Lai vairotu spēkus tālākai gaitai

"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondents Baltijas Padomes Tallinas konferencē

Turpinājums no 1.lpp.

Savukārt Lietuva pirmā Maskavā konsekventi deklarēja savu vēlēšanos izstāties no PSRS — Lietuvas delegācijā PSRS Augstākajā padomē toni noteica "Sajūdis" pārstāvji. Jau 1989.gada vasarā Lietuvā tika savākti pusotra miljona parakstu zem prasības izvest no Lietuvas padomju armiju. Šai prasībai bija visai efektīvi rezultāti: lai gan līdz armijas izvešanai, kā zināms, bija jāgaida vēl vairāki gadi, taču jau 1990.gadā padomju armija Lietuvā vairs nepiedalījās Augstākās padomes vēlēšanās. 1990.gada 11.martā Lietuva pirmā no trim Baltijas valstīm pasludināja savu valstisko neatkarību un atbilstoši veidoja savas attiecības ar kaimiņvalstīm. Vispirms jau PSRS. Lietuva pirmā un vissmagāk, prof. Landsberģa vērtējumā, arī izjuta PSRS naidīgo reakciju — 1990.gada ekonomiskās blokādes veidā. "Tagad dažkārt cenšas teikt,. ka mēs esam jaunas valstis, kas radušās no PSRS drupām," tālāk teica V.Landsberģis, "taču mēs kategoriski noraidām šādu vērtējumu! Mēs jau no sākuma uzsvērām, ka esam tās pašas Baltijas valstis, kuras pastāvēja pirms Otrā pasaules kara un kam neatkarību atņēma 1940.gadā." Vītauts Landsberģis uzsvēra, ka tieši šāda nostāja visai efektīgu izvērsusi arī Baltijas valstu Padomes darbību.

Prof. Landsberģis plašāk pakavējās pie bīstamās situācijas 1990. un īpaši 1991.gadā, kad Baltijas valstīm bija jāizlemj, cik tālu tās savā neatkarības cīņā spēs iet pa miermīlīgo cīņas ceļu. Baltijas valstīm šajā laikā bija jārēķinās ar divām frontēm: austrumos Lietuvu, Latviju un Igauniju apdraudēja savas sabrukšanas priekšvakarā īpaši bīstamā padomju impērija. Taču ļoti nopietni — diplomātiskā aspektā — bija jārēķinās arī ar Rietumiem. Pēc prof. Landsberģa domām, svarīgākais un sarežģītākais Baltijas valstu uzdevums šajā laikā bija attiecību sabalansēšana starp Austrumiem un Rietumiem, ņemot vērā abu ietekmīgo pušu intereses. Tieši šajā aspektā jo nozīmīga bija Baltijas valstu Padomes darbība. "Baltijas valstu Padome šajā laikā, gandrīz ik mēnesi tiekoties, parādīja, ka esam vienoti, kaut arī mūsu valstīm bija atšķirīgas starta pozīcijas un katrai sava taktika," teica Vītauts Landsberģis. Padomju Savienība centusies maksimāli izmantot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas taktiskās atšķirības. Pārliecīgi priecājoties par šīm atšķirībām Baltijas valstu neatkarības cīņā, padomju impērijas vadītāji nespēja pienācīgi novērtēt pašu būtiskāko: baltiešu nelokāmo apņēmību atgūt savu valstisko neatkarību. Tieši šī apņēmība bija galvenais Lietuvas, Latvijas un Igaunijas spēka avots.

Arnolds Rītels uzsvēra Latvijas kā Baltijas valstu ģeogrāfiskā centra lomu Baltijas valstu padomes darbībā. Kaut arī Baltijas valstu Padome savas sēdes centās noturēt pārmaiņus visās trīs valstīs, bet 1991.gada 31.maija sēde notika Briselē, par iemīļotu Padomes tikšanās vietu pamazām kļuvusi Jūrmala. Jūrmala kļuva par savdabīgu "Baltijas valstu atbrīvošanās kustības galvaspilsētu". Jūrmalā pieņemtajiem nozīmīgajiem lēmumiem sekoja kā Rietumos, tā Austrumos.

Plašu un dziļu ieskatu Baltijas valstu Padomes darbībā un Latvijas, Lietuvas, Igaunijas starptautiskās ietekmes nostiprināšanā pēc valstiskās neatkarības atgūšanas sniedza Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Viņa ziņojumu publicējam nesaīsinātu. Tallinas konferenci būtiski bagātināja arī Latvijas un Igaunijas Republiku bijušo valdību vadītāju Ivara Godmaņa un Edgara Savisāra atmiņas.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Ivara Godmaņa uzruna

Cienījamie konferences organizētāji un kolēģi!

Man ir patiess prieks piedalīties šajā konferencē, kam ir retrospektīvs skatījums, bet es gribētu izteikties par pašreizējām patiesas sadarbības iespējām ekonomikas jomā starp triju valstu parlamentiem, valdībām, bankām un biznesa struktūrām.

Balstoties uz pieredzi, kad es biju premjerministrs 1990. — 1993. gadā, un man nācās sadarboties ar Igaunijas trijiem un Lietuvas četriem premjerministriem, sadarbība šajā laikā bija galvenokārt informatīva, bet ne koordinējoša rakstura.

