Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Vilnis Zariņš: "Inteliģencei vajadzīgi sabiedrotie". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.02.1996., Nr. 28/29 https://www.vestnesis.lv/ta/id/28267

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

LZA Ekonomikas institūta direktore, Dr. ekon. Raita Karnīte: "Budžets un valsts neatkarība"

Vēl šajā numurā

15.02.1996., Nr. 28/29

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

rr1.JPG (23529 bytes)REFERĀTI. RUNAS

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Vilnis Zariņš:
“Inteliģencei vajadzīgi sabiedrotie”

Par inteliģences lomu Latvijā mūsdienu apstākļos šeit izteikti atšķirīgi viedokļi. Vienu nostāju visskaidrāk formulēja filozofe Maija Kūle. Viņa uzskata, ka inteliģences pārstāvjiem sabiedrību vajadzētu ietekmēt galvenokārt ar darbību savā profesijā. Pretēju uzskatu pauda matemātiķis Čerāns, teikdams, ka inteliģences pārstāvjiem sabiedriskajā un politiskajā dzīvē jāpiedalās arī tieši. Viņu abu darbi un vārdi saskan.

Man šķiet, ka atbildei jābūt atkarīgai no reālās situācijas. Ja sabiedrības dzīve rit normāli vai ar niecīgām novirzēm, tad inteliģentam jādara tas, ko viņš prot un spēj labāk nekā citi. Ja deg māja, slīkst cilvēks, notiek varmācība vai atgadījusies cita nelaime, tad ikvienam, kas to spēj, jākļūst par ugunsdzēsēju, glābēju, policistu vai sanitāru. Viss tātad atkarīgs no tā, kā mēs izjūtam situāciju un kā to vērtējam.

Latvijas politiskā dzīve rit tādās formās, kādas izstrādātas vēl pirms Otrā pasaules kara neatkarīgajā Latvijā. Politiskās dzīves saturs gan diemžēl ir stipri atšķirīgs. Kaut kas, protams, atbilst neatkarīgas valsts kritērijiem, taču daudz ir arī tāda, kas izraisa šaubas, it īpaši Latvijas robežu apsardzība, pilsoņu drošība un dažā ziņā arī likumdošanas un tiesu darbs.

Latvijas saimnieciskā dzīve, kā man šķiet, ne tikai satura, bet arī formas ziņā tikai mazā mērā kalpo Latvijas iedzīvotāju vairākuma interesēm. Lielākā daļa Latvijas pilsoņu gadu no gada grimst arvien dziļāk nabadzībā un bezcerībā. Diviem līdz trīs procentiem Latvijas iedzīvotāju ienākumi ir daudz lielāki nekā spējas, prasme un vēlēšanās tos kulturāli un lietderīgi izmantot, kamēr 70 līdz 80 procenti Latvijas iedzīvotāju dzīvo nabadzībā vai bezcerīgā izmisumā.

Tie, kam naudas ir daudz, lielākoties nav noskaņoti to ieguldīt Latvijā, radīt jaunas darba vietas. Lielākajai daļai Latvijas jaunbagātnieku latviešu kultūra ir sveša, tādēļ arī viņu atbalsts kultūrai ir niecīgs. Šo ļaužu taisnīgi vai netaisni gūto ienākumu lielākā daļa tiek no Latvijas izvesta vai arī notrallināta krogos ar jautrām meitenēm. Tie aptuveni 80 procenti iedzīvotāju, kam nepietiek līdzekļu iztikai un normālai bērnu audzināšanai, nevar atļauties pirkt grāmatas, abonēt avīzes, regulāri apmeklēt kultūras iestādes ne tikai dārgo biļešu dēļ, bet arī tāpēc, ka viņiem vairs nav attiecīgu apģērbu.

Šī situācija Latvijā nav izveidojusies nejauši un īsā brīdī. Okupācijas laikā sistemātiski iznīcināja un represēja tieši krietnākos un patriotiskāk noskaņotos Latvijas pilsoņus, it īpaši tos, kam bija pieredze neatkarīgas valsts pārvaldes un aizsardzības darbā. Okupācijas laikā no Padomju Savienības atsūtīja daudzus tūkstošus vietvalžu, augstāku un zemāku priekšnieku. Dabīgi, ka krietnākie ļaudis palika savā tēvu zemē, necentās uzsēsties uz kakla citām tautām un gūt privilēģijas uz to rēķina.

