Alpu saulē, gaisā, apbrīnā

Daļa no Latvijas siltuma — Ženēvas Tautu pilī

Kā zināms, pirms nedēļas Ministru prezidents Māris Gailis Tautu savienības pilij Ženēvā dāvināja Latvijas mēbeļu komplektu. Dāvanas autori — interjera dizaineri Dace Mote un Viesturs Vilks, kā arī interjeru dizaina firmas "Arta–telpa" direktors Juris Skrabāns (augšējos attēlos) — stāsta un rāda. Skat. — 3.lpp.

Latvijas dāvana ANO Tautu savienības pilij Ženēvā

No Ženēvas atgriezušies interjera dizaineri Dace Mote un Viesturs Vilks. Mākslinieki bija klāt tai svētku brīdī, kad Apvienotajām Nācijām tika svinīgi uzdāvināta pilnīgi iekārtotā Latvijas zāle Tautu pilī. Viņi abi ir zāles mēbeļu autori. Viens otru papildinot, mākslinieki stāsta par savu darbu un iespaidiem:

— Kad Latvijas misijas vadītāja Ženēvā Sandra Kalniete mums uzticēja mēbeļu komplekta izveidi un mēs pirmo reizi ienācām šajā skaistajā pilī, uzreiz sapratām, ka darbs nebūs viegls. Pats grūtākais un svarīgākais — stiliski iekļauties spēcīgi izteiktajā trīsdesmito gadu arhitektūrā. Pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka projekta 1938.gadā izveidotā zāle, ko 1993.gadā ļoti augstā kvalitātē atjaunoja Andra Kreislera vadītā restaurācijas sabiedrība “Velve”, ir grezna un reizē atturīga, materiālu pielietojumā un toņu izvēlē saskanīga.

Zeltītie koka paneļu griesti un jūras zaļais sienu krāsojums sasaucas ar saulainajiem Karēlijas bērza sienu paneļiem un durvīm, kas bagātīgi rotātas ar lieliem dzintara gabaliem. Parketam izmantots melnkoks, skābardis, bērzs un sarkankoks. Uz manu jautājumu, kāds dabā izskatās melnkoks, mākslinieki paskaidroja, ka par melnkoku jebšu melnozolu kļūst ozols, kas vismaz 50 gadus nogulējis ūdenī (ozolam melnu toni, protams, var piešķirt arī mākslīgi). Šie Tautu pilī izmantotie esot Pededzes ozoli. Kā zināmu kuriozu Viesturs Vilks minēja faktu, ka Latvijas zāli dažkārt dēvējot par Anša Cīruļa zāli, lai gan viņš tai devis tikai nelielu triptihu, kas ir gan ļoti jauks, bet nebūt nenosaka zāles kopskaņu. Un vēl arī to, ka padomijas laikos misiņa plāksnītei ar uzrakstu, ka šī zāle ir Latvijas dāvinājums Tautu savienībai, allaž kāds pacenties aizkrāmēt kaut ko priekšā. Varbūt tieši tāpēc tā tik labi saglabājusies.

Cik un kādas mēbeles zālei būtu vajadzīgas, to izlēma mākslinieki paši. Uzdevums bija iekārtot šo telpu tā, lai tajā varētu gan rīkot sēdes plašākam lokam, gan divu valstu galveno personu sarunas divatā. Autori aprēķināja, ka lielākais krēslu skaits varētu būt divdesmit. ANO saimnieciskais dienests priekšlikumu pieņēma bez jebkādām iebildēm. Tika nolemts izgatavot lielo galdu (tas ir, viegli izjaucamu un atkal saliekamu), divus mazos galdiņus, 20 krēslus, četrus klubkrēslus, dīvānu un ziedu podestu.

Vienkārša nebija arī materiālu izvēle. No daudzajiem Karēlijas bērza paveidiem derēja tikai viens — tā sauktais liesmotais bērzs. Tika izmēģināti kādi astoņi krāsu toņi, kamēr izdevās atrast īsto. Nevarēja jau atļauties braukāt šurp un turp, lai krāsas pieskaņotu dabā, viss tika kārtots pa diplomātisko pastu, paļaujoties uz Kalnietes kundzes māksliniecisko izjūtu.

Mēbelēm nepieciešamo liesmoto bērzu un melnkoku piegādāja Zviedrija. Bērzs derēja, bet ozola šķiedra bija par rupju. Tā nu ozols tika sagādāts tepat Latvijā. Tikpat rūpīgi piemeklēja arī mīksto mēbeļu auduma toni. Tas austs rokas stellēs.

Daces un Viestura mākslinieciskā iecere tika īstenota interjera dizaina firmā “Arta—telpa”, kurā arī viņi strādā kopš dibināšanas brīža.

— Uz Ženēvu braucām ar drebošu sirdi,— saka Viesturs Vilks.— Nevarēja jau zināt, kā mēbeles izskatīsies greznajā zālē, cik precīzi būs saskaņoti krāsu toņi. Tāpēc bija tiešām liels gandarījums, ka mūsu darbs saņēma augstu novērtējumu.

“Jūsu mēbeles tik labi te iederas, ka liekas, tās bijušas te mūžīgi,” teica Sandra Kalniete. Tātad trāpīts desmitniekā.

Pils un mēbeļu foto — dizaineri Dace Mote un Viesturs Vilks; Jura Skrābāna foto (1.lpp.) — Māris Kaparkalējs.

Aina Rozeniece,
“LV” korespondente