… un Latvijas Universitāte

Latvijas Universitāte oficiāli atklāta 1919. gada 28. septembrī ar nosaukumu Latvijas Augstskola. No 1923. gada 23. marta līdz 1940. gada 17. jūnijam — Latvijas Universitāte (LU). No 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 1. jūlijam — Latvijas Valsts universitāte (LVU). No 1942. gada 29. janvāra — Rīgas Universitāte (jeb Universitāte Rīgā — Universität in (zu) Riga ), taču augstskolai bija atļauts lietot veco zīmogu ar nosaukumu Latvijas Universitāte. No 1944. gada 15. oktobra — Latvijas Valsts universitāte. Nosaukums 1958. gada 16. janvārī papildināts ar Pētera Stučkas vārdu. Kopš 1967. gada 7. janvāra nosaukums bija Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Pētera Stučkas vārdā nosauktā Latvijas Valsts universitāte.

1990. gada 19. martā atjaunots Latvijas Universitātes (LU) nosaukums.

2000./2001. mācību gadā LU mācās 30561 students.

Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis:

"Saprotam: nākotnes sabiedrība ir zināšanu sabiedrība"

— Kad pašam radās doma, ka jūs varētu kļūt par Latvijas Universitātes rektoru?

— Tas varēja būt 1999. gada oktobrī vai novembrī, apmēram pusgadu pirms tam, kad mani 2000. gada 30. maijā ievēlēja. Tāda doma man neradās pēkšņi, un līdz šai domai es nenonācu viens. Iepriekš bija ilgstošas sarunas ar kolēģiem.

— Izšķiroties par nopietno soli — stāties Latvijas galvenās augstskolas priekšgalā pēc tam, kad to tik ilgi bija vadījis profesors Juris Zaķis, jūs acīmredzot zinājāt, ko gribētu tajā mainīt, uzlabot, tālāk veidot?

— Ja tā ļoti koncentrēti, tad man gribējās racionalizēt universitātes darbību un mēģināt palīdzēt universitātei kļūt mūsdienīgākai.

— Kādas, jūsuprāt, ir galvenās mūsdienu universitātes iezīmes, un kuru no tām mūsu universitātei pietrūka?

— Mūsdienu universitātei ir trīs pamatdarbības komponenti. Tā ir pētniecība, tās ir studijas un vēl — pakalpojumi sabiedrībai. Divos no šiem komponentiem mums vēl ir daudz darāmā. Faktiski daudz darāmā ir visos trijos, bet, manuprāt, aktuālākās problēmas ir pētniecībā — vairāk jāintegrē mūsu pētniecības institūtu darbība augstākā līmeņa studiju programmās un virknē nozaru pētniecība vēl jārada. Jāsaka gan, ka universitātes sastāvā tagad ir gandrīz visi bijušie Zinātņu akadēmijas pētnieciskie institūti. Otrs komponents — pakalpojumi sabiedrībai. Šajā sfērā ir daudz darāmā, jo mēs vispār neesam apzinājuši šo sektoru. Piemēram, liela universitāte un pašvaldība, liela universitāte un valsts, universitāte un nacionālās problēmas. Tur mums sevi vēl jāatrod.

— Jūs esat iepazinies ar Eiropas universitātēm. Kā tur šīs problēmas tiek risinātas?

Foto: Gvido Kajons

— Redzējis esmu daudzas universitātes, strādājis tikai trīs, varbūt četrās. Īsāku vai ilgāku laiku, sākot no studiju gadiem, Rostokas universitātē, Prāgas Kārļa universitātē, Cīrihes augstākajā tehniskajā skolā Šveicē un Kaizerslauternes universitātē Vācijā. Pirms mēs ejam tālāk, ir svarīgi saprast manu viedokli. Universitāšu kopskaits pasaulē ir ļoti liels, droši vien ap trim tūkstošiem. Tādu universitāšu, kurās šobrīd rodas pasaules tālākajai attīstībai nozīmīgi pētījumu rezultāti, ir 30 reižu mazāk. Kādas 100 vadošās universitātes. Neviena no Eiropas universitātēm nav vadošo piecpadsmitniekā. Amerikas Savienotajās Valstīs ir privātās universitātes, ir štatu universitātes, ir valsts universitātes un dažādas to kombinācijas. Un visās ir līdzfinansējums. Ja tā ir privāta universitāte, tad tai ir valsts līdzfinansējums. Ja tā ir valsts vai štata universitāte, tad tur ļoti nopietni piedalās privātais kapitāls. Ikvienai universitātei ir graduēto vai beidzēju fonds, kurš ar patstāvīgu komerciālo darbību veicina universitātes pamatdarbu, stiprina pētniecību. Eiropā līdz nesenai pagātnei visās attīstītajās Rietumeiropas valstīs, arī Skandināvijas valstīs, dominēja valsts dotēta finansēšanas forma. Privātā kapitāla līdzdarbība līdz pēdējam brīdim ir ierobežota.

