19. maija ārkārtas sēde

Stenogramma

Nobeigums. Sākums "LV" nr.79.

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Ceturtais momentiņš jeb, teiksim, norādījums Latvijas Bankas virzienā. Kādas ir Latvijas Bankas aktivitātes budžeta krīzes apstākļos? Šeit es konkrēti domāju vērtspapīru tirgū, otrreizējā vērtspapīru tirgū, vai ir sadarbība starp Latvijas Banku un valdību obligāciju izplatīšanā? Kāda ir sadarbība, piemēram, jautājumā par regulāro naudas aizņemšanos obligāciju veidā un procentu maksāšanu sakarā ar to, ka mums ir budžeta deficīts? Tas tika pieminēts tikko kā šodien finansu ministra ziņojumā.

Un pēdējais vēl. Kā tas ir saprotams, ka šādos apstākļos ar Latvijas Bankas svētību tiek milzīgā ātrumā steidzināta Unibankas privatizācija? Kā tas ir saprotams, ka šīs Unibankas tā saucamos sliktos kredītus 25 miljonu apmērā sev paņem Latvijas Banka, maksā par viņiem procentus? Es šeit parādīju, vakar runājot un arī citas reizes, ka no šiem sliktajiem kredītiem, pat konkrēti es nosaucu, no šiem sliktajiem kredītiem 17 miljoni no šiem 25 miljoniem ir atgūstami. Kāpēc nekas netiek darīts, lai šos kredītus atgūtu? Vajadzētu tātad noskaitīt tās rūpnīcas un tos pašvaldību uzņēmumus, kuriem cik un kas ir parādā, un pateikt, kāpēc parādi nav atgūstami? Šī nauda, ko Latvijas Banka, piemēram, par šīm obligācijām iedeva - 3,4 miljonus latu - par pagājušo gadu Unibankai, šī nauda sastāda 5 latus mēnesī klāt pašreiz katram skolotājam un izglītības darbiniekam gada laikā. Lūdzu, jums piemērs, kā šo krīzi varētu pavisam vienkārši atrisināt. Nevajag apdāvināt vienu banku, bet prasīt, lai šī banka strādā un lai viņa parāda, kā viņa to darīs. Bet nevis apdāvināt un pēc tam lielā steigā privatizēt. Vakar es prasīju no tribīnes un ne vienu reizi vien esmu prasījis, lai iznāk priekšā šie bankas padomes locekļi, kas šeit sēž deputātu vidū, un arī tie, kas vairs nav deputātu vidū, ja viņi šeit aizstāv šīs bankas privatizāciju, un pasaka, cik konkrēti naudu viņi ir ielikuši, lai šo banku privatizētu. Un cik viņiem kāds taisās uzdāvināt sertifikātu veidā, it īpaši iztaisot situāciju, ka sertifikātu vērtība šodien jau reālajā tirgū ir zem viena lata nomināla — 28 latu vietā. Tātad tas ir pilnīgi nesaprotams jautājums man.

Nākošais. "Bankas Baltija" situācija. Es domāju, ka šī situācija, ne tikai "Baltijas" situācija, bet arī pārējo banku smagā situācija, protams, piekrītot Repšes kunga teiktajam par to, ka daļā banku ir bijušas visādas ļaunprātības, es domāju, ka šāda banku krīzes situācija ir pilnīgi likumsakarīga. Viņa jau nevar nebūt, ja valstī ir apstājusies rūpniecība, ja mēs visu laiku stāstām tautai, ka patiesībā esot kaut kas stabilizējies, patiesībā kaut kāds kopprodukts pieaugot, patiesībā kaut kas vairāk tiekot ražots. Patiesība ir tāda, mīļie kolēģi, ka jūs varat paņemt statistikas rādītājus un paskatīties, ka rūpniecības produkcija atkal ir samazinājusies par 8 procentiem un nevis rēķināt to faktiskajās cenās un tad, kad jāziņo avīžniekiem, žurnālistiem, tad to visu nosaukt faktiskajās cenās un teikt, ka mums esot vērojams peiaugums. Es domāju, ka te vajadzētu aicināt visus uz tādu kaut nelielu godīgumu no valdības puses, tāpēc es to terminoloģiju, ko Paidera kungs ir ielicis "Dienas Biznesā", sākumā minēju.

Tātad "Bankai Baltija" ap 500 tūkstošiem noguldītāju ir fiziskas personas. Varbūt es te mazliet kļūdos šajos ciparos, jo es vados no tiem, kas man ir pieejami. 500 tūkstoši. Protams, nevar pieļaut situāciju, ka 500 tūkstošu noguldītāju nauda pazūd. Es pat domāju vēl vairāk — vajadzētu ne tikai atdot šo naudu ar valdības palīdzības mehānismu, tagad līdz galam noregulējot to, ko viņi veido kopīgi ar Latvijas Banku, ne tikai šo procesu līdz galam izdomāt un realizēt, bet arī padomāt, kā inflācijas radītos procentus atmaksāt šiem cilvēkiem. Tātad ne tikai noguldījumus, kā valdība pateica. Bet ir inflācija bijusi, šie cilvēki ir ielikuši savus līdzekļus. Nevar viņiem maksāt, protams, tos 90 vai 60 procentus, kas viņiem bija solīti, bet katrā ziņā viņiem var atmaksāt tos procentus, kas inflācijas dēļ ir bijuši. Nevis var, bet jāmēģina varēt. Es nevaru teikt, ka var.

Bankas "Baltija" virzienā vēl viena lieta. Pēdējo divu gadu laikā "Baltija" ir samaksājusi 76 miljonus latu noguldītājiem procentu veidā. Šo lietu nedrīkstētu aizmirst. Vajadzētu pateikt varbūt par to pat paldies, jo tie nabadzīgie cilvēki tomēr tur tos 76 miljonus latu ir dabūjuši. Ir dabūjuši. Šī labā griba ir bijusi apstākļos, kad Latvijas Banka deva aizdevumus par 165 un 120 procentiem, bet nevis par 90 procentiem kā Baltijas banka.

Otrkārt. "Banka Baltija" ir finansējusi tomēr tautsaimniecību, un ne tikai dalot G-24 kredītus, un tāpēc es domāju, ka jautājums par palīdzību viņai ir viennozīmīgi pozitīvi atbalstāms. Par palīdzību šai bankai. Protams, jāpalīdz būtu arī citām bankām, bet, ja nav šāda stabiliziācijas un atbalsta sistēma radīta šodien, tad, protams, to nevar darīt. Bet mēs šeit tikko dzirdējām no Latvijas Bankas prezidenta ziņojuma, cik procentu noguldījumu ir šajā bankā.

Nu, šajā sakarībā ar to, ko valdība atkal mēģina darīt, man ir tāds interesants salīdzinājums. Nu, vienu otru reizi, kad runā Demokrātiskā partija "Saimnieks" jeb pirms tam Demokrātiskā partija, tad pēc tam kāds saka — ziniet, tie tur ir, nu, vismaz tikai par sadarbību ar Krieviju , viņi ir rozā, bet, nu, visticamāk, ka viņi ir sarkani, ja. Tātad vieni īstie komunisti un nekas vairāk. Šajā gadījumā mēs varētu atminēties komunistisko partiju un to, ko darīja Ļeņins vispirms. Viņš nacionalizēja bankas un rūpnīcas. Šajā gadījumā ir tāda paralēle. "Latvijas ceļš" visu laiku slēpjas aiz lozungiem par privatizāciju un privātās iniciatīvas atbalstīšanu. Vai viņi nav patiesībā vēl daudz kreisāki par šo partiju, ja viņi šo procesu gatavoja slepenībā? Un tagad sāk privatizēt, sāk tagad nacionalizāciju, banku nacionalizāciju. Ko tad mēs varam gaidīt rīt? Mēs rīt varam gaidīt, ka sāks nacionalizēt privātā biznesa struktūras.

Labi, neuztveriet to varbūt pārāk nopietni, bet es domāju, ka šo salīdzinājumu es varu visā pamatā vilkt.

Ceturtais un pēdējais...

Sēdes vadītājs. Es atvainojos, jums jālūdz tad ir.... Cik jūs?..

A.Kreituss. Jā, es gribētu lūgt... Es burtiski vienu minūti, es beidzu!

Sēdes vadītājs. Lūdzu!

A.Kreituss. Tas, ka Latvijas Bankai un Finansu ministrijai steidzami jāveido banku stabilizācijas sistēma, es domāju, mums visiem ir skaidrs. Es gribētu izteikt vienu lūgumu. Šī uzstāšanās nav domāta, lai destabilizētu valdību un panāktu valdības demisiju, it īpaši šinī situācijā... Es domāju, ka absolūti nepieļaujama ir finansu ministra demisija, jo es ar finansu ministru ilgu laiku strādāju kopā Budžeta komisijā, viņš bija pirms tam Budžeta komisijas vadītājs, un kurš tad labāk zina reālo situāciju? Un, ja mēs šodien pieļaujam finansu ministra demisiju, tā ir pilnīga krīzes, vēl dziļākas, daudz dziļākas krīzes pieļaušana valstī. Mēs labi zinām, ka nevar ātri atnākt cits ministrs un divu nedēļu laikā iesākt reālu darbu. Tas nav reāli. Tāpēc es lūgtu Piebalga kungu šādu jautājumu pārdomāt un to nedarīt, atlikuši ir četri mēneši. Bet es arī gribētu lūgt valdošo partiju nelielīt sevi katru dienu televīzijā par lielajiem panākumiem Latvijā un par visu labo, ko jūs esat izdarījuši Latvijas labā. Vismaz ekonomikas labā jūs esat izdarījuši visai maz. Un valsts ir būtībā dziļā krīzē. Būtu labāk, ja jūs pateiktu — jā, mēs esam vainīgi un mēs mēģināsim šajos četros mēnešos to un to grozīt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 11. Bet pirms tam reģistrācija! Reģistrējamies! Irēnu Folkmani, Saeimas sekretāra biedri, lūdzu nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies!

Godātie deputāti, es aicinu jūs vēl uzklausīt informāciju, lai nebūtu pārpratumu!

I.Folkmane (Saeimas sekretāra biedre).Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Andris Ameriks, Inese Birzniece, Aivars Endziņš, Oskars Grīgs, Māris Grīnblats, Andris Grots, Andris Gūtmanis, Imants Kalniņš, Viesturs Pauls Karnups...

Sēdes vadītājs. Imants Kalniņš ir zālē.

I.Folkmane. Viesturs Pauls Karnups, Ēriks Kaža, Jānis Kokins, Odisejs Kostanda, Larisa Laviņa, Andris Līgotnis, Gunārs Meierovics, Valdis Pavlovskis, Aleksandrs Pētersons, Andris Rozentāls, Anta Rugāte, Andrejs Siliņš, Zigurds Tomiņš, Jānis Ārvaldis Tupesis, Jānis Vaivads, Joahims Zīgerists.

Sēdes vadītājs. Paldies!

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Deputāti, lūdzu, reģistrēsimies kvorumam! Kārtības rullis paredz, ka kvorums ir viemmēr zālē vajadzīgs. Lūdzu rezultātu! 49 deputāti. 51, 52. Turpinām sēdi!

Deputāts Bukovski,— Tautas saskaņas partijas frakcija. Lūdzu, jums vārds! Pēc tam — Andrejs Krastiņš.

I.Bukovskis (TSP). Es gribētu parunāt par kopējo krīzi mūsu valstī. Tāpēc, ka banku krīze ir tikai viena no sīkajām kopējās krīzes pazīmēm. Kas šobrīd pie mums notiek? Ja agrāk mums bija eksports, bija kaut kāda kontrabanda, kas gāja uz Rietumiem vai uz Austrumiem, tad vismaz nauda dolāros palika Latvijā. Kas notiek šobrīd?

