Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadlīnijas Nr.59

Rīgā 2015.gada 14.aprīlī

(Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes
sēdes protokols Nr.15 2 p.)

Vadlīnijas par atsevišķu ieguldījumu pakalpojumu sniegšanu regulējošo Finanšu instrumentu tirgus likuma normu piemērošanu

Izdotas saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likuma
6. panta 2. punktu un 7. panta pirmās daļas 1. punktu

1. Vispārīgie jautājumi

1. "Vadlīnijas par atsevišķu ieguldījumu pakalpojumu sniegšanu regulējošo Finanšu instrumentu tirgus likuma normu piemērošanu" satur Finanšu un kapitāla tirgus komisijas viedokli par ieguldījumu pakalpojumu jomu regulējošo tiesību aktu atsevišķu normu interpretāciju. Komisija izdod šīs vadlīnijas, lai veicinātu visu tirgus dalībnieku vienotu tiesību aktu izpratni un ieguldītāju aizsardzību.

2. Vadlīnijās lietotie termini:

2.1. Komisija – Finanšu un kapitāla tirgus komisija;

2.2. iestāde – ieguldījumu pakalpojumu sniedzējs;

2.3. Likums – Finanšu instrumentu tirgus likums;

2.4. Noteikumi – Komisijas 09.11.2007. noteikumi Nr. 153 ''Normatīvie noteikumi par informāciju, ko ieguldījumu pakalpojuma sniegšanas gaitā sniedz klientam par ieguldījumu pakalpojumu, finanšu instrumentiem, pakalpojuma izmaksām un veiktajiem darījumiem'';

2.5. pārējo terminu lietojums atbilst Likuma terminu lietojumam.

2. Vadlīnijas

1. vadlīnija (Likuma 124.¹ panta piektās daļas piemērošana)

Iestāde neaicina klientu iesniegt pieteikumu statusa maiņai. Klients lūgumu statusa maiņai noformē kā atsevišķu pieteikumu, un tas nav ietverts finanšu instrumentu konta atvēršanas dokumentu paketē.

Labās prakses piemēri

A. Iestāde sniedz klientam informāciju, norādot, ka klients, ja tas uzskata sevi par kompetentu ieguldījumu jautājumos, var lūgt mainīt tam piešķirto privāta klienta statusu pret profesionāla klienta statusu. Iestāde sniedz minēto informāciju objektīvi, norādot, kāda nozīme ir piešķirtajam statusam, ko nozīmē statusa maiņa un kādos gadījumos tas ir pamatoti.

B. Iestāde individuāli pārrunā ar katru klientu, kas izsaka interesi par statusa maiņu, šā procesa būtību un pārliecinās par klienta kompetenci. Iestāde ieraksta šīs pārrunas un saglabā šādu ierakstu tik ilgi, cik ilgi tiek glabāts attiecīgais ieguldījumu pakalpojumu līgums ar šo klientu.

Sliktās prakses piemēri

C. Pieteikums finanšu instrumentu konta atvēršanai kalpo vienlaikus kā iesniegums klienta statusa maiņai, kas var sekmēt to, ka iestāde masveidā piešķir profesionāla klienta statusu privātiem klientiem.

D. Iestāde formāli izturas pret klienta kompetences izvērtēšanu (ķeksīšu likšana), neievērojot principu, ka statusa maiņa pret profesionāla klienta statusu prasa individuālu pieeju klienta izvērtēšanai.

2. vadlīnija (Likuma 124.¹ panta sestās daļas un 126.² panta piektās daļas piemērošana)

Iestāde, vērtējot klienta kompetenci, pieredzi un zināšanas saskaņā ar Likuma 124.¹ panta sesto daļu, var uzskatīt, ka klients izprot ar konkrētu finanšu instrumentu, produktu vai darījuma veidu saistītos riskus, ja klientam ir zināšanas un pieredze darījumos ar šādiem finanšu instrumentiem, produktiem vai darījumu veidiem vai ar tiem pēc būtības pielīdzināmiem finanšu instrumentiem, produktiem vai darījumiem.

Ja iestāde veido produktu grupas, tā pēc iespējas ievēro finanšu instrumentu dalījumu vienkāršos un sarežģītos finanšu instrumentos atbilstoši Eiropas Vērtspapīru tirgus regulatoru komitejas (Committee of European Securities Regulators, kopš 01.01.2011. Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (European Securities and Markets Authority)) publicētajam konsultatīvajam dokumentam "Consultation paper – MiFID complex and non-complex financial instruments for the purposes of the Directive’s appropriateness requirements (Ref. CESR/09-295)", vienā grupā iekļaujot sarežģītības ziņā līdzīgus finanšu instrumentus, produktus vai darījumu veidus.

