Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latviešu karavīrs ir vīrs ar stāju, godu un slavu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.07.2001., Nr. 112 https://www.vestnesis.lv/ta/id/26504

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Nu visi novadi vij dziesmu rotu savai Rīgai

Vēl šajā numurā

27.07.2001., Nr. 112

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latviešu karavīrs ir vīrs ar stāju, godu un slavu

Trešdien, 25. jūlijā, Latvijā noslēdzās Pasaules latviešu virsnieku divu dienu 3.saiets

Rietumu pasaules Latviešu virsnieki Litenes Brāļu kapos 2001.gada 25.jūlijā

Pieminot Kurzemes cietokšņa cīņas

V10.JPG (38370 BYTES)
Būvfirmas ACB prezidents Valdis Lejnieks demonstrē jauno būvmateriālu; VAS Lidosta "Rīga" prezidents Dzintars Pommers; būvfirmas PBLC prezidents Jānis Lancers              &n Foto: Andris Kļaviņš, "Latvijas Vēstnesim"
V7.JPG (37320 BYTES)

Pasaules latviešu virsnieku trešā saieta dalībniekiem otrā diena bija ļoti piesātināta, bet, kā viņi paši atzina, arī ļoti interesanta.

Virsnieki autobusos dodas pagarā braucienā, lai apmeklētu Kurzemes cietokšņa aizstāvēšanas kauju vietas un kritušo latviešu leģionāru kapus. Maršruts virzās no Rīgas pa Liepājas šoseju rietumu virzienā, gandrīz pa tādu pašu ceļu, kā atkāpās 19.divīzija. Kaut arī dabā daudz kas mainījies, vīri laiku pa laikam lec kājās, rādot uz pauguriem vai birztalām un izsaucoties — tur bija mūsu rota, to mēs ar savu bateriju..., no tā pudura uzkalnā dzīvs iznāca tikai Masāns! Braucēju vidū ir to tālo un spīvo kauju dalībnieki virsleitnants Atis Homka, kuru 73.augstienē cauršāva jau oktobra kaujās, kapteinis Harijs Lēcons, virsleitnans Tālivaldis Bērziņš, Raimonds Kārklītis, Rolands Kovtuņenko, Oļģerts Mentelis un citi.

Bieži tiek pieminēts Laumaņa vārds, Ancāns, Stīpnieks, Galdiņš, Osis, Kociņš — to dienu varoņi, komandieri. Virsleitnanta Ancāna vadībā Ziemassvētku kaujās pie Dirbām tika apturēti sarkanarmijas tanki, Laumaņa vīri noturēja ceļa krustojumu pie Rumbām, bet kapteiņa Ādamsona vīri 17 reizes atkaroja Vanagu mājas stratēģiski svarīgā vietā.

Viena no nozīmīgākajām pieturām ir Lestenes leģionāru brāļu kapi, kuru sakopšanas fonda priekšsēdētājs ir Nikolajs Romanovskis. Ziedi tiek nolikti arī citās leģionāru atdusas vietās. Joprojām tiek atklāti jauni apbedījumi, daudzus vairs nav iespējams identificēt, nesen vienam kritušajam blakus atrasta pudele ar kāzu bildi, iesvētīšanas foto, zelta gredzentiņš. Lestenē pašlaik ir 570 apbedījumi.

Brauciena laikā latviešu virsnieki apmeklē Zentes muzeju, kurš daudzējādā ziņā ir pat interesantāks par Kara muzeja ekspozīcijām. Ilgvars Brucis ar saviem zemessargiem savācis unikālus priekšmetus, iekārtojis trīsdesmito gadu saimnieka istabu, bet netālu uzbūvēti bunkuri un ierakumi, draudīgi stāv tanks "Josif Staļin", kurš savulaik izlauzās līdz jūrai, bet tur pēc vācu pretuzbrukuma arī palika.

Garā ceļojuma beigu posmā saieta dalībnieki viesmīlīgi tiek uzņemti Jaunpils muižā un Dobeles 51. Zemessardzes bataljonā.