Latvijas Universitāte, es domāju, nepārspīlēšu, sakot, ka netiek finansēta, jo valsts dotācija ir nepieklājīga pēc apjoma, ja mēs gribam sevi kaut kā pozicionēt pasaules universitāšu spektrā. Privātā kapitāla piesaiste ir tīri formāla. Šobrīd Latvijas Universitāti lielā mērā finansē paši studenti. Tas no finansēšanas modeļa ir ļoti unikāls gadījums. Tāds ir mans skatījums uz universitātēm kopumā un uz Latvijas Universitāti to vidū.

Tagad atgriezīsimies pie jautājuma par to, kas mūsu universitātei būtu vajadzīgs, lai tā kļūtu mūsdienīgāka. Vajadzīgs, lai mūsu universitāte sāktu skanēt, lai tā būtu atraktīva ārzemju studentiem. Tā, lūk, mums vēl nav — mēs neesam atraktīvi ārzemju studentiem. Mēs šobrīd spējam ieinteresēt dažādās programmās aptuveni 200 ārvalstnieku, bet mums viņus vajadzētu vismaz desmitreiz vairāk.

Lai mēs varētu sākt skanēt kā atraktīva universitāte, mums jārada finansiālais pamats. Un šis pamats nevar būt studiju maksa, jo ar studiju maksu labākajā gadījumā var nosegt pirmā līmeņa studijās lekcijas un mācību materiālus, bet nekādā gadījumā, pat daļēji, pat dīglī, nevar nosegt pētniecību.

— Vai valsts finansējumu vispār nav vērts minēt?

— Valsts dotācija — protams, ir labi, ka tā ir, bet tās apjoms rada vairāk problēmu nekā kaut kādu skaidrību. Tas drīzāk rada tādu kroplu sapratni. Kas atliek? Atliek sadarbība ar privāto kapitālu, atliek iespējas meklēt kādas sadarbības formas ar privātā kapitāla akciju turētājiem, ar dažādu uzņēmumu un firmu vadītājiem. Ja mums Latvijā tādu tikpat kā nav, tad šie partneri jāmeklē citur, un te universitātei ir vislielākās iespējas.

— Ar ko jūs varat viņus ieinteresēt?

— Nākotnes sabiedrība ir zināšanu sabiedrība. Mēs radām nākotnes sabiedrības iedīgļus. Ja mēs spējam un protam zināšanas radīt un saprātīgi realizēt, tad tā varētu būt joma, kurā var piesaistīt privāto kapitālu un būtiski mainīt finansējuma apjomu. Baidos, ka tā nav interesanta tēma, jo vairumā gadījumu mums šķiet, ka pietiek vien mainīt politiķu domāšanu, lai jau panāktu kaut kādas izmaiņas.

— Kam būtu jābūt, lai universitāte kļūtu atraktīva ārvalstniekiem?

