Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
No ierindas diplomāta līdz Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāram. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.08.2001., Nr. 116 https://www.vestnesis.lv/ta/id/28095

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

No klostera grāmatām līdz Aleksandram Čakam

Vēl šajā numurā

08.08.2001., Nr. 116

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

No ierindas diplomāta līdz Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāram

Politikas godavīrs un arhitekts Mārtiņš Nukša

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums “LV” Nr.108, 13.07.2001.

Sākoties Otrajam pasaules karam 1939. gada 1. septembrī, bija apgrūtināti sakari ar valsts diplomātiskajiem pārstāvjiem ārzemēs. Tāpēc M.Nukša 15. septembrī informēja Latvijas sūtņus, ka turpmāk viņiem nepārsūtīs kolēģu ziņojumus ministrijai, bet to vietā ministrija uz tai pienākošo ziņu pamata dos pārskatus un kopsavilkumus par valsts ārpolitisko stāvokli, kā arī informāciju par soļiem, “kurus Latvijas iestādes ir spērušas mūsu valsts neitralitātes sargāšanai un saimnieciskās dzīves rituma uzturēšanai”. Ģenerālsekretārs pirmajā pārskatā atzīmēja, ka kara darbība Polijā un Rietumeiropā līdz šim nav radījusi sarežģījumus Baltijas valstu politiskajā stāvoklī. Pateicoties stingri ievadītajai un īstenotajai neitralitātes politikai, šimbrīžam briesmas nedraud ne no vienas puses. Minējis dažādus ārpolitiskus aktus, M.Nukša tomēr iluzori secināja, ka “Baltijas valstis šodien sevi redz samērā labā stāvoklī”. Neticīgi viņš uzņēma ziņas, it kā Molotova–Ribentropa paktā būtu skartas arī Baltijas valstu intereses, cita starpā minot kā argumentu arī Maskavā notikušo sarunu starp Latvijas sūtni Frici Kociņu un padomju ārlietu komisāru Vjačeslavu Molotovu, kurā pēdējais apgalvojis: “Pastāv tak neuzbrukšanas līgums (starp PSRS un Latviju — R.T. ), ko vēl var gribēt”. Pret Latviju nekādas prasības neesot izvirzītas arī Maskavā 1939. gada augustā notikušajās Anglijas, Francijas un PSRS militārajās sarunās.

M.Nukša informēja sūtņus, ka 11. septembrī kara ministrs Jānis Balodis izdevis pavēli par triju gada gājumu iesaukšanu aktīvā dienestā (1914., 1915. un 1916. gads). “Iesaukšana noritēja bez trokšņa un uztraukuma, ar noteiktību un labu saskaņu.”

Kā valdības komisijas loceklim M.Nukšam 1939. gada beigās un 1940. gada sākumā daudz laika prasīja vācbaltiešu repatriācijas jautājumu kārtošana. 1939. gada 7. novembra pārskatā par vāciešu izceļošanu viņš vispirms sīki pastāstīja par šīs akcijas priekšvēsturi, kura sākās ar Vācijas sūtņa Hansa fon Koces vizīti pie Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra 1939. gada 6. oktobrī. Ministru kabinets jau 10. oktobrī nodibināja īpašu komisiju to jautājumu risināšanai, kuri bija saistīti ar vācu tautas piederīgo aizbraukšanu uz Vāciju, par tās priekšsēdētāju ieceļot tieslietu ministru Hermani Apsīti. Vācijas delegāciju vadīja H. fon Koce. 13. oktobrī notika abu delegāciju pirmā kopsēde, kur vienojās par sarunu bāzi. Tālākais darbs, kas bija ļoti plašs un komplicēts, noritēja apakškomisijās.

