojas NVS valstu militārajam blokam, vēl vairāk — viņi ir izdarījuši attiecīgus grozījumus likumdošanā, ar kuriem ir aizliegts Uzbekistānai iestāties jebkādos militāros blokos. Kirgizstānas pozīcija ir varbūt mazliet mīkstāka — viņi uzskata, ka mūsu integrācija Eiropas Savienībā un transatlantiskajās struktūrās ir mūsu lieta. Tātad šeit nav kopējas NVS pozīcijas, bet mēs saņēmām skaidru, izteiktu atbalstu.

Jautājums: — Vai jūsu sarunās Maskavā tika runāts par Maskavas Universitātes filiāles atvēršanu Rīgā?

— Man ir pretjautājums: sakiet, kurās valstīs vēl Maskavas Universitāte ir atvērusi filiāli? Maskavas Universitātei nevienā valstī filiāles nav. Manuprāt, šis jautājums tika izvirzīts dienas kārtībā nesagatavots. Tas ir Izglītības ministrijas jautājums. Un, ja tādu jautājumu grib risināt, tad tas ir nopietni jāsagatavo. Tieši tāda arī bija mana atbilde sarunās, kad šis jautājums garāmejot tika skarts Maskavā. Runāt var par jebkuru jautājumu, bet, lai runātu, tam ir jābūt labi sagatavotam. Ko tas nozīmē — atvērt filiāli? Vai Maskavas Universitātes profesori brauks uz šejieni? Kas maksās? Un kāpēc tieši Latvijā, ja nevienā citā pasaules valstī vēl nav atvērtas filiāles? Šis jautājums nav sagatavots nopietnai apspriešanai. Tāds ir mans viedoklis.

Jautājums: — Kāpēc Latvijai, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, vismazāk noslēgts līgumu par bezvīzu režīmu?

— Paldies par šo jautājumu. Lai runātu par bezvīzu režīmu, ir jāsaprot, uz ko attiecas bezvīzu režīms. Cik cilvēku to izmanto? Un kādas saistības mūsu valstij ir jāuzņemas? Pirmais nosacījums, lai mēs saņemtu bezvīzu režīmu, ir likums par bēgļiem. Tas ir iesniegts Saeimā. Un tas nav Ārlietu ministrijas likums, lai gan mēs aktīvi to veicinājām. Un vēl ir vajadzīga bēgļu konvencijas ratifikācija. Tā uzliek valstij lielas saistības. Vai Latvijas valsts ir gatava šadām saistībām? Igaunijai un Lietuvai tieši tāpēc ir daži bezvīzu režīmi... Patiesību sakot, viens vairāk ir Lietuvai — ar Norvēģiju. Mēs ar Norvēģiju strādāsim tikai šī mēneša beigās, un acīmredzot līdz pirmā pusgada beigām mēs, iespējams, panāksim vienošanos, bet par to vēl jārunā. Bet Lietuva saņēma bezvīzu režīmu ar Norvēģiju tad, kad mums vēl nebija Pilsonības likuma. Jo viņiem bija Pilsonības likums, un viņiem šo problēmu bija mazāk.

Tātad es trešdien Sadarbības padomē lūgšu divas lietas. Lai visas frakcijas atbalsta: steidzamu bēgļu likuma pieņemšanu, jo te no manis nekas nav atkarīgs, tas ir atkarīgs no Sadarbības padomes, no frakcijām. Ja bēgļu likums tiek ātri pieņemts, tad ir viens solis. Otrs solis — es lūgšu valdībai, jo līdz šim bēgļu konvencijas ratifikācija Latvijā tika vērtēta, un šeit man ir dokuments ar skaidru Iekšlietu ministrijas pozīciju, ka mēs vēl neesam gatavi ratificēt bēgļu konvenciju. Jo tas liek valstij uzņemties nozīmīgas saistības.

Es esmu par bezvīzu režīmiem, ja valsts ir tam sagatavota. Un es aicināšu Sadarbības padomi izteikt skaidru atbalstu bēgļu konvencijas ratifikācijai. Ja tas tiks izdarīts, tad tie šķēršļi, kuru dēļ mums bezvīzu režīma nav, tiks reāli noņemti. Manuprāt, mums šobrīd nav tāda situācija, ka nevarētu kāds bez maksas, jo uz visām Skandināvijas valstīm vīza ir bez maksas, šo vīzu saņemt un aizbraukt pavisam netraucēti. Bet es nebūt nenosodu Iekšlietu ministriju. Jo mums vajag, lai mums būtu sakārtotas pases, lai tās būtu mašīnlasāmas. Lai mums būtu...

