Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Iestāšanās Eiropas Savienībā un paliekošās grūtības. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.06.2001., Nr. 88 https://www.vestnesis.lv/ta/id/25120

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Integrācija Eiropas Savienībā un brīva personu kustība

Vēl šajā numurā

07.06.2001., Nr. 88

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Iestāšanās Eiropas Savienībā un paliekošās grūtības

Uzruna Latvijas inteliģences 43. konferencē “Latvijas integrācija ES ekonomiskajā telpā” Rīgā 2001.gada 1.jūnijā

Cienījamās dāmas! Godātie kungi! Eiropas Savienības piekritēji un pretinieki!

Atļaujiet sākt manu runu ar nelielu atkāpi vēsturē!

Laikā, kad notika cīņa par Latvijas neatkarības atgūšanu, tautā bija populārs lozungs “Kaut pastalās, bet brīvi!”. Tas mūs vienoja un izteica apņēmību likvidēt vēsturisko netaisnību — Latvijas okupāciju. Lai gan, manuprāt, patiesībā iedzīvotāju vairākums tā īpaši ilgi pastalās staigāt negatavojās. Nu, varbūt kādu gadu vai divus, lai tad tiktu pie jauniem, siltiem zābakiem. Šķiet, ka toreiz cilvēkos mājoja klusas ilūzijas, ka pēc neatkarības atgūšanas nenovēršami atnāks pārticība un tās sasniegšanai īpašas pūles nevajadzēs.

Šodien, izvērtējot mūsu visu tālaika priekšstatus par ekonomikas attīstību un problēmām, kuras gatavojāmies risināt, es nevaru apgalvot, ka toreiz daudzi līdz galam apzinājās visa šī procesa sarežģītību un smagumu. Viņi uzskatīja — ka tikai ārā no PSRS, un tad jau lietas sakārtosies. Taču neatkarības atgūšanai līdzi nāca procesi, no kuriem mums, tāpat kā citām postsociālistiskajām valstīm, neizdevās izvairīties. Latvija pārdzīvoja PSRS rubļa sabrukumu un postošu inflāciju, sāpīgu pāreju uz normālu cenu struktūru, kad mainījās cenu attiecības starp pārtikas un nepārtikas precēm. Sabruka PSRS laikā mākslīgi uzturētie uzņēmumi un veselas rūpniecības nozares.

Atcerēsimies, piemēram, cik aktīvi bijušie kolhoznieki privatizēja un dalīja mantu. Kādās cerībās dzīvoja bijušie zemes īpašnieki, atgūstot savu vectēvu zemi. Toreiz viņi tā īsti neaptvēra, ka Eiropas valstīs lauksaimnieciskā ražošana tiek dotēta, bet dotēšanas iespējas ir atkarīgas no panākumiem citās saimniecības nozarēs.

Taču neatkarības atgūšana un valsts izveidošana piespieda sākt rēķināties arī ar ekonomiskām kategorijām — ar nodokļiem un to iekasēšanu, ar iedzīvotāju demogrāfiskajām proporcijām, ar strādājošo skaitu un motivāciju strādājošajiem, ar uzņēmējdarbības vidi un investīciju piesaisti utt. Visai drīz nāca pirmie sarūgtinājumi — ne zemes atgūšana, ne kolhozu mantas iegūšana, ne privatizācija tāpat vien neradīja labklājību.

Tieši tad parlamentā sāka analizēt, kā nākotnē iespējams sasniegt Eiropas saimnieciski attīstīto valstu līmeni. Sākās diskusijas, pa kuru ceļu iet — palikt neitrāliem, būt piesaistītiem pie Neatkarīgo Valstu Savienības vai censties iestāties Eiropas Savienībā (ES).

Latvijai nav nedz Šveices banku sektora, nedz Norvēģijas naftas krājumu, nedz ASV doto iespēju pusotru simtu gadu attīstīties bez kariem un satricinājumiem. Tāpēc pasaules globalizācijas apstākļos mēs nevaram palikt ārpus ekonomiskajām savienībām, vismaz līdzšinējā pieredze par to liecina.