Sarunu rezultātā 1939. gada 30. oktobrī tika parakstīts Līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju. Tā pamattēzes bija šādas:

— katrs pilsonis, sākot ar pilniem 16 gadiem, var brīvi izšķirties, vai repatriēties, vai palikt Latvijā, bet jau bez kaut kādām minoritāšu tiesībām;

— repatriācija notiek kā vienreizēja akcija, ar kuras noslēgumu vācu minoritāte izbeidz savu pastāvēšanu Latvijā uz visiem laikiem;

— kustamo mantu izceļotājs var aizvest vai atsavināt, izņemot to mantu, kura norādīta papildu protokolā un kurai paredzēts īpašs nokārtošanas veids;

— nekustamie īpašumi pāriet, sākot ar īpašnieka izceļošanas dienu, sevišķas izceļošanas akciju sabiedrības pārvaldīšanā un rīcībā, ar tiesībām tos atsavināt divu gadu laikā;

— visi likvidācijas aktīvi iemaksājami Latvijas Bankas sevišķā kontā, šo summu pārvešana uz Vāciju notiek Latvijas preču papildu eksporta veidā periodiski, ilgākos gados.

M.Nukša pie šīm tēzēm vēl piezīmēja, ka “ar repatriācijas akcijas noslēgumu izbeigsies Latvijā uz visiem laikiem visi jautājumi, kuri saistījās ar vācu minoritāti: skolas, baznīcas, draudzes, biedrības, dažādi labdarīgi iestādījumi utt.”.

Ģenerālsekretārs atzīmēja, ka “ar vāciešu izceļošanu rodas lielas pārmaiņas saimnieciskajā dzīvē, sevišķi Rīgā. Pārdošanā nāks daudz uzņēmumu, imobiliju (nekustamu īpašumu — R.T. ), atbrīvosies daudz dzīvokļu. Ir paredzēta enerģiska kārtošana no valsts puses. Ja še atstātu privātām personām vai sabiedrībām pilnīgi brīvu rīcību, tad viegli varētu rasties dziļi satricinājumi”.

Pārskata nobeigumā M.Nukša konstatēja, ka izceļotāju reģistrācija norit sekmīgi: “Līdz šai dienai no Latvijas pavalstniecības atlaists ap 7500 personu. Laiks vēl ir par īsu, lai varētu spriest par to, cik liels % vāciešu no visiem 60 tūkstošiem izceļos. Pa līguma sarunu laiku vācu delegāti apgalvoja, ka repatriēsies gandrīz visi, tā no Rīgas apmēram 39 000 vāciešiem izceļošot vismaz 38 000. Tomēr no vairākām pusēm ienāk ziņas, ka izceļošanas jautājumā starp vāciešiem nebūt neesot tāda vienprātība, kā vadība (vācbaltiešu — R.T. ) to apgalvo. Katrā ziņā nav noliedzams, ka izceļošana notiek ar ļoti grūtu sirdi.”

“Arī latvieši”, atzīmēja ģenerālsekretārs, “noskatās šinī kustībā ne tikai bez naida, bez skaudības vai zobgalības, bet gan ar zināmu līdzjūtību pret aizbraucējiem.”

Tomēr nevar neatzīt, ka par K.Ulmaņa un V.Muntera pēc būtības neveiksmīgo ārpolitiku liktenīgajā 1939. un 1940. gadā, kas noveda pie Latvijas neatkarības zaudēšanas, sava daļa vainas jāuzņemas arī M.Nukšam. Ģenerālsekretārs nebija ierindas klerks.

Pēc krievu karaspēka ienākšanas Latvijā 1940. gada jūnijā M.Nukša nedomāja ne bēgt, ne slēpties, jo viņš nejutās vainīgs Kremļa priekšā. Taču tā neuzskatīja jaunā vara, kuras kalpi arestēja M.Nukšu jau 13. augustā. Tiesa, vēl tikai uz trim dienām. Ar Ārlietu ministrijas likvidatora tieslietu tautas komisāra Andreja Jablonska 1940. gada 2. septembra pavēli viņam piešķīra pienākošos 6 nedēļu kārtējo atvaļinājumu, skaitot no 1. septembra. Dažas dienas vēlāk jau sekoja Tautas komisāru padomes lēmums atbrīvot M.Nukšu no ieņemamā amata, skaitot no 13. oktobra (LVVA, 2570. fonds, 14.apr., 1083. lieta, 5. lapa).