Man te ir saraksts, kur ir nosauktas visas prasības, lai ieviestu bezvīzu režīmu. Un tās nav ārpolitiskas, bet iekšpolitiskas prasības. Paklausieties, kas tās ir par prasībām. Tiesiskais instrumentārijs — tātad Tieslietu ministrijas atbildība. Policijas stuktūru optimizācija — Iekšlietu ministrijas atbildība. Vienots un visaptverošs informācijas tīkls — tātad robežapsardzības, muitas un kriminālpolicijas darbībai. Pasu sistēma. Zaļās robežas apsardzības profesionalizācija. Tie ir nosacījumi, kas ir jāizpilda, lai ieviestu bezvīzu režīmu. Un tas nav atkarīgs no Ārlietu ministrijas. Man te pārmet, ka nav mums bezvīzu režīma ar Bulgāriju. Mēs to savā laikā ierosinājām, valdība konceptuāli izvērtēja un piekrita, bet Iekšlietu ministrija galu galā tomēr pateica: “Nē!” Un jāteic, ka Iekšlietu ministrija rīkojās pareizi, jo man te ir priekšā saraksts ar “melnajām” valstīm, kurām nav drošas sistēmas, lai ieviestu bezvīzu režīmu. Un Bulgārija ir šajā sarakstā. Es jums nocitēšu vienu dokumentu, ko saņēmu no Somijas tieši šī bezvīzu režīma sakarā. Somu nostāja, ka nav vēl ieviests bezvīzu režīms, nekādā ziņā nav jātulko kā mūsu ārpolitikas neveiksme. Šajā jomā ar ārpolitiku viss ir kārtībā. Ja kaut kas ir neveiksmīgs, tad tā ir mūsu iekšpolitiskā nesakārtotība un nevēlēšanās ātri rīkoties. Latvijas robežsargu pakļautības jautājumu risināja divus gadus. Tieši gausā rīcība iekšpusē ir tā, kas izraisa ārpolitikas sekas. Protams, būtu labi, ja Ārlietu ministrijai izdotos uzmundrināt attiecīgās atbildīgās personas par pilsoņu pasu nolasāmības problēmu, lai bezvīzu līgums varētu stāties spēkā pēc iespējas ātrāk. Tās ir iekšpolitiskās problēmas.

Un es esmu priecīgs, ka šī diskusija ir izraisījusies, jo tas dod iespēju paātrināt iekšpolitisko lietu sakārtošanu. Bet ārpolitiski viss ir izdarīts. Faktiski Iekšlietu ministrijas pozīcija ir ļoti precīza — viņi vēlas, lai, izmantojot bezvīzu režīma ieviešanu, reizē tiktu sakārtotas iekšējās lietas. Jo mums jau brauc arī no turienes, ne tikai uz turieni brauc. Neviens jau nav traucēts iespējās aizbraukt, nevienam jau tiesības nav ierobežotas aizbraukt. Bet, protams, bezvīzu režīms ir labāks. Es pats esmu par bezvīzu režīmiem. Es izmantošu šo režīmu, lai Sadarbības padomē noskaidrotu visu frakciju pozīcijas un saņemtu atbalstu ātrai virzībai uz priekšu.

Jautājums: — Udaļcova kungs, runājot par gaidāmajām Šķēles kunga un Ulmaņa kunga vizītēm uz Maskavu, teica, ka tādos brīžos ir pieņemts parakstīt svarīgus līgumus, dokumentus. Bet pagaidām viņam neesot zināms, ka tiek gatavoti šādi dokumenti...

— Ko jūs! Latvija sen ir gatava parakstīt ļoti nozīmīgus dokumentus. Latvija ir gatava nekavējoties parakstīt robežlīgumu ar Krieviju. Latvijai ir sagatavoti astoņi līgumi, šobrīd ir jāsagaida Krievijas puses atbilde. Mēs ļoti nopietni strādājam, un es negribu pārmest nedz Krievijas pusei, nedz Latvijas pusei, vienkārši katra vizīte ir ļoti rūpīgi jāsagatavo. Un vienojāmies arī ar Krievijas Ārlietu ministriju, ka starpvaldību komisijai ir jāsanāk tad, kad mēs esam gatavi šo līgumu parakstīt. Labi, lai tas notiek nedēļu vēlāk, tas nav nekas. Bet nevis sasteigt un neparakstīt līgumu. Sagatavosim, izdarīsim visu, kas ir. Starp citu, visu, kas atkarīgs no Latvijas puses, mēs esam izdarījuši. Un, ja tai brīdī būs gatavs viss pārējais, Šķēles kunga vizīte arī var notikt, tāpēc nav nekādu problēmu.

