Mēs — savā laikā

Par piederību savai skolai, savam novadam

Zilupes vidusskolā ceturto gadu blakus krievu skolēnu plūsmai mācās arī latviešu bērni. Kā saka direktore Regīna Iļjina, šajā pierobežas novadā esot daudz jaukto ģimeņu, kas mājās runā lielākoties krieviski, bet bērnus vēlas sūtīt latviešu skolā. Tā no latviešu un jauktajām ģimenēm ik gadus uz latviešu plūsmu piesakās kādi desmit pirmklasnieki. Protams, veidojas arī latviešu skolotāju kontingents. Skolā patīkamā līdzsvarā ir pieredzējušie pedagogi un jaunie skolotāji. Dažiem šis ir pirmais skolas gads, dažiem paralēli skolotāja darbam izdevies pabeigt maģistratūru, bet jaunāko klašu skolotāja Jeļena Semjonova, kas ar šo gadu sāk pasniegt veselības mācību, ir pilnīgā sajūsmā gan par Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē noorganizētajiem kursiem, gan par pašu šai skolā jauno mācību priekšmetu.

Ludzas rajona skolu valdes priekšsēdētāja Anita Sergejeva gan uzskata, ka jauno skolotāju īpatsvars šai skolā un rajonā kopumā varētu būt lielāks, taču atzinīgi vērtē to, ka skolās par pedagogiem atgriežas daudzi “pašu bērni”.

Šai dienā skolotāji par algām un savu materiālo nodrošinājumu nerunāja. Pilsētas domes priekšsēdētājai Marijai Fenčenko un arī skolu valdes priekšsēdētājai viņi lūdza naudu dažu preses izdevumu pasūtīšanai un grīdu seguma atjaunošanai. Grīdām vajadzētu visai prāvu naudas summu, un visi klātesošie saprot, ka tik drīz uz to nevar cerēt: tikko salaboti jumti, kam arī aizgājis daudz naudas. Tomēr pilsētas galva arī dažu tuvāko gadu laikā neredz nekādas izredzes uz finansiālā stāvokļa uzlabošanos.

— Iedalot mums budžeta līdzekļus, jau netiek ņemts vērā ne ēku nolietojums, ne mūsu aukstās ziemas un garā apkures sezona — pat salīdzinājumā ar Ludzu mums ziemā bija par kādiem pieciem grādiem zemāka temperatūra. Kā cilvēki daudzviet pārliecinājušies, nepareizi tiek noteikta maksa par siltumu. Bet skaitītāju uzstādīšanai atkal vajag naudu. Lai tiktu pie kādas ekonomijas, vispirms jāiegulda lieli līdzekļi, bet mums to nav. Pašlaik tiekam galā tikai ar mācību grāmatu iegādi skolu bibliotēkām un brīvpusdienām maznodrošināto, daudzbērnu un nepilno ģimeņu bērniem. Remontdarbiem esam izveidojuši speciālu fondu, kur cenšamies akumulēt visus iespējamos līdzekļus, tomēr pastāvīgi nonākam naudas trūkumā. Arī šajā skolā pietrūka jau ne tikai linolejam, bet arī zāles griestu remontam. Vēl pērn varējām skolām papildus iedalīt kādus 7 tūkstošus latu, bet šogad neiznāk.

Tā stāvokli skaidro Marija Fenčenko, par kuras līdzdzīvošanu izglītības lietām labi atsaucas gan bērnu vecāki, gan skolotāji un skolu valde. Anitas Sergejevas sakāmais ir vēl īsāks: “Man ir tikai jūsu algas, neviena santīma vairāk.”

Un tā nu jāpieņem kā realitāte gan caurumainās grīdas gaiteņos, gan laika zoba pēdas skaistajā sporta deju zālē un lieliski aprīkotajā sporta zālē, kur izaudzināts arī viens otrs čempions, gan arī labi uzturētie, bet pagalam novecojušie datori informātikas kabinetā, kuri skolotājai liedz gatavot bērnus olimpiādēm un vispār sniegt mūsdienīgas zināšanas.