Būdams kārtīgs valsts ierēdnis un arī vēl nedaudz naivs, M.Nukša 1940. gada 11. novembrī iesniedza savas ministrijas likvidācijas komisijai lūgumu par pensijas piešķiršanu, pievienojot vajadzīgos dokumentus. Tie liecināja, ka reflektants bija nostrādājis Ārlietu ministrijā 20 gadus, 8 mēnešus un 12 dienas, bet kopējais darba stāžs sniedzās līdz 25 gadiem, 6 mēnešiem un 12 dienām. Par 962 latu lielo algu pienācās 300 latu liela pensija.

1941. gada sākumā M.Nukša paguva vēl nostrādāt Komunālās saimniecības tautas komisariātā projektēšanas trestā, bet tad jau bija arī klāt traģiskā X diena — 14. jūnijs, kad viņam, kundzei un dēlam, Franču liceja 3. klases skolēnam, vajadzēja no Ausekļa ielas 9. nama 3. dzīvokļa doties uz lopu vagoniem, lai mērotu Golgātas ceļu uz Sibīriju. No turienes M.Nukša vairs neatgriezās un no dzīves šķīrās 1942. gada 17. maijā. Represiju moku rats samala vairāk nekā pussimtu Latvijas diplomātu un ārlietu darbinieku. Viens no viņiem bija Mārtiņš Augusts Nukša.

Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra

M.Nukšas pārskats par vācbaltiešu izceļošanu

Konfidenciāli

1939. gada 7. novembrī

Baltijas vāciešu repatriācija jau norisinājas ļoti intensīvi. Pati šī jautājuma gaita ir šāda.

6. oktobrī ap plkst. 10 no rīta man piezvanīja Vācijas sūtnis v. Kotze un lūdza, vai varot viņu jau priekšpusdienā pieņemt, viņam esot jānodod steidzīgs paziņojums. Vienojāmies par laiku: 11.15; bet sūtnis atnāca 11.30.

Sūtnis atvainojās un tad tūliņ turpināja zīmējoties uz tikko parakstīto līgumu ar PSRS:

viņš ļoti jūtot līdz Latvijai šinī grūtajā laikā, bet cerot, ka Latvijai izdošoties pie jautājumu galīgas kārtošanas stāvokli mīkstināt, kā tas esot bijis ar igauņiem.

Tad sūtnis pārgāja uz paziņojumu, mutisku (kā sūtnis uzsvēra), kuru viņa valdība uzdevusi nodot Latvijas valdībai.

Pēdējās dienās — tā sūtnis iesāka — sakarā ar notikumiem esot stipri manāms naida pieaugums pret vāciešiem Latvijā. Neapzinīgi ļaudis it kā noveļot vainu uz Vāciju un vāciešiem par to, kas notiek, lai gan, kā tas esot zināms, Vācija neesot nebūt vainīga. Esot bijuši naidīgi plakāti Jelgavā; uz ielas Vācijas sūtniecības ierēdņi esot dzirdējuši vārdus, ka vāciešus vajadzētu nosist, vāciešiem te neesot nekā ko meklēt utt. Pat kāds virsnieks veikalā esot lietojis šādus vārdus. Tālāk, sakarā ar kartiņu sistēmas ievešanu vāciešiem esot uz ilgāku laiku jānodod pases; tā viņi paliekot tad bez personības dokumentiem.

