Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par A.Rubika un O.Potreki krimināllietu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.01.1996., Nr. 13 (498) https://www.vestnesis.lv/ta/id/28178

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Japānas vēstnieks Kagečiku Matano - ārlietu ministra un ekonomikas ministra viesis

Vēl šajā numurā

25.01.1996., Nr. 13 (498)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

augstākās tiesas dokumenti

Par A.Rubika un O.Potreki krimināllietu

Spriedums

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 1995. gada 27. jūlijā

Lieta nr. K—5

1995.g.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

priekšsēdētājs F.Jaunbelzējs,

piesēdētāji A.Skudra, I.Čepuks,

ar sekretāriem L.Marcinkēviču, A.Rubeni, A.Jurēvicu, D.Kvalbergu un D.Zommerfeldi, piedaloties prokuroriem, O.Šabanskim, J.Drobiševskim, aizstāvjiem zvērinātiem advokātiem A.Ogurcovam, A.Rukmanim, atklātā tiesas sēdē izskatīja krimināllietu, kurā apsūdzēti Alfreds Pētera d. Rubiks un Ojārs Dmitrija d. Potreki.

Izskatījusi lietu, Krimināllietu tiesas kolēģija

konstatēja:

Turpinājums. Sākumu skat. "LV" 11., 12., 16., 17., 18., 19. un 24.janvāra numurā

— ar liecinieka K.Ģērķa liecību, ka 15.janvārī atgriezies no komandējuma uz Maskavu. Sarunā ar A.Rubiku uzzinājis, ka par VSGK darbību esot informēts arī PSRS prezidents M.Gorbačovs, kurš apsolījis, ka tūlīt pēc 15.janvāra mītiņa Baltijā ieviesīs prezidenta pārvaldi. Pēc mītiņa A.Rubiks izteicies, ka Maskava viņu nodevusi;

— ar tiesā pārbaudīto KPK 285.panta kārtībā A.Ņitviņenko liecību, ka mītiņā, kas noticis ASK stadionā 1991.gada 15.janvārī, personas, kuras tajā uzstājušās ar runām, izteikušas aicinājumu VSGK pārņemt varu savās rokās. Mītiņā tikuši pieņemti un nolasīti vairāki dokumenti, tai skaitā arī VSGK politiskais paziņojums, kurš pēc liecinieka liecības pirms mītiņa neesot ticis apspriests. Arī pēc mītiņa VSGK sēde neesot notikusi (12.sēj. 203.—207.1.lpp.). Šāds A.Ņitviņenko apgalvojums ir atspēkots ar Latvijas republikāniskās streiku komitejas paziņojumu, kuru viņš parakstījis un kurš kserokopijās izplatīts visā Latvijas teritorijā — tā eksemplāri izņemti gan LKP CK ēkā, gan rajonu un pilsētu partijas komitejās. Minētajā paziņojumā teikts, ka 15.janvārī plkst.22.00 notikusi VSGK prezidija sēde, kuras laikā no Latvijas PSR prokuratūras, VDK, Baltijas transporta prokuratūras, Baltijas karavīru savienības, Rīgas iekšlietu pārvaldes, Rēzeknes un Daugavpils uzņēmumiem, organizācijām un citām iestādēm saņemti apstiprinājumi par VSGK pilnvaru atzīšanu. Pēc tiesas ieskata šis paziņojums izplatīts nolūkā radīt Latvijas iedzīvotājos pārliecību par VSGK darbības likumību un atbalstu tai (Republikāniskā streiku komiteja (RSK) ietilpa A.Rubika izveidotajā sabiedriski politisko organizāciju grupējumā) (12.sēj. 117.—119.1.lpp.; 49.sēj. 16.1.lpp.; 50.sēj.241.1.lpp.; 245.1.lpp., 52.sēj.123., 302., 316.1.lpp.);

—ar tiesā nolasīto V.Rimaševska liecību, ka 1991.gada 15.janvāra mītiņu organizēja A.Rubiks un viņa vadītā VSGK. Mītiņa organizēšanas jautājumi tikuši skatīti arī LKP sekretariāta sēdē. Viņam ticis uzdots nodrošināt sabiedrisko kārtību, un viņš, lai izpildītu uzdevumu, saistījies ar IeM un Ministru padomes pārstāvjiem;

— ar LKP CK ēkā, LKP pilsētu un rajonu komitejās izņemtajiem VSGK 15.janvāra mītiņā pieņemtajiem aicinājumiem, rezolūcijām un politisko paziņojumu, kuru parakstījies O.Potreki.