— Ārzemes ir dažādas. Ir Amerikas Savienotās Valstis un ir Ukraina, Baltkrievija, Moldova. Mums ir jāvērš skats uz šiem reģioniem, kuriem mēs jau šobrīd varam šķist atraktīvi. Jādomā par infrastruktūru šādu potenciālu studentu uzņemšanai. Tās ir tā sauktās dienesta viesnīcas, izmitināšanas vietas. Jādomā par to pētniecisko virzienu "uzfrišināšanu" — es lietoju šo slikto vārdu —, kuros mēs varētu būt atraktīvi. Kādi tie ir? Nu, piemēram, informācijas tehnoloģijas. Tajās mēs jau esam kaut kur pusceļā līdz Eiropai. Mūsu kontakti šajā jomā ir plašāki nekā mūsu austrumu kaimiņiem. Studentiem šāda situācija ir interesanta. Tā var būt arī biotehnoloģija, šūnu bioloģija, kas saistīta ar cilvēka veselību. Te Latvijā ir diezgan nopietnas iestrādes. Tā var būt arī tā studiju daļa, kas veltīta mūsu specifikai, — baltistika visplašākajā nozīmē. Vai letonika, kur mēs varam būt interesanti ne tikai manis minētajam reģionam, bet tikpat labi arī visai pasaulei. Šajā pēdējā sektorā mums ir visai nopietns un ilgstošs sadarbības projekts. Oklēras universitāte no Viskonsinas (ASV), sākot ar 1991. gadu, mums piegādā 12 studentus uz vienu mācību gadu. Tieši letonikas jomā. Jāmeklē arī citas jomas, kurās mēs varam būt atraktīvi, un šajā darbā jāiesaistās ikvienam. Katram profesionālim sava darbība jāanalizē no viedokļa — vai es savā darbā esmu atraktīvs ārzemju studentiem?

— Bet ārzemnieki jau nav galvenais universitātes darbības mērķis, drīzāk līdzeklis, lai atvieglotu izglītošanos mūsu pašu Latvijas dēliem un meitām un lai zinātne nenogrimtu kā Gaismas pils ezera dzīlēs. Kā universitātē sadzīvo tās specialitātes, kuras vajadzīgas tikai Latvijai, — valodniecība, literatūra, vēsture, ar tām, kas vienlīdz labi noder kā Eiropā, tā Amerikā un Japānā?

— Es nedomāju, ka valodniecība un vēsture ir vajadzīga tikai Latvijai. Ļoti svarīgi ir, piemēram, nest pasaulē mūsu vēsturi. Ir jauki, ja mēs kaut ko pētām savā lauciņā, bet mums tas jānes arī pasaulē. Maincas universitātes profesors E. Oberlenders, kurš sadarbībā ar mūsu kolēģiem pēta Kurzemes hercogistes vēsturi, gandrīz katru gadu sūta kādu doktorantu strādāt mūsu arhīvos.

Savukārt latviešu valodas kopšana ir ārkārtīgi aktuāla, vispirms jau lai nostiprinātu latviešu valodas pozīcijas. Visaugstāko atzinību pelnījis profesores Inas Druvietes darbs šajā jomā, taču te jāstrādā visiem kopā. Ikviens no profesoriem, vēršoties pie saviem studentiem, vienlaikus ir arī vārdnīca. Veselā virknē nozaru grāmatas galvenokārt ir angļu valodā, un, kad profesors runā ar savu auditoriju, viņam ir jāsaprot, ka šajā brīdī tiek veidota terminoloģija, turklāt tā, lai tulkojot nepazaudētu vārda vēsturisko, semantisko jēgu. Pavirši darbojoties, mēs radām jukas un neko neatstājam saviem sekotājiem.

Te es redzu universitātei arī saimniecisko nišu — sniegt pakalpojumus sabiedrībai. Ne jau visi var piezvanīt akadēmiķei Valentīnai Skujiņai uz Terminoloģijas komisiju un pajautāt, kā tad to vai citu terminu labāk latviski nosaukt. Un ne jau katrreiz viņa varēs uzreiz atbildēt.

— Kad jūs stājāties rektora amatā, humanitāro zinātņu pārstāvji bija tā kā nobijušies. Fiziķis, dabaszinātņu pārstāvis... Nu Latvijas Universitātē atklāts Letonikas centrs.

