Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

“Jaunā Eiropa: Latvijas perspektīva”

Lekcija Dānijas Ārpolitikas biedrībā 1997.gada 18.martā

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs!

Dāmas un kungi!

Atļaujiet man izteikt gandarījumu par šo godpilno iespēju uzrunāt Dānijas auditoriju Ārpolitikas biedrībā.

Dānija latviešu tautas apziņā vienmēr ir bijusi vairāk nekā tikai laba kaimiņvalsts. Mūs saista garīga tuvība, kas ir kopēju vēstures īpatnību un cilvēcisko vērtību noteikta.

Mēs esam zemes pie jūras, un tāpēc tirdzniecībai jau viduslaikos bija svarīga loma. Tāpēc ir simboliski, ka Kopenhāgenas biržas namā vēl joprojām goda vietā ir atrodams arī Baltijas metropoles Rīgas ģerbonis.

Līdz traģiskajiem Otrā pasaules kara notikumiem Latvijas politiķi un tautsaimnieki Dāniju uzskatīja par paraugu valsts tautsaimniecības attīstībai. Viens no šī uzskata piekritējiem bija Latvijas pēdējais pirmskara prezidents Kārlis Ulmanis. Kopenhāgenā — kafejnīcā ar simbolisko nosaukumu “Eiropa” — starp nozīmīgu eiropiešu attēliem atrodas arī bijušā Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa fotouzņēmums.

Mēs esam kaimiņi lielām valstīm. Mūs vieno šī gadsimta vidus traģiskie notikumi un kopējā cīņa pret totalitārismu un impērismu. Tas mūsu valstīs izskaidro augsto jūtīgumu pret pagātni un nākotni.

Starpkaru Eiropā dominēja lielvalstu ietekmes domāšana. Savukārt mazo Eiropas valstu “zelta laikmetu” — pēckara posmu, kad izveidojās Eiropas Kopiena un NATO,— lielā mērā veidoja mazo valstu aktīvā rīcība. Tāpat kā Dānijai, arī Latvijai kā mazai valstij attiecības ar lielajām valstīm vienmēr bijušas būtisks jautājums.

***

Viena no svarīgākajām perspektīvām jaunajā Eiropā Latvijai saistās ar mazo valstu likteni. Mazajām valstīm visos laikos viens no izaicinājumiem ir bijušas attiecības ar lielākajiem kaimiņiem. Šī saskarsme veidojusi mazo valstu identitāti. Taču pēc Otrā pasaules kara mazo valstu loma ir, kā man šķiet, savā pamatā mainījusies. Attīstību dzenošais spēks nāk biežāk tieši no mazajām valsīm, kuru izpratni un redzējumu akceptē lielās valstis.

Attiecības starp mazajām un lielajām valstīm raksturos arī Centrālās un Austrumeiropas valstu reģiona nākotni. Jautājums par mazo valstu interešu ievērošanu ir īpaši svarīgs. Tā jūtīgums ir augsts tieši tagad, jo esam nozīmīgu lēmumu pieņemšanas laikā. Izdarītie lēmumi ir un būs būtiska sastāvdaļa tiltā uz XXI gadsimtu un noteiks tā noturīgumu.

Daudzi runā, ka šogad atkārtosies tā pati situācija kā pirms un pēc Otrā pasaules kara. Daudzi runā, ka Jaltas gars atkal jūtams kontinentā un ka mazo valstu likteni atkal mēģina izlemt kādas nedraudzīgas lielvalstis. Daudzus pārņēmis pesimisms un sajūta par bezizeju. Taču vai tiešām šādai izpratnei ir pamats? Vai, ceļot tiltu uz XI gadsimtu, nav citas pārliecības, kuru patiesi uzskatīt par cerību?

Līdz Otrajam pasaules karam mazās valstis atradās ap lielajām ne tikai ģeogrāfiskajā šī vārda nozīmē, bet arī politiskajā. Tās bieži vien tika uzskatītas par satelītvalstīm — par tādām, kuras ir praktiski pilnībā atkarīgas no lielo valstu labvēlības. Arī vēl sociālisma valstis tika sauktas šajā mazliet nievājošajā vārdā — par satelītvalstīm, kurām nav pašām savas orbītas attīstībai. Šīs valstis kustējās tikai lielvalstu iebrauktajās sliedēs, atradās to orbītā bez patstāvīgām manevra iespējām.

Pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropā iezīmējās cits attīstības modelis. Tas aizvien vairāk manifestējas tagad, kad ceļam tiltu uz XXI gadsimtu. Tāpat kā lielie un mazkustīgie okeāna kuģi brīvākos ūdeņos tiek izvilkti, kur tiem nedraud sadursme vienam ar otru vai ar aukstā laikmeta aisbergiem, tāpat lielo kaimiņvalstu virzību kā loči nosaka tieši mazās valstis.

Mazās valstis, atšķirībā no lielajām, nevar atļauties dzīvot vecu stereotipu gūstā, tāpēc tās sevī attīstījušas spēju paredzēt un ieskatīties rītdienas notikumos. Mazās valstis grūti pārspējamas jaunu ideju formulēšanas mākslā. Līdz ar to tās bieži vien ir kā neērtas sarunu partneres, jo it kā nevietā un nelaikā izsaka patiesību, kuru vēl citiem negribas akceptēt.

Baltijas valstis labi pazīst šo mazo valstu iezīmi. Deviņdesmito gadu sākumā, kad mēs atguvām savu neatkarību, īpaši aktīvas bija tieši Eiropas mazās valstis, kā Dānija un Islande. Tām nebija noraidošas pozīcijas, tās paredzoši saskatīja vēstures pavērsienu un pārmaiņu punktu Baltijas jūras austrumu krastā.

Tieši NATO vai Eiropas Savienības mazo dalībvalstu balsis tagad ir sevišķi skaļas un pārliecinošas, kad runa ir par Baltijas valstu piederību šīm organizācijām. Tās izrauj Eiropas lielās valstis no apmierinātības ar sasniegto vai iecerētajiem lēmumiem un mudina tās sadzīvot ar rītdienu izsakošo tēzi — jā, Baltija būs dalībvalsts šajās organizācijās. Tas ir tikai laika jautājums.

Vai varbūt mums ir jāpaaugstina lielo valstu loma kontinentā?

Tāpēc varu teikt, ka Latvija nesaskata pamatu pesimismam sakarā ar šogad paredzētajiem lēmumiem. Latvija pārliecinoši ceļ sev tiltu uz XXI gadsimtu — tāpat kā to dara citas valstis. Latvijai ir partnervalstis, uz kurām tā var paļauties kā uz drošiem balstiem, partnervalstis gan šaipus, gan viņpus Atlantikai.

***

Kontinenta nākotnei par svarīgu tiek uzskatīta tā vienošanās, kādu savā dialogā ar Krieviju izstrādās Rietumu valstis. Šāda dialoga kritiķi uzskata, ka tādā veidā tiek dalīta Eiropa un atsevišķu valstu intereses tiek atstātas bez ievērības, jo viņu liktenis un drošība tiek izlemta aizmuguriski un bez tiešas viņu iesaistes.

Taču patiesībā Rietumu un Krievijas dialoga un vienošanās saturs būs tāds, kādu to pieļauj tieši mazo valstu liktenis un politiskā pašsajūta. Īpaši tas sakāms par Baltijas valstīm un to ... nē, ne piekāpšanos vai samierināšanos, bet gan skaidro spēju domāt stratēģiski un paredzoši.

Latvija zina, ka Rietumvalstis skaidri saskata Baltijas valstu perspektīvu un nozīmi jaunajā Eiropā. Baltijas valstis, tāpat kā mūsu kaimiņvalstis Eiropas ziemeļos, būs atvērtas ideju un domu apmaiņai, brīvas savā ekonomiskajā rīcībā, noteiktas politiskajā gribā un izvēlē, atbildīgas savā iesaistījumā starptautiskajās organizācijās.