Tādēļ viņš savas valdības uzdevumā esot atnācis nodot mutisku paziņojumu:

1. Vērst uz šādu naida pieaugumu Latvijas valdības uzmanību un lūgt viņu spert visus vajadzīgos soļus vācu tautas grupu nodrošināšanai;

2. ņemot vērā sasprindzināto stāvokli, Vācijas valdība pieteicot vācu tautas grupai savu īpašu aizsardzību (besonderen Schutz);

3. lūgt Latvijas valdību atļaut tiem vācu tautības Latvijas pilsoņiem (vietējiem vāciešiem), kuri vēlētos atstāt Latviju, to izdarīt pēc iespējas atvieglotā veidā, sevišķi dažādu formalitāšu ziņā (vīzu, valūtas, bagāžas utt.).

No visa bija redzams, ka sūtnis savu paziņojumu nodeva lielā steigā. Viņa izteicieni nebija precīzi; formulējumi nebija sagatavoti; tie izveidojās tikai pamazām pēc vairākiem jautājumiem no manas puses.

Es atbildēju, ka neesmu personīgi nekādu naidu pret vācu elementu novērojis, un arī Ārlietu ministrijai nav nekas par to zināms; bet, kas attiecas uz drošību, tad valdība arvien ir spērusi visus soļus, lai uzturētu kārtību un legalitāti, un to viņa darīs arī turpmāk.

Apjautājoties vēlāk Iekšlietu ministrijā, izrādījās, ka dažas no sūtņa apzīmētām parādībām ir tiešām bijušas, piemēram: plakāti Jelgavā, dusmīgi izteicieni. Tauta bija nojautusi notikumu nozīmi un sekas.

Jautāju v.Kotze, kas ir domāts ar “besonderen Schutz”? Par to viņam neesot nekas ticis precizēts, bet te varot būt domāta “aizvešana”, “Abtransport” — varbūt gan tādā gadījumā, kad nebūtu nodrošināta legalitāte. (Lai nenotiktu lietas kā Brombergā — sūtnis ilustrēja.)

Noslēdzot sarunu, aizrādīju, ka iepazīstināšu ar sūtņa paziņojumu ārlietu ministru.

Stundu vēlāk Hitlers turēja Reihstāgā savu runu, kurā izteicās, ka Eiropas austrumos esot sastopamas pa daļai neturamas vācu tautības drumstalas. Taisni viņās slēpjoties nemitīgu starptautisku traucējumu cēlonis. Tādēļ viens no tālredzīgas Eiropas dzīves kārtošanas uzdevumiem esot šeit izdarīt iedzīvotāju pārvietošanu.

Jau tuvākajās dienās Vācijas sūtnis nāca ar oficiālu priekšlikumu šai jautājumā un saņēma arī Latvijas valdības piekrišanu. Tai pašā laikā ar lielu steigu ieradās vācu kuģi repatriējamo vāciešu aizvešanai, un atbrauca ar tādu pat steigu eksperti sarunu vešanai. Daži no viņiem pat nebija paguvuši apgādāties [ar] Latvijas vīzām.

Vācijas sūtnim bija no mūsu puses pateikts, ka izceļošana varēs notikt vienīgi organizētā veidā, uz līguma pamata. Ministru kabinets 10. oktobrī nodibināja sevišķu komisiju to jautājumu kārtošanai, kuri saistās ar vācu tautības piederīgo aizbraukšanu uz Vāciju. Par komisijas priekšsēdētāju iecēla Tieslietu ministru Apsīti, par locekļiem Iekšlietu ministra biedru Legzdiņu, Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru Nukšu, Zemkopības departamenta direktoru Grāvi un LTR kameras ģenerālsekretāru Zaltu.

Vācijas delegācijā piedalījās sūtnis v.Kotze kā priekšsēdētājs un ap 10 delegātu — ekspertu. Arī Latvijas delegācijā tika pieaicināti lietpratēji — juristi un saimniecisko organizāciju pārstāvji.

