Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latviešu karavīrs ir ieguvis sev atzinību un slavu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.07.2001., Nr. 111 https://www.vestnesis.lv/ta/id/26436

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Nu visi novadi vij dziesmu rotu savai Rīgai

Vēl šajā numurā

25.07.2001., Nr. 111

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latviešu karavīrs ir ieguvis sev atzinību un slavu

Vakar, 24. jūlijā, Rīgas Latviešu biedrības namā sākās divu dienu Pasaules latviešu virsnieku 3.saiets, ko ar savu runu atklāja Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga

VIR2.JPG (35191 BYTES)
Vakar, 24.jūlijā, Rīgas Latviešu biedrības namā: aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna Pasaules latviešu virsnieku 3.saietā Rīgas Latviešu biedrības namā 24.jūlijā

Latviešu karavīrs ir ieguvis sev atzinību un slavu gadu simtiem cauri savas varonības, savas drošsirdības, sava godaprāta dēļ.

Tautasdziesma saka:

"Māsiņai liela slava,

Karā kauti bāleliņi."

Katrs bija gatavs krist kaujā, jo tas tika dzimtā un tautā uzskatīts par godu. Ieročus nest bija brīva vīra privilēģija, strupus svārkus šūdināja, garus matus audzināja. Toreiz, pretēji mūsu laikiem, gari mati bija brīva vīra un karavīra zīme. Tiesības nēsāt ieročus ir bijusi brīva vīra zīme, un tā ir bijusi garantija, ka arī tauta var būt brīva. Diemžēl ne vienmēr tā bijis latviešu tautai tās vēsturē, daudzus gadu simtus latviešu karavīri izcēlās ar savu stāju, ar savām spējām, ar savu drosmi, bet tas viss bija svešu kungu kalpībā un zem dažādiem karogiem. Tikai tad, kad 1918.gadā nodibinājās Latvijas Republika, Latvijas karavīram bija iespējams stāvēt pašam zem savas valsts karoga. Ilgi tas tā nebija, atkal nāca karš, un bija mūsu karavīram jācīnās gan vienā, gan otrā frontes pusē. Cik nav tādu latviešu ģimeņu, kur viens brālis bija krievos un otrs — vāciešos, kur tēvs cīnījās pret dēlu, kaimiņš — pret kaimiņu. Tā ir mūsu tautas traģēdija, ka mūsu vīru varonība tika izšķiesta svešās interesēs, mūsu latviešu tautai kaitīgu ideoloģiju kalpībā. Nu beidzot kopš desmit gadiem mums atkal ir izdevība savā brīvā zemē mūsu valsts karavīriem stāvēt zem mūsu pašu zemes karogiem. Un starp tiem, kas sēž šodien šai zālē, ir atkal pulcējušies tie, kas mūža daļu, jo ir kalpojuši ilgus gadus kā virsnieki, ir arī pavadījuši zem dažādiem karogiem.

Kad es kā maza meitene gāju pamatskolā Lībekas bēgļu nometnē, manai labākajai draudzenei kaimiņu dzīvoklī bija brālis, ļoti jauks puisis, viņi vēlāk aizbrauca uz Ameriku, un viņa vārds šodien stāv ierakstīts tai melnajā skaistajā piemineklī par labu Vjetnamas kara veterāniem. Kad biju pusaudze Kasablankā, man rakstīja latviešu virsnieki, kas dienēja franču leģionā. Ar vienu no viņiem es sarakstījos ilgāk, līdz beidzot vēstules pārtrūka, jo viņš bija viens no tiem, kas palika Indoķīnā Ģen Jeņ Fu ielenkumā, kur franču spēki tika iznīcināti. Viņš krita zem franču karoga.