Labās prakses piemēri

A. Iestāde jautā par klienta kompetenci (pieredze un zināšanas), ievērojot finanšu instrumentu, produktu un darījumu dažādību un pašas iestādes sniegto ieguldījumu pakalpojumu specifiku, piemēram, sadalot to šādās grupās:

a) akcijas, depozitārie sertifikāti, kas tiek tirgoti regulētā tirgū, ieguldījumu fondu ieguldījumu apliecības (UCITS);

b) akcijas, depozitārie sertifikāti, kas netiek tirgoti regulētā tirgū, alternatīvo ieguldījumu fondu ieguldījumu apliecības (AIF);

c) parastās obligācijas, parādzīmes u.c. vienkārši parāda instrumenti;

d) konvertējamas, apmaināmas obligācijas, obligācijas ar pārdošanas (put) un pirkšanas (call) opciju u.c. parāda vērtspapīri ar iebūvētu atvasināto instrumentu;

e) biržā tirgotie nākotnes līgumi (futures), finanšu līgumi par starpību (CFD);

f) procentu likmju mijmaiņas līgumi (interest rate swaps), akciju u.c. finanšu aktīvu mijmaiņas līgumi (equity swaps u.c.);

g) strukturētais depozīts ar riska prēmiju;

h) valūtas nākotnes un mijmaiņas līgumi (FX swaps, FX forwards);

i) iespēju līgumu (options), akciju un obligāciju īsā pārdošana (nesegtās pozīcijas);

j) repo un reverse repo darījumi, ja finanšu instruments tiek iegādāts uz darījuma rezultātā piešķirtā finansējuma rēķina, akciju vai citu finanšu instrumentu maržinālā tirdzniecība.

Sliktās prakses piemēri

B. Iestāde jautā par klienta pieredzi un zināšanām, neievērojot finanšu instrumentu, produktu un darījumu dažādību, piemēram, tiek jautāts bez saistības ar produkta veidu vai tiek izmantots pārāk vienkāršots produktu sadalījums, piemēram, "akcijas, obligācijas, atvasinātie finanšu instrumenti".

3. vadlīnija (Likuma 124.¹ panta piektās daļas 2. punkta piemērošana)

Iestāde, nosakot, vai darījuma apmērs ir būtisks, ņem vērā šādus minimālos būtisku darījumu apmērus dažādām finanšu instrumentu grupām:

1. akcijas un ieguldījumu fondi – 50 000 euro* vienam darījumam;

2. valstu un uzņēmumu obligācijas – 200 000 euro* vienam darījumam;

3. atvasinātie līgumi – līguma nosacītā vērtība ir vismaz 1 000 000 euro* vienam darījumam.

* Vai ekvivalents citā valūtā.

Iestāde var izmantot citus sliekšņus, ja tā var pamatot tos ar konkrētu faktisko informāciju.

Labās prakses piemēri

A. Lai izvērtētu klienta atbilstību Likuma 124.¹ panta piektās daļas 1. punktam, iestāde lūdz klientu norādīt konkrētus datus par tā veiktajiem darījumiem (to skaitu un apmēru), laika posmu un finanšu instrumentu veidiem, ar kuriem minētie darījumi veikti.

B. Iestāde novērtē klienta darījumu apmērus, salīdzinot tos ar attiecīgajā tirgū parastu darījumu apmēru starp profesionāliem tirgus dalībniekiem.

Sliktās prakses piemēri

C. Klienta anketā jautājums ir formulēts tā, ka klients pats subjektīvi izlemj, vai tā veiktā darījuma apmēru var uzskatīt par būtisku attiecīgajā tirgū, piemēram, "vai jūs pēdējo 12 mēnešu laikā esat veicis vismaz 10 būtiska apmēra darījumus".

D. Jautājot par darījumiem, jautājumi un atbildes nav sasaistītas ar konkrētu finanšu instrumenta, produkta vai darījuma veidu.