Latvijas viedoklis īsi izteikts Valsts Prezidenta vēstījumā (12.10): “ja kāds grib braukt, lai brauc” ... Ar tiem vārdiem tika uzsvērts izceļošanas noteikumu pamatprincips: izšķiroša nozīme ir izceļotāju brīvai gribai, bet nevis objektīviem datiem. Bez tam kādā veidā gan varētu dabūt, īsi pirms izceļošanas tiešām pārliecinošus objektīvus pierādījumus par piederību pie zināmas tautības? Igaunijā piederības jautājums bija vieglāk atrisināms, jo tur katrs vācietis ir ievests vācu kultūras pašpārvaldes kadastrā.

13. oktobrī notika abu delegāciju pirmā kopsēde. Tur vienojās par sarunu bāzi un iepazīstināja ar izvirzītām pamata tēzēm. Tālākais darbs noritēja apakškomisijās. Šis darbs bija plašs un ļoti komplicēts. Likvidācija taču skar lietas, saistības, attiecības un vērtības, kuras veidojušās daudzos gadu simteņos, saaugušas ar mūsu dzīvi dažādos nozarojumos. Kā atdalīt no šīs dzīves kopības to, ko ir iespējams atdalīt, un kā mums pārņemt no vāciešiem to, ko atdalīt nav iespējams, nesatricinot mūsu pašu, latviešu, saimnieciskos un socialos apstākļus, — tas ir uzdevums, pie kura atrisināšanas jāpieiet ar vislielāko uzmanību.

Sarunu rezultātā radās š.g. 30. oktobrī parakstītais “Līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju”.

Līguma pamata tēzes ir šādas:

1. Repatriācija notiek kā vienreizēja akcija, ar kuras noslēgumu vācu minoritāte izbeidz savu pastāvēšanu Latvijā uz visiem laikiem.

2. Principā katrs pilsonis, sākot ar pilniem 16 gadiem, var brīvi izšķirties, vai repatriēties, vai palikt Latvijā, — bet jau bez kaut kādām minoritāšu tiesībām.

3. Kustamo mantu var izceļotājs aizvest vai atsavināt, izņemot to mantu, kura aprādīta tuvāk papildu protokolā un kurai paredzēts īpašs nokārtošanas veids.

4. Nekustamie īpašumi pāriet, sākot ar īpašnieka izceļošanas dienu, sevišķas Fiduciāras izceļošanas A/S vienīgā pārvaldīšanā un rīcībā, ar tiesību tos atsavināt 2 gadu laikā (līdz 1941. g. 31. decembrim). Par nekustamiem īpašumiem, kuri līdz minētam termiņam nebūtu pārdoti, notiek tālāka vienošanās, vai tie pāriet, uz novērtējuma pamata, piekritīgas Latvijas iestādes brīvā rīcībā pret Latvijas Bankas bez % parādzīmēm.

Lauku nekustāmie īpašumi pāriet Latvijas piekritīgas iestādes brīvā rīcībā tādā pat kārtībā — pret parādzīmēm — jau līdz 1940. g. 31. janvārim.

5. Visi likvidācijas aktīvi iemaksājami Latvijas Bankas sevišķā kontā. Šo summu transfers uz Vāciju notiek principā Latvijas preču papildu eksporta veidā periodiski, ilgākos gados.

Pie augšējām tēzēm vēl piezīmējams, ka ar repatriācijas akcijas noslēgumu izbeigsies Latvijā uz visiem laikiem visi jautājumi, kuri saistījās ar vācu minoritāti: skolas, baznīcas, draudzes, biedrības, dažādi labdarīgi iestādījumi utt.

