PĒC CEĻA

Eiropa mūs gaida

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondenta Jāņa Ūdra vērojumi, piezīmes un secinājumi Eiropas Savienības mītnē un NATO ģenerālštābā Briselē

Turpinājums no 1.lpp.

Nebūtu taču nekādas jēgas rīkot tautas nobalsošanu tad, kad neviens vēl mūs netaisās Eiropas Savienībā (tāpat NATO) uzņemt. Jā, abas šīs ietekmīgās starptautiskās organizācijas ir definitīvi izteikušas savu gatavību uzņemt jaunas dalībvalstis. Jā, arī Latvija, visas trīs Baltijas valstis ir pretendentu skaitā. Taču konkurence ir liela, un visas pretendentes laikam gan uzņemtas netiks. Eiropas Savienības Komisijā pat vairākas reizes iznāca kopīgi ar ES profesionāļiem pasmieties par politiķu sarunās ne reizi vien izskanējušo pieņēmumu, ka arī Krievija varētu kļūt Eiropas Savienības locekle — jo arī šī milzu milzīgā Eirāzijas valsts taču daļēji atrodas Eiropā un radusi, īpaši pēc Otrā pasaules kara beigām vecajā kontinentā spēlēt jo svarīgu lomu. Pēc PSRS sabrukuma šī loma ir sarukusi, taču Krievija to, protams, gribētu atkal palielināt. Tikai, domājot jau par kvantitatīvajiem parametriem vien, Eiropas Savienībā izskan jautājums: kurš tad kurā stāsies?

Latvijas “būt vai nebūt” Eiropas Savienībā ir jo aktuālāks arī lielās kaimiņvalsts politisko norišu kontekstā. ES Komisijā mums ne reizi vien iznāca dzirdēt viedokli, ka Latvijai (vai Igaunijai, vai Lietuvai) palikt vienai Eiropas politiskajās krustcelēs tik svarīgajā (ekonomiski un līdz ar to politiski) stratēģiskajā vietā pie Baltijas jūras ir riskanti un gandrīz vai neiedomājami. Ne reizi vien mums tika retoriski vaicāts, kāpēc gan Baltijas valstis nedomājot kaut vai par savstarpēju ciešāku savienību — kā Beniluksa valstis, kas pēc kopīgā līguma noslēgšanas, neraugoties uz nelielo teritoriju un ne pārāk lielo iedzīvotāju skaitu, kļuvušas par respektējamu ekonomisko un politisko faktoru Eiropā un pasaulē.

Krieviju Eiropas Savienības, tāpat NATO vadības gaiteņos nemēdz bieži saukt vārdā — turienes “labais tonis” radina šo valsti saukt par “lielo Austrumu kaimiņu”. Svinīgajās pusdienās pie laba franču vīna glāzes tika lietots arī apzīmējums “lielais lācis”, kas nebūt nebija domāts apvainojoši. Drīzāk jau — piesardzība pret lielo un aizvien vēl spēcīgo, taču šobrīd arī tik nervozo un nenoteikto valsti, kurai Eiropas Savienība un NATO par visu vairāk vēl politisku un arī ekonomisku stabilitāti. Notikumu attīstība “lielajā Austrumu kaimiņvalstī”, tāpat daudz mazākajā un ekonomiski vājākajā Baltkrievijā liek domāt, ka Baltijas valstīm jābūt ne vien skaidrībā par savu stratēģisko izvēli (šāda izvēle jau ir izdarīta — Eiropas struktūru virzienā), bet arī lietišķi un konsekventi jātuvojas izvēlētajam mērķim. Skaidrs, ka ar buksējošu ekonomiku, lielu kriminalitātes līmeni, caurspīdīgām robežām, diskusijām par mūsu pašu jau pieņemtiem likumiem, nelegāliem imigrantiem un garām automašīnu rindām uz Latvijas robežām mēs Eiropas Savienībai būsim vāji pretendenti. Jo tālāka mums ir NATO perspektīva, jo vairāk šī starptautiskā organizācija būs spiesta rēķināties ar lielās Krievijas “ņet!” (nē — krieviski). Kurpretim pret Eiropas Savienības paplašināšanos šāda negācija nav izteikta. Gluži otrādi — Krievijas politiskajā virtuvē formulēts viedoklis, ka starp abām šīm organizācijām ir būtiska atšķirība, un līdz ar to arī diferencēta Krievijas attieksme.

