Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par A.Rubika un O.Potreki krimināllietu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.01.1996., Nr. 12 (497) https://www.vestnesis.lv/ta/id/28148

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Apvienoto Nāciju Attīstības programmas pastāvīgais pārstāvis Džons Hendra

Vēl šajā numurā

24.01.1996., Nr. 12 (497)

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: Augstākā tiesa

Veids: spriedums

Pieņemts: 27.07.1995.

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

augstākās tiesas dokumenti

Par A.Rubika un O.Potreki krimināllietu

Spriedums

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 1995. gada 27. jūlijā

Lieta nr. K—5

1995.g.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

priekšsēdētājs F.Jaunbelzējs,

piesēdētāji A.Skudra, I.Čepuks,

ar sekretāriem L.Marcinkēviču, A.Rubeni, A.Jurēvicu, D.Kvalbergu un D.Zommerfeldi, piedaloties prokuroriem, O.Šabanskim, J.Drobiševskim, aizstāvjiem zvērinātiem advokātiem A.Ogurcovam, A.Rukmanim, atklātā tiesas sēdē izskatīja krimināllietu, kurā apsūdzēti Alfreds Pētera d. Rubiks un Ojārs Dmitrija d. Potreki.

Izskatījusi lietu, Krimināllietu tiesas kolēģija

konstatēja:

 

Turpinājums. Sākumu skat. "LV" 11., 12., 16., 17., 18. un 19. janvāra numurā

Analoģiski par OMON vienības iebrukumu minētajā skolā liecināja liecinieki A.Albinovičs, V.?ikandrovs un tiesā pārbaudītajās liecībās liecinājis liecinieks V.Kijvomjagi (31.sēj. 44.-50.1.lpp.).

Ap plkst. 2.00 pie skolas piebraucis trafarēts “VAI” žiguļa markas automobilis, no tā izkāpis Č.Mļiņņiks. Pieprasījis nepretoties un, atsaucoties uz PSRS IeM pavēli, izdot ieročus. Piebraukušas vēl automašīnas ar OMON kaujiniekiem, atskanējuši šāvieni. Tad izņēmuši ieročus no noliktavas un aizveduši. ?irgājušies un piekāvuši V.?ikandrovu un V.Kijvomjagi;

— ar tiesas sēdē nolasītajām liecinieka V.Lašketa liecībām, ka kopā ar citiem OMON kaujiniekiem Č.Mļiņņika un A.Kuzmina vadībā 1991.gada 15.janvāra naktī ar automašīnām “VAI” žiguli, “UAZ” un “ATN” pēc trauksmes signāla no bāzes devušies uz pilsētu. Piebraukuši un apstājušies pie LKP CK ēkas Elizabetes ielā 2a, kur iegājis Č.Mļiņņiks. Kad atgriezies, pateicis, ka jābrauc uz milicijas skolu izņemt ieročus. Č.Mļiņņiks pavēlējis operāciju veikt desmit minūšu laikā. Liecinieks uzlauzis vienas ieroču noliktavas durvis, bet, tā kā pēdējās uzlauzt neizdevies, aizsūtījuši pēc atslēgām. No ieroču noliktavām izņēmuši pistoles, ložmetējus, automātus, granātmetēju un aizveduši ieročus uz savu bāzi (39.sēj. 62.-63.1.lpp.).

Pēc satura analoģiskas liecības par uzbrukumu milicijas skolai tiesas sēdē deva liecinieki, bijušie OMON kaujinieki M.Glazovs un A.Kuzmins. Pēdējais tiesas sēdē grozīja iepriekšējā izmeklēšanā dotās liecības, gan atsaucoties uz to, ka liecinājis tā, kā bijis vajadzīgs izmeklēšanai, gan uz to, ka agrāk bijis kontuzēts, taču daļā par uzbrukumu milicijas skolai un ieroču izņemšanu viņš šīs liecības apstiprināja un liecināja, ka tās ir patiesas. Pēc šīm liecībām, pacelti pa trauksmei, devušies uz pilsētu. Č.Mļiņņiks teicis, ka jāpiebrauc pie LKP CK ēkas. Kad piebraukuši, kolonna apstājusies un Č.Mļiņņiks iegājis ēkā. Arī viņš un V.Laškets tur iegājis, bet Č.Mļiņņiks teicis, lai viņi paliek lejā. Pēc kāda laika Č.Mļiņņiks nonācis lejā un pateicis, ka jādodas uz milicijas skolu, ka ir pavēle izņemt tur ieročus, jo “viņi nepilda Maskavas pavēli un nenosūta uz turieni ieročus” (39.sēj. 93.1.lpp.). Milicijas skolā izņēmuši daudz ieroču — vairākus ložmetējus, automātus, pistoles. Pirms skolas atstāšanas ieroču kastes pārbaudījuši, sakrāvuši automašīnā un aizveduši uz bāzi.

