Zinu, ka starp mums nav tās labākās tēva un dēla attiecības, taču ir bijuši brīži, kad kopā esam jutušies laimīgi. Darbs ir tas, kas vieno mūs. Lai sazāģētu malku, sastādītu kartupeļus, vienmēr es eju palīgā, jo vienam tas grūti izdarāms.

Protams, esam daudz strīdējušies, jo ne vienmēr mūsu uzskati ir sakrituši. Bieži es pieturos pie saviem uzskatiem, taču tie Tev ne vienmēr patīk. Tev jāsaprot arī tas, ka dzīve iet uz priekšu. Rodas jaunas iespējas, jaunas idejas, bet Tu pieturies pie savām, kas jau ir novecojušas un izgājušas no modes. Nevar teikt, ka neesmu arī Tevi paklausījis. Bieži apspriežu tavus variantus, taču izvēlos sev vispiemērotāko un vienkāršāko.

Nedusmojis, ja kādreiz nākas vilties attiecībā pret mani. Es esmu pietiekami pieaudzis, lai sāktu rūpēties pats par sevi. Tas ir jauki, ka tu uztraucies un gādā par mani, bet nu jau es pats varu rūpēties par sevi. Es tev neesmu lūdzis nevienu padomu, jo uzskatu, ka pašam jātiek ar savām lietām kārtībā. Neesmu lūdzis Tevi palīdzēt, kad esmu iekūlies kādā problēmā, jo tā ir mana problēma.

Mēs neesam izrunājušies kā tēvs ar dēlu. Varbūt nav bijusi vajadzība? Nē, tas tikai pierāda to, ka starp mums nevalda īsts ģimenes gars. Varbūt tevi neinteresē manas problēmas? Var jau būt, taču es centīšos dzīvot patstāvīgu dzīvi. Tev jau pašam ir pietiekami daudz problēmu, kādēļ vēl aiztikt citas?

Ja līdz šim esmu ticis pats galā, tad arī turpmāk spēšu aizstāvēt sevi. Varbūt, ka tā ir labāk, ka Tu neko daudz nezini par mani, jo mani nav tik viegli saprast kā izskatās.

Ceru, ka Tu kādreiz atbalstīsi arī manas idejas, jo tavi priekšlikumi ir pagātne.

2002.gada 1.martā

Kāpēc nesaucu Tevi vārdā? Tu taču zini, ka nekad neesmu to darījusi. Kāpēc nesaucu Tevi par tēti? Nezinu. Varbūt pieaugušie neprot piedot

...

Šodien Tava dzimšanas diena. Ja pavisam precīzi, tad - 29.februārī, bet es zinu - Tu to mēdzi svinēt 1.martā. Varbūt arī šodien Tu svini, taču diez vai. Tev nav kalendāra un laiku skaitīt, kā to mācēja senie latvieši, Tu neproti. Zinu, zinu - svētki neizpaliks, jo vai nav viegalga, kurā datumā tos svin? Un kas par to, ja tie ieilgst vairākas nedēļas? Nedēļa? Ak, tu mūžs! Kas tad ir nedēļa? Pelēku, pretīgu rītu virknējums, cilvēku ikdienas melīgums, nogurums, reizumis - draudzīgums. Galu galā, nekas jau neizmainīsies, pienāks citi rīti, citi meli, citas nedēļas.

Nebrīnies. Man vienkārši šeit, augšā, ir pārāk daudz laika, lai nedomātu. Ak, jā! Tu taču nezini manu jauno adresi. Tā ir viegli iegaumējama un Tev zināma, jo agrāk, fotografējot, tur bieži viesojies. Tad nu pieraksti vai atceries: Lāčplēša kapi, pašā žoga malā. Vai sen jau esmu pārcēlusies? Kāds laiciņš būs. Nē, nē, nejautā tālāk. Man ir tīri labi.

Labāk būtu pastāstījis, uz kurieni Tev vēstuli sūtīt, citādi tā maldīsies no vienas vietas uz otru, līdz pazudīs. Drošības pēc rakstīšu vairākas. Tikai apsoli, ka pastniekam nevajadzēs Tevi meklēt piesmakušā, smirdošā istabā vai dubļainā grāvmalas plienā. Apsoli? Nē, nē, tagad Tev ticu.

Zini, es bieži atceros mūsu pavasara braucienus ar gumijas laivu pa upi, ziemas slēpošanu mežā un rīta skrējienus vasarā. Kāpēc cilvēki mainās? Kāpēc apstākļi šķobās? Un laiks? Tikai apsoli man, ka tiekoties šeit, Tu būsi tāds pats kā senajās dienās. Labi?

Rakstu Tev šo vēstuli, lai pastāstītu, ko Tu man nozīmē. Mans tēvs ir viena daļa no manis. Es nevarētu dzīvot ģimenē, kur nav tēva. Protams, saprotama lieta, tēviem labāk patīk puikas, kas palīdzētu mājas darbos, bet Tev ir divas meitas.

Es zinu arī to, ka tēvi dēliem ir vairāk vajadzīgi nekā meitām, jo meitām ir tuvāka parasti mamma. Bet man Jūs abi esat viens liels vesels, kas ir kā ābols, ko es glabāju. Es varbūt neesmu baudījusi to, ka man nav tēta, bet tad, kad ir strīdi, es jūtos ļoti slikti. Uzskata, ka ģimenē tētis ir galva, bet man patīk, ka jūs esat viens vesels.

Arī tad, kad es prasu atļauju kaut kur iet, Jūs abi vienojaties. Bet tomēr papiņš ir mīļais, kurš rūpējas par manu dzīvi tīri psiholoģiski.

Tu saki man, lai nebendēju savu dzīvi, jo vēlāk vairs Jūs nebūsit, bet es domāju, ka Jūs dzīvosit ilgi.

Mans papiņš ir spēcīgs, varbūt arī es esmu mantojusi to no viņa, viņš ir kā lācis, kurš tikai strādā, guļ un ēd. Guļ - tā ir viņa atpūta un tikai reta reize ir, kad visai ģimenei ir brīvs laiks, un tad mēs izbraucam zaļumos vai pasēžam pie ezera un atpūšamies. Es mīlu jūs abus, kaut zinu to, ka Tev, tēt, ar mums ir grūti. Tu gribētu labprāt, lai arī Tev būtu kāds spēcīgāks palīgs mājās, bet neesam jau tik vājas arī mēs!

Tēt, ko lai rakstu Tev? Man jūnijā būs 18 gadi. Šajā dzīves posmā esmu bieži un daudz domājusi par Tevi, tēt, un arī par māmiņu. Māmiņu apsveicu Mātes dienā, bet Tev, tēt, tādas dienas nav. Gribu šinī vēstulē uzrakstīt vismīļākos un sirsnīgākos vārdus, kas teiktu Tev paldies par to, ka Tu tāds esi pasaulē.