Jā, NATO ar Krieviju ved intensīvas konsultācijas. Nupat, kad Briselē uzturējās Baltijas žurnālistu grupa, NATO ģenerālsekretārs Havjers Solana bija Maskavā, kur uzklausīja krievu ārpolitiskā resora un militārās vadības pozīcijas. Briselē mums, baltiešu žurnālistiem, tikmēr skaidroja NATO viedokli. Brīfingā par NATO paplašināšanas plāniem uz “Latvijas Vēstneša” jautājumu, vai NATO politiskā vadība Baltijas valstis redz kā vienu veselumu un uzņemšanas gadījumā lemtu par visām trijām kopā un vai iedomājama situācija, kad uzņemtu tikai vienu vai divas Baltijas valstis, NATO Partnerattiecību un sadarbības sekcijas vadītājs Ulrihs Brandenburgs (Ulrich Brandenburg) bija maksimāli atturīgs. Taču savā atbildē arī apstiprināja, ka, runājot par Baltijas valstīm, NATO noteikti būs jārēķinās ar mūsu “lielā kaimiņa” nostāju. “Galvenais ir pārliecināt jūsu lielo kaimiņvalsti, ka NATO nav agresīva organizācija, ka NATO nevienu neapdraud,” teica Ulrihs Brandenburgs, piebilstot, ka NATO šim pārliecināšanas mērķim veltī daudz pūļu, aicinot arī Krieviju sadarboties ar NATO struktūrām. Plaši tika uzsvērta NATO programma “Partnerattiecības mieram”, kurā aktīvi iesaistījusies arī Latvija.

Nupat Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizītes laikā Beļģijā NATO ģenerālsekretārs Havjers Solana izteicās, ka par Latvijas uzņemšanu šajā organizācijā esot pāragri runāt. Taču tas apliecina tikai vienu: pašlaik svarīgs ir process. Citiem vārdiem, mūsu pašu pilnveidošanās. Latvijas un NATO attiecību gadījumā tas mūsu valstij nebūt nenozīmē pirkt tankus un virsskaņas lidmašīnas, palielināt savus niecīgos Nacionālos bruņotos spēkus vai domāt par zemūdeņu iegādi. Runa vispirms ir par mūsu likumdošanu, mūsu attiecībām ar kaimiņiem. Arī par mūsu militārpersonu stāju. Acīmredzot drīz latviešu karavīri reāli iesaistīsies NATO miera nodrošināšanas akcijās bijušajā Dienvidslāvijā. Tā būs pavisam neliela karavīru grupiņa, atbilstoši Latvijas Nacionālo bruņoto spēku pieticīgajam apjomam. Būtībā Latvijas piedalīšanās būs vairāk kā politisks žests, kā vēl viens mūsu valstiskās suverenitātes apliecinājums. Šī būs pirmā iespēja starptautiski parādīt mūsdienu latviešu karavīra profesionālo sagatavotību un morālo stāju, mūsu puišu patriotisma jūtas. Vispirms jau — triju Baltijas valstu karavīru kontekstā. Tad plašāk — latvieši tiks salīdzināti ar dāņu, norvēģu, somu, vācu, zviedru karavīriem. Vai esam šādai pārbaudei gatavi? Kādā neoficiālā sarunā Briselē dzirdēju maz cildinošu vārdu par mūsu puišu pašreizējo gatavību — dāņu instruktoru vērtējumā. Bet Latvijas gatavība uzņemšanai NATO tiks vērtēta arī pēc stāvokļa mūsu Nacionālajos bruņotajos spēkos.