Mītiņā nolasītajā VSGK politiskajā paziņojumā, kuru pēc tam izplatīja visā Latvijas teritorijā, VSGK deklarē, ka “dotajā situācijā Sabiedrības glābšanas komiteja pēc darbaļaužu pieprasījuma uzņemas atbildību par turpmāko Padomju Latvijas likteni, pasludina visas valsts varas pārņemšanu savās rokās situācijas stabilizēšanas periodā un Augstākās padomes un valdības atlaišanu” (5.sēj. 38.1.lpp.). Tādā veidā VSGK, prettiesiski uzurpējusi valsts varu, deva rīkojumu jaunu varas izpildu struktūru organizēšanai: “Uzdod komitejas prezidijam izveidot valdības personālsastāvu un iesniegt to apstiprināšanai Latvijas sabiedrības glābšanas komitejai. Komiteja pārtrauc departamentu un citu valsts varas orgānu darbības, kuri izveidoti, ignorējot PSRS un Latvijas PSR likumus” (5.sēj.39.1.lpp.). Tādējādi A.Rubika vadītā un organizētā VSGK nelikumīgi uzņēmās valsts varas un pārvaldes funkcijas (5.sēj.46.—53.1.lpp. — CK ēkā, 330.kab.; 8.sēj. 189.—191.1.lpp. — CK ēkā, 443.kab.; 16.sēj. 74.—76.1.lpp. — Jēkabpils RK; 26.sēj. 8.—10.1.lpp. — Gulbenes RK; 29.sēj. 13.—18.1.lpp. — Limbažu RK; 32.sēj., 79.—84.1.lpp. — Ventspils RK; 33.sēj. 49.—54.1.lpp. — r/a “Radiotehnika”).

Tādā kārtā ar iepriekš izklāstītajiem tiesas izmeklēšanas materiāliem tiesa konstatē, ka tiesājamā A.Rubika organizētajā un tiesājamā O.Potreki vadītajā pret Latvijas Republikas Augstākās padomes un valdības darbību vērstajā mītiņā tika pieņemta antikonstitucionāla deklarācija VSGK politiskā paziņojuma veidā, ar kuru tika pasludināta visas valsts varas pārņemšana VSGK rokās.

Mītiņā tika pieņemtas arī vairākas citas rezolūcijas un aicinājumi nolūkā likvidēt atjaunoto Latvijas valsti. Tā tika pieņemta un izplatīta rezolūcija ar pretenciozu nosaukumu “Latvijas tautas sapulces rezolūcija”. Tās 1.punktā teikts: “Atzīt faktu, ka valsts vara pārgājusi Latvijas sabiedrības glābšanas komitejas rokās, un atbalstīt tās paziņojumu” (5.sēj.42.1.lpp.). Rezolūcijas 2.un 3.punktā valsts darba kolektīvi, darbaļaudis un iedzīvotāji tika aicināti sniegt vispusīgu atbalstu un palīdzību VSGK, kā arī kategoriski pieprasīts no tiesību aizsardzības institūcijām savu pienākumu pildīšanā vadīties pēc Latvijas PSR, PSRS likumiem un PSRS prezidenta dekrētiem.

Citā rezolūcijā, kas adresēta armijas un Jūras kara flotes personālsastāvam un kalpotājiem, kā arī tiesību aizsardzības institūciju darbiniekiem (8.sēj. 210.1.lpp.), norādīts, ka katra darbinieka dienesta pienākums ir aizstāvēt PSRS teritoriālo vienotību un tās sociālistisko sabiedrisko iekārtu. Rezolūcijā izteikta pārliecība, ka armijas un flotes karavīri paliks uzticīgi zvērestam un savam dienesta pienākumam (8.sēj. 210.1.lpp.).

Citās vēl mītiņā pieņemtajās rezolūcijās sagrozītā veidā raksturota Latvijas Republikas un valdības darbība pēc 1990.gada 4.maija deklarācijas pieņemšanas, lai tādējādi diskreditētu Latvijas Republikas centienus atjaunotās neatkarības de facto nostiprināšanā.

O.Potreki inkriminēta arī OMON vienības izdarīto uzbrukumu atbalstīšana, kas tikuši izdarīti 1991.gada 14.—20.janvārī, proti, uzbrukumi Brasas un Vecmīlgrāvja tiltiem, Minskas Augstākās milicijas skolas Rīgas filiālei un Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai.

Pēc Krimināllietu tiesas kolēģijas ieskata, šāda apsūdzība ir pamatota.