Toreiz es arī saņēmu vēstuli no kāda jauna latviešu puiša, kurš dienēja Amerikas Savienoto Valstu jūras spēkos un bija apmeklējis Kasablanku. Viņš dienās kļuva par augstāko virsnieku, ko latvieši ārzemēs sasnieguši. Un ģenerālis Kukainis šodien sēž šeit man blakām pie goda galda, un man tā šķiet tāda dīvaina sakritība, tā ir zīme par to, kādas likteņu vētras latviešus ir aiznesušas uz dažādām pasaules malām, kā tās mūs ir plosījušas, izkaisījušas, tomēr, redziet, pēc šiem garajiem un ilgajiem gadiem nu ir radusies iespēja ne tikai pašā Latvijā apvienoties pašiem zem sava karoga, bet arī tiem, kas vēl palikuši dzīvi, kas bija izkaisīti pasaulē, nākt atpakaļ un, kaut vai mūžam tuvojoties tā noslēgumam, nākt ar to, kas visa mūža garumā ir iekrāts savās zināšanās, savā izpratnē, savā specialitātē. Man šķiet, ka mūsu bruņotajos spēkos ļoti daudz kas ir paveikts, bet ļoti daudz kas stāv vēl priekšā. Mums daudz kas vēl jādara, tieši lai audzinātu virsnieku stāju, virsnieku ētiku, morāli un attieksmi pret saviem padotajiem. Mums daudz kas vēl jādara, lai virsniekam varam nodrošināt karjeru, kuru sākot viņš ļoti labi apzinātos, ka tad, ja viņš godīgi pildīs savus pienākumus, īpaši ja viņš darīs to izcili, viņam ir droša vieta zem Latvijas karoga, Latvijas bruņotajos spēkos, ka visas savas spējas viņš varēs ziedot Latvijai, ka tās tiks novērtētas un izmantotas. Mums ir nepieciešami tādi bruņotie spēki, kuri tiek arī pienācīgi audzināti, gan jauniesauktie, gan virsdienesta kareivji. Mums ir jāizskauž tās kaitīgās tradīcijas, kas velkas līdzi no seniem laikiem, mums ir jāievieš jaunas tradīcijas, tādas, kas spētu stāties to vietā. Mums ir jāgādā par to, lai bruņotie spēki turpinātu atkarot tautā to godu un cieņu, ko tie pelnīja pirmajā brīvvalsts laikā. Mums ir jārūpējas par to, lai virsnieka vārds būtu tāds, ko cilvēks nes ar lepnumu, ar paceltu galvu, lai virsnieks visā sabiedrībā tiek atzīts kā ievērojams un vērtīgs cilvēks.

Es novēlu visiem Latvijas virsniekiem patīkamu šo tikšanās reizi un aicinu visus katram savā vietā un katram pēc savām spējām meklēt ceļus un veidus, lai uzlabotu mūsu bruņotos spēkus, uzlabotu gaisotni tajos, uzlabotu sadzīves apstākļus, darītu visu, ko katrs var un spēj, lai mēs visi varētu būt lepni par saviem bruņotajiem spēkiem, par savu zemi un tautu.

VIR3.JPG (36998 BYTES)
Vakar, 24.jūlijā, Pasaules latviešu virsnieku 3.saieta prezidijā: Aizsardzības ministrijas NATO integrācijas izpildsekretārs admirālis Gaidis Andrejs Zeibots, Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, NBS komandieris zemessardzes pulkvedis Raimonds Graube, zemessardzes komandiera p.i. ZS pulkvežleitnants Guntis Ponītis, Jūras spēku komandieris jūras kapteinis Ilmārs Lešinskis, Gaisa spēku komandiera p.i. pulkvedis Aivars Pauļukēvičs, atvaļinātais ASV armijas ģenerālis Vilmārs Kukainis, atvaļinātais ASV armijas pulkvežleitnants, Latvijas aizsardzības darba grupas ASV priekšsēdis Ilmārs Dambergs              &n Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Pasaules latviešu virsnieku 3. saietā

Ar Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzrunu vakar, 24. jūlijā, Rīgā, Latviešu biedrības namā, sākās Pasaules latviešu virsnieku 3. saiets. Pirmais saiets notika 1993. gadā, bet otrais — 1998. gadā.

Saietā, kas turpinās arī šodien, piedalās simt piecdesmit deviņi latviešu virsnieki no Latvijas, ASV, Austrālijas, Kanādas, Lielbritānijas, Vācijas un Francijas.