Ja agrāk nevarēja un ar kukuļiem vajadzēja dabūt atļauju vagonu aizdzīt uz Ventspili, tad tagad, lūdzu, ejiet! Vagons stāv. Pilnīgi mierīgi. Agrāk ostā vajadzēja dot kukuļus, lai tiktu pie pārkraušanas, un 7 latus maksāt par pārkraušanu, maksā un netirgojies! Tagad pa 5,5 latiem pārkrauj. Lieta ir tāda, ka var turēt to monetāro politiku vai neturēt, bet dolāru deficīts šobrīd ir. Tas nebija redzams, kamēr dolārs kritās pret ārzemju valūtām. Tāpēc, ka bankas savus kontus dolāros turēja ar mīnus zīmi — ar 20 vai 50 procentu nodrošinājumu. Kad vajadzēja pārskaitīt kaut ko dolāros, tad viņas par latiem nopirka dolārus un pārskaitīja. Uz šo brīdi dolārs aizgājis augšā, un tagad mēs esam ieraudzījuši krīzi. Komercbanku dolāra kurss pret latu neatbilst Latvijas Bankas kursam. Uz šo brīdi. Tālāk tā situācija pasliktināsies. Ko tas pēc būtības nozīmē? Tas nozīmē, ka lats uz šo brīdi jau ir devalvēts. Un, ja Latvijas Banka negrib to redzēt, viņa var ilgi sēdēt un izlikties, ka viņa to neredz. Bet kurss straujāk un straujāk būs pavisam cits. Tas nozīmē, ka Latvijas Bankai nav jādeklarē, ka viņai kaut kur tur ir kaut kādas rezerves, bet jāmet jau šodien viņas iekšā, lai uztaisītu atbilstību starp komercbanku kursu un Latvijas Bankas kursu. Pretējā gadījumā mums jau iet lata devalvācija. Ko mēs redzam no Latvijas Bankas puses? Uzraudzību un tās darbību. Ziniet, te izmeklēšanas komisijas ziņojumā bija konstatēts, un neviens nevienu vārdu nav iebildis, ka centralizētie resursi 25 miljonu latu apmērā, uz kuriem tagad ir izdotas valsts parādzīmes, tika pazaudēti Latvijas Bankas vainas dēļ, uzraudzības trūkuma dēļ. Nebija izdota neviena instrukcija, lai novērstu kredītu zagšanu.

Kas notiek šodien ar Latvijas Bankas kontroli un uzraudzību, ja Latvijas Bankai nepietika smadzeņu, lai pa trijiem gadiem izveidotu rezerves sistēmu vai varbūt apdrošināšanas sabiedrību, lai nodrošinātu vismaz minimālos noguldījumus un tekošos kontus vismaz uz 500 latiem. Ziniet, es vakar izrēķināju — 8 procenti rezerves fonda, tas ir pāri par galvu, lai nodrošinātu kaut kur 500 latu. Vidējais noguldījums bankā "Baltija" nesasniedz 500 latus. Jāglābj nevis bankas akcionāri un miljonāri, jāglābj noguldītāji! Un jāapdrošina par 500 latiem viņi tikai. Un tā nauda ir. Un bankas pārskaita to. Nevis tas, ar ko nodarbojas Latvijas Banka. Latvijas Banka nodarbojas ar administrēšanu. Šobrīd es te dzirdēju no šīs tribīnes, ka ir 16 draugi, kuriem izdos kaut ko. Bet pārējiem kaut ko neizdos. Nevis tiem, kas apdrošinās noguldījumus, bet draugiem. Tāpēc, ja būtu runa trīs mēneši atpakaļ, tad Depozītu banka un Centra banka arī būtu atzītas par ļoti stabilām un viņām viss būtu atļauts. Nav normālas sistēmas. Ja pašiem nav prāta — kā vienā intervijā teica cienījamie kungi, ka viņi ir izlasījuši Bankas grāmatu līdz 23.lapaspusei — nu, tad vismaz ir jāpaskatās, ko citas valstis dara. Es saku, ka varbūt mēs nevaram apdrošināt tā kā Amerikā — uz 100 tūkstošiem dolāru. Varbūt mēs nevaram apdrošināt tādā veidā kā Anglijā — uz 10 tūkstošiem mārciņu. Bet uz 500 latiem mēs varam. Kas tad iestājas pret to? Latvijas Bankas prezidents.

Tagad mēs varam paanalizēt tālāk viņa darbību. Tik lepni paziņot, ka mēs turamies pie ESDR groza. Bet kas tad notika ar depozītiem? Viņi bija izvietoti tādā veidā saskaņā ESDR grozu? Nē. Lielākā daļa tika turēta dolāros. Un, kad notika dolāra kritums, variet mierīgi paskatīties, kā samazinājās Latvijas Bankas rezerves. Ziniet, atkal pa gaisu mēs aizlaidām 50 miljonus dolāru. Plus vēl galīgākā nekompetence komercbanku uzraudzībā un kontrolēšanā. Es pat domāju, ka viņi neizprot to procesu. Un te mēs redzam rezultātu. Vairāk. Iznāk finansu ministrs, uzņemas atbildību, un iznāk Repšes kungs, kurš grib parādīt mums, cik viņš pats ir skaists. Ziniet, viņu neinteresē, viņš norunā un aiziet. Tā ir kaut kāda telezvaigne, nevis Latvijas Bankas prezidents. Es atvainojos! Tā ka šajā ziņā es domāju, ir jāpadomā par kaut kādu normālu rezerves sistēmu izveidošanu, nevis par kaut kādu administrēšanu. Nevajag atgriezties atpakaļ sociālismā, Padomju Savienībā! Ir taču normāli piemēri. Kāpēc mēs to nedarām? Vismaz man pareizi te pateica daži ministri no valdošās koalīcijas, kas atnāca nesen, — kur tad bija agrāk Saeima? Tiešām! Runa par Latvijas Banku risinās Saeimā, nevis kaut kur citur, un mēs visi te sēdējām un klusējām. Un, ja mēs tālāk neanalizēsim, sēdēsim un klusēsim, ja mūsu runāšana pārvērtīsies par tīru pļurkšķēšanu bez jebkādiem lēmumiem, tad tāda valsts mums arī būs. Nekas te galīgi neizmainīsies. Es domāju, ka mums ir jāpieņem kaut kādi konkrēti lēmumi, kādam beidzot ir jāatbild kā par kopējo ekonomiku, tā arī par banku sistēmu.

Ja mēs runājam par kopējo ekonomiku, ziniet, es esmu diezgan kritisks cilvēks, bet es Piebalgu uzskatu par ļoti godīgu cilvēku, par cilvēku, kas mēģina kaut ko darīt un glābt. Es kategoriski iestājos pret viņa demisiju. Bet es ļoti labi atceros to stāvokli, kad teica, ka mums nav vajadzīga rūpniecība, ka mēs te izvērtēsim, kurš ko darīs, un paši noteiksim, ko mums vajag un ko mums nevajag. Un es ļoti labi atceros to valdības prezidentu. Ziniet, tas bija Godmaņa kungs. Tajā vietā, lai viņu sauktu pie atbildības, mēs viņam dodam Trīszvaigžņu ordeni. Tagad mēģinām atrast, kurš tad te ir vainīgs. Kā — kurš? Mēs taču visi te bijām dzīvojuši. Mēs taču visu to bijām redzējuši, pat cīnījušies pret to bijām. Kas tagad notiek? Tagad mēģina vainot finansu ministru, es nezinu, trīs mēnešus viņš ir amatā un viņam ir jāatbild par visu politiku, kas tika realizēta no 1990.gada. Nu tas taču ir smieklīgi! No tā nekas nemainīsies! Es domāju, ka beidzot mums ir normāli jāstrādā attiecībā uz bankām, konkrēti jāizveido akciju apdrošināšanas sabiedrība vai rezerves sistēma, vai vēl kaut kas, tur var ieiet akcionāri — bankas, tur var ieiet valdība, tur var ieiet Latvijas Banka. Šai apdrošināšanas sistēmai jāaizliedz kreditēt, turēt Latvijas bankās kaut kādu naudu, depozītus un tā tālāk. Viņi var nodarboties ar valsts vērtspapīru pirkšanu — kā Latvijas valsts, tā Amerikas valsts un tā tālāk. Pats interesantākais, ka visu to var izdarīt mēneša laikā. Nauda tam ir, nauda abstrakti guļ kaut kādā Latvijas bankā, un tie ir rezerves kapitāli, kuri netiek izmantoti tieši tam, kam viņi ir vajadzīgi. Mums ir jāapdrošina noguldītāji, biznesa cilvēki, nevis akcionāri.

Ja mēs runājam par 500 latiem, tad var aiziet 10 bankās ar 500 latiem. Un tu saņemsi atpakaļ savus 5 tūkstošus. Nekas neizmainīsies. Ja tu liec miljonu, tad tas ir tavs risks. Tā ir normāla sistēma. Tādā veidā mēs būtu saglābuši 80 procentus no noguldītājiem. Un neizmantojot ne kapeikas savas naudas. Un, ja banka ir kaut kāda neveiksmīga vai vēl kaut kas, tad tās ir viņas problēmas. Tās ir uzticības problēmas un tā tālāk. Latvijas Banka šajā ziņā varētu regulēt, neizdot licences tiem, kuri nav nodrošinājuši noguldījumus, kuri nav nodrošinājuši tekošos kontus un tā tālāk. Tas ir ļoti normāli. Es redzēju te projektu par banku sanāciju. Nu, ziniet, tas galīgi nekam neatbilst. Ir taču normālas Rietumu metodes, un tā tālāk. Un tad nebūtu nekādas ažiotāžas. Katrs zina, ka viņš savu noguldījumu saņems, viņam nav vērts nekur skriet, viņš vienīgi var aiziet uz apdrošināšanas sabiedrību, aiziet un saņemt savus 500 latus un aiznest tos uz citu banku. Nekas nebūtu izmainījies. Tā ka es domāju, ka valdošajai koalīcijai nopietni ir jāpadomā par to un nopietni jāizvērtē Latvijas Bankas kā uzraudzības sistēmas darbība. Priekšā vēl stāv lata devalvācija, kura faktiski uz šo brīdi notiek. Var jau izlikties, ka viņas nav, bet viņa ir! Un te ir ļoti bīstama situācija, ja tā aizies stihiski. Uz šo brīdi vēl ir rezerves un vēl var kaut ko līdzēt. Dabiski, ja nebūs padomāts par eksportu un paliks tikai imports, tad būs tā kā uzdevums skolā matemātikā. Baseins ar divām caurulēm. Pa vienu ieplūst, pa otru izplūst. Pagaidām, ziniet, mums tikai izplūst. Tagad sākas tas process, kad notiek imports, par importu dabū latus, par latiem aiziet un nopērk dolārus un sūta tos uz ārzemēm. Naudas plūsma iekšā ir pārtraukta. Un, ja šis process tādā veidā turpināsies, tad mēs varam palikt kaut kur pie gada beigām bez rezervēm, tām, kas šodien ir, bez ekonomikas, ar vienu pliku latu. Tā ka mūsu partijas ierosinājums uz šo brīdi, un es gribu, lai to valdošā koalīcija uz sevi uzņemtos, bet, ja viņa to neizdarīs, tad mēs to izdarīsim, mēs gribam savākt parakstus, lai izvērtētu Latvijas Bankas vadošo amatpersonu darbību un risinātu šajā sēdē jautājumu, vai atbilst ieņemamajam amatam Latvijas Bankas valdes priekšsēdētājs Rimševica kungs, kurš konkrēti atbild par iekšējām komercbankām, un Repšes kungs, kurš atbild par kopējo politiku. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Ir labi, ja deputāts savā uzrunā pēc nekorekta izteiciena jūt nepieciešamību pats atvainoties.