Zilupes vidusskolā tiešām daudz kā vēl trūkst, daudz kas jāpiecieš, tomēr, možais noskaņojums un jauneklīgais gars skolotāju saimē kliedē bezcerību. Te nudien neizskatās kā nez kādā valsts nostūrī, kaut arī līdz Rīgai vairāk par 300 kilometriem, bet līdz robežai — pārdesmit soļi. Un kā gaišs akcentiņš šķiet šķelmīgais Zilupes meitēns ar fantastisku cepuri galvā, ko vācu valodas kabinetā var ieraudzīt kādā Ķelnes žurnālā. Tā rīkotajos konkursos skola piedalās jau pasen, bet šogad aizsūtītais attēls ar paštaisītās cepures reklāmu vācu valodā atzīts par labāko. Tā teikt — zilupieši jau Eiropā.

Uz Briģu pamatskolu mani pavadīja desmitgadīgais Jānis. Viņš dzīvo tepat Rancānos un skolā ies trešo gadu, ik dienas mērodams savus divarpus kilometrus pa lauku ceļu un takām. Pagājušajā ziemā pie mājas sliekšņa licis slēpes pie kājām un skolas pagalmā noņēmis, beigās varējis noskriet pat piektās un sestās klases puišus. Varot iet pa šo ceļu, bet var arī caur mežu — tur caur to birztalu vai vēl tālāk. Jānis rāda mūsu izvēlētā ceļa jaukumus — avenājus aiz grāvja un zilgmainos mežus pie apvāršņa: “Tur no tā kalniņa būs vēl tālāks skatiens. Šo taciņu mēs ar Alvi iestaigājām, tā iznāk tuvāk uz viņa mājām. Šī apse, kad mēs te atnācām dzīvot, bija tēta augumā, bet tagad — līdz debesīm.” Droši vien ir savas grūtības, kad sals pārlieku liels, kad slapji atkušņi un dubļi līdz ausīm, tomēr šādu saulainu dienu jau laikam ir vairāk, vismaz tās vairāk paliek atmiņā.

Jāņa tēvs Andris Rudzinskis pērn zēniem sāka pasniegt amatmācību, šogad klāt nāks arī pirmās un otrās klases audzināšana un matemātika 5. un 6. klasē. Viņš ir arī Zaļesjes pagasta vecākā vietnieks. Kā viņš vērtē skolas, vecāku un pagasta attiecības, kā izjūt izglītības sistēmas reformas nepieciešamību?

— Zaļesjē skolas nav, tāpēc mūsu bērni mācās Briģos vai Zilupē. Pagasta konfigurācija ir tāda, ka mūsu mājas ir tuvāk ne sava, bet Briģu pagasta centram, tāpēc mums šī skoliņa šķiet kā Dieva dāvana. Mums ļoti akūts ir bezdarbs, alkoholisms un līdz ar to — lielais trūcīgo un nelabvēlīgo ģimeņu skaits. Skolēniem paredzēto naudu kārtīgi pārskaitām, bet daudz ko vairāk nevaram palīdzēt. Briģos zināmas problēmas rada tas, ka ēka celta bērnudārza vajadzībām, tāpēc daudz ko sākam pielāgot. Tā es kā Jāņa tēvs esmu cieši saistīts arī ar Briģu pagasta valdi un varu tikai teikt — pagastvaldei, protams, daudz vieglāk ir pārskaitīt katram skolēnam paredzēto naudu uz attiecīgo pašvaldību, nevis pašai turēt pastāvīgu rūpi par savu skolu. Kā tēvs es, protams, priecājos, ka Jānis uz skolu var aiziet kājām un nav atkarīgs no vilciena, kas Briģu stacijā pietur reti. No ekonomiskā viedokļa mazās skoliņas varbūt nav izdevīgas, bet no patriotiskās audzināšanas viedokļa tieši šīs mazās skoliņas bērnam ļauj labāk iepazīt un iemīlēt savu tuvāko apkārtni, ieaugt savā dzimtajā vidē.