Savukārt okupantu nodibinātais koloniālais režīms neveicināja krietnu ļaužu izvirzīšanos augstos amatos arī no paverdzināto tautu vidus. Karjeru te sekmīgi veidoja galvenokārt bezprincipiāli un egoistiski ļaudis, kas rūpējās vienīgi paši par savu labklājību, nevis par tautas nākotni. Amorālu ļaužu izvirzīšanās sabiedrības virsslāņos nav Latvijas specifika. Tā raksturīga visām koloniāli apspiestajām zemēm. P.Dž.Neru raksta par līdzīgu situāciju arī Indijā angļu kundzības laikā.

Latvijas neatkarības atgūšana notika ar relatīvi mazu asinsizliešanu. Par to, ka neatkarība ir atgūta un asiņu bijis tik maz, protams, varam priecāties. Tikai, kā atzīmēja jau nerrs Viljama Šekspīra komēdijā “Divpadsmitā nakts”, par visiem priekiem agri vai vēlu jāmaksā. Latvijas neatkarības atgūšanas gaitā patriotiskas runas teica gan Latvijas neatkarības piekritēji, gan pretinieki un konjunktūristi, bet sirdī jau nevienam nevar ieskatīties. Augstākās padomes vēlēšanās 1990.gada pavasarī piedalījās gan Latvijas pilsoņi, gan kolonisti, gan okupanti, un to rezultātā augstos amatos nonāca ļoti atšķirīgi ļaudis. Tomēr lielāka administratīvā darba prasme un pieredze bija tiem, kas par Latvijas un latviešu tautas interesēm nebija daudz rūpējušies.

Visenerģiskāk un pašaizliedzīgāk par Latvijas neatkarības atjaunošanu bija rūpējušies trīs sociālu grupu pārstāvji — inteliģence, zemniecība un vecie ļaudis. Tagad, kad no barikāžu laika jau pagājuši pieci gadi, varam konstatēt, ka tieši pret šīm grupām visniknāk un konsekventāk bijusi vērsta Latvijas valdošo aprindu politika.

Vecos ļaudis mērdē badā ar niecīgiem pabalstiem pensiju vietā, turklāt žūpām, slaistiem un noziedzniekiem maksā gandrīz tikpat daudz, cik kārtīgiem darba darītājiem. Vecajiem ļaudīm skaļi pārmet, ka viņi esot strādājuši okupantu labā. Tomēr skaidri jūtams, ka daudziem pārmetējiem visvairāk nepatīk tieši tas, ka pašreizējā veco ļaužu paaudze saglabājusi Latviju tādu, ka latviskas Latvijas atjaunošana tomēr ir iespējama, un izaudzinājusi arī tagad spēka gados esošo paaudzi tādu, kas šādu uzdevumu spēj īstenot.

Latvijas zemniecību valdošās aprindas pēdējos gados cenšas izputināt gan ar krasām lauksaimniecības ražojumu, it īpaši labības cenu svārstībām, gan savlaicīgi nemaksājot vai vispār nesamaksājot par gaļu un pienu, gan arī piesātinot Latvijas tirgu ar ārvalstu dotētām kontrabandas precēm.

Latvijas inteliģences kvalificētākā daļa — zinātnieki — lielā mērā bijuši spiesti no zinātnes aiziet. Palikušajiem niecīgā finansējuma dēļ pētniecības darbu ļoti apgrūtina modernu instrumentu un materiālu trūkums. Bet zinātnieki valstij maksā nodokļus, dod daudz derīgu izstrādņu, ieteikumu un ekspertu atzinumu, par ko citu zemju zinātnieki prasītu dārgi samaksāt. Nupat mēs dzirdējām, ka, pēc speciālistu aprēķiniem, Latvijas intīmklubi gadā nopelna aptuveni simts miljonus latu. Tas ir septiņreiz vairāk par Latvijas zinātnes gada apgrozījumu. Turklāt Latvijas intīmklubi un citas prieka mājas nekādus nodokļus nemaksā. Uz kādas profesijas izvēli gudrākās meitenes orientē valdošo aprindu politika?