Nākamajam vārds Andrejam Krastiņam, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība! Pēc tam — Jānis Lucāns.

A.Krastiņš (LNNK). Augsti godātais priekšsēdētāj! Godātais Valsts prezidenta kungs! Godājamie kolēģi! Es domāju, ka šajā ārkārtas pelnārsēdē mums sākumā ir jātiek galā ar procedūras jautājumiem. Tātad, ko mēs šeit gribam panākt? Plenārsēdes dienas kārtībā bija trīs jautājumi. Un ārkārtas plenārsēde nevar iziet ārpus šiem plenārsēdē noteiktajiem dienas kārtības jautājumiem. Tie bija šie trīs ziņojumi, kurus sniedza Gaiļa kungs, Piebalga kungs un Repšes kungs. Vairāk nekas cits dienas kārtībā nav paredzēts, un visi šie trīs kungi it kā prasīja mūsu padomu. Mēs šo padomu varam dot no savām partejiskām pozīcijām, frakciju piederības vai tīri no sava personīgā viedokļa. Nu, diemžēl ne Gaiļa kungs, ne Piebalga kungs nedzird vairs, ko mēs sakām, var būt, ka viņiem visiem ir radio. Un Gaiļa kungam, protams, ir Zviedrijas premjerministra vizīte, tas ir ļoti atbalstāmi. Vēl pirmajā sēdes daļā mūs ļoti vērīgi klausījās visa Latvijas valsts ekonomiskās policijas un drošības policijas vadība. Bet arī laikam neko interesantu nesaklausīja un aizgāja no šejienes. Tā ka ir palikuši šeit, zālē, deputāti, palikuši ir daži Latvijas Bankas pārstāvji, komercbanku apvienības pārstāvji, un tā mēs savā starpā runāsim, ko nu tagad darīt, kāds rezultāts būs. Bukovska kungs tikko piesolīja, ka iesniegs priekšlikumu par Latvijas Bankas vadības demisiju. Es domāju, ka šie četri mēneši līdz vēlēšanām ir tas laiks, kad mūsu Latvijas valsts Ministru kabinets var justies visdrošāk. Nav mums Latvijā tādas politiskas partijas, vismaz Saeimā pārstāvētas, kura nodarbosies ar pašnāvību un centīsies panākt valdības demisiju, lai ieņemtu Ministru kabineta vietu šajā laikā. To visi ļoti labi apzinās. Un arī visi runātāji teica, ka Piebalga kungam, protams, neskatoties uz visu, ir jāpaliek savā amatā. Tātad visa mūsu runāšana ir praktiski politiskā viedokļa izteikšana un vai nu atbalsts vai noliegums tai valdības un Latvijas Bankas rīcībai, kāda ir veikta tagad, lai stabilizētu situāciju ar komercbankām valstī. Un šeit es gribētu pieskarties tiešām šiem politiskajiem faktoriem, jo mēs beigu beigās te visi esam politiķi. Un pēc tam tikai baņķieri, grāmatveži, diletanti vai profesionāļi. Šajā jomā vēl vairāk.

Tātad, pirmkārt, ja nu šī krīze ir, un viņa ir, sauksim lietas īstajos vārdos. Ja valdībai ir jāiemaisās, Valsts Bankai, ja pie bankām ir depozītu noguldītāji, kas vēlas pārtraukt šos līgumus un izņemt depozītus, ja tas nav vienā bankā, bet divās, trīs, četrās, piecās, tad šie krīzes elementi ir. Bet kas šo krīzi ir izsaucis? Es domāju, ka par to ir jārunā pašā pēdējā kārtā, sākumā ir jādomā, kā šo krīzi lokalizēt un likvidēt. Jo es jau šeit vairākās sēdēs, arī par citiem jautājumiem, esmu teicis, ka pasaulē pastāv standartkārtība, kas ir dogmatiska, tāpat kā šie baušļi, ko visi ievēro, visi zina un katrs var piedomāt kādu jaunu klāt, bet, nu, ja atņemts nost, nekas neiznāks. Jo, pirmkārt, krīzes pārvarēšanas noteikumi pastāv, un tie ir standarta noteikumi. Pirmkārt, tā ir krīzes lokalizācija. Vai tiešām ir viss jau izdarīts, lai šī krīze lokalizētos tajos apmēros, kādi tie ir šobrīd? Es domāju, ka ne.

Otrkārt, es šo lokalizēto robežu nosargāšu gan no iekšpuses, gan no ārpuses, lai nekādi blakus faktori vairs šo krīzi nevarētu uz vienu vai uz otru pusi virzīt, lai viņa būtu pilnīgā kontrolē. Arī tas nav darīts. Tātad pēc tam — visu šo krīzes seku likvidācija, bet bez papildus zaudējumiem, arī tas vajadzīgs šinī gadījumā. Un tikai pēc tam seko visa šī seku novēršana, cēloņu noskaidrošana un profilakse. Pašlaik mums ir otrādi. Nodarbojamies ar šo cēloņu noskaidrošanu. Jā, tas ir ļoti būtiski, bet sākumā šī krīze ir jālikvidē un pēc tam ir pilnībā jāanalizē tās cēloņi, lai viņi vairs netiktu pieļauti. Diemžēl mums šis lokalizācijas pirmais faktors nepastāv. Pastāv taisni kaut kāda krīzes emocionāla izvēršana ar nepārdomātiem izteicieniem. Tas nav vajadzīga, it sevišķi, ja to dara politiķi, ja to dara kabineta locekļi, ja to dara pārējie. Pietika Piebalga kungam pārteikties televīzijas intervijā par to, ka banka "Baltija" neizmaksās depozītu procentus, — tā tiešām bija tehniska pārteikšanās, lai nākamajā dienā šī līkne pieaugtu un sniegtos jau daudzos tūkstošos to personu skaits, kas uzreiz gribēja pārtraukt savus depozītu līgumus un izņemt naudu, un to neviena banka nevar normāli izturēt. To nozīmē viens vārds, kas tika izmests nelaikā un nevietā. Es jau nemaz nerunāšu par to, ka mums arī šeit, Saeimā, diemžēl šis vaimanas un šausmināšanās ir ļoti populāra lieta. Es gribētu teikt, ka mums, kā jau bija Augstākajā padomē, arī te, Saeimā, ir vesela kategorija profesionālu apraudātāju. Vienu otru no viņiem es atceros jau no Tautas frontes pirmā kongresa laikiem. Visu laiku ir dzirdēts, ka mēs mirstam badā, ka viss ir sagrauts, ka visiem ir gals klāt. Visu laiku mēs to dzirdam, katrā sēdē. Pie tā mēs esam pieraduši un neņemam to galvā, bet radioklausītāji bieži vien to neatceras, un katru reizi, kad viņi izdzird, ka gals ir klāt un mirstam badā, viņi skrien uz to banciņu un ņem tos savus noguldītos 10 vai 20, vai 100 latus ārā un labāk liek zeķē. Arī šādas sekas, es domāju, mūsu plenārsēdei nav vajadzīgas.

Bet tagad pavisam konkrēti pie tā, ko mēs dzirdējām šodien saskaņā ar dienas kārtību, — šos ziņojumus. Tātad Gaiļa kungs kā Ministru prezidents, kuram, kura kabinetam ir jāuzņemas atbildība, pilnīga atbildība, politiska atbildība par ekonomisko situāciju valstī, piedāvāja, lūk, šo variantu, par kuru notiek pārrunas ar komercbankām. Tātad viņi pārņem šo 51 procentu no bankas "Baltija". Tā ir zināma garantija bankai, un es nerunāšu tikai par banku "Baltija", bet, kā arī izvērsa Ministru prezidents un te citi runātāji jau teica, laikam ir jārunā, ka šajā brīdī jāaizsargā ne tikai viena banka, bet šajā brīdī jāmēģina lokalizēt šo krīzi uz tām bankām, lūk, šīm 16 + 1, kā Repšes kungs teica, kuras ir cerīgas, kurām ir zināmas grūtības un kurās valsts nes atbildību par savu līdzpilsoņu ieguldījumiem. Es domāju, ka ar šo sēdi tiešām šīs vaimanas un raudas ir jāpārtrauc. Ja kāds vakar vēroja Krievijas televīzijas programmas, es tikai ierakstus paskatījos, — kas ir izdarīts? Tātad kas tika vakar rādīts Krievijas televīzijā. Ik pēc divām stundām tiek rādīta rinda pie bankas "Baltija", ik pēc divām stundām tiek rādīta Klausa kunga ārkārtīgi veiksmīgā (pēdiņās) intervija Zviedrijā un tas, ko viņš vēl papildināja šeit, Latvijā, par to, ka Latvijas valdība izsniedz licences zagļiem un laupītājiem, un tā tālāk, un tiek dots komentārs. Redziet, kāda ir Latvijas banku sistēma! Tur pat valdība visus laupītājus atbalsta. Tas, ko jau agrāk teica. Ir zināms salīdzinājums ar to pašu Čečeniju, un viss.

Un tagad parunāsim par iemesliem. Kam ir izdevīga banku krīze Latvijā? Kam bija izdevīgi, ka Krievijas kapitāli nāca uz Latviju, šeit viņi apgrozījās, pelnīja naudu Latvijas valstij vai pelnīja baņķieriem un pārējiem. Kam ir izdevīgi, lai šeit būtu banku krīze un tie kapitāli vairāk uz šejieni nenāktu. Kāpēc Krievijas televīzija tērē milzīgu naudu un nepārtraukti rāda kaut kādas kaimiņu valstis ar kaut kādu banku notikumu? Uz ko tas viss iet un kāpēc tas ir vajadzīgs? Un cik tur vainīgi esam mēs paši ar savu vaimanāšanu un savu bļaustīšanos par to, ka tai bankai ir gals klāt, un sūtām speciāli klientūru uz turieni, lai izņem šo naudu? Ne pirmo reizi tas jau atkārtojas Latvijā. Mērķtiecīgi tas atkārtojas. Tātad paskatīsimies, kam tas ir izdevīgi! Ja arī Kamaldiņa kungs te būtu uz vietas, viņam diemžēl, cik es zinu, pagaidām ir tikai viens darbinieks un viņš tik ātri nevarēs atklāt, kas kam ir izdevīgi. Bet es ļoti ceru, ka tas tiks atklāts, kam tas ir izdevīgi šinī gadījumā Latvijā. Un kam tas devis kaut kādu labumu.

Un, beidzot, šinī plenārsēdē mēs nepieņemsim nekādu likumu. Es domāju, ka, ņemot vērā kvoruma skaitu un ieinteresētību, mēs arī nenobalsosim par kādu amatpersonu demisiju šoreiz. Tas ir jautājums, ko izsver, apsver un izspriež, tas nav tik vienkārši izdarāms. Un es nedomāju, ka kādas lielas finansu personas demisija pašlaik Latvijā nestu labumu vispār mūsu komercbanku sistēmai. Tātad mēs nepieņemsim ne lēmumus, ne likumus, bet tad mums ir vajadzīgs atbalsts vai noliegums tam, kas ir darīts. Es domāju, es nevaru izteikt mūsu partijas viedokli, jo mums frakcijas sēdes nav bijušas, es varu izteikt savu personīgo viedokli, ka šoreiz kabineta rīcībai ir jāizsaka atbalsts. Un jāseko ļoti stingri, kā tas notiek. Protams, te nav runa par kaut kādu banku nacionalizāciju atkal, te ir runa par valsts kontroli, par komercbankām šādā krīzes situācijā. Un tāpēc es vēlreiz gribētu pasvītrot — Gaiļa kungs tā nedroši par to ierunājās — es domāju, ka te nedrīkst pastāvēt tikai līgums starp Latvijas Banku, Ministru kabinetu un banku "Baltija", bet šeit ir jāpastāv kaut kādam no tā izejošam dokumentam. Ja nav likuma, darbojas līgums. Tātad jābūt šim standartlīgumam, ar kuru valdība veic šo banku krīzes lokalizāciju un banku atveseļošanu.