4. vadlīnija (Likuma 124.¹ panta piektās daļas 3. punkta piemērošana)

Par finanšu sektorā ieņemtu amatu, kurā ir nepieciešamas zināšanas attiecībā uz darījumiem un pakalpojumiem, saskaņā ar Likuma 124.¹ panta piektās daļas 3. punktu var uzskatīt šādus amatus iestādē, kura ir licencēta un uzraudzīta finanšu tirgus dalībniece:

a) finanšu tirgus analītiķis (galvenie pienākumi: finanšu instrumentu tirgus analīze, ieguldījumu pētījumu izstrāde);

b) brokeris, dīleris, treideris (galvenie pienākumi: darījumu ar finanšu instrumentiem veikšana iestādes un klientu uzdevumā, ieguldījumu konsultācijas klientiem);

c) portfeļa vai ieguldījumu fonda pārvaldnieks, investīciju stratēģis (galvenie pienākumi: ieguldījumu stratēģijas izstrāde un realizācija, pārvaldot iestādes, klienta, ieguldījumu fonda finanšu instrumentu portfeli, t.sk. lēmumu par darījumiem ar finanšu instrumentiem pieņemšana, darījumu ar finanšu instrumentiem veikšana);

d) ieguldījumu konsultants (galvenais pienākums: personīgo ieteikumu sniegšana par darījumiem ar finanšu instrumentiem);

e) ieguldījumu pakalpojumu sniegšanas uzraudzības eksperts (galvenais pienākums: ieguldījumu pakalpojumu sektora uzraudzība);

f) cits amats, kura ietvaros veicamie pienākumi pēc būtības atbilst iepriekš minēto amatu ietvaros veicamajiem pienākumiem.

Labās prakses piemēri

A. Lai izvērtētu klienta atbilstību Likuma 124.¹ panta piektās daļas 3. punktam, iestāde lūdz klientu sniegt ziņas par ieņemto amatu, amata ietvaros veiktajiem galvenajiem pienākumiem, iestādi un laika posmu, kurā persona pildīja attiecīgos amata pienākumus. Ja nevar nepārprotami secināt, ka amats ir līdzvērtīgs nosauktajiem, iestāde noskaidro, kādi bija personas darba pienākumi.

Sliktās prakses piemēri

B. Klienta anketā jautājums par amatu finanšu sektorā ir noformulēts tā, ka persona pati izlemj, vai tās ieņemtais amats atbilst Likuma 124.¹ panta piektās daļas 3. punktam, piemēram, "vai jūs esat ieņēmis amatu finanšu sektorā".

5. vadlīnija (Likuma 124.¹ panta sestās daļas piemērošana)

Ja privāts klients vēlas iegūt profesionāla klienta statusu attiecībā uz visiem ieguldījumu pakalpojumiem, darījumu veidiem, finanšu instrumentiem un produktiem kopumā, iestāde vērtē Likuma 124.¹ panta sestās daļas prasību izpildi attiecībā uz iestādei kopumā pieejamiem produktiem, finanšu instrumentiem vai darījumu veidiem, ņemot vērā to dažādību un atšķirīgo sarežģītības līmeni. Iestāde nevar sniegt klientam pakalpojumu kā profesionālam klientam attiecībā uz finanšu instrumentu vai produktu, ja šo finanšu instrumentu vai produktu nevar uzskatīt par piemērotu šim klientam.

Labās prakses piemēri

A. Iestāde atsakās piešķirt privātam klientam profesionāla klienta statusu attiecībā uz visiem produktiem, ja, piemēram, klientam nav pieredzes repo vai citos iestādes piedāvātos darījumos.

Sliktās prakses piemēri

B. Privāts klients lūdz piešķirt profesionāla klienta statusu attiecībā uz visiem produktiem. Iestāde izvērtē klienta kompetenci klienta līdz šim veiktajos darījumos ar akcijām un obligācijām, bet nevērtē klienta kompetenci attiecībā uz atvasinātajiem finanšu instrumentiem.

6. vadlīnija (Likuma 124.¹ panta piektās daļas 1. punkta piemērošana)

Iestāde var novērtēt, ka ir ievērots Likuma 124.¹ panta piektās daļas 1. punktā minētais kritērijs – 10 būtiska apmēra darījumi ceturksnī iepriekšējo četru ceturkšņu laikā –, neatkarīgi no tā, vai šie darījumi ir veikti ar viena veida vai dažādu veidu finanšu instrumentiem.

Atbalstošā vadlīnija

Vērtējot klientu darījumu statistiku, iestāde ņem vērā tikai tos darījumus, par kuriem lēmumus ir pieņēmis pats klients, bet neņem vērā tādus darījumus, kas veikti klienta individuālā portfeļa pārvaldīšanas ietvaros, jo lēmumu par tiem ir pieņēmis iestādes darbinieks, nevis pats klients.

