Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa virsniece Melānija Vanaga. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.11.1996., Nr. 188 (673) https://www.vestnesis.lv/ta/id/29264

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ārlietu ministrs - tālajās zemēs, kur saule lēc

Vēl šajā numurā

07.11.1996., Nr. 188 (673)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsniece Melānija Vanaga

"Mūži un Mirkļi" - tā Melānija Vanaga nosaukusi savu manuskriptu, arhīva materiālu un dokumentu bagāto krājumu, kas likts pamatā rakstnieces literārajiem darbiem.

Gunāra Janaiša un Melānijas Vanagas albuma foto.

Par sevi —

“Mūža raksts”

Vārds — Melānija — man māmuļas sirdī bija izauklēts jau no viņas skolas laikiem. Uzvārds — Vanaga — ir mana vīra Aleksandra Vanaga kāzu dāvana 1931. gada 12. decembrī.

Dzimtais uzvārds — Šleija — ir mana tēva Jāņa Šleija aizsenču — Āfrikas arābu šleju cilts — nosaukums.

1905. gada 4. septembrī es piedzimu Cēsu apriņķa Drabešu pagasta Sermuļos, saullēktā.

Mani saņēma vecmāmuļa Jūlīte no poļu laikos Amatas Jūgās iebēgušo igauņu cilts.

Tēvs bija apdedzis 1905. gada revolūcijā un ārstējās Cēsu cietumā. 1912. gada rudenī es sāku sēdēt Doles, tagad — Amatas, skolas priekšējā solā un mācīties rakstīt, ko tikpat cītīgi daru vēl šodien.

Izgāju cauri Cēsu ģimnāzijai un gandrīz cauri arī Universitātei. Iedziedājos studentu korī “Dziesmuvara”, kur arī vīru tenoru Vanagu piedziedāju.

Jau kā studente juriste metos iekšā tieslietās, sāku strādāt Rīgas apgabaltiesā un arī Zvērinātu advokātu juriskonsultācijā pie Tiesu palātas. Bet, kad tiku sievas godā, Vanags atskurbināja: “Sievieti nedaiļo ne tiesneša mantija, ne vispār darbošanās noziedznieku pasaulē”. Tas gan nebija nekāds ultimāts, tomēr mani prāta balsti sašķobījās.

Apgabaltiesu nomainīju ar Radiofona Informācijas un reportāžu daļu, tiesu sēžu protokolus — ar rakstiem avīzēs un žurnālos, nerunājot par reportāžām un informāciju pie rakstāmmašīnas turpat Radiofonā.

Kad manu vīru redaktoru Aleksandru Vanagu no “Brīvās Zemes” pārcēla uz Daugavpili par “Daugavas Vēstneša” atbildīgo redaktoru, arī es turpat avīzē sāku vadīt dažas lapaspuses sievietēm ar nosaukumu “Mājsolim”.

No 1941. gada 14. jūnija līdz 1957. gada 12. februārim manā mūža rakstā krēslo sešpadsmit Sibīrijas gadi, kas apstāstīti manā grāmatā “Veļupes krastā”.

Tur kopā ar mani mokās izauga arī mūsu astoņgadīgais dēls Alnis, kura tēvu jau pēc gada — 1942. gada 3. augustā — vienā dienā ar Latvijas izglītības ministru prof. Jūliju Auškāpu Sverdlovskā nošāva necilvēki.

Atgriežoties dzimtenē, padomju okupācijā es piecus gadus Cēsu pusē saganīju kolhoza govis un divus gadus Rīgā dēla paspārnē biju Jūrnieku ēdnīcas garderobiste.

Dēls apprecējās, nodibināja laimīgu ģimeni, paņēma mani savā apgādībā, jo pašai savas pensijas nebija — “nepienākas”. Bet arī dēlu nomocītā tēva dvēsele drīz aizsauca pie sevis.

Tagad vedeklas Rūtas un mazmeitu Aijas un Ievas aizvējā man ir sava istaba, savs laiks, sava pensija, savs darbs. Strādāju pie savas septimoloģijas “Dvēseļu pulcēšana”, ko izdod “Karogs”.

Esmu saņēmusi Spīdolas prēmiju, Kultūras ministrijas prēmiju, Kardināla Julijana Vaivoda prēmiju no Kanādas, Eduarda Veidenbauma prēmiju no Liepas pagasta. Izdevniecība “Karogs” manu grāmatu izdošanai saņēmusi pabalstu no Sorosa fonda, no Kultūras ministrijas un arī citurienes.

Esmu zemsaviete, dziesmuvariete, daugaviete, Amatas skolas goda pirmklasniece.

Mana krāsa ir baltā, kas staro dievišķībā arī zemes virsū.

Mana mīlestība — rakstniecība.

Mans spēks — manas dzimtas saknes, kurās turos.

Ticu brīnumam debesīs, uz Zemes un manī pašā.

Mīlu vētru, kas aizvāc sārņus dabā, tīra dvēseli cilvēkā.

Mani ļoti pārsteidza Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršana, ko vienlaikus ar vairākiem citiem pagodinātiem saņēmu no Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa rokām. Bet prieku ēnoja šaubas, ka tieši ar to pašu nosaukumu un ar tādu pašu Latvijas svētuma auru šo ordeni diez vai vajadzēja celt augšā. Šodienas paaudzei to vairs nesaprast! To es saku ne kā pārmetumu, bet ar smeldzi.