Bet izglītības reformas galvenais uzdevums, manuprāt, ir nodrošināt skolotājiem iespēju radoši strādāt. Izglītības kvalitāti vienmēr noteicis tas, cik bagāta un radoša ir skolotāja personība. Nekas labs nevar iznākt, ja pedagogs ir tikai sava mācību priekšmeta pasniedzējs. Manuprāt, skolotājs ir tas, kam ar bērnu veidojas īpašas attiecības, pilnīga abpusēja uzticība. Protams, pastāvīgās materiālās rūpes stipri apgrūtina radošu darbu. Diendienā iznāk domāt ne tikai par ģimenes uzturēšanu, bet arī dažādu “caurumu” lāpīšanu skolā. Piemēram, amatmācība zēniem bija jāsāk bez jebkādas materiālās bāzes. Lūdzu skolēnus atnest kādu darbarīku no mājām. Diemžēl ne visās ģimenēs saprot skolas rūpes. Nekad vairs nebūs tā kā mūsu tēvu laikos, kad katra sēta, kas sūtīja kādu bērnu mācīties, uz skolu veda savu malkas vezumu un kartupeļu maisu. Mūsdienu situācijā tas varbūt nebūtu arī lietderīgi, bet ļoti vajadzētu atjaunot šo apziņu, ka skola ir mūsu bērnu gaismas pils, kopīgi aprūpējama un godā turama.

Kad Zilupē un Briģos gūtos iespaidus pārrunāju ar skolu valdes priekšsēdētāju Anitu Sergejevu, arī viņa izteica pārliecību, ka skolēnu mācību un audzināšanas darbs labāk veicas tur, kur skolai izveidojusies ciešāka saikne ar vecākiem un pašvaldībām. Kā paraugu viņa minēja Nautrēnu un Ciblas vidusskolu un 2. Mežvidu un Malnavas Vītolu pamatskolu. Darbs ar vecākiem Ludzas rajona skolās kļuvis par vienu no svarīgākajiem darbības virzieniem.

Cenšamies piesaistīt visus, kas var, grib un spēj palīdzēt skolai, un izraut bērnus no alkohola posta piemeklētajām ģimenēm, lai viņi nenoslīktu šai zaņķī kopā ar vecākiem. Par galveno, protams, uzskatām izglītības kvalitāti, tāpēc vislielākā vērība tiek pievērsta metodiskajam darbam. Otro gadu piedalāmies Sorosa fonda programmā “Pārmaiņas izglītībā”. Pērn mēs izturējām konkursu un guvām iespēju par šī fonda līdzekļiem divas reizes sarīkot visu rajona skolu direktoriem divu dienu semināru. Visi dalībnieki abas reizes šīs divas dienas spraigi strādāja un nobeigumā saņēma lielu mapi ar vērtīgiem metodiskiem materiāliem. Šajos semināros esam ieguvuši netradicionālu skatienu uz skolas darba plānošanu, analīzi un vērtēšanu. Cieši sadarbojamies arī ar Rīgas Vides skolu un Saulesdārzu. Vides mācību sākam ieviest dažās skolās, bet veselības mācība jau ieviesta gandrīz visās skolās.