— Tas ir jauns veidojums, kuram ir ļoti daudz darāmā. Mēs esam iespējuši izveidot mazu dīglīti un ielikt puslīdz sakārtotā vidē. Tālāk jau daudz kas būs atkarīgs no pašiem cilvēkiem — Janīnas Kursītes un viņas līdzstrādniekiem. J. Kursīte ir ļoti pārņemta, labā nozīmē, ar šo darbu. Ceru, ka tā nebūs tikai mitoloģijas tulkošana vai mutvārdu daiļrades apkopošana. Tur strādā arī, piemēram, etnomuzikologi. Katrā ziņā es domāju, ka šiem cilvēkiem nav garlaicīgi.

Bet tā nopietnā daļa, kura "spēj nest mamutu", tomēr ir dabaszinātnes un inženierzinātnes. Latvijā bijis tik daudz eksperimentu ar cilvēkiem! Deviņdesmito gadu turbulences laikā mēs pamanījāmies atcelt mūsu izkopto dabaszinātņu apmācības modeli vidusskolā. Domāju, ka man ir tiesības to teikt, jo padomju laiku tradīciju garā un Latvijas specifikā bija izveidojusies zināma skola, kura varēja piegādāt dabaszinātnēm un inženierzinātnēm augstskolās labu materiālu. Šajā ziņā mēs jau tajā laikā bijām pārāki par Rietumeiropu. Un vēl tagad, ar visu pluinīšanu, esam pārāki par veselu virkni Rietumeiropas zemju. No tā spektra, ko dod vidusskolas, ir iespējams atlasīt cilvēkus, kas vēl ir ar mieru mācīties informācijas tehnoloģijas, biotehnoloģiju vai inženiermatemātiku. Mums ir šādi cilvēki, kaut arī eksperimentāli centāmies tos iznīcināt, sajaucot galvu ar izvēles priekšmetiem. Tad konstatējām, ka mūsu eksperiments nav izdevies. Tagad cenšamies kaut ko glābt, bet izglītības sistēmai ir liela inerce, nojukusi skolotāju sagatavošana, zudušas tradīcijas... Nu mums skolās ir šīs dažādās programmas. Jauki. Bet, ja paskatāmies, kurās no programmām galvenokārt piesakās skolēni un kāpēc, tad tur atkal ir viela pārdomām.

— Kādas šobrīd ir perspektīvākās nozares?

— Mēs redzam, ka informātikas tehnoloģijās gan tepat Latvijā, gan Eiropā un ASV ir gandrīz neierobežots darba piedāvājums. Perspektīvas jomas ir vides saglabāšana, atveseļošana, izkopšana, ekosistēma, kuru varam vai nu nedaudz pasargāt, vai neapdomīgi nobojāt. Tātad — bioloģija, ģeogrāfija, ģeoloģija, matemātika. Turklāt šajās fakultātēs parādās vēl viena mūsdienīga darbības sfēra — blakus pētījumiem, kuros piedalās profesori un studenti, jāprot veidot inovācijas vai cita veida kompānijas. Tām iedīgļi top universitātē, bet pēc kāda laika tās kļūst patstāvīgas, nonākot ar universitāti līgumattiecībās. Radot šādas kompānijas, mēs, pirmkārt, varam nodrošināt ar darbu mūsu produktu, studentus, otrkārt, mēs varam dot pienesumu iekšzemes kopproduktā. Nav obligāti jārada fiziska lieta, ražojums, var radīt intelektuālu vērtību, kuru tālāk šī kompānija realizē. Sabiedrība saņem pakalpojumus, un arī universitāte kaut ko saņem atpakaļ. Te mums vēl daudz darāmā — jāatrod modelis, kas ieinteresētu gan studentus, gan profesorus, gan varbūt arī kādus partnerus. Pašreiz mēs nopietni analizējam šādu projektu tehnomatemātikā. Jāsaprot tas, ka tikai kādu brīdi šāds veidojums būs pie universitātes. Kad dīglis ir nobriedis un veidojums varētu nākt pasaulē tīrā formā, nabassaite ir jāpārgriež. Tad tas var kļūt, teiksim, par institūtu vai universitāte to var pārdot. Nav tā, ka universitātei tas pazūd. Uz to var iet studenti, savukārt turienes speciālisti darbojas universitātē kā mācībspēki.

— Vai tad universitātei tādi veidojumi līdz šim nav bijuši?