Ar tiesas izmeklēšanas materiāliem konstatēts, ka uzbrukums milicijas skolai un daļa uzbrukumu Brasas un Vecmīlgrāvja tiltiem notika pirms mītiņa ASK stadionā un pēc Ojāra Potreki publiskās ultimatīvās uzstāšanās sarunās ar Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāju A.Gorbunovu, kurās ultimatīvi tika pieprasīta Latvijas Augstākās padomes un valdības atkāpšanās, paziņojot, ka pretējā gadījumā Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja pārņems valsts un pārvaldes varu līdz jauna Augstākās padomes sastāva ievēlēšanai.

Tādējādi, vadot mītiņu un parakstot politisko paziņojumu par varas pārņemšanu VSGK rokās un Latvijas Republikas izpildu varas institūciju atlaišanu, O.Potreki bija pārliecinājies par OMON lomu varas pārņemšanā. O.Potreki atbalsts minētajiem uzbrukumiem, ieskaitot uzbrukumu Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai, izpaudās viņa aktīvajās darbībās, vērstās uz varas pārņemšanu — ultimāta izvirzīšana iepriekš norādītajos apstākļos un politiskā paziņojuma akceptēšana ar savu parakstu. Tieši publiskā ultimāta izvirzīšana un publiskā varas pārņemšanas pasludināšana bija iegansts un attaisnojums OMON uzbrukumiem.

Rīgas OMON vienības uzbrukums Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai tiesas izmeklēšanā apstiprinājās ar sekojošiem pierādījumiem — ar IeM telpu Rīgā, Raiņa bulvārī 6, apskatē konstatētajiem faktiem: daudzu šāvienu rezultātā bojātas ministrijas ēkas iekšējās un ārējas durvis, daudzu logu stikli un slēģi, griesti un sienas, sašauti apkures radiatori un citas apsildīšanas ierīces, mēbeles un citas kabinetu iekārtas, četrpadsmit kabinetos atlauztas durvis, vairākās vietās uz grīdām un citās vietās konstatēti asinīm līdzīgi traipi. Atrastas patronu čaulītes, ložu fragmenti, veselas patronas — pavisam 125 priekšmeti (40.sēj.4.—66.1.lpp.);

— ar Arhitektūras un celtniecības ministrijas telpu, Rīgā Raiņa bulvārī 7, apskates laikā konstatētajiem faktiem — uzlauztas ēkas ieejas un kabineta durvis pirmajā un otrajā stāvā, izsisti logi kabinetos Endrupa ielas pusē. ‰kā atrastas un izņemtas ne mazāk par 140 patronu čaulītēm, kā arī veselas patronas un dažāda kalibra patronu kārbas;

— ar viesnīcas “Rīdzene” Rīgā, Endrupa ielā 1, ēkas apskatē konstatētajiem faktiem, ka viesnīcas fasādē izsista vitrīna un ieejas stikla durvis. ‰kas iekšējās kāpnēs to apskatē konstatētas ložu trāpījumu vietas (40.sēj.88.—115, 117.—119.1.lpp.);

— ar liecinieka J.Jasēviča liecību, ka 1991.gada 20.janvārī kopā ar citiem Bauskas rajona IeD darbiniekiem apsargājis Latvijas Republikas IeM ēku. Neilgi pēc plkst. 21.00, kad atradies caurlaižu birojā, pēkšņi no Raiņa bulvāra puses biroja telpas tikušas apšaudītas. Kopā ar citiem darbiniekiem atšaudījies, šaujot ar savu dienesta automātu. Ticis ievainots kājā. Patronām beidzoties, telpā ielauzušies četri omonieši. Viens no viņiem, tīši tēmējot, sašāvis viņam otru kāju. Vēlāk uzzinājis, ka omonieši iebrukuma laikā smagi ievainojuši darbabiedru Simanoviču.

Analoģiskas liecības tiesas izmeklēšanas laikā sniedza arī liecinieks M.Kļaviņš;

— ar liecinieka V.Kezika liecību, ka 1991.gada 20.janvārī pildījis dežuranta pienākumus. Otrs dežurants bijis Orlovs. No ārpuses ministrijas ēku apsargājušas papildpatruļas, jo ienākusi informācija, ka ministrijai draud OMON vienības uzbrukums. Dienesta rācija bijusi ieslēgta un noskaņota uz kanālu, ko lietojuši omonieši. Uztvēruši viņu radiosarunas un sapratuši, ka grupa OMON kaujinieku izbrauc no bāzes. Pēc kāda laika raidīts ziņojums, ka “piebrauc pie ēkas, viss mierīgi”. Pēkšņi no ārpuses tūlīt pēc plkst.21.00 sākusies intensīva ēkas apšaude, kas ilgusi vairāk par pusstundu. Dežūrdaļā ielauzušies vairāki omonieši, daļas personāls ticis atbruņots. Uzbrukuma laikā ticis smagi ievainots milicijas darbinieks Jasēvičs. Tikuši ievainoti arī milicijas darbinieki Konoņenko un Gomonovičs, kuri no ievainojumiem miruši. Ap plkst.2.00 naktī omonieši saņēmuši sava komandiera pavēli “visiem–24–555”, kas nozīmējis, ka operācija beidzas. Pēc šīs komandas omonieši ministriju atstājuši. Ministra pienākumus tajā laikā pildīja ministra vietnieks Z.Indrikovs, jo A.Vaznis atradies Maskavā. Z.Indrikovs uzturējies savā kabinetā. Pēc omoniešu aiziešanas konstatēts, ka bojātas ēkas telpas, nolaupīti ieroči, cietuši ministrijas apsardzes darbinieki;

