Prof. Pāvels Poļans Krievijas Zinātņu akadēmijas Ģeogrāfijas institūts, Krievija

1941. gada 14. jūnija deportācijas padomju deportāciju politikas kontekstā

Šeit būs īss 1941. gadā notikušo faktisko pirmskara deportāciju saraksts. “Kontrrevolucionāri” un “nacionālisti” tika izsūtīti no Rietumukrainas (iespējams, ka arī no Rietumbaltkrievijas) 22. maijā, no Moldāvijas, Černovcu un Izmailas apgabaliem Ukrainā — naktī no 12. uz 13. jūniju, no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas — 14.jūnijā un no Rietumbaltkrievijas — naktī no 19. uz 20. jūniju.

Kopīgais no Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas izsūtīto iedzīvotāju skaits bija attiecīgi apmēram 11 un 21 tūkstotis cilvēku. Pirmajā gadījumā viņi tika izsūtīti uz Dienvidkazahijas apgabalu, Krasnojarskas novadu, Omskas un Novosibirskas apgabaliem un otrajā gadījumā — uz Krasnojarskas, Altaja novadiem un Novosibirskas apgabalu.

Vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku tika aizvesti no Moldāvijas, Černovcu un Izmailas apgabaliem Ukrainā uz Kazahijas PSR, Komi APSR, Krasnojarskas novadu, Omskas un Novosibirskas apgabaliem. Detalizētāki dati ir pieejami par Moldāviju. Tur tika plānots arestēt un izsūtīt 8 — 8,5 tūkstošus aktīvo moldāvu “kontrrevolucionāru”, 5 tūkstoši tika izsūtīti uz Kozeļščanskas nometni un 3 tūkstoši — uz Putivļas nometni. Viņu ģimenes locekļus (to kopskaits bija 33 tūkstoši cilvēku) gaidīja izsūtīšana galvenokārt uz Kazahiju un Rietumsibīriju: 11 tūkstoši tika izsūtīti uz Dienvidkazahijas, Aktjubinskas un Karagandas apgabaliem, 10 tūkstoši — uz Novosibirskas apgabalu un vēl 6 tūkstoši — uz Kustanajas, Kzilordas un Omskas apgabaliem (Kirovas apgabals tika noteikts kā rezerve 6 tūkstošiem).

Operācija sākās 13. jūnija rītā pulksten 2.30 (pēc citu avotu ziņām 11. jūnijā). Lai sakravātu mantas, tika dotas tikai divas stundas. Neraugoties uz pēkšņumu, faktiskais arestēto un izsūtīto cilvēku skaits bija daudz mazāks nekā ieplānotais (tā 1941. gada septembra vidū no 85 716 pēdējā pirmskara operācijā izsūtītajiem iedzīvotājiem bija 22 848 moldāvu izcelsmes personu). Starp citu, reālā viņu nometinājuma vietu ģeogrāfija arī atšķīrās no ieplānotās: Kazahijā bija reģistrētas 9 954 personas, Omskas un Novosibirskas apgabalos attiecīgi 6 085 un 5 787 personas, tika pievienotas 470 personas Krasnojarskas novadā un 352 personas Komi APSR.

17,5 tūkstoši tika izsūtīti no Lietuvas uz Novosibirskas apgabalu, Kazahiju un Komi APSR, aptuveni 17 tūkstoši personu no Latvijas tika aizvesti uz Krasnojarskas novadu un Novosibirskas apgabalu, kā arī uz Karagandas apgabalu Kazahijā, apmēram 6 tūkstoši personu no Igaunijas tika aizvestas uz Kirovas un Novosibirskas apgabaliem.

Līdz ar to kopējais no PSRS jaunajiem rietumu apgabaliem deportēto personu skaits sasniedza apmēram 380—390 tūkstošus. Apgabali, uz kuriem pārvietoja izsūtītos, bija Krievijas Eiropas ziemeļdaļa, Urāli, Austrumsibīrija un Rietumsibīrija, Kazahija un Uzbekija.

Tādējādi operācija Latvijā 1941. gadā bija viena no daudzām šāda veida operācijām, kuras veica padomju vara tās kontrolētajos rajonos, un to ir iespējams vispareizāk saprast tikai šajā faktiskajā vēsturiskajā kontekstā. Jāatzīmē, ka šī bija salīdzinoši maza operācija: deportēto iedzīvotāju skaita (tikai 17 tūkstoši) attiecība pret deportācijām no tās pašas Latvijas 1949. gada martā ir 2,5 reizes mazāka. Tas veido mazāk nekā 0,3 procentus no 6 miljoniem PSRS teritorijā deportēto iedzīvotāju un apmēram 4 procentus no deportēto kopskaita 1940. un 1941. gadā. Kas attiecas uz šīs operācijas tipoloģiju, tai ir nenozīmīgas atšķirības no duča citu līdzīgu operāciju, kuras tika veiktas šajā laikposmā. Vienīgā atšķirība ir nometināšana Krasnojarskas novadā, iespējams vistālākajā nometināšanas rajonā uz austrumiem salīdzinājumā ar līdzīgiem gadījumiem 1940. un 1941. gadā.

Piespiedu migrācijas vai deportācijas, tajā skaitā deportācijas no Latvijas 1941. gadā, neapšaubāmi ir padomju valsts mērķtiecīgās represīvās politikas fenomens, kura galvenais mērķis bija vērsties nevis pret kādu tautu vai sociālo grupu, bet gan pret visiem valsts iedzīvotājiem. Deportācijas var pilnīgi pamatoti kvalificēt kā noziegumus pret cilvēci, kā tas tika izdarīts Nirnbergas tribunālā pret vācu veiktajām ostarbaiteru deportācijām no PSRS uz Trešo reihu. Šīs deportācijas pārkāpa starptautiskos likumus, īpaši padomju aneksiju gar tās rietumu robežu 1939. — 1940. gadā. Tās ir nepieciešams ļoti pamatīgi izpētīt, lai atrastu un precizētu kvantitatīvos un strukturālos parametrus, kā arī motīvus un mehānismus.

Tomēr genocīda jēdzienam (genocīds — posts uz dzīvības un nāves robežas) tiek nepareizi un nevēsturiski mazināta nozīme, ja to attiecina uz šo neapšaubāmi traģisko, bet tajā pašā laikā raksturīgo lapaspusi padomju un diemžēl arī Latvijas vēsturē. Patiešām Latvija drīz kļuva par nozīmīgu posmu īsta genocīda sagatavošanai un izvēršanai, bet, kaut gan tas notika tās teritorijā, “spēlētāju” sastāvs bija pilnīgi atšķirīgs. Tajā pašā laikā pats Latvijas operācijas process, tā izpildītāji un sekas joprojām ir nepietiekami izpētīti.

Priekšlasījumu papildinās kartes un maz zināmi dokumenti no Krievijas arhīviem par latviešu deportāciju.