• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas urbanizācija un reģionālā attīstība (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.06.1995., Nr. 85 https://www.vestnesis.lv/ta/id/27292

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Savienības "Latvijas Ceļš" programma

Vēl šajā numurā

02.06.1995., Nr. 85

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas urbanizācija un reģionālā attīstība

 

Turpinājums no 1. lpp.

Latvijas izglītības, kultūras, ražošanas, infrastruktūras attīstība notiek tieši lielajās pilsētās. Veidojas arī savs īpašs domāšanas veids. Tiek uzsvērts: mēs un province, mēs un perifērija, mēs un lauki. Dzīve lielpilsētās novedusi pie urbanizētas domāšanas, pie pārmērīgas sava nozīmīguma uzsvēršanas, pie patērētāja dzīvesveida.

Tāpēc, atzīstot lielo pilsētu nozīmīgumu un to ietekmi uz Latvijas attīstību, uzsveru, ka ne mazāk svarīgas valsts apdzīvojuma sistēmā ir mazās pilsētas. Tās nodrošina lauksaimniecisko ražošanu un produktu pārstrādi, teritorijas un resursu efektīvāku izmantošanu; ir ievērojami tūrisma un atpūtas centri. Mazo pilsētu attīstībai vislabvēlīgākie apstākļi ir lielo pilsētu tuvumā, jo apdzīvotās vietas veidojas par lielo pilsētu pavadoņpilsētām vai attīstās kā zinātnes, atpūtas, mācību centri.

Visas Latvijas mazās pilsētas iedalāmas trīs tipos:

1) kūrorti, atpūtas un tūrisma centri (piemēram, Saulkrasti, Baldone, Ikšķile);

2) vietējie lauku aprūpes centri savienojumā ar rūpniecību (piemēram, Aizpute, Līgatne, Pļaviņas);

3) vietējās rūpniecības centri ar nelielām lauku aprūpes funkcijām (piemēram, Ķegums, Brocēni, Pāvilosta).

Daudzas mazās pilsētas (Saulkrasti, Baldone, Ikšķile, Koknese, Valdemārpils, Sabile, Kandava un citas) savu attīstību var saistīt ar kūrortsaimniecības un atpūtas industrijas attīstību, piesaistot ārvalstu kapitālu un orientējoties uz ārzemju viesu apkalpošanu. Diemžēl šīs nozares attīstībai nepieciešama labi attīstīta infrastruktūra, un tuvākajos gados šo pilsētu strauja attīstība nav gaidāma.

Tieši mazu pilsētu nepietiekoša attīstība perifērijā rada virkni problēmu. Tajās pasliktinās labiekārtojuma līmenis, ir nepietiekoši attīstīta aprūpes sfēra, tādēļ no mazajām pilsētām aizplūst darba resursi, pasliktinās demogrāfiskā situācija, ir zems dabiskais pieaugums, samazinās darba spējīgo iedzīvotāju īpatsvars un pieaug pensionāru īpatsvars. Ja nav priekšnoteikumu, lai mazā pilsēta attīstītos kā rūpnieciska pilsēta, tad tai ir jāveidojas par organizatorisku, saimniecisku vai kultūras centru apkārtējai teritorijai. Tādā gadījumā mazajā pilsētā par galveno kļūst vietējo centru funkcijas.

Reāli par mazo pilsētu galvenajām funkcijām pašreiz uzskatāmas agrorūpnieciskas funkcijas (lauksaimniecības produktu pārstrāde, lauksaimnieciskās darbības nodrošinājums) un lauku aprūpes funkcija.

Gandrīz visas Latvijas pilsētas ilgāku vai īsāku laiku pildījušas administratīvo centru funkcijas. Ir pilsētas, kas šādas funkcijas pildījušas jau no XIII gadsimta (piemēram, Aizpute, Piltene), un gluži pretēji — pilsētas, kas sociālisma laikos izaugušas pilnīgi no jauna (piemēram, Aizkraukle). Izdalāma pilsētu grupa, kas administratīvās pārvaldes funkcijas veica piecdesmitajos un sešdesmitajos gados un īslaicīgi guva impulsu attīstībai (ko vēlāk nomainīja depresija). Administratīvās funkcijas veicināja attīstību Priekulē, Skrundā, Alsungā, Dundagā, Kandavā, Aucē, Elejā, Baldonē, Saulkrastos, Alojā, Rūjienā, Siguldā, Apē, Smiltenē, Jaunpiebalgā, Ērgļos, Pļaviņās, Cesvainē, Viļakā, Varakļānos, Kārsavā, Līvānos un citur.

