Nu visi novadi vij dziesmu rotu savai Rīgai…

…un savu māku rāda tautas amatu meistari

Rīgas Kongresu namā 27. jūlijā Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece Inese Vaidere, izstādes vadītāja Ilona Vanadziņa un mākslinieks Mārtiņš Heimrāts atklāja tautas lietišķās mākslas izstādi "Rīga — meistaru pilsēta", kurā piedalās 32 Rīgas un tās apkārtnes tautas lietišķās mākslas studijas ar 344 dalībniekiem.

Rīgas Kongresu nams un tā laukums 27. jūlijā bija pārvērties par meistaru pilsētu. Kalēji, pinēji, šuvējas, audējas, rotkaļi, keramiķi... Arī skaistie studiju nosaukumi liecināja par tautas amatu meistaru dzīves redzējumu, čaklumu, tuvību savas tautas vēsturei un, protams, arī izvēlēto daiļrades virzienu — "Bārbele", "Vācelīte", "Vāpe", "Cilnis", "Vasa", "Dzīne", "Kalvis", "Puduris", "Tīne", "Valdziņš", "Saule"...

Izstādes vadītāja Ilona Vanadziņa un mākslinieks Mārtiņš Heimrāts; atklājot izstādi, Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece Inese Vaidere simboliski atver izstādes lādi; Rīgas Latviešu biedrības studijas "Cēre" meistare Ērika Apsāne māca tautu dēlam jostu pīt              &n Foto: Andris Kļaviņš, "Latvijas Vēstnesim"

Mūsu tautas lielā bagātība — lietišķā mākslā nākusi līdzi mūsu meitām un sievām, jaunekļiem un vīriem cauri gadu simtiem. Skalu gaismā, garos ziemas vakaros lielajā saimes istabā gadsimtiem ilgi tika vērpts, šķetināts, austs, adīts un tamborēts. Brīnumi tapa arī kalēju smēdēs un podnieku cepļos...

Arī vakar Rīgā pie Kongresu pils Andrejam Upītim, mazliet pieliecot savu akmens galvu, bija ko redzēt un brīnīties — Zaļās zemes izauklētie meistari savu amatu nav piemirsuši joprojām, un par godu Rīgas svētkiem viņiem ir ko rādīt.

Mākslinieks Mārtiņš Heimrāts vakar atklātās izstādes ekspozīciju Kongresu namā bija veidojis kā senās Rīgas meistaru parādi — amatnieki bija izvietojušies "ieliņās", kuras vēl šodien nes savus senos nosaukumus — Kalēju, Audēju, Meistaru... Ekskursijā pa šīm ieliņām dziedādami aicināja folkloras kopa "Budēļi", katram apmeklētājam tika pa saldam kliņģerim.

Turpat Kongresu namā tika demonstrēti Rīgas tautas lietišķās mākslas meistaru darinātie Latvijas novadu tautas tērpi.

Savukārt izstāžu centrā Ķīpsalā vakar atklāja 5. starptautisko bērnu un jauniešu mākslas izstādi "Mūsu labā griba savai videi un pilsētai".

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Vakar, 27.jūlijā, svētku norisēs bija amatu diena. Epicentrā — Kongresu nama telpas un priekštelpas. Priekšplānā — laukums pie Andreja Upīša pieminekļa. Jo arī rakstnieks savos dzimtajos Skrīveros redzējis, kā auž, kaļ, vērpj, pin un rotā. Protams, arī daudz ko citu.

"Budēļu" jaunā paaudze; Mazās ģildes studijas "Kamene" aušanas meistare Erna Evarte

Svētku "ruļļos" bija rakstīts: tautas lietišķās mākslas izstādes atklāšana, tautas lietišķās mākslas meistaru amatu prasmes skate, Rīgas tautas lietišķās mākslas studiju darināto mūsdienu tērpu paraugu demonstrējumi. Īsi sakot — tēma ar variācijām.