Pēc Valsts prezidentes atklāšanas uzrunas ( uzrunu publicējam atsevišķi ) aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis ziņoja par valsts aizsardzības politiku. "Redzot šai zālē tik daudzus latviešu virsniekus ar sirmām galvām un lielu pieredzi, ir redzama šī saieta īstenā nozīme. Tā ir mūsu atskaite šiem sirmajiem vīriem par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku šodienas attīstību. Latviešu virsniekiem bijis jānoiet sarežģīts ceļš. Pār jūsu galvām plīvojuši daudzi sveši karogi, bet jūsu sirdīs bija ticība, ka agri vai vēlu mēs atkal nonāksim līdz neatkarīgai Latvijai, kāda mūsu zeme ir šodien. Ticība, ka reiz mēs tomēr savai tautai spēsim pārmest laipu uz drošākiem laikiem. Lai arī Latvija iegūtu drošību, kādu pelna visas sevi cienošās tautas. Šodien mēs piedalāmies cīņā par šādu Latvijas drošību, un nekad vēl mūsu tautai nav bijuši labāki priekšnoteikumi, lai šo cīņu novestu līdz galam. Jums, latviešu virsniekiem, bijusi ļoti dažāda pieredze. Ir svarīgi paņemt labāko no šīs pieredzes un iekausēt to jaunajos virsniekos," teica aizsardzības ministrs, galveno sava ziņojuma daļu veltot Latvijas virzībai uz NATO. Viņš uzsvēra, ka vissvarīgākais uzdevums augsto drošības mērķu sasniegšanai ir paaugstināt mūsu sabiedrības intelektuālo kapacitāti. Ministrs plaši analizēja virsnieku atalgojuma un karjeras iespēju pilnveidošanu. "Kopējais uzdevums ir pavērt mūsu virsniekiem godīgas, drošas karjeras iespējas, " teica aizsardzības ministrs. Ģ.V.Kristovskis arī uzsvēra, ka Latvija, kas vēl pirms trim gadiem bija atpalicējos, šodien ir viena no pirmajām NATO kandidātvalstīm.

Par Latvijas militāro sagatavotību virzībā uz NATO ziņoja Aizsardzības ministrijas NATO integrācijas izpildsekretārs admirālis Gaidis Andrejs Zeibots. Nacionālo bruņoto spēku komandieris, Zemessardzes pulkvedis Raimonds Graube ziņoja par Nacionālo bruņoto spēku struktūru un uzdevumiem, bet Zemessardzes komandiera pienākumu izpildītājs, Zemessardzes pulkvedis Guntis Porietis analizēja Zemessardzes un Sauszemes spēku struktūru un uzdevumus. Atsevišķi ziņojumi bija veltīti arī Latvijas Jūras spēku un Gaisa spēku, kā arī Nacionālās aizsardzības akadēmijas struktūrai un uzdevumiem.

Īpašu saieta dalībnieku interesi un ilgus aplausus izpelnījās Latvijas aizsardzības darba grupas ASV priekšsēža, atvaļinātā ASV bruņoto spēku pulkvežleitnanta Ilmāra Damberga uzruna:

— Augsti godātais ministra kungs! Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku vadība, saieta dalībnieki! Dāmas un kungi! Man ir godapilns uzdevums vispirms Rietumu apmeklētāju un — es ceru, pārējie man pievienosies — visu saieta dalībnieku vārdā pateikties ministram Kristovskim par iespēju šeit tikties, Dziesmu svētku un Rīgas 800 gadu jubilejas priekšvakarā atrast laiku sarīkot šo saietu. Es arī visus lūdzu pateikties rīcības komitejas vadītājam, pulkvežleitnantam Tālim Blumfeldam un viņa palīgiem. Otrs uzdevums man ir nolasīt virsleitnanta Fridriha Luča apsveikumu. Viņš savā un vienpadsmitā Kara skolas izlaiduma vārdā sveic mūs visus un aicina sekot devīzei "Tēvzemei un Brīvībai". Pēc pāris stundām mēs būsim pie atjaunotā Brīvības pieminekļa. Šie kadeti 1935. gadā iesāka jaunatklāto Kara skolu, un daļa no viņiem pēc Brīvības pieminekļa atklāšanas stāvēja godasardzē. Viņu devīze bija "Tēvzemei un Brīvībai", un mēs šos vārdus lasām arī Brīvības piemineklī. Tālāk viņš stāsta, ka no simt divdesmit četriem kadetiem, ko prezidents Kārlis Ulmanis paaugstināja par leitnantiem, dzīvi tagad vairs tikai četrpadsmit. Viens dzīvo Rīgā, tas ir kapteinis Arnolds Zariņš. Komunisti nošāva un aizveda trīsdesmit astoņus. Vācieši nošāva vienu. Otrā pasaules kara laikā krita divdesmit divi, un mūžībā aizgājuši četrdesmit deviņi. Es gribu prasīt par šiem trīsdesmit astoņiem latviešu virsniekiem, kurus iznīcināja mūsu valsts ienaidnieks: ko viņi bija nodarījuši komunistu valstij? Ko viņi bija nodarījuši Padomju Savienībai? Es domāju, tas ir jautājums, kas mums vienmēr jāatgādina un jāprasa. Viņi bija Latvijas valsts dēli, mūsu spēks.

Šogad mūsu Latvijas aizsardzības grupai ASV ir desmit gadu jubileja. Mēs šo darbu iesākām 1991. gadā. Šo darbu iesāka virsnieki un instruktori, kuriem bija vēlēšanās brīvajā laikā brīvprātīgi strādāt Latvijas aizsardzības labā. Arī Latvijā mēs esam piedalījušies dažādos pasākumos. Ir cilvēki, kas šeit jau bijuši divpadsmit gadus. Nupat Māris Krasts aizbrauca, viņš šeit bija pusotru gadu. Amerikā mēs esam bijuši Latvijas pārstāvjiem pavadoņi, tulki, ja vajadzēja, arī šoferi. Vienalga, kāds uzdevums arī bija, mēs to mēģinājām veikt. Šeit tika minēta arī NBS instruktoru skola. To mēs ieteicām izveidot vēl 1992. gadā. Tagad šai skolai ir jau otrais izlaidums. Es domāju, ja šī skola būtu izveidota jau 1992. gadā, tad nebūtu noticis arī tas skumjais notikums, kas šeit armijā bija apmēram pirms trim mēnešiem. No šīs dienas mums, visiem virsniekiem, sākot ar ministru un beidzot ar instruktoriem, vajadzētu apsolīt katrai Latvijas mātei, māsai un līgavai, dažos gadījumos jau arī sievai, ka viņu mīļais karavīrs Latvijas armijā tiks audzināts kārtīgi. Ka armijā disciplīna būs stingra, kā tas bija pirmskara Latvijas laikā. Bet ka armijā nenotiks tādi "pusnakts nodarījumi", kad pēkšņi kādam jaunam karavīram uzbrūk vesela grupa, apsedz ar deķi un sāk sist. Šī aziātu ievazātā paraža mūsu armijā ir jāizbeidz. Ir beidzamais laiks to darīt. Un es ceru, ka jūs visi, kas šeit sēžat un esat atbildīgi par saviem karavīriem, to ievērosit.

Vakar Pasaules latviešu virsnieku 3. saieta dalībnieki piedalījās arī Brīvības pieminekļa atjaunošanas ceremonijā un godasardzes maiņas ceremonijā. Pēcpusdienā viņi pie Rīgas pasažieru ostas vēroja NBS karavīru paraugdemonstrējumus un iepazinās ar NBS ekipējumu. Vakarā Latviešu biedrības namā notika aizsardzības ministra Ģirta Valda Kristovska rīkota pieņemšana.

Šodien, 25. jūlijā, saieta dalībnieki noliks vainagu un ziedus pie Lestenes memoriālā pieminekļa latviešu virsniekiem — komunistiskā terora upuriem un aplūkos Kurzemes cietokšņa aizstāvēšanas kaujām veltītu tematisko izstādi Zantē, bet pēcpusdienā iepazīsies ar Zemessardzes 51. Dobeles bataljonu un Izlūku mācību centru, kā arī tiksies ar jaunsargu 1. sporta spēļu dalībniekiem Dobeles stadionā.