Jautājums: — Jūs teicāt, ka Latvija ir gatava parakstīt robežlīgumu. Bet, ja kartes būs nodrukātas tikai augustā, ja vēl nav pabeigts robežlīnijas apraksts, kas ietilpst dokumentu paketē, kā var kaut ko parakstīt?

— Robežlīnija ir aprakstīta. Un kartes var mierīgi neparakstīt. Tas viss ir tehnisks darbs. Un tur nav nekādu šķēršļu, lai parakstītu līgumu. Šķērslis šoreiz ir tas, ka, lai Krievijas puse saņemtu tiesības parafēt līgumu, tai jāiziet noteiktas procedūras. Nav nekādu šķēršļu, neizdomāsim šķēršļus tur, kur to nav.

Jautājums: — Kāds ir jūsu iespaids par Rozu Otonbajevu, jūsu kolēģi Biškekā?

— Šarmanta kundze ar lielu pieredzi, kura cenšas darīt visu to labāko savas valsts labā un sūdzas par to, ka viņiem ļoti daudz vēl ir jāmācās. Mēs vienojāmies par savstarpējo konsultāciju pastiprināšanu, aktivizēšanu. Un es gaidu vairākus viņu Ārlietu ministrijas cilvēkus šeit, Latvijā, lai viņi stažētos gan protokolu lietās, gan dažās citās lietās. Katrā ziņā mēs šķīrāmis kā labi draugi, mēs esam sen pazīstami, daudzos starptautiskos forumos sēžam faktiski blakus. Vizīte šī bija pirmā, pārliecinājos arī, cik grūti iet, jo problēmu ir ļoti daudz. Ar Akajeva kungu arī es tikos. Viņi ir optimisma pilni, taču gaida arī palīdzību no mums. Viņi tradicionāli ļoti augstu vērtē mūsu attīstības tempus un attiecības. Vienmēr atsaucas arī uz kopējiem dzīves gadiem Padomju Savienības ietvaros. Prezidents Akajevs, starp citu, ir mācījies kopā Maskavā un dzīvojis vienā kopmītnes istabā ar vienu no mūsu Tehniskās universitātes profesoriem, tā ka viņam par Latviju ir vislabākais iespaids. Un Otonbajeva mazliet pat zina lietuviski, viņa nedaudz ir pavadījusi laiku Lietuvā. Es, protams, zinu viņas biogrāfiju, viņa man stāstīja arī par savu darbību PSRS Ārlietu ministrijas laikā, kad viņa bija vēstniece UNESCO. Viņa ir pietiekami pieredzējusi diplomāte, tas ir tas, ko es par viņu varu pateikt.

Jautājums: — Vai Aitmatovs nav atgriezies?

— Tā ir tāda interesanta lieta. Aitmatovs ir deputāts. Viņiem ir divas palātas — vienā ir 75, otrā — 35 deputāti, likumdošanas palātā. Tie 75 ir ievēlēti, un divi no tiem ir vēstnieki, viens no viņiem ir Aitmatovs, kas ir Briselē. Uz sesijām viņš ierodas. Jo tās ir tādas kā agrāk bija Augstākās padomes sesijas, nevis pastāvīga darba programma, bet laiku pa laikam sanākot un nobalsojot. Tas ļauj Aitmatovam savienot šo vēstnieka darbu ar deputāta pienākumiem, kas ir diezgan neraksturīgi citām valstīm.

Jautājums: — Es gribētu precizēt. Tātad jūs uzskatāt, ka Šķēles vizītes laikā Maskavā varētu tikt parakstīts robežlīgums un Šķēles vizīte varētu notikt tai laikā, kad notiks starpvaldību komisijas tikšanās aprīļa beigās?