Analoģiskas liecības deva bijušais OMON kaujinieks M.Glazovs. Pirms izbraukuma uz skolu Č.Mļiņņiks teicis, ka saskaņā ar PSRS prezidenta dekrētu skolā jāizņem ieroči. Kad viņu automašīnu kolonna piebraukusi pie LKP CK ēkas un apstājusies, ēkā iegājuši Č.Mļiņņiks un V.Laškets. Kad atgriezušies, automašīnas devušās uz Minskas Augstākās milicijas skolas Rīgas filiāli, kurā izņēmuši daudz ieroču — ložmetējus, automātus un pistoles, kurus izveduši uz savu bāzi.

Liecinieks M.Glazovs arī liecināja, ka 1991.gada sākumā vairāki kaujinieki, arī viņš, aploksnēs saņēmuši naudu. Sapratis, ka nauda nāk no LKP CK. Par aploksnēs saņemto naudu nebija jāparakstās.

Tādējādi visi trīs liecinieki apliecinājuši, ka pirms uzbrukuma Minskas Augstākās milicijas skolas Rīgas filiālei, lai izņemtu ieročus (skolā bija lielāks daudzums dažādu ieroču — ložmetēji, automāti, pistoles, attiecīga munīcija), OMON vienības kolonna apstājusies pie LKP CK ēkas, OMON vienības komandieris Č.Mļiņņiks bijis šai ēkā, kur uzturējies zināmu laiku, un tikai pēc tam, Č.Mļiņņikam dodot attiecīgu pavēli, devušies uz milicijas skolu. Vērtējot secībā un saistībā iepriekš izklāstītos tiesas izmeklēšanas materiālus, Krimināllietu tiesas kolēģija pievērsa uzmanību tam apstāklim, kas jau minēts iepriekš — proti, ka uzbrukums milicijas skolai un ieroču izņemšana no tās, lai tie pēc Č.Mļiņņika vārdiem nenonāktu nacionālistu rokās, notika pēc O.Potreki ultimatīvās uzstāšanās sarunās ar Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja A.Gorbunova vadīto delegāciju un pirms nākošajā dienā paredzētā mītiņa ASK stadionā, kuru organizēja A.Rubiks.

Pēc tiesas ieskata, minētā omoniešu izdarītā ieroču izņemšana tieši minētajā naktī un Č.Mļiņņika ierašanās LKP CK ēkā un došanās pēc ieročiem tikai pēc tam liecina par to, ka šī omoniešu akcija neapšaubāmi bija saskaņota ar LKP CK vadību.

OMON vienības kaujinieku uzbrukumi Vecmīlgrāvja un Brasas tilta neapbruņotajiem aizstāvjiem, ko šī vienība izdarīja 1991.gada 14.—16.janvārī, t.i., dienā, kad Augstākās padomes priekšsēdētājs tikās ar LKP CK pārstāvjiem V.Rimaševski un tiesājamo O.Potreki, kā arī Baltijas kara apgabala pavēlnieku ģenerālpulkvedi F.Kuzminu un citu organizāciju pārstāvjiem, un pēc tam arī A.Rubika organizētā mītiņa laikā, ir pierādīti ar sekojošiem tiesas izmeklēšanas materiāliem to kopībā un savstarpējā sakarībā:

— ar tiesā pārbaudītajiem kravas automašīnu “Kamaz” ar valsts reģistrācijas numuriem nr.4893 LTR, nr.1247 LTM, nr.6514 LTL, nr.9388 LTP, nr.1602 VRN, nr.7351 LTR, nr.7590 LTR un nr.1389 LTO apskatē konstatētajiem faktiem, ka šīm automašīnām, kuras uz apskates brīdi atradušās pie Vecmīlgrāvja tilta, bojātas riepas, saskatāmas šāvienu pēdas (38.sēj., 4.—5., 7.—8.1.lpp.);

— ar automašīnas “RAF–Latvija” valsts nr.9775 un divu “Kamaz” nr.4551 LTA un nr.1804 VRN apskatē konstatētajiem faktiem, ka automašīnām izsisti stikli, saliektas detaļas, korpusos konstatēti dažādi bojājumi (38.sēj. 9.—24.1.lpp.);

— ar automašīnas “RAF–Latvija” nr.1932 LTD apskatē konstatētajiem faktiem, ka automašīna izdegusi, deformēta — palicis pāri tikai metāla korpuss, uz kura virsmas konstatēti bojājumi, kas raksturīgi ložu trāpījumiem (38.sēj. 25.—29.1.lpp.);

— ar automašīnu “ZIL–MMZ–500” nr.3763 LAO, “ZIL–130–PM” nr.6180 LAR, “MAZ” nr.6835 LTO, “SAZ–3507” nr.9481 LTM, “KAMAZ” nr.0866 LTR un nr.8175 LTR, traktoru “K–701” nr.5533–LE un “KA–700” nr.7659–LK apskatēs konstatētajiem faktiem, ka pie Brasas tilta atrodošās automašīnas un traktori ir sadeguši, tiem izsisti stikli, traktoram “KA–700” nr.7659–LK pārsista degvielas tvertne (38.sēj. 130.—138.1.lpp.);

— ar liecinieka A.Jankoviča liecību, ka 1991.gada 16.janvārī ap plkst.16.30 ar z/s “AUDA” piederošo automašīnu “Latvija” nr.1932 braucis no Rīgas centra Vecmīlgrāvja virzienā. Mikroautobusa salonā atradušies pasažieri Bruno Tētiņš ar sievu un mazmeitām. Netālu no Vecmīlgrāvja tilta ieraudzījis OMON kaujiniekus. Braukdams garām pirms stundas šai vietai, viņš redzējis stāvošu automašīnu ar sašautām riepām. Nolēmis izvairīties no sastapšanās ar “melnajām beretēm” un taisījies braukt atpakaļ. Šajā mirklī uz viņa automašīnu ticis šauts. Mikroautobusam sašautas pakaļējās riepas. Automašīna aizdegusies. Liecinieks ar pasažieriem automašīnu pametuši un skrējuši projām. Automašīna ar tajā palikušajām personīgajām mantām izdegusi;

— ar liecinieka F.Justa liecību, ka 1991.gada 16.janvārī pie Vecmīlgrāvja tilta piebraucis ap plkst.16.00. Braucis ar automašīnu kā pasažieris. Pie tilta redzējis stāvošu milicijas automašīnu “UAZ–469” dzeltenā krāsā un tai blakus kādus 5—6 OMON kaujiniekus melnās beretēs ar automātiem. Cilvēki teikuši, ka OMON kaujinieki sašāvuši viņu mikroautobusu, kuram uzsprāgusi benzīna tvertne. Mikroautobuss sadedzis. Sprādzienu un degošo automašīnu liecinieks redzējis pats. Kāds no klātesošajiem kravas automašīnas šoferiem teicis, ka uzbrukumu vadījis A.Kuzmins;

— ar liecinieka P.Pučes liecību, ka 1991.gada 15.—16.janvārī viņš kopā ar citiem šoferiem dežurējis pie Vecmīlgrāvja tilta. Dienas laikā vairākas reizes atbraukuši OMON kaujinieki, šāvuši automašīnām pa riepām, bojājuši automašīnas, dzinuši projām šoferus, starp uzbrucējiem pazinis A.Kuzminu, jo agrāk bija viņu ievērojis, skatoties televīzijas pārraides. A.Kuzmins sitis cilvēkus ar automāta laidni, spārdījis viņus ar kājām. Omonieši pavēlējuši cilvēkiem gulties uz zemes, pārmeklējuši viņus un automašīnas. Nolaupījuši un dedzinājuši šoferu personīgās mantas. Analoģiskas liecības par notikumiem pie Vecmīlgrāvja tilta tiesā sniedza arī liecinieks V.Tiltiņš. Pirmo reizi omoniešus pie Vecmīlgrāvja tilta redzējis rīta pusē. Ap plkst.16.00 OMON vienības kaujinieki ieradušies otrreiz. Pavēlējuši cilvēkiem nojaukt aizsprostojumus. Ar automātu laidnēm dauzījuši automašīnu kabīnes. Bruņutransportieris taranējis ceļmalā stāvošās automašīnas;