Agrā bērnībā, kad negāju vēl skolā, es atminos, kā Tu mani žēloji. Kad pārnāci no darba, mēs gājām ārā staigāt. Tu nopirki man mazas slēpes. Man tā gribējās iemācīties slēpot! Abi divi bridām pa sniegu, kamēr es sāku mazliet turēties uz slēpēm, negrimstot sniegā. Tā pagāja daudzas un jaukas pēcpusdienas, kuras pavadījām kopā. Vasarā, kad Tev, tēt, bija atvaļinājums, mēs braucām pie vecmāmiņām. Cik tur bija jauki! Tu parādīji man gan sunīti, gan aitiņas, gan ruksīšus, vistiņas un gotiņas. Es uzdevu daudz jautājumu, bet Tu centies uz tiem atbildēt. Man bija jāzina: kāpēc spīd saule, kā rodas mākoņi, kur saulīte paliek pa nakti, kāpēc līst lietus un dūc pērkons? Man tas bija brīnums, bet Tu to zināji.

Pagāja bērnība, pienāca skolas gadi. Tad mēs abi ar Tevi gājām uz skolu. Aizvadītajos skolas gados es biju apgādāta ar visu vajadzīgo, kas nepieciešams skolas gaitām. Par to paldies Tev, tēt, kā arī māmiņai. Ne tikai materiāli, bet arī mācībās Tu man palīdzēji. Tā es iemācījos lasīt, rakstīt, sportot, kā arī uzzināju daudz ko jaunu, kas man noderēja un noderēs manā dzīves ceļa gājumā.

Kad kādreiz Tu esi aizbraucis prom uz ilgāku laiku, tad nevaru vien sagaidīt, kad Tu atkal būsi mājās.

Tuvojas laiks, kad beigšu 12.klasi. Te nu man jāsaka, ka tikai Tu, tēt, un mamma bijāt tie, kas deva man iespēju mācīties skolā, rūpējāties, kad es slimoju, priecājāties līdzi, kad guvu panākumus. Kā lai to visu Tev atlīdzinu, tēt! Centīšos mācīties tālāk, lai iegūtu profesiju un pati sāktu strādāt.

Paldies, tēt, ka Tu esi tik atsaucīgs, pacietīgs un mīlošs, mani audzinot. Paldies, ka Tu esi tāds, kāds Tu esi. Es cienu un mīlu Tevi, tēt!

Vispirms jau laikam jābūt pateicīgai par to, ka tēvs man ir. Es zinu, ka bieži vien mani kaut kas neapmierina viņā, bet es tomēr esmu laimīga, ka viņš man ir.

Es esmu laimīga, ka blakus ir cilvēks, nevis bezjūtīgs un bezatbildīgs tips. Man liekas, tēva nozīme ģimenē ir liela. Viņam jābūt stingram un jājūt līdzi, jābūt labam piemēram bērniem un jāmāca viņi, lai tie izaugtu par godīgiem un kārtīgiem.

Ja ģimenē tēvs dzer, viņš dod sliktu piemēru saviem bērniem, apkauno viņus. Tēvs dzērājs ir liela nelaime ģimenē, jo tāds cilvēks nav spējīgs rūpēties par ģimeni, uzturēt to. Dzerdams tēvs ietekmē bērnu - psiholoģiski rada nepareizu priekšstatu par ģimeni - dvēseliskus pārdzīvojumus.

Ne jau tikai tēva dzeršana bieži vien izjauc ģimeni. Pašam tēvam ir jābūt pārliecinātam par sevi, jābūt mērķtiecīgam un ierobežoti stingram.

Man liekas, tēvs ir ģimenes galva un pamats visam, kas veidojas kopā ar bērniem. Tas nenozīmē, ka tēvam visu laiku jāstrādā vaiga sviedros. Nē, tēvā visam ir jābūt ar mēru, tēvam ir jāpazīst sāpes, kuras varētu ciest bērni un sieva, jāprot saprast un palīdzēt visās dzīves jomās. Bērni grib redzēt gudru un stipru cilvēku sev līdzās, tāpēc uzticas un cer, stāsta draugiem, ka mans tēvs ir draugs un palīgs, kas rūpējas un mīl mūs. Tāpēc ikvienam, kurš nākotnē domā kļūt par tēvu, ir jāzina, ka ģimene ir atbildīga bērnu un sabiedrības priekšā.

Un es esmu laimīga, jo zinu, ka mans tētis jūtas atbildīgs par savu ģimeni, un tas ir pats galvenais, jo būt atbildīgam nozīmē mīlēt to, ko esi pieradinājis un izveidojis.

Tēvs man nozīmē draugu, sabiedroto, cilvēku, kas mani saprot un uzticas, kurš ņem vērā arī manas domas. Tāds ir mans tēva ideāls, no kura Tu par nožēlu esi samērā tālu. Es labi saprotu arī to, ka neesmu Tev ideāla meita un ka arī Tu vēlētos manī daudz ko mainīt. Taču ar gribu vien ir par maz. Cilvēkam pašam ir jābūt vēlmei sevī kaut ko mainīt. Sabiedrībā ir radies uzskats, ka tēvs ir ģimenes balsts, sievietes aizstāvis, visa atbildība gulstas uz viņa pleciem. Ne katrs spēj panest šādu atbildības nastu, un bieži vien sieviete uzņemas šo smago slogu. Domāju, ka arī mūsu ģimenē Tev vajadzētu uzņemties lielāku atbildību. Protams, ka man ir viegli kritizēt, taču kritika nekad nenāk par ļaunu, ja tā ir mazās devās.

Nezinu, vai es maz vēlētos, lai šī vēstule patiešām nonāktu Tavās rokās. Tev manas domas noteikti šķistu bērnišķīgi muļķīgas. Iespējams tāpēc, ka arī es pati Tev vēl liekos mazs bērns, kas nav iepazinis pieaugušo pasauli. Bērns, kuram vēl nav radies priekšstats, kāda ir reālā dzīve.

Tavu vērtību saskatu prasmē strādāt, neskatoties uz to, ka darba razultāts ne vienmēr ir uzreiz redzams. Šķiet, ka darba mīlestība ir tā lieta, kuru man vajadzētu no Tevis mācīties.

Es apbrīnoju Tavu aukstasinību situācijās, kurās ir grūti savaldīties, bet kur ir nepieciešams vēss prāts.

Tā es varēu nosaukt vēl daudz labu īpašību, kuras es Tevī augstu vērtēju, taču domāju, ka Tu pats tās vislabāk apzinies.

Pēc manām domām, tēvam ģimenē ir jābūt galvenajam. Viņam ir jādara viss, lai ģimene būtu laimīga. Viss, ko Tu darītu, būtu ļoti labi. Bet ir pagājis diezgan liels laiks, kopš es dzīvoju bez Tevis, un man ir labi, jo es zinu, ka viss man jādara ir pašam un ka nevaru visu laiku paļauties uz mammu, gaidot, ka viņa visu izdarīs. Tomēr man ir vectēvs, kurš var sniegt padomu un palīdzēt atrisināt dažādas lietas. Dzīvojot ar mammu, es esmu pieradis, ka ar viņu var runāt par visu un ka arī viņa var dot man padomus. Ja Tu mēģināsi atgrieztis un kļūt atkal par tēvu, es Tev pateikšu, ka man tēvs nav vajadzīgs. Dodies tur, no kurienes atnāci. Un, ja vaicāsi, es atbildēšu, ka tēvs man bija vajadzīgs, kad biju maziņš, nevis tagad, kad esmu jau liels. Kaut gan arī Tu esi audzis bez tēva, Tev bija jāsaprot, ko īsti ģimenē nozīmē tēvs. Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc es nevēlos, lai man būtu tēvs. Es varu pateikties mammai un vectēvam, kas aizvietoja un aizvieto Tevi, jo ir vismaz daži cilvēki, kuriem interesē mana nākotne, kā arī es pats.