Mēs izvēlējāmies vidusceļu. Zināmā mērā — pašu centru. Tātad laukumu, kur vērpa, auda, kala un dedzināja. Tur netrūka ogļu maisu, metāla sagatavju un visa pārējā. Bija vesela gūzma novietņu, kurās piedāvāja jau nesen radīto — tekstilijas un pinumus, dzintara krelles un vieglus apavus. No liniem, niedrēm, lūkiem un citām izejvielām, ko prata likt lietā mūsu vectēvi un to tēvi. Protams, un kā to skaidri zinām — vispirms vecmāmiņas. Viņas pat reizumis vairāk nekā vectētiņi no saviem senčiem, bija mantojušas prasmi un iemaņas, lai rīkotos ar linšķiedru un audumu, ar dzintaru un bronzu, ar kārkla klūgām un ozola zīlēm.

Pie stellēm laukuma labajā pusē darbojās Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja studijas "Rīdze" audēja Solveiga Blumberga, kas izlikusi grīdas celiņa metus, velkus un audus, visu izejvielu.

— Man te ir pavisam vienkāršs raksts, gaiši pelēks ar zaļganu "musturu". Bet tik karstā dienā metas un metas, — viņa sūrojas. — Labi, ka tepat tuvumā ir studijas vadītājs Māris Maniņš. Tiklīdz man kas tik vienkāršā aušanā sagriežas, viņš tūlīt ir klāt. Nav jau vēl lielas pieredzes, tikai Rīgas 77.vidusskolas pedagogu un vecāku ierosme. Tomēr pamazām jātiek uz ceļa.

Pašā laukuma vidū — rotkaļu un kalēju valstība. Uzrunājam Longinu Šireviču, kas no jaunsudraba plāksnēm kaļ kreklu saktiņas divlatnieka lielumā. Izrādās, esam nokļuvuši dižmeistara tuvumā.

— Pārstāvu studiju "Cilnis". Esam tautas mākslas centra "Ritums" aprūpē, mūsu darbnīca ir Puvciemā, Deglava ielā. Esam četrdesmit amatnieki, cits par citu spriganāks. Varu būt pat lepns, jo esmu Arnolda Naikas audzēknis. Jā, tas ir maestro, kam Latvijas pirmajos neatkarības gados uzticēja izkalt Brīvības pieminekļa zvaigznes. Viņš ir autors divām — augšējai un tai, kas lejā pa labi, Universitātes pusē. Trešo lejā pa kreisi izkalis ne mazāk slavens meistars Jānis Zibens. Manā personiskajā pūrā ir daudz necilāki darbi, kaut vai nesen izkaltā plāksne pie Rīgas Katoļu ģimnāzijas ieejas. Droši vien kas lielāks vēl priekšā, jo strādāju jau kopš sešdesmito gadu sākuma, toreiz vēl daudz varošā kombināta "Māksla" darbnīcās.

Pavisam netālu — divas kalēju darbnīcas: Iļģuciema "Zīles" un brīvdabas muzeja meistariem. Pirmā ir necilāka ar "kabatas" plēšām, kurās kūp akmeņogļu sauja. Muzejniekiem līdzi gandrīz vai unikāls eksponāts — vismaz kolhozu laiku plēšas, arī lakta divreiz lielāka. Šie kaļot metāla svečturi, ko pasniegšot Rīgas pilsētas domes priekšsēdētājam Gundaram Bojāram. Sestdienas rītā jābūt gatavam.

"Zīli" gan pārstāv miniatūra darbnīca, tomēr ar diviem meistariem. Tepat ir studijas bijušais vadītājs Jānis Lubka, kas jau deviņdesmito gadu sākumā pārcēlies tuvāk sava vectēva īpašumiem Nautrēnu pagasta Zaļmuižā, cerot izveidot savu kalēju skolu.