Vēl vairāk, es gribētu teikt, ka šeit ir jādod pašām bankām iespēja stabilizēt situāciju. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka daudzām bankām absolūti nav vajadzīgi ne tie miljoni, ne tie kredīti no bankas, ne no budžeta, ne tamlīdzīgi. Viņām ir vajadzīgs valdības, Ministru kabineta un Latvijas Bankas atbalsts, zināmas garantijas, ar kurām viņas pašas varētu piesaistīt kredītlīdzekļus no dažādām vietām, ieskaitot arī starpbanku kredītus no citām valstīm, kā jau tas iepriekš ir bijis. Tas šobrīd nenotiek sakarā ar šo sacelto ažiotāžu. Tātad pietiek, ja valdība deklarē par šo stabilitāti, deklarē par šīm iespējamām garantijām komercbankām, kas ir veselīgas komercbankas, bet ir nokļuvušas īslaicīgās grūtībās sakarā ar savām kļūdām, ar tām kļūdām, kas ir pieļautas varbūt vispār, mums te veidojot valsts ekonomiku, to tagad neakcentēsim. Galvenais ir šīs kļūdas redzēt un vēlāk cēloņus sameklēt. Tātad, ja iespēja saņemt šādas garantijas un šāda iesaistīšanās akciju pārņemšanā un tamlīdzīgi arī ir šāda garantija, tad es domāju, ka pirmais solis ir nevis naudas došana šīm bankām un tamlīdzīgi, bet iespēja šīm bankām pašām saņemt starpbanku kredītus vai tamlīdzīgi, lai atveseļotu šo situāciju, kam ir vajadzīgas šīs garantijas. Un tāpēc es domāju, ka mums ir jāatbalsta tas vismaz, ko valdība šoreiz ir darījusi un nav darījusi dažās iepriekšējās situācijās. Tātad 500 tūkstoši noguldītāju — fizisko personu, 18 tūkstoši juridisko personu, un, kā jau te Repšes kungs izteicās, kopā tajās bankās ir 89 procenti no visiem noguldītājiem. Tie ir valsts pilsoņi, un beigu beigās, ja viņi ir valsts pilsoņi, valstij viņi ir jāaizsargā. Un es gribētu teikt, ka visi baņķieri arī ir nevis kaut kāda speciāli nīdējama šķira, bet viņi arī ir valsts pilsoņi, kas ceļ valsts ekonomiku un labumu. Un arī viņi valstij un kabinetam ir jāaizsargā. Un šinī momentā es tiešām aicinātu atbalstīt šo valdības iniciatīvu un turpmāk, protams, strādāt pie iespējamās likumdošanas, lai tas nebūtu vienreizēji noslēgta līguma formā, bet lai tam būtu likumīgs pamats un lai uz šī likuma pamata jau turpmāk valdība un arī citi kabineti, kas pēc tam nāks, varētu izstrādāt valsts politiku šajos jautājumos par krīzes novēršanu komercbankās, vispār ekonomiskajā situācijā un tamlīdzīgi, politiku, kas mums neeksistē. Par to tikai liecina šī plenārsēde, ka, tikko kaut kas tamlīdzīgs notiek, mums ir jāsasauc ārkārtas plenārsēde un te ļoti gudri jārunā, ko un kā darīt. Šeit ir jābūt standarta risinājuma likumam un uz tā pamata izstrādātai valsts politikai. Paldies, godājamie kolēģi! Es aicinu atbalstīt šinī gadījumā šo Ministru kabineta iniciatīvu par banku situācijas stabilizēšanu.

Sēdes vadītājs. Jānis Lucāns, Tautsaimnieku politiskā apvienība! Pēc tam — deputāts Kiršteins. (No zāles: "Prezidents aizgāja... Sēdēsim atkal savā pulciņā, kā vienmēr.")

J.Lucāns (TPA) . Nu, tā, cienījamie kolēģi, mēs esam atkal savā pulciņā, kā vienmēr, un varam šeit kritizēt uz nebēdu un brīnīties, ka šī kritika paliks šeit pat, šajā zālē. Te Krastiņa kungs minēja, ka visa atbildība par pašreizējo stāvokli gulstas uz Gaiļa kungu. Es negribu noņemt šo atbildību, bet gribu teikt, ka, ja mēs gribam būt objektīvi, tad ir vēl bijuši pieci gadi pirms tam, pirms šī stāvokļa. Pirmie pieci Latvijas neatkarības gadi. Tanī skaitā gandrīz četri gadi, kad Latvija varēja realizēt savu ekonomisko politiku. Šajā laikā Latvijā ir radusies sava valūta, ko tagad sauc par lata fenomenu, mēs pie šī jautājuma vēl mazliet atgriezīsimies. Šajā laikā Latvijā visu laiku ir realizēta liberāla politika. Lūk, par šo liberālo politiku es mazliet gribu šodien parunāt, jo tas, kas notiek šodien, pašreiz šeit, Latvijā, ir šīs konsekventās liberālās politikas sekas. Starp citu, par šo politiku daži varoņi jau ir kronēti, un es domāju, ka dažus vēl kronēs nākotnē. Tas viss vēl ir priekšā, bet šodien parunāsim par to, kāda tad ir politika, ko sauc par liberālo. Varbūt uzstādīsim tādu pavisam filozofisku jautājumu — kādai tad jābūt politikai, ko valsts realizē? Ja mēs runājam par saimniecisko jomu, tad acīmredzot valstij vajadzētu realizēt tādu politiku, kurā vairākums cilvēku no valstī dzīvojošiem var atrast savu vietu valsts saimnieciskajā sistēmā. Šodien mēs pārrunājam šeit finansu krīzes cēloņus. Ja mēs runāsim tikai par naudu, tad acīmredzot mēs nerunāsim par to, kas būtībā notiek. Šodien jārunā par visu kopumā, un no tā mēs nekādi atiet nost nevaram. Tātad būtībā normāli spēj funkcionēt tikai tā sistēma, kas strādā priekš cilvēka. Es gribētu precizēt, priekš cilvēku vairākuma. Un te nav nekādas alternatīvas, pilnīgi nekādas alternatīvas nav. Sakiet — vai ir pareiza tā sistēma, kura pasaka, ka cilvēks, kas pašreiz ir šeit, šai sistēmai nav derīgs? Es domāju, ka šeit nebūs neviena drosminieka, kas kāps tribīnē un pateiks, ka Latvijā liberālā sistēma nedarbojās tāpēc, ka cilvēks šai sistēmai nav derīgs. Es gribu atgādināt tiem, kas varbūt grib uzdrošināties to teikt, ka sociālismā arī teica, ka cilvēks sistēmai nav derīgs, un trīs paaudzēs mēģinājs viņu pārraudzināt, lai cilvēks strādātu tikai valsts labā. Diemžēl nekas neizdevās. Tikpat nesekmīgi būs mēģinājumi uzspiest un teikt, ka laba ir sistēma, kas cilvēku vairumam nenodrošina viņu elementārās tiesības. Lūk, diemžēl tāda izrādās liberālā sistēma, ja viņu realizē neprofesionāli.

Pēc būtības Latvijā netiek realizēta liberālā sistēma, jo šeit šī sistēma ir pēc savas būtības varmācīga pret vairākumu cilvēku, kas ir šeit, Latvijā. Varmācīga tajā ziņā, ka atstāj šo cilvēku bez darba, bez darba orientieriem, bez tā, lai viņš varētu ar savu iniciatīvu, teiksim, ar savu darbu nodrošināt savu dzīvi, viņu atstāj bez naudas. Pēc būtības beztiesīgus un neaizsargātus atstāj vairākumu cilvēku. Es nevaru nekādā veidā atzīt šo politiku par klasisku liberālo politiku. Man reiz viens jokdaris teica apmēram tā, ka pēc viņa izpratnes liberāla politika ir tad, kad cilvēks, pēkšņi nonācis pie varas, nezina, ko darīt, viņš pasaka, ka viņa valdība ir politiska, abstrahējās no saimnieciskajām lietām, no dzīves, lai tā norit, kā norit, teiksim, dara, ko var, un tad sauc to par liberālo politiku. Baidos, kad kaut kāda līdzība ar līdz šim realizēto valsts pārvaldes modeli šajā jokdara izteicienā ir. Ja mēs šodien runājam par banku krīzi vai runājam par budžeta krīzi, tad pēc būtības tā ir politiska krīze, tās politikas krīze, kas līdz šim realizēta. Šeit premjerministrs runāja par to, ka bankai "Baltija" — citēju — "Baltijai" ir īstermiņa likviditātes problēmas. Man nemaz nav pārliecības, ka šīs ir īstermiņa likviditātes problēmas. Un es pacentīšos tālāk to pierādīt.

Minēja tādu teicienu, ka bankai "Baltija" ārzemju eksperti iedos jaunu elpu. Man nav ne mazākās pārliecības, ka šie ārzemju eksperti iedos šo jauno elpu. Un, visbeidzot, Gaiļa kungs it kā garāmejot minēja, ka stabilais lats ir fenomens, ko varēs novērtēt, nu, tikai nākamībā. Es atļaušos uzdrošināties šodien pamēģināt tūliņ novērtēt šo stabilo latu. Jau iepriekš gribu tikai norobežoties no vienas lietas. Es šeit netaisos prasīt nekādu lata devalvāciju un nerunāšu par pēdējiem desmit mēnešiem attiecībā uz mūsu naudu. Bet es runāšu par pusotru gadu pirms šiem desmit mēnešiem, kad zem vārdiem "stabilais lats" sistemātiski notika lata vērtības augšana. Un bija naivi domāt, ka tie dolāri, kas tajā laikā nāca šeit, Latvijā, iekšā, nāca labdarības nolūkos. Viņi nāca tāpēc, lai šeit izsūktu to, ko var izsūkt, un tad, kad ir izsūkts viss, kas ir iespējams, viņi tagad taisās no šejienes prom. Un mēs esam palikuši tur, kur mēs esam. Lūk, tādi ir ārējie cēloņi, kas radīja šo latu, kuru sauca par stabilo latu, bet kura vētība pieauga. Šī stabilā lata vērtības rezultātā ražotāji zaudēja savu ekonomisko potenciālu, un tie ir fakti, ko nevar apstrīdēt. Protams, tas nebija tikai lata darbības rezultātā, bet lats šajā ziņā nospēlēja ļoti lielu negatīvu lomu. Es atļaušos tikai atgādināt, ka trīs gadu laikā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latvija ir pazaudējusi no iekšzemes kopprodukta 50 procentus. Bet ražošanā šis skaitlis ir vēl daudz lielāks. Un apbrīnojamā veidā, ja jūs paskatīsities korelāciju starp ražošanas potenciāla kritumu un lata vērtības pieaugumu, jūs redzēsiet, ka ir skaista sakritība, jo straujāk auga lata vērtība, jo straujāk krita iekšzemes kopprodukts ražošanā. Lūk, šāda korelācija pastāv. Un pastāv otra korelācija — straujāk samazinājās Latvijas eksports un sāka augt ārējās tirdzniecības deficīts. Lūk, tāds ir reāli šis lata fenomens, par ko mēs šodien esam spiesti runāt. Es minēšu vienu piemēru vienā rūpniecības nozarē. Runāšu par kokrūpniecību, kas pēc būtības mūsu pašreizējā sliktajā ekonomiskajā stāvoklī, ja mēs būtu bijuši kaut tik pietiekoši gudri, ka visu, kas mums bija iespējams, būtu ieguldījuši savā kokrūpniecībā, tad šogad, teiksim, šajā brīdī kokrūpniecība varētu dot praktiski visu mūsu ārējo eksportu. Diemžēl patiesība ir tāda, ka dziļi pārstrādāt koksni, tas ir ražot mēbeles, ražot, teiksim, kokizstrādājumus, pateicoties tam, ka pusotra gada mums stabilais lats, ir kļuvis ārkārtīgi neizdevīgi. Un tāpēc nav šīs, teiksim, pārstrādes, kas patiesībā varētu dot no viena koksnes kubikmetra piecreiz vairāk valūtas, nekā mēs dabūjam pašreiz. Lūk, šis process nenotiek, jo dziļā pārstrāde ir ekonomiski neizdevīga, un mēs joprojām nodarbojamies maksimāli ar jēlkoksnes eksportu. Zināms progress ir panākts vienīgi zāģmateriālu sagatavošanā. Un šeit ir pilnīgi pamatotas ekonomiskās analīzes. Jo vairāk ir, teiksim, iekšējo izdevumu, jo vairāk dolāru, kas nāk par saražoto produkciju no ārzemēm, ir jāpārvērš šeit latos, jo lata vērtība visu laiku aug, un rezultātā ir tāds stāvoklis, kāds pašreiz iestājies. Lūk, tās ir lietas, par kurām šodien, pēc manām domām, vajadzēja nopietni runāt. Diemžēl tas nenotika.