Virsnieku 3.saieta nobeigumā admirālis Gaidis Zeibots, uzrunājot tā dalībniekus, pateicas par veco virsnieku sniegto palīdzību, materiālo atbalstu un sniegtajiem padomiem un novēl stipru veselību — lai visi latviešu virsnieki varētu atkal saredzēties pēc diviem gadiem.

"LV" informācija

V8.JPG (42937 BYTES) V11.JPG (43699 BYTES)

Leģionu vienību komandieri Jānis Bahmanis, Teodors Kalnājs, Rolands Kovtuņenko, Harijs Lecons pie restaurētā bunkura Zantē

Tādi kara rati vēlēs pāri mūsu zemei dangājot laukus un cilvēku likteņus

V5.JPG (37974 BYTES) V14.JPG (29471 BYTES)

Kara ziņotājs Bernts Everts, Asja Everte, Jānis Bahmanis un Austrālijas vanadžu vadītāja Silvija Bērziņa; tikai saieta laikā Jānis un Bernts atklāja, ka 1932.gadā mācījušies vienā skolā Salacgrīvā. Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieks, Gaisa spēku pulkvedis Kārlis Krēsliņš un atvaļinātais ASV ģenerālis Vilmārs Kukainis

Foto: Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Latviešu virsnieki — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas aizsardzības darba grupas ASV priekšsēdis, atvaļinātais pulkvežleitnants Ilmārs Dambergs

Diemžēl ārvalstu presē joprojām sastopami aplami apgalvojumi par latviešu leģionāriem, kas Otrā pasaules kara laikā bija mobilizēti vācu armijā. Šādi apgalvojumi Krievijas plašsaziņas līdzekļos it kā nepārsteidz, it īpaši Latvijai aizvien noteiktāk tuvojoties NATO. Tomēr ir pārsteidzoši aplamus apgalvojumus redzēt arī rietumvalstu presē un lielo ziņu aģentūru izlaidumos. Vai jūsu darba grupai, kas tik daudz darījusi un dara Latvijas labā, ir kaut nedaudz izdevies izskaidrot amerikāņiem leģionāru patieso situāciju? Vai esat vismaz jutuši interesi un vēlmi izprast šos sarežģītos notikumus?

— Jā, jums taisnība, tas nav viegls uzdevums. Pirms diviem trim gadiem es piedalījos kādā ASV Senāta komisijas sēdē, kur runāja senators Baidens no Delaveras štata. Viņš ir latviešu un vispār baltiešu un Baltijas valstu draugs, kas jau pirmajā reizē atbalstīja NATO paplašināšanu. Bet viņš arī teica, ka esot grūti izskaidrot saviem vēlētājiem, kas ir SS. Viņš teica: "Viņiem nav svarīgi, vai tie ir "Waffen SS " vai citi. Viņiem tas šķiet viens un tas pats." Un patiešām, vidusmēra amerikāni galīgi neinteresē jelkādas nianses par SS. Tādēļ tas mums Amerikā patiesi ir grūts uzdevums — izskaidrot, ka latvieši nebija parasto SS spēku sastāvā un nepildīja šīm daļām tipiskos uzdevumus. Mums ir ilgi jāskaidro, ka latviešu karavīri mēģināja aizstāvēt savu valsti pret otro padomju armijas iebrukumu Latvijā. Atceroties to, kas notika pirmās padomju okupācijas laikā, šie jaunie zēni ar latviešu komandieriem bataljona, dažreiz arī brigādes līmenī (leģiona divīzijas komandēja vācieši) — mēģināja aizstāvēt Latviju. ASV 1950. gadā sanāca komisija, kas atzina, ka latviešu leģions nav vērtējams tāpat kā pārējie vācu armijas spēki. Šis lēmums ļāva daudziem bijušajiem latviešu leģionāriem ieceļot ASV.

