Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ministru prezidents: - intervijā Latvijas Radio ceturtdien, 19.jūlijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.07.2001., Nr. 110 https://www.vestnesis.lv/ta/id/26367

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ārlietu ministrs: - tiekoties ar Vācijas vēstnieku Latvijā

Vēl šajā numurā

20.07.2001., Nr. 110

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio ceturtdien, 19.jūlijā

Intervija Latvijas Radio 19.jūlija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Mēs sāksim ar to sarunu, kuru jūs tikko esat beiguši Ministru kabinetā. Jūs tikāties ar Pensionāru federācijas vadību, kura no rīta bija arī Latvijas Radio studijā. Vispirms droši vien vispārīgs šīs sarunas iespaids, rezultāti?

Andris Bērziņš: — Mums bija ļoti konstruktīva, lietišķa un sakarīga saruna. Pensionāru federācija izstāstīja savu rūpi un savus piecus sešus punktus, kuri viņiem ir ļoti aktuāli; es savukārt stāstīju, mēģināju argumentēt. Dažos jautājumos mēs nonācām pie vienota viedokļa, un tie ir svarīgākie jautājumi — pirmkārt jau par pensiju indeksāciju un par to, ka pensiju indeksācijai jābūt jūtamai. Un es tiešām apsolīju, ka nākamajā gadā pensiju indeksācija būs pēc šīs jaunās shēmas, kur būs ņemta vērā ne tikai inflācija, bet arī vidējās darba algas pieauguma tempu īpatsvars. Mēs pārrunājām vēl veselu virkni dažādu jautājumu, kas saistīti ar grozījumiem pensiju likumā, un es teicu, ka valdības apstiprinātajā un Saeimā iesniegtajā likumprojektā, kurš atļauj strādājošajiem pensionāriem saņemt pilnu pensiju un pilnu algu, kas izmaksā aptuveni 12 miljonus latu gadā, ir jāsper cits solis — jautājumā par priekšlaicīgo pensionēšanos, jo, protams, valdība grib radīt tādu situāciju, lai strādājošu pensionāru skaits nepieaugtu progresīvā progresijā un lai šo cilvēku skaits tomēr būtu daudzmaz ierobežotāks, lai rezultātā mums būtu līdzekļi, par kuriem indeksēt šīs pensijas.

— Un rezultāts? Porieša kungs tur bija runājis par to, ka pensionāru daļa arī grasās kādas protesta akcijas rīkot.

A.Bērziņš: — Nu, mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, un katram ir tiesības uz jebkura veida akcijām. Man liekas, ka pensionāriem, tāpat kā citām sabiedrības grupām, ir tiesības paust savu viedokli, un tas ir ļoti labi, ka viņi to dara. Mēs gan vienojāmies, ka 30.datumā es, iespējams, varētu kopā ar labklājības ministru būt pie pensionāriem, tur viņiem ir ārkārtas domes sēde, kur tad mēs varētu paust viedokļus un pārrunāt vienu otru jautājumu.

— Argumentēt un arī varbūt pārliecināt?

A.Bērziņš: — Jā, protams, ir jāmēģina to darīt ar argumentiem, ar konkrētu skaidrojumu.

— Līdz ar to jautājums par akciju, jūlijā es sapratu, tas varētu būt tas variants, ka sarunas turpinās 30. — tāds var būt rezultāts?

A.Bērziņš: — Jā, varētu teikt, ka tāds ir rezultāts.

— Arī par strādājošajiem zvanīja no Liepājas viena kundze un sacīja tā: strādājošie raud par to, ka viņi ir nopelnījuši un tā tālāk, bet ko darīt tādiem kā es, kam ir 40 latu un kam nav nekādu cerību, ka kaut kas īpaši būtiski varētu palielināties?