Bet pats ordenis savā baltizilā godībā man ļoti patīk, un, pat tikai paturot rokās, tā starojums man palīdz dzīvot un darīt vēl savu varbūt jau pašu debesu man vēlēto darbu, tā arī pašu pagodinājumu tuvinot kaut vairāk pelnītam.

Par viņu —

“Ticu brīnumam debesīs,

uz Zemes un manī pašā”

Melānija Vanaga raksta par mūžiem un likteņiem. Viņas stāsts par sevi un savu dzimtu tālākos lokos skar plašu Vidzemes novadu un visu Latviju. Iecerētajai septimoloģijai dotais kopējais nosaukums “Dvēseļu pulcēšana” atklāj vienu no viņas mākslas brīnumiem — runāt no dvēseles uz dvēseli. Iecere dzimusi un briedināta cauri dziļām nedienām, grāmatas top nepavisam ne viegli. Hronoloģiski pašā pirmajā grāmatā “Tēva cilts” lasām: “Šajā vēstījumā ne lielie notikumi, ne dzīves mazās drupatas nekur nav tīši bagātinātas ar lieku izdomu vai kādu patvaļību mūžu skaidrošanā. Darbs gan nav pasargāts no dažiem varbūt liekiem sānlēcieniem. Neizdodas arī viscaur rimti, gludi, nekur nepaceļot balsi vai traģiski neiekaucoties, kad notikumi griežas tieši pāri sirdij, kad saprāts atslēdzas briesmīgās ciešanu bezjēgas priekšā.

Kādos apstākļos bija jāvāc materiāls, jākārto, pat baigi atcerēties. Tā bija nepārtraukti grūta cīņa un vispirms ar sevi pašu — turpināt vai arī represijas bailēs pamest darbu. Spēku deva tikai, likās, nepieciešamība darīt un pabeigt to, ko aiz manis neviens vairs nevarēs, nedarīs.”

“Tēva ciltij” drīz vien sekoja “Mātes cilts”. Grāmatās izsekota vairāku dzimtu vēsture, sākot no leģendām par 700 gadus seniem notikumiem, cauri vēsturiskiem laikiem, izmantojot baznīcu grāmatas, muižu revīziju un tiesu protokolus un, šodienai tuvojoties, arī ļaužu atmiņas.

Te ietverta Āraišu un Straupes apkaimes un arī plašākas Vidzemes teritorijas vēsture. Minēti visā Latvijā pazīstami vārdi, bet lielākoties aprakstīti cilvēki un dzimtas, kas pazīstami tikai novadniekiem.

Trešā “Dvēseļu pulcēšanas” grāmata “Baiļu virgā” aizved lasītāju autores bērnības un jaunības domu un piedzīvojumu pasaulē un vēstī arī par skolas gaitām Cēsīs. Stāstījums ir tiešs, atklāts un dziļi personisks. Vēsture šķiet pavisam dzīva. Autores personību jūtam faktu atlasē un pārdomās par Latvijas likteņgaitu — Pirmo pasaules karu, latviešu strēlnieku cīņām, neatkarīgās Latvijas dibināšanu un pirmajiem gadiem. Tik daudz it kā zināmu, tikai bieži vien līdz galam neaptvertu faktu, pagātnes liecību! Lasītājam rodas svētīga vēlēšanās arī pašam papētīt savus ciltsrakstus, padomāt par savas ģimenes un dzimtās puses vēsturisko gaitu.

Uzrakstīta arī ceturtā grāmata — “Diesmu vara”. Te izdzīvoti laiku loki no 1925. līdz 1930. gadam. Nākamie pieci gadi radīs atspoguļojumu grāmatā “Ieeju pasakā”. Un būs vēl viens sējums, kas aizvedīs līdz 1940. gada 14. jūnijam. Tiem sekoja moku gadi Sibīrijā. Tie aprakstīti septimoloģijas pēdējā grāmatā “Veļupes krastos”. Pie lasītājiem tai bija lemts nonākt pašai pirmajai. Tas notika Atmodas rītausmā — 1991. gadā, kad atklātībai tika nodotas daudzas pārdzīvoto pazemojumu gadu liecības. Šī grāmata iznākšanas brīdī un joprojām ir viena no faktu un izteiksmības ziņā spēcīgākajām tautas ciešanu hronikām.

“Es ticu, ka ir brīnumi” — savā laikā rakstīja Jānis Poruks, domājot par neapjaustām un neapzinātām dvēseles bagātībām, kas dzīvi dara brīnumainu. Šī ticība brīnumam debesīs, uz Zemes un cilvēkā pašā arī Melānijai Vanagai bijusi labākā ceļvede mūža gaitā.

Dziļi nicinot komunismu un visu necilvēcīgo padomisko sistēmu, viņa ne mirkli nav zaudējusi ticību cilvēkam un cilvēcībai. Melānijas Vanagas grāmatās jaušams tas lielais spēks, ko cilvēks cilvēkam var dot. Kad pārdzīvojumu mērs jau šķitis lejamies pāri malām, pie zemes spiedusi smaga slimība un bezcerība, viņai palīdzējusi vācu daktere un pašas tautiešu dziļais, vienotais atbalsts. No atmiņām, kas varētu kurināt atriebes un naida jūtas, viņa vairās. Savu vērienīgi iecerēto likteņgrāmatu viņa raksta ar lielu darba vērtības apziņu, savu pārdomu un atziņu pavedienu vērpdama uz skaidrības un gaismas pusi.

Jānis Rozenieks

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!