Jaunās Eiropas veidols atbildīs vairs ne tikai lielvalstu spēka samēra līdzsvaram. Tas pats sakāms arī tieši par Baltijas reģiona nākotni. Akceptēti tiek mazo valstu stratēģiskie priekšstati un perspektīvas par Baltijas reģionu. Lielo valstu savstarpējais dialogs bieži vien atgādina vairāk sarunu par taktiskiem risinājumiem.

Ja kādreiz lielās valstis spēcīgi ietekmēja mazo valstu identitāti, tad pēdējos gadu desmitos pretēji virzītā ietekme ir strauji pieaugusi. NATO veidošanas procesā svarīga loma bija Rietumeiropas mazajām valstīm — Beniluksa valstīm un arī Dānijai. Tās rūpējās par savu drošību, lai izvairītos no līdzīgas agresijas atkārtošanās. Šo Rietumeiropas mazo valstu nostājai, pagātnes baiļu pārvēršanas spējai bija centrālā loma Vācijas iesaistīšanā Eiropas sadarbībā.

Tagad nav XX gadsimta vidus, un citā vēsturiskā situācijā ir gan Latvija, gan viss kontinents. Taču vienā aspektā atkal redzamas paralēles. Mazo valstu — Baltijas valstu — loma Krievijas politiskajā pašsapratnē ir un vēl ilgstoši būs jūtīga un nozīmīga. Līdz ar to Baltijas valstis saglabās arī savu katalizatoram līdzīgo funkciju Rietumu dialogā ar Krieviju.

Mūsu politika attiecībās ar Krieviju tiek veidota, labi apzinoties un paturot prātā mūsu savstarpējās vēstures mācības. Mēs aizvien pilnīgāk apzināmies arī mūsdienu lielo un mazo valstu attiecību dialektiku. Šī attiecība var sevī saturēt it kā daudzas pretrunas, taču tomēr veiksmīgi virzīties uz priekšu. Dialogs ar lielāku kaimiņvalsti prasa lielāku izturību, prasmi būt īpaši izsvērtiem un pacietīgiem.

Runājot par jauno Eiropu, mēs skaidri saskatām savu attiecību perspektīvu ar Krieviju. Kopš pēdējais Krievijas regulārās armijas kareivis ir atstājis Latviju, mūsu attiecības ar Krieviju attīstās uz neatkarīgu un līdztiesīgu valstu attiecību pamatiem. Abas valstis sāk pārvarēt šķēršļus, kurus radījusi pagātne.

Nopietni esam pavirzījusies robežjautājuma risinājuma meklējumos. Vēlamies rast iespēju iekārtot robežu tehniski, atbilstoši visiem starptautiskajiem standartiem. Risinot robežproblēmu, Latvija ir izrādījusi gatavību kompromisam. Tagad mēs gaidām atbildi no Krievijas. Latvija neuzskata, ka robežjautājumu varētu jaukt kopā ar humanitāras dabas jautājumiem. Ceram, ka Krievijas puses atbilde būs lietišķa un ka vairs netiks jaukti robežstabiņi ar cilvēku likteņiem. Noslēgtais robežlīgums ar Krieviju būtu pirmā zīme tam, ka Krievija apzinās to, ka tās identitātei vairs nav tās ģeogrāfiskās robežas, kādas tās bija šī gadsimta sākumā.

Latvija kā ES perspektīvā dalībvalsts veicinās ekonomiskā un politiskā dialoga padziļināšanos starp ES un Krieviju. Vienlaikus uzskatām, ka ir nepieciešams ekonomisko un politisko attiecību pieaugums starp Rietumiem un Krieviju, jo tas tieši atsaucas uz stabilitāti un demokratizāciju Krievijā un plašāk — visā kontinentā. Uzskatām, ka šīm attiecībām jābūt principiālām, neupurējot Eiropas kopējās vērtības.

Tad, kad būsim NATO dalībvalstis, varēs teikt, ka Krievijā pilnībā un neatgriezeniski virsroku guvušas Rietumu civilizācijas vērtības. Stratēģiskas līnijas skaidrība ļauj mums skatīties uz nākotnes Eiropu bez pesimisma.

