Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Radio 7.augustā

Intervija Latvijas Radio 7. augusta raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnāliste Laura Lucāne.

— Latvijas radio “Kāpņu” programmā šodien viesojas Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Sāksim ar pagājušās nedēļas notikumiem. Jūs esat nolēmusi izsludināt Saeimas pieņemto likumu “Par nodokļu piemērošanu brīvostām un sociālajām ekonomiskajām zonām”. Pret to kategoriski iebildusi Finansu ministrija, apgalvojot, ka tas varētu samazināt valsts budžeta ieņēmumus apmēram par 12 miljoniem latu un tas varētu arī izraisīt nevienlīdzīgas konkurences apstākļus. Vai varat pateikt, kāpēc tomēr nolēmāt izsludināt šo likumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, tam ir vesela rinda dažādu apsvērumu. Mēs Valsts prezidenta kancelejā ievācām informāciju un viedokļus no dažādām informētām pusēm. Galvenais apsvērums, kas mani mudināja pagaidām šo likumu apstiprināt, ka mums ir jāvadās no tā, kāda ir konkurētspēja mūsu Latvijas ostām salīdzinājumā ar Klaipēdu un Tallinu. Latvijas valsts interesēs ir nodrošināt mūsu Latvijas ostu konkurētspēju starptautiskā mērogā salīdzinājumā ar citām. Tas ir ļoti svarīgs apsvērums un viens no tiem, kas vadīja manu lēmumu. Otrs ir tīri tehnisks, un tas ir tāds, ka patlaban mēs vēl nezinām, ja eventuāli būtu iebildumi no Eiropas Savienības puses, tieši kādi tie būtu, jo mums nebija iespējams tādus noskaidrot. Tamdēļ Saeimas Ārlietu komisija mums ieteica, ka varam šo likumu izsludināt. Ja būs iebildumi no Eiropas Savienības puses, tad ir iespējams likumu atvērt un to pārskatīt, jau sākoties rudens sesijai parlamentā, bet starplaikā tas var sākt jau darboties. Un šeit nu ir tāda situācija, ka būtībā nav precīzi nosakāmi, kādi būtu zaudējumi. Zaudējumi Latvijai būs arī tad, ja tā nebūs konkurētspējīga ar citām ostām, tā ka arī tas ir jāpatur vērā. Un aprēķini nav nebūt vienkārši un viennozīmīgi. Ņemot vērā situāciju kopumā, šis likums droši vien būs Saeimai jāatver otro reizi un jāieved tajā zināmas maiņas, zināmi labojumi, taču būtu lietderīgi sagaidīt precīzas Eiropas Savienības rekomendācijas un iebildumus, ja tādi būtu, nekā mēģināt tos uzminēt.

— Šīs nedēļas nogalē Mežaparkā notika jaunatnes kustības “Solidaritāte” organizēts pasākums, kura mērķis bija apvienot dažādu nacionalitāšu jauniešus un panākt katra tiesības mācīties savā dzimtajā valodā. Pasākums bija pulcējis vairākus tūkstošus jauniešu, tātad atsaucība bija diezgan liela, kā jūs domājat — vai tā bija tiešām katra konkrēta jaunieša personīgā pārliecība,vai tomēr tā varētu būt kaut kādu konkrētu politisku spēku iniciatīva?

V.Vīķe–Freiberga: — Esmu pārliecināta, ka tā ir politisku spēku iniciatīva. Par atsaucību nevaram spriest, ņemot vērā, ka tur tika piedāvāts arī brīvs koncerts, un ir skaidrs, ka jaukā nedēļas nogalē jaunieši labprāt izmanto izdevību par brīvu noklausīties koncertu. Tai pašā laikā saprotu, ka veselai rindai no viņiem tiešām ir vēlme mācīties savā dzimtajā valodā. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, un, paldies Dievam, katram ir izdevība un iespēja paust savu viedokli un izteikt savas vēlmes. Demokrātiska valsts veidojas, attīstās, dažādi viedokļi tur var tikt izteikti, ieskaitot arī šādu. Viņiem ir pilnīgas tiesības savu viedokli paust.

— Vai tā varētu būt vēlme sašķelt sabiedrību?

V.Vīķe–Freiberga: — Es nedomāju, ka katrreiz ir jāsāk uztraukties par sabiedrības šķelšanos, ja parādās kāds viedoklis, kas varbūt neatbilst vairākumam. Tieši tamdēļ jau mēs vārda brīvību esam prasījuši kā savu pirmtiesību un galveno demokrātijas mantojumu, un tamdēļ mums ir jāaizstāv arī citu ļaužu tiesības izteikties, neuztraucoties par to, ka varbūt viņu viedoklis nesakrīt ar mūsējo. Šie viedokļi ir demokrātiski, tie tiek saskaņoti, tiek izdebatēti, ir jāuzklausa katrs, vismaz ir jāspēj viņiem dot izdevību izpausties, un pati par sevi tā nav ļauna parādība. Kādi secinājumi no tā tiek izdarīti politiskā plāksnē, tur šajā brīdī varētu būt zināms riska elements, kā tas tiek traktēts un iztulkots, bet fenomens kā tāds — tas ir kaut kas pilnīgi normāls, un tur nav ko uztraukties.

— Vakar jūs tikāties ar ASV bijušā prezidenta Bila Klintona administrācijas politikas koordinatoru NATO paplašināšanās jautājumos Ronaldu Asmusu. Cik svarīga ir šāda tikšanās?

V.Vīķe–Freiberga: — Asmusa kungs ir pieredzējis tieši kā Amerikas Savienoto Valstu Ārlietu ministrijas ierēdnis Klintona administrācijas laikā. Viņš ir augsta ranga ierēdnis un patlaban turpina būt aktīvs tieši NATO paplašināšanās idejas popularizēšanā Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņam ir liela politiskā pieredze, viņa viedokļi vēl arvien tiek uzklausīti ļoti ietekmīgās aprindās Amerikas Savienotajās Valstīs. Man ar viņu jau ir bijušas atkārtotas personīgas tikšanās, man apmeklējot Amerikas Savienotās Valstis, un es priecājos par viņa vizīti šeit, Latvijā, kur viņš varēs iepazīties ar mūsu situāciju un progresu. Priecājos arī par izdevību ar viņu pārrunāt šos — īpaši ar NATO paplašināšanos saistītos jautājumus.

— Atgriežoties pie integrācijas tēmas — rīt jūs apmeklēsiet integrācijas nometni Nautrēnu vidusskolā, atklāsiet arī Aizgāršas robežpārejas kompleksu un tiksieties ar Goliševas un Malnavas iedzīvotājiem. Vārdu sakot, dosieties uz Ludzas rajonu. Daudz tiek runāts par to, ka Latgale ir viens no atpalikušākajiem reģioniem. Kā jūs domājat, ko varētu darīt, lai šis reģions vairāk attīstītos, un kam tas būtu jādara?

V.Vīķe–Freiberga: — Ir vairāki risinājumi, ir soļi, ko var spert pati Latvijas valdība ar savu reģionālās attīstības politiku. Ir pieejami un būs pieejami Eiropas Savienības strukturālie fondi, kas tieši domāti mazāk attīstīto reģionu attīstībai. Mēs zinām, ka Latgales reģions ir jau izvirzīts un ka tur tiks ieguldīti ievērojami Eiropas Savienības līdzekļi. Vispār vietējām pašvaldībām, tāpat vietējiem iedzīvotājiem būtu nopietni jādomā par to, kā padarīt savu sabiedrisko vidi pēc iespējas sakārtotāku un pievilcīgāku, lai tā būtu labvēlīga uzņēmējdarbībai, lai tā spētu piesaistīt ieguldījumus un jaunu darbavietu radīšanu. Tas viss ir tāds komplekss process, kur sava loma ir visiem — gan katram iedzīvotājam, gan privātstruktūrām, gan pašvaldībām, valdībai un arī pašā augstākā līmenī — Eiropas Savienībai. Tātad ir iespējams virzīt visu uz priekšu līdztekus.

— Pie tādiem patīkamākiem jautājumiem. Jūsu raksts par latviešu dainām ir iekļauts nesen klajā nākušajā Jūtas universitātes izdotajā rakstu krājumā “Valstu iedomātais nacionālisms, utopija un ilgas mutvārdu kultūrā”. Vai varat pateikt, par ko īsti bija šis raksts?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas nav par valsti domāts. Angliski tas saucas “imagine states”, tas nozīmē — stāvokļi. Tātad tur runa ir par fantāzijā iedomātiem stāvokļiem, tā kā, piemēram, par leiputriju. Un mana nodaļa šajā krājumā ir angļu valodā pārstrādāts raksts, kurš savulaik jau bija publicēts latviešu valodā manā grāmatā “Dzintara kalnā” par sievieti kā trimdinieci. Par to, kā precēta sieva dodas uz vīra mājām tikpat kā trimdā, un tad atmiņās savu dzimto zemi iztēlo ārkārtīgi rožainās krāsās. Es šo rakstu diezgan nopietni papildināju šī sējuma vispārējam nolūkam, lai mēs varētu veidot kopā ar citiem zinātniekiem, kuru nodaļas arī šai grāmatā ir iekļautas, vienotu veselumu. Tātad šajā angliskā versijā salīdzinājumā ar latvisko ir stipri daudz piestrādāts un pievienoti arī teorētiskie elementi un apsvērumi.

— Un visbeidzot — jūsu uzruna Dziesmu svētku noslēguma koncertā. Tā ir izsaukusi ļoti dažādas emocijas. Vieni saka, ka tā bija patiešām brīnišķīga, citi savukārt apgalvo, ka tas vairāk atgādinot psihoterapijas seansu, kuru jums kā Valsts prezidentei tomēr nevajadzēja teikt. Sakiet — vai tas bija ar nodomu, lai izraisītu sabiedrībā dažādas diskusijas. Ko jūs bijāt domājusi konkrēti ar šo runu teikt?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju — tas jau ir diezgan elementāri. Sākot ar pašu koncerta ievadu, tika radīta ļoti pacilāta atmosfēra, tāda emocionāli ļoti piesātināta ar buramiem vārdiem: visi ceļi guniem pilni, buramiem vārdiem, kas ļoti izteiktā veidā mudina cilvēku uzticēties saviem spēkiem, nebaidīties par grūtībām, stāties visam pretim. Savā runā centos iekļauties tai atmosfērā, ko koncerta iesākums bija radījis, un turpināt uz tā paša emocionālā viļņa. Man šķiet, ka diezgan daudzi cilvēki šo nodomu tieši tā arī izjuta un izprata. Cik esmu dzirdējusi, viņi to arī emocionāli pārdzīvoja. Protams, par krāsām un gaumēm nestrīdas, un ļaudīm varēja būt citādi viedokļi un citāda gaume. Mēs visi neesam vienādi, un es pieņemu, ka arī šeit var būt uzskatu dažādība.