"LV" informācija

 

Atvaļinātais ASV bruņoto spēku ģenerālis Vilmārs Kukainis — "Latvijas Vēstnesim":

— Kā jūs jūtaties Pasaules latviešu virsnieku 3. saietā?

— Ļoti labi. Bet vispirms es gribu pateikt, ka mani šeit pārāk daudz uzslavēja. Jo lielākais darba darītājs ASV ir pulkvežleitnants Dambergs, kurš vada Latvijas aizsardzības darba grupu Vašingtonā. Viņš patiesi ir vīrs īstajā vietā. Vašingtonas apkaimē dzīvo diezgan daudz latviešu virsnieku. Es dzīvoju sešu stundu brauciena attālumā no Vašingtonas, un man šajās sanāksmēs iznāk piedalīties reizi gadā. Bet mēs, protams, sazināmies pa e–pastu, arī pa telefonu un citādi uzturam sakarus. Bet Ilmārs Dambergs tieši vada Latvijas aizsardzības darba grupu, kurai šomēnes aprit desmitā gadskārta. Sākumā šo darba grupu nodibināja Pasaules brīvo latviešu apvienības ietvaros, bet nu jau kādus septiņus gadus tā darbojas ASV "Daugavas vanagu" ietvaros. Mums ir pārstāvji arī daudzās citās zemēs, taču aktīva darbība notiek tikai ASV. Tādēļ, ka tieši tur ir īpaši daudz latviešu virsnieku.

Kā veidojās jūsu virsnieka karjera ASV? Valsts prezidente savā atklāšanas runā minēja arī skumjo faktu, ka latviešu virsniekiem daudz nācies cīnīties zem svešiem karogiem. Vai arī jums iznācis karot zem amerikāņu karoga?

— Jā, protams. Es esmu nodienējis divdesmit piecus gadus aktīvajā amerikāņu armijā un pēc tam vēl divdesmit piecus gadus Nacionālajā gvardē. Mana militārā karjera? Es Amerikā esmu divpavalstnieks, bet Amerikas armijā starp ģenerāļiem divpavalstnieku nav. Bet Nacionālā gvarde pakļauta pavalstīm, un pie mums arī nesen bija ciemos senators Džordžs Vainovičs. Mums ar viņu ir labs kontakts. Es arī nesen biju viņa sešdesmit piecu gadu dzimšanas dienā, un viņš pirms tam bija mana štata gubernators.

— Viņš, kā zināms, ir liels Baltijas valstu draugs.

— Jā, liels baltiešu draugs. Un viņš arī parakstīja dokumentu par manu paaugstināšanu ģenerāļa pakāpē.

— Kā jums ar jūsu bagātīgo ASV bruņotajos spēkos gūto pieredzi izskatās Latvijas virzība uz NATO? Un mūsu izredzes iestāties NATO?

— Es domāju, mums ir labas izredzes. Bet vēl ir jāpiestrādā. Jo ir arī pretspēki, kas darbojas, lai mēs šajā organizācijā netiktu. Un es domāju, lai mūs neielaistu NATO, šie spēki izmantos arī sīkumus. Mēs redzam un arī no šodienas ziņojumiem dzirdējām, ka Latvijas virzība uz NATO ir laba, un mēs, latviešu virsnieki no Rietumiem, ar savu ilgo pieredzi varam šo virzību padarīt vēl labāku. Un mēs to arī cenšamies darīt. Kā Valsts prezidente teica, mēs katrs savā okeāna pusē tagad Latvijai cenšamies, cik varam, palīdzēt dažādos veidos. Kaut arī šī palīdzība dažkārt būtu niecīga, mēs tomēr domājam, ka tā ir ko vērta. Mēs arī cenšamies savās mītnes zemēs pārstāvēt Latviju un iespaidot turienes sabiedrisko domu par labu Latvijai. Nupat es minēju senatora Džordža Vainoviča sešdesmit piecu gadu jubileju. Es tajā saorganizēju trīs galdus ar latviešiem. Senators par to bija ļoti pateicīgs un nāca ar mani un sievu runāt, jo viņam ir vajadzīgs vietējās sabiedrības atbalsts atkārtotai ievēlēšanai.