Otrkārt, es domāju, mums vajadzētu uzsvērt, ka saskaņā ar Hāgas līgumu okupētās valsts iedzīvotājus nedrīkst mobilizēt. Kā Himlers atrisināja šo jautājumu? Viņš latviešus pārvērta par brīvprātīgajiem. Bet tā "brīvprātība" bija izvēle: vai nu iet leģionā vai darba dienestā, vai arī nonākt Vācijas un Salaspils koncentrācijas nometnēs? Ģenerālis Bangerskis dabūja ārā no Salaspils koncentrācijas nometnes vairākus tūkstošus latviešu, kas bija atteikušies dienēt vācu armijā, un tos ieskaitīja leģionā.

V6.JPG (34040 BYTES)
Atvaļinātais ASV armijas ģenerālis Vilmārs Kukainis un pulkvežleitinants Visvaldis Ķimenis Foto: Andris Kļaviņš

Es domāju, šie fakti mums ir jāizmanto, jo tie ir svarīgi. Ārzemju prese to nezina un arī ārvalstu valstsvīri ne.

Pasaules latviešu virsnieku saieta laikā mēs braucām uz Lesteni godināt latviešu varoņus, kas nolika galvas, lai Latvija būtu brīva. Un mēs ārzemēs esam to skaidrojuši, cik vien iespējams. Es domāju, arī neviens krievs nevarētu ņemt ļaunā, ka šie latvieši aizstāvēja savu tēvzemi. Jo krievi paši taču arī to darīja. Viņi arī cīnījās par savu zemi.

Mums visiem kopīgi jāgādā par Latvijas drošību. PBLA nodeva 250 tūkstošus dolāru, lai Latvijas vēstniecība ASV tos izmantotu kā līdzekļus NATO paplašināšanas sekmēšanai. Bet Pols Goubls apvienotajā baltiešu konferencē mums ziņoja, ka no Krievijas puses nākot 50 miljoni dolāru, lai atspēkotu katru mēģinājumu uzņemt Baltijas valstis NATO. Es domāju, mēs, baltieši, nekad 50 miljonus nesavāksim, un var jau būt, ka arī mūsu 250 tūkstoši nepalīdzēs. Bet Amerikā mēs varam daudz ko citu darīt. Tur ir karavīru veterānu organizācijas, un daļa no mums, latviešu virsniekiem, pieder arī pie šīm organizācijām. Mums jāskaidro tur latviešu liktenis un Latvijas centieni pēc drošības.

 

Atvaļinātais Franču leģiona virsnieka vietnieks Ernests Bonaparts

— Jums galvā ir Franču ārzemnieku leģiona berete.

— Jā, es Franču ārzemnieku leģionā nodienēju sešpadsmit gadus. Esmu patiesi priecīgs šeit Rīgā tikties ar latviešu virsniekiem ko Latvijas un no dažādām citām valstīm. Es gan biju jau arī otrajā saietā pirms trim gadiem. No tās reizes palikuši prātā arī Latvijas lielie dziesmu svētki.

Vai jums Franču ārzemnieku leģionā iznāca arī karot?

— Jā. Piecus gadus es karoju Indoķīnā, ko tagad sauc par Vjetnamu. Pēc tam es astoņus gadus biju Ziemeļāfrikā un vēl trīs gadus Francijā. Tur dzīve bija vieglāka.

— Vai pirms Franču leģiona bijāt arī vācu armijā?

— Jā, biju iesaukts latviešu lidotāju vienībā. Tur bija divas nakts lidotāju eskadriļas, ar divplākšņiem, un es biju mūsu lidotāju ieroču meistars. Esmu dzimis 1927. gadā un tolaik biju pavisam jauns puika.

Par Franču ārzemnieku leģionu dzirdētas arī daudzas un dažādas leģendas. Kā ir patiesībā?

— Patiesībā leģionā ir ļoti stingra izlase. Pieņem varbūt vienu no desmit pretendentiem. Un, ja agrāk pietika ar muskuļu spēku, tad šodien leģionā vajadzīga arī galva. Ja nav vismaz vidusskolas izglītības, nav arī izredžu Franču leģionā iekļūt.