— Pašam par pārsteigumu, palieku savrup, jo jaunos latgaliešus, tāpat kā vidzemniekus un kurzemniekus, vairāk interesē ātra un, galvenais, viegla peļņa. Ir jau daži gribētāji, tomēr vēlēšanās pārāk ātri sarūk. Tā nu es atkal un atkal atgriežos pie "Zīles", ko tagad vada Jānis Ķeiselis. Te ir ap divdesmit vīru, un mēs "ražojam" galvenokārt lietišķus, tūlīt vajadzīgus priekšmetus, kaut vai kamīna piederumus, svečturus, vējrāžus, karoga turētājus. Tepat mums ir maza izstāde, kur visu var redzēt. Bet redzēt var arī to, ka nupat pie ēzes bija pavisam jauns cilvēks. Viņu sauc Jānis Pūce.

— Man vēl viss priekšā, kaut gan mācos kalt jau četrus gadus. Tagad redzu, ka tas ir ilglaicīgs arods, jo esmu tikai māceklis, zellis, kā teica mūsu tēvi. Līdz "meistarstiķim" vēl jāgaida. Varbūt izdosies sevi ar ko pārsteigt. Tad jau redzēs, kāds būs "cunftes" meistaru atzinums. Man gan ir droša "aizmugure", jo jau pirms manis studijas smalkajā juvelieru cehā strādājusi māte Skaidrīte.

Tostarp audēji audīs un kalēji kals. Arī šodien un rīt. Turpat — savās vietās. Jo tās ir stabilas vietas.

Mintauts Ģeibāks — "Latvijas Vēstnesim"

Pusgadsimta garumā, kā nemiera gars

Foto: A.Blumbergs "LV" Jānis Dūmiņš un ASV periodiskā rakstu krājuma "Latvijas mūzika" redaktors Roberts Zuika              &n

Par laimi, mūsu tautas Dziesmu svētku kustībā nekad nav trūcis cilvēku, kurus grūti iedomāties tikai apcerībā un mierā. Tāds ir arī Jānis Dūmiņš, nemiera gars kopš zēnības, kas, vīra gadiem ritot, iemantojis cieņu un mīlestību dziedātāju tūkstošos, uzkāpjot Lielās estrādes virsdiriģenta tribīnē. Pēc kārtas skaitot, no divpadsmitajiem līdz divdesmit otrajiem. Desmit reizes! Pusgadsimta garumā. Te ir ko padomāt. Goda apliecinājumu un dzīves likstu pārpārēm. Gaišā brīdī — Triju Zvaigžņu ordeņa starojums.

Viņš arī šajās dienās ir tepat, mūsu vidū. Pirmo reizi — goda virsdiriģenta statusā. Kopā ar Ausmu Derkevicu, Terēzi Broku, Gido Kokaru. Bet pāri visam — ar Leonīdu Vīgneru. Paraugu un virsotni. Ne tikai gadu kalnā.

Jā, viņš jau 18. jūlijā Dzegužkalnā uzrunāja klausītājus Rīgas astoņsimtgades Dziesmu svētku pirmajā ieskaņu koncertā. Un tie bija cieti vārdi, ko viņš sacīja šajā daudzkārt apdziedātajā kopmēģinājumu vietā. Par to, ko mēs protam, un par to, ko vēl nemākam. Par to, ka arī vienā vakarā var parādīt daudz, ja pirms tam nav trūcis labi padarīta darba. Kā zinām, "ciets" vispār ir profesora Jāņa Dūmiņa iemīļots apzīmējums. Kaut kam pamatīgam, būtiskam, ārkārt svarīgam.

Bet jau rīt viņš būs ceļā uz Gaujienu, uz tradicionālajām Jāzepa Vītola dienām "Anniņās". Tās nav tikai Alūksnes rajona un apkārtējo novadu sadziedāšanās dienas. Tās ir arī Jāņa Dūmiņa dienas. Jo viņš ir viens no nedaudziem, kuri joprojām var teikt: "Esmu redzējis un dzirdējis Jāzepu Vītolu, uzskatu sevi par kompozīcijas lielmeistara un konservatorijas rektora audzēkni."