***

Jaunā Eiropa mums asociējas ar Eiropas vienotības ideju. Pašreizējā politiskā situācija raksturojas ar vēsturē vēl nebijušu iespēju — radīt Eiropu bez dalījuma līnijām. Dalījuma līnijas saprotam ne tikai drošības politikas aspektā, tikpat nozīmīga ir labklājības viendabīgā attīstība Eiropā. Drošam un stabilam līdzsvaram kontinentā tas ir izšķiroši svarīgi.

Eiropas Savienībā ir definēts uzdevums pārvarēt reģionālās atšķirībasā vispirmām kārtām ekonomiskās attīstības ziņā. Saliedētības jeb kohēzijas ideja kļuvusi par vienu no fundamentālākajām idejām Eiropas Savienībā. Tā aizvien vairāk attiecas uz Centrālās un Austrumeiropas valstīm, arī uz Baltijas valstu reģionu.

Pašreizējā dinamiskā mūsu reģiona attīstība dod jaunas un līdz šim neizmantotas iespējas sadarbībai. Svarīgi ir noturēt līdzsvaru reģionā, lai notiekošie procesi un valstu sadarbība būtu papildinoša, stabilitāti audzējoša. Jautājumi, kas aktualizējas mūsu reģionā, ir būtiski visai Eiropai.

Runājot šeit par līdzsvaru, es ar to saprotu gan izlīdzsvarotu ekonomisko attīstību, gan saliedētību sabiedrībā.

Pēdējā laika Latvijas ekonomikas attīstības dinamika dod Latvijai pārliecību par reformu darba veiksmīgu realizāciju. Latvijas valdības mērķis ir nodrošināt liberālas ekonomikas darbību Latvijā.

Ar gandarījumu varu teikt, ka Latvija ir gatava izpildīt Pasaules tirdzniecības organizācijas prasības. Šogad mēs kļūsim par šīs organizācijas dalībvalsti. Tas nozīmētu, ka Latvija būtu pilntiesīga daļa pasaules ekonomiskajā telpā.

Piederība tai un patstāvīga darbība tanī uzstāda stingrus noteikumus un priekšnosacījumus valstij. Izlīdzsvarots budžets, stingra un atbildīga finansu un monetārā politika, pastāvīgs un augsts nacionālā kopprodukta pieaugums — šie ir raksturojumi, kurus var attiecināt arī uz Latviju. Savā transformācijas procesā esam panākuši to, ka banku kredītlikmes un inflācija pastāvīgi samazinās un jau tuvojas Eiropas Savienības līmenim. Starptautiskie eksperti nupat ir novērtējuši Latvijas kredītreitingu augstāk nekā atsevišķām ES dalībvalstīm.

Centrālās un Austrumeiropas saimnieciskajai labklājībai attīstoties, šo valstu ekonomikām un starptautiskajiem sakariem pilnveidojoties, Rietumeiropa būs ieguvēja ne tikai ekonomiskā ziņā. Tikpat svarīgi, ka līdz ar to paplašināsies stabilitātes un prognozējamības telpa kontinentā.

Sabiedrības saliedētības process Latvijā ir dziļi saistīts ar vienotās Eiropas ideju. Vēlos minēt šoreiz vienu svarīgu šī procesa aspektu.

Latvijas izpratne ir tāda, ka galvenais jautājums ir ne tikai par ES strauju paplašināšanos, bet arī par veiksmīgu. Kandidātvalsts ekonomiskā un institucionālā gatavība ir noteikti papildināma ar izvērstu politisko skaidrojumu par to, ko nozīmē Latvija kā Eiropas Savienības valsts. Mūsu mērķis ir ļaut Latvijas iedzīvotājiem — gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem, sevi pozitīvā veidā asociēt ar vienotās Eiropas ideju, ar Eiropas Savienības sadarbības un solidaritātes filozofiju.