Vai budžeta grūtības ir pārejošas? Es gribu teikt skaidri, ka pēc manas pārliecības viņas nav pārejošas, ja ekonomiskā politika nemainīsies. Šeit es gribētu vienu lietu piezīmēt, un es beigās vēl pie šīs lietas atgriezīšos. Tautsaimnieku politiskā apvienība, ieejot šajā koalīcijā, uzstādīja virkni priekšnoteikumu attiecībā uz rūpniecību. Diemžēl šie priekšnoteikumi nav pildīti. Varētu sacīt, nu, labi, teiksim, te visi gudri runā, pamāca, tā sakot, kā nevajag darīt. Bet varbūt varētu pateikt, ko vajag darīt? Es atļaušos pateikt arī šajā jautājumā kaut ko neatkarīgi no tā, vai Kiršteinam es patīku vai nepatīku. (No zāles: "Patīk, patīk.") Tātad te bija runa par kredītlīnijas atvēršanu valdībai. Es domāju, ka nevis valdībai vajag atvērt šo kredītlīniju, bet jāatver kredītlīnija ražotājiem. Tiem, kuri ir spējīgi palielināt ekosporta produkcijas ražošanu. Jā, tieši tā, un tad šī nauda atgriezīsies ar garantijām, nevis tiks apēsta ar garantijām. Otrkārt, ir jānokārto rūpniecības pagātnes parādu lietas, kas visu laiku kā slogs gulstas viņai virsū. Par to ir runāts neskaitāmas reizes, un šodien vēlreiz to atgādinu. Ir jāpadara uzņēmuma vadītājs par ieinteresētu uzņēmuma saimnieku — tas attiecas uz valsts uzņēmumiem, par ieinteresētu uzņēmuma saimnieku, kurš ir atbildīgs par to, kas uzņēmumā notiek, bet nevis tikai par pārvaldnieku, kas pastāv līdz uzņēmuma likvidācijai. Maksimāli atvieglojumi eksportam ir vajadzīgi. Un, visbeidzot, vajadzīgs ražošanai labvēlīgs ekonomiskais klimats. Te jau jārunā par vairākiem faktoriem kopā, ko es laika trūkuma dēļ nevaru izdarīt.

Un pēdējais, ko es gribēju pateikt. Šeit vakar jau mēs debatējām par Unibankas privatizāciju. Un tanī skaitā, teiksim, arī par bankas "Baltija" nacionalizāciju. Es gribu šeit no šīs tribīnes tikai vienkārši pateikt, ka ar Unibankas privatizāciju mēs pēc būtības zem liela drauda noliekam milzīgu valsts kapitāla daļu, nezinot, kas ar to notiks tālāk. Es gribu no šīs tribīnes vienkārši to pateikt, lai tas būtu ierakstīts iekšā stenogrammā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Aleksandrs Kiršteins, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība! Pēc tam — Mārtiņš Ādams Kalniņš.

A.Kiršteins (LNNK). Gribēju sākt tā — godājamais Prezidenta kungs un godājamais Ministru prezidenta kungs, un tā tālāk, bet diemžēl šie kungi mūs ir pametuši. Acīmredzot būs jāturpina sēde pašiem. Tātad, godājamie deputāti un godājamais Prezidij! Es gribu — tieši otrādi — pateikt, ka man ļoti patika Lucāna kunga teiktais, bet es gribu vēl papildināt savā uzstāšanās reizē un atgādināt, ka banka "Baltija" šoreiz ir izdarījusi praktiski visu, ko prasīja Lucāna kungs un ko prasīja Tautsaimnieku politiskā apvienība. Banka "Baltija" salika naudu ražošanā, bezgala daudzos objektos, sākot ar "Dauteksu" un "Latavio", teiksim, arī "Labrītā" viens miljons. To šodien jūs varat izlasīt. Un izmaksāja 76 miljonus pensināriem, skolotājiem un mazajiem noguldītājiem depozītos. Ar to mēs arī varētu apsveikt, faktiski tā būtu Tautsaimnieku politiskās apvienības politikas realizācija un viņas pilnīgs krahs, ko Lucāna kungs nepateica beigās.

Pilnīgi pareizi, banka "Baltija" ir visas tautsaimniecības spogulis. Un es šeit negribu piekrist dažiem iepriekšējiem runātājiem, ka nekādus secinājumus mēs nevaram izdarīt, ja mēs nekonstatējam šīs slimības diagnozi. Un mums ir vienīgais uzdevums šodien — tikai konstatēt, kas ir šīs krīzes iemesli. Diemžēl, Lucāna kungs, jūs mani apbēdinājāt, jo jūs daudz ko saputrojāt otrajā daļā. Bīstamie simptomi Latvijas ekonomikā parādījās 1994. gada vasarā un saasinājās pēc "Latvijas ceļa" un Tautsaimnieku politiskās apvienībaas koalīcijas izveidošanas. Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas ekonomikas komisijas sēdē janvārī Eiropas rekonstrukcijas un attīstības bankai iesniedza pārskatu, kur norādīja, ka Latvijā saasinās bīstamas ekonomiskās attīstības tendence un Latvija ir novērtēta privatizācijas jomā sliktāk nekā Kirgīzija. Es par to arī brīdināju jau februārī, un man bija tikšanās arī ar valdības pārstāvjiem. Es teicu, ka Latvija ir "izkritusi" no šīs pirmās grupas, kas sāka ekonomiskās reformas, un ir iekļuvusi 26 postkomunistisko valstu grupā ar daļēji piebremzētām ekonomiskām reformām. Un tas ir visiem ļoti skaidri šeit saprotams. Bet nez kāpēc mēs par to nerunājam? Tātad mēs neesam tur, kur ir Čehija, Polija, Ungārija, Igaunija, kas šo krīzi jau sen ir pārdzīvojušas un kur valsts neizšķērdē simtiem miljonu vai miljardu neefektīvas ražošanas attīstībai, bet saņem veiksmīgi nodokļus un spēj šo naudu izmaksāt pensionāriem, skolotājiem, budžeta iestādēs strādājošajiem. Un šai valstu grupai ienākumi tuvojas 500 dolāriem mēnesī jeb vidēji 250 latiem. Diemžēl, Lucāna kungs, mēs tuvojamies tieši Ukrainai un Baltkrievijai, kur pēc jūsu teiktā vajadzētu būt fantastiskam eksportam tāpēc, ka tur par vienu latu dod sešu un septiņu ciparu skaitļus. Diemžēl tas tā nav.

Arī Vācijas ārlietu ministrs savā vizītē brīdināja valdību jeb lika manīt taktiski, ka, ja nenotiks privatizācija, aizkavēsies attīstība Eiropas Savienības virzienā, tiks bremzēta valsts un tās drošības attīstība. Tas mūs interesē varbūt no valsts attīstības viedokļa.

Tagad varbūt es drusku pieskaršos konkrētām lietām. Man ļoti patika Gaiļa kunga optimisms, ka ir tikušies Repšes kungs, Piebalga kungs un Laventa kungs un panākuši vienošanos. Es izlasīju avīzē, ka vēl nav pat šīs audita pārbaudes. Tātad vienošanās jau it kā ir. Paldies, es gribēju teikt paldies Laventa kungam, ka viņš vēl nav atlaidis Piebalga kungu no darba, bet es uzzināju šodien, ka Piebalga kungs pats jau ir atkāpies. Varbūt vajag otrādi darīt, varbūt bankai "Baltija" vajadzētu pārņemt Ministru kabinetu, nevis Ministru kabinetam pārņemt bankas valdības glābšanu. Kā jau es teicu, banka "Baltija" ir ieguldījusi milzīgas summas ražošanā un depozītu ir izmaksājusi skolotājiem un maznodrošinātajiem. Tātad ir izdarījusi visu pareizi. Ir tikai jocīgi manā izpratnē, ka viens neveiksminieks — tā ir valdība, kura pirmajā ceturksnī ir pamanījusies radīt 31,8 miljonus budžeta deficītu, — taisās apsaimniekot otru neveiksminieku, kurš ir paļāvies uz valdības labo gribu veicināt privatizāciju un novērst fenderizāciju, piedošanu, izsaimniekošanu.

Gribētu apsveikt arī Gaiļa kungu, kurš jau veiksmīgi pilda ārlietu ministra amatu, arī ar jauno finansu ministra amatu. (Starpsauciens no zāles: "Aizsardzības.") "Latvijas ceļa" un Tautsaimnieku politiskās apvienības krīze... Aizsardzības ministra, piedošanu! "Latvijas ceļa" un Tautsaimnieku politiskās apvienības krīze faktiski ir visas valdības tautsaimnieciskās politikas spogulis pašreiz. Un tagad es nosaukšu, Lucāna kungs, piecus punktus, un es ceru, ka jūs atspēkosit.

Tātad pirmais krīzes iemesls — nenotiek uzņēmumu privatizācija, pieaugot valsts uzņēmumu parādiem, privatizācija kļūst arvien mazāk pievilcīga, jo krājās šo uzņēmumu ārējie parādi.

Otrais. Latvijā nav nekāda vērtspapīru tirgus, un 1995.gada pirmajā ceturksnī ir samazinājies pieprasījums pēc valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmēm. Un, ja šī lieta turpināsies, tad šo Unibanku vairs neviens arī neprivatizēs, jo Unibankas privatizācija jau nav vajadzīga tāpēc, ka tā būtu ļoti veiksmīga, bet ir runa par 25 miljonu latu parādu, kuru vajadzētu izpirkt šiem privātajiem akcionāriem vērtspapīros. Kas tad segs šo 25 miljonu latu zaudējumu, kas ir radies vēl pirms šīs valdības šajā Unibankā?

Nākošais. Tātad, jā, protams, ne tikai vērtspapīru tirgus, nav nekāda īpašumu tirgus. Mēs pieņēmām likumu "Par zemes reformu", bet zemes reformai valdība nedeva šo finansiālo nodrošinājumu. Kādā veidā tad var šīs bankas strādāt, kuras salika naudu ražošanas objektos, cerēdamas, ka būs privatizācija, varēs pārdot zemi, varēs dabūt naudu atpakaļ. Valdība neko nav izdarījusi, pareizāk sakot, mēs neesam. Nevar jau vainot valdību vien. Ir jāvaino tad arī kopā komisijas un politiskās frakcijas šeit. Bet to vajadzēja godīgi pateikt. Tas bija otrs. Nav vērtspapīru tirgus.