Ilgs laiks pagājis, kopš neesam redzējušies. Godīgi sakot, kārtīgi pat neatceros, kāds Tu izskaties. Bet neapvainojies, ja teikšu, ka nemaz negribu atcerēties, jo Tu man esi "tukša vieta".

Dzīvojot ar mammu, esmu nonācis pie secinājuma, ka bez Tevis mums ir daudz labāk, jo tagad mūsu mājās es esmu vīrietis. Es veicu visus darbus un pienākumus, kurus īstenībā būtu vajadzējis darīt Tev. Par to es nemaz nesūdzos, jo ātrāk kļūstu patstāvīgs un neatkarīgs no Tevis un no citiem. Esmu ātrāk nekā citi zēni "iekarojis" pieaugušo pasauli.

Kad biju mazāks, vienmēr gaidīju Tavu zvanu un cerēju, ka kādreiz kādā manā jubilejā arī Tu būsi mans ciemiņš, bet, kad paaugos, - sapratu, ka tās ir bijušas tikai un vienīgi manas bērnības ilūzijas, kuras tā arī nav piepildījušās.

Nepiekrītu apgalvojumam, ka tēvs ir neatņemama ģimenes sastāvdaļa un ka bez tēva māte nevar izaudzināt kārtīgus un sabiedrībai lietderīgus pēcnācējus. Var, un vēl kā! Tikai šādi es esmu iemācījies cienīt un mīlēt savu māti! Visu cieņu viņai un liels paldies!

Pilnībā vēl nezaudējot cerības Tevi kādreiz vēl sastapt,

Zini, ar vārdu "tētis" ar saprotu tieši tādu tēti, kāds Tu man esi - mīļš, saprotošs, gudrs, pietiekami nenopietns un asprātīgs. Es zinu, ka Tu mani mīli - tāpat kā es tevi.

Nesen no kāda sava drauga dzirdēju frāzi: "Viņš vēlreiz pierādīja, cik ļoti mani nemīl..." Es biju nesapratnē, jo neaptveru, kā tēvs var nemīlēt savu bērnu. Varbūt viņam tā tikai likās, taču, manuprāt, bērnam, lai kāds arī viņš būtu, ir jājūt vecāku mīlestība, jo tuvāku cilvēku mums nevienam nav un vecāku mīlestība katram ir ļoti nepieciešama.

Es zinu, tēti, ka Tu mani mīli un esi to pierādījis, kaut vai iedziļinoties manās problēmās. Dažreiz mani pat pārsteidz tas, cik ļoti atsaucīgs un saprotošs Tu esi dažādās situācijās. Es par to ļoti priecājos.

Esmu dzirdējusi no stāstītā, ka tēvi bar, sit un pat pazemo savus bērnus, bet mātes pat neaizstāv tos.

Es varu raudāt aiz laimes, ka Jūs man esat tādi vecāki, ka manai mammai nekad nav bijis mani jāaizstāv un ka Tu pats mani aizstāvētu, ja tas būtu nepieciešams. Es nezinu, kā es iztiktu bez Jūsu atbalsta, kas man ir nepieciešams, jo sarūgtinājuma brīži rodas gan skolā, gan ārpus tās, un ir labi, ja ir pie kā griezties.

Mēs ģimenē esam trīs bērni, bet mīlestība paliek nedalīta, un es par to priecājos, jo mēs visi no Tevis saņemam vienlīdz lielu mīlestību. Un šī mīlestība ir tā, kas mūs visus vieno, tāpēc es jūtos laimīga. Es ceru, ka arī Tu, tēti, esi laimīgs. Es Tev to novēlu.

Man tēvs daudz ko nozīmē. Katrā ģimenē ir jābūt tēvam, un katram bērnam būtu jājūt tēva klātbūtne bērnības gados. Es nevaru iedomāties, kā tas ir, kad nav tēva.

Es sava tēva klātbūtni esmu jutusi jau kopš dzimšanas. Tu, tēv, pret mani esi bijis vienmēr labs. Vienmēr visu to labāko esi vēlējis man un brālim. Tu vienmēr esi atbalstījis mani, tad, kad vajadzēja, arī sabāris. Paldies Tev par to, ka nekad bērnībā neesi pacēlis roku ne pret mani, ne pret manu brāli. Arī manā klātbūtnē neesi bieži strīdējies ar mammu. Tu esi tāds tēvs, kādam jābūt. Tu labāk pats sev kaut ko atteiksi un iedosi naudu man, lai nopērku to, kas man ir vajadzīgs. Daudzās ģimenēs tā nav. Daudzās ģimenēs vecāki no sākuma padomā par sevi, tad tikai par bērniem.

Ģimenē vīrietis ir vajadzīgs ne tikai kā tēvs, bet arī kā strādnieks.

Tu tāds esi. Tu vienmēr strādā, aprūpē mūs. Es saprotu, ka tas ir grūti, bet ko padarīsi, ja mamma nevar atrast darbu. Tev ir grūti nopelnīt naudu, bet Tu centies, kā vari. To es redzu, cik noguris Tu pārrodies vēlu vakarā mājās. Pēdējā laikā Tu esi tāds noskumis, piekusis, tas mani uztrauc. Kad es izaugšu un strādāšu, es noteikti Tev un mammai palīdzēšu, aprūpēšu Jūs, kā Tu to darīji visus šos septiņpadsmit gadus. Paldies Tev par to, ka Tu vispār esi!

Es rakstu šo vēstuli, lai pateiktos par visu. Man ļoti patīk, un esmu ļoti apmierināta ar savu raksturu un saviem uzskatiem. Varbūt Tu domāsi, ka katrs pats veido savu raksturu un savu dzīvi, bet tomēr liela nozīme ir apkārtnei, kurā dzīvo, man patīk, ka Tu mani tik daudz auklēji, kad biju maza. Es agrāk domāju, ka tik slikta tēva kā man, nav nevienam uz pasaules. Šobrīd es vairs tā nedomāju, jo Tava stingrā audzināšana man ir nākusi par labu. Labi! Tu mani neesi daudz kur laidis izklaidēties ar draugiem, bet tagad es saprotu šo nelaišanas iemeslu. Tēti, Tu man liki to saprast. Tu man esi iemācījis gribēt un realizēt nodomus. Ja gribi, tad visu var izdarīt.

Man patīk Tavi uzskati, kurus esmu arī pārmantojusi. Es priecājos, ka Tu mani nesodi par sliktām atzīmēm. Pats galvenis jau ir tas, kas Tev ir prātā, kuru novērtē. Citus bērnus sit, bet es to pat sapņos neesmu piedzīvojusi. Bet es pateicos par to, ka vienreiz esi nopēris mani. Šo pērienu es atcerējos ilgi! Es nevaru iedomāties, kāda es būtu, ja Tu nebūtu stingri audzinājis mani. Varbūt mani vispār nekas neinteresētu, es nezinu. Tomēr sanāca citādāk. Daudzi varbūt domā, ka tas ir nepareizi - nepalīdzēt, bet mani tas padarīja patstāvīgāku un uzņēmīgāku, ka Tu man neesi palīdzējis tādās lietās, kurās citi tēvi būtu palīdzējuši.