— ar liecinieka Z.Indrikova liecību, ka 1991.gada 20.janvārī atradies savā dienesta kabinetā IeM ēkā. Brīdī, kad pa televīziju tikusi pārraidīta premjerministra I.Godmaņa runa, sākusies intensīva šaušana. Pa kabineta logu redzējis, ka ēkai ķēdē tuvojas omonieši, visu laiku šaujot. Pa dienesta radiouztvērēju bijušas dzirdamas omoniešu komandas. IeM ēka tikusi apšaudīta no vairākām pusēm. Ap plkst.24.00 vai vēlāk piezvanījis Č.Mļiņņiks — omoniešu komandieris un teicis, lai atver kabineta durvis. Apmēram stundu pēc uzbrukuma sākšanās pa radiouztvērēju sapratis, ka uz ministriju virzās N.Gončarenko. Č.Mļiņņika prasību apmierinājis — kabinetā ienācis Č.Mļiņņiks un vēl pieci OMON kaujinieki un viņu aizturējuši. Uzbrukuma laikā zvanījis dažādām amatpersonām, piezvanījis arī PSRS iekšlietu ministram B.Pugo, kurš apsolījis, ka uzbrukums tiks pārtraukts. Pēc plkst. 2.00 OMON kaujinieki IeM ēku atstājuši. Sarunā ar dažiem OMON seržantiem, kuri viņu bijuši aizturējuši, pēdējie izteikušies, ka OMON vienību piemānījusi LKP CK.

Liecinieks arī liecināja, ka pa rāciju dzirdējis koriģējam N.Gončarenko maršrutu, lai viņu neievainotu. Ap plkst.2.00 omonieši atstājuši IeM ēku. Viņam ziņots, ka N.Gončarenko kolonna dodas uz LKP CK ēku. Lieciniekam ar N.Gončarenko saruna nebijusi.

Liecinieks tiesā apstiprināja pirmstiesas izmeklēšanā dotās liecības, ka viņa aizturēšanas laikā automašīnā seržanti, kuri viņu apsargājuši, runājuši, ka visi viņus atstājuši un bijuši ļoti norūpējušies par to, kas notiks ar viņiem, ja no viņiem atteiksies arī A.Rubiks (41.sēj.25.1.lpp.);

— ar liecinieka I.Godmaņa liecību, ka 1991.gada 20.janvāra vakarā viņam ticis ziņots, ka notiek uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Pēc neilga laika piezvanījis A.Rubiks un jautājis, kas uzbrūk Iekšlietu ministrijai. Uz šo jautājumu A.Rubikam atbildējis, ka viņam par to būtu labāk jāzina;

— ar liecinieka A.Važņa liecību, ka 1990.gadā ticis pieņemts lēmums par IeM departizāciju, kas nozīmējis, ka partijas organizācijas pārstāj darboties ministrijas struktūrvienībās. Drīz pēc tam uzzinājis, ka OMON savu partijas organizāciju nelikvidēšot un tās locekļi turpināšot sastāvēt un darboties Kompartijā. 1991.gada 20.janvārī viņš atradies Maskavā, lai kopā ar Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku I.Bišeru PSRS IeM kārtotu jautājumu par OMON vienības darbības pārtraukumu Latvijā, jo, ievērojot OMON darbības raksturu, kas saistīta ar likumu neievērošanu, tas kļuvis aizvien aktuālāks. 1991.gada 20.janvāra vakarā viņam uz Latvijas Republikas pārstāvniecību Maskavā, kur tai brīdī uzturējies, piezvanījis viņa vietnieks Z.Indrikovs un ziņojis, ka OMON uzbrūk ministrijai. Viņš — liecinieks, telefona sarunas laikā dzirdējis šāvienu troksni;