Šinī darbā mums nepieciešama dalībvalstu palīdzība un pieredze. Latvijas sabiedrībai ir saprotama vēlme dzirdēt ne tikai pašu politiķu skatījumu par Latvijas perspektīvu Eiropas Savienībā. Tikpat nozīmīgi ir izklāstīt Latvijas iedzīvotājiem, kā Eiropas Savienību saprot un uztver pašās dalībvalstīs — to galvaspilsētu, mazpilsētu, lauku iedzīvotāji. Kādi ir viņu argumenti par vai pret Eiropas Savienību. Argumentu atrašana nākotnei sekmēs arī saliedētības procesu pašā Latvijā.

Lai popularizētu un izskaidrotu Eiropas ideju Latvijā, mums ir vajadzīga tātad arī dalībvalstu pieredze. Es aicinu Dāniju būt par partnervalsti mums Eiropas idejas popularizēšanas darbā Latvijas sabiedrībā.

Savu transformācijas procesu saprotam kā visaptverošu — attiecībā gan uz ekonomisko sistēmu, gan uz sabiedrības un valsts uzbūves modeli. Tāda sapratne ir kā priekšnoteikums veiksmīgam procesam. Ne velti Baltijas valstis tiek apzīmētas kā sekmīgas savā pārveidojumu ceļā.

Eiropas kopējās attīstības dinamika iegūtu, ja tai pieslēgtu sekmīgu reformu valsti — Latviju. Latvija un pārējās Baltijas valstis ir jaunākais un redzamākais Eiropas “success story”.

Dānijas premjerministram ir taisnība, ka viņš Eiropas Savienības paplašināšanās procesu dēvē par projektu mieram. Tas pilnībā atbilst Latvijas izpratnei par paplašināšanās būtību. Madrides un Florences sammitos iezīmētā formula jaunu dalībvalstu uzņemšanai Eiropas Savienībā ir godīga un pilnīgi atbilst mūsu interesēm. Katra valsts jāvērtē individuāli, bet katram jādod arī iespēja.

Mums ir pamats ticēt, ka Amsterdamas Eiropas Padome noteiks 1998. gada sākumu kā atskaites punktu, kad Eiropas Savienība vienlaikus uzsāks paplašināšanās sarunas ar visām kandidātvalstīm. Līdz ar to tiks uzsākts process, kas sevī atspoguļos dažādu kandidātvalstu individuālo gatavības pakāpi, bet vienlaikus visiem dos vienādas iespējas. Latvija ir gatava šīs sarunas sākt un veikt visu no tās atkarīgo, lai tā iespējami ātri kļūtu par jauno ES dalībvalsti.

***

Nākotnes Eiropai ir jābūt drošākai nekā Eiropai šodien. Ceļot tiltu uz XXI gadsimtu, apzināmies drošību kā stratēģisko mērķi un attīstības vadmotīvu. Drošība visā eiroatlantiskajā telpā — tā ir drošība gan valsts līmenī, gan drošība atsevišķam cilvēkam un ikvienai ģimenei un tās nākotnei.

“Eiroatlantiskā stratēģija drošībai” ir tilts XXI gadsimtam. Tā ir ilgtermiņa stratēģija un izsaka visaptverošu procesu. Attiecībā uz Centrālās un Austrumeiropas valstīm tā nozīmē pāreju uz Rietumiem raksturīgo valsts, ekonomikas un sabiedrības uzbūves modeli.

NATO valstis, uzsākot paplašināšanās procesu, ir uzņēmušās atbildību, lai šis process novestu pie nostiprinātas drošības un stabilitātes Eiropā. Savukārt Latvija, Baltijas valstis kopumā, izvēloties dalību Ziemeļatlantijas aliansē kā savas drošības politikas prioritāti, arī ir uzņēmušās šo atbildību. Tas tātad ir abpusējas atbildības princips. Mums ir kopīgi jāstrādā ar dalībvalstīm, lai tuvinātos kopīgajam mērķim — drošas, stabilas un nedalītas Eiropas izveidei.