Paldies!

Es nezinu, kā lai Tevi uzrunā, bet zini, es nereti domāju par Tevi - kāds Tu esi, kāds Tu biji... Tu neesi ar mani, bet no Tevis manī ir daudz - tik daudz, ka es pat to nespēju aptvert. Varbūt, ka man no Tevis ir pelēkas acis, varbūt - deguns, bet varbūt, ka tā mazā viltīgā spītniece, kas dažreiz ierunājas manī. Tā ir tik nesavaldīga bieži, vien un par nožēlu, nereti apbēdina māmiņu, un tad man tik ļoti sāp, ka liekas, mazas spurgaliņas plosa un dursta manu dvēseli.

Es domāju, kā būtu, ja Tu man būtu?

Es Tevi mīlēju jau tad, kad ziedēja pļavas, kad vasaras un ziedu vilinošā smarža reibināja Tevi un māmiņu. Es Tevi mīlēšu, ja Tevis pie manis nebūs, arī tad, kad mani bērni jau izrunās vārdus: tēvs un māte. Katrreiz savās domās es apskauju Tevi un lepojos ar Tevi. Tavās spēcīgajās plaukstās es ielieku savas rokas un jūtu to spēku strāvojam caur mani, un neviens neuzdrošināsies mani aizskart, neviens neuzdrīkstēsies man nodarīt pāri. Tēvs! Tētis... Tētiņš... Nekas, ka vasaras ziedi tik ātri noziedēja, un vasara - cik ātri tā paskrēja!

Ziedi ziedēja tik krāšņi un bija skaisti, un Jūs abi tos jutāt, jo tie ziedēja tikai Jums. Nekas, ka šie ziedi tik ātri noziedēja, un vasara - tā vasara bija tikai Jums diviem.

Kā būtu, ja Tu man būtu...

Tevis nav pie manis, bet es Tevi mīlu, jo Tu esi mans Tēvs. Es Tevi mīlēju jau tad, kad ziedēja pļavas, es Tevi mīlēšu tad, kad mani bērni izrunās vārdu: tēvs, un es Tevi gaidīšu vienmēr, jo es Tevi mīlu.

Es rakstu šo vēstuli, lai izteiktu savas domas Tev, jo acīs to izdarīt nespēju. Es domāju, ka, šo vēstuli izlasot, Tu mani sapratīsi. Neviens tēvs nav ideāls. Katram tēvam ir savi trūkumi un nepilnības. Es domāju, ka tēvam ir jābūt ģimenes vilcējspēkam un jānodrošina ģimene finansiāli pilnībā. Es nevaru teikt, ka Tu biji slikts tēvs, Tu mūs pilnībā apgādāji, bet Tevis nekad nebija mājās, kad mums Tu biji ļoti vajadzīgs. Kad biju vēl mazs, es neko nesapratu. Tad Tu parādījies, tad atkal gāji. Kad paaugos, sapratu, ka Tavā sirdī ir cita sieviete. Mūsu laikos tā ir parasta parādība. Tā ir daudzās ģimenēs, bet tomēr tas ir sāpīgi. Kad es būšu tēvs, es necentīšos līdzināties Tev.

Cik savādi rakstīt vēstuli Tev - tēti. Tik nepierasti. Nekad nav nācies rakstīt vēstuli Tev. Nedaudz apgrūtinoši. Es gribu teikt Tev, lai neuztraucies. Es zinu, ka joprojām Tev esmu Tava mīļā mazā metiņa, kas vien tik zināja bļaut, raudāt un pēc konfektes saukt. Es gribu teikt, ka liela esmu. Liela un stipra, kā Tu - tēt! Zini, tēt, Tu man vienmēr esi bijis tik mīļš, kaut arī nācies ar Tevi dažādos strīdos nākt.

Tēt, es gribu Tev paldies teikt par degunu, acīm un stalto stāju, ko veltīji Tu man. Pateicoties Tev, man asinīs spēks un jautrums plūst. Tēt, vai atceries, cik jautri mums kopā ir gājis? Vai atceries, kā kādreiz vannā mūs ar māsu liki, lai vienmēr tīras būtu mēs, un arī jautrās dienas pie jūras, kad visi kopā bijām. Cik labi es Tevi pazīstu, tēt. Tik daudz dienas mēs kopā esam pavadījuši. Tēt, tik lūdzu nedusmojies par darbiem, ko solīju, bet neizpildīju. Nedusmojies par vārdiem, ko dusmās Tev teicu. Aizmirsti visu to, par ko Tev jācieš manis dēļ bija.

Zini, es vienmēr esmu bijusi laimīga un vēl joprojām arī esmu laimīga par to, ka Tu esi mans mīļais Tētis.

Es gribu Tev teikt, ka liela jau esmu. Es gribu Tev teikt milzu PALDIES, ka Tu esi mans tētis. Tu pat nevari iedomāties, cik Tu liels un mīļš man liecies.

Zini, tēt, es gribu, lai Tu vēl vienu reizi man pasaku pastāsti un es gribu tavā klēpī ietīties un saldi iesnausties. Apsoli, tēt!

Atceries, tēt, cik Tu man mīļš esi.

Es Tevi no sirds mīlu, tēt.

Sveiks! Ir pagājuši bezgala daudzi pasaules mirkļi, un nu ir pienācis laiks man kaut ko Tev teikt. Man Tu esi svešas atmiņas un tukšuma brīdī dzimuši sapņi, mistiska būtne, kas aizejot ir atstājusi mazu daļiņu no sevis. Daļiņu, kas kā pieneņpūka ir cīnījusies ar dzīves draiskajiem vējiem, kam joki reizēm ir tik asi. Es esmu daudz domājusi par Tevi. Vai tur zied tikpat skaistas puķes kā šeit, vai Tu esi Dieva paspārnē? Es salieku rokas lūgšanā un lūdzu: "Kungs, esi žēlīgs un piedod cilvēkam zemes grēkus, svētī viņa nepadarītos un padarītos darbus, lai mana tēva mūžīgā dzīve ziedētu Tavu bērnu pļavā. Jēzus vārdā Āmen."

Es priecājos, ka tieši Tu biji mans tēvs. Tu, kas gaiša oreola apņemts, atausti cilvēku domās, mani ieraugot, Tu - kā priekšā es esmu tikai ēna. Ēna no pasaulīgās gudrības, no cēluma un nerimstoša darbīguma. Ēna no cildenā un lielā. Es zinu, ka esmu netaisna, Tevi tik reti atceroties, bet grūti ir atcerēties neredzēto, nedzirdēto, nesajusto... Man tik ļoti gribētos Tevi satikt, un es ticu, ka reiz kādā saulainā dienā Tu ienāksi mūsu namiņā pie lielā kalna un smaidīdams teiksi: "Sveika, man mazā, mīļā pieneņpūka!" Man ļoti pietrūkst Tava mīļuma, atzinības un skatiena. Man pietrūkst Tevis. Tomēr es ticu, ka reiz... Lai Tev labi klājas!