— ar liecinieka B.Dmitrijenko liecību, ka 1991.gada 20.janvārī ap plkst. 21.00 vai nedaudz vēlāk ar automašīnu “Ūuk” braucis pa M.Gorkija ielu. Krustojumā ar Raiņa bulvāri centies nogriezties, lai brauktu dzelzceļa stacijas virzienā. Krustojumā stāvējuši divi OMON kaujinieki, kuri, pēc liecinieka domām, lai nepieļautu transporta kustību pa Raiņa bulvāri, bez brīdinājuma vairākas reizes izšāvuši uz viņa automašīnu un ievainojuši viņu kājā;

— ar tiesas izmeklēšanā nolasīto liecinieka V.Sorokina liecību, kurš liecinājis, ka pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai OMON vienības automašīnu kolonna piebraukusi pie LKP CK un apstājusies. CK ēkā iegājis vienības komandieris Č.Mļiņņiks un vēl kāds no kaujiniekiem. Pie CK ēkas stāvējuši ilgi. Pēc liecinieka liecības, uzbrukuma laikā Č.Mļiņņiks zvanījis A.Rubikam un lūdzis palīdzību. No tiesas sēdē nolasītajām S.Mergolda un S.Parfjonova liecībām redzams, ka arī viņi piedalījušies uzbrukumā Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai (41.sēj.170.–171.1.lpp., 157.–158., 179.–180.1.lpp.).

Par piedalīšanos uzbrukumā Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai liecināja arī liecinieks M.Sevastjanovs. Uzbrukuma laikā atradies Arhitektūras un celtniecības ministrijas ēkā. Ar viņu kopā bijuši kaujinieki A.Reinvalds, vada komandieris A.Kuzmins un Kireičiks.

Šāvis no otrā stāva loga ar automātu pa IeM ēkas otrā, trešā un piektā stāva logiem;

— ar tiesas sēdē nolasītajām iepriekšējā izmeklēšanā dotajām A.Klaucēna liecībām, ka 1991.gada 20.janvāra vakarā, izejot uz balkonu un izdzirdot šāvienu troksni, devies uz savu darbavietu — LKP CK, kur ieradies pēc plkst.21.00. A.Rubiku sastapis viņa darba kabinetā. Jautāts par notikušo, A.Rubiks atteicis, ka neko nezina. Ap plkst. 4.00 naktī ievērojis, ka pie CK ēkas centrālās ieejas parādījusies automašīnu kolonna. No sarunas ar A.Rubiku sapratis, ka atbraukuši OMON kaujinieki, lai kārtotu jautājumu par aizturēto izvietošanu. OMON vienības kaujiniekus viņš redzējis A.Rubika pieņemamajā istabā, kur viņi sarunājušies ar A.Rubiku. LKP CK ēkā OMON kaujinieki uzturējušies nepilnu stundu. Ko OMON darījis CK ēkā, neesot redzējis (9.sēj.52.1.lpp. otrajā pusē, 53.1.lpp.);

— ar liecinieka V.Umbraško liecību, ka pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai 1991.gada 20.janvārī OMON vienību automašīnu kolonna piebraukusi pie LKP CK ēkas, kur ilgi stāvējuši. Viņš, Č.Mļiņņiks un citi virsnieki iegājuši ēkā. Č.Mļiņņiks kaut kur aizgājis. Staigājot pa ēkas stāviem un koridoriem, viņš — V.Umbraško kādā no stāviem izdzirdējis Č.Mļiņņiku skaļā balsī izsakām pārmetumus kādam pretī stāvošam neliela auguma vīrietim: “Jūs mūs nodevāt, pametāt.” Vīrieti, kuram tikuši adresēti pārmetumi, neesot varējis saskatīt sliktā apgaismojuma dēļ. Vēlāk kādā sarunā Č.Mļiņņiks pateicis, ka tas bijis A.Rubiks;

— ar liecinieka J.Vectirāna liecību, ka no informācijas, kas tikusi saņemta no darbiniekiem, kuri uzturējuši sakarus ar OMON kaujiniekiem, bija zināms, ka pēc uzbrukuma Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai 1991.gada 20.janvārī, Č.Mļiņņikam bijusi asa saruna ar A.Rubiku par to, ka nav īstenojies iecerētais varas pārņemšanas plāns.