Skolotāji ir vienīgā Latvijas inteliģences daļa, kas spēja dot pretsparu politisko konjunktūristu centieniem īsā laikā sagraut Latvijas izglītības sistēmu. Lai gan skolotāji paši no sava streika tieši ieguva ļoti maz, jo visu, ko valdība solīja, tā drīz atkal atņēma, viņi ar savu drosmi iemantojuši visas tautas cieņu un izglītības sabrukumu viņi tomēr ir palēninājuši. Varbūt pat apturējuši.

Tā kā inteliģence ir gandrīz vienīgā sabiedriskā grupa, kas Latvijā spēj domāt un dažkārt arī runāt neatkarīgi no masu informācijas līdzekļos paustās jaunbagātnieku ielikteņu nostājas, pret inteliģenci tiek vērsti dažādi izdomājumi un apmelojumi, lai tās pārstāvjus atturētu no aktīvas līdzdalības sabiedriskajā dzīvē. Pēdējo nedēļu laikā “Neatkarīgās Rīta Avīzes” žurnālists S.Toča kungs ir vairākkārt rakstījis, ka inteliģencei sabiedriska loma esot bijusi tikai Krievijā un tagad tās laiks esot pagājis. Viņš, protams, nav vienīgais šādu uzskatu paudējs.

Neielaižoties polemikā, atgādināšu tikai, ka liela loma vācu tautas apziņas veidošanā savā laikā bija izcilā vācu filozofa G.Fihtes lekcijām “Runas vācu nācijai”, kas tika lasītas Napoleona armijas okupētajā Berlīnē. Dažus gadus vēlāk Fihte iestājas zemessardzē. Unikāla loma bija poļu inteliģencei poļu tautas nacionālās apziņas veidošanā un visas Eiropas tautu simpātiju modināšanā. No daudziem tūkstošiem minēšu tikai trīs — komponistu F.Šopēnu, gleznotāju J.Mateiko un zinātnieci M.Skladovsku–Kirī. Visi Eiropas izglītotie cilvēki zināja, ka Šopēna sēru maršs veltīts cariskās Krievijas armijas zvērību upuriem pēc Varšavas sacelšanās apspiešanas 1830. un 1831.gadā. Itāļu komponists Dž.Verdi gan ar savu sabiedrisko nostāju, gan ar mūziķa talantu, piemēram, ar oratoriju “Kauja pie Lenjāno”, veicināja Itālijas apvienošanos un atbrīvošanos no ārvalstu virskundzības.

Nomaļus no politiskajām cīņām nav stāvējuši arī XX gadsimta inteliģenti. Filozofs Ž.P.Sartrs aktīvi darbojies Pretošanās kustībā Otrā pasaules kara laikā, bet aktieris Ivs Montāns tur piedalījies arī ar šauteni rokā. Arī spāņu literāts F.Garsija Lorka, kā arī daudzi simti citu Spānijas un Portugāles inteliģentu ar tiešu līdzdalību sabiedriskajās cīņās veicinājuši savu tautu politiskās apziņas attīstību. Tātad inteliģences līdzdalībai sabiedriskajā dzīvē bijusi liela pozitīva loma gandrīz visās Eiropas zemēs un arī citos kontinentos, jo, piemēram, Indijas nacionālās atbrīvošanas kustības priekšgalā atradās galvenokārt inteliģences pārstāvji.

Allaž gan jāatceras, ka inteliģence vien bez citu sabiedrības slāņu atbalsta būtiskas izmaiņas sabiedrībā nekur nav spējusi veikt. Tādēļ tās galvenais uzdevums ir noskaidrot situāciju, apgaismot to, prognozēt sabiedrībā iespējamās izmaiņas, modelēt dažādus tālākās attīstības variantus un ticamākos starprezultātus, nevis vienai darboties visu vietā. Tas nenozīmē atteikšanos no līdzdalības atsevišķos izšķirošos momentos un situācijās.

Asas politiskās cīņas pēdējo gadu desmitu gaitā bijušas gan Francijā, gan Āfrikas un arābu zemēs. Taču vienā zemē sabiedriskās pretrunas tiek risinātas pilnīgi vai gandrīz bez asins izliešanas, bet citur pēc katras varas vai pat tikai valdošā grupējuma maiņas paliek līķu kaudzes. Te būtiskākā nozīme ir nevis kontinentam vai klimatam, bet gan tam, vai inteliģence piedalās sabiedrības dzīvē vai ne.

Hitlers un Staļins nepieļāva inteliģences patstāvīgu sabiedrisku darbību, un mēs zinām, pie kā tas noveda.