— Jūs piedalījāties arī Pasaules latviešu virsnieku 1. saietā 1993. gadā. Kas šajos gados ir mainījies Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos?

— Es domāju, tie ir ļoti mainījušies uz labo pusi. Tie ir attīstījušies būtiski uz augšu. Un prieks, ka mēs šajā procesā esam piepalīdzējuši. Angliski varētu teikt, ka mēs, latviešu virsnieki no ārzemēm, mēģinām dot "razor’s edge" — tas nozīmē, ka palīgi novasko mašīnu, lai tai būtu lielāks ātrums. Tā rīkojamies arī mēs, latviešu virsnieki Amerikā un citur Rietumu pasaulē, palīdzot Latvijas bruņotajiem spēkiem to attīstībā un ceļā uz NATO. Palīdzot Latvijas drošības nostiprināšanā.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors

 

Aizsardzības ministrijas NATO integrācijas izpildsekretārs Gaidis Andrejs Zeibots:

Ziņojums "Latvijas militārā sagatavotība virzībā un NATO" Pasaules latviešu virsnieku 3. saietā

Ir pagājuši kārtējie divi intensīva darba gadi, un mēs atkal esam kopā, lai pārrunātu esošo situāciju, iepazīstinātu viens otru ar informāciju par tik ļoti svarīgo nozari Latvijā — darbu integrācijai NATO. Varbūt tieši šis virziens un darbs ir bijis politiski pats vissvarīgākais. Sākās tas tūlīt pēc Vašingtonas NATO sammita 1999. gadā pēc tam, kad bija skaidri izteiktas perspektīvas par iespējām nākotnē iestāties aliansē un tika nosaukts arī Latvijas kā kandidātvalsts vārds. Tas viss nozīmēja jauna saspringta darba cēliena sākumu. Vajadzēja noteikt, kādus plānus mums vajadzēs, kāds būs to saturs. Tā tomēr bija zināma Latvijas valsts pārbaude gan spēju, gan potenciāla ziņā. Kā jau jūs zināt, NATO nedeva striktus norādījumus par dokumentu uzbūvi, to saturu un noformējumu. Varbūt ar to arī sākās mūsu gatavības pārbaude. Tā tad arī bija mūsu galvenā dokumenta — Rīcības plāna dalībai NATO — dzimšana. Atklāti runājot, tas nebija nemaz tik viegli. Radās dažādi ierosinājumi, priekšlikumi. Un tomēr beigās tika noformēts nopietns plāns, kuru pēc tam atzinīgi novērtēja gan NATO, gan arī NATO valstu attiecīgās struktūras. Plāna sagatavošanas stadijā notika konsultācijas Baltijas valstu starpā, konsultācijas ar NATO valstīm. Lielu palīdzību sniedza Dānija, Norvēģija, aktīvas palīdzes bija jaunuzņemtās NATO valstis Čehija un Polija, grūti novērtēt lielo ASV un Lielbritānijas palīdzību. Un tā visa rezultātā radās dokuments, kurš apvieno visus dažāda formāta plānus vienā. Iepazīstoties ar to, rodas priekšstats un izpratne par visu notiekošo aizsardzības sistēmā, un vienlaikus tas arī atvieglo vadības funkcijas.