Tagad viņam vēl ir prāvs sprīdis laika, un Jānis Dūmiņš šādās saviļņojuma reizēs nemēdz būt skops vārdos, jo viņam ir ko teikt arī šo Rīgas svētku skanējuma sakarā:

— Man joprojām ir savs koris "Senrīga", bet daudzi varbūt atceras "Rīgu", kas darbojās VEF kultūras pilī un aicināja dziedātgribētājus no Rīgas Medicīnas institūta. "Senrīga" ir pēctecis, bet ne jau tikai veterānu koris. Turklāt joprojām nu jau daudzus gadus esmu Talsu rajona virsdiriģents. Svētdienas rītā dalībnieku gājienā katrs varēs pārliecināties, ka talsenieku kolonnā būs deviņi jauktie un trīs sieviešu kori, kā arī vīru koris "Dziedonis". Daļa no tiem godam nes savus īpaši izraudzītus vārdus. Palūk: "Akords", "Dīva", "Kaiva", "Liedags", "Uz augšu", "Saskaņa", "Vaiva". Tos vada ilggadēji stabili un talantīgi diriģenti, galvenokārt skolotāji — Ināra un Jānis Kivili Rojā, Benita Paegle Talsos, Mārtiņš Veidemanis Valdemārpilī. Bet visi zina, ka labi kori allaž bijuši Dundagā, Mērsragā, Laucienē. Patīkami vērot, ka diriģentu saimē parādās aizvien jaunākas paaudzes lietpratēji. Tādu varētu būt vairāk, jo, piemēram, Agrita Priedniece nāks ar diviem koriem — Talsu tautas nama "Uz augšu" un Laucienes kultūras nama jaukto kori, bet Gints Ceplenieks ir kopā ar Talsu sieviešu kori "Vaiva" un Talsu 2. vidusskolas jaukto kori.

Viena no šo svētku iezīmēm ir tāda, ka godinām vairākus latvju mūziķus, un pēc ilgiem trimdas gadiem gan viņu darbi, gan pīšļi atgriežas Latvijā. Tā noticis ar Bruno Skulti un Jāni Kalniņu. Bet man ir mazliet skumji par Marisu Vētru, kuram tieši šajās dienās — 19. jūlijā — bija 100. dzimšanas diena. Viņš bija izcils operdziedonis, lai gan esam varējuši viņu iepazīt arī kā rakstnieku. Man plauktā ir visas Marisa Vētras grāmatas, arī operai veltītā "Mans Baltais nams". Bet varu viņu atcerēties kā lielisku tenoru. Operā kopā ar Ādolfu Kaktiņu viņu vēroju Verdi "Otello" kā Jago, bet turpat blakus bija otrs slavens solistu pāris — Milda Brehmane–Štengele un Herta Lūse. Ar šiem spēkiem man atmiņā saistās vēl kāds neaizmirstams pārdzīvojums: 1944. gada 15. martā Vecās Ģertrūdes baznīcā pirmo reizi dzirdēju Lūcijas Garūtas kantāti "Dievs, Tava zeme deg!" ar Andreja Eglīša dzeju. Tomēr tieši šajās dienās viņš Rakstnieku namā cildināts kā literāts, dzimtajā Tirzas pagastā godināts kā cilvēks, kas šīs Gulbenes apriņķa Dārtiņas pusmuižas vārdu aiznesis tālu pasaulē. Bet uz Marisa Vētras muzikālu atceri jāgaida līdz rudenim, jo Opera sola skanīgu vainagu piemiņai novīt tikai septembra nogalē, kad Baltajā namā jaunā sezona jau ritēs pilnā sparā.

Tā mūsu dzīvē un mākslā savijas priecīgās un skumjās notis. Protams, Dziesmu svētki, arī Rīgai veltītie, nav ikdienišķs notikums. Un mums jābūt cietiem savā pārliecībā, ka tie ir kas tāds, kas mūsu tautai vitāli nepieciešams. Dziesmas cena ir dzīves un dzīvības cena. Šie būs pirmie tādi svētki bez Haralda Medņa...

Mintauts Ģeibāks — "Latvijas Vēstnesim"