Šeit būtu vietā rast atbildi uz jautājumu — vai mēs spēsim integrēties Eiropas Savienībā? Es varu atbildēt, ka citas iespējas mums vienkārši nav. Jo pretējā gadījumā Latvija ne tikai nonāks atpakaļ NVS ekonomiskajā telpā, bet nokļūs tur arī politiski. Bijušo padomju republiku atgriešanās NVS notika pēc saimnieciskām neveiksmēm, pēc nespējas piemēroties tirgus ekonomikai un konkurēt brīvajā tirgū. Piemēri nav tālu jāmeklē: Baltkrievija, Armēnija, Gruzija, Moldāvija. Mums tāda atgriešanās nozīmētu ceļu uz nabadzību un atteikšanos no attīstības perspektīvām. Bet Latvija grib būt bagāto valstu vidū.

Kāpēc mūsu vienīgā iespējamā izvēle ir Eiropas Savienība? Pirmkārt, tāpēc, ka mēs esam Eiropā un tur jūtamies labi. No Eiropas mūs uz laiku ar varu izrāva Molotova–Ribentropa pakta rezultātā. Otrkārt, tāpēc, ka atrašanās ES ir arī garantija Latvijas drošībai. Treškārt, tāpēc, ka tā sniedz jaunas iespējas valsts ekonomiskās attīstības paātrināšanai un iedzīvotāju labklājības nodrošināšanai. Tas, piemēram, tieši ietekmēs pensiju līmeni un palielinās iespējas paaugstināt pabalstus.

Vienatnē Eiropas attīstīto valstu līmeni mēs sasniegsim pēc gadiem trīsdesmit. Turklāt pastāvot nosacījumam, ka iztiksim bez krīzēm un nacionālā kopprodukta pieauguma temps būs 5—7 procenti gadā. Lai attīstīto valstu līmeni sasniegtu īsākā laikā, Latvijai ir vajadzīgs papildu paātrinātājs. Ar Eiropas Savienības atbalstu attīstīto valstu līmeni mēs varam sasniegt 10—15 gados. Portugāles, Īrijas, Spānijas un arī Grieķijas attīstība pēc iestāšanās ES, šo valstu nacionālā kopprodukta pieaugums, investīcijas un atstarpes ar attīstītajām valstīm samazināšanās tempi apstiprina mūsu izvēles pareizību. Ne velti šo ceļu iet vairums Rietumeiropas valstu un grib iet Austrumeiropa.

Mēs, latvieši, bieži sūdzamies, ka ir slikti. Piekrītu, varētu būt krietni labāk. Jā, blēžiem jāsēž cietumos, tiesības sargājošajai sistēmai jābūt stingrākai. Esmu pārliecināts, ka tā tas būs, un darīšu visu, lai tā būtu pēc iespējas drīzāk. Arī korupcija nebūs mūžīga Latvijas nelaime.

Bet maldās tas, kurš iedomājas, ka nepilnos desmit gados iespējams noiet to ceļu, ko daudzas Eiropas valstis gājušas desmitiem un simtiem gadu. Taču, salīdzinot ar laiku pirms desmit gadiem, Latvijai ir ievērojami sasniegumi, tajā skaitā integrācijā vienotajā Eiropas Savienības ekonomiskajā telpā. ES ir kļuvusi par nozīmīgu Latvijas tirdzniecības partneri, tirdzniecības apgrozījums ar ES valstīm ir 60% no kopējā Latvijas tirdzniecības apgrozījuma. Arī Latvijas uzņēmēji savu darbību balsta uz ES principiem. Integrāciju lielā mērā veicina stabila līgumtiesiskā bāze (1994. gada Līgums par brīvo tirdzniecību, 1995.gada Asociācijas līgums).

Kā maza valsts ar atvērtu tautsaimniecību Latvija nevar pilnīgi izvairīties no ārējās ietekmes, tā zināmā mērā ir atkarīga no vispārējām attīstības tendencēm. Integrācija vienotajā ES tirgū nozīmēs Latvijai stabilitāti, samazinās krīžu iespējas un veicinās ekonomisko uzplaukumu.