— Nē, tikai tādā gadījumā, ja kā starpvaldību komisijas, tā Šķēles vizīte ir pietiekami sagatavota. Premjerministra vizīte ir viena no visnopietnākajām valsts vizītēm, un tā ir nopietni jāsagatavo. Šobrīd savietot to ar starpvaldību komisiju var tikai tajā gadījumā, ja tas viss ir sagatavots. Ja tas viss ir sagatavots, tas var notikt vienlaikus, ja nav — tas var notikt vēlāk. Jo tas ir jāsagatavo, ir vajadzīga substance. Nav vajadzīgs braukāt šurp turp, ja viss nav sagatavots. Mēs runājām arī par Valsts prezidenta vizīti. Krievijas ārlietu ministrs garantē visas vizītes norisi Krasnojarskā un šobrīd strādā pie iespējamās tikšanās augstākajā līmenī. Tur vēl vienošanās nav panākta, bet viņi strādā pie tā.

Jautājums: — Jūs pirmīt minējāt, ka vajadzētu izveidot Latvijas, Krievijas un Uzbekistānas darba grupu transporta koridora nodrošināšanai. Vai jūs nevarētu komentēt, kāda ir Krievijas attieksme pret Baltijas centieniem nodibināt labas attiecības ar Centrālāzijas valstīm?

— Kam gan var būt iebildumi, ja mēs cenšamies nodibināt labas attiecības ar citām valstīm.

Jautājums: — Vai ir zināms Krievijas viedoklis par šāda transporta koridora izveidi?

— Es zinu Krievijas viedokli. Pagaidām viņi uzskata, ka tas ir Latvijas un Uzbekistānas jautājums. Bet, ņemot vērā, ka transporta koridorā 17 kilometru iet caur Uzbekistānu un tas maksā apmēram trīs dolāri, 200 kilometru caur Latviju un tas maksā arī apmēram trīs dolāri, bet viss garais ceļš caur Kazahstānu maksā 30 dolāru un garais ceļš caur Krieviju maksā 21 dolāru, tad kopumā tarifa summa ir ļoti liela un zināmā mērā kļūst neizdevīga. Tādēļ mums ir svarīgi, lai būtu precīzi noteikti tarifi, lai transporta koridors ir stabils. Jo, ja tā nenotiek un šeit ir Krievijas iespējamā interese, var realizēties otrs variants, pie kā šobrīd pēc prezidenta Karimova iniciatīvas, un es pilnīgi saprotu prezidentu Karimovu, strādā Uzbekistāna kopā ar citām valstīm — tas ir Aizkaukāza tranzīta koridors. Ja mēs nevienojamies četratā vai trijatā, tas nozīmē, ka Krievija un Kazahstāna nesaņems tos deviņus vai desmit miljonus, ko tās saņem kā tranzīta naudu, bet tā aizies vispār garām. Tāpēc šeit ir, no vienas puses, spiediens uz to, ka jābūt stabilām ekonomiskajām attiecībām, no otras puses — ja tās nebūs, šī nauda vispār aizies garām, jo, protams, Aizkaukāza tranzīta koridors attīstās. Un attīstās arī gadsimta trase, jo Kirgizstāna kopā ar Uzbekistānu vēlas pievienoties ar vienu dzelzceļa atzaru lielajam Ķīnas dzelzceļam līdz Pekinai. Tas ir tāds gadsimta projekts, pie kā viņi šobrīd ļoti aktīvi strādā, lai piesaistītu investīcijas. Un arī mūsu kopuzņēmums ar austriešiem grib iesaistīties šajā lielajā projektā.

Jautājums: — Jūs teicāt, ka, runājot par robežlīgumu, nevajag izgudrot šķēršļus. Kas izgudro šķēršļus?

— Kartes šobrīd ir tehniska lieta. Robežlīgums ir pamatdokuments. Visa robežlīnija ir saskaņota, mēs esam gatavi parakstīt. Mēs varam, protams, vilcināt, ka mums vajag vēl kartes. Piemēram, mēs esam parakstījuši līgumu ar Lietuvu, bet kartes vēl nav saskaņotas joprojām. Karte ir sekundāra lieta. Galvenais ir tas, ka mēs no abām pusēm esam pauduši savu politisko gribu un robežlīnija ir skaidra. Uz kartes tas nozīmē, ka ir precīza demarkācija un delimitācija, ka dabā nosprauž pēc kartes, bet tas ir nākamais solis. Mēs, politiķi, galveno lēmumu esam pieņēmuši, un mēs esam gatavi.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!