Trešais. Pilnībā ir izgāzusies ideja izmantot sertifikātus ekonomikas attīstībā, privatizācijā, maznodrošināto īpašumu zaudēšanas kompensēšanā. Arī dzīvokļu privatizāciju šeit varētu minēt un veselu rindu citu pasākumu. Pilnībā izgāzusies. Tas ir trešais iemesls, kāpēc šie sertifikāti ir zināmā mērā arī zaudējuši savu vērtību.

Ceturtais un viens no galvenajiem iemesliem — ārvalstu ieguldīto finansu resursu aizplūšana no Latvijas. Es brīnos, ka neviens to nepieminēja šeit.

Piedošanu, mīļie, ja te kāds ieliek savu naudu trīs vai četri gadi un gaida, ka te kaut kas notiks, bet nekas nenotiek, tad nauda aizplūst uz to valsti, kur ir izdevīgāki ekonomiskie apstākļi, ekonomiskā politika. Un kur akcionāriem, akcionāriem, Lucāna kungs, nav jāiegulda nauda ražošanā. Ja es savu naudu, mazos ietaupījumus noguldu kaut kādā bankā, tad es gribu saņemt peļņu. Un bankai šī nauda ir jāapsaimnieko un jāiegulda pasākumā, kas nes šo peļņu. Bet, ja banka manu naudu saliek ražošanas objektos, tādos, kā "Dauteks" vai "Latavio"- 7 miljoni, un es peļņu neiegūstu, tad to, ko es vēl varu dabūt, es izņemu ārā un braucu uz Luksemburgu. Un tur ir šīs 300 bankas. Un tā ir ļoti bīstama parādība. Es teikšu tā, ka daļēji ir izsapņots sapnis par Latviju kā banku valsti. Daļēji. Es nesaku - pilnīgi. Ja mēs neizdarīsim attiecīgos secinājumus.

Ja valdības ekonomiskās politikas rezultātā banka nevar realizēt savas ķīlas vai vērtspapīrus - sertifikātus, zemi, bet ražošanā ieguldītie līdzekļi nedod atdevi, tad tā nav bankas vaina, kā jau es teicu, tā ir visu kopējā vaina, bet vispirms tā ir valdošās koalīcijas vaina. Un ir godīgi jāpasaka, ka stāvoklis pasliktinājās pēc šīs koalīcijas izveidošanas. Daudz ko varēja pārmest iepriekšējai valdībai, bet es domāju, ka tik rupjas kļūdas netika pieļautas.

Nodokļu politika. Piektais iemesls ir... pareizi, Lucāna kungs, nodokļu politika, kas sagrauj legālo uzņēmējdarbību un vidējos un mazos uzņēmējus. Kurš tad maksās šo sociālo nodokli kopā ar peļņas un pievienotās vērtības nodokļiem šajā situācijā? Valsts nespēj aizsargāt tos uzņēmējus, kuri vēl mēģina kaut ko darīt diezgan legāli, cenšas šos nodokļus nomaksāt kaut vai daļēji. Gaiļa kungs nenosauca, cik importētāji ir iesēdināti par nodokļu nemaksāšanu. Šajā pārskatā mēs redzējam, ka muita ir paredzējusi vai ir ieņēmusi 5 miljonus kaut kur pirmajā cetuksnī. Pēc bijušā muitas priekšnieka Geidāna kunga aprēķiniem mēs gadā varētu ieņemt vēl līdz 150 miljoniem latu. Tas nozīmē, ka pirmajā ceturksnī mēs varējām ieņemt 30 vai 35 miljonus latu. Tātad mēs no muitas vien varējām pirmajā ceturksnī ieņemt tik daudz naudas, cik ir valsts budžeta deficīts. Es vēl varu nosaukt jums dažus skaitļus. Kaut vai ja paņemam to pašu "Turību", kur ir 10 procenti, kaut kas ap 15 tūkstošiem kopā strādājošo, kuri nodokļos samaksā 25 miljonus. Ko samaksā pārējie 90 procenti Latvijas tirgotāju? 250 miljonus? Pāris miljonu. Peļņas nodoklis ir bijis 21 procents. Tātad ir kādi 4 procenti pietrūkuši pirmajā ceturksnī no plānotā peļņas nodokļa. Esot grūtības ar saražotās produkcijas realizēšanu.

Te man atkal gribas jautāt Tautsaimnieku politiskajai apvienībai — kāda ražošana vēl ir jāpalielina, ja ir grūtības ar saražotās produkcijas realizēšanu? Pēc mūsu aprēķiniem tā tuvojas jau 100 miljoniem kaut kur noliktavās. (Kāds kaut ko saka no vietas.) (No zāles: "Absolūti meli, smiekli zālē.") Jā, bet jūs visu laiku neko nedarāt, jūs esat koalīcijā.

Parādu summa valsts budžetam. Es nosaukšu. "Dauteks" - 4,9 miljoni, "Latvijas gāze", "Latvenergo", jūs taču šos skaitļus zināt. Bet kas ir lielākie nodokļu parādnieki šajā gadījumā? Lielākie nodokļu parādnieki ir valsts uzņēmumi. Kas ir lielākie eksportētāji Latvijā pēc 1994.gada statistikas? Lielākie eksportētāji ir privātuzņēmumi. Tātad valsts uzņēmumu parazitācija. Viņi kā parazīti ir piesūkušies šiem privātajiem uzņēmumiem, valsts pārpumpē naudu no privātajiem nodokļu ieņēmumu veidā un finansē šo neefektīvo ražošanu, maksājot par enerģiju, sedzot "Latvijas gāzes" parādus, sedzot"Latvenergo" parādus. Tātad Tautsaimnieku politiskās apvienības piedalīšanās šajā koalīcijā ir faktiski radījusi katastrofālu ekonomisko situāciju Latvijā, un to šeit vajag godīgi pateikt. Postsociālistiski kliba ekonomika, kur ir tikai viens vainīgais - valdība. Neticības radīšana ārzemju ieguldītājiem, un loģiskas sekas. Nauda aizplūdīs uz veiksmīgām valstīm un uz veiksmīgām ekonomiskajām un tiesiskajām iekārtām jeb sistēmām.

Vēl šeit, šajā mums iesniegtajā dokumentā par valsts budžeta izpildi, kas visiem ir, es gribu 20.lappusē minēt galvenos parādu rašanās iemeslus no nodokļu maksātāju puses. Tur ir uzrādītas, piemēram, grūtības gatavās produkcijas realizācijā un tālāk ir teikts: "Vietējā tirgū nav pieprasījuma pēc saražotās produkcijas. Tāpēc lieli apjomi gatavās produkcijas ir sakrājušies noliktavās." Es jau to neteiktu, ja tas man nebūtu šodien atkal iesniegts. Saprotiet, vai tad mēs domājam, ka mums ir 250 miljonu tirgus Austrumos? Kā Lucāna kungs aicināja "Dienas Biznesā", ka vajag ražot ne visai labu produkciju un sūtīt uz Austrumiem. Nu, nepērk viņi šo produkciju! Nepieciešamo izejvielu sadārdzināšanās. Bet es gribu atzīmēt, ka sakarā ar šo lata kursu enerģijas cenas jeb importētās degvielas cenas gan sevišķi nav pieaugušas attiecībā pret inflāciju un pārējiem rādītājiem. Tieši otrādi. Šis process ir par labu ražotājiem.

Grūtības norēķinos ar NVS valstīm. Mīļie cilvēki! Piecus gadus NVS valstis jums dod visādus tugrikus, rubeļus, karbovancus, červoncus un nezin kādu vēl makulatūru, un jūs piecus gadus vaimanājat, ka jums tos nemaina pret dolāriem.

Un pēdējais. Daži uzņēmumi uz laiku ir spiesti pārtraukt ražošanu sakarā ar parādiem par piegādāto enerģiju valsts firmai "Latvijas gāze" un valsts akciju sabiedrībai "Latvenergo", kas kavē parādu dzēšanu, un tā tālāk.

Un nobeigumā. Bankas nav atrautas no kopējās ekonomiskās situācijas. LNNK frakcija nesteidzas izteikt pašreiz atbalstu valdībai. Tas ir atsevišķu runātāju viedoklis. Mūsu priekšlikums ir izstrādāt kopīgi visām lielākajām frakcijām, komisijām kopā ar valdību vienotu likumu paketi par privatizāciju, vērtspapīru tirgu, sertifikātiem. Tāpat arī jāpaātrina finansiālais nodrošinājums zemes reformai un tam aizsāktajam, kas ir sākts pašreiz. Un tikai tad mēs varam kaut kādā mērā stabilizēt šeit šo situāciju. Kopējo finansiālo un ekonomisko situāciju. Tautsaimnieku politiskajai apvienībai ir jāatmet ilūzijas par valsts sektora ražošanu, un, ja visi kopā mēs vienosimies par šo ekonomisko paketi un valdība spēs atrast risinājumus, kādā veidā to iedzīvināt kopā ar šīm 16 komercbankām, kuras vairāk vai mazāk veiksmīgi darbojas, tad, protams, mēs pagaidām varam atrast kaut kādus glābšanas pasākumus, taču nevis vienai bankai, bet visai finansu un ekonomiskajai sistēmai kopumā valstī. Un tālākais jau ir nākamās jaunās valdības un jaunās Saeimas uzdevums. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Es aicinu tomēr arī starpsaucienos domāt par to, kas tiek teikts, jo, kā es saprotu, analfabētisms ir lasītneprasme... Es neaicinu jūs uz diskusiju, es labāk aicinu nelietot tādus vārdus, kuri izsauc pēc tam nevajadzīgu diskusiju. (Starpsauciens no zāles: "Ekonomiskais analfabētisms." "Smiekli...")

Nākamais runā Mārtiņš Ādams Kalniņš, Latvijas Zemnieku savienība, pēc tam - deputāts Osis.

M.Ā.Kalniņš (LZS). Godātais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Manuprāt, stāvoklis ir diezgan nopietns, jo mūsu ekonomikai ir trīs galvenie balsti - finansu sektors, tranzīta pakalpojumi un kokmateriālu eksports. Un, kā mēs to skaidri apzināmies, pirmais no šiem balstiem ir ievērojamās grūtībās.

Kas attiecas uz tranzīta pakalpojumiem, tie pa daļai ir arī atkarīgi no citiem un, ja tie samazinātos, kas tad mums paliktu? Kaut cik no tā trešā, kurš ir kokmateriālu eksports būtībā. Un mums trūkst mūsu tradicionālo ekonomisko pamatu - rūpniecības un lauksaimniecības produkcijas.

Attiecībā pret bankas problēmām gribētos teikt, ka šajā šīsdienas krīzē ir grūti attaisnot, kā var līdzēt garantēt, lai pasargātu noguldītāju naudu vienā bankā, bet ne otrā. Es tur saskatu, ka tā ir savā ziņā netaisnība un tā skar cilvēku apziņu, viņu attieksmi pret valsti, pret valdību, un par to vajadzētu pārdomāt, vai tā būtu pieņemama rīcība. Ar ko gan atšķiras noguldītājs, vai viņš ir noguldījis savu naudu bankā "Baltija" vai noguldījis savu naudu Depozītu bankā? Būtībā tur atšķirības nav nekādas, vienīgi bankas lielums. Un arī tas, vai valdībā viņu mēģinās glābt vai nemēģinās.