Ko no savas pieredzes jūs gribētu novēlēt latviešu karavīriem?

— Būt savas zemes patriotiem un jebkurā situācijā palikt latviešiem. Jāstrādā pēc iespējas labāk, simtprocentīgi pildot savus pienākumus pret Latviju.

 

Atvaļinātais pulkvežleitnants, bijušais Jelgavas 5. robežsargu bataljona komandieris Māris Šteinblūms

— Jūs esat no Latvijas?

— Jā, es esmu divdesmit piecus gadus nodienējis arī padomju armijā.

— Šādu cilvēku Latvijā ir daudz.

— Daudzi nesaprot, kā veidojās mūsu gaitas. Es uz karaskolu aizgāju pēc vidusskolas. Mūs visu laiku aģitēja iestāties karaskolā. Tad bija kāda ļoti zīmīga saruna, kurā piedalījās arī bijušais latviešu strēlnieks no Pirmā pasaules kara invalīds Indriķis Vilde. Tad vēl bija dzīvs arī mans tēvs, kurš bija dienējis Latvijas armijā kā kaprālis un pēc tam bijis leģionā. Šie vīri salasījās un sprieda, ko mums, jaunajiem, darīt. Mums bija divas iespējas: vai nu doties uz karaskolu, pēc kuras beigšanas mums solīja iespēju dienēt latviešu divīzijā, vai arī iet armijā, kur mūs nosūtītu uz pieciem gadiem dienēt Ziemeļu flotē. Vecie vīri apdomājās un teica: "Zēni, jums jāiet uz karaskolu! Jo pienāks laiks, kad Latvijai atkal vajadzēs savus virsniekus. Pagaidām dienēsit vismaz latviešu divīzijā." Un tā mēs, trīs puiši, aizbraucām uz Kijevas karaskolu, kur tolaik par artilēristiem mācījās ap četrdesmit latviešu. Tas bija 1954. gadā. Diemžēl latviešu strēlnieku divīzija, tāpat kā citas nacionālās vienības padomju armijā, tika likvidēta, jo tās bija kļuvušas pastāvošajam režīmam bīstamas.

— Vai daudziem latviešu puišiem, ejot uz padomju karaskolām, bija līdzīga motivācija?

— Ziniet, atceroties sarunas ar citiem puišiem karaskolā, jāteic — mums neeksistēja kādas boļševiku idejas vai kas tamlīdzīgs. Mēs bijām latvieši. Mūsu sapnis bija būt virsniekiem latviešu divīzijā. Tā es to saprotu. Pēc karaskolas četrpadsmit gadus nodienēju Ukrainā un pārējo dienesta laiku aiz Polārā loka.

Tēvs līdz 1967. gadam dzīvoja kopā ar ģimeni, bet ar citu uzvārdu, jo viņš bija dienējis leģionā. 1967. gadā viņu izsauca uz valsts drošības iestādēm pratināt. Jo viņš bija karu beidzis kā vācu armijas virsseržants. Viņš, protams, nebija piedalījies nekādās eksekūcijās. Bet viņu sauca reizes desmit, un bija jāraksta liecībās viens un tas pats. Pratināšanās tika jautāts arī par mani. Es tobrīd biju padomju armijas kapteinis, un par mani bija labas atsauksmes. Arī to viņi bija noskaidrojuši.

Mēs vēl tagad satiekamies, tie, kas esam palikuši no Kijevas karaskolas. Arī šajā saietā esam seši. Tās ir sirsnīgas tikšanās.

Kādā veterānu organizācijā jūs darbojaties?

— Latviešu Strēlnieku apvienībā.

— Presē bijušas asas diskusijas starp latviešiem, kas dienējuši padomju un vācu armijās. Vai šeit, latviešu virsnieku saietā, jums izdevās atrast kopēju valodu?

— Šeit saietā — nezinu. Bet mana attieksme pret leģionāriem ir ļoti normāla. Es domāju, viņi bija tādi paši upuri kā sarkanarmieši, kurus Kurzemē dzina uzbrukumā pretī ložmetējiem. Tie bija vienas traģēdijas divi posmi.