— LU ir dibinājusi dažādas kompānijas, sabiedrības ar ierobežotu atbildību, bet mēs radīšanas brīdī neesam domājuši par nākotni, par brīdi, kad bērns būs patstāvīgs. Esam izveidojuši milzīgu patriarhālu ģimeni, kur visi turpat vien ir un raugās uz tēvu. Šis tehnomatemātikas projekts mani ļoti fascinē. Mums ir nopietnas iestrādes, partneri un iespējas. Tas ir vēl viens universitātes devums Latvijai — universitāte veido reālus, dzīvotspējīgus uzņēmumus, kuri dod kopprodukta pieaugumu. Te iespējas ir fantastiskas — nav runa par kādiem 10 — 20 tūkstošiem latu.

— Vai Latvijas Universitātes diploms ir derīgs jebkurā valstī?

— Mēs esam iekļāvušies Eiropas diplomu pielīdzināšanas projektos. Mēs varam būt vieni no pirmajiem, kas Eiropā sāk lietot vienotu diploma pielikumu. Faktiski šis vienotais diploma pielikums nākotnē būs pamatatslēga, ar kuras palīdzību gan augstskola, gan darba devēji novērtēs speciālistus.

— Tāds kā agrākā atzīmju lapa?

— Jā, tā ir atzīmju lapa, bet ļoti izvērsta atzīmju lapa, kura sniedz formalizētu, bet plašu priekšstatu par studiju norisi, par priekšmetu saturu un arī par rezultātiem. Pagaidām vēl nevienā universitātē šie pielikumi nav kļuvuši par neatņemamu diploma sastāvdaļu. Mēs plānojam 2001. gadā modeļa variantā pamēģināt šos pielikumus ieviest.

— Vai pielikums ir biezs?

—Kādas astoņas lapas, varbūt piecas. Tā būs tāda nopietna darba grāmata.

— Vai tā būs visās Latvijas augstskolās?

— Ar laiku tā būs obligāta prasība. "Jo ar laiku visas rozes taču pārvēršas par nātrēm." Vai otrādi. Tā būs Eiropas vienotās izglītības sistēmas nopietna prasība.

— Vai mūsu diploms Amerikas Savienotajās Valstīs tiek atzīts?

— Mēs gandrīz katru nedēļu saņemam pieprasījumus sniegt papildu informāciju par vienu, otru, trešo izglītības dokumentu. Tas nozīmē, ka mūsu beidzēji ir lietojuši šos dokumentus. Diplomus jau nelieto kā pases. Diploms norāda uz noteiktu kvalifikāciju, bet nevienam darba devējam nav pienākums iedot darbu atbilstoši diplomam. Diploma konvertācija nav kā naudaszīmju konvertācija, kur ir zināms kurss, kaut arī tur pirkšanas kurss atšķiras no pārdošanas kursa un valsts bankas kursa. Nacionālie izglītības diplomu novērtēšanas centri sniedz izziņu — jā, diploms ir īsts, iegūts tādā un tādā augstskolā, un šis cilvēks ir izpildījis tādu un tādu darba apjomu. Mēs bijām vieni no pirmajiem kontinentālajā Eiropā, kas pārgāja uz bakalaura un maģistra akadēmiskajiem grādiem. Mums tā jau ir ikdiena, Latvijā diezgan grūti būs atrast ar augstāko izglītību saistītu cilvēku, kas neorientētos šajos grādos, bet lielai Eiropas daļai tā ir problēma.

— Cik maksā Latvijas Universitātes diploms? Vai to var nopirkt "melnajā tirgū"?

— Cik daudz maksā? Tas ir labs jautājums. Lai iegūtu diplomu, kādam ir jāsamaksā par darbu un kādam ir jāpieliek klāt savas pūles. Vai to var nopirkt "melnajā tirgū"? Nezinu. Domāju, ka nopirkt var visu, tikai attiecīgajā gadījumā ļoti daudz jāmaksā. Pamēģiniet! Un pasakiet man, cik prasa!

— Vai Rīgā ir kāds administratīvais rajons, kurā nav kaut viena Latvijas Universitātes ēka?

— Tāda nav.

Zaiga Kipere