Atsevišķi izdalāmas arī tās mazās pilsētas, kuras uzskatāmas par Rīgas pavadoņpilsētām (piemēram, Olaine, Vangaži, Saulkrasti, Sigulda, Baloži, Baldone, Ķegums, Lielvārde, Ikšķile). Rīgas aglomerācija sākusi veidoties septiņdesmitajos gados, balstoties gan uz centrālās pilsētas — Rīgas — izaugsmi, gan tās saiknēm ar tuvējā apkārtnē esošajām pilsētām. Rīgā koncentrējas 53 procenti no visām ražošanas jaudām, 60 procenti no sociālā un kultūras potenciāla. Rīgas ietekmes zonā dzīvo 48,7 procenti Latvijas lauku iedzīvotāju.

Pašreiz Rīgas aglomerācijas zonā ietilpst viena trešdaļa no Latvijas pilsētu tipa apdzīvotajām vietām. No 19 pilsētām, kurās iedzīvotāju skaits laikā no 1959. līdz 1989.gadam palielinājies vairāk nekā divas reizes, septiņas atrodas Rīgas aglomerācijā. Antropogēna slodze šajā zonā ir stipri augstāka nekā citās pilsētās. Te koncentrējas arī daudz bojāto zemju, ir ekoloģiskas problēmas. Izteiktais Rīgas "centrālisms" radījis svārstmigrācijas fenomenu, tas ir, iedzīvotāju ikdienas braucienus uz darbu no attālas teritorijas. Tā kā Rīgā ir daudz lielākas iespējas atrast darbu, iegūt vai paaugstināt izglītību, apmierināt kultūras un sadzīves vajadzības, tad uz Rīgu brauc daudz vairāk svārstmigrantu nekā pretējā virzienā.

Rīgas rajonā gandrīz katrs ceturtais nodarbinātais lauku iedzīvotājs strādā pilsētā, pie kam 82 procenti no tiem brauc strādāt uz Rīgu. Ik dienu uz Rīgu brauc 48,1 tūkstotis jeb 10,4 procenti no Rīgā strādājošo skaita. (1981.gadā attiecīgi 7,5 procenti). Visbiežāk "viesstrādnieki" uz Rīgu dodas no Jūrmalas, Jelgavas un Tukuma; Bauskas, Dobeles, Limbažu, Aizkraukles, Ogres rajoniem. Rīgā iebraukušo pilsētu un lauku svārstmigrantu attiecība ir 55 procenti pret 45 procentiem. Ja svārstmigrantu skaits Rīgas aglomerācijā saglabājas iepriekšējo gadu līmenī, tad pārējā Latvijā migrācijā notikušas interesantas izmaiņas.

Imigrāciju no citām valstīm (bijušām PSRS republikām) aizstājusi emigrācija, bet valsts iekšienē pārcelšanos no laukiem uz pilsētām nomainījusi tendence iedzīvotājiem doties uz laukiem.

Pēdējos četros gados no Rīgas attālākajos rajonos lauku iedzīvotāju skaita pieaugums ir lielāks nekā valsts vidienē.

Diemžēl pastāvošās bezdarba līmeņa atšķirības valsts vidienē un vairumā attālāko rajonu (Balvu, Madonas, Preiļu, Krāslavas, Rēzeknes) var radīt pretējā virziena migrācijas atjaunošanos: no nomalēm uz centru, no laukiem uz pilsētām. Turpmākās darba un peļņas iespējas laukos atkarīgas galvenokārt no zemes izmantošanas intensitātes, lauksaimniecības politikas un vidējā biznesa attīstības ātruma.