Madrides NATO valstu vadītāju tikšanās laikā tiks spriests par uzaicinājumu kandidātvalstīm pievienoties šai organizācijai. Apzināmies, ka visu pretendentvalstu uzņemšana aliansē varbūt var nenotikt vienlaicīgi. Latvija tiecas iespējami skaidrākā formā tikt atzīta par valsti, kas būs NATO dalībvalsts. Skaidrai dalības perspektīvai jābūt institucionāli un instrumentāli balstītai.

Šajā auditorijā vēlos runāt arī par Latvijas bažām. Es nepaužu pesimismu, taču izsaku reālas bažas. Protams, novērojot Rietumu un Krievijas sarunu gaitu, var izdarīt secinājumu par Jaltas gara nezūdamību. Taču zinu arī citus argumentus.

Pirmkārt, neviens nav pieļāvis Baltijas stratēģiskā mērķa izmaiņu vai atcelšanu, un tas ir dalība NATO. Tātad runa var būt tikai par taktiskiem risinājumiem, ko mēs labi saprotam un akceptējam.

Otrkārt, mēs vēlamies, lai neapstātos darbs pie Rīcības plāna izstrādes, kura mērķis ir sagatavot Baltijas valstis dalībai Ziemeļatlantijas līguma organizācijā.

Treškārt, zinu arī to, ka rietumvalstu sabiedrībās ir nostiprinājusies tāda izpratne par valsts ideoloģiju un atbildību starptautiskajā politikā, kura nepieļauj aizmuguriskus lēmumus par citu valstu drošību. Nezinu nevienu politiķi, kurš spētu ignorēt šo izpratni par moderno valsti un tās lomu.

Stabilizējošu efektu pēc aukstā kara Eiropas drošības situācijai kontinentā devis NATO ārējās un iekšējās pielāgošanās process. Piedaloties programmā “Partnerattiecības mieram”, NATO vadītajā miera realizācijas operācijā Bosnijā, esam skaidri apliecinājuši savu atbildību par Eiropas kopējo drošību.

Uzsāktais NATO paplašināšanās process nedrīkst tikt pārtraukts, nosaucot un uzņemot pirmās jaunās dalībvalstis. Durvīm uz NATO ir ne tikai jāpaliek atvērtām, bet arī šis princips ir jāpadara redzams un jārada instrumenti tā praktiskajai realizācijai. Konsultācijām par paplašināšanos starp sabiedrotajiem un ieinteresētajiem partneriem ir jāturpinās arī pēc Madrides. Domāju, ka PFP+ saturēs iespēju PFP dalībvalstīm aktīvi identificēt sevi kā valstīm, kas gatavojas dalībai aliansē, tādējādi būtu pilnvērtīgs instruments visu kandidātvalstu, kandidātpartneru sagatavošanā pilntiesīgai dalībai aliansē.

Izlemta ir plaša NATO atvēršana jaunām dalībvalstīm. Baltija ir jūtīgs punkts, kur risinājums saskaņā ar vecajām receptēm neder. Tas tikai var sekmēt vecās domāšanas recidīvu atgriešanos un valstu Eiropas politikas maiņu. Drošība nevar notikt uz citu valstu drošības rēķina, tā ir šķietama drošība.

***

Ir svarīgs jautājums, kas ir ļoti ciešā saistībā ar abiem iepriekš minētajiem “lielajiem” ES un NATO paplašināšanās projektiem. Proti, Baltijas valstu savstarpējās integrācijas jautājums.

Baltijas valstu ciešāka savstarpējā integrācija ir vēl viens dabisks process, kas norit vienlaikus ar Latvijas integrāciju ES. Tā ir objektīva un pragmatiski apsvērta nepieciešamība. Baltijas valstu savstarpējā integrācija nav un nevar būt pretrunā ar visu trīs valstu stratēģisko mērķi — integrāciju Eiropas Savienībā un NATO. Tieši otrādi — tā lieliski un uzskatāmi kalpo kopējā mērķa sasniegšanai.

Baltijas valstu savstarpējai integrācijai ir raksturīgs racionāls dinamisms un tendence meklēt jaunas sadarbības formas un virzienus. Tas attiecas gan uz politisko, gan uz ekonomisko sadarbības līmeni.

