Jānis Riekstiņš Latvijas Valsts arhīvs, Latvija

1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā

1939. gada 23. augustā PSRS un Vācijas ārlietu resoru vadītāji parakstīja neuzbrukšanas līgumu, ko bieži sauc par Molotova-Ribentropa paktu. Tam pievienotajā slepenajā protokolā tika noteikta teritoriju jeb interešu sfēru sadale Austrumeiropā. Atbilstoši šai sadalei Latvija nokļuva PSRS interešu sfērā; tādēļ tās inkorporācija bija vairs tikai laika jautājums. 1939. gada rudenī vairākās Latvijas vietās tika ierīkotas PSRS karaspēka bāzes, bet 1940. gada 17. jūnijā PSRS Sarkanā armija okupēja visu Latviju.

Tūdaļ pēc Latvijas okupācijas aizsākās tās valstiskuma sagrāve, padomju režīma izveidošana un nostiprināšana, kā arī plašas represijas pret t.s. “tautas ienaidniekiem”un “šķiriski svešiem elementiem”.

Pēc PSRS parauga Latvijā īsā laikā tika izveidotas represīvās iestādes, spēkā stājās PSRS likumdošanas akti, t.sk. arī KPFSR Kriminālkodekss, kas represīvajām iestādēm pavēra iespējas sodīt Latvijas pilsoņus par darbību pirms Latvijas okupācijas. Sagatavojot un veicot dažāda veida represijas, Latvijas Komunistiskā (boļševiku) partija un LPSR varas iestādes izmantoja to valsts terora pieredzi, kāda bija uzkrāta PSRS.

Pēc PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Galvenās arhīvu pārvaldes rīkojuma tika veidota arī īpaša “sociāli bīstamo elementu” kartotēka, kurā vajadzēja ierakstīt kompromitējoša rakstura ziņas par vairāk nekā 10 iedzīvotāju kategorijām.

“Sociāli bīstamo elementu” meklēšanā un uzskaitē LPSR Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta darbinieki izmantoja okupācijas varas iestāžu rokās nokļuvušos dažādu valsts iestāžu, organizāciju, likvidēto biedrību arhīvus, neatkarīgās Latvijas preses izdevumus, Valsts statistiskās pārvaldes pārskatus, kā arī ar PSRS pasu izsniegšanu saistītos dokumentus.

Reizē ar atsevišķu “pretpadomju elementu” arestiem, pret kuriem tūdaļ pat uzsāka izmeklēšanu un ierosināja krimināllietu, Latvijā tāpat kā citās t.s. Molotova-Ribetropa pakta interešu sfērās tika uzsākti priekšdarbi plašai iedzīvotāju deportācijai uz Sibīriju. Arī šeit PSRS un LPSR represīvās iestādes izmantoja to pieredzi, kāda bija uzkrāta “kulaku” izsūtīšanā PSRS lauksaimniecības kolektivizācijas laikā, poļu un citu tautību iedzīvotāju pārvietošanā no pierobežu apgabaliem trīsdesmito gadu beigās un 1940. gadā.

Iecerētās deportācijas mērķis bija apcietināt un pēc tam arī daudzos gadījumos fiziski izrēķināties ar Latvijas valstsvīriem, armijas virsniekiem, tiesu un policijas darbiniekiem, politisko partiju biedriem, ievērojamiem zinātniekiem, rakstniekiem, skolotājiem, citu profesiju pārstāvjiem un izsūtīt viņu ģimenes.

Vairāk nekā 15 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju deportāciju 1941. gada 14. jūnijā pēc PSRS valdības, PSRS Valsts drošības tautas komisariāta, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta rīkojumiem un norādījumiem, ar LK(b)P un vietējo padomju varas iestāžu atbalstu sagatavoja LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, kā arī Baltijas Sevišķā kara apgabala štāba 3.daļas darbinieki. To īstenojot, izsūtīšanā iesaistīja PSRS IeTK konvoja karaspēka daļas, Iekšlietu tautas komisariāta un milicijas darbiniekus, kā arī vietējos komunistiskās partijas un padomju aktīvistus.

Izsūtīšana notika galvenokārt pēc “šķiriskām pazīmēm” — arestēja tos, par kuriem bija savāktas ziņas par “kontrrevolucionāru” darbību un “pretpadomju aģitāciju”, kā arī bijušos Latvijas Republikas turīgākos pilsoņus. Arestēto vidū daudz bija lauku iedzīvotāju, kurus represēja galvenokārt kā Latvijas aizsargu organizācijas biedrus.

Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu.

1941. gada 14. jūnijā arestētos ieslodzīja dažādās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta labošanas darbu nometnēs, kur pret viņiem uzsāka izmeklēšanu, sagatavoja apsūdzības slēdzienus, kurus parasti nosūtīja apstiprināšanai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajā apspriedē.

Apsūdzības raksti lielākoties bija balstīti uz noziegumiem, kuri bija paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantā (galvenokārt tie bija t.s. kontrrevolucionārie noziegumi, kas izdarīti Latvijas Republikas laikā un t.s. pretpadomju aģitācija pirmajā padomju okupācijas gadā).

PSRS IeTK Sevišķā apspriede ieslodzītajiem piesprieda nāves sodu vai ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs no 3 līdz 10 gadiem.

Nāves sods tika izpildīts vairāk nekā 690 Latvijas iedzīvotājiem. Daļa arestēto, kuriem bija piespriests augstākais soda mērs, nomira vēl pirms nāves soda izpildīšanas. Ieslodzījuma vietās nomira vairāk nekā 3400 1941. gada 14. jūnijā arestēto Latvijas Republikas pilsoņu.

Četrdesmito gadu beigās daļu ieslodzīto no vispārēja tipa labošanas darbu nometnēm pārvietoja uz PSRS Iekšlietu ministrijas sevišķajām nometnēm, kur ieslodzījuma režīms bija vēl stingrāks.

Pēc soda termiņa beigām ieslodzītos nosūtīja izsūtījuma nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem.

1941. gada 14. jūnijā deportētās sievietes, bērnus un gados vecos cilvēkus izsūtīja mūža nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā mežrūpniecības uzņēmumos, kolhozos, padomju saimniecībās. Nometinājuma vietās nomira vairāk nekā 1900 izsūtīto Latvijas pilsoņu.

1941. gada 14. jūnijā deportētie dzimtenē varēja atgriezties piecdesmito gadu vidū, bet daudzi — tikai sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā.

Atbrīvojot no specnometinājuma, izsūtīšanas laikā atņemtais īpašums netika atdots.

Saskaņā ar 1948. gada 9. decembrī ANO pieņemto Konvenciju par genocīdu un sodu par to 1941. gada 14. jūnija deportāciju pamatoti var uzskatīt par genocīdu pret latviešu tautu.