Tad attiecībā uz tālākejošu risinājumu... Ir zināma atbildība un zināma neizdarība, kas ir notikusi 1992. gadā, kad pieņēma likumu par bankām. Tur nav nekas minēts par individuālo noguldītāju kontu apdrošināšanu. Tāda apdrošināšana labi darbojas citās valstīs. Par nelielu procenta daļu no banku apgrozījuma finansē tādu pārraudzības un apdrošināšanas aģentūru, kura papildus banku darbības kontrolei arī apdrošina individuālos noguldītājus un, ja bankai rodas grūtības, tad galu galā to iztrūkumu garantē no šī apdrošināšanas fonda. Un tāds, manuprāt, būtu tālejošais risinājums, kāds būtu jāapsver un jāpieņem tā, lai šāda situācija neatkārtotos nākotnē. Tas nav īpaši dārgs vai arī sarežģīts process, bet tur ir ļoti rūpīgi jāseko, jālīdzsvaro banku pārraudzība arī sakarā ar apdrošināšanas fonda veidošanu.

Attiecībā uz ieņēmumu dienesta grūtībām. Kas tad ir par problēmām ar muitu? Viena no tām problēmam ir tā, ka muita kā organizācija būtībā ir sadrumstalota, un tas ir mūsu pašu darbs. 1993. gada rudenī mēs pieņēmam likumu par muitu, kurā viņa tika izveidota par tādu struktūru, kāda viņa ir šodien. Un, manuprāt, tur vajadzētu pārskatīt, vai nav daudz kas labojams. Es domāju, ka ir.

Tad par nodokļiem kā tādiem. Mums ir augstas nodokļu likmes, bet zems iekasēšanas procents. Manuprāt, būtu daudz vienkāršāk un vieglāk un arī efektīvāk, ja būtu otrādi, ja mūsu nodokļu likmes būtu reālas, tādas, ko tiešām tie, kuri maksā visus uzliktos nodokļus apzinīgi, varētu samaksāt un arī pastāvēt savā darbībā. Bet toties iekasēšanai vajadzētu būt efektīvai.

Tālāk. Es domāju, ir arī jādara un jādomā kaut kas, lai mūsu ekonomika balstītos uz vairākiem pīlāriem, ne tikai uz tranzīta pakalpojumiem un uz finansiālo sektoru. Būtu tiešām jāpadomā, kādi soļi ir jāsper, lai attīstītos mūsu lauksaimniecība, lai viņa atkal kļūtu par tradicionālo mūsu ekonomikas balstu. Tāpat arī, kas ir darāms, lai mūsu rūpniecība būtu modernāka, lai viņa varētu konkurēt ar Eiropas ražotājiem un būtu arī spēcīgs balsts mūsu ekonomikai nākotnē.

Pateicos par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Uldis Osis, "Latvijas ceļš". Lūdzu! Pēc tam - Alfrēds Žīgurs.

U.Osis (LC). Godātais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Finansu krīzes situāciju vai problēmsituāciju, kā nu kuram to patīk saukt, izraisījušās problēmas ir daudz sarežģītākas nekā kādu atsevišķu baņķieru vai valsts amatpersonu vaina vien. Starp citu, tādēļ es aicinātu Andri Piebalgu, kuru es personīgi cienu, vēlreiz apsvērt savu rīcību un nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus.

Mums ir jāapzinās šīs problēmas, kas ir radušās, ja vēlamies tās atrisināt. Kādas tās ir? Es vēlētos pievērsties dažām problēmām, kas līdz šiem varbūt mazāk nākušas mūsu uzmanības lokā.

Starp citu, Kreitusa kungs un Lucāna kungs izteica kritiskas piezīmes par neveiksmīgo liberālo ekonomisko politiku, kas ir viens no galvenajiem faktoriem, kādēļ ir izveidojusies pašreizējā situācija finansu un banku sfērā. Es gribētu teikt, un varbūt tas skanēs kā paradokss, ka ir tieši otrādi, ka ar šīm problēmām bankās un finansu sistēmā mēs daļēji esam kļuvuši par upuriem iepriekšējo valdību un Latvijas Bankas veiksmēm finansu un ekonomiskajā politikā. Runa ir par nacionālās valūtas — lata — ieviešanu, atdaloties no bijušās PSRS, par valūtas kursa, inflācijas un vispārējās ekonomiskās situācijas stabilizāciju kopumā. Lieta tāda, ka vairākas vadošās bankas, kā arī daži valsts uzņēmumu direktori un privātfirmu prezidenti ilgi neuztvēra Latviju ne politiski, ne ekonomiski par kaut ko nopietnu. Tie augstprātīgi izturējās pret visu, kas šeit, Latvijā, notiek, uzskatīdami to vienkārši par ērtu teritoriju, lai nodarbotos ar biznesu NVS valstīs, galvenokārt Krievijā. Pats par sevi, protams, šis bizness kā tāds nav nekas slikts vai pārmetumu cienīgs. Un tomēr. Visu, ko darīja Latvijas valdība un Latvijas Banka, tie uzskatīja par absurdu, vietējo nacionāļu tādu provinciāļu māžošanos. Tādēļ zaudējumu un parādu veidošanās process gan uzņēmumos, gan bankās aizsākās jau no tā brīža, kad Latvija atdalījās no rubļa zonas, ieviešot savu Latvijas rubli. Es, piemēram, nekad neaizmirsīšu, kā vienā no Godmaņa valdības sēdēm vēlā vakara stundā viens no pazīstamākajiem Latvijas lielāko uzņēmumu direktoriem, valsts uzņēmumu direktoriem, arī šobrīd histēriski kliedza uz ministriem par šo viņa sapratnē bezjēdzīgo māžošanos ar savas naudas ieviešanu. Viņš ticēja tikai PSRS rublim, neskatoties uz to, ka tas tajā brīdī bruka lejā kā sniega lavīna. Viņš arī turēja sava uzņēmuma naudu tikai PSRS rubļos, jo Latvijas rubļus nicināja. Un tādu direktoru, vēlāk arī akciju sabiedrību un banku prezidentu, bija ne viens vien. Sekmīgā ekonomikas stabilizācija Latvijā viņus arvien vairāk tracināja, jo NVS valstīs viss gāja juku jukām un viņi, joprojām ticēdami PSRS, bet vēlāk Krievijas varenībai, cieta fantastiskus zaudējumus.

No šīm aprindām un viņu politiskajiem lobijiem arī nāk jau sen apnikušās žēlabas par sagrauto rūpniecību, nešķīsto liberālo ekonomisko politiku, kas regulāri dzirdams arī šajā namā līdz ar prasībām devalvēt latu. Šīs aprindas visu šo laiku bija ekonomiskā opozīcijā valdošajai Latvijas ekonomiskajai politikai, un šodienas finansu krīze lielā mērā ir tieši šīs opozīcijas uzskatu un saimniekošanas veida bankrots, nevis liberālās ekonomiskās politikas sekas, kura, starp citu, nebūt nenoliedz ekonomikas, tai skaitā banku, kontroli un regulēšanu.

Protams, citu baņķieru un uzņēmēju rīcības motivāciju noteica arī daudzi citi faktori, to starpā pieredzes trūkums, bet nereti arī kāre ātri un lēti iedzīvoties jebkuriem pat krimināliem līdzekļiem.

Finansu krīze brieda, saplūstot vienā kamolā arī parlamenta, es domāju, iepriekšējā sasaukuma, valdības, biznesmeņu un baņķieru neveiksmēm un kļūdām. Tā mūsu darbu šeit reizēm gribas nosaukt par ilgstošu un hronisku impotenci. Es atvainojos, par šo izteicienu, bet es nezinu, kā vēl savādāk var nosaukt tādus gadījumus, kad gandrīz pusi dienas turpat vai simt cilvēku vienā no nesenajām plenārsēdēm aizrautīgi diskutēja par to, vai traktoros ir vajadzīgas medicīniskās aptieciņas vai ne. Toties valsts budžeta izdevumos desmit un vēl vairāk miljonu latu bez jebkādas analīzes emociju uzplūdos var iebalsot desmit minūšu laikā, kā tas arī notika, apstiprinot šī gada budžetu . Un tā nebūt nebija pirmā reize.

Rezultātā, ja 1994. gada budžeta ieņēmumu pieaugums reālajās cenās pārsniedza iekšzemes kopprodukta pieaugumu par pusotru procentpunktu un šo budžetu nebija viegli izpildīt, tad 1995. gada pārsniegums bija 5,6 procentpunkti pār iekšzemes kopprodukta prognozi šajā gadā. Tas šī gada budžetu faktiski padarīja nereālu. Te gan arī jāsaka, ka jau iesniegtajā Finansu ministrijas variantā šis budžeta ieņēmumu pieaugums 1995. gadam bija novērtēts ļoti optimistiski. Bet situācija, kā mēs pašlaik redzam, veidojas pesimistiskajā variantā.

Tā vai savādāk, bet tagad mēs it kā brūkam virsū valdībai, ka tā nespēj savilkt galus kopā. Tādēļ viens no maniem priekšlikumiem būtu sagatavot grozījumus likumā par budžeta un finansu vadību, kas nepieļautu nekādus budžeta deficītus un padarītu valsts budžeta pieņemšanas procedūru Saeimā daudz stingrāku, izslēdzot iespēju iebalsot dārgus izdevumus populistisku jūtu uzplūdos.

Tomēr arī valdībai un Latvijas Bankai, ir, protams jāuzņemas sava daļa atbildības par izveidojušos situāciju. Valdības problēma, manuprāt, ir daudzos gadījumos virspusēja pieeja nopietnām ekonomiskām problēmām, nepietiekoša iedziļināšanās tajās, vāja situācijas analīze, kas, starp citu, izpaudās jau arī iepriekšējās valdības laikā, par kuru, protams, arī es esmu savā daļā atbildīgs. Rezultātā valdības reakcija uz notiekošo finansu sfērā nāca ar stipru novēlošanos. Es to lielā mērā izskaidroju ar masveida kvalificētu kadru aizplūšanu no finansu, ekonomikas un citu ministriju aparātiem galvenokārt sakarā ar zemajām darba algām salīdzinājumā ar privāto sektoru. Šis process turpinās neuzkrītoši, bet jau vairākus gadus. Tā negatīvās sekas nespēj kompensēt par kopumā veiksmīgi realizējamā ierēdņu reforma. Rezultātā ministriju aparātos gandrīz nav nedz palikuši, nedz no jauna izveidojušies augstas klases profesionāļi ar analītiskām spējām, tadēļ valdība faktiski dzīvo kvalitatīvas analītiskās un prognožu informācijas vakuumā arī bieži vien. Savukārt Latvijas Banka, sākotnēji gūstot dažus ātrus, spožus panākumus, liekas, bija nolēmusi, ka ar to pagaidām pilnīgi pietiek, kadu laiku var dusēt uz lauriem. Kādas atziņas mēs gūsim no šīs smagās mācībstundas. Manuprāt, jānotiek dabīgai atlasei. Bankrotējušo uzņēmumu un banku akcionāriem un vadītājiem ir jāpazūd no biznesa. Varbūt tas liekas pārāk nežēlīgi, bet mums, likumdevējiem, tāpat arī valdībai un Latvijas Bankai, jārūpējas, lai šis process notiktu vienmērīgi, bez satricinājumiem, jo izvairīties no tā nav iespējams tirgus ekonomikā, vienalga, liberāla vai mazāk liberāla tā ir. Tātad tā, lai neciestu tie cilvēki, kuri diendienā atliek savus ietaupījumus nākotnei, savai, savas ģimenes un mājas, savu bērnu nākotnei, jo tie ir uzkrājumi. Tas ir vienīgais mūsu tautas un valsts attīstības avots. Dabīgai atlasei, manuprāt, jānotiek arī politiķu un valstsvīru vidū. Arī šeit ir jānāk lielākam skaitam profesionāļu, tas ir, profesionāliem politiķiem, kas ne tikai prot teikt kvēlas, bet dažreiz mazsaturīgas runas, bet arī saprot ekonomiku, finanses, tieslietas, valsts pārvaldi un tā tālāk. Es ceru, ka tas notiks arī nākamajās vēlēšanās, ja ne šajās, tad vēl nākamajās. Tie būtu tādi vispārīgi uzdevumi.