Vai Latvijas inteliģence ir spējīga veikt sabiedrības apgaismotājas un sabiedriskās dzīves rosinātājas funkcijas? Vai tā spēs nokratīt lišķības un kalpības garu, ko tik ilgi centies kultivēt okupācijas režīms un ne tikai tas vien? Domāju, ka objektīvi šāda iespēja pastāv, taču tā nerealizēsies automātiski. Ir svarīgi, lai inteliģence, kas cīnās par Latvijas sabiedrības demokrātisku attīstību, par tās atbrīvošanos no vakardienas okupantu vietvalžu, to līdzskrējēju un arī kriminālo elementu dominējošās ietekmes, saņemtu morālu un dažkārt arī cita rakstura palīdzību no tām aprindām, kuru vajadzības sakrīt ar inteliģences interesēm.

Pirmkārt, tie varētu būt vidējie un sīkie uzņēmēji, turīgie zemnieki un arī citas aprindas, kuru līdzdalība Latvijas dzīvē varētu būt krietni lielāka. Dominējošās finansistu, vakardienas vietvalžu un kriminālās aprindas cenšas nepieļaut minētā slāņa ietekmes un arī ienākumu pieaugumu. Inteliģence tam ir dabīgs sabiedrotais, jo objektīvās intereses apbusēji sakrīt. Ja inteliģences sabiedrotie atcerēsies vārdus, ko pirms vairāk nekā 2400 gadiem Anaksagors sacījis Periklam: “Kas grib izmantot lampu, tas tur vispirms ielej eļļu”, tad arī Latvijas nākotnē pilnīgi iespējams Perikla laikmets. Turklāt godīgie uzņēmēji Latvijas inteliģencei var palīdzēt ne tikai ar savu naudu, jo tās viņiem pašiem nav daudz, bet arī ar savām organizatoru spējām, jo inteliģencei pašai organizatorisko talantu dažkārt trūkst vēl vairāk nekā naudas.

Pašreizējā situācijā jūtams, ka krīzei tuvojas absolūtā liberālisma ideoloģija un saimnieciskā prakse, kuras vārdā daži piesavinās sabiedrības īpašumus, citi noniecina latviešu kultūras tradīcijas, bet vēl citi propagandē seksuālas perversijas. Pēc totalitārisma režīma praktizētās visu dzīves nozaru sīkumainās reglamentācijas brīvais tirgus un liberālisma idejas bija kā sāls pie ēdiena. Tagad šīs sāls jau ir tik daudz, ka ēdiens bieži kļūst nebaudāms.

Brīvā tirgus sludinātāji māca, ka visam ir cena, ka viss ir pērkams un pārdodams. Es gribētu piebilst, ka cilvēkam un arī tautai, kas sevi ciena, ir tādas vērtības, ko pērk un pārdod, bet ir arī tādas vērtības, ko nepārdod pat par visas pasaules zeltu. Kur šādu principu neievēro, sākas prostitūcija. No visiem prostitūcijas veidiem visneķītrākie ir intelektuālā prostitūcija, ko piekopj daži žurnālisti, juridiskā prostitūcija, kas naudīga noziedznieka labklājībai dod priekšroku pret visas sabiedrības interesēm, un politiskā prostitūcija, par ko es šodien neizsacīšos.

Juridiskā prostitūcija rada neticību valsts iestāžu gatavībai aizstāvēt godīgu ļaužu intereses. Šeit jau tika minēta noziegumu statistika, kas liecina, ka kriminālnoziegumu pēdējā gadā reģistrēts mazāk nekā agrāk. Tā kā cilvēki Latvijā nejūtas drošāki, bet gan vairāk apdraudēti, vienīgais reālais secinājums var būt tāds, ka daudzus noziegumus cietušie nereģistrē, jo netic, ka no policijas darbības varētu būt kāds labums. Gadās arī tā, ka cilvēku, par ko daudz kas liecina, ka viņš ir reketieris, laupītājs vai pat slepkava, bez tiesas atbrīvo no apcietinājuma. Bet dažkārt zvērināts advokāts naudīgam klientam apcietinājuma vietā cenšas ienest tur pavisam neparedzētas mantas. Ja šādi ļaudis saglabā iespēju turpināt jurista praksi un pat paliek amatā, tad valsts līdz ar to nepārprotami apliecina, ka tai nav ne vēlēšanās, ne iespēju aizstāvēt godīgus cilvēkus pret noziedzniekiem. Nākamais solis šajā sakarību ķēdē ir linča tiesa.