— ar liecinieces Līgas Kraujas liecībām tiesā, ka 1991.gadā no 14.—16.janvārim, atrodoties “Latbithim” laboratorijā netālu no Vecmīlgrāvja tilta, pa 4.stāva logu redzējusi, ka pie tilta vairākkārt ar “UAZ” automašīnām dzeltenā krāsā piebraukuši cilvēki melnās beretēs, šāvuši kravas automašīnām pa riepām, situši šoferus, dzinuši viņus projām, dedzinājuši viņu personīgās mantas;

— ar liecinieka G.Znatnaja liecību, ka no 1991.gada 14.janvāra līdz 1991.gada 16.janvārim kopā ar saviem biedriem no agrofirmas “Nākotne” atbraukuši apsargāt Brasas tiltu. Piebraucot 14.janvāra vakarā pie Brasas tilta, redzējuši, ka tur atrodas sadeguši traktori un automašīnas. Cilvēki teikuši, ka to izdarījuši OMON kaujinieki. 16.janvārī plkst. 18.00 pie minētā tilta ar dzeltenas krāsas automašīnu “UAZ” un BTK (bruņutransportieri) ieradušies bruņoti kaujinieki, ģērbušies formas tērpos, melnās beretēs. Piekāvuši viņu — G.Znatnaju un viņa draugu J.Gudro — situši ar ieroču laidnēm, spārdījuši ar kājām;

— ar tiesā pārbaudītajām bijušā OMON kaujinieka V.Lašketa liecībām, ka 1991.gada 14.janvārī uz Vecmīlgrāvja tilta izbraukuši Laktionovs ar savu komandu. Arī 1991.gada 16.janvārī uz Vecmīlgrāvja tilta Č.Mļiņņiks nosūtījis trīs automašīnas “UAZ–469” ar kaujiniekiem. Liecinieku uz Vecmīlgrāvja tiltu nosūtījis Č.Mļiņņiks pēc tam, kad automašīnas bijušas aizbraukušas. Atbraucot pie tilta, redzējis, ka tur esošie cilvēki ir noguldīti zemē un OMON kaujinieki viņus pārmeklē. Krotovs ar bruņutransportieri taranējis automašīnas un grūdis tās nost no ceļa. Liecinieks licis kaujiniekiem novākt aizsprostojumus. Dzirdējis šāvienus un redzējis uz ceļa degošu mikroautobusu “Latvija” (39.sēj. 64.—65.1.lpp.).

Tiesājamo Alfrēda Rubika un Ojāra Potreki darbības, saistītas ar VSGK mītiņa organizēšanu 1991.gada 15.janvārī ASK stadionā un tajā pieņemto dokumentu, ieskaitot VSGK politiskā paziņojuma par visas valsts varas pārņemšanu, kā tas bija paredzēts LKP CK X plēnuma lēmumā, izstrādāšanu un mītiņa vadīšanu, ir pierādītas — ar LKP CK ēkā izņemto un tiesā pārbaudīto LKP CK 1991.gada 10.janvāra biroja protokolu nr.32, no kura redzams, ka Rīgas pilsētas partijas komitejas 1.sekretāram A.Klaucēnam un pilsētas rajonu komiteju pirmajiem sekretāriem uzdots rūpīgi izpētīt 10.janvāra mītiņa pieredzi un veikt nepieciešamos pasākumus 15.janvāra mītiņa sagatavošanai (biroju vadīja A.Rubiks, viņš arī VSGK līdzpriekšsēdētājs) (3.sēj. 149.—152.1.lpp.). Biroja lēmumu 5.punktā norādīti arī priekšā stāvošā mītiņa galvenie mērķi (turpat). Ar biroja lēmumu uzdots partijas pirmorganizācijām veikt nepieciešamo organizatorisko un propagandas darbu, lai nodrošinātu masveidīgu darba kolektīvu un iedzīvotāju piedalīšanos mītiņā. Teiktais redzams no Jelgavas RK izņemtā LKP CK biroja 9.janvāra lēmuma 4.punkta (3.sēj. 140.1.lpp.);