Brīva preču kustība nodrošinās Latvijas uzņēmējiem brīvu un neierobežotu pieeju 500 miljonu patērētāju lielajam ES tirgum, Latvija būs dalībniece visos Eiropas Savienības noslēgtajos ekonomiskās sadarbības līgumos ar trešajām valstīm, tai skaitā arī brīvās tirdzniecības līgumos, kas Latvijas preču un pakalpojumu sniedzējiem dos iespēju piekļūt pasaules tirgum. Tas nesīs Latvijas vārdu pasaulē un atgādinās par mums.

Brīva pakalpojumu kustība nodrošinās Latvijas pakalpojumu sniedzējiem brīvu piekļūšanu ES pakalpojumu tirgum.

Brīvas kapitāla kustības ieviešana Latvijā vistiešākajā veidā ir saistīta ar stabilas investīciju vides izveidošanu. Pirmām kārtām tās būs tiešās investīcijas no ES dalībvalstīm. Piemēram, Austrijā pēc iestāšanās ES trīskāršojās to uzņēmumu skaits, kas tika dibināti ar ārvalstu kapitāla līdzdalību. Pirmajos deviņos mēnešos kopš iestāšanās Austrijā tika radītas 50 000 jaunas darba vietas. Vai mums nepieciešams ārvalstu kapitāls? Varbūt iztiksim paši saviem spēkiem? Esmu pārliecināts, ka neiztiksim. Cilvēkiem vairākās paaudzēs šeit nav bijusi iespēja mierīgi strādāt, pelnīt un nopelnīto atstāt nākamajām paaudzēm, lai uzkrāto kapitālu tagad liktu lietā.

Brīvā darbaspēka kustība nākotnē nozīmēs Latvijas darbaspēkam neierobežotu pieeju ES darba tirgum. Tas ir viens no grūtākajiem jautājumiem šobrīd, kad notiek sarunas par paplašināšanos, jo vairākas attīstītās valstis prasa pārejas periodu jaunajām dalībvalstīm.

Arī mēs neesam ieinteresēti kvalificēta darbaspēka aizplūšanā no valsts, taču, ilglaicīgā perspektīvā, kāpēc liegt latvietim strādāt tur, kur viņš var pelnīt.

Vēlos arī uzsvērt, ka ES protekcionistiskā ārējā ekonomiskā politika, kā arī kvalitātes nodrošināšanas prasības sniegs Latvijas uzņēmējiem lielāku aizsardzību attiecībā uz lētas un nekvalitatīvas preces ienākšanu Latvijas tirgū. Kopējais vienotā tirgus aizsardzības mehānisms nodrošinās Latvijas uzņēmēju aizsardzību pret negodīgās tirdzniecības izpausmēm un mazinās ārējo satricinājumu negatīvās sekas.

Plašākas iespējas pavērsies arī Latvijas zemniekiem. Jau tagad Latvija izmanto tai piešķirtās kvotas tirdzniecībā ar lauksaimniecības precēm. Pēc iestāšanās ES Latvijas zemnieks iegūs brīvu pieeju visu ES dalībvalstu tirgiem, kā arī vienlaikus ar stingras vienotās lauksaimniecības politikas palīdzību tiks aizsargāts no trešo valstu lētas lauksaimniecības produkcijas pieplūduma. Lauksaimniecības attīstībai Latvija vēl pirms iestāšanās ES varēs izmantot ES “Sapard” palīdzības programmas. Šogad ES “Sapard” programmas īstenošanai ir paredzēti 21,8 miljoni eiro.

Šobrīd Latvija strādā arī ar citiem pirmsstrukturālajiem fondiem — “Phare”, ISPA. Katru gadu tas nozīmē apmēram 100 miljonu eiro tiešās investīcijas, piemēram, ar ISPA līdzekļiem tiks atjaunots “Via Baltica” automaģistrāles ievērojams posms.

Arī pēc iestāšanas ES Latvijas ekonomiskā attīstība tiks veicināta ar strukturālajiem un sociālās kohēzijas fondiem. Tad mēs saņemsim jau apmēram 400 miljonus eiro gadā. Par strukturālo fondu nozīmīgumu liecina Īrijas straujā attīstība pēc iestāšanās ES. Kopējās lauksaimniecības politikas ietekmē Īrijas lauksaimniecības apjomi laikā no 1971. līdz 1975.gadam pieauga par apmēram 25%, bet lauksaimniecībā un to apkalpojošajās nozarēs nodarbināto skaits palielinājās divas reizes.

