Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Klāt vēlreiz triju zvaigžņu lēkts. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.07.2001., Nr. 111 https://www.vestnesis.lv/ta/id/26420

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lai latvietis ar grāmatu arī šodien un turpmāk iet savos dzīves ceļos

Vēl šajā numurā

25.07.2001., Nr. 111

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Klāt vēlreiz triju zvaigžņu lēkts

Svētības, dvēseles augšāmkāpšanas brīdī

NOTIS COPY.GIF (98289 BYTES)
Kantātes "Tēvzemei un Brīvībai" partitūras 1. un 18. lpp. ar autora Zigmara Liepiņa autogrāfu "Latvijas Vēstnesim" vakar, 24.jūlijā

Vakar pulksten 15 Lielajā Ģildē sākās Zigmara Liepiņa kantātes "Tēvzemei un Brīvībai" caurlaides mēģinājums. Bet 16.05 — ģenerālmēģinājums. Saules piekveldētajā un tamlīdz pat Vecrīgas mūru sargātajā Lielajā ģildē daudzi bija izmetušies kreklos un īsbiksēs. Jo arī Lielajā zālē bija krietni pāri +20°. Tomēr vajadzēja strādāt. Jo pulksten 23 — pirmuzvedums. Ar četriem koriem un Nacionālo simfonisko orķestri pēc dienas vidū atkal atklātā Brīvības pieminekļa.

Komponists Zigmars Liepiņš bija nosvīdis kā visi pārējie. Saprotamā kārtā, pat mazliet vairāk. Jo grūti iztēloties tādu autoru, kas šādā reizē justos ledusauksts. Kad nepilnu pusstundu garais "visgalvenais" mēģinājums diriģenta Māra Kupča vadībā bija galā un sviedri noslaucīti, autors ērti atlaidās zāles priekštelpas zvilnī.

— Tāpat kā visam, arī manam jaunākajam lielākajam darbam ir sava priekšvēsture. Varbūt kāds bija atcerējies, ka deviņdesmito gadu vidū Kurzemē nograndēja Liepiņa mūzika Skrundas lokatora nogāšanas minūtēs. Varētu bilst, ka ar šo reizi esmu kļuvis "vēsturisks".

Lai nu kā, bet tādas ir arī manas līdz šim uzvestās operas — "Parīzes Dievmātes katedrāle" (uz skatuves bija 90 reizes) un "Roze" (tikai 20).

Varbūt citā sakarā, varbūt pat nevilšus, šopavasar tieši man kļuva zināms valstisks priekšlikums veidot kompozīciju, lai vainagotu Brīvības pieminekļa jaunuzcelšanu. Ierosmes autori bilda, ka varētu būt Māras Zālītes dzejas teksts. Tomēr es jau kopš ierosinājuma pirmās dienas izjutu atslēgas rindas:

Saules mūžu Tēvzemei,

Brīvībai un dzimtenei.

Pašam par lielu pārsteigumu, jau pēc trim četrām nedēļām divdesmit minūšu mūzika bija uz nošu lapām. Piezvanīju dzejniecei, un viņa atzinās, ka dzeja nedodoties rokā. Izstāstīju savu versiju, un pie tā arī palikām. Uz partitūras pirmās lapas ir maija sākuma datums. Vēlāk radās pārdomas par žanra apzīmējumu — simfoniska poēma, oratorija (nē!), kantāte. Kopā ar Māri palikām pie pēdējā. Jo diriģents, it īpaši pirmatskaņojuma reizē, ir komponista līdzautors.

Viņš proponēja arī korus. Kā lai iztiek bez Māra Sirmā 1. ģimnāzijas "Kamēr…" (skola taču blakus Brīvības piemineklim), bez "Balsīm", bez "Fortius" un "Konventa". Palikām pie četriem, lai nebūtu pārsātinājuma, jo šī diena vēl nav Dziesmu svētki. Bet solistus — Kristīni Zadovsku un Juri Ādamsonu — ierosināju es. Viņi man simpatizē kopš operu iestudējumiem. Nespēju iedomāties, ka Brīvības pieminekļa varone varētu dziedāt kā augsts soprāns, nevis meco kā Kristīne. Mēģinājumos par to vēlreiz pārliecinājos.

Ja kāds man taujātu, lai atšifrēju mūzikas izklāstu, es to varētu raksturot trijos metos. Pirmā daļa — orķestrim. Ar tā mierīgajām noskaņām, ko pārtrauc trauksmaini signāli jo tuvojas 1940. gads ar militāru maršu, neziņu, okupācijas nojausmu. Otrā — iestājas koris. Varbūt neoklasicisma noskaņā, kaut kas no diženā Baha, baznīcas lūgšana mūsdienu izpratnē. Jāsavāc visi garīgie spēki. Izskaņa — iekļaujas solisti. Izrādās, ka ar šiem pieciem sešiem vārdiem var pateikt neizsakāmi daudz. Tuvojas apoteoze, vairs paliek tikai "Tēvzemei un Brīvībai". Ko vēl vairāk? To saprata mūsu tēvi un vectēvi, to saprotam mēs.

Man kopš nesenās pagātnes liekas novazāts patriotisma vārds. Tomēr man šādā reizē gribētos teikt, ka tā ir manas dvēseles atbilde uz jautājumu: kāda ir tava attieksme pret mūsdienu Latviju? Šīs kantātes honorārs lai ir Zigmara Liepiņa velte Brīvības pieminekļa fondam.

Mintauts Ģeibāks — "Latvijas Vēstnesim"

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!