P.S. "Kungs, svētī manu tēvu"

Tā katru vakaru ausīs skan Tevis dziedādā šūpļadziesma. Tēt! Tas bija sen, kad to klusi skandēdams, Tu iemigi pirmais, bet manā atmiņā palikuši tās vārdi - ne pārāk piemēroti mazu bērnu iemidzināšanai, taču dziļi un sāpoši. Tie šodien dod man spēku cīnīties un elpot, tāpat kā deva miegu naktij, lai no rīta varētu celties žirgta un ņipra. Tie ir neaizmirstami!

Tādi ir arī svētdienu rīti, kad mēs - trīs mazi zaķēni, skrējām uz Jūsu gultu, lai ieņemtu labāko vietu - starp Tevi un mammu. Pat, ja man nesanāca to "iekarot", es jutos laimīga, ka varu gulēt ar Jums un sapņot. Tās bija īstas Svētās dienas, kuras mūžam paliks manā atmiņā. Vai atceries pirmās biželes, kuras man sapini? Iespējams, tās nebija pārāk izdevušās, taču es jutos lepna, ka mans tētis prot matus sapīt. Tu prati visu - sabārt, kad bijām to pelnījuši, samīlēt, kad gadījās kāda ķeza vai nelaime. Tu dalījies priekos un palīdzēji nest nelaimes (kādas jau var būt maziem bērniem), tāpēc droši varu apgalvot, ka man ir vislabākais tētis, jo Tu to visu dari arī šodien.

Lai gan melnie negaisa mākoņi debesīs parādās biežāk, Tu proti tos izkliedēt tikpat labi kā agrāk, un drīz mūsu dārziņā atkal spīd saule. I.Ziedonis ir teicis: "Katrai mājai ir sava smarža." Man tā saistās ar pankūku aromātu, jo nekas nespēj līdzināties Tevis cepto pankūku smaržai svētdienas rītos, kas, patīkami kutinādama mūsu deguntiņus, aicina celties. Tā man šķiet viena no lielākajām bagātībām pasaulē, jo smaržo ne tikai pankūkas, bet arī mīlestība, ko Tu lieto, tās cepot.

"Bez mīlestības nedzīvojiet,

Bez mīlestības viss ir mazs!

Bez mīlestības dūmo krāsnis

Un maizi negriež nazis ass"

(I.Ziedonis)

Tagad saprotu, kāpēc Tev viss izdodasun sanāk - Tu to dari ar mīlestību, bet es, mazā muļķīte, agrāk centos visu darīt ar spēku. Ak, es mazā... Bet Tu mani iemācīji saprast, kā to panākt - ar mīlestību. Tu to neuzrakstīji un nepateici, bet ieaudzināji manī ar glāstiesm, vārdiem un šūpļadziesmām. Tagad es to zinu! Es apzinos, ir grūti to pateikt, taču es centīšos.

"Es Tevi mīlu!"

Es priecājos, ka esmu atradusi Tavu adresi un varu Tev uzrakstīt vēstuli. Kā Tev ir gājis pa šo laiku? Varbūt esi labojies un no slinka paipuisīša esi kļuvis par gādīgu tēvu savai tagadējai ģimenei? Žēl gan, ka neesi pacenties visus garos 15 gadus mani sameklēt.

Labi, es beigšu Tev pārmest, jo katram cilvēkam dzīvē bijušas kļūdas. Es varu Tev pastāstīt šo to arī par sevi. Man jau ir sešpadsmit gadu. Neesmu diža augumā, bet par sīku mani nevar nosaukt. Mācos vietējā skoliņā jau desmito gadu. Diemžēl neesmu izdomājusi, kur mācīties tālāk.

Dzīvoju kopā ar vecmāmiņu un savām pusmāsām un pusbrāļiem. Mamma ir mirusi, ja vēl to nezini, lai gan par šo traģēdiju bija rakstīts avīzēs.

Lūdzu atraksti man! Es ļoti gaidīšu Tavu vēstuli.

"Ikviens sūrst savu kļūdu apziņā,

Un mūžam ilgojas tas diezin kā,

Lai kāds to ieved dzīves skaidrībā"

(Raiņa atziņas)

Ja neesi labojies, tad sapratīsi, ko es ar šīm rindām esmu gribējusi pateikt.

P.S. Vai atceries, ka par Čiepu mani nosauca mamma?

Ir pirmdienas vakars, es sēžu tumšā telpā pie svecītes un rakstu Tev. Ir pagājis ilgs laiks, kopš pēdējo reizi tikāmies. Pēc mūsu sarunas es sapratu, ka Tev klājas diezgan grūti. Bet Tu pats izvēlējies šādu ceļu. Liktenis tomēr mūs netaisnīgi šķīra. Varbūt dzīve izgrozītos savādāk, ja Tu un mamma nebūtu šķīrušies. Bet ko nu vairs par to runāt. Viss ir pagājis, un nekas vairs nebūs kā agrāk. Kopš mūsu ģimene vairs nedzīvo kopā, Tu esi ļoti izmainījies uz slikto pusi. Tu vairs neesi tas cilvēks, kas biji agrāk. Man pašai iet labi. Pēdējā laikā daudz jāmācās. Esmu norūpējusies par Tevi, jo uzzināju, ka esi mazliet apslimis. Veseļojies!

Aū! Es ar pirkstu galiem noglāstu mākoņus, saules dzelteno ripu un ar delnu pieskaros debess zilajai maliņai. Es esmu tauriņš - mazs kukainītis. Tavas mīļās acis manī veras, kā divi stipri avoti tās pār mani lejas. Par ko Tu domā, uz mani lūkodamies? Tu laikam jūties kā ozols, kas savus zarus pacēlis pret debesjumu. Tu stāvi stiprs un stalts, un savos zaros auklē ligzdu ar sīku putniņu, kurš čivina augu dienu un nakti. Es esmu Tava mazā meitene un palikšu tāda vienmēr. Tu esi darba rūķis, kas nenogurstoši strādā, Tu esi gudrs domātājs, kas runā par cilvēku un Visumu, Tu esi mans atbalsts grūtā brīdī - Tu esi mans tētis. Mēs abi tik līdzīgi - sapņojošas pūces, kas augu nakti var runāt par lietām, kuras citiem paslīd garām kā mākoņi. Vai izgaro kā tējas garaiņi. Mūs abus var satikt siltā vasaras naktī lūkojamies zvaigznēs.

Ja tu zinātu, kā man Tevis pietrūkst. Viss apkārt liekas tukšs un bezjēdzīgs. Vēl pirms dažiem gadiem es gaidīju Tevi mājās, bet tagad viss ir pagalam. Varbūt kādreiz mēs vēl tiksimies taipasaulē. Tāpat, kā brāļi Lauvassirdis. Kad abi satikās, nevar izskaidrot viņu jūtas. Tie ir laimīgi, ka atkal ir kopā. Es ceru, ka arī mēs satiksimies tur.