Latvijai kā mazai valstij ir arī svarīgi, ka ES vienotais tirgus nekādā ziņā neapdraud tās dalībvalstu nacionālās, kultūras, valodas un ekonomiskās īpatnības. Ne dāņi, ne portugāļi, ne flāmi tur nav zaudējuši savu valodu, kultūru un nacionālo identitāti. Arī latviešu valoda iegūs pilntiesīgas ES dalībvalsts statusu.

Protams, iestāšanās Eiropas Savienībā vienā mirklī neatstās pagātnē visas grūtības, un Latviju tur negaida miers un mierīga dzīve. Nāks klāt jaunas problēmas un jauni izaicinājumi. Uzņēmējiem jābūt gataviem konkurences pieaugumam, tajā skaitā sīvākai konkurencei iekšējā tirgū.

Latvijai un latviešiem vēsture ir devusi unikālu pieredzi. Gadu simtiem šeit ir bijusi multikulturāla sabiedrība, tāpēc latviešiem ir saimnieciski nācies konkurēt ar citu tautību un citu valstu uzņēmējiem. Viņi izturēja, konkurences apstākļos kļuva stipri un guva panākumus. Šodien mēs esam tikpat stipri vai vēl stiprāki un gatavi pieņemt izaicinājumu. Es domāju, ka šī pieredze ir ne tikai noderīga mums pašiem, bet arī interesanta Eiropas Savienībai.

Cilvēki, kas baidās no konkurences, aicina celt žogus un nelaist eiropiešus Latvijā. Viņiem es gribu paskaidrot, ka žogu celšana nenesīs uzplaukumu. Ja mēs šeit sāksim šādu vienpusēju būvniecību, ES valstis uzcels žogu mūsu precēm un pakalpojumiem, kā rezultātā paliksim zaudētājos. Tas būs ceļš atpakaļ pelēcībā.

ES ir kopīgi principi, kuri jāakceptē ikvienai dalībvalstij, kas grib pievienoties savienībai. Taču ikvienai valstij pastāv iespējas sev sevišķi svarīgos jautājumos panākt atsevišķus izņēmumus vai vienoties par pārejas periodu. Šīs iespējas valdība izmantos tur, kur to prasa Latvijas nacionālās intereses. Mūsu interešu sfēras valdība ir noteikusi, un iestāšanās sarunu vedējiem ir dots uzdevums tur nepiekāpties. Tāda nozare, piemēram, ir zvejniecība Rīgas jūras līcī, kur tūkstošiem gadu latvieši ir zvejojuši reņģes un citas zivis, tāpēc citu valstu zvejnieku ienākšana ir problemātiska.

Tāda nozare ir arī vides aizsardzība. Rīgā, piemēram, tikai pirms gada likvidēja pēdējo noteku, pa kuru neattīrītie notekūdeņi daudzus gadus nonāca Rīgas jūras līcī. Visi mēs gribam dzīvot tīrā, sakoptā vidē, ES augstās prasības garantē vides kvalitāti, un mūsu pašu interesēs ir tās ieviest. Taču vajadzīgi ievērojami līdzekļi, un tādu diemžēl pagaidām nav mūsu rīcībā. Tāpēc sarunās uzdevums ir vienoties par garāku pārejas periodu.

Šobrīd vēl ir daudz problēmu, taču mūsu uzņēmēji jau ir apliecinājuši savu gatavību ne tikai konkurēt Eiropas Savienībā, bet arī uzvarēt šajā konkurencē. Ne vienmēr vēl to spējam, bet neviens vairs neapstrīd, ka tas ir iespējams.

Iestāšanās Eiropas Savienībā, tāpat kā iestāšanās NATO, mums nav pašmērķis, bet gan līdzeklis valsts ilgtspējīgas attīstības un tautas labklājības nodrošināšanai. Tāda līdzekļa pagaidām mums nav, taču valdība darīs visu, lai iespējami drīzāk šo līdzekli varētu likt lietā.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!