Izvērtējot zemes īpašuma atjaunošanas pieprasījumu izvietojumu, novērojama situācija, ka pagastos ar samērā zemāku darbspējīgo īpatsvaru cilvēki retāk prasījuši īpašumu atjaunošanu vecajā vietā, bet biežāk — ierādīt zemi citā vietā, tuvāk centriem un ceļiem. Tas liecina par notiekošo iedzīvotāju koncentrāciju ne tikai valsts mērogā, bet arī atsevišķu rajonu robežās. Pagastu dažādība rajonu ietvaros nav mazāka kā rajoniem Latvijas mērogā. Attālāko pagastu attīstības pašplūsma var radīt tālāku lauku iedzīvotāju sastāva novecošanos.

Tā kā laukos atgriežas tikai kāda trešdaļa vai piektdaļa mācīties aizbraukušo jauniešu, tiek veicināta ne vien skaitliskās ataudzes iespēju mazināšanās laukos, bet arī palēnināta lauku iedzīvotāju izglītības līmeņa celšanās un tātad arī dažādu saimniecisko jauninājumu ieviešana.

Reģionālās attīstības jomā — un Latvijas vienmērīgas apdzīvotības jomā — arvien lielāku nozīmi iegūst robežpagastu attīstība. No Latvijas pagastiem 16 procenti robežojas ar kādu no kaimiņvalstīm — Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu — vai atrodas 180 km garajā Baltijas jūras Kurzemes piekrastē. Ja 1935.gadā pierobežas pagastos dzīvoja viena piektdaļa lauku iedzīvotāju, tad 1994.gadā — tikai 14 procenti.

Vislielākos zaudējumus cietuši pagasti, kas robežojas ar Krieviju, un Kurzemes piekrastes pagasti. Kurzemes piekraste no Latvijas robežas ar lieliem ciemiem bija kļuvusi par slēgtu PSRS rietumu robežu, no kuras iedzīvotāji aizgāja tāpēc, ka bija zaudēts viņu eksistences pamats — nozveja jūrā. Ar dažādām metodēm iedzīvotājus piespieda atstāt arī lauksaimnieciski izmantojamās zemes. Latvijas industrializācijas process sekmēja lauku iedzīvotāju pārcelšanos no nomalēm tieši uz pilsētām, nevis uz saimniecību centriem.

Līdz ar iedzīvotāju skaita sarukšanu pierobežā, tur, tāpat kā Latvijas laukos kopumā, mainījās arī dzīvojošo vecuma sastāvs. Pierobežas pagastos darba spējīgo īpatsvars ir zemāks nekā laukos vidēji (1994.gadā — 53 procenti) un attiecīgi augstāks pensijas vecumu sasniegušo īpatsvars. Atsevišķos pierobežas pagastos tas pārsniedz 40 procentus. Šādu perspektīvās attīstības ziņā problemātisku pagastu Latvijā ir 67,2 procenti. Pierobežas pagastu vidū to īpatsvars sasniedz 73,2 procentus. Pierobežas pagastu attīstība nebūs iespējama bez īpašas šādiem pagastiem piemērotas programmas izstrādes un tās realizēšanas. Līdzīgā situācijā kā valsts pierobežā ir arī pagasti rajonu nomalēs — divu vai vairāku rajonu saskares zonās.

Līdz ar to pierobežas pagasta jēdziens paplašināms, ietverot tajā arī savstarpēji saskarošos pagastus dažādos rajonos visos Latvijas novados, jo nevar sekmēt valsts teritorijas izlīdzinātu izaugsmi, pastāvot lielām atšķirībām teritoriālajā attīstībā rajonu ietvaros. Abu līmeņu robežpagastu attīstību veicinātu pagastu sadarbība ar tām administratīvi teritoriālajām vienībām kaimiņvalstīs vai kaimiņrajonos, ar kurām ir kopīgas robežas. Dabas resursu un cilvēku radīto ražošanas objektu izmantošana vienā valstī rada sekas otrā valstī. Šī savstarpējā teritoriālā atkarība ir uzskatāma par otru (pēc valsts robežas stiprināšanas) svarīgāko iemeslu, kas nosaka pierobežas teritoriju pārrobežu kompleksas attīstības nepieciešamību.