Intelektuālās prostitūtas masu informācijas līdzekļos šo manu brīdinājumu, iespējams, izpūtīs kā aicinājumu uz varmācību. Taču es aicinu veidot tiesisku valsti. Nevar būt tiesiska valsts, ja godīgs cilvēks ir vairāk apdraudēts nekā noziedznieks. Ja noziedznieks iecerējis noslepkavot citu cilvēku, ir amorāli garantēt viņam drošību, ka viņa dzīvībai arī noķeršanas gadījumā briesmas nedraud. Protams, ne jau katrs slepkava pelnījis nāves sodu, jo cilvēki ir dažādi un situācijas var būt ļoti sarežģītas. Taču, ja Latvijā katru dienu caurmērā tiek noslepkavots viens cilvēks, būtu tikai atbilstoši, ja ciniskākajiem un sabiedrībai bīstamākajiem slepkavām caurmērā katru nedēļu izpildītu nāves sodu.

Visur, kur pastāv sarežģītas sistēmas, darbojas korelācijas likums. Ja noziegumu ir maz un ļaužu attiecības ir kulturālas, nāves sodi nav vajadzīgi un var būt kaitīgi. Taču, ja sabiedrības vadītāji tautas dzīvi dažos aspektos atsvieduši atpakaļ barbarisma laikmetā, tad tautai savu vitālo interešu aizstāvēšanai barbariski līdzekļi var būt nenovēršami. Ja valsts nespēs pasargāt godīgos uzņēmējus no reketa, reketieru apšaušana, ko veiks “nezināmi atriebēji”, būs tikai laika jautājums. Es ļoti vēlētos, kaut valsts iestādes iemācītos aizstāvēt godīgo cilvēku intereses bez asins izliešanas.

Senajā Ķīnā nebija valsts bankas, kam būtu pienākums rūpēties par privāto banku kārtīgu darbu. Tomēr bankas bankrotēja ļoti reti. Pastāvēja tradīcija, ka tādā gadījumā bankas dokumenti, ko sākumā rakstīja uz bambuka dēlīšiem, bet drīz arī uz papīra, tika izlikti vispārējai apskatei, bet līdzās bija uzsprausta bankas direktora galva. Senajā Foiniķijā un tās kolonijās, piemēram, Kartāgā, vispārīgā posta, piemēram, valsts bankrota gadījumā, bija paredzēta bērnu upurēšana. Dieva Moloha statuju sakarsēja līdz sarkankvēlei un iekšā sameta dažus desmitus bērnu, bet tikai no valdošajām ģimenēm. Tāpat kā tilta būvētāji zināja, ka izmēģināšanas laikā viņiem būs jāstāv tam apakšā, arī valsts vadītāji zināja, ka sabiedrības labklājības ķīla ir viņu bērnu dzīvības. Barbarisms? Bez šaubām.

Ja šodien kāds gribētu upurēt 20 bērnus no Latvijā valdošām ģimenēm, to taisnīgi sauktu par mežoni. Taču, ja mēs uzzinām, ka pagājušajā gadā piedzimušo skaits bijis gandrīz divreiz mazāks par nomirušo skaitu, turklāt abortu skaits ir bijis lielāks par dzimušo bērnu skaitu un krietni pārsniedz 20 000, tad mēs tikai nošķaudāmies. Jo nedzimušie bērni taču lielākoties bija no vienkāršās tautas, no bezdarbnieku, nevis valdošajām ģimenēm.

Ja politikā un ekonomikā dominējošām aprindām būtu izstrādāts reāls valsts attīstības modelis, kas sabiedrību vestu ārā no krīzes, inteliģence varētu piedalīties tā apspriešanā, uzlabošanā un arī īstenošanā. Diemžēl man radies iespaids, ka tur ikviens rūpējas tikai par savām vai sava šaurā grupējuma interesēm. Tādēļ inteliģencei nāksies iet savu ceļu.

Paldies par uzmanību!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!

"latvijas vēstneša" lietotāju aptauja

Cienījamais Vestnesis.lv lietotāj!


Aicinām Jūs izteikt viedokli par vietnes - oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" - saturu, ērtumu un pilnveides iespējām.


Aptauja ilgs līdz 25. oktobrim