Tagad par dažām konkrētām lietām. Vispirms vajadzētu tikt skaidrībā par krīzes pārvarēšanas organizāciju. Pašlaik Ministru prezidents ir izveidojis valdības darba grupu, kuru vada viņa padomnieks Eižens Cepurnieks un kuras uzdevums ir iesniegt priekšlikumu finansu krīzes pārvarēšanai. Tajā pašā laikā Ministru kabinets ir devis lielas pilnvaras finansu ministram, un tas ir pareizi. Bez tam darbojas Latvijas Bankas grupa. Vēl agrāk tika izveidota Saeimas darba grupa Viļa Krištopana vadībā. Valdība un Latvijas Banka ļoti enerģiski ķerušās pie problēmu risināšanas pašlaik, un es aicinātu Saeimu atbalstīt šo rīcību arī konkrēti attiecībā uz banku "Baltija". Bet, ja šis darbs netiks pienācīgi organizēts un vadīts, būs kārtējā teika par Bābeles torni. Es ieteiktu izveidot vienu, bet ne pārāk lielu darba grupu, kas iekļautu Saeimas, valdības, Latvijas Bankas un, iespējams, arī komercbanku asociācijas pārstāvjus, likvidējot pārējās darba grupas un komisijas. Vadīt šo darba grupu, manuprāt, vajadzētu finansu ministram. Galvenais šis grupas uzdevums būtu lokalizēt finansu krīzi. Tikai tad, kad būs skaidrs, ka tas ir izdarīts, mēs varēsim runāt, ka finansu krīzes nav. Pašlaik tas ir, manuprāt, diezgan retorisks jautājums. Jau pēc pašreizējās situācijas ir redzams, ka to lokalizēt, ierobežot un likvidēt ir pilnīgi iespējams. Darba grupai jāsagatavo krīzes pārvarēšanas operatīvais plāns, ja tāda vēl nav, kā arī visu nepieciešamo valdības lēmumu un citu dokumentu projekti. Grupai jāveic arī visu krīzē nokļuvušo banku, vienas, divu vai trīs, izpēte un to situācijas novērtējums. Tātad galvenais šobrīd ir neļaut krīzei izplatīties. Tādēļ valdībai un Latvijas Bankai, manuprāt, ir jārīkojas ļoti enerģiski un pārliecinoši, ja nepieciešams, pārņemot to vai citu banku no tās akcionāriem, atceļot tās vadību. Ja to neļauj darīt likumdošana, attiecīgi grozījumi likumos ir jāsagatavo un jāiesniedz Saeimai steidzamai izskatīšanai. Latvijā ir pietiekami cilvēku, kas spēj ar šiem uzdevumiem tik galā. Manuprāt, mums, Saeimai, savukārt nevajadzētu pārāk jaukties šajā operatīvajā darbībā, bet gan koncentrēties pašreiz spēkā esošo finansu un banku sfēru skarošo likumu trūkumu analīzei un strādāt pie steidzamiem grozījumiem, ja tādi vajadzīgi, kā arī jaunu likumprojektu veidošanas. Kopumā nekāda panika vai ažiotāža nav vajadzīga. Es domāju, ka mēs visi kopīgiem spēkiem esam spējīgi situāciju pakļaut pilnīgai kontrolei un veikt visus pasākumus, lai tādas situācijas turpmāk vairāk neatkārtotos. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Frakcijas "Latvijas ceļš" deputāti iesnieguši priekšlikumu, kurā viņi lūdz izsludināt sēdes pārtraukumu līdz 24.maijam pulksten 14.00. Ir pieteikušies vairāk nekā 15 deputāti, Māris Gailis — Ministru prezidents — vēlas runāt ārpus kārtas un Alfrēds Žīgurs ir pieteikts jau. Kārtības rullis tādu procedūru pieļauj, 49.pants, tātad vienkārši jūsu zināšanai — ja tāds pārtraukums sēdē tiek pasludināts līdz nākamajai trešdienai pulksten 14.00, tad, atsākot sēdi, tādā kārtībā, kādā šeit ir deputāti pieteikušies debatēs, debates tiek turpinātas. Lai pārtrauktu debates, ir cita procedūra, un tā ir ārkārtas sēde, nekādu citu jautājumu nevar izskatīt, kamēr nav pabeigta šī jautājuma izskatīšana. Un viņu arī nevar pārtraukt, nepiedaloties šiem deputātiem debatēs. Viens runā "par", viens — "pret", un mums ir jāizlemj šis jautājums, jo ir iesniegums.

A.Panteļējevs (LC). Cienījamais priekšsēdētāj! Klātesošie! Mēs iesniedzām šo priekšlikumu ne tikai tāpēc, ka ir daudz cilvēku šodien pieteikušies debatēs un varbūt šodien neizdosies debates pabeigt, bet arī vairāku praktisku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, šodien, sevišķi Bankas prezidenta, runā izskanēja ļoti daudz jautājumu, uz kuriem vajadzētu saņemt atbildi, piemēram, no ģenerālprokurora puses. Cik es zinu, tad ģenerālprokurors pašreiz ir komandējumā, bet nākamnedēļ otrdien viņš būs atpakaļ, un būtu svarīgi Saeimā noklausīties viņa informāciju par šiem jautājumiem. Tas ir viens. Un otrs. Līdz nākamajai trešdienai būs iztecējis šis septiņu dienu termiņš, kurā valdībai, Latvijas Bankai un bankai "Baltija" ir jānoslēdz attiecīgais vai nu līgums vai starplīgums par situācijas stabilizēšanu šajā bankā un varbūt par situācijas stabilizēšanu banku sistēmā kopumā. Līdz ar to uz nākamo trešdienu mums būs papildu materiāls, lai varētu jau konkrētāk novērtēt gan valdības rīcību, gan Latvijas Bankas rīcību, gan arī attiecīgo amatpersonu rīcību, par cik šodien jau par vienu amatpersonu, es domāju finansu ministru, izskanēja viedoklis. Izskanējis ir viedoklis arī par Latvijas Bankas prezidentu. Tātad vienkārši, lai uz trešdienu būtu deputātiem pilnīgs pamats jau novērtēt konkrēti tos soļus, kas ir no valdības un Latvijas Bankas puses sperti tieši bankas "Baltijas" kā viena no precedentiem sakarā. Es aicinu šodien izsludināt šo pārtraukumu līdz nākamajai trešdienai.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, Imants Kalniņš, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība!

I.Kalniņš (LNNK). Godājamais priekšsēdētāj! Godājamā Saeima! Par šiem jautājumiem mēs varējām runāt vakar pirms lēmuma pieņemšanas par šīsdienas ārkārtas sēdes vajadzību. Tas ir viens. Otrkārt, es uzskatu par absolūti nelietderīgu pārtraukt šīs debates, jautājums ir aktuāls tieši šodien. Šī problēma ir jānoskaidro kaut vai sabiedrības dēļ, kaut vai mūsu pašu dēļ. Es aicinu pabeigt debates.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par frakcijas "Latvijas ceļš" deputātu iesniegto priekšlikumu izsludināt pārtraukumu līdz 24.maijam pulksten 14.00! Balsojam, lūdzu, par šo priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par — 53, pret — 11, atturas — 5. Priekšlikums ir pieņemts. Lūdzu reģistrāciju!

Godātie deputāti, tagad, lūdzu, reģistrācija, un vārds paziņojumam Ministru prezidentam Mārim Gailim.

M.Gailis (Ministru prezidents). Cienījamie kolēģi, lūdzu mirkli uzmanības! Es pusotras stundas neatrados šajā zālē tādēļ, ka bija oficiāla Zviedrijas premjerministra Karlsona darba vizīte Rīgā un man bija pusotras stundas saruna ar viņu. Un viņš pastāstīja par savu pieredzi 1992.gadā, kad notika līdzīga krīze Zviedrijā, kur bankrota priekšvakarā bija trīs lielākās Zviedrijas bankas. Un, lai šo bankrotu nepieļautu, jo pēc tam būtu sekojuši arī citu banku bankroti, pēc viņa vārdiem, valdība un parlaments kopīgi pieņēma lēmumu garantēt šīs trīs lielākās Zviedrijas bankas, garantēt viņu ieguldījumus, un tādā veidā Zviedrijā banku sistēma nenokļuva katastrofā, atveseļojās, un tagad, kā uzskata Karlsona kungs, tā ir daudz labākā stāvoklī, nekā būtu bijusi, ja tas būtu noticis. Un, pats galvenais, toreiz Karlsons bija opozīcijā, Bilts bija pozīcijā, bet viņi kopīgi vienojās, ka problēmas, kas saistītas ar šo ārkārtīgi svarīgo sektoru, stāv pāri partiju, pozīcijas un opozīcijas interesēm, jo runa iet par valsts drošību. Arī šajā gadījumā runa iet par valsts drošību. Daudzi ir pelnījuši kritiku, bet šobrīd mums ir jābūt vienotiem, mums jāstāv mūsu finansu sistēmas aizmugurē, tā teikt, lai būtu noguldītāji pilnīgi droši, ka viņu nauda nezudīs. Valdība ir demonstrējusi šo savu apņēmību uzņemties atbildību šobrīd par lielāko banku, kurā ir puse no visu iedzīvotāju, Latvijas iedzīvotāju noguldījumiem, garantēt, ka šis nauda nepazudīs, un es lūdzu arī opozīciju pārdomāt un atbalstīt visus konstruktīvos priekšlikumus, arī garantiju apjoma palielināšanu, ja tas būs nepieciešams. Bet pats galvenais mums ir saglabāt mieru, lai nebūtu panikas un lai cilvēki būtu pilnīgi droši, ka šī valsts un šis parlaments, neskatoties ne uz kādām uzskatu atšķirībām, ir par to, ka banku sistēmai jābūt stabilai un mūsu noguldītājiem — pilnīgi drošiem. Es uz to jūs aicinu, un valdība, tā teikt, darīs visu iespējamo, lai tas tiktu izdarīts. Paldies!

Sēdes vadītājs. Irēnu Folkmani lūdzu nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies!

I.Folkmane (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies šādi deputāti: Andris Ameriks, Inese Birzniece, Vilnis Edvīns Bresis, Olga Dreģe, Aivars Endziņš, Oskars Grīgs, Māris Grīnblats, Andris Grots, Vieturs Pauls Karnups, Ēriks Kaža, Edvīns Kide, Jānis Kokins, Odisejs Kostanda, Larisa Laviņa, Kristiana Lībane...

Sēdes vadītājs. Kristiana Lībane ir zālē.

I.Folkmane. Andris Līgotnis, Ruta Marjaša...

Sēdes vadītājs. Ruta Marjaša ir zālē.

I.Folkmane. Gunārs Meierovics, Voldemārs Novakšānovs, Valdis Pavlovskis, Aleksandrs Pētersons, Velta Puriņa, Andris Rozentāls, Anta Rugāte, Andrejs Siliņš, Jānis Ārvaldis Tupesis, Jānis Vaivads un Joahims Zīgerists.

Sēdes vadītājs. Sēdi turpināsim 24.maijā pulksten 14.00. Paldies!