Ņemot vērā aprakstīto situāciju un to, ka rūpes par cilvēkiem ieņem galveno vietu stabilas attīstības nodrošināšanai, Latvijas Republikas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izvirza šādus turpmākās stratēģijas principus:

1. Līdzsvarotas policentriskas apdzīvoto vietu struktūras veidošana valstī, īstenojot dekoncentrācijas principu (funkciju un iedzīvotāju sadale uz vidēja lieluma pilsētām).

Līdzekļi:

* sektorālo prioritāšu noteikšana,

* resursu pārdale starp reģionālajām, centrālajām, provinciālajām un vietējām varām,

* mazo un vidējo centru izaugsmes iespēju nodrošināšana (piemēram, izpilda darbietilpīgus projektus; jaunatni apmāca nelauksaimnieciskām profesijām; vietējai varai tiesības un iespējas piesaistīt finanses un tā tālāk).

2. Ekonomiskās attīstības veicināšana, it īpaši tās, kura balstās uz vietējiem resursiem un rada jaunas darba vietas vai paplašina izmantoto profesiju skaitu, vienlaicīgi veicot lauku integrāciju šajos procesos.

Līdzekļi:

* valdība stimulē nozaru pārdali no centra uz rajoniem;

* peļņu nesošo projektu realizācija rajonos;

* jūtami fiskāli un finansiāli atvieglojumi uzņēmējdarbības uzsākšanai;

* atvieglota starptautiskā tirdzniecība ar lauksaimniecības produktiem.

3. Infrastruktūras un satiksmes sakaru attīstīšana nolūkā integrēt periferiālos rajonus.

4. Videi draudzīgo tautsaimniecības nozaru atbalstīšana.

Latvijas perspektīvās tautsaimniecības nozares ir:

* kokapstrāde, mežrūpniecība,

* videi draudzīga lauksaimniecība,

* ekoloģiski tīras pārtikas rūpniecība (arī zivsaimniecība),

* būvmateriālu rūpniecība,

* ādas apstrāde,

* vieglā rūpniecība,

* bioķīmija un mikrobioloģija,

* tirdzniecības un ostu dienesti,

* amatniecība,

* tūrisms.

5. Sabalansētas attīstības nodrošināšana Latvijai nozīmīgu kultūrainavu un dabas ainavu saglabāšanā, ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.

6. Migrācijas stabilizēšana.

Līdzekļi:

* aktivizēt zemes un ūdens resursu izmantošanu lauku apvidos,

* nostiprināt īpašuma tiesības,

* sociālo pakalpojumu uzlabošana (piemēram, radot bērnu kopšanas un uzraudzības centrus, nodrošinot izglītības, profesionālas sagatavošanas, medicīnisku pakalpojumu, ģimenes plānošanas pieejamību),

* infrastruktūras attīstība (sabalansējot maksājumus par pakalpojumiem un nepieciešamās infrastruktūras uzturēšanu).

7. Pārrobežu sadarbības aktivizēšana.

Līdzekļi:

* valsts un vietējo pārvaldes institūciju sadarbība pierobežas zonu kopdarbā,

* infrastruktūras plānošana un attīstīšana pierobežas zonā, īpaši — robežas pārejai un satiksmei,

* saimnieciskās iniciatīvas, kas var ietvert kopīgu uzņēmumu, projektu realizēšanu (piemēram, meliorācija, darba tirgus, apmācību sistēma),

* iedzīvotāju kontakti un kultūras sadarbība.

LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, ievērojot šos principus, 1993.gadā iesaistījās starptautiskajā teritoriālplānojumā "Vision and Strategies around the Baltic Sea 2010" (Baltijas jūras valstu attīstības priekšstats un stratēģija tās sasniegšanai 2010.gadā), kurā piedalās 11 valstis apkārt Baltijas jūrai un kurš metodoloģiski saskan ar Eiropas Savienības līdzīgu teritoriālplānojumu "Europa 2000".

1994.gadā sākās darbs pie Latvijas–Lietuvas–Baltkrievijas pārrobežu teritoriālplānojuma. Ir uzsākta reģionālās attīstības koncepcijas izstrāde.

Juris Iesalnieks,

vides un reģionālās attīstības ministrs

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!