— ar LKP CK ēkā izņemto LKP CK 1991.gada 13.janvāra biroja sēdes protokolu nr.33, kurā ietverts lēmums, ar kuru birojs uzdevis tiesājamam O.Potreki vadīt mītiņu ASK stadionā un VSGK priekšsēdētājam A.Rubikam uzstāties tajā (5.sēj.30.—32.1.lpp.). Biroja sēdi vadījis A.Rubiks.

— ar liecinieka S.Dīmaņa liecībām, ka 1991.gada 15.janvārī pirms mītiņa stadionā, kuru organizējusi VSGK, viņam kāds no LKP CK aparāta darbiniekiem nodevis rediģēšanai vienu no mītiņa dokumentiem. Izdarījis dažus labojumus, viņš pēc tam šo dokumentu nodevis mītiņā;

— ar liecinieka Oļega Kapranova liecību, ka dažas dienas pirms 15.janvāra mītiņa ASK stadionā VSGK prezidija sēdē A.Rubika vadībā ticis apspriests politiskā paziņojuma teksts par varas pārņemšanu VSGK rokās;

— ar liecinieka K.Ģērķa liecību, ka 15.janvārī atgriezies no komandējuma uz Maskavu. Sarunā ar A.Rubiku uzzinājis, ka par VSGK darbību esot informēts arī PSRS prezidents M.Gorbačovs, kurš apsolījis, ka tūlīt pēc 15.janvāra mītiņa Baltijā ieviesīs prezidenta pārvaldi. Pēc mītiņa A.Rubiks izteicies, ka Maskava viņu nodevusi;

— ar tiesā pārbaudīto KPK 285.panta kārtībā A.Ņitviņenko liecību, ka mītiņā, kas noticis ASK stadionā 1991.gada 15.janvārī, personas, kuras tajā uzstājušās ar runām, izteikušas aicinājumu VSGK pārņemt varu savās rokās. Mītiņā tikuši pieņemti un nolasīti vairāki dokumenti, tai skaitā arī VSGK politiskais paziņojums, kurš pēc liecinieka liecības pirms mītiņa neesot ticis apspriests. Arī pēc mītiņa VSGK sēde neesot notikusi (12.sēj. 203.—207.1.lpp.). Šāds A.Ņitviņenko apgalvojums ir atspēkots ar Latvijas republikāniskās streiku komitejas paziņojumu, kuru viņš parakstījis un kurš kserokopijās izplatīts visā Latvijas teritorijā — tā eksemplāri izņemti gan LKP CK ēkā, gan rajonu un pilsētu partijas komitejās. Minētajā paziņojumā teikts, ka 15.janvārī plkst.22.00 notikusi VSGK prezidija sēde, kuras laikā no Latvijas PSR prokuratūras, VDK, Baltijas transporta prokuratūras, Baltijas karavīru savienības, Rīgas iekšlietu pārvaldes, Rēzeknes un Daugavpils uzņēmumiem, organizācijām un citām iestādēm saņemti apstiprinājumi par VSGK pilnvaru atzīšanu. Pēc tiesas ieskata šis paziņojums izplatīts nolūkā radīt Latvijas iedzīvotājos pārliecību par VSGK darbības likumību un atbalstu tai (Republikāniskā streiku komiteja (RSK) ietilpa A.Rubika izveidotajā sabiedriski politisko organizāciju grupējumā) (12.sēj. 117.—119.1.lpp.; 49.sēj. 16.1.lpp.; 50.sēj.241.1.lpp.; 245.1.lpp., 52.sēj.123., 302., 316.1.lpp.);

 

Turpinājums — nākamajos numuros—ar tiesā nolasīto V.Rimaševska liecību, ka 1991.gada 15.janvāra mītiņu organizēja A.Rubiks un viņa vadītā VSGK. Mītiņa organizēšanas jautājumi tikuši skatīti arī LKP sekretariāta sēdē. Viņam ticis uzdots nodrošināt sabiedrisko kārtību, un viņš, lai izpildītu uzdevumu, saistījies ar IeM un Ministru padomes pārstāvjiem;

— ar LKP CK ēkā, LKP pilsētu un rajonu komitejās izņemtajiem VSGK 15.janvāra mītiņā pieņemtajiem aicinājumiem, rezolūcijām un politisko paziņojumu, kuru parakstījies O.Potreki.