OMON uzbrukumi muitas kontrolposteņiem 1991.gada maijā–augustā ir pierādīti:

— ar notikuma vietas — Dobeles rajona muitas kontrolposteņa “Vītiņi” 1991.gada 23.maija apskates protokolu, no kura redzams, ka muitas posteņa vagoniņš no iekšpuses ir pilnīgi izdedzis. Sadegušas vagoniņa koka konstrukcijas, mēbeles, televizors un citas mantas (42.sēj. 121.–122.1.lpp.);

— ar notikuma vietas — Bauskas rajona muitas kontrolposteņa “Rainis” (“Grenstāle”) 1991.gada 23.maija apskates protokolu, ar kuru konstatēts, ka posteņa koka namiņš apskates brīdī vēl daļēji deg. Namiņa koka konstrukcijas un inventārs, kurš atradies tajā, sadedzis. Apskatē arī konstatēts, ka divām vieglajām automašīnām, kas atradušās posteņa tuvumā, sagrieztas riepas (42.sēj. 15.–24.1.lpp.);

— ar notikuma vietas — Bauskas rajona muitas kontrolposteņa “Skaistkalne” 1991.gada 23.maija apskates protokolu, kurā konstatēts, ka posteņa dienesta telpas ir izdemolētas, logi izsisti, mēbeles un durvis salauztas. Citas mantas izmētātas un arī salauztas (42.sēj. 25.–36.1.lpp.);

— ar notikuma vietas — Krāslavas rajona muitas kontrolposteņa “Dvorčāni” 1991.gada 23.maijā izdarītās apskates protokolu, kurā konstatēts, ka abi posteņa vagoniņi ir nodeguši, kustības slēgšanas barjera ar ceļa zīmi “Stop” nogāzta. VAI automašīnas riepām izlaists gaiss, salauzta rācija un tās antena. Arī otrai automašīnai, kas atradusies notikuma vietas tuvumā, konstatēti dažādi bojājumi (42.sēj. 78.–82.1.lpp.);

— ar notikuma vietas, Daugavpils rajona muitas kontrolposteņa “Smeļino” 1991.gada 23.un 24.maijā izdarītās apskates protokoliem konstatēts, ka apskates brīdī posteņa vagoniņš vēl deg no iekšpuses, loga stikli un rāmis sadauzīti. 24.maija protokolā konstatēts, ka pēc ugunsgrēka atliekām var secināt, ka vagoniņā sadedzis televizors, mēbeles, citas mantas;

— ar notikuma vietas — Ludzas rajona muitas posteņa “Grebņeva” 1991.gada 8.jūnijā izdarītās apskates protokolu konstatēts, ka muitas namiņš nodedzis ar visu inventāru, krāsmatās mētājas skārda jumta loksnes, apdeguši telefona un elektriskie vadi, antenas atliekas (42.sēj. 159.—162.1.lpp.);

— ar notikuma vietas — Saldus rajona muitas posteņa “Ezere” 1991.gada 14.jūnijā izdarītās apskates protokolu konstatēts, ka muitas namiņš nodedzis līdz pamatiem (43.sēj. 21.1.lpp.);

— ar liecinieka Guntara Vittes liecību, ka 1991.gada 23.maija naktī ap plkst. 24.00 vai vēlāk piebraukušas 2 “UAZ” trafarētas markas automašīnas ar OMON kaujiniekiem apmēram 10 cilvēkiem. Uzbrucēji piekāvuši viņu, nodarot miesas bojājumus, nolaupījuši muitas dokumentāciju, zīmogu, citas mantas, atņēmuši dienesta apliecību. Piekāvuši arī otru posteņa muitnieku A.Osi, atņēmuši dienesta apliecības. Muitas vagoniņam izsituši logus un pēc tam to aizdedzinājuši;

 Turpinājums nākamajos numuros

— ar liecinieka L.Ūilinska liecību, ka 1991.gada maija mēneša beigās, kad dežurējis muitas kontrolpostenī (Rainis) “Grenstāle”, naktī pie posteņa piebraukušas divas automašīnas “UAZ” ar bruņotiem vīriem, tērptiem plankumainos formas tērpos un bruņuvestēs, sadauzījuši rāciju un televizoru, atņēmuši dienesta apliecības un pēc tam visus izdzinuši no ēkas. Muitas namiņš ticis aplaistīts ar benzīnu un aizdedzināts. Sadegušas visas mantas, kas namiņā atradušās. Viņa personīgai automašīnai omonieši sadūruši visas riepas;

— ar liecinieka M.Sevastjanova liecību, ka viņš 1991.gada naktī A.Kuzmina vadībā piedalījies muitas posteņa iznīcināšanā, kurš atradies Bauskas rajonā. Muitas namiņu aplējuši ar benzīnu un aizdedzinājuši;

— ar liecinieka Ivo Kaminska liecību, ka 1991.gada maijā — mēneša otrajā pusē dežurējis muitas kontrolpostenī “Skaistkalne”. Naktī pie posteņa piebraukuši ap 20 bruņoti OMON kaujinieki, nostādījuši posteņa darbiniekus ar seju pret sienu, pārmeklējuši kabatas, atņēmuši dienesta apliecības, norāvuši no apģērba muitas darbinieka zīmotnes, izdemolējuši dienesta telpas, draudot pielietot ieročus, likuši rakstīt paskaidrojumus.