Svarīgi ir vislabvēlīgāko apstākļu radīšanā ekonomisko aktivitāšu maksimālai kāpināšanai Baltijas valstu telpā. Tam tiek veikti atbilstoši pasākumi, kas jau dod pozitīvos rezultātus — vienotas Eiropas Savienības standartiem atbilstošas tiesiskās telpas izveidošana, brīvās tirdzniecības līguma praktiski uz visām preču grupām īstenošana, Baltijas valstu muitas ūnijas radīšana, vienotas Baltijas tranzīttelpas izveidošana, vienotu Baltijas valstu muitas punktu un robežapsardzes punktu uz savstarpējām robežām radīšana. Tas vēl vairāk veicinās ekonomisko aktivitāti Baltijas valstu telpā un palielinās Latvijas un kaimiņvalstu iespējas integrēties Eiropas Savienībā.

Laba sadarbība eksistē jomās, kas nostiprina Baltijas valstu militāro drošību, robežkontroli un gaisa telpas kontroli. Sevišķi vēlos atzīmēt projektu, kas šī gada otrajā pusē tuvojas savam sekmīgam noslēgumam. Runa ir par Baltijas valstu miera bataljona “Baltbat” izveidošanu. Dānija vairāk nekā divus gadus ir šī projekta vadošā valsts, un ir pamats optimismam, ka tas jau tuvā nākotnē iegūs vērienīgāku turpinājumu.

Mans priekšlikums būtu iekļaut Baltijas bataljonu NATO spēkos kā integrālu sastāvdaļu. Esmu pārliecināts, ka varam rēķināties ar Dānijas aktīvu atbalstu.

***

Sabrūkot divpolārajam pasaules dalījumam un veidojoties jaunajai Eiropai, par gluži dabisku var uzskatīt šīs desmitgades politikas raksturīgo tendenci — dažādu sadarbības formu veidošanos reģionālajā līmenī. Būtībā šī attīstība ir jāuzskata par pasākumu kopumu aukstā kara dalījuma seku likvidēšanā. Tiek atjaunotas tradicionāli ciešās sadarbības formas, kuras šī gadsimta laikā ir tikušas mākslīgi grautas. Baltijas jūras reģions šajā kontekstā nav izņēmums. Skaidri iezīmējas jomas, kurās Baltijas jūras valstu padome atrod savas īpašās sūtības jēgu.

Organizācija sekmīgi realizē Kalmārā apstiprināto darba programmu. Tā iezīmē skaidru virzību likvidēt ekoloģiskās, sociālās, demokrātiskās un ekonomiskās disproporcijas starp Baltijas jūras rietumu un austrumu krastu valstīm. Šiem sadarbības virzieniem Latvija kā BJVP prezidējošā valsts pievērš pastiprinātu uzmanību. Šī gada septembrī Rīgā esam iecerējuši BJVP valstu valdību vadītāju tikšanos, lai tālāk iezīmētu reģiona un šīs organizācijas lomu vienotās Eiropas projektā. Latvija piedāvā tikšanās dienas kārtībā apspriest jautājumus, kas ļautu radīt un nostiprināt Baltijas jūras reģiona makroekonomisko identitāti.

BJVP darbības limits nebūt vēl nav izsmelts, un tuvākajā laikā varam paredzēt jaunu, interesantu iniciatīvu izvirzīšanu. To novēlam Dānijas BJVP prezidentūrai. Uzmanības centrā varētu izvirzīties reģiona tā saucamās mīkstās drošības joma.

***

Priekšsēdētāja kungs!

Dāmas un kungi!

Kopumā pašreizējo pārmaiņu periodu var raksturot kā iespēju izveidot sakārtotu, jaunu Eiropu. Mūsu rīcībai jābūt nosvērtai, pragmatiskai, un, savus lēmumus veidojot, ņemsim vērā visus faktorus, arī nepatīkamos. Vēsture šajā ziņā ir piesardzīga — tas izdevies tikai retos gadījumos un nenotiek pats no sevis. Vajadzīgs darbs un liela piepūle.