Diemžēl sadarbībai ekonomiskajā aspektā bija divi veidi — aktīva un pasīva.

Kā pozitīvos var minēt trīs virzienus, proti:

— izdevās izvairīties no rupjām kļūdām ekonomikas jomā;

— tika radīta nacionālā valūta;

— tika bremzēti inflācijas procesi.

Kā negatīvi faktori jāatzīmē nepietiekama informācijas apmaiņa un koordinācijas trūkums:

— privatizācijas jautājumu risināšanā, piemēram, dzīvokļu privatizēšanā, situācija mūsu valstīs ir tik atšķirīga, ka kopumā tas kaitē visām trijām valstīm. Tāpat arī jautājumā par zemi, par tās reprivatizēšanu, pārdošanu, t.sk. arī ārzemniekiem, katrā valstī viss ir pilnīgi citādi. Privatizācijas jautājumi būtu jākoordinē valdību un arī parlamentu ciešā sadarbībā, jo te viss sākas ar likumdošanu;

— sadarbībā ar starptautiskajām organizācijām, no kurām saņemam kredītus — Pasaules Banku, Starptautisko valūtas fondu, G–24, G–7. Vissliktākais ir tas, ka šajā jomā esam ieguvuši tiesības uz sekundārajiem finansu kredītiem ar valdības garantijām, bet neesam sasnieguši otro fāzi, kad kredītus var saņemt tieši, bez valdības garantijām. Ja nesasniegsim šo otro fāzi, tad nonāksim pie tāda stāvokļa kā Polijā un Ungārijā, kur valstu ārējais parāds attiecīgi ir 40 miljardi dolāru un 18 miljardi dolāru;

— sadarbībā starp triju valstu finansu struktūrām. Var gan atzīmēt komercbanku sakarus, atverot savstarpējus korespondentrēķinus, bet sadarbība nav nonākusi līdz banku konsorcija līmenim.

Galvenais mūsu valstu ekonomikas attīstībā ir investīcijas — kā ārējās, tā arī vietējās, un te es domāju pašu Baltijas valstu investīcijas. Šajā sakarībā rodas vairāki jautājumi:

— vai ir vērts celt Lietuvā jaunu naftas terminālu, ja Latvijā, Ventspilī, tāds jau darbojas, turklāt tā jauda ir lielāka, nekā pašreiz tiek izmantota (pērn naftas tranzīts bija tikai 18 milj. t), pie tam šis termināls ir savienots ar naftas pārstrādes rūpnīcu Mažeiķos;

— vai ir vērts Latvijā būvēt naftas pārstrādes rūpnīcu, ja Lietuvā tāda jau ir un, nepilnīgi noslogota, strādā Mažeiķos;

— vai ir vērts Latvijā būvēt jaunu hidroelektrostaciju, ja Latvija konstanti iepērk elektroenerģiju no Igaunijas elektrostacijām, kuru jauda arī tiek izmantota nepilnīgi.

Visās starpvalstu sarunās šie pārrunu objekti palika projektu stadijā. Mēs visi kļūdāmies, domājot, ka, saņemot lielus kredītus un uzbūvējot jaunus objektus, tie nesīs tādu pašu peļņu kā jau kaimiņvalstī esošie objekti, kurus lētāk būtu kvalitatīvi attīstīt. Politiķi pseidonacionālās ekonomikas atbalstīšanu izmanto kā viltus karogu.

Ir jākoordinē valstu ekonomiskās intereses, kas ir cieši saistītas ar dabas resursu izpēti un ieguvi. Jau vairāk nekā divus gadus notiek strīdi par Latvijas un Lietuvas jūras robežu, kuras rajonā ir atklāta nafta. Ir parādījušies arī pirmie ieinteresētie investētāji naftas atradņu izpētes projektam, kura aplēse ir no 500 līdz 600 miljoniem dolāru — tā kā pārrunas šajos jautājumos nav koordinētas, šie projekti tiek nobremzēti. Līdzīgs stāvoklis ir arī zivsaimniecībā un jūras robežas jautājumos starp Latviju un Igauniju.

Tālāk jājautā, ar ko gan Baltijas valstis ieies Eiropas Savienībā?

— Diezin vai tās ieies ar savu lauksaimniecību, jo 50 gados lauksaimniecība Eiropā ir kvalitatīvi pārveidojusies;

— diezin vai ieies ar savu pārstrādes rūpniecību, kas izveidojusies PSRS kontekstā;

— nebūs viegli ieiet arī ar savu pašreizējo finansu sistēmu, kuras bankām ir tikai pieci gadi.

Ar ko tad tās varētu ieiet ES? Tikai ar sakārtotām tranzīta attiecībām ar Eiropu un Krieviju. Ar lielākās labvēlības režīmu tirdzniecībā, kas nodrošinātu Rietumu preču brīvu un ērtu plūsmu uz Austrumu tirgu un tikpat brīvu izejvielu plūsmu no Krievijas uz Eiropu. Turklāt Eiropai varētu piedāvāt pietiekami labi izveidotu finansu un pakalpojumu infrastruktūru. Ekonomiski izdevīgā tranzīta attīstīšana neapdraudētu valstu politisko neatkarību, un par šī uzdevuma izpildi ir jārūpējas ne tikai valdībām, bet arī biznesa struktūrām.