Katru reizi, kad Tu aizbrauci, es gaidīju Tevi un cerēju, ka Tu drīz atbrauksi un paliksi pie mums uz visiem laikiem. Kad Tu atbrauci, es biju laimīga un domāju par to, ka Tu dzīvosi pie mums ilgāk. Darba dēļ Tu nevarēji palikt ar mums ilgāk, nekā Tev bija dots.

Pirmo reizi es izjutu to, kā var zaudēt tuvu cilvēku. Viss liekas tukšs, it kā tu būtu viena bez draugiem, bez ne kā.

Kad Tu biji prom, es katru dienu domāju par tevi. Kā Tev tur iet? Kas Tev jauns? Tagad man priekšā stāv Tava bilde. Un katrreiz, kad es uz viņu paskatos, man nāk asaras. Es tā ilgojos pēc Tevis! Kaut Tu būtu ar mums un nekad, nekad nebūtu aizgājis. Man vienalga vai Tu strādātu tālu, vai tepat, galvenais, Tu būtu ar mums.

Citreiz es negribu ne par ko domāt un gribu palikt viena. Taču tā nevar, galīgi ne par ko nedomāt.

Kad es uzzināju par tavu nāvi, es biju šokā. Gribējās palikt vienai. Viss man bija vienaldzīgs. Visus draugus es biju atstūmusi. Paliku viena, kur arī pati biju vainīga. Tagad viss ir labāk. Es atguvu draugus. Tikai Tevi nē! Kad es palieku viena, manas domas vēršas pie Tevis. Man kļūst sāpīgi ap sirdi. Es jūtu, ka drīz manas acis būs pilnas asarām. Varbūt kādreiz man viņas beigsies un es varēšu domāt par Tevi un ilgoties neraudot.

Man patīk skatīties to bildi, kur mēs esam kopā. Es tur izskatos tik smieklīga, ka uz to paskatoties, man paliek labāk.

Mamma arī ir skumīga. Pēc manām domām, viņa ļoti, ļoti ilgojas pēc Tevis. Mazais brālis vēl neko nesaprot, kad izaugs, gan jau sapratīs. Dzīvojam tāpat kā agrāk, viss pa vecam. Tagad mazā istaba pieder man. Es uzliku uz sava galda Tavu bildi, un Tu esi kopā ar mani, un man patīk uz viņu skatīties, kad es par kaut ko domāju.

Vienreiz es braucu vilcienā pie vecmammas. Kad mēs aizbraucām, es ieraudzīju vienu vīrieti, kurš bija līdzīgs Tev. Es biju satraukusies un visu ceļu skatījos uz viņu. Manas domas bija par to, ka kādreiz Tu atnāksi, un mēs dzīvosim tāpat, kā agrāk. Tā man bija daudzas reizes. Man ir tāda sajūta, ka Tu vēl esi dzīvs. Man pat bija tāds sapnis, ka es Tevi sastapu kafejnīcā. Tu izskatījies tāds noguris. Es Tevi uzreiz atpazinu un skrēju pie Tevis. Beidzās ar to, ka Tu paliki pie mums. Es negribēju mosties, Tavs tēls bija man priekšā, bet tad atskanēja modinātājs, un man bija jāceļas. Es gaidīju nākošo sapni, kur būtu Tu. Taču tā nebija. Palika tikai manas domas un ilgas pēc tevis. Es ceru, ka kādreiz es Tevi sastapšu un mēs dzīvosim tāpat, kā agrāk.

Tu noteikti gribēsi zināt, kā te izskatās tagad, jo Tu te pabiji pirms dažiem gadiem. Te ir jauki. Spriežot pēc Tavām uzņemtajām fotogrāfijām, te ir tāpat kā agrāk, tikai ozola, kurš auga vistuvāk upei, tā vairs nav, bet saule spīd, putni dzied, var pat redzēt kādu alni, zaķi vai lapsu.

Ceru, ka mājās iet labi, ka dārzi aparti un jaunie kociņi sastādīti, bet pazīstot Tevi, jau zinu, ka tā nav, bet, ja tomēr ir, tad tas ir mammas un brāļu darbs, jo Tevi reti esmu redzējusi kaut ko darām. Tu tikai runā un runā un … dzer. Tā ir visizplatītākā un visbīstamākā slimība, jo tā ir bīstama ne tikai slimotājam, bet apkārtējiem arī, kaut arī tie nesaslimst. Ja tā nebūtu… Es pat saku: "Ja …", bet tas ir veltīgi, bet tomēr, ja tā nebūtu, ja Tu nedzertu, tu noteikti strādātu, lai man, mammai un brāļiem nebūtu jādara viss smagais darbs, Tu, kaut vai mazliet, bet par mums domātu. Par sevi es neuztraucos, bet mammai ir grūti un brāļi vēl mazi. Bet, ja skatās no otras puses, ja Tu tāds nebūtu, varbūt man nebūtu tāds raksturs, varbūt tas būtu kā izlutinātam skuķim, bet varbūt būtu pat labāks. Es gribu, lai Tu būtu tētis man un brāļiem un vīrs mūsu mammai, bet to Tu nekad nespēsi izpildīt. Bet ko var zināt, iespējams, ka Tev izdodas izārstēties un Tu iegūsi sev ģimeni, par kuru rūpēties un kura rūpējas par Tevi.

Bet ko es te rakstu. Tu mani nesapratīsi. Tu nekad neesi mani uzklausījis un sapratis. Varbūt vainīga esmu es pati, jo nekad, nekad neesmu centusies Tev neko pateikt. Pat nezinu, kādēļ Tev rakstu.

Pietiks rakstīt savus sapņus, kuri nepiepildīsies. Mums - manai klasei iet labi, pat ļoti. Mana klase, ir, kā mēs sakām, pārākā, kaut arī reizēm noiet griezi. Tagad paliec sveiks.

Vēl gribētu Tev pateikt daudz, bet bail, ka nesapratīsi. Neaizmirsti, ka domāju par Tevi un gribu, lai Tu domā par mani. Ceru, ka es skaidrā un sapratīsi mani.

Saņēmu Tavu vēstuli un Jaunā gada dāvanu. Tas bija ļoti patīkami. Māmiņa teica, ka nesen no Tevis saņēmusi vēstuli. Tajā nekas nebija minēts par paciņu, ko sūtīsi man. Tāpēc, kad es to saņēmu, biju ļoti pārsteigts. Cik sen jau neesam tikušies? Pagājuši jau vairāk nekā trīs gadi. Tavu izskatu jau būtu aizmirsis, ja vien nebūtu saglabājusies Tava fotogrāfija, ko tik bieži aplūkoju. Tajā Tu esi redzams kā garš, slaids, tumšmatains vīrietis zilganā jūrnieka uzvalkā. Drīz pienāks jau devītā jubileja. Vienīgais, ko es vēlos, lai Tu atbrauktu mājās, lai mēs atkal dzīvotu kopā kā senāk. Skolā es cenšos mācīties pēc iespējas labāk, jo zinu, ka Tu par to priecājies, tā teica māmiņa. Mazais brālītis Ainis tagad ir jau četrus gadus vecs. Viņš jau māk runāt. Māmiņai viņš bieži jautā: "Kur tētis? Kad viņš brauks mājās?" Tu man pa šiem gadiem esi atsūtījis desmitiem vēstuļu. Es Tev sūtīšu tikai pirmo. Biju rakstījis jau senāk, taču nesadūšojos tās aiznest uz pastu. Šoreiz esmu stingri apņēmies, ka šo vēstuli Tu saņemsi. Neko daudz neesmu uzrakstījis, taču pirmajai reizei pietiek. Kad Tu atkal rakstīsi, tad, lūdzu, uzraksti, vai ir iespēja, ka mēs atkal visi dzīvosim kopā?