Labās prakses piemēri

A. Iestāde atsakās piešķirt privātam klientam profesionāla klienta statusu, ja lēmumus par klienta labā veiktajiem darījumiem nav pieņēmis klients patstāvīgi.

Sliktās prakses piemēri

B. Privāts klients lūdz piešķirt profesionāla klienta statusu. Līdz šim klients ir izmantojis tikai portfeļa pārvaldības pakalpojumu, kura ietvaros lēmumus par darījumiem ir pieņēmis attiecīgs iestādes pilnvarots darbinieks. Iestāde klienta atbilstību darījumu kritērijam vērtē pēc portfeļa pārvaldības pakalpojuma ietvaros veiktajiem darījumiem.

7. vadlīnija (Likuma 128. panta astotās daļas, Noteikumu 28. punkta piemērošana)

1. Iestāde nosūta klientam, kas ir profesionāls klients, paziņojumu par rīkojuma izpildi nekavējoties, bet ne vēlāk kā līdz nākamās darbdienas beigām, savukārt, ja iestāde šo apstiprinājumu saņem no trešās personas, tad ne vēlāk kā nākamajā darbdienā pēc apstiprinājuma saņemšanas no trešās personas. Minētajā paziņojumā norāda vismaz šādu informāciju:

a) iestādi identificējošos datus;

b) klientu identificējošos datus;

c) tirdzniecības dienu un laiku;

d) rīkojuma veidu (ierobežojošs rīkojums, rīkojums darījumam par tirgus cenu);

e) izpildes vietas apzīmējumu;

f) finanšu instrumenta identifikācijas datus;

g) norādi, vai rīkojums ir pirkšanas vai pārdošanas rīkojums;

h) finanšu instrumentu daudzumu;

i) vidējo vienības cenu;

j) darījuma kopējo summu;

k) ar darījumu saistīto komisijas maksu un citu iekasēto maksu kopējo summu;

l) klienta pienākumus attiecībā uz norēķiniem par darījumu;

m) attiecīgu apstiprinājumu, ja klienta darījuma partneris bija pati iestāde vai jebkura cita komercsabiedrība, kas ietilpst iestādes grupā, vai cits iestādes klients. Šī prasība neattiecas uz gadījumu, ja rīkojums tiek izpildīts, izmantojot tirdzniecības sistēmu, kas nodrošina anonīmu tirdzniecību.

2. Iestāde var nenorādīt paziņojumā kādu šīs vadlīnijas 1. punkta "a"–"l" apakšpunktā minēto informāciju, ja tiek izpildīti visi turpmāk uzskaitītie nosacījumi:

a) iestāde ir skaidri atklājusi šo informāciju pirms klienta rīkojuma pieņemšanas;

b) klientam pirms rīkojuma pieņemšanas ir paziņots kopējās maksas apmērs vai tā noteikšanas kritēriji;

c) pēc klienta pieprasījuma iestāde atklāj klientam darījuma cenā ierēķinātās komisijas maksas apmēru un tās sastāvdaļas;

d) iestāde ir informējusi Komisiju par to, ka tā rīkojas saskaņā ar šīs vadlīnijas 2. punkta noteikumiem.

Atbalstošā vadlīnija

Komisijas maksa par rīkojuma izpildi ietver visas summas, kuras iestāde ietur kā maksu par pakalpojumu, t.sk. tādas summas kā papildu komisija (mark-up), trešo personu izdevumi (piemēram, regulatora nodeva, maksājums biržai, maksa par norēķinu vai tamlīdzīgi maksājumi), iestādes maksa saskaņā ar pamata tarifu.

Labās prakses piemēri

A. Iestāde sniedz klientam informāciju par klienta rīkojuma izpildi, kas ietver vadlīnijā norādīto.

B. Iestāde kā rīkojuma izpildes cenu norāda darījuma cenu, par kuru rīkojums reāli ir izpildīts tirgū.

Sliktās prakses piemēri

C. Iestāde maskē daļu no komisijas maksas, ietverot to darījuma cenā.

D. Papildu labums (mark-up, mark-down) netiek norādīts iestādes iekasēto maksu kopējā summā.

E. Iestāde kā iespējamo rīkojuma izpildes cenu (pirms klients dod rīkojumu) norāda tādu cenu, kas atšķiras no iestādes kontrahenta piedāvātās vai tirdzniecības vietā pieejamās darījuma cenas, lai ieturētu no klienta papildu labumu.

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas
priekšsēdētāja vietnieks P.Putniņš