Bet mēs visi bijām un esam latvieši.

 

Atvaļinātais ASV armijas pulkvežleitnants Visvaldis Ķimenis

Kādi ceļi jūs atveda uz šo saietu?

— Es tikko atgriezos no dienesta uzdevuma Bosnijā, kur man bija arī izdevība apmeklēt mūsu Baltijas bataljona Latvijas rotu. Un es ļoti augstu vērtēju Latvijas piedalīšanos starptautiskajos miera spēkos, palīdzot uzturēt Bosnijā mieru. Šeit Latvijā man ir ļoti pozitīvs iespaids par Pasaules latviešu virsnieku saieta organizāciju un vadību. Ļoti laba programma, un īpašs akcents tajā, protams, ir mūsu tik dažādo, arī tālus pasaules ceļus braukušo latviešu virsnieku klātbūtne Brīvības pieminekļa atklāšanā pēc restaurācijas. Šīs divas dienas mums sagādāja patiešām neaizmirstamus iespaidus.

Kas jūs komandēja uz Bosniju?

— Pēc Deitonas miera līguma noslēgšanas Bosnijā iesūtīja sešdesmit tūkstošus ASV karavīru, lai nosargātu mieru starp horvātiem un serbiem, un man bija dots uzdevums uzbūvēt kara nometnes Bosnijā šiem amerikāņu karavīriem. Tad es pārcēlos uz dzīvi Sarajevā un palīdzēju ASV valdībai īstenot šo uzdevumu. Mēs palīdzam arī Bosnijai atkal izveidot savu armiju. To es aizvadītos piecus gadus esmu darījis.

Ko jūs ar savu lielo pieredzi ASV armijā gribētu novēlēt Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem?

— Allaž jāskatās un jādomā uz priekšu. Es biju priecīgs, dzirdot saietā Valsts prezidentes vārdus, ka no nacionālā budžeta aizsardzības vajadzībām būs atvēlēta lielāka summa. Tas nozīmē, ka ārvalstis Latviju vērtēs augstāk, kā valsti, kas labi prot organizēt savus aizsardzības spēkus un arī pati rūpējas par savu drošību. Būs līdzekļi, par ko iegādāties labāku ekipējumu, labāk apmācīt mūsu karavīrus, sūtīt virsniekus uz ārvalstu militārajām skolām. Tas ļoti pozitīvi iespaidos mūsu Latvijas bruņotos spēkus.

Jūs — kas esat dienējuši gan Latvijas armijā, gan leģionā, gan padomju armijā, gan ārvalstīs, — visi atkal esat kopā, un tūdaļ pie pieminekļa pēc pāris gadu pārtraukuma atkal nostāsies godasardze.

— Man šajā brīdī nāk atmiņā mirklis, kad es Brīvības pieminekli skatīju kā mazs zēns, 1944. gadā kopā ar vecākiem dodoties bēgļu gaitās. Esmu dzimis Daugavpilī. Bēgļu gaitās mēs bijām Rīgā un mašīnā braucām garām Brīvības piemineklim uz Rīgas ostu. Maniem vecākiem tas bija garš un bīstams ceļš — no Daugavpils uz Ļaudonu, tad uz Sāvienu. Pārnakšņojām Vecogrē, bet pa nakti krievu tanki jau mūs bija ielenkuši, un nakts vidū bija steigšus jābēg uz Rīgu. Bet pāri visām tām šausmām man prātā palicis Brīvības piemineklis. Trimdas gaitās es to atkal un atkal atcerējos, un šīs atmiņas man deva pārliecību, ka reiz Latvija atkal būs brīva.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors

 

Par triju karu veterānu latvieti ASV armijas seržantu majoru Zigurdu Lieljuri

Foto: Andris Kļaviņš

V3.JPG (25051 BYTES) V9.JPG (29219 BYTES) V1.JPG (38644 BYTES)