P.S. Apsveicu Tevi, tētiņ, Ziemassvētkos un Jaunajā gadā!

(Par šo vēstuli neviens cits neuzzināja, izņemot pašu rakstītāju...)

Izdomāju Tev uzrakstīt vēstuli. Sen mēs neesam tikušies. Redzējusi arī Tevi neesmu ilgus gadus. Vēl šodien nevar saprast, kāpēc es pametu Tevi. Varbūt, ka tas viss nāk gaismā par bērnību, kad es domāju, ka Tevi ļoti ienīstu par to, ka Tu mani nelaidi tur, kur man tik ļoti gribējās. Man likās, ka Tu mani nelaid speciāli, it kā turēdams mani būrītī kā mazu putniņu. Taču tagad, kad esmu izaugusi, es domāju pavisam savādāk. Man tagad ir ļoti smagi, ka Tevi pametu. Es gribu pie Tevis atpakaļ, taču Tevis vairs nav, un mani māc sirdsapziņa, ka es Tevi vienmēr apvainoju un runāju pretī.

Tu biji dusmīgs tēvs, taču Tu mani mīlēji, bet es to neapzinājos. Kāpēc Tu mani pameti, kāpēc aizgāji no manis uz visiem laikiem? Vai tad tiešām es biju tik nežēlīga meita? Es ļoti vēlos, lai Tu atgrieztos, taču zinu, ka tas nav iespējams. Es rakstu šo vēstuli ar asarām acīs, es varu uzrakstīt, bet pateikt Tev, ka mīlu, vienkārši nevaru. Kad Tevis vairs nav, man gribas pateikt Tev tik daudz, kas ir noticis ar mani šajā laikā. Kā man ir gājis pa skolu, vēlāk jau citās vietās, darbā, ko es strādāju. Man tā gribējās Tev visu pastāstīt. Es zinu, ka Tu pat nevarētu iedomāties, kur es strādāju. Es strādāju tagad turpat, kur agrāk mamma - veikalā.

Ja tas būtu iespējams, es gribētu laiku atgriezt atpakaļ un sākt visu no jauna. Es domāju, ka tad es izturētos pret Tevi ar cieņu. Es zinu, ka Tu saproti, kāpēc es tā uzvedos pret Tevi. Es Tev katru dienu teiktu: "Tēt, es Tevi mīlu." Un Tu man atbildētu ar to pašu. Taču es par daudz sapņoju un saprotu, ka tāds brīnums nekad vairs nenotiks. Es ļoti nožēloju. Lūdzu piedod man to, ko es Tev nodarīju. Es zinu, ka Tu mīlēji mūs visus, taču Tu to nemācēji izrādīt. Tu to izrādīji caur savām dusmām vai arī neļāvi to, ko mēs gribējām. Mēs ar brāli Tevi vienmēr kaitinājām, runājām pretī un neklausījām Tevi. Brālis arī nožēlo, taču es viņu neesmu redzējusi.

Labi! Es vairs nerakstīšu, jo nevaru vairs valdīt savas asaras, kas jau birst. Man sāp ļoti, un labāk tad es beigšu.

Lūdzu piedod man!

Bedzot sāku rakstīt Tev vēstuli. Es jau visu laiku to taisījos darīt, bet neiznāca laiks.

Manī mājo drūmums. Paskatos ārā, un man kļūst vēl drūmāk. Man liekas nepieņemami, ka zāle ir zaļa, tajā ir daudz dzeltenu podziņu, bet debesis ir tumšas, it kā tajās būtu sakrājušās visas pasaules bēdas. Un nu debesis grimst skumjās. Lietus lāses skaļi sitas pret palodzi, arī man acīs sariešas asaras. Es domāju par pagājušo. Visvairāk man sāp tas, ka omīte ir aizgājusi no mums uz neatgriešanos. Tu jau atceries kā toreiz, stāvot zem priežu zariem pie viņas kapa kopiņas, Tu mani mierināji. Toreiz Tu ar savu roku man noslaucīji asaras, kas ritēja pār maniem vaigiem.

Jā, toreiz bija ziema, visapkārt bija sniegs. Visas dienas bija apmākušās, bet tieši tajā dienā spīdēja saule. Vai Tu zini kāpēc? Nu, protams - Tu zini. Tu vienmēr visu zini, Tu to spēj nolasīt no manām acīm. Melot es Tev nespēju nekad, jo man bail no Tava stingrā skatiena, kas redz, kad es meloju. Tavas uzacis vienmēr savelkas tā, ka es pat redzu grumbas Tavā pierē, tās Tev laikam tāpēc, lai Tavu skatienu padarītu bargāku, jo Tu esi labs un nespēj man nodarīt pāri. Lai gan Tavas vainas dēļ es citreiz ciešu, tomēr es zinu, viss ir bijis tikai aiz mīlestības pret mani.

... Vai! Es sabijos, tikko debesīs ar lielu troksni noplaiksnīja zibes. Arī tad, kad Tu sabar mani, es sabīstos tāpat. No pārbīļa mana sirds sāka sisties ātrāk, tomēr asaras nerimstas vis. Tās rit pār maniem vaigiem un krīt uz vēstuļpapīra. Lūk, jau izplūdusi tinte! Piedod man par šo traipu. Es zinu, Tev negribas, lai es raudu. Tu saki, ka tas maitā skaistumu, bet es nevaru beigt raudāt. Tu taču zini, ka raudāt ir veselīgi, jo tā var izvadīt laukā visu rūgtumu.

Es zinu, ja Tu būtu man blakus, tad apskautu mani ar savām rokām, kas ir milzīgas un spēcīgas, tomēr maigas, kaut arī vietām no darba kāda tulzna. Tu paņemtu un noraustu asaras - tāpat kā toreiz, tur, saulainajā ziemas dienā, ko es neaizmirsīšu nekad. Tikai toreiz es tā īsti sapratu, ko man nozīmē vārds - tēvs. Līdz tam brīdim es tik tālu neaizdomājos, bet tagad zinu, ka tur ir kaut kas svēts.

Zini, tēt! Es vienreiz redzēju sapni, kur es sēžu meža vidū, man visapkārt ir dažnedažādi krāšņi, eksotiski koki un krūmi, bet es sēžu pie vienkārša ozola. Es dzirdu, kā pukst koka sirds, kas ir daudz mīkstāka nekā cilvēkiem. Ozols klusi nošalcas un stiepj man pretī savus kuplos zarus, dod man savu pavēni. Man kļuva tik silti, ka man arī gribējās ieaugt zemē kā kokam un stiept saknes dziļi zemes dzīlēs

...