Vērtējot stāvokli kopumā, jāatzīst, ka attīstība tomēr ir. Sarežģījumus nav radījusi arī latviešu plūsmas veidošana krievu skolās. Tāpat kā minētajās Briģu un Zilupes skolās, dažādu tautību bērni un pedagogi labi sadzīvo arī Pasienē, Cirmā un Rundēnos. Tas varbūt tāpēc, ka mūsu pusē krievi savā laikā ienākuši kā savā tēvzemē vajātie vecticībnieki un ar savu darbu un dzīvesveidu iemantojuši vietējo ļaužu uzticību. Tiesa, pēdējā gadsimta laikā gan daudz kas mainījies, taču nākotni veidot ir mūsu pašu ziņā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Pa vakara ceļu uz izglītību

“Latvijas Vēstnesim” — Elza Baldiņa,

Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības iestāžu nodaļas vadītāja

— Pēdējā laikā notikušas vairākas izglītības problēmām veltītas sanāksmes un apspriedes, arī preses konferences. Jūrmalā bija saturīga starptautiska konference par pieaugušo izglītības attīstības nozīmi, bet diemžēl ne reizi netika pieminētas vakarskolas, kaut arī tām Latvijā ir sena vēsture. Protams, gadu gaitā šo skolu darbā, it īpaši kontingenta ziņā, daudz kas mainījies: pēckara gados tajās mācījās tie pieaugušie, kas nebija spējuši laikus iegūt vidējo izglītību, vēlāk audzēkņu sastāvs kļuva arvien jaunāks. Vakarskolās tika uzņemti arī profesionāli tehnisko skolu audzēkņi, kas šajās skolās viena vai divu gadu apmācības grupās apguva amatu, bet ne vidējo izglītību. Kāda šobrīd ir vakarskolu situācija?

— Šajā mācību gadā Latvijā ir 39 vakarskolas — katrā rajonā pa vienai, Ogres un Rīgas rajonā — pat divas, diemžēl Daugavpils un Ventspils rajonā vakarskolu nav. Šāda mācību iestāde tika slēgta Rīgas rajonā Olainē, toties no jauna atvērta Krāslavā, kur tagad mācās pāri par 130 audzēkņiem, bet domājams, ka nākamajā mācību gadā būs vairāk nekā divi simti. Rīgā ir deviņas vakarskolas. Mums ir precīza statistika par pagājušo mācību gadu: tajās valstī kopumā bija 9881 audzēknis, Rīgā — 3540. Izglītību jauniešiem iespējams iegūt gan klātienē dienas vai vakara maiņā, gan arī neklātienē. Klases — no 5. līdz 12., kā nu kurā skolā. Bet, piemēram, Raiņa Rīgas 8.maiņu vidusskolā ir pat sākumskolas klases, kurās uzņemti pāraudži, kas nav izdarījuši likumpārkāpumus. Te nu, piemēram, 1. klasē sēž divpadsmitgadīgais. Ko tad viņš parastā skolā darītu?

— Kas gādā par vakarskolām?

— Par finansēm — pašvaldības. Izglītības un zinātnes ministrija atbild par mācību plāniem un mācību saturu.

— Mainās vakarskolu “tīkls”. No kā tas atkarīgs?

— No pašvaldībām. Mūsu ministrija šajā ziņā neko nediktē. Pašvaldības arī nosaka vakarskolu pedagogu darba apmaksu.

— Ilze Dupate, Rīgas 9.maiņu vidusskolas direktore

— Kādi ir jūsu skolēni?

— Lai arī bija sācies jaunais mācību gads, skolā nāca pieteikties audzēkņi. Tā četrpadsmitgadīgais Renārs strādā par sētnieku, grib iestāties 8.klasē. Matīss piesakās uz 10.klasi, tāpat — Inese un vēl daudzi citi. Ilze Dupate liek saprast, ka nedz sekmju, nedz disciplīnas ziņā nekāda atlaides nebūs. Piebildīsim, ka skolā mācās pāri par pieciem simtiem jauniešu no 8. līdz 12.klasei. Vidēji tie ir cilvēki no četrpadsmit līdz divdesmit gadiem. Kaut gan ir arī viena vecāka sieviete, kas savulaik, nepabeigusi vidusskolu, apprecējusies, audzinājusi bērnus, bet tagad nolēmusi iegūt vidējo izglītību. Diemžēl dienas skolas nereti “izmet” savus audzēkņus, ja viņi nemācās, klaiņo. Bet vai šiem pusaudžiem jāpaliek uz ielas? Pieņemam. Skolā par disciplīnu nevaram sūdzēties.