Seržants — majors Zigurds Lieljuris — 1982.gadā Amerikā; 2001.gada 24.jūlijā Latvijā; 1969.gadā Vjetnamā              &n Foto no Zigurda Lieljura fotoalbuma

 

Foto no Zigurda Lieljura fotoalbuma

Armijā ir arī savi paradoksi, kas tādi šķiet tikai pirmajā brīdī. Liekas, jo augstāka pakāpe, jo vairāk teikšanas. Tomēr rietumvalstu armijās, un jo sevišķi amerikāņu, ir vīri, bieži jau iesirmiem deniņiem, kurus godbijīgi pirmie sveicina pat virsnieki, lai gan viņi nēsā seržanta majora zīmotnes.

Liktenis bija lēmis, ka vispirms iepazinos ar šī vīra formu un tikai pēc tam ar tās nēsātāju. Mūsu Kara muzejā katru puiku piesaista ASV seržanta majora formas tērps, kuru rotā neskaitāmi apbalvojumi. Ja visiem tur būtu vietas, kopā sanāktu 44. Un, lūk, šis pieredzējušais latviešu karavīrs Zigurds Lieljuris nupat notikušā Pasaules latviešu virsnieku trešā saieta dalībnieku vidū. Stalts, iesirmiem matiem, ļoti laipns un atsaucīgs.

Tā vien gribējās viņam uzdot jautājumu no Latvijā populāras Šveika dziesmas — kurš ir labāks no visiem kariem? Jo šis divmetrīgais vīrs, kā viņš pats sacīja — ar Dieva žēlastību, ir saglabājis galvu uz pleciem, izejot cauri Otrajam pasaules karam, bet Korejas un Vjetnamas kariem katram pa divi lāgi. Un nevis kādās armijas aizmugures apgādes nodrošinājuma daļās, bet galvenokārt kopā ar kareivjiem, būdams grupas, vada vai rotas komandieris vai arī virsnieku tuvākais padomdevējs pozīcijās, uzbrukumos, speciālos uzdevumos.

Zigurds Lieljuris dzimis 1931.gadā Jelgavā Latvijas brīvības cīnītāja Augusta Lieljura ģimenē. Otrā pasaules kara laikā Zigurds, būdams tikai trīspadsmit gadus vecs, bet liela auguma, prot iekārtoties kara slimnīcā, kur strādā viņa māte. Kopā ar šo slimnīcu, veicot dažādus darbus, Zigurds nokļūst gan Kurzemes cietokšņa frontē, gan vēlāk Vācijā. Pēc dienesta angļu apsardzes vienībās seko izceļošana uz ASV, un 1952.gadā Zigurdu iesauc amerikāņu armijā.

Pēc apmācībām Z.Lieljuris jau ir Korejā, 7.korejiešu divīzijai piekomandētā sapieru bataljona grupas komandieris un iesaistās kaujās Ziemassvētku kalnā. No daudzajām viņa izcīnītajām kaujām trīs saucamas par lielkaujām, un viena no tām ilgst veselu mēnesi. Šajās kaujās latviešu karavīrs cīnās plecu pie pleca ar korejiešu un amerikāņu vīriem, parādot drosmi un varonību, un saņem pirmos apbalvojumus.

Pārtraukumos starp otro komandējumu uz kara darbības vietām Korejā un Vjetnamā Lieljuris ir gan instruktors un padomdevējs bataljona štābā Vācijā, gan dažādās ASV pavalstīs.

