Domas par Latvijas jauniešu centieniem

Jā, es varētu novērtēt, kā organizēts tās darbs, bet novērtēt, kā tiek sagatavoti ārsti, atvainojiet, tas būtu smieklīgi... Tāpēc runa var būt vienīgi par starptautisku ekspertu līdzdalību. Trīs valstis — Latvija, Lietuva, Igaunija — ir parakstījušas līgumu, ka augstskolu novērtēšanas procedūra šajās valstīs notiek starptautiski. Pēc tam, kad starptautiskie eksperti savu darbu beiguši, notiek iekšēja juridiska vērtēšana, vai konkrētā mācību iestāde ir vai nav augstskola. Visa šī procedūra ar augstskolām ripo lēni, pārāk lēni... Mest akmeni ministrijas dārziņā būtu aplami, jo vienai pašai ministrijai organizēt šos pasākumus ir relatīvi grūti, bet paši rektori ne vienmēr vēlas paātrināt mācību iestādes akreditāciju.

Patlaban esam tikuši tik tālu, ka ir radīta neatkarīgo ekspertu kopa, noslēgti līgumi ar kaimiņvalstīm un akreditācija varētu sākties. Taču ir viens “bet” — ekspertu pieaicināšana maksā dārgi. Piemēram, ja eksperts ir no Zviedrijas, dabīgi, ka viņš pieprasīs samaksu atbilstoši Zviedrijas standartiem. Tas nozīmē, ka, lai novērtētu, piemēram, studiju programmu vien, bez diviem tūkstošiem dolāru neko nevarēsim uzsākt, bet neatkarīgam, objektīvam vērtējumam vajag vismaz trīs ekspertus. Lūdzu, tas ir seši tūkstoši dolāru, bet tā jau ir smuka naudiņa, savukārt programmu vērtēšana ir tikai daļa no akreditācijas.

Tomēr tas ir vienīgais ceļš, lai noteiktu mācību iestādes statusu, un ir ļoti nekorekti likt sludinājumus presē un krāpt jauniešus, ja patiesībā mācību iestāde nespēj veikt augstskolas funkcijas. Bieži vien tās ir ļoti vajadzīgas, sabiedrības pieprasītas skolas, kas gatavo laba līmeņa, taču ne augstskolas, speciālistus.

— Jūsu vadītajā universitātē noslēgumam tuvojas studentu uzņemšana. Kādus secinājumus jūs varat izdarīt jau šobrīd?

— Kopīgā aina, es gribētu teikt, ir pat ļoti optimistiska. Tehniskā universitāte salīdzinājumā ar pagājušo gadu jaunā papildinājuma ziņā ir daudz labākā situācijā. Precīzāk: ievērojami uz labo pusi ir mainījusies jaunatnes attieksme pret augstākās tehniskās izglītības iegūšanu, nāk vidusskolu absolventi ne vien ar lielāku vēlēšanos studēt, bet arī ar labākām zināšanām. Vidusskolu skolotāji mums jau tagad pārmet, ka salīdzinājumā ar pagājušo gadu visos eksāmenos esam pacēluši pārvaramo “latiņu”. Mēs veicām arī interesantu eksperimentu: ja sešos noteiktos mācību priekšmetos vērtējums vidusskolas beidzēja atestātā ir lielāks par noteikto ballu skaitu, tad mēs šos pretendentus uzņemam bez eksāmeniem. To mēs darām ne jau tāpēc, ka mums ļoti trūktu vispusīgi labi sagatavotu studentu. Lietas būtība ir citur — bieži vien skolā vidusskolas beidzējs nav mācījies ne fiziku, ne ķīmiju, ne bioloģiju, bet atnāk mācīties pie mums. Atvainojiet, bet tādā gadījumā mums no mākslinieka jāiztaisa inženieris! Tātad mūsu eksperimenta nolūks ir panākt, lai tie, kas nāk pie mums studēt, būtu mācījušies un apguvuši pamatzināšanas mūsu augstskolai raksturīgajās zinātnēs. Tie, kam nav vajadzīgais ballu skaits, kārto eksāmenus. Un jāsaka, ka šī atlikusī reflektantu daļa ir vāji sagatavojusies mūsu prasībām, apmēram puse, ja izmantojam agrāko vērtēšanas skalu, nespēj eksāmenu nokārtot ar atzīmu “1”. Jeb, desmit ballu sistēmā vērtējot, “4” nevar iegūt apmēram 40 procenti no tiem, kam jākārto eksāmeni.

