Rezolūcija nr.2 Žurnālistu brīvība un cilvēka tiesības

Valstu ministri, kuri piedalās 4. Eiropas Ministru konferencē par politiku masu saziņas līdzekļu jomā Prāgā 1994.gada 7.—8.decembrī,

Atzīmējot to, ka izteikšanās brīvība, masu saziņas līdzekļu brīvību ieskaitot, ir viens no patiesi demokrātiskas sabiedrības pamatnosacījumiem;

Uzsverot to, ka visu žurnālistikā nodarbināto funkcijas, jo īpaši žurnālistu, redaktoru, iespiedēju, vadītāju un īpašnieku darbība dažādos elektroniskajos masu saziņas līdzekļos un presē, ir ļoti svarīgas funkcijas, un garantēt viņu izteikšanās brīvību ir obligāta prasība;

Vēlreiz apstiprinot svinīgo apņemšanos, kuru EP dalībvalstis ir pieņēmušas saskaņā ar Eiropas Konvencijas par pamattiesību un brīvību aizsardzību 10.pantu, kā arī saskaņā ar politiskajiem uzdevumiem, kurus šīs valstis ir apņēmušās pildīt, 1982.gada 29.aprīlī pieņemot Deklarāciju par vārda un informācijas brīvību, kurā EP dalībvalstis vēlreiz apstiprināja savu ciešo apņemšanos īstenot vārda un informācijas brīvības principu kā demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības pamatelementu;

Apzinoties to, ka dalībvalstīs pastāv dažādas juridiskās un kultūras tradīcijas, kā realizēt žurnālistikā darbojošos izteikšanās brīvību, savienojot to ar citu tiesību un brīvību aizsardzību;

Pārliecībā, ka visi, kuri nodarbināti praktiskajā žurnālistikā, spēj paši brīvi veidot īpašu uzvedības (ētikas) kodeksu, lai varētu noteikt tos pienākumus, kuri žurnālistam jāpilda, realizējot šo savu izteikšanās brīvību;

Vienojas par sekojošiem principiem:

1. princips

Īstas demokrātijas saglabāšanai un attīstībai ir nepieciešams stiprināt brīvu, neatkarīgu, plurālistisku un ar atbildības izjūtu apveltītu žurnālistiku;

— lai informētu indivīdus par sabiedriskās varas un privātā sektora aktivitātēm, dodot šiem indivīdiem iespēju veidot viedokļus;

— atļaut gan indivīdiem, gan grupām izteikt viedokļus, tādējādi dodot ieguldījumu sabiedrības un privāto varu informēšanā par to, ka pastāv šādi atšķirīgi viedokļi.

2. princips

Žurnālistikas prakses galvenais balsts dažādos elektroniskajos masu saziņas līzekļos un iespiestajā presē ir pamattiesības uz izteiksmes brīvību, kā tas garantēts Eiropas Cilvēka tiesību konvencijas 10.pantā, ko Konvencijas izpildinstitūcijas pielāgo vietējiem likumiem.

3. princips

Tālāk minētie principi ļauj žurnālistiem veicināt patiesas demokrātijas saglabāšanu un attīstību:

a) neierobežota iespēja nodarboties ar žurnālista profesiju;

b) patiesa redaktoriska neatkarība no politiskās varas un spiediena, kuru izdara privāto interešu grupas vai sabiedriskās institūcijas;

c) pieeja informācijai, kuru sniedz sabiedrības institūcijas un kura atklātas informācijas apstākļos ir godīga un objektīva;

d) žurnālistu konfidenciālo informācijas avotu aizsardzība.

4. princips

Atceroties to, ka žurnālistu izteikšanās brīvība ir svarīga patiesā demokrātijā, jebkura sabiedriskās institūcijas iejaukšanās iespēja praktiskajā žurnālistikā:

a) ir jāparedz apkopotā un detalizēti izstrādātā ierobežojumu sarakstā saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību konvencijas 10.panta 2.paragrāfu;

b) jāsaskaņo ar demokrātiskas sabiedrības akūtajām sociālajām vajadzībām;

c) skaidri un precīzi jāformulē likumā;

d) jābūt viennozīmīgi interpretējamai;

e) jāsamēro ar izvirzīto mērķi.

5. princips

Ir jārosina sabiedriskās institūcijas un, kur tas nepieciešams, tas ir jāveic žurnālistikā nodarbinātajiem:

a) izveidot augsta līmeņa žurnālistu apmācību;

b) veidot dialogu starp dažādu elektronisko masu saziņas līdzekļu un iespiestās preses žurnālistiem, redaktoriem, izdevējiem, vadītājiem, īpašniekiem un institūcijām, kuras ir atbildīgas par politiku masu saziņas līdzekļos gan valdības, gan starpvaldību līmenī;

c) izveidot tādus nosacījumus, kuri pasargā tos žurnālistus (gan vietējos, gan ārzemju), kuri pilda bīstamus uzdevumus vai kuri strādā bīstamos apstākļos, tajā skaitā šī mērķa sasniegšanai, slēdzot divpusējus vai abpusējus līgumus;

d) izveidot pārskatāmu ainu, kas attiecas uz:

— dažādu masu saziņas līdzekļu uzņēmumu īpašuma struktūru;

un

— attiecībām ar trešo pusi, kurām ir ietekme uz masu saziņas līdzekļu redaktorisko neatkarību.

6. princips

Žurnālistikas pamatfunkcija patiesā demokrātijā nozīmē to, ka visi tajā iesaistītie darbojas saskaņā ar ētikas normām un atbildīgi, neatsakoties no neatkarības un kritiska skatījuma. Žurnālistikai ir jākalpo izteikšanās brīvībai, un šis jēdziens iemieso gan tiesības saņemt, gan tiesības sniegt informāciju, cienot citu pamattiesības, brīvības un intereses, kuras aizsargā Eiropas Cilvēka tiesību konvencija.

7. princips

Žurnālistikas praksei patiesā demokrātijā ir virkne nosacījumu, kuri ir ietverti daudzos jau izveidotajos profesionālajos ētikas kodeksos:

a) jāciena sabiedrības tiesības gūt precīzu informāciju pa faktiem un notikumiem;

b) informācija ir jāgūst ar godīgiem līdzekļiem;

c) jāsniedz godīga informācija, komentāri un kritika, izvairoties no neattaisnojamas iejaukšanās privātajā dzīvē, no diskreditācijas un nepamatotiem apvainojumiem;

d) jālabo jebkura publicēta vai pārraidīta informācija, kura izrādās lielā mērā neprecīza;

e) jāievēro profesionālais noslēpums attiecībā uz ziņu avotu;

f) jāizvairās no vardarbības, naida, neiecietības vai diskriminācijas slavināšanas, jo īpaši attiecībā uz rasi, dzimumu, seksuālo orientāciju, valodu, reliģiju, politiskajiem vai citiem viedokļiem, nacionālo, reģionālo vai sociālo izcelsmi.

8. princips

Paturot prātā dažādos un mainīgos daudzveidīgo masu saziņas līdzekļu pastāvēšanas nosacījumus, sabiedriskajām institūcijām vajadzētu atturēties no 7.principā minēto noteikumu uzspiešanas un būtu jāatzīst, ka tiem, kuri darbojas žurnālistikā, ir pašiem tiesības izstrādāt iekšējās regulēšanas principus, piemēram, ētikas kodeksus, kuros ir noteikti to pienākumi, kā arī tas, kā žurnālistu tiesības un brīvība ir savienojamas ar citām tiesībām, brīvībām un interesēm, ar kurām žurnālistu tiesībām un brīvībai ir iespējami konflikti.