Kā nelielu starpsecinājumu par šo plānu var teikt, ka Rīcības plāns dalībai NATO deva reālu iespēju un grūdienu visas aizsardzības struktūras sakārtošanai. Tā sāka attīstīties plānošanas, programmēšanas un budžetēšanas jaunā sistēma, tāda, kura ilgu laiku darbojās rietumvalstīs un kura tālākā darbībā sāka iedarboties arī uz visu finansu sistēmu valstī. Tas nozīmē, ka Rīcības plāns dalībai NATO ietekmēja ne tikai militāro struktūru attīstību, bet virzīja citu valsts struktūru attīstību Rietumos pieņemtajiem standartiem. Vēl gribētu atzīmēt jūtamu progresu starptautiskās sadarbības jomā. Šodien aizsardzības sistēmā darbojas strikti noteikts šīs sadarbības cikls. Tas nozīmē, ka ir sākusi darboties ilgtermiņa plānošana, kura savukārt nosaka un nodrošina zināmu stabilitāti un pārtrauc stihisku pasākumu plānošanu un piedalīšanos tajos. Reāli mēs varētu runāt arī par daudz racionālāku līdzekļu izmantošanu.

Šodien notiek saspringts darbs pie trešā Rīcības plāna dalībai NATO izstrādes, un es personīgi uzskatu, ka tas būs pēdējais. To saku ar zināmu gandarījumu un pārliecību, ka tā arī notiks. Tomēr priekšnoteikums tam var būt tikai mūsu intensīvais darbs. Tas jāsaprot visiem, gan tiem, kuri darbojas aizsardzības sistēmā, gan arī valsts iedzīvotājiem. Sākuma apgalvojums tikai par politisku lēmumu uzņemšanai NATO, maigi sakot, nav īsti korekts. Šodien ir daudzi blakusfaktori, kuri noteiks attiecīga lēmuma pieņemšanu. Tas nebūs tikai politisks lēmums. To mēs redzam jau šodien. Pie mums brauc nopietnas NATO, gan arī NATO valstu darba grupas. Mērķis — iepazīties ar situāciju uz vietas, pārliecināties par mūsu nopietnību darbā, spējām un vēl vienu lietu, kas nemaz nav tik mazsvarīga, — realitāti, realitāti situācijas novērtēšanā, plānu sagatavošanā un to izpildē. Mums vairākkārt ir bijis jādzird par mūsu plānu ambiciozitāti, par to finansiālo segumu, par spējām tos realizēt praktiski. Mēs esam pierādījuši un parādījuši realitāti. Uz to arī tālāk var balstīties partneru uzticība, kā arī iespējas saņemt palīdzību un atbalstu.

Pēdējie divi gadi ir bijuši sekmīgi. Tas kļuva iespējams, veiksmīgi apvienojot, no vienas puses, civilā un militārā personāla spējas un menedžmentu, no otras. Es vienkārši šeit nevaru nenosaukt un nepateikt, ka tas ir ministra Kristovska kunga darba rezultāts. Arī tas, ka viens ministrs vada ministriju jau ilgāk nekā divus gadus, ir devis stabilitāti un iespēju nopietni risināt lielus un svarīgus projektus, piemēram, jau nosauktā plānošanas, programmēšanas un budžetēšanas sistēma, ilgtermiņa attīstības plānu apstiprināšana, valsts aizsardzības operatīvā plāna apstiprināšana un citi. Tagad būtu pat grūti nosaukt kādu specifisku virzienu, kurā nenotiek darbība. Sakārtojas un pārveidojas NBS struktūra atbilstoši situācijai un uzdevumiem, izveidotas ļoti svarīgas apakšvienības, tādas kā nodrošinājuma centrs, mācību vadības štābs un citas, par kurām savā ziņojumā stāstīs NBS komandieris. Ir pieņemta jauna militārās izglītības koncepcija, kuras realizācija jau ir sākta. Varētu vēl daudz stāstīt, tomēr ierobežotā laika dēļ atstāsim to uz individuālo pārrunu laiku. Tad varēsim konkrēti pārrunāt jautājumus, kādus katrs vēlēsies precizēt. Vēl gan papildināšu agrāk teikto. Sasniegtais nav tikai NBS un Aizsardzības ministrijas personāla darba rezultāts. Mums jābūt pateicīgiem saņemtajai palīdzībai no mūsu tautiešiem Rietumu valstīs. Un varbūt dažus no viņiem es nosaukšu. Pirmām kārtām no ASV. Šeit grupa liekas vislielākā, gan strādājot Latvijā, gan palīdzot ar padomu no mītnes zemes: I.Krasts, I.Kronītis, V.Purkalītis, H.Linde, I.Dambergs, V.Kukainis, E.Goldšmits, A.Mednis, vēl daudzi citi. Gribu nosaukt J.Ātrēnu no Austrālijas. Ir daudzi citi, kurus es nenosaucu, bet kuri, ierodoties Latvijā, nāk uz ministriju un tūlīt sāk interesēties, ko viņš varētu izdarīt. Tā ir fantastiska sajūta, kad tu jūti šo atbalstu un vēlmi palīdzēt. Tādā veidā visu izdarīto bija vieglāk sasniegt.