Briselē mēs, Baltijas valstu žurnālisti, bijām ne tikai klausītāji. Mēs arī piedalījāmies brīfingos un tikāmies ar Eiropas Savienības un NATO struktūru profesionāļiem, gandrīz vienmēr izteicām savus viedokļus. Jutām, ka briselieši vēlas izprast Latvijas, Lietuvas un Igaunijas procesus un dzirdēt šo zemju pārstāvju viedokļus. Tā Eiropas Parlamenta apmeklējuma laikā spīkeru grupas padomnieks un spīkers Nikolass Vegters (Nicolas Wegter), uzklausījis manu jautājumu, kāda loma Eiropas Savienības apsvērumos par Baltijas valstu nākotni ir Krievijas faktoram, atbildēja ar pretjautājumu: “Bet vai jūs pats personīgi uzticaties Krievijai?” “Nē, neuzticos,” es tikpat tieši atbildēju, ar to nebūt neizsakot necieņu pret lielo un daudz cietušo krievu tautu. Taču šobrīd es patiešām nespēju uzticēties valstij, kurā valda politiska nestabilitāte, kurā regulāri tiek apmelota mana zeme un kurā vēl aizvien nav oficiāli atzīta manas valsts okupācija 1940.gadā.

Taču no šī pretjautājuma es sapratu arī ko citu: pieredzējušais politiķis lika saprast, cik svarīgi ir mums pašiem radīt un nostiprināt uzticību pret sevi. Jā, Latvija nav Krievija. No mums neviens nebaidās. Bet, ja iesim uz Eiropas Savienību un NATO, ar pašu problēmām apkrāvušies, tad tādi mēs nebūsim vajadzīgi. Laiks līdz lielajam izšķiršanās brīdim, kura garumu neviens mums Briselē nepateica un arī nevarēja pateikt, mums jāizmanto, lai maksimāli sakārtotos: nostiprinātu likumdošanu, monetāro politiku, noslēgtu robežas nelegālu imigrantu plūsmai, maksimāli atvieglotu robežu šķērsošanu godprātīgam biznesam un ārvalstu investīcijām, celtu dzīves līmeni, nodrošinātu bruņotajos spēkos augstu morāli un stingru patriotisko stāju.

Nesen, pārrunājot ar kādu žurnālistu Latvijas iespējamo vietu nākotnes Eiropā, nonācām pie jautājuma: “Jā, bet ko darīsim tad, ja pēc šīs sakārtošanās, kurai esam veltījuši daudz pūļu un līdzekļu, mūs neuzņems?” Jā, patiešām, ko darīsim? Es gribētu atbildēt ar līdzību: ko darīt cilvēkam, kurš, gaidot ciemiņus, ir izmazgājis savu istabu, nospodrinājis logus, pats gludi noskuvies, apvilcis baltu kreklu un apsējis kaklasaiti, un tad pēkšņi uzzina, ka ciemiņu nebūs? Vai izmisumā plēst matus? Taču jau laikam nē. Dzīvos vien tālāk — pats tīrs savā tīrā istabā.

Gaidāms vēl.

Arī šādā visai rotaļīgā veidā var iztēloties dažu valstu ceļu uz Eiropas Savienību; Eiropas Parlamenta spīkeru grupas padomnieks Nikolass Vegters laipni piekrita sarunai ar “Latvijas Vēstneša" pārstāvi.

Raksta autors vēsturiskajā Eiropas Savienības sēžu zālē, kas apspriežu starplaikos pieejama žurnālistiem un citiem interesentiem; sirsnīga atkalredzēšanās Eiropas centrā. Te pirms vairākiem gadiem Briselē tika daudzināts Latvijas Republikas vārds un uzvijās sarkanbaltsarkanais karogs. Latvijas goda konsuls Beļģijā Nils Dālmans pie ieejas konsulātā tiekas ar komandējumā atbraukušo "Latvijas Vēstneša" korespondentu. Jāņa Ūdra foto