A.Bērziņš: — Ir iespēja mēģināt atgriezties darbā līdz brīdim, kamēr pienāk oficiālais pensijas vecums. Cita iespēja — gaidīt šo pensijas vecumu un griezties savas pilsētas vai apdzīvotās vietas sociālās palīdzības dienestā pēc īslaicīga pabalsta, vai vērsties pie saviem bērniem, lai tie palīdz, jo Civillikumā ir rakstīts, ka vecāki ir atbildīgi par saviem bērniem, bet bērnu pienākums savukārt ir palīdzēt saviem vecākiem. Tā ir Civillikuma norma.

— No šīs runas es sapratu, ka viņas bērns vēl mācās, viņa saka: vajadzētu palīdzēt bērnam pabeigt mācības.

A.Bērziņš: — Jā, nu arī taisnība! Droši vien taisnība. Bet bērnam droši vien ir arī tēvs, un visiem kopīgi ir šis pienākums jāpilda.

— Runājot par indeksāciju, man viena klausītāja zvanīja un jautāja tā: viņai 1999.gadā pensija ir bijusi 57,10, tagad ir 57,29 lati — tātad indeksācija 19 santīmi. Viņa rēķina: ja indeksācija oficiāli valstī ir 3 procenti, kā tiek runāts, tad šeit sanāk 0,3 procenti, bet darba stāžs ir 40 gadi. Viņai apmēram ir vidējās pensijas samērs, tātad vajadzētu būt vidējai indeksācijai, šiem trim procentiem.

A.Bērziņš: — Indeksācija kopš 1996.gada ir atbilstoša inflācijas tempam, tātad nevis kādiem tempiem, bet tik daudz, cik ir inflācija; citiem vārdiem — par tādu pašu naudas summu, par kādu ir kritusies šīs pensijas reālā pirktspēja. Un inflācija pēdējos divus trīs gadus ir bijusi viszemākā starp visām Austrumeiropas valstīm, pagājušogad, piemēram, tikai Lietuvā bija par vienu procenta desmitdaļu zemāka inflācija nekā Latvijā. Bet, kā jau es teicu, no nākamā gada indeksācija, atbilstoši šim kopējam projektam, kurš tika uzrakstīts 1996.gadā, ir paredzēta ne tikai pēc inflācijas, bet arī pēc darba algas pieauguma tempa. Tur tiks izveidota jauna formula, kur pēc noteiktiem īpatsvariem tiks ievietots gan viens, gan otrs rādītājs, un tad, protams, šī inndeksācija būs jūtamāka. Bet, protams, līdz tam laikam ir jāmēģina pilnībā sabalansēt sociālo budžetu, ieņēmumus ar izdevumiem.

— Par inflāciju. Mēs runājām — ja inflācija ir 3 procenti, tad 19 santīmi neatbilst 3 procentiem — pēc viņas aprēķiniem.

A.Bērziņš: — Es nevaru pateikt, kā cilvēks ir konkrēti rēķinājis. Ja ir kāda nepieciešamība saņemt precīzu informāciju, tad attiecīgi savas apdzīvotās vietas sociālās apdrošināšanas nodaļā ir speciāli informācijas dienesta cilvēki, kuri iedos precīzus visus aprēķinus.

— Viņa saka, ka šo jautājumu ir uzdevusi arī labklājības ministram, viņš arī atsaucies uz citiem, bet nu tīri skaitļi nesanāk — 3 procenti un 19 santīmi nesanāk.

A.Bērziņš: — Tur vajadzētu griezties pie tiem speciālistiem, kuri konkrēti nodarbojas ar šo indeksācijas rēķināšanu, un diez vai labklājības ministrs pats pēc šīs formulas rēķina šo indeksāciju.

— Mēs pie šī jautājuma tiešām varētu atzgriezties arī vēlāk. Jautājums par medmāsu algām. Tās savulaik tika paceltas, un par to arī viena klausītāja zvanīja un sacīja tā: vai tas, kas tur avīzēs rakstīts — būs vai nebūs tās algas — ir oficiāls viedoklis, vai kā? Kāda ir tā situācija tagad?