Es gribētu vēl vienu lietu atzīmēt. Pie mums jau otro gadu strādā speciāla darba grupa ar uzdevumu realizēt konkrētus projektus, piemēram, apgādes sistēmā, informātikas jomā, personāla sistēmā. Šeit strādā pārstāvji no ASV, Lielbritānijas, Norvēģijas, Dānijas, Vācijas, Zviedrijas. Arī tas notika ar ministra atbalstu, un mēs esam pateicīgi šai palīdzībai.

Tātad par mūsu politisko NATO vēlmi visiem būtu skaidrs. Tomēr svarīgi ir, lai arī otrā puse — NATO — būtu ieinteresēta mūs redzēt savā kolektīvā. Un varbūt šeit vietā atcerēties vārdus, ko teicis kāds gudrais: "Es negribu būt organizācijā, kura ar visiem spēkiem grib, lai es tajā būtu." Tomēr mums ir svarīgi ieinteresēt vai arī, vienkāršāk sakot, uzzināt, kāda tad ir NATO interese par mūsu dalību aliansē. Šeit varētu nosaukt vairākas. Vispirms stratēģiskās — gaisa telpas, uzņēmējvalsts gatavību. Paskatoties dziļāk mūsu plānos, var redzēt, ka šie ir prioritāri virzieni mūsu attīstībā.

NATO faktiskās vēlmes ir spēku savietojamība, mūsu piedalīšanās miera uzturēšanas operācijās, standartizācija un attiecīga izglītība.

Visos šajos virzienos Latvijā notiek zināma darbība. Ar gandarījumu var atzīmēt NATO partnerības mērķu izpildi. Mēs esam apņēmušies izpildīt 61. Dažkārt tas ir grūti, un daudzi no tiem izpildē izmaksā dārgi. Nepieciešamas lielas naudas summas, kā arī speciālas zināšanas, kuru diemžēl daudzreiz pietrūkst.

Mūsu karavīri piedalās miera uzturēšanas spēkos no 1995. gada. Šodien SFOR sastāvā ir rota, bet KFOR 10 cilvēki, kā arī novērotāji Maķedonijā un Gruzijā. Atsauksmes par mūsu karavīriem šodien ir teicamas. Pirms mēneša apmeklējot Bosniju un Hercegovinu, mēs bijām pat pārsteigti, uzzinot, ka mūsu karavīri sporta sacensībās ieguvuši visas pirmās vietas. Tas ceļ mūsu karavīra un valsts autoritāti.

Nobeigumā vēlos informēt par vēl vienu svarīgu jomu — atašejiem un civilajiem pārstāvjiem, kuri strādā dažādās valstīs. Šodien mums ir akreditēti atašeji 13 valstīs. Briselē NATO politiskajā štābā strādā 4(3+1), Monsā 2. Nākamgad plānots šo tik ļoti svarīgo institūciju paplašināt, tai skaitā nozīmējot atašeju arī Krievijā. Svarīgi ir, lai mūsu virsnieki un instruktori gūtu pieredzi, strādājot tieši NATO štābos. Un tas arī ir sācies. Tikko saņemta informācija par vēl divu virsnieku apstiprināšanu divu gadu darbam Neapolē un Norfolkā.

Novēlu saieta dalībniekiem veiksmi, iegūt pēc iespējas vairāk informācijas par notiekošo, jo tad varēs arī labāk strādāt mūsu Latvijas labā.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!