Analoģiski tiesā liecināja arī liecinieks G.Erdmanis, kurš dežurējis kopā ar I.Kaminski. Omonieši piebraukuši pie posteņa, izdemolējuši to, salauzuši mēbeles, nolaupījuši seifu un konfiscētās mantas;

— ar liecinieku Jāņa Blažēvica un A.Ūilinska liecībām, ka 1991.gada 23.maijā, kad viņi dežurējuši “Dvorčānu” muitas kontrolpostenī, kurš atrodas Krāslavas rajona Piedrujas pagasta Patarnieku ciemā, rīta pusē piebraukušas 5 automašīnas ar omoniešiem, plankumainos aizsargtērpos ar melnām beretēm galvā. Vairāki vīrieši bija ģērbušies civildrēbēs. Nostādījuši viņus ar paceltām rokām pie vagoniņa sienas, spēruši ar kājām, situši ar automātu laidnēm, pārmeklējuši kabatas, atņēmuši dienesta apliecības. Izdemolējuši vagoniņus. Pēc tam likuši J.Blažēvicam rakstīt paskaidrojumu. Garāmbraucošās automašīnas “Kamaz” šoferim pavēlējuši izraut no zemes kustības noslēgšanas barjeru ar “Stop” zīmi. Tad izsituši vagoniņiem logus, atņēmuši muitas zīmogu, dokumentāciju, aplējuši vagoniņu ar benzīnu un aizdedzinājuši. Notikušo filmējuši vīrieši civildrēbēs, no kuriem vienā atpazinis A.ˆevzorovu;

— ar liecinieka A.Dievapēdas nolasīto liecību tiesā un V.Lavrentjeva liecību, ka 1991.gada 23.maijā abi dežurējuši “Smeļino” muitas kontrolpostenī. Ap plkst.8.00 no rīta piebraukušas divas “UAZ” markas automašīnas ar bruņotiem cilvēkiem, kuri bijuši tērpušies plankumainos formas tērpos, kādos agrāk redzējuši ģērbušos OMON kaujiniekus. Starp omoniešiem bijuši arī cilvēki, ģērbušies civilās drēbēs un sporta tērpos. Nostādījuši abus ar seju pret sienu, pārmeklējuši, noņēmuši dienesta apliecības, paņēmuši dokumentus, zīmogus, rāciju, aizdedzinājuši posteņa namiņu;

— ar liecinieka A.Ludborža liecību, ka 1991.gada 8.jūnijā dežūrējis “Grebņevas” muitas kontrolpostenī. Naktī postenī ieradušies bruņoti plankumainos formas tērpos ģērbušies vīrieši, izveduši no vagoniņa un pavēlējuši vākties projām. Redzējis, ka iebrucēji postenī bijuši atbraukuši ar baltas krāsas mikroautobusu “Latvija”. Viņam atņemts muitnieka formas tērps, dienesta apliecība, muitas dokumentācija, pēc tam vagoniņš aizdedzināts;

— ar liecinieka G.Klaipa liecību, ka 1991.gada 14.jūnijā dežurējis Ezeres muitas kontrolpostenī. Naktī pie posteņa piebraukuši ar automašīnām “Volga” un “Moskvič” kādi 10 plankumainos formas tērpos un melnās beretēs ģērbušies bruņoti vīri, vienā no kuriem viņš atpazinis A.Kuzminu — omonieti, kuru redzējis, skatoties televīzijas pārraides. Šī bruņotā omoniešu grupa iebrukusi posteņa telpās, pārmeklējusi viņa un F.Ezermaļa kabatas, paņēmuši dienesta apliecību, norāvuši žaketei pogas un likuši tās norīt, piedraudot ar ieroča pielietošanu, ja viņi pretosies to darīt. Situši ar automāta laidni, spēruši ar kājām. Muitas namiņam izsituši logus, nolaupījuši vērtīgākās mantas, brīdinājuši par muitas nelikumīgu darbību, aplējuši namiņu ar benzīnu un to aizdedzinājuši;

— ar bijušā Rīgas OMON vienības kaujinieka liecinieka A.Kuzmina liecību, kurš tiesas izmeklēšanā atzina, ka viņš kopā ar citiem kaujiniekiem piedalījies Ezeres muitas kontrolposteņa likvidēšanā 1991.gada 14.jūnijā;