Mītiņā nolasītajā VSGK politiskajā paziņojumā, kuru pēc tam izplatīja visā Latvijas teritorijā, VSGK deklarē, ka “dotajā situācijā Sabiedrības glābšanas komiteja pēc darbaļaužu pieprasījuma uzņemas atbildību par turpmāko Padomju Latvijas likteni, pasludina visas valsts varas pārņemšanu savās rokās situācijas stabilizēšanas periodā un Augstākās padomes un valdības atlaišanu” (5.sēj. 38.1.lpp.). Tādā veidā VSGK, prettiesiski uzurpējusi valsts varu, deva rīkojumu jaunu varas izpildu struktūru organizēšanai: “Uzdod komitejas prezidijam izveidot valdības personālsastāvu un iesniegt to apstiprināšanai Latvijas sabiedrības glābšanas komitejai. Komiteja pārtrauc departamentu un citu valsts varas orgānu darbības, kuri izveidoti, ignorējot PSRS un Latvijas PSR likumus” (5.sēj.39.1.lpp.). Tādējādi A.Rubika vadītā un organizētā VSGK nelikumīgi uzņēmās valsts varas un pārvaldes funkcijas (5.sēj.46.—53.1.lpp. — CK ēkā, 330.kab.; 8.sēj. 189.—191.1.lpp. — CK ēkā, 443.kab.; 16.sēj. 74.—76.1.lpp. — Jēkabpils RK; 26.sēj. 8.—10.1.lpp. — Gulbenes RK; 29.sēj. 13.—18.1.lpp. — Limbažu RK; 32.sēj., 79.—84.1.lpp. — Ventspils RK; 33.sēj. 49.—54.1.lpp. — r/a “Radiotehnika”).

Tādā kārtā ar iepriekš izklāstītajiem tiesas izmeklēšanas materiāliem tiesa konstatē, ka tiesājamā A.Rubika organizētajā un tiesājamā O.Potreki vadītajā pret Latvijas Republikas Augstākās padomes un valdības darbību vērstajā mītiņā tika pieņemta antikonstitucionāla deklarācija VSGK politiskā paziņojuma veidā, ar kuru tika pasludināta visas valsts varas pārņemšana VSGK rokās.

Mītiņā tika pieņemtas arī vairākas citas rezolūcijas un aicinājumi nolūkā likvidēt atjaunoto Latvijas valsti. Tā tika pieņemta un izplatīta rezolūcija ar pretenciozu nosaukumu “Latvijas tautas sapulces rezolūcija”. Tās 1.punktā teikts: “Atzīt faktu, ka valsts vara pārgājusi Latvijas sabiedrības glābšanas komitejas rokās, un atbalstīt tās paziņojumu” (5.sēj.42.1.lpp.). Rezolūcijas 2.un 3.punktā valsts darba kolektīvi, darbaļaudis un iedzīvotāji tika aicināti sniegt vispusīgu atbalstu un palīdzību VSGK, kā arī kategoriski pieprasīts no tiesību aizsardzības institūcijām savu pienākumu pildīšanā vadīties pēc Latvijas PSR, PSRS likumiem un PSRS prezidenta dekrētiem.

Citā rezolūcijā, kas adresēta armijas un Jūras kara flotes personālsastāvam un kalpotājiem, kā arī tiesību aizsardzības institūciju darbiniekiem (8.sēj. 210.1.lpp.), norādīts, ka katra darbinieka dienesta pienākums ir aizstāvēt PSRS teritoriālo vienotību un tās sociālistisko sabiedrisko iekārtu. Rezolūcijā izteikta pārliecība, ka armijas un flotes karavīri paliks uzticīgi zvērestam un savam dienesta pienākumam (8.sēj. 210.1.lpp.).