Kaut gan principā katrs pilsonis var brīvi lemt par savu izceļošanu vai palikšanu Latvijā, tomēr pēc Latvijas delegācijas neatlaidīgas prasības tika līgumā ievesta tautības pārbaudes iespēja tiem gadījumiem, ja daži neapzinīgi pilsoņi — latvieši — gribētu izceļot, lai tādā kārtā pārvestu savus kapitālus uz Vāciju aiz bailēm no lieliniekiem un konfiskācijas. Sakarā ar Latvijas — PSRS savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanu un ierosināto Baltijas vāciešu izceļošanu, tautā klīda apkārt visu visādas baumas, bija manāma nedrošības sajūta un pat bailes. Ir dibinātas aizdomas, ka baumu radīšanu ir lielā mērā sekmējusi pašu vietējo vāciešu vadība, lai panāktu to, ka izceļošana notiktu pēc iespējas pilnīgi. Uz šiem satraukuma taisītājiem norāda arī Valsts Prezidents savā vēstījumā.

Ar vāciešu izceļošanu rodas lielas pārmaiņas saimnieciskajā dzīvē, sevišķi Rīgā. Pārdošanā nāks daudz uzņēmumu, imobiliju, atbrīvosies daudz dzīvokļu. Ir paredzēta enerģiska kārtošana no valsts puses. Ja še atstātu privātām personām vai sabiedrībām pilnīgu brīvu rīcību, tad viegli varētu rasties dziļi satricinājumi: daži uzņēmumi apstātos un rastos bezdarbs; notiktu strauja iedzīvotāju kustība no ārpilsētām uz centru, kur atbrīvojas lielumlielais vācu dzīvokļu skaits; šie dzīvokļi nonāktu drīz vien naudīgāko sveštautiešu rokās; tas pats notiktu ar imobilijām. Steidzīgi bija jāizdod rīkojums, ka dzīvokļi, kas atbrīvojas īrnieku aizceļošanas dēļ, nekavējoši pieteicami policijai. Tālāka izīrēšana var notikt vienīgi ar prefektūras piekrišanu. Imobiliju pirkšanai joprojām vajadzīga Tieslietu ministra atļauja. Cerams, ka tādā veidā būs iespējams ierobežot Rīgas centra nekustamo īpašumu pāriešanu žīdu rokās un arī novērst to, ka priekšpilsētu namu īpašnieki, kuru lielākā daļa ir latvieši, paliktu bez īrniekiem un tiktu nostādīti bankrota priekšā.

Izceļotāju reģistrācijas biroji tikko uzsākuši darbību. Tā norit sekmīgi; līdz šai dienai no Latvijas pavalstniecības atlaists ap 7 500 personu. Laiks vēl ir par īsu, lai varētu spriest par to, cik liels % vāciešu no visiem 60 000 izceļos. Pa līguma sarunu laiku vācu delegāti apgalvoja, ka repatriēsies gandrīz visi; tā no Rīgas apmēram 39 000 vāciešiem izceļošot vismaz 38 000. Tomēr no vairākām pusēm ienāk ziņas, ka izceļošanas jautājumā starp vāciešiem nebūt neesot tāda vienprātība, kā vadība to apgalvo. Katrā ziņā nav noliedzams, ka izceļošana notiek ar ļoti grūtu sirdi. Kustības rezultāts ir izveidojies citādi, nekā daži no vietējās vācietības vadoņiem to bija iedomājušies. Kad gatavojās vācu karaspēka gājiens uz austrumiem, daļā Baltijas vāciešu bija ausušas lielas cerības — tā stāsta un apgalvo. Taču kalns nebija nācis pie Muhameda, — tagad Muhameds iet pie kalna.

Latviešu publika noskatās šinī kustībā ne tikai bez naida, bez skaudības vai zobgalības, bet gan ar zināmu līdzjūtību pret aizbraucējiem.

Igaunijā vāciešu repatriācija iesākās par dažām dienām ātrāk, nekā Latvijā. Arī tur repatriācijas pamatā ir rakstisks nolīgums starp abām valdībām. Igaunijā vāciešu ir daudz mazāk — 15 000, tātad mazāk arī procentuāli.

Pie Lietuvas Vācija ar oficiālu repatriācijas ierosinājumu, cik mums zināms, vēl nav griezusies.

Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs M.Nukša

No krājuma “Latvijas okupācija un aneksija. 1939–1940”, R., 1995

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!