— ar liecinieka V.Freiberga liecību, ka 1991.gada jūnijā bruņoti OMON vienības kaujinieki S.Parfjonova vadībā naktī ielauzušies Ainažu muitas kontrolpostenī, ņirgājušies par cilvēkiem, paņēmuši muitnieka dienesta apliecības, formas tērpus, izdemolējuši posteņa telpas un pēc tam tās nodedzinājuši;

— ar liecinieka E.Eversona liecību, ka, strādājot Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas muitas kontrolpostenī, kādā no nakts dežūrām postenī ieradušies vairāki bruņoti OMON kaujinieki, izdemolējuši posteni, pēc tam aizveduši uz LPSR prokuratūru, kur likuši uzrakstīt solījumu, ka turpmāk muitā vairs nestrādās.

Analoģiskas liecības par līdzīgiem notikumiem Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas muitas kontrolpostenī 1991.gada 26.jūnijā, 7.un 16.jūlijā, 9.un 12.augustā liecināja liecinieki A.Mileiko, K.Vēsma, K.Jēgurs un A.Eversons;

— ar liecinieka L.Ūilinska liecību, ka 1991.gada vasarā Grenstāles muitas kontrolpostenī iebrukusi cilvēku grupa, ģērbusies plankumainos formas tērpos, izdemolējuši posteni un tā telpas nodedzinājuši. Par uzbrukumu šiem muitas posteņiem 1991.gada 28.jūlijā un tā iznīcināšanu tiesā liecināja arī liecinieks V.Putincevs;

— ar liecinieka J.Linkēviča liecību, ka 1991.gada 7.jūlijā 2 OMON kaujinieki, tērpušies civildrēbēs, vienu no kuriem viņš bija redzējis agrāk, norāvuši no sienas muitas dokumentāciju un plakātu ar Latvijas Republikas ģerboni.

Par līdzīgu uzbrukumu Rīgas lidostas muitas kontrolpostenim 8.jūlijā liecināja liecinieks J.Jurēvics. Iebrucēji uzrādījuši savas OMON dienesta apliecības. Atņēmuši muitas darbinieku dienesta apliecības, paņēmuši muitas dokumentāciju, norāvuši telefona vadus, izteikuši draudus;

— ar liecinieka A.Grabovska liecību, kurš tiesā liecināja par uzbrukumu Grebņevas muitas postenim. No liecinieka liecības redzams, ka posteņa telpas iznīcinātas tāpat kā vairākos iepriekšējos gadījumos. No liecinieka automašīnas pazudušas dažādas mantas.

Ar Latvijas Republikas augstākās padomes deputātu frakcijas “Līdztiesība” priekšsēdētāja S.Dīmaņa parakstīto 1991.gada 29.maija aicinājumu, kurš ar A.Rubika starpniecību nosūtīts PSRS prezidentam M.Gorbačovam un PSRS Augstākajai padomei sakarā ar Latvijas Republikas notu PSRS Augstākai padomei. Šajā aicinājumā apgalvots, ka notā izteiktās apsūdzības Rīgas OMON vienībai ir nepamatotas, jo atsevišķu muitas posteņu likvidēšana naktī no 1991.gada 23.uz 24.maiju OMON vienības spēkiem tikusi izdarīta saskaņā ar PSRS 1990.gada 23.oktobra likumu “Par kriminālatbildību par transporta komunikāciju bloķēšanu...”. Tādējādi tikusi attaisnota OMON vienības kaujinieku lietotā vardarbība, saistīta ar muitas posteņu iznīcināšanu (11.sēj.38.—40.1.lpp.).

Ar PSRS iekšlietu ministra B.Pugo 1991.gada 28.maija vēstuli PSRS Augstākās padomes priekšsēdētājam A.Lukjanovam, kurā atzīts, ka Latvijas un Lietuvas OMON vienības veikušas muitas posteņu debloķēšanu uz Latvijas—Lietuvas robežas. No 78 muitas posteņiem debloķēti 16 posteņi. Vēstulē konstatēts, ka muitu debloķēšana notikusi bez attiecīgas PSRS IeM pavēles, pieļaujot pārkāpumus, kas izpaudušies darbinieku apvainošanā un mantas iznīcināšanā (51.sēj.280.1.lpp.).

Ar LKP CK plēnuma 1991.gada 3.augustā Alfrēda Rubika vadībā pieņemto rezolūciju “Par Latvijas Kompartijas pozīciju krīzes pārvarēšanai”, kas ir tiešā saistībā ar viņa atbalstu muitas iestāžu graušanā.

Rezolūcijā, kuru parakstījis arī A.Rubiks, norādot, ka

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!