A.Bērziņš: — Paldies, ļoti labs jautājums! Mēs esam nonākuši ļoti īpatnējā situācijā. Vakar mums bija Nacionālās trīspusējās padomes sēde, un arī šajā sēdē mēs šo jautājumu skārām. Kas ir iznācis? Valdība tātad ir iedevusi 3,5 miljonus algu palielināšanai veselības aprūpē — tā nauda tur ir iegājusi. Un kā šo naudu bija paredzēts izlietot? Bija paredzēts, ka Medicīnas darbinieku arodbiedrība, kuru vada Vīksnas kundze, Labklājības ministrija, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra un arodbiedrības noslēgs ģenerāllīgumu, vienojoties, ka šīs četras puses nodrošina, ka visās slimnīcās visām medmāsām, feldšerēm, sanitārēm tiek pacelta šī alga par noteikto naudas summu. Tagad izrādās, ka Slimnīcu biedrības priekšnieks, kam arī jāpiedalās šī ģenerāllīguma slēgšanā kā vienai no četrām pusēm, Kalēja kungs ir kategoriski iebildis pret šāda līguma slēgšanu un teicis tā: mēs, galvenie ārsti, slimnīcās paši izlemsim, kā darīsim — palielināsim vai nepalielināsim. Un Vīksnas kundze, cilvēks, kurš uzņēmās atbildību, pateica: jā, valdība ir izpildījusi visu, ko tā solīja, valdība ir naudu iedevusi un nonākusi ārkārtīgi grūtā situācijā. Tādēļ vakar mēs griezāmies pie Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja un pie Latvijas Darba devēju konfederācijas priekšsēdētāja Gavrilova kunga ar lūgumu ietekmēt katram savus biedrus — Gavrilova kungam ietekmēt Kalēja kungu, kurš ir biedrs Latvijas Darba devēju konfederācijā, un savukārt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadībai palīdzēt Vīksnas kundzei piespiest, lai arī šie slimnīcu vadītāji tomēr ievērotu spēles noteikumus un lai neteiktu tā: mums tur tas un tas nav iedots... Jo pretējā gadījumā iznāk muļķīgi — nauda ir iedota, veselības aprūpei šī nauda ir palielinājusies par noteikto summu, bet medicīnas māsām vai feldšerītēm tiks iestāstīts, ka kaut ko atkal kāds kaut kur neiedeva! Faktiski tas šodien ir slimnīcu administrāciju atbildības jautājums, lai tiktu izpildīts tas, par ko savulaik vienojās gan Slimnīcu biedrība, gan veselības aprūpes arodbiedrība, gan valdība.

— Es saprotu tā — darba devējs ir tas, kurš tālāk sadala to naudu, jūs varat iedot tikai slimnīcai...

A.Bērziņš: — Slimnīcu īpašnieki absolūtā vairākumā ir pašvaldības, tās ieliek šos pilnvarniekus slimnīcās, apstiprina galvenos ārstus, un to pienākums faktiski ir raudzīties, lai tā nauda tur tik tiešām tiktu sadalīta un lai medmāsām un visiem pārējiem, kam nu tas algas palielinājums pienācās, tas reāli arī tiktu iedots.

— Mums varbūt jāgriežas pie cienījamā Gundara Bojāra?

A.Bērziņš: — Nu, es ceru, ka Gundars Bojārs savās slimnīcās, tas ir, Gaiļezerā un 1.slimnīcā, šo jautājumu atrisinās. Tai pašā laikā, protams, ir ļoti daudzas citas slimnīcas vēl.

— Man zvanīja Lagzdiņas kundze un jautāja tā: savulaik tika runāts ne tikai par medmāsām, bet arī par jaunāko medicīnisko personālu un ārstiem, un tur arī strīdi bija; šobrīd iznākot tā, ka ārstiem mazāka alga nekā medmāsām.