No rīta pieceļoties man likās, ka tas ir gluži muļķīgs sapnis. Tikai dienas beigās es sapratu, ko tāds sapnis nozīmē. Tu noteikti jau zini! Es varu iztēloties Tavu seju, kā tā atplaukst smaidā, un Tavas ūsas to padara vēl laipnāku, kad tikko izlasīji par manu dīvaino sapni. Tu jau saproti - tas ir par Tevi. No visiem pasaules tēviem es izvēlētos tikai Tevi. Tas ozols stiepa savus zarus un apņēma mani gluži kā Tu mēdz to darīt. Man bija tik labi pie Tevis, un es tur gribēju palikt un neiet prom. Tas bija sapnis, ko es neaizmirsīšu nekad.

Šai reizei tas būtu viss. Man kļuva tik viegli, ka es ar Tevi atkal visu esmu pārrunājusi, jo neviens cits labāk par Tevi nespēj saprast mani. Es ļoti gaidīšu Tavu vēstuli, jo tā manā sirdī atkal ienesīs prieku.

Tēti, Tu esi ļoti labs un gādīgs tēvs, tikai pārāk stingrs. Tu būtu ideāls tēvs, ja nebūtu tik vecmodīgs un reizē dīvains. Tu mani par daudz velc uz zoba.

Tu esi labs skolotājs, tikai pārāk neiecietīgs. Tu man daudz ko esi iemācījis. Tu man palīdzi mācībās, kad es kaut ko nesaprotu, tu man esi iemācījis orientēties Tomes mežos. Žēl, ka Tu nemācījies arī pēc vidusskolas, Tu taču biji un esi gudrs. Tagad Tu pats to nožēlo, bet kā saka - katrs pats savas laimes kalējs!

Man ļoti, ļoti, ļoti nepatīk, ka Tu salīdzini sevi un mani savos laikos. Tie taču bija citi laiki un tagad ir citi! Tev nepatīk, ka es žēlojos par to, ka man kaut kas sāp, bet kam tad citam lai es to stāstu? Reizēm Tu vispār sāc palikt jocīgs - Tu ne par ko sāc lamāties, sāc piesieties par katru istabā nomestu papīriņu, bet es taču arī kādreiz varu būt tāds pats kā Tu, un kas tad notiks? Tad mājās būs divi "eži" un tad vienīgie cietēji būsim mēs paši. Labāk būs, ja mājās nebūs neviena "eža" un viss būs kārtībā. Tā ka mēģini laboties!

Es Tev gribu pateikt paldies. Paldies par visu, ko Tu man esi darījis un neesi darījis. Tev pateikt to visu es nevarēju, jo tad Tu mani jau sen būtu aizvirzījis uz citu tēmu, tāpēc sūtu Tev šo vēstuli.

Kā iet? Man iet labi. Es tagad mācos 8.klasē. Vai tu man varētu aizdot 5 Ls? Tad es būtu ļoti pateicīgs, un vēl vēlāk nopirksi man pašam savu dzīvoklīti.

Uz disenēm es eju regulāri, kaut arī tu man to neļauj. Cerams, ka tu uz mani nedusmojies. Tu jau zini, ka es smēķēju un reti iegriežos bārā, un dzeru suliņas. Tu arī pīpē, bet es ceru, ka tu atmetīsi, lai mammai nebūtu lieki jātērē nauda, un par to naudu varēs nopirkt maizi. Puse no maniem draugiem arī pīpē. Par mani vari neuztraukties, jo man viss ir "šeibā".

Labi, es beigšu rakstīt, jo man beidzas kasete.

man pagaidām iet labi. Kopš tā laika, kad tu pie mums nedzīvo, mums neiet vairs tik labi, vismaz man neiet vairs tik labi. Kad tu dzīvoji pie mums, man bija kam pasūdzēties un tad es jutos lielāka, jo man bija tēvs. No tevis var maz ko saprast, kad tu atbrauc, tu reti pavadi laiku kopā ar mani. Tu kaut kur aizceļo un pats īsti nezini, kur atrodies un ko īsti dari. Tādēļ es arī vairs tevi nesaprotu, vai tu uzskati mani par savu meitu. Tagad tu strādā Rīgā un tevi redzu tikai sestdienās un svētdienās, bet arī tās pašas divas dienas tu nozūdi un nenāc pie manis. Tev ir trīs bērni. Brālis ir jau liels, viņam jau ir 20, mazajam brālim ir jau 18, bet tu jau laikam nesaproti, ka man vēl tikai 15 un ka man ir vajadzīgs tēvs. Atceries pats, kā tev gāja bērnībā, tavi vecāki dzēra, tu gāji pie kaimiņiem ar savu mazo brāli, lai pabaro tevi, lai dod naktsmājas. Un es domāju, ka tu no tā mācīsies un saviem bērniem tādu dzīvi nenovēlēsi. Bet laikam būšu maldījusies. Tad jau laikam būtu labāk, ka tu vispār nebrauktu mājās, jo tu jau tāpat reti kad parādies mājās. Labāk nenāc, nebrauc mājās, jo tad man ir mūždien jāklausās, kā tu ar mammu strīdies, un tad man ir jāraud. Tu teici, ka brauc mājās tikai, lai satiktu mani, bet tas tā nemaz neizskatās, jo tu jau mājās pārrodies pēc pusnakts un, protams, ne jau skaidrā prātā. Labāk nebrauc mājās. Tad man būs mierīgāks prāts. Ceru, ka tu mācīsies no savas bērnības un saviem bērniem tu to nenovēlēsi. Man ir vajadzīgs tēvs.

Atvaino, ka sen Tev neesmu rakstījis, bet mani nomoka daudzas problēmas. Citam manas problēmas liktos vājas un niecīgas, bet tu sapratīsi, tev ir jāsaprot!

Man pa šo pusi iet diezgan labi, ja neņem vērā to, ka esmu viens pats. Ir skumji. Saprotu, mums bija daudz nesaprašanu, bet es tevi tomēr nemainītu ne pret vienu. Vēlētos zināt, kā jums ar mammu iet, un vai satiekat labi. Tu vienmēr esi bijis kašķīgs. Žēl, bet es esmu tieši tāds pats. Tieši šo iemeslu dēļ man ir daudz problēmu gan skolā, dzīvē. Tu man vienmēr esi teicis, ka esmu jauns, bet Tu taču arī esi bijis jauns. Kā Tu tiki tam visam pāri? No kā smēlies enerģiju?

Nu, protams, man ir arī viens lūgums - atbrauciet ciemos. Es būšu ļoti priecīgs satikt gan Tevi, gan mammu.

Es atceros, kā mēs ar Tevi strīdējāmies, bet vēl vairāk, kā mēs abi sēdējām pie galda un pildījām manus mājasdarbus. Es to atcerēšos vienmēr, kā Tu stāstīji par saviem piedzīvojumiem. Sākumā es gan daudz no viņiem nesapratu.

Mana vēstule jau skan vairāk pēc grēksūdzes nekā pēc sirsnīgas vēstules tēvam.

Es vienmēr esmu gribējis līdzināties Tev. Gan raksturā, gan izskatā. Visi Tevi vienmēr cienījuši, bet mana cieņa ir pārvērtusies bailēs. Man bail, ka tā nepārvēršas naidā, bet tomēr es esmu Tavs dēls.

P.S. Sveicieni mammai un pasaki, ka tuvākajā laikā taisos braukt ciemos.