Amerikāņu armijas reglaments nosaka, ka vada komandierim ir jābūt virsniekam. Tomēr no 20 amerikāņu armijas vadu komandieriem Korejā diviem ir instruktoru dienesta pakāpe, un Zigurds ir viens no tiem. Kaut arī Z. Lieljuris ir ļoti atsaucīgs un brīnišķīgs sarunu biedrs, par cīņām Vjetnamas džungļos viņš runā nelabprāt. Pat tik pieredzējušam kaujiniekam atmiņas par nežēlīgo partizānu karu Mekongas slapjajos džungļos un moskītu mākoņos uzplēš apdzijušas vātis. Arī domas par kritušajiem biedriem. Pieredzētas un pārdzīvotas gandrīz simt kaujas Mekongas ielejā — vairāk nekā kāds cilvēks šķiet varētu izciest. Kā atzīst Z.Lieljuris, tādos dabas apstākļos, kādi valda Mekongas ielejā, pat ar moderno kara tehnoloģiju bruņotai armijai partizānu karā nav cerību gūt galīgu uzvaru.

V4.JPG (20283 BYTES) V2.JPG (30959 BYTES)

Vjetnama, 1966.gads; un 1967.gadā saņemot apbalvojumu "Bronzas zvaigzne" par drošsirdību

Tomēr Lieljuris arī viskritiskākajās situācijās nav zaudējis savas profesionālā karavīra iemaņas un drosmi. Kādā kaujā, kad kritusi trešdaļa rotas un arī tās komandieris, Lieljuris pārņēmis rotas vadību, sekmīgi pārdislocējis to, glābjot karavīru dzīvības, un ar drosmīgu manevru uzvarējis kauju. Tieši pēc šīs kaujas Zigurds Lieljuris saņēma vienu no augstākajiem ASV kaujas nopelnu apbalvojumiem — Bronzas zvaigzni ar ozola lapu varonības zīmi. Pavēli parakstījis ASV štāba priekšnieks Vjetnamā ASV armijas ģenerālmajors V.T. Kervins.

Pēc nelielas atelpas Japānā Lieljuris 1969. gadā seržanta majora postenī tika komandēts uz Vjetnamu —101. izpletņu lēcēju divīziju pie 17. paralēles.

Šajās kaujās izcilais latviešu karavīrs izpelnījās vēl divas Bronzas zvaigznes par izciliem panākumiem zemes kaujās, kā arī gaisa kauju apbalvojumus.

Tomēr Z.Lieljuris pats par saviem apbalvojumiem nestāsta — šīs ziņas ieguvu no citiem avotiem. Toties viņš labprāt atceras ASV mediķu un glābēju vienību kaujiniekus, kuri, parādot izcilu varonību un bezbailību, glābj džungļos ielenktos vai ievainotos, ierodoties ar helikopteru. Tāpat viņš atzinīgi vērtē arī vjetnamiešu karavīrus, kuri ir izcili izlūki, maskēšanās meistari, prot pārvietoties džungļos kā ēnas. Vjetnamieši džungļos dzimuši, uzauguši, tur arī iemācījušies karot. Viņi ir tuvāk džungļiem, tuvāk dabai un zvēriem nekā ienācēji, tāpēc tajos apstākļos nepārspējami.

Uz jautājumu — vai amerikāņi karu Vjetnamā zaudēja, Z.Lieljurim ir sava atbilde. Karu Vjetnamā nevarot salīdzināt ar klasiskā kara apstākļiem un noteikumiem. Daudzējādā ziņā amerikāņi bija kara materiālu piegādātāji un padomdevēji. Nevarēja uzbrukt ciemiem, kuros bija vjetnamiešu Budas tempļi, ļoti skaisti un grezni. To izmantoja pretinieks. Par dabas apstākļiem jau tika minēts. Pat napalms — līdzeklis, ar kuru amerikāņi izraisīja džungļos ugunsgrēkus, bija bezspēcīgs Mekongas ielejā, kur ūdens karavīriem bija līdz jostas vietai un mūžameža koki bija tikpat vareni kā Budas tempļi. Bet jākaro bija‚ atzīst Z.Lieljuris, — šai karā zaudēja varbūt politiķi, bet ne karavīri.

Arī Zigurds Lieljuris lielas valsts armijā cīnījās un parādīja latviešu karavīra drosmi, neizmērojamo izturību un prasmi cīņā pret komunisma un totalitārisma rēgu, pret kuru latviešu karavīri dažādos laikos cīnījušies dažādās frontēs.

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!