— Tagad par skolas komplektēšanu vairs nav jārūpējas?

— Nē, jaunieši piesakās paši, jo grib mācīties. Klases pārpildītas. Mūsu pienākums — nodrošināt sekmīgu mācību procesu. Vidusskolas klasēs nav izvēles mācību priekšmetu. Divpadsmito klasi beidzot, visiem abiturentiem jākārto eksāmeni obligātajos mācību priekšmetos, lai gatavības apliecībā būtu zināšanu vērtējums katrā no tiem un nerastos sarežģījumi, stājoties augstskolā. Diemžēl nav sakārtotības dažādu izglītības iestāžu mācību programmās. Tā, piemēram, mākslas vai mūzikas skolās. Pietiekami netiek mācīti tādi priekšmeti kā fizika, ķīmija vai matemātika. Taču, ja šo skolu beidzēji nevēlas vai nespēj kļūt par profesionāļiem savā nozarē un grib turpināt izglītību augstskolā, viņam zināšanas šajos priekšmetos var būt ļoti nepieciešamas, tāpēc šie jaunieši nāk pie mums, kaut slodze tagad viņiem ir liela. Vakarskolā iestājas arī to arodskolu audzēkņi, kuras gan iemāca amatu, bet nenodrošina vidējās vispārējās izglītības ieguvi. Mūsu vidusskolas absolventi stājas augstskolās — studē mediķos, ķīmiķos, ģeogrāfos, teologos, mācās arī par skolotājiem un biznesmeņiem.

— Kā materiālajā ziņā klājas jūsu skolai?

— Mums piešķirti budžeta līdzekļi. Apmaksājam visus komunālos pakalpojumus. Skolā uzstādīts siltuma skaitītājs. Daļu telpu esam izīrējuši SIA “KIIP Transports”, kas ik gadu mums izremontē divus mācību kabinetus un maksā par telpu nomu. Tātad iegūstam papildu līdzekļus. Varējām iegādāties jaunu datortehnikas komplektu, sagādāt grāmatas absolventiem kā dāvanu izlaidumā. Ar Skolu valdes atbalstu esam iepirkuši mācību grāmatas, ko audzēkņi par brīvu var saņemt no bibliotēkas. Starp citu, tikai piektā daļa mūsu audzēkņu strādā un tātad saņem algu, pārējiem mācību līdzekļus nav iespējams iegādāties.

— Savulaik vakarskolu pedagogiem tika rīkoti semināri, kursi, atklātās stundas...

— Tagad tā vairs nav. Mūsu pedagogi piedalās parasto skolu rīkotajos pasākumos. Viņiem īpaši nekas netiek organizēts. Ja man vajag padomu, to meklēju mūsu rajona Skolu valdē. Uz Izglītības un zinātnes ministriju sen neesmu gājusi...

Tagad vakarskolu audzēkņi ir atšķirīgi ne tikai vecuma, bet arī zināšanu un dzīves pieredzes ziņā. Skolotāju uzdevums — vispirms nodrošināt kvalitatīvu mācību procesu. Kas par viņiem rūpēsies? Protams, daudz ierosmes var dot piedalīšanās parasto skolu pedagogiem rīkotajos pasākumos, metodiskajās apvienībās, taču vakarskolās nereti rodas sarežģītas audzināšanas problēmas. Kā tās risināt šajos specifiskajos apstākļos? Vakarskola taču tāpat ir ceļš uz gaismu, un tam tāpat ir jānes gaisma visam tālākajam mūžam.

Dr.ped. Elza Gžibovska,

“LV” nozares korespondente