A.Bērziņš: — Nu, ārstu alga arī palielinās atbilstoši tam, kā palielinās minimālā darba alga. Un arī ārstu atalgojums, tieši tāpat kā visu pārējo darba algas, šobrīd ir slimnīcu vadības atbildības jautājums. Cik racionāli slimnīcā tiek izlietoti līdzekļi, cik racionāli tiek izmantotas telpas, kā tiek izmantoti pašu nopelnītie līdzekļi, vai visa nauda oficiāli aiziet slimnīcas apritē — tas ir tāds jautājums, uz ko valdība viennozīmīgi nemaz nevar atbildēt. Par katru slimnīcu ir jāatbild tās īpašniekam, un īpašnieks ir vai nu pašvaldība lielākoties, vai arī valsts, piemēram, Bērnu klīniskā slimnīca un Stradiņa slimnīca ir valsts slimnīcas.

— Vēl zvanīja Andžāna kungs no Cēsīm — par to pašu Laventu, varbūt slimnīcai kaut kas tiekot no viņa. Vai neko nevar izdarīt šajā situācijā?

A.Bērziņš: — Dakteri saka, ka Laventa kungam ir jāuzkavējas slimnīcā, ka viņam sirds joprojām sit ļoti aritmiski, un man kā cilvēkam, kurš nav studējis medicīnu, ir ārkārtīgi grūti pateikt, vai tā ir taisnība vai nav. Es pieņemu, ka tā tomēr ir taisnība, jo katrs dakteris taču, saņemot daktera diplomu, dod tā saukto Hipokrata zvērestu, ka viņš visos gadījumos un vienmēr teiks taisnību un rūpēsies par cilvēka veselību.

— Mēs runājām arī ar citiem mediķiem; viņi teica — ja cilvēkam jau cik mēnešus slikti ar sirdi — neviens taču tik ilgi neguļ slimnīcā, tur kaut kas...

A.Bērziņš: — Es jums nevaru atbildēt...

— Jautājums acīmredzot ir par bezspēcību...

A.Bērziņš: — Jā, es zinu, ka ir pašlaik izlemts, ka sanāks kopā vesels dakteru konsīlijs un mēģinās konstatēt — varbūt tā vaina tiešām ir kaut kā ātrāk ārstējama, bet tas, protams, ir pašu dakteru atbildības jautājums.

— Mēs te savulaik runājām par šiem cīņas suņiem, par iespējamo aizliegumu — tas bija tad, kad tika sakosts mazais bērniņš. Tas jautājums ir palicis gaisā karājoties?

A.Bērziņš: — Šis jautājums ir saskaņošanas stadijā, un Zemkopības ministrija ir mani informējusi, ka viņi pašlaik šo dokumentu ir sagatavojuši tādā apspriedes variantā, notiek tikšanās ar dažādām sabiedriskajām organizācijām — ar kinologu biedrībām, ar suņu audzētāju biedrībām un tā tālāk; tiek lietoti visdažādākie argumenti, tiek pētīta pasaules prakse un pieredze attiecībā uz to, kuri suņi būtu pilnībā aizliedzami, kuru cīņas suņu sabiedriskā parādīšanās būtu kaut kādā veidā ierobežojama. Tā ka es ceru, ka tur tiks atrasts kāds saprātīgs kompromiss un ka visā drīzumā Zemkopības ministrija nāks klajā ar šādu dokumentu.

— Šīs sarunas tomēr notiek tieši ar kinologiem?

A.Bērziņš: — Protams, protams! Šai gadījumā jau nevar arī tā neskatoties, teiksim, cirst un teikt — tas suns ir slikts vai — tas ir labs. Ir jāizpēta uzmanīgi, jo daudzos gadījumos tik tiešām ne jau suns ir vainīgs, ka notiek kāda nelaime; vainīgs ir viņa saimnieks — daudzos gadījumos; bet, protams, ir uzmanīgi jāizsver un jānodala tie gadījumi, kad sunim jau kopš dzimšanas ir iekšā, teiksim, kaut kāds cīņas gars, un visu pārējo noliegšana, un, protams, tas ir audzināšanas jautājums vai kā citādi.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!