Citās vēl mītiņā pieņemtajās rezolūcijās sagrozītā veidā raksturota Latvijas Republikas un valdības darbība pēc 1990.gada 4.maija deklarācijas pieņemšanas, lai tādējādi diskreditētu Latvijas Republikas centienus atjaunotās neatkarības de facto nostiprināšanā.

O.Potreki inkriminēta arī OMON vienības izdarīto uzbrukumu atbalstīšana, kas tikuši izdarīti 1991.gada 14.—20.janvārī, proti, uzbrukumi Brasas un Vecmīlgrāvja tiltiem, Minskas Augstākās milicijas skolas Rīgas filiālei un Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai.

Pēc Krimināllietu tiesas kolēģijas ieskata, šāda apsūdzība ir pamatota.

Ar tiesas izmeklēšanas materiāliem konstatēts, ka uzbrukums milicijas skolai un daļa uzbrukumu Brasas un Vecmīlgrāvja tiltiem notika pirms mītiņa ASK stadionā un pēc Ojāra Potreki publiskās ultimatīvās uzstāšanās sarunās ar Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāju A.Gorbunovu, kurās ultimatīvi tika pieprasīta Latvijas Augstākās padomes un valdības atkāpšanās, paziņojot, ka pretējā gadījumā Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja pārņems valsts un pārvaldes varu līdz jauna Augstākās padomes sastāva ievēlēšanai.

Tādējādi, vadot mītiņu un parakstot politisko paziņojumu par varas pārņemšanu VSGK rokās un Latvijas Republikas izpildu varas institūciju atlaišanu, O.Potreki bija pārliecinājies par OMON lomu varas pārņemšanā. O.Potreki atbalsts minētajiem uzbrukumiem, ieskaitot uzbrukumu Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai, izpaudās viņa aktīvajās darbībās, vērstās uz varas pārņemšanu — ultimāta izvirzīšana iepriekš norādītajos apstākļos un politiskā paziņojuma akceptēšana ar savu parakstu. Tieši publiskā ultimāta izvirzīšana un publiskā varas pārņemšanas pasludināšana bija iegansts un attaisnojums OMON uzbrukumiem.

Rīgas OMON vienības uzbrukums Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai tiesas izmeklēšanā apstiprinājās ar sekojošiem pierādījumiem — ar IeM telpu Rīgā, Raiņa bulvārī 6, apskatē konstatētajiem faktiem: daudzu šāvienu rezultātā bojātas ministrijas ēkas iekšējās un ārējas durvis, daudzu logu stikli un slēģi, griesti un sienas, sašauti apkures radiatori un citas apsildīšanas ierīces, mēbeles un citas kabinetu iekārtas, četrpadsmit kabinetos atlauztas durvis, vairākās vietās uz grīdām un citās vietās konstatēti asinīm līdzīgi traipi. Atrastas patronu čaulītes, ložu fragmenti, veselas patronas — pavisam 125 priekšmeti (40.sēj.4.—66.1.lpp.);

— ar Arhitektūras un celtniecības ministrijas telpu, Rīgā Raiņa bulvārī 7, apskates laikā konstatētajiem faktiem — uzlauztas ēkas ieejas un kabineta durvis pirmajā un otrajā stāvā, izsisti logi kabinetos Endrupa ielas pusē. ‰kā atrastas un izņemtas ne mazāk par 140 patronu čaulītēm, kā arī veselas patronas un dažāda kalibra patronu kārbas;

— ar viesnīcas “Rīdzene” Rīgā, Endrupa ielā 1, ēkas apskatē konstatētajiem faktiem, ka viesnīcas fasādē izsista vitrīna un ieejas stikla durvis. ‰kas iekšējās kāpnēs to apskatē konstatētas ložu trāpījumu vietas (40.sēj.88.—115, 117.—119.1.lpp.);

— ar liecinieka J.Jasēviča liecību, ka 1991.gada 20.janvārī kopā ar citiem Bauskas rajona IeD darbiniekiem apsargājis Latvijas Republikas IeM ēku. Neilgi pēc plkst. 21.00, kad atradies caurlaižu birojā, pēkšņi no Raiņa bulvāra puses biroja telpas

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!