Var šķist neierasti, ja es teikšu, ka mūsu augstskolā reflektantiem nav konkursa, proti, “latiņa”, respektīvi, prasības ir mums nepieciešamajā līmenī. Kas tās izpilda, kļūst par studentu.

Ja mēs salīdzinātu reflektantu skaitu ar uzņemto skaitu, tad šī attiecība šogad apmēram ir 2:1. Interesanti, ka polarizācija, kas vērojama visās sabiedrības sfērās, ienāk arī garīgā darba sfērā: ir reflektanti, kas nespēj iegūt labāku novērtējumu eksāmenā kā “1”, turpretim citi uzsāk studijas vienlaicīgi divās fakultātēs, dažkārt tās pat nav vienā augstskolā. Ka tas ir reāli, liecināja pagājušā mācību gada pieredze: vairāki studenti vienlaikus aizstāvēja divus dažādus diplomdarbus.

— Par kādām specialitātēm jaunieši vairāk interesējas?

— Diemžēl jāatzīst, ka jauniešu interešu virzību šobrīd stipri iespaido prese un televīzija. Par ko šie masu mediji vairāk raksta un runā, par tām specialitātēm jaunatne vairāk interesējas. Patlaban liela uzmanība pievērsta ekonomikai, datorzinībām, jurisprudencei, arī valodām. Šobrīd var teikt, ka “ekonomisti nosmeļ reflektantu krējumu”. Rodas jautājums, kas būs ar citām specialitātēm. Es domāju, ka šī parādība jāuztver mierīgi: mūsu valstī patlaban “šaurā vieta” ir ekonomika. Izvilksim to, pēc tam uzsvars pārbīdīsies uz citām nozarēm. Ekonomikas profilā mēs no pusotra tūkstoša reflektantu uzņēmām 400 jauniešus. Un visi šie pusotra tūkstoši zināja, ka, lai kļūtu par studentu, viņiem eksāmens jānokārto uz “8” jeb pieci ar mīnusu — pēc vecās skolas.

Turpretim būvniecības fakultāte šobrīd ir “sasirgusi”. Vēl pirms pieciem gadiem būvniecības fakultātes visos dažādajos profilos uzņēmām regulāri ik gadu apmēram 500 reflektantu, bet šogad vairs tikai 170 jauniešus. Tā nav tikai popularitātes krišanās. Pirms pāris gadiem mēs veicām plašu analīzi par augstskolu specialitāšu perspektīvām, ņemot vērā arī 39 valstu pieredzi un tur vērojamās attīstības tendences. Un izrādās, ka mūsu prognozes ir apstiprinājušās, uzsvari mainās. Mēs vairs neuzspiežam plānus katrai fakultātei, arī jauniešus īpaši neorientējam uz kādām, varbūt pat nepopulārām fakultātēm un profiliem. Lai jaunietis studē un mācās tajā fakultātē, kas viņam patīk. Pēc otrā, trešā kursa studentam ir iespēja “staigāt”, tas ir, mainīt fakultātes, kā paša intereses prasa vai darba tirgus spiež. Vienīgi ne gluži varam “atlaist grožus” arhitektiem. Cilvēki, kas studē šajā specialitātē, ir mākslinieciski noskaņotāki, emocionālāki, viņi daudz nedomā, vai, diplomu iegūstot, darba tirgū būs pieprasījums pēc viņa talanta. Šī fakultāte ir vienīgā visā Tehniskajā universitātē, kur saglabājam vietu skaitu. Mēs uzņēmām 30 jauniešus, bet, relatīvi rēķinot, Latvijas apstākļiem tas ir daudz.

Bet, ja atceramies kādreiz tik populāro autoceļu būvniecības profilu, tad tagad tā prestižs ir krities. Iemesls — šobrīd labs speciālists vēlas, lai viņam arī godīgi samaksā par darbu, ja ne, tad aiziet strādāt citur.

— Jums, rektor, strādājot Eiropas Padomē, vadot Latvijas rektoru padomi, ikdienā tiekoties ar studentiem un pasniedzējiem, ministriju darbiniekiem, skolotājiem un dažādiem sabiedrības slāņiem, ir izveidojies noteikts priekšstats par izglītības sistēmu valstī. Vai pašlaik varam runāt par izglītības krīzi Latvijā?

— Es domāju, ka lūzums ir jau aiz muguras. Mans optimisms balstās tieši uz to, ka sabiedrības, īpaši tās jaunākās daļas interese par izglītību ir pieaugusi. Līdz ar to prasības izglītības un izglītošanās procesos ir palielinājušās.

Mums ir daudz kļūdu pašā izglītības struktūrā. Piemēram, vidusskolas — ne vidējās speciālās mācību iestādes — uzskata, ka to vienīgais uzdevums ir jauniešu sagatavošana iestājai augstskolā. Taču vidusskolu beidzēju skaits ir divas reizes lielāks, nekā augstskolas spēj uzņemt. Tātad puse no vidusskolu beidzējiem tiek producēti kā nelaimīgi cilvēki — viņiem tālāk nav savas nišas sabiedrībā. Tāpēc izglītības sistēma ir jāsakārto tā, lai arī šī vidusskolu beigusī jaunatnes daļa saņemtu tādu izglītību, kas tai nodrošinātu darbu. Ja to nevar izdarīt vidusskolās, tad jāveido pārdomāta koledžu sistēma, lai viena divu gadu laikā viņi iegūtu specialitāti, kas nodrošina vismaz maizi.

Taču daudz trauksmaināks ir cits signāls no skolām, pēc devītās klases beigšanas pusaudžu vairākums pārtrauc mācīties tālāk. Šī daļa kļūst arvien lielāka. Šobrīd, ja nekļūdos, tā tuvojas vienai trešdaļai. Tas ir bīstamāk nekā pirmajā mirklī daudziem šķiet. Ja tik milzīga pusaudžu daļa vairs nekur nemācās, tātad neiegūst nekādu specialitāti, par ko viņi kļūs? Par to mums visiem jādomā, un vistuvākajā laikā šī problēma jāatrisina.

Tātad mani secinājumi: motivācija turpināt izglītību augstskolā vidusskolu beidzējiem ir daudz lielāka nekā iepriekšējā gadā, taču briesmīga “bedre” izveidojusies starp pamatskolu un vidusskolu. Arodskolām, vidējām speciālajām skolām — visam šim izglītības tīklam būtu jānodrošina, lai pēc devītās klases beigšanas katrs varētu turpināt mācīties pēc savām interesēm. Nelaime ir tā, ka vidējās speciālās mācību iestādes un arodskolas joprojām strādā pēc vecās shēmas, proti, cenšoties pieskaņot pusaudža intereses savas mācību iestādes profilam un bāzei, nevis pārkārtojot savu saimniecību atbilstoši jauniešu interesēm un pieprasījumam. Lielām vidējām speciālajām mācību iestādēm ir vieglāk mainīt savus profilus nekā mazajām, taču mazo vidējo speciālo mācību iestāžu ir pārsvarā. Līdz ar to pārorientēšanās atbilstoši pieprasījumam notiek lēni, ar lielu aizkavēšanos un tāpēc — neefektīvi.

Runājot par augstākās izglītības sistēmas sakārtotību valstī, jāatzīst, ka tas notiek ļoti smagi. Manuprāt, iemesls ir jāmeklē cilvēkos, kam pēc sava ieņemamā amata vajadzētu to visu organizēt, — ministriem, departamentu vadītājiem. Diemžēl tie ir cilvēki, kas pirmo reizi iesēdušies valsts līmeņa vadītāja krēslā. Piemēram, tikai patlaban ministrijas ierēdņi sāk izprast tās prasības, ko augstskolām izvirza Eiropas standarti un Eiropas Padome. Nemaz nerunāsim par absurdām ministra pavēlēm par jaunu augstskolu dibināšanu tukšā vietā, nesagatavotā šī ietilpīgā procesa stadijā. Čsi sakot, ir runa par augstskolas sistēmas sakārtošanu, kas balstītos uz profesionālismu, un tā ir mūsu visvājākā vieta. Es nesaku, ka akmens jāmet vienīgi ministrijas dārziņā, arī augstskolu rektori ir vainīgi. Mēs bieži vien nespējam atbrīvoties no sindroma, kas bija izstrādājies padomju varas apstākļos, proti, uzcelt ap savu augstskolu “Ķīnas mūri”, lai neviens netraucē strādāt. Tagad tādu pašu mūri radām ar Satversmes palīdzību. Šī siena ir tomēr nedaudz jānoārda, lai sabiedrība varētu redzēt pāri mūsu mūriem un ietekmēt augstskolās notiekošos procesus. Taču mūrim, ko radījusi Satversme, jāpasargā no muļķībām un kāda vadoša darbinieka subjektīviem lēmumiem. Ministrs ir tiesīgs pieņemt politisku lēmumu, bet viņam jābūt nodrošinātam ar tādu profesionāļu aparātu, kas pārzina savu jautājumu loku ne vien valstī, bet arī orientējas notikumos pasaulē attiecīgā jomā. Un tikai tad varēsim pieņemt pareizus un pamatotus lēmumus. Uz to mēs ejam. Diemžēl pārāk lēni.

Vairis Ozols,
“LV” nozares redaktors
Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Dr. hab., prof. Egons Lavendelis, Rīgas Tehniskās universitātes rektors, — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Rīgas Tehniskajā universitātē jaunā studentu saimes papildinājuma uzņemšana tikpat kā jau noslēgusies. Universitātes galvenajā ēkā notiek remontdarbi, sagatavojot mācību auditorijas, laboratorijas un kabinetus jaunajam mācību gadam. Liekas, ka dzīve augstākā līmeņa praktiķu sagatavošanas citadelē rit stingri izplānotā gultnē un to nav īpaši ietekmējušas dažādas krīžu vētras Daugavas krastos.

Kas notiek augstākās izglītības jomā, varbūt arī tai tuvojas “krīžu vīruss” un jaunatnes vēlme un spēki kāpt zinību augstajā kalnā jau sāk zust? Bet varbūt problēmas krājas pašā kalna virsotnē — ministrijās, departamentos — un kā nesakārtota, haotiska lavīna aizšķērso jaunatnei ceļu augšup? Par šiem jautājumiem aicinājām izteikties Egonu Lavendeli, Rīgas Tehniskās universitātes rektoru, Latvijas augstskolu rektoru padomes priekšsēdētāju. Čsi pirms mūsu sarunas viņš bija “iestidzis” kārtējā nesakārtotā jautājuma risināšanā, proti, par kādas mācību iestādes vietu Latvijas augstskolu sistēmā.

— Nupat ar Stokholmas augstākās ekonomiskās skolas Rīgā jeb Rīgas Ekonomiskās augstskolas rektoru apspriedām šīs mācību iestādes statusu un arī nosaukumu. Zviedriskajā variantā tās nosaukumā nav minēts vārds “augstskola”, bet ir vārds “skola”, un tas pat varbūt nav svarīgi. Nozīmīga un izšķiroša ir būtība. Šajā skolā mācības notiek faktiski tikai 24 mēnešus, pat ne trīs gadus. Ir vai nav augstskola?

Šobrīd jūtama liela šķēpu laušana par to, kas ir augstskola un kas nav. Privātās “augstskolas” aug kā sēnes pēc lietus. Latvijā pat grūti noteikt to skaitu. Bez valsts augstskolām vēl vismaz kādas piecpadsmit sevi dēvē par augstskolām. Vairākumā gadījumu tās nebūt nedod augstāko profesionālo izglītību. Ja, teiksim, esmu studējis fiziku, pētījis konkrētas problēmas, tikai tad varu saņemt maģistra grādu. Taču šīs “augstskolas” gatavo, piemēram, biznesa darboņus, vadītājus, protams, ļoti labās un vajadzīgās profesijās, taču tas vēl nedod tiesības saukties par augstskolu. Tāpat ir ar Stokholmas augstāko ekonomisko skolu Rīgā, tur gatavo augstas klases biznesmeņus un biznesā strādājošos, taču, lai pēc šīs skolas beigšanas viņi spētu maģistratūrā gatavoties zinātniskā grāda iegūšanai ekonomikā, tā ir liela problēma. Un pastāv vēl citas problēmas. Latvijā ir pieņemts Augstskolu likums, taču dažas “augstskolas”, lai tiešām iegūtu augstskolas statusu, cenšas panākt īpašu, speciālu stāvokli, apiet augstskolas akreditācijas posmu.

Augstskolu akreditācija ir pagara pārbaužu ķēde. Mēs sakām: “Iesim Eiropas Savienībā!” Eiropas Padomē esam jau iegājuši. Es, jau trīs gadus būdams Latvijas pārstāvis Eiropas Padomes Augstskolu komitejā, zinu un redzu, ka augstskolu novērtēšana notiek starptautiski. Ar šādu akreditācijas procesa ievirzi jāpanāk, lai mūsu jauniešu iegūtais augstskolas diploms tiktu starptautiski atzīts un jaunietis varētu ar šo diplomu strādāt vai arī mācīties tālāk gan pie mums, gan ārzemēs. Tas ir galvenais. Bet tas saistās ar augstskolu neatkarīgu, objektīvu novērtēšanu. Taču Latvija ir tik maziņa... Piemēram, kas Latvijā var novērtēt Medicīnas akadēmijas atbilstību augstskolas